Arhīvi runā

Ceļā uz Latvijas Republikas 80–gadi

Dipl. hist. Tālis Pumpuriņš

Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas

Pētījumi, atmiņas, dokumenti

Saturā

"Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt"

Pirmie tautas krāsu meklējumi

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Pirmie latviešu nacionālie karogi

"Brīvības pavasaris"

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu

Latvijas iecerēšana — ar zili–zaļi–zeltītām krāsām par Latvijas valsti

"Vivat respublica! Lai dzīvo Latvija!"

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Sarkanbaltsarkanais karogs likumdošanas ceļos

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās

Turpinājums. Sākums "LV" nr.231/232., 12.08.98., nr.233/234., 13.08.98.,

nr.235/236., 14.08.98., nr.237., 18.08.98., nr.238/239., 19.08.98., nr.240., 20.08.98.,

nr.241/242., 21.08.98., nr.243/244., 25.08.98., nr.245., 26.08.98.

 

"Brīvības pavasaris"

Par to, ka latviešu lielinieki šajā laikā jau plēsuši nacionālos karogus, noteiktu ziņu laikrakstos vēl nebija, taču par to, ka tie daudzviet dažādi traucējuši izpausties nacionālai domai samērā bieži informēja pilsoniskā prese.27

Aprīlī un maijā turpināja sanākt arī lielās latviešu zemes sapulces, kurās centrālie bija Latvijas nākotnes jautājumi. Tajās jau vairāk nekā pirmajā sapulcē Valmierā jūtama sarkanbaltsarkanā karoga klātbūtne.

Vācu okupētās Kurzemes bēgļu pārstāvji uz savu Zemes sapulci bija spiesti pulcēties ārpus dzimtenes. 25. un 26. aprīlī Tērbatā "Vanemuinas" teātra telpās sanāca Kurzemes Zemes sapulce, kas vija pulcējusi 312 kurzemnieku delegātus.28 "Dzimtenes Atbalss" atzīmēja, ka: "Nams izpušķots latviešu karodziņiem. Pār katedri karājās skaists sarkani—balts karogs."29 Nedaudzajiem lieliniekiem, kuri, neguvuši atbalstu, atstāja zāli, neizdevās dezorganizēt kurzemnieku sapulci. To atklājot, valsts domnieks J.Goldmanis, vētrainu aplausu sveikts, savu runu nobeidza:"Lai sauc, kas grib zem Cimmervaldes karoga, mēs cīnāmies zem Latvijas karoga. No tīrās un skaidrās kurzemnieka sirds es saucu: "Lai dzīvo Kurzeme!"30

Šajā sapulcē, kur centrālais bija Kurzemes aneksijas jautājums, piedalījās daudzi pazīstami latviešu sabiedriskie darbinieki — J.Čakste, K.Bahmanis, L.Adamovičs, K.Pauļuks un daudzi citi. Sapulce pieņēma rezolūciju E.Blanka redakcijā: "Kurzemes Zemes sapulce, apskatīdama jautājumu par Kurzemes tagadējo stāvokli, vienbalsīgi nolemj: 1) Visstingrākajā kārtā protestēt pret Vācijas nodomu anektēt latviešu apdzīvoto zemi — Kurzemi un to atdalīt no pārējās Latvijas. 2) Atzīt par pieņemamiem miera noteikumiem tikai mazo tautu pašnoteikšanās principu, bez aneksijām, saskaņā ar sabiedrotiem. 3) Miera konferencē prasa latviešu, tāpat kā citu karā cietušo mazo tautu priekšstāvību ar lemšanas balstiesību."31

Sapulce arī apsprieda bēgļu apgādes, Latvijas autonomijas un citus jautājumus, kā arī ievēlēja Kurzemes Pagaidu zemes padomi. Par Kurzemes komisāru ievēlēja Jāni Čaksti. Zīmīga bija viņa runa slēdzot sapulci. "Dzimtenes Atbalss" rakstīja, ka "Čakste pielīdzina Latviju trīszarainam ozolam, kuru zīmējuši Tērbatas skolnieki un dāvinājuši Kurzemes sapulcei. Trīs zari — Vidzeme, Kurzeme un Latgale, izaug no viena celma. Septiņi simts gadus atpakaļ tas tika nocirsts. Bet nu viņš atkal sāk zaļot. Zari vēl lokas un šaubas. Bet nāks laiks, kad tie droši sniegsies saulei pretim."32

Vērojot tās dažas fotogrāfijas, kurās iemūžināti Latgales zemes sapulces dalībnieki ar daudzajiem sarkanbaltsarkanajiem nacionālajiem karogiem, skatītājam var rasties maldīgs priekšstats, ka tā norisinājusies lielā vienprātībā. Patiesībā šī sapulce, jeb arī kā to sauc, Latgales latviešu kongress, kas sanāca Rēzeknē 26. un 27. aprīlī (9.–10.V), izvērtās vissarežģītāk un tās atmosfēra brīžam bija vārda tiešā nozīmē dramatiska.33

Ja Vidzemes un Kurzemes zemes sapulcēs ievēlētām zemes padomēm Krievijas pagaidu valdība atļāva stāties agrāko guberņas valžu vietā, tad Latgale administratīvi neveidoja savu guberņu. Trīs latviešu apdzīvotie apriņķi bija Vitebskas guberņas sastāvdaļa, un par kaut kādu latviešu pašvaldības izveidošanu un atdalīšanos no Vitebskas guberņas Pagaidu valdība nedomāja. Tā nevēlējās Latgales apvienošanu ar Kurzemes guberņu un Vidzemes guberņas latviešu daļu. Latgaliešu inteliģences prasībām apvienoties ar pārējiem latviešiem pretojās ne tikai lielākā daļa Latgalē dzīvojošo sveštautiešu, bet tiem bija arī spēcīga opozīcija daļā latgaliešu, kuri pulcējās ap separātistu Franci Kempu (1876 — 1952), kā arī lieliniekiem.

Kongresa sagatavošnā un tā sekmīgas norises nodrošināšanā liela nozīme bija latviešu strēlnieku pulkos dienējošiem latgaliešiem, kuri savu atbalstu Latgales apvienošanai ar pārējām latviešu zemēm izteica jau pirmajā lielākajā latgaliešu strēlnieku sapulcē 6. aprīlī Valmierā.34

Rēzeknes kongresa sanākšanā vislielākie nopelni bija katoļu mācītājiem Nikodemam (1870 — 1933) un Jāzepam (1886 — 1969) Rancāniem, Kazimiram Skrindam (1875 — 1919) un Francim Trasunam (1864 — 1926), kuriem bija liela ietekme Latgales latviešos.

Kongresa delegāti sāka ierasties jau 25. aprīlī. "Stacijā dežūrēja kongresa organizācijas komisijas pārstāvis ar sarkanbaltu uzšuvumu uz kreisās piedurknes. Ieradās cilvēki no visām Latgales pusēm, no kolonijām, no frontes. Dalībnieki stāstīja, ka še pirmo reizi bijusi sapulcināta visa latgaliešu inteliģence, visi Latgales latviešu patrioti. Prāvam skaitam delegātu līdzi bija savi karogi ar latviskiem uzrakstiem."35

"Iebraucējiem bija sagādāta apmešanās vieta — tirdzniecības un baznīcas skolās. Sanākuši kopā, viņi sāka pārrunāt kongresa izredzes: vai izdosies? jeb vai jaucējiem tiks virsroka? Klīda baumas, ka kongresu taisoties izjaukt sakūdītie krievu armijas kareivji, un ja ne kareivji, tad tumšā krievu masa, kas esot līdzeklis apvienošanās ienaidnieku rokās. Gaidās, pārrunās un pārdomās pagāja nakts.

26. aprīļa rītā delegāti sapulcējās pie tirdzniecības skolas. Turpat salasījās liels ļaužu pulks, kas gribēja piedalīties gājienā uz baznīcu. Ap desmitiem sākās manifestācija. Tik grandiozu gājienu Rēzekne vēl nebija redzējusi. Arī gar ielas malām, kas veda uz baznīcu, bija ļaužu pilns, jo tai dienā Rēzeknē esot saplūdis ap 30 000 cilvēku. Gājiena priekšgalā bija orķestris, tad latviešu strēlnieku delegāti, starp tiem vairāki virsnieki, tad tirdzniecības skolas un ģimnazijas audzēkņi, šiem sekoja kongresa locekļi, pēdīgi — ļaužu pūlis. Daudz karogu, kas vairumā gan vienkārši, uz ātru roku izšūti, bet uzraksti uz tiem ne mazāk izteiksmīgi "Brīvu Latviju!", "Dievs, svētī Latviju!" utt. Gājiens tuvojās baznīcai.

Dievkalpojumu noturēja bkgs K.Skrinda, bet svētrunu teica bkgs J.Rancāns. Tad turpat baznīcā nodziedāja "Dievs, svētī Latviju", un šī tautas lūgšana te pirmo reizi atskanēja Latgales katoļu baznīcā un visus dziļi jo dziļi aizkustināja. Nu katrs izjuta, ka še ieplūdis latviešu tautas apzinīgā gara vilnis.

Bet ārā turpinājās aģitācija pret kongresu, lai arī vēl paklusu. Apvienošanās pretinieki ložņāja ļaudīs un stāstīja, ka baznīcā sagājuši daudz luteru, bet, lūk, katoļiem jāstāv še ārpusē; ka luteri tur iekšpusē izsmejot katoļu ticību, tā sagānot baznīcu, un ka to tā nevarot palaist garām. Laida darbā vēl aplamākas tenkas, ka baznīckungi gribot pārdoties luteriem un pēc tam apprecēties. Šī pēdējā bauma jo sevišķi saniknoja sievietes.

Pēc dievkalpojuma gājiens, mūzikai spēlējot, pastaigājās pa pilsētas galvenām ielām un beidzot apstājās atkal pie tirdzniecības skolas. Strēlnieku delegāti pateicās ļaudīm par piedalīšanos gājienā un dievkalpojumā, un delegātus uzaicināja ierasties pusdivos kino teātra "Diāna" telpās, kur notiks kongress. Ļaudis sāka izklīst, lai pamazām sāktu atkal sapulcēties pie "Diānas". Tagad šīs celtnes vairs nav, tā nojaukta. Bet ikviens rēzeknietis zina parādīt vietu, kur atradusies šī vēsturiskā "Diāna", citādi vienkāršs koka nams, kur bija ievietojies provinces pilsētiņas kino.

Kad pulkst. divos sākās kongress, ap "Diānu" ļaužu jau bija kā mūris, piepildīdams ielu līdz pat upei un tiltam. Uzmanīgākam vērotājam nevarēja palikt noslēpums, ka kongress sākās draudu atmosfairā. Šur un tur naidīgas balsis, šur un tur dedzīgi strīdiņi. Krievu valoda jaucās ar latviešu un žīdu valodu. Bet strēlnieki, skaitā ap 20 cilvēki, kas bija nostādīti sargam pie ieejas "Diānā", iedvesa cienību pret sapulci tur iekšā.

Kongress jau sācies, bet ļaužu pūlis vēl neizklīst. Tikai čaloņa tiek arvienu lielāka, viss rūc kā jūra. Visi kaut ko gaida, visi jūt, ka te vajaga notikt kaut kam neparastam. Visi uztraukti, ir kongresa draugi, ir pretinieki. Jau agrāk palaistās aplamās baumas apstaigā visus, un ikviens zina pastāstīt, ka esot nodomāts kongresu izdzenāt, izkliedēt, ka atnākšot krievu kareivji, kas durkļiem rokās iztrenkšot ārā latgaliešu un katoļu pārdevējus, Krievijas vienības neatzinējus un Baltijas latviešu draugus; un kareivjiem palīgā iešot vīri ar rungām un sievas ar slotas kātiem.

Divi no nemiera cēlājiem — separātists Fr. Kemps un komūnistu vadonis Ests — vēl tur iekšā, kā delegāti, bet gaidīt gaida izdevīgu gadījumu, lai radītu incidentu, saceltu troksni un pasteidzinātu kongresa izjaukšanu. Draudu atmosfaira pieaug..."36

Kongresā piedalījās 232 delegāti ar balstiesībām un 118 viesi. Viesu vidū bija valsts domnieks Jānis Zālītis, Vidzemes pagaidu zemes padomes pārstāvis Zigfrīds Meierovics. Par kongresa vadītāju ievēlēja Franci Trasunu. Kongresā uzstājās V.Seile, J.Rubulis, J.Rancāns un citi. Pret latgaliešu apvienošanos ar pārējiem latviešiem uzstājās F.Kemps, kurš meklēdams incidentu kopā ar saviem piekritējiem un lieliniekiem — 39 cilvēki atstāja kongresu."37

"Kongresu šīs grupas aiziešana, protams, nevarēja izjaukt, jo aizgājēju bija tikai sestā daļa, pie tam tur vairākums bija Pēterpils strādnieki, kam ar savu dzimteni vairs nebija ciešu sakaru. Bet nemiera jū®a, kas bangoja ārpusē, uz ielas, tā piespieda padomāt par kongresa darbības pārtraukšanu.

Kamēr iekšpusē runāja jaukus vārdus par apvienošanos un saprašanos, tikmēr lielajā pūlī kūdītāji un piedzīvojumu meklētāji dzina trakāko dēmagoģiju. Ko tik tur nedzirdēja. Ticīgajiem atkal un atkal atgādināja, ka baznīckungi pārdod svēto ticību; tika minētas pat milzu summas, kādu "nodevēji" jau saņēmuši un vēl saņemšot. Citiem latgaliešiem lūkoja iestāstīt, ka nu Latgalē kakla kungi būšot "čyuļi" un ka latgaliešus nospiedīšot suņa kārtā. Krieviem stāstīja, ka latvieši viņus pavisam izdzīšot no šīs zemes ārā, jau triju nedēļu laikā. Citiem krieviem ķērās pie sirds vēsts, ka latvieši gribot atkrist no Krievijas un dibināt savu valsti. Žīdus baidīja ar viņu veikalu izputināšanu.

Atskanēja neatlaidīgi saucieni, ka to būdu vajagot apliet ar petroleju un aizdedzināt, lai izcepjas nodevēji baznīckungi un baltieši. Cits sauca, ka vajaga iešturmēt šo kīno un sapulces dalībniekus stiept uz upi... Tikai latviešu strēlnieku pulciņš, kauču skaitā mazs, atturēja saniknoto pūli no varas darbiem.

Bet nu — tur bruka laukā kempisti un komūnisti un vēl vairāk satracināja pūli, kas apgāza sētu, spiedās tuvāk. Pret "Diānas" sienām sāka rībēt akmeņi. Ārā troksnis bija tik liels, ka arī iekšā paralizēja visu darbību. Runātājs vairs nebija sadzirdams. Gan daži no iespaidīgākiem baznīckungiem dodas laukā un mēģina uzsākt ar pūli sarunas, lai to pārliecinātu. Velti viss, viņus neklausās. Pienāk ziņas, ka pret dažiem delegātiem, kas mēģinājuši pa sētas pusi iziet un, kāpjot pār sētām, aiziet, jau pastrādāti varas darbi. Pienāk ziņas, ka Kemps turpat tuvumā, pakāpies uz sētas, notur musinošu runu pret kongresu. Nu arī durvju sargi ziņo, ka stāvoklis paliek kritisks. Cīņu ar pūli nav iespējams uzsākt, jo barā droši vien ir daudz apbruņotu cilvēku.

Pulkstens jau rāda pāri septiņiem. Prezidijs nolemj kongresa darbību pārtraukt līdz rītam. Nu tuvojas kritisks brīdis: kā pūlis saņems izejošos kongresa dalībniekus. Taisni šajā brīdī, kā Dieva sūtīts palīgs, sāk līt straujš lietus, sāk gāzt kā spaiņiem. Tas pūli atvēsina, ļaudis sāk izklīst. Izklīst arī delegāti. Gan karstākie apvienošanās naidnieki mēģina šur un tur noturēt skrejošus mītiņus, bet bez panākumiem. Draudošā lielā nelaime bija nogājusi ga®ām. Cietušo nebija daudz: vairāki delegāti bija dabūjuši lielākus belzienus, divi baznīckungi bija aizstiepti jau līdz upei, un tikai nejaušs gadījums tos izglābis no nāves.

Naktī Rēzekne bija tikusi tukšāka. Apkārtnes zemnieki aizbrauca, domādami, ka nekas trokšņains vairs nebūs. Arī aģitācija bija atslābusi. Vēlo ielas mītiņu runātāji vēl gulēja, kad kongresa delegāti sāka atkal sapulcēties, bet nu tirdzniecības skolā. Izrādījās, ka arī daži delegāti pa nakts tumsu bija aizlaidušies mājup; bet tas kongresa gaitu netraucēja."38

Otrā dienā kongress ar 182 balsīm par un 1 atturoties nobalsoja par apvienošanās rezolūciju. Kongresa lēmumā tas skanēja:

"Mēs, latgales latviešu pilnvarnieki, sapulcējušies 26. un 27. aprīlī 1917. g. Rēzeknē sasauktā kongresā, atzīdami latviešus, kuri dzīvo Vitebskas guberņā, tāpat arī kurzemniekus un vidzemniekus — par vienu latviešu tautu, nospriedām apvienoties ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem vienā politiskā autonomā organismā."39

Lēmumu izvešanai dzīvē ievēlēja Latgales pagaidu zemes padomi. Tajā ievēlēti 36 latvieši (latgalieši), 12 krievi, 8 ebreji, 3 poļi un 1 cittautietis. Padomes valdē ievēlētas 10 personas un nolemts dibināt īpašu Zemnieku Savienību.40

Atgriežoties pie laika pirms Rēzeknes kongresa, interesanti atzīmēt, lai cik tas dīvaini neliktos, ka latgaliešu presē nacionālo karogu visvairāk popularizēja tieši apvienošanās noliedzēju laikraksts "Liaužu Bolss". 15. aprīlī šis laikraksts 1. lappusē ievietoja dzejoli "Sorkani–boltajs Letgaliu karūgs. Breiwibas dzismia", kuru parakstījis Imonts:

"Letgaliu boleni sedlojit kumelius,

Apvelcit tārauda brūnias,

Stojit zam karūga sorkoni–bolto,

Draudzigā boleniu pulkā.

Puškojit, dzaltonias boleniu capurias,

Padūdit tarauda skordus;

Sodlojit boleni kumelius bārus,

Sorgojit Letgaliu Zemi.

Pacelit Letgaliu karūgu augši,

Gūds lai ir Letgaliu ciltei,

Letgaliu vordam lai myužiga slavia

Pasaulia tauteniu vydā.

Letgola dyžano navaida myrusia,

Koleidza boleni jauni,

Koleidza Letgaliu dzaltonias skaistas,

Letgola myužigi breiva."41

Blakus šim dzejolim ievietots neliels anonīms rakstiņš "Mūsu tautas karogs", kurā minēts, ka sarkans karogs ar baltu strīpu bijis latgaliešu tautai jau septiņi simti gadus atpakaļ. Tur pat uzsvērts, ka tagad lai sarkanbaltsarkans būtu par zīmi visiem tiem latgaliešiem, kuri stājas zem tik vien ar Krieviju savienotas Latgales karoga.42

Iepriekšminētais rakstiņš rāda tā laika kuriozu situāciju, ka uz sarkanbaltsarkano karogu vienlaicīgi pretendēja gan visa topošā Latvija, gan atsevišķi plānotā autonomā Latgale.

Rēzeknes kongresā ievēlētās Pagaidu zemes padomes darbs bija ilgstošs un grūts, un reāla Latgales apvienošnās ar pārējo Latviju varēja notikt tikai pēc Brīvības cīņām 1920. gadā.43 Tomēr kongresa rezultāti jau tūlīt pēc tā norises rosināja mērķtiecīgai kopdarbībai arī pārējo novadu latviešus.

No šī Latvijai tik nozīmīgā un dramatiskā laika ir saglabājies interesants liecinieks — Jelgavas zemkopības skolas vecais karogs. Par šo karogu 1975. gadā atmiņās "Jelgavas lauksaimniecības vidusskolas vecā karoga tapšana"rakstījusi tā šūdinātāja un glabātāja skolotāja L.Putniņa.

"Pirmā pasaules karā skolu evakuēja uz Rēzekni, kur tā nosaukta "Jelgavas zemkopības skola", darbojās 3 gadus (1914 — 1917) vietējās Tirdzniecības skolas telpās.

1917. g. aprīlī Rēzeknē sasauca kongresu, kurā nolēma Latgali pievienot pārējām Latvijas daļām. Rīkoja manifestāciju. Mūsu skolai bija labs pūtēju orķestris skolotāja J.Kotrba vadībā, un svinīgos gājienos skola gāja priekšgalā. Šim svinīgajam gājienam skolai vajadzēja savu karogu. Tas nu bija "uz ātru roku" jāpagatavo. Nolēma karogu šūt valsts krāsās — sarkanbaltsarkanās. Grūti bija sameklēt ķiršu sarkanās krāsas drēbi, bija jāņem, kāda dabūnama.

Uz augšējās sarkanās malas nolēmām rakstīt "Brīva Latvija", kaut tādas nemaz vēl nebija. Uz apakšējās — "Zemkopības skola". Skolotājs V.Ozoliņš izzīmēja burtus, ko mēs abas ar Alīdu Freimani — Liberti izgriezām no baltas drēbes un ar mašīnu piešuvām. Man bija pašai sava, otru dabūjām no paziņām, un lielā steigā šuvām svētdienā līdz vēlam vakaram.

Nākošā dienā karogs jau plīvoja Rēzeknes ielās. To nesa gājiena priekšgalā 3 stalti mūsu skolas vecākās klases audzēkņi. Viņiem sekoja orķestris un manifestanti. Tas bija milzīgs gājiens, kas iegriezās arī Rēzeknes katoļu baznīcā.

Tur ar lielā sajūsmā nodziedāja Latvijas himnu — "Dievs, svētī Latviju!" Tā bija pirmā reize, kad mūsu himnu atklāti dziedāja, tāpat pirmo reizi to dziedāja baznīcā. Mēs bijām pārliecināti (es arī tagad esmu pārliecināta), ka tas ir pirmais karogs ar uzrakstu "Brīva Latvija".

Ilgus gadus šis karogs mūs vadīja visos svinīgos gājienos. Saule to balināja, vējš kulstīja, lietus mērcēja, sarkanā krāsa nobruka un krāsoja baltos burtus. Kad skolas absolventi dāvāja skolai krāšņi izrotātu zīda karogu, arī tad vēl vecais ieņēma savu goda vietu.

Sākās lielās pārmaiņas valsts dzīvē. 1940.— 41. g. Mežotnē visus valsts karogus iznīcināja, bet abus skolas karogus laimējās izglabāt kādā pils apakšstāva gaiteņa tumšā kambarītī, kur bija novietoti veci galdi, tāfeles u.c. mantas. Neviens nenojauda, kāds dārgums tur glabājās. Par laimi toreizējie skolas vadītāji (dir. Rundāns un māc. daļas vadītāja Leja) karogus nebija redzējuši, un skolnieku noskaņojums bija agrākais, sevišķi vecākajās klasēs (izņemot 3 komjauniešus) visi bija patriotiski noskaņoti.

1941. g. vasarā ienāca vācieši, bet viņiem skola neinteresēja, un mēs strādājām viņu netraucēti. 1944. g. vasarā Mežotnei tuvojās fronte. Pilī un vēl citās ēkās bija ievietoti vācieši. Skolas inventārs novietots Selekcijas stacijas telpās. Skolotāji izklīda.

Direktors Miķelis Ziemelis lūdza abus karogus paņemt līdz uz Dankariem. Ar mazo "bānīti" aizvedu līdz Sesavas stacijai un tālāk ar zirgu līdz mājām. Tad sākās karogu glabāšana, jo regulārai krievu armijai pa priekšu gāja "ieroču" meklētāji. Tā izdevās abus saglabāt. Bet ko tagad ar tiem darīt? Agrākās Latvijas vairs nav, un vai tādus karogus mūzejā varēs ievietot? Tā šo karogu liktenis vēl nav izšķirts."44

Kad L.Putniņa bija devusies mūžības ceļos, karogs glabājās Viduleju dzimtā. Mežotnes laikā skolai dāvināto jauno karogu čekisti kratīšanas laikā atņēma un par tā tālāko likteni nav skaidru ziņu.45

Jelgavas zemkopības skolas karogs ir, šķiet, aiz J.Lapiņa karoga otrs vecākais zināmais saglabātais karogs, kas pieredzējis laikus, kad Latvija tika sapņota un izcīnīta.

Pēc lielajām pavasara demonstrācijām un sapulcēm sarkanbaltsarkanā karoga lietošana 1917. gadā vairs bija tikai epizodiska. Gan to dienu laikrakstos, gan vēlāko gadu atmiņās par šī laika notikumiem samērā reti pieminēta nacionālā karoga lietošana.

1. jūnijā "Līdums" atzīmēja, ka Alojas Lauksaimnieku biedrības brīvbibliotekas biedru vakarā notikusi sarkanbaltsarkanā Latvijas karoga pacelšana uz vietējā biedrību nama.46

Rakstnieks Augusts Bračs (1880 — 1967) ar paša vadīto Vecpiebalgas Leimaņu dziedātāju kori bija sarīkojis Līgo svētkus. Šinī izrīkojumā uz viņa "pamudinājuma pacelts krāšņs Latvijas karogs, nests procesijas priekšgalā un uzvilkts, strēlnieku orķestrim spēlējot, izrīkojuma telpām uz jumta."47

Par latviešu vienaldzību pret savām krāsām pēc Krievijas kara un jūras ministra A.Kerenska Rīgas apmeklējuma 24. maijā zem nosaukuma "Kūtrie Rīgas latviešu namsaimnieki" "Līduma" korespondents rakstīja, ka "pilsēta bij izpušķojusies ar karogiem. Bet pa visu Rīgu varēja saskaitīt tikai kādus 5 vai 6 latviešu karogus, neskatoties uz to, ka Rīgas namu vairums pieder latviešiem. Ar materiāla trūkumu šo parādību nevar izskaidrot, jo pie sarkanā karoga pievienot baltu strīpu — tā gan nav grūta lieta. Tā tad tikai — pašapziņas trūkums."48 Diemžēl šim praktiskajam naconālā karoga darināšanas paņēmienam tuvākajā laikā vairs bija maz sekotāju.49

Latviešu sabiedrības sašķeltību pēc daudzajiem mītiņiem, sapulcēm un kongresiem raksturojis J.Akuraters:

"Tā "brīvai Latvijai" nu ir: Zemes un Bezzemnieku padomes, Strādnieku un Strēlnieku padomes un sabiedrisko organizāciju padome, kuri katrs sevi skaita par vienīgi īsto tautas gribas izteicēju un "neatzīst" citas organizācijas.

Vēl vairāk: Latvijas socialdemokrātija ir sašķēlusēs vairāk daļās: viena daļa prasa savienošanos ar krievu biedriem, viena autonomu Latvijas sociāldemokrātiju, bez tam ir Revolucionārie sociālisti, kurus apzīmē par skaldītājiem un jaucējiem tikai tādēļ, ka tiem programma nesaskan ar citām sociāldemokrātu organizācijām.

Bet vai tas viss? Mums ir jau desmit politiskas partijas, kuras ar visiem līdzekļiem cenšas parādīt katra sevi par vienīgi spējīgo un pareizo.

Tas ir revolūcijas ieguvums Latvijā!

Kas lai bāž nabaga cilvēci un tautu zem vienas cepures! Tādēļ: lai dzīvo partijas un Padomes! Bet tā "neatzīšana" — tā ir ļoti interesanta lieta.

Tas ir jaunākais revolūcijas atradums Latvijā. Viņas atradēji Maskavas latviešu sociālisti — lielinieki."50

Īpaši būtu jārunā par tautas cerību — latviešu strēlnieku pulkiem. Kā jau redzējām, strēlnieki bija aktīvi līdzdalībnieki gandrīz visos nozīmīgākajos pēcrevolūcijas latviešu pasākumos. Kaut gan specifiskie armijas apstākļi kavēja nacionālai domai atklāti izpausties uz āru, tomēr daudzviet strēlnieki nekautrējās demonstrēt savas simpātijas Latvijai nacionālo krāsu lentīšu un karogu veidā. Vairāk tas bija jūtams Rezerves pulkā, taču arī citās karaspēka daļās dienēja ne mazums nacionāli noskaņotu kareivju un virsnieku.

1.Daugavgrīvas strēlnieku pulka fotogrāfs Jānis Rieksts bija pasūtījis varākus simtus metru sarkanbaltsarkanu lenti, kuru, sagrieztu gabaliņos, nosūtīja strēlniekiem, lai tie pie apģērba varētu demonstrēt latviešu krāsas.Viņš arī ar vienkāršas ierīces palīdzību izgatavoja pastkartes pēc Anša Cīruļa meta ar sarkanbaltsarkano karogu. Turklāt Rieksts bija izgatavojis arī vairākus nacionālos karogus, ar kuriem 1. maijā rotāti daži rīdzinieku nami.51

Nacionālu propagandu strēlnieku vidū veica arī daudzi citi latviešu inteliģenti, tomēr tie nespēja stāvēt pretī arvien pieaugošajai lieliniecisma darbībai. Lielinieki, kuri bija ar vislielāko organizētās partijas pieredzi, prata, galvenokārt demagoģiski, izmantot savas partijas popularitātes nostiprināšanai jebkuru problēmu. Latviešu strēlniekos aizvien nepopulārāka kļuva valdības oficiālā aģitācija par ieilgušā kara turpināšanu. Lielinieki arvien vairāk tiecās iegūt varu pēc Februāra revolūcijas ievēlētajās strēlnieku komitejās,"Iskolastrelā" un laikraksta "Brīvais Strēlnieks" redakcijā.52

 

27

Līdums.- Nr.94., 1917.g. 27.aprīlī (10.maijā).

28 Dzimtenes Atbalss.-Nr.34., 1917.g. 3.(16.)maijā.

29 Turpat.

30 Turpat.

31 Turpat.

32 Turpat, Nr.36.

33 Šilde Ā. Latvijas vēsture. 1914.-1940.-[b.v],1976.-116.-124.lpp.

34 Dryva,-Nr.13.,1917.g. 12.(25.)aprīlī.

35 Svarāns A. Latgales sasniegumi Latvijas valsts laikā. Līdz ar atskatu par tautas un valsts apvienošanas gaitu.-R.,1935.-13.-14.lpp.

36 Turpat, 13.-16.lpp.

37 Turpat, 18.lpp.

38 Turpat, 18.-20.lpp.

39 Turpat, 21.lpp.

40 Līdums.-Nr.101.,1917.g.5.(18.)maijā.

41 Liaužu Bolss.-Nr.1, 1917.g. 15.(28.)aprīlī.

42 Turpat.

43 Krievijas pagaidu valdība neapstiprināja Latgales atdalīšanos no Vitebskas guberņas.

44 Apkārtraksts Nr.18. Jelgavas - Mežotnes - Saulaines lauksaimniecības vidusskolas bijušiem audzēkņiem. 1995. g. 2.aprīlī.

45 Turpat.

46 Līdums.-Nr.122, 1917. g. 1.(14.)jūnijā.

47 Atziņas. Latvju rakstnieku autobiogrāfijas. K.Egles sakārtojumā. 3.daļa.- Cēsis, Rīga, 1924.-13.-14.lpp.

48 Līdums.- Nr.121.,1917.g. 31.maijā (1.jūnijā).

49 Par šādu strēlnieku karogu aprakstīts: Vēsture un dzīve māca. — Ilustrēts žurnāls. — 1921.g. Nr.7

Arī Cēsu muzejā pirms otrā pasaules kara bijis šāds karogs.

50 Akuraters J. Laika piezīmes.-Laiks.-1917.g. Nr.1.

51 Kļaviņš K. Par latviešu karogu.-Ugunskurs.-1931.g.Nr.11.

Porietis J. Sāpju ceļš.-R.,1932.-46.lpp.

52 Bērziņš V. Latviešu strēlnieki - drāma un traģēdija.-R.,1995.-75.-77.lpp.

Fotogrāfa Jāņa Rieksta pasūtītā latviešu strēlnieku krūšu lentīte un Anša Cīruļa zīmētais Latgales ģerbonis J.Rieksta 1917.gada fotogrāfijā