"Latvija ļoti vēlas iestāties Eiropas Savienībā"

"Aftenposten"

— 2000.04.17.

Dalība ES ir Latvijas ārpolitikas jautājums numur viens. Norvēģu padomi pirms sarunu uzsākšanas lieti noder.

"Mēs esam ļoti atvērti, un mēs negribam cīnīties par sīkumiem, bet gan pēc iespējas ātrāk vēlamies ķerties pie svarīgu problēmu avotiem. Tad mēs varbūt varētu panākt to kandidātu grupu, kura sāka sarunas pagājušajā gadā", saka Andris Ķesteris. Viņš vada Latvijas sarunas ar ES par dalību tajā.

Ķesteris mērķē uz dalību ES 2003. gadā. Nedaudziem piemīt šāds optimisms. Agrākais varbūt 2005. vai 2006. gadā, tā saka analītiķi.

"Trijām Baltijas valstīm nav obligāti jāiestājas ES vienlaikus. Sarunās būtu svarīgi, ja pastāvētu kāds konkurences elements. Mums ir jāatzīst, ka Igaunija ir mums priekšgalā dažās svarīgās jomās, valstij ir viena no labākajām eksportstruktūrām Eiropā", saka Guntars Krasts, parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdētājs un bijušais premjers.

Latvija un Lietuva sagaidīja signālu gadu pēc Igaunijas. Latvieši atrašanos otrajā rindā uztvēra kā izaicinājumu. Laika gaitā viņi ir uzzinājuši no Norvēģijas un ES vēstnieka Einara Bulla dažus paņēmienus, kā veikt pārrunas ar Savienības pieredzējušo personālu.

"Mēs esam priecīgi par Norvēģijas palīdzību. Mēs pašsaprotami izvēlējāmies norvēģu padomdevējus, jo jūs nepiederat ES", saka Ķesteris.

 

Plašs "jā"

Saeimā, Latvijas parlamentā, visas sešas partijas atbalsta iestāšanos ES, lai gan kāds ducis "komunistu un puskomunistu" ir diezgan skeptiski pret ES un pilnībā pret NATO. Dalība ES ir Latvijas pirmais ārpolitikas mērķis. Aptaujas liecina, ka aptuveni 60% iedzīvotāju atbalsta dalību ES.

 

Liela interese

"Īpaši ieinteresēti dzirdēt par ES labumiem un ļaunumiem ir zemnieki", saka Raita Karnīte, kura ir Eiropas kustības Latvijā viceprezidente. Valsts arodbiedrība ir saistīta kopā ar Eiropas kustību.

Tikšanās un semināri visā valstī ir labi apmeklēti. Diskusijas, kurās piedalās arī skeptiķi un nē—teicēji, ir veselīgas. Kopumā iedzīvotāji zina maz par ES, līdz ar to informācijas uzdevums ir ļoti svarīgs. "Jauniešiem ir attiecīgās zināšanas, bet vecākie baidās no Briseles birokrātijas, par ko visi esam dzirdējuši baumojam," saka Karnīte.

Varas iestādes saprot, ka mazajiem patērētājiem nav dota dzīves taisnība, bet tomēr ir svarīgi saņemt jā— atbildi no iedzīvotājiem lauku rajonos. Pilsētas ir pilnas ar cilvēkiem, bet tie lielākoties ir krievi bez pilsonības un tiesībām balsot. Gandrīz trešdaļa no 2,6 miljoniem iedzīvotāju pieder pie šīs grupas.

 

Integrācija

Integrācija virzās labi, saka Džefrijs Barets, ES komisijas pārstāvniecības vadītāja vietnieks Rīgā. Viņš uzsver, ka latvieši un krievi dzīvo mierīgi cits citam blakus un ka Latvijas varas iestādes dara to, "ko no tām gaida".

"Ka Krievija gaida ko vairāk un kritizē Latviju, tā ir cita lieta", viņš saka.

Latvija jau lielā mērā ir pielāgojusies ES. Problēma ir tāda, ka ekonomika kā vienība ir diezgan vienpusēja. Turklāt tranzīttirdzniecība ir vērsta diezgan daudz uz Krieviju un nesaprotami lielos izmēros caur Ventspils ostu.

"Mums ir jākļūst spēcīgākiem tajās nozarēs, kuras dod vērtību pieaugumu un līdz ar to dod pamatu iedzīvotājiem nopelnīt vairāk", saka Guntars Krasts. "Saistībā ar privatizāciju ir izveidojies disbalanss, jo fabrikas tika uzpirktas un izpārdotas un tika attīstītas pavisam citas nozares", viņš saka un norāda uz norvēģiem piederošu tirdzniecības centru, kur agrāk atradās padomju elektronikas rūpnīca.

 

Eksports

Latvija bija visindustriālākā padomju republika. Mūsdienās kokmateriāli sastāda 40% eksporta. 17% ir pakalpojumi (lielākoties ostas), 14% metālrūpniecība, 12% metāli, 6% pārtikas ražošana un 5% mašīnbūve un elektronika.

"Krīze Krievijā iedragāja Latvijas attīstību. Jānāk jauniem impulsiem no ES tirgus, mums nav jāmēģina atgūt vieta Krievijas tirgū", uzsver sarunu vadītājs Ķesteris.

"Krievija sastādīja 15% no mūsu eksporta un importa, tagad tikai 8%. Tirdzniecība ar ES ir 63% mūsu pašreizējās ārvalstu tirdzniecības".

Kāds būs Latvijas devums ES? "Tīrs ūdens, liberālas attiecības un stabilitāte", sola Krasts. "Un Baltijas jūru apdzīvos ES valstis, aiz mūsu muguras atradīsies lielais krievu tirgus. Rīga arī Hanzas laikos bija centrālā pilsēta", atgādina Ārlietu komisijas priekšsēdētājs.

Pērs Nordrums

"Latvija nekādi netiek mierīgos ūdeņos"

"NRC Handelsblad"

– 2000.04.17.

Latvijai (jau atkal) jāpārvar valdības krīze. Pagājušās nedēļas beigās pēc strīda par privatizāciju krita premjera un Tautas partijas vadītāja Andra Šķēles valdība.

Latvijai neiet gludi. Kamēr Igaunija un Lietuva bez apstājas strādā pie savas galvenās prioritātes, iestāšanās Eiropas Savienībā, Latvija tikai cīnās ar neveiksmēm. Pagājušā mēnesī valsti līdz pašiem pamatiem satricināja pedofilijas skandāls, kurā tika nosaukti augstu stāvoši politiķi. Kārtējā sadursme ar Krieviju sekoja pēc ikgadējā bijušo latviešu esesiešu gājiena un kāda bijušā padomju partizāna notiesāšanas Rīgā par deviņu latviešu noslepkavošanu 1944. gadā. Krievijas prezidents Putins nekavējoties uzdāvināja šim vīram Krievijas pilsonību. Lai arī Dome neapstiprināja sankciju ieviešanu pret Latviju, taču ne jau tāpēc, ka būtu gatava meklēt saskaņu ar Latviju. Esot jāmaina likuma formulējumi.

Un pēc tam sašūpojās Latvijas valdība un valsts atkal nonāca krīzes situācijā.

Andra Šķēles kabineta krišanu pagājušās nedēļas beigās ievadīja ekonomikas ministra Vladimira Makarova un Privatizācijas aģentūras šefa Jāņa Nagļa konflikts. Atšķirībā no Baltijas kaimiņvalsts Igaunijas Latvijā privatizācija ir noritējusi ilgi un lēni. Pārāk lēni un pārāk atturīgi, uzskatīja Naglis. Viņš vēlējās paātrināt privatizācijas gaitu un bija gatavs dot cenu koncesijas. Makarovs ar to nebija mierā un pārmeta Naglim kvalitātes upurēšanu tempam un valsts uzņēmumu pārāk lētu pārdošanu. Visbeidzot Makarovs atlaida Nagli.

Premjers Šķēle uzskatīja, ka ministrs tā nav drīkstējis darīt. Premjers atlaida Makarovu un pieņēma Nagli atpakaļ darbā. Ar šo lēmumi nebija mierā Makarova partija "Tēvzemei un Brīvībai". Tā nikna izstājās no valdības. Uz pēdām sekoja otrais koalīcijas partneris "Latvijas Ceļš". Tad Šķēlem (Tautas partijas vadītājam) nekas cits neatlika, kā atkāpties.

Uz jaunās krīzes fona (Latvija gadā vidēji piedzīvo vienu valdību) tiek izspēlētas politiskās un personīgās pretrunas. Politiskās pretrunas koncentrējas ap dažādu privatizācijā iesaistīto partiju lobiju interesēm. Naglis jau kādu laiku neveiksmīgi mēģina pārdot Latvijas lielākos valsts uzņēmumus "Latvenergo" un kuģniecības kompāniju "Latvian Shipping". Abos gadījumos uz spēles ir spēcīgās naftas rūpniecības intereses. Naglis uzskata, ka tā uzpērk politiskās partijas, lai ietekmētu privatizācijas politiku. Tai līdzās Latvijas reģioni, Krievijas naftas rūpniecība un lauksaimniecības lobijs zvejo Latvijas privatizācijas duļķainajos ūdeņos.

Personīgās pretrunas Latvijā koncentrējas ap Šķēles jeb "Latvijas Berluskoni" personu. Viņš ir veiksmīgs uzņēmējs, dinamisks politiķis un spējīgs vadītājs. Taču kritiķi domā citādāk: autoritārs, korumpēts, stūrgalvīgs un augstprātīgs; cilvēks, kurš valda, nevis vada, cilvēks, kurš savus koalīcijas partnerus neuztver nopietni. Turklāt kritiķi pārmet viņam politiskā amata izmantošanu personīgā biznesa labā. Politiskā elite jau gadiem "uz viņu šķībi skatās". Tāpēc Šķēle pirms dažiem gadiem nodibināja savu partiju, kas tūliņ kļuva par lielāko partiju valstī. Pagājušā gada jūlijā viņš kļuva par premjeru, taču koalīcijas partneri "Latvijas Ceļš" un "Tēvzemei un Brīvībai" viņu tā arī nekad līdz galam nepieņēma.

"Latvijas Ceļš" un "Tēvzeme" labprāt gribētu turpināt sadarbību ar Tautas partiju, taču bez tās vadoņa Šķēles. Tomēr šķiet maz ticams, ka Tautas partija, Šķēles paša roku veidojums, būs ar to mierā.

Peters Mihielsens

"Šķēles nepatīkamākā krišana"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.04.14.

Sazvērestības teorija un dēkaini pārmetumi Latvijā.

Š

ķiet, ka viņš joprojām varētu atgriezties, bet valdības priekšgalā viņš vairs nevarētu noturēties ilgāk par pāris mēnešiem. Latvijā desmit atgūtās neatkarības gados bijušas astoņas valdības. Tas ir rekords Viduseiropas un Austrumeiropas reformu demokrātu vidū, rekords arī tāpēc, ka valsts ar panākumiem spēj izvirzīties Austrumos.

Šeit piedalījies arī Šķēle. 42 gadus vecais politiķis, kam vieni piedēvē diktatora vaibstus, citi apliecina viņa enerģisko izlēmību, nav bijis spējīgs nomierināt valdību. Viņa laiks amatā vienmēr iegadījies grūtos laikos - vispirms postošā partiju spektra fragmentizācijā, tagad Krievijas laikā, taču Latvija ar Šķēli priekšgalā katrreiz spīdoši tos pārvarējusi. Šķēli apņem gan naida, gan mīlestības aura: viņu mīl, no viņa baidās, viņu nīst, un šad tad viņš ir vajadzīgs. Aizvien īsākos laika intervālos viņš kļūst par dēkainu pārmetumu mērķi. Tomēr pagājušo mēnešu kampaņas pārspēja visu, ko no Latvijas bijām pieraduši sagaidīt līdz šim.

Pārmetumi, ka Šķēle esot korumpēts, nebija nekas jauns. Tie viņu pavada visu laiku, kopš viņš nodarbojas ar politiku, un kopš laika, kad viņš deviņdesmito gadu sākumā kā ministrs Lauksaimniecības ministrijā piedalījās lauksaimniecības un pārtikas pārstrādes privatizācijā. Kopš tā laika robežas starp Šķēles politiskajām interesēm un iespējām, kas rodas, pateicoties miljonu vērtajiem privātīpašumiem, izplūst. Tagad pārmetumi kļūst tik dažādi, ka Šķēle atklājas kā homofils bērnu izvarotājs, kas piekukuļo tiesnešus un prokurorus, izdala pasūtījumu slepkavām uzdevumus, salīdzinoši nevainīgi jau krietnu laiku māna parlamentu un sabiedrību. Rīgā cirkulē apgalvojums, ka Šķēles slavu iedragājot opozīcija, izmantojot finansiālu atbalstu no Ventspils, kur atrodas valsts ietekmīgākās naftas pārstrādes rūpniecības galvenā mītne un kurai ir sakari ar Krieviju, kas ieinteresēta Baltijas republikas destabilizācijā. Šīs naftas industrijas "pelēkais kardināls", Ventspils mērs Lembergs jau vairākas nedēļas iepriekš lika par sevi runāt, ka viņu gribējuši nogalināt Šķēles rokaspuiši. Sazvērestības teorijas ieguva jaunu vielu, kad tika paziņots, ka Šķēles šantāžās iesaistīta arī "Pareks" banka, kas reiz ar labiem kontaktiem ar Maskavu un valūtas darījumiem ieguva savu bagātību un šodien tiek uzskatīta kā svarīgākais, bez šaubām, ne pašaizliedzīgākais Latvijas partiju politikas finansētājs. Nav jāpiebilst, ka pārmetumi Šķēlem, ka viņš palikušo pēdējo valsts uzņēmumu privatizāciju gribot veikt pēc sava prāta, kas tagad noveda pie viņa krišanas, bija turpmākais baumu, pārdrošu paziņojumu un apvainojumu pavadīts latviešu provinciālā teātra cēliens.

Šobrīd vienīgi privatizācijas diskusijā slēpjas patiesības kodols. Latvija, salīdzinot ar kaimiņvalsti Igauniju, nokavējusi iespējami ātrāku un atklāti veiktu lielo valsts uzņēmumu privatizāciju. Kavēšanās tagad atspēlējās tur, kur neuzticība pārklājas ar vilšanos par izjukušiem uzņēmumiem un politiskiem darījumiem. Negatīvs noskaņojums tiek kurināts no kreiso populistu puses, kuri iegūst spēku un popularitāti.

Arī tāpēc darījumu attiecības Latvijā visur figurē. Labējo tirgus ekonomistu un Eiropas politiķu spektram no Šķēles Tautas partijas, Tēvzemei un Brīvībai, Latvijas Ceļa un Jaunās partijas būs jāizlemj, vai tās ļausies sevi samalt starp naftas industriju, Krievijas kapitālu un lauksaimniecības lobiju. Līdz šim vienmēr izdevies paglābties. Beigu beigās Šķēle taču ir.

Jaspers fon Altenbokums

"Netīrās veļas mazgāšana Latvijā"

"Aftenposten"

— 2000.04.13.

Strīdi privatizācijas lietās ir akūts iemesls jau otrajai valdības krīzei Latvijā nepilna gada laikā.

Daudz apstrīdētais Andris Šķēle, Tautas partijas vadītājs un pamatlicējs, vakar atkāpās no sava ministru prezidenta amata un trīspartiju koalīcijas, kas ir vadījusi valsti kopš pagājušā gada vasaras. Kad Šķēlem bija skaidrs, ka viņš šodien paredzētajā uzticības balsojumā nedabūs atbalstu no koalīcijas partnera "Tēvzemei un Brīvībai", viņš nolēma atkāpties.

Šī demisija ir notikusi pēc dramatiskām politiskām norisēm ziemā un pavasarī, kad pedofilijas apsūdzības skāra gan Latvijas ministru prezidentu, gan tieslietu ministru. Apakšā šiem skandāliem ir manāma nepārtrauktā cīņa par naudu un varu. Daudzi šo laiku izmanto savā labā, mēģinot valsts privatizācijas procesā piesavināties iespējami vairāk īpašuma.

Apsūdzībām pret ministru prezidenta Andra Šķēles un tieslietu ministra Valda Birkava noziegumiem pret bērniem nav atrasti nekādi pamatoti pierādījumi. Varētu pat teikt, ka vai gluži pretēji. Savukārt politiķis Jānis Ādamsons, kas ir agrākais VDK aģents un kas ir nācis klajā ar šādu apsūdzību, tādējādi palīdz piesārņot valsts politiskās debates.

 

Lielas naudas summas

Latvijas politiskās debates un cīņa par varu jau ir bijušas gana sūras no agrākiem laikiem. Ir pagājuši deviņi gadi, kopš Latvija ieguva savu neatkarību no Padomju Savienības, bet privatizācijas procesam vēl nevar redzēt galu. Pa šo laiku daudzi ir kļuvuši bagāti, arī politiķi un viņu draugi. Izbijušais ministru prezidents Andris Šķēle ir tikko iekasējis 29 miljonus dolāru peļņas par saviem uzņēmuma darījumiem. Daudzi jautā, kā viņam izdevies sagrābt kopā tik milzīgas naudas summas, bet pat viņa politiskie pretinieki atzīst, ka šis vīrs esot gan spējīgs, gan gudrs. Pagājušo otrdien Andris Šķēle atstādināja no amata partiju "Tēvzemei un Brīvībai" pārstāvošo ekonomikas ministru Vladimiru Makarovu. Tas notika pēc tam, kad Vladimirs Makarovs faktiski atņēma visu vadīšanas varu Privatizācijas aģentūras vadītājam Jānim Naglim. Konservatīvo partija "Tēvzemei un Brīvībai" uzskata, ka valsts īpašums tiek izpārdots pārāk lēti. Savukārt liberāli konservatīvā Tautas partija uzskata, ka labvēlīgās cenas šo īpašumu pircējiem ir jāuztver kā Latvijas upuris, kas valstij ir jāuzņemas, lai paātrinātu privatizāciju. Apgalvojumi par korupcijas iespējamību šajā procesā ir jau ierasts pieņēmums.

 

Jauni vārdi

"Valstī nav nekādas politiskas krīzes. Ir runa par amatpersonu maiņām valdībā, lai nodrošinātu stabilāku valdīšanu valstī. Nav arī runas par politiskā kursa maiņām", "Aftenposten" stāsta Saeimas priekšsēdētāja vietnieks Rihards Pīks. Pīks pieder pie vadošajām personībām Tautas partijā.

Kā paredz Pīks, nākamajai valdībai būšot lielāks balsu vairākums. Iepriekšējai esot bijis 61 mandāts no 100. Savukārt topošajai valdībai varētu būt pat 70 mandātu.

Par spīti saspringtajām attiecībām koalīcijas partiju vidū visticamāk valsti vadīt turpinās tā pati koalīcija, tas pats partiju sastāvs: Tautas partija (24), "Latvijas ceļš" (21) un "Tēvzemei un Brīvībai" (17). Pīks arī domā, ka Jaunā partija ar astoņiem mandātiem tiks uzaicināta uz sarunām valdībā.

Jaunā partija tiek bieži saukta arī par "Norvēģu partiju", jo šīs partijas biedrs ir Ainārs Šlesers, kas līdz šim ir bijis līdzīpašnieks Varnera grupā Latvijā. Šlesers ir bijis ekonomikas ministrs iepriekšējā valdībā, bet, pēc Rīgas politiķu dotās informācijas, viņš zaudējis amatu par neapmierinošu pienākumu pildīšanu.

Pērs Nordrums

"Rīga kļūst skaistāka, taču zaudē kādreizējo kolorītu"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.04.14.

Latvijā nespēj izlemt, ko lai iesāk ar pagātnes mantojumu.

Pirms desmit gadiem 4. maijā pie Augstākās Padomes ēkas visu dienu trakoja pūlis, kas skandināja: "Brīvību Latvijai!" … No tā brīža un ar ievērojamo balsojumu sākās tagad jau desmitgadīgā neatkarīgās Latvijas postpadomju perioda vēsture. Augstākās Padomes ēkā, protams, izvietojās Saeima. Mītiņus šeit vairs neatļauj rīkot, un piketus drīkst rīkot ne tuvāk kā 50 metru no ieejas.

"ŅG" korespondentam gadījās būt klāt Saeimas sēdē, kad Ādamsons apvainoja premjerministru, tieslietu ministru un Valsts ieņēmumu dienesta vadītāju "pedofilijas lietā". Pēc kā tribīnē kāpa deputāti — minētā ierēdņa pretinieki — un nosauca Ādamsonu nesmukā latviešu vārdā, turklāt pēc "vēsturiskās" sēdes visi mierīgi un draudzīgi sarunājās pīpētavā, apliecinot veco kā pasaule patiesību: "Darbs ir darbs, bet privātās attiecības ir privātās attiecības". Šis likums, starp citu, ir ļoti svarīgs mazajai Latvijai, par kuras politisko dzīvi vēl pirmskara laikā jokoja: "Divi latvieši — trīs partijas". Turklāt šīs partijas karo savā starpā nevis par dzīvību, bet nāvi.

Rīgā šodien ceļ un restaurē. Un ne tikai saunas vien. Pati grandiozākā celtniecība pēdējā laikā ir plaša mēroga Melngalvju nama restaurācija, kas izmaksāja gandrīz 6 miljonus dolāru. Darbs tika paveikts godam. Sevišķi Melngalvju namu ir iecienījusi Latvijas elite. Šeit bieži svin savas jubilejas ministri un deputāti.

Ar "nolādēto totalitārisma mantojumu" ir problēmas cita pēc citas. Runājot par komunistiskā terora upuru piemiņai veltīto pieminekli, … publika nevar vienoties, kur to novietot. Gribēja Esplanādē, taču tur Raimonds Pauls uzslēja jautro "Vernisāžu". Strēlnieku laukumā (viņi nezin kāpēc ir pārstājuši būt sarkanie) nezina, ko iesākt ar to pašu pieminekli "revolūcijas kareivjiem". Ja sarkani, jālauž, bet, tā kā latviešu, it kā nav labi. Gribēja novietot blakus Augstākajai tiesai, bet visādas analoģijas nāk prātā. Arī neskaitāmo izklaides iestāžu īpašnieki ir pret. Viņi nezina, kā Rīgas centru, kurš ir piebāzts ar restorāniem un mājīgām "kafejnīciņām", atbrīvot no klaidoņiem, un, ja vēl cīnītāji pret "padomju mantojumu" sāks rīkot piketus, pavisam klientus zaudēs. Turklāt nabadzīgie — vairs nav padomju varas mantojums, tā ir jauna parādība Rīgā … Tikpat kā Lasvegasa, sevišķi naktīs, kad tiek iedegtas "lielās pilsētas" neona lampas.

Tikai visi uzraksti ir nevis angļu valodā, bet gan valsts valodā, tas ir, latviešu. Krievu valoda te ir ārpus likuma.

Kontrolieru, jāatzīmē, Rīgā netrūkst. Paši nelaimīgākie cilvēki šajā pilsētā ir sētnieki. Taču Rīga vienmēr ir tīra. Tā arī agrāk no visām padomju pilsētām atšķīrās ar tīrību, bet tagad vēl jo vairāk. Tomēr tagad nav kādreizējā šarma.

Andrejs Riskins

"Pastiprina cīņu pret lipīgajām slimībām"

"Aftonbladet"

— 2000.04.13.

"Task force" pret infekcijas slimībām Bal-tijas jūras reģionā.

Šis bija Dānijas pilsētā Koldingā notikušās vienpadsmit premjerministru tikšanās par sadarbību Baltijas jūras reģionā viskonkrētākais rezultāts. Šādu darba grupu premjeriem izveidot lika satraucošā multirezistentās tuberkulozes izplatība.

Jaunais spēks tiks attīstīts Norvēģijas prezidentūras vadībā. "Priekšlikumi un ieteikumi tiks iesniegti pirms gadu mijas", teica Norvēģijas premjerministrs Jenss Stoltenbergs. Zviedrijas premjerministrs Jērans Persons uzskata, ka svarīgs jau ir pats šīs sanāksmes notikšanas fakts. "Es biju pirmās tikšanās saimnieks pirms četriem gadiem Visbijā un esmu apmierināts ar reģionā kopš tā laika notikušo attīstību. Labi, ka šīs tikšanās tagad notiek regulāri", viņš teica.

Jērans Persons uzskata, ka Baltijas jūras reģions nākotnē kļūs par vienu no vissvarīgākajiem. Viņš uzsvēra, ka Baltijas jūras reģiona sadarbība ir jāuzskata nevis par konkurenti Eiropas Savienībai, bet gan par papildinājumu.Persons arī bija gandarīts, ka augstākā līmeņa noslēguma dokumentā izdevās iekļaut materiālu par informācijas tehnoloģijas (IT) attīstību. Baltijasj ūras sadarbība uzņemsies iniciatīvu stiprināt šī reģiona līderpozīciju IT jomā kopumā un arī lūdz ES Komisiju pieņemt svarīgus lēmumus par IT savā tā sauktajā "Ziemeļu dimensijas" plāna projektā.Tikšanās namatēvs Dānijas premjerministrs Pouls Nīrups Rasmusens bija sevišķi apmierināts ar Vācijas aktīvo līdzdalību šajā pasākumā un norādīja, ka Vācijas kanclers Gerhards Šrēders esot atklājis, ka Vācijas tirdzniecība ar desmit pārējām Baltijas jūras reģiona valstīm esot lielāka nekā tirdzniecība ar ASV.

1996. gadā Visbijas sanāksmē izveidotais "task force" pret organizēto noziedzību līdz šim ir guvis ievērojamus panākumus. Ar šī reģiona valstu policijas sadarbības rezultātā pēdējos gados ir veikti apmēram 25 pasākumi. Runa ir par tirdzniecību ar zagtām automašīnām, narkotiskajām vielām un nelegālo ieceļošanu. Šīs vienības mandāts tagad tika pagarināts vēl par četriem gadiem.

Augstākā līmeņa sanāksmē premjerministri saņēma ziņojumu no Baltic Sea Business Summit par darījumu klimatu šajā reģionā. Ziņojumā ir apmēram 200 ieteikumu tirdzniecības un ieguldījumu klimata uzlabošanai."Vairs nedrīkst notikt tā, ka tālbraucējai kravas automašīnai vajag 20 stundu, lai šķērsotu robežu", teica Norvēģijas premjerministrs Jenss Stoltenbergs.

Tikšanās laikā tika runāts arī par iespējamo sauszemes satiksmi starp Dāniju un Vāciju. "Par šo lietu es personīgi nerunāju ar Gerhardu Šrēderu, taču daudzsološi kontakti tika nodibināti zemākā līmenī", teica Rasmusens, kurš rēķinās, ka Dānija principiālu lēmumu šajā jautājumā pieņems līdz gada beigām.

"Otrais BAM"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.04.14.

Krievijā ir sākta Baltijas cauruļvadu sistēmas celtniecība.

Netālu no Primorskas pilsētas Ļeņingradas apgabalā, Somu līča krastā tiek ielikts simbolisks akmens ar kapsulu vietā, kur tiks celta lielākā Krievijas naftas osta.

Pēc Savienības sabrukuma mainījās Krievijas un Ļeņingradas apgabala ģeopolitiskais stāvoklis kopumā . Krievija zaudēja daudzas ostas, to skaitā arī Baltijas naftas pārstrādes un Melnās jūras ostas. Vladimirs Putins ir pārliecināts, ka naftas termināla, kā arī Baltijas cauruļvadu sistēmas (BCS) finansēšanai un celtniecībai Primorskā ir stratēģiska nozīme Krievijas enerģētiskajā, ekonomiskajā un transporta drošībā.

Pietiek tikai Turcijai, starp citu, NATO dalībvalstij, slēgt izeju uz Vidusjūru, piemēram, ekoloģisku apsvērumu dēļ, un mūsu vadošā joma pārstās būt ekonomikas lokomotīve.

KF Tirdzniecības ministrijas ierēdņi ar apskaužamu ietiepību turpina pārstāvēt Somijas intereses. Somi varen pārsteidzoši uzcēla savā pilsētā Porvo naftas terminālu ar skatu uz mūsu caurulēm un tagad ar Tirdzniecības ministrijas palīdzību cenšas izlūgties no Krievijas puses tikai par 40 kilometriem pagarināt naftas vadu, lai tikai mūsu "krāns" atrastos ārzemēs. Loģika vienkārša: kāpēc blakus būvēt vēl vienu terminālu, tērēt naudu, bojāt ekoloģiju, kad jau eksistē gatava jauda. Somi vienkārši aplaizīsies, palaižot garām gardu kumosiņu, bet baltiešiem osta Primorskā būs kā kauls rīklē. Latvijas ekonomika zināmā mērā ir atkarīga no Krievijas. Mēs pašlaik esam spiesti sūtīt savu naftu caur viņu terminālu Ventspilī, taču šis "kumosiņš" pazudīs uzreiz pēc tam, kad darbu sāks Primorskas osta. Lauvas tiesu no Krievijas naftas pārsūtīšanas zaudēs arī Ukraina.

BCS nodrošina jauna neatkarīga un ekonomiski efektīva eksporta virziena izveidošanu caur Krievijas naftas terminālu Baltijā. Un tas gribot negribot pastiprina Krievijas ietekmi Baltijas reģionā, nostiprina ekonomiskās attiecības ar Ziemeļeiropas valstīm, dod iespēju operatīvi reaģēt uz pasaules naftas tirgus konjunktūras maiņām.

Svjatoslavs Timčenko

 

"Londonā Putinam tiek izrādīts liels gods"

"Der Standard"

— 2000.04.17.

Tonijam Blēram adresētā kritika un diskusijas par "ētisku ārpolitiku".

Dauningstrītā Krievijas prezidenta ierašanos Londonā deklarē kā "oficiālu darba vizīti", kaut arī Vladimiru Putinu pieņems karaliene Elizabete II. Būtu pārspīlēti apgalvot, ka krievu armijas izdarīto cilvēktiesību pārkāpumu dēļ Čečenijā vizīte būtu izraisījusi sašutuma vētru. Tomēr šajā sakarībā tiek izvirzīts jautājums par "ētisku ārpolitiku".

"Guardian" liberālo demokrātu ārpolitikas eksperts Menziss Kempbels raksta: "Vai pēc tam, kad Putins vēlēšanu cīņas laikā tika izmantojis brutālus krievu armijas uzbrukumus Čečenijai, nevajadzētu kaunēties par dedzību, ar kādu Tonijs Blērs Londonā sagaida Putina kungu?" Kempbels norāda uz pazemojošo veidu, kā Maskava izturējās pret ANO pilnvaroto cilvēktiesību lietās Mēriju Robinsoni. Viņš domā, ka dēļ cilvēktiesību neievērošanas no Maskavas puses Putina vizīte Londonā un Vindzorā ir pāragra. Līdzīga kritika bija dzirdama arī par Blēru, kad viņš jau pirms Putina ievēlēšanas prezidenta amatā ar viņu tikās Sanktpēterburgā.

Taču Dauningstrītā šajos kontaktos galvenokārt saskata priekšrocības. "Premjerministrs ir izpratis šo stratēģisko attiecību potenciālu un uzskata šo aliansi par svarīgu," domā kāds Blēra pārstāvis. Maskava ir skaidri likusi saprast, ka uzskata Lielbritāniju par "ideāli pozicionētu" starp ASV un Eiropu. Un tā ir pozīcija, pēc kuras Lielbritānija ir tiekusies vienmēr.

Šķiet, ka Tonijam Blēram ir sajūta, ka Putins ir krievu vadītājs, ar kuru var slēgt darījumus. Putins tiksies arī ar britu biznesmeņu delegāciju; turklāt viņš grib runāt par jaunām investīciju iespējām.

Pīters Isinegers

"Putina šaha gājiens ar baismīgo pagātni"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.04.14.

Krievijas prezidents Polijai sola palīdzību Katiņas notikumu noskaidrošanā, lai uzlabotu savu autoritāti kaimiņu acīs.

Vladimiram Putinam pārsteigums izdevās: viņš piezvanīja Polijas prezidentam Aleksandram Kvašņevskim un apsolīja viņam Maskavas palīdzību masveida slepkavības Katiņā izmeklēšanā. Varšavas preses komentētāji, kuri pret Putinu līdz šim ir bijuši noskaņoti ļoti skeptiski, reaģēja iepriecināti. Viņi aicinājumu vērtēja kā labas gribas izpausmi izbeigt pašreizējo leduslaikmetu Polijas un Krievijas attiecībās. Neviens cits pagātnes notikums poļus neuztrauc tā kā apmēram tūkstoš poļu virsnieku nogalināšana, ko 1940. gada pavasarī izdarīja Krievijas slepenpolicija NKVD kādā mežā netālu no baltkrievu ciemata Katiņas.

Tagad Putins saka, ka masu kapi ir atrasti arī pie Smoļenskas. Viņš apsolīja, ka poļu zinātnieki varēs piedalīties ekshumācijā. Tādējādi atkal tiks atsākta pirms dažiem gadiem pārtrauktā sadarbība ar Staļina personīgo pavēli realizētās masu slepkavības izmeklēšanā. Polijas prezidents Aleksandrs Kvašņevskis teica, ka "Katiņa ir un būs kā dzelonis mūsu atmiņās".

Gadu desmitiem ilgi tika melots un noliegts, ka šo briesmu darbu ir pastrādājusi NKVD. Tika teikts, ka poļu virsniekus 1941. gada rudenī ir nošāvuši Vērmahts un SS.

Putina piedāvājums poļiem Katiņas atceres dienas priekšvakarā bija izveicīgs šaha gājiens, jo viens no iemesliem saspīlētajām attiecībām starp abām kaimiņu tautām poļu acīs ir krievu izvairīšanās uzņemties atbildību par kara laikā izdarītajiem noziegumiem. Te klāt vēl nāk arī tas, ka Putins pašreiz tiek saistīts ar iznīcināšanas karu Čečenijā, par ko Polijā ir sašutuši vairāk nekā Rietumos.

Demonstrāciju pie Krievijas ģenerālkonsulāta, kuras laikā tika sadedzināts Krievijas karogs, ārlietu ministrs Igors Ivanovs uzskatīja par iemeslu, lai atsauktu vizīti Varšavā. Savukārt pie Polijas vēstniecības Maskavā dienām ilgi demonstrācijas rīko krievu nacionālisti. Īstais saspringto attiecību iemesls gan varētu būt Polijas iestāšanās NATO, ko Maskava veltīgi mēģināja aizkavēt.

Tomass Urbans

"Maskava ir gatava uzklausīt EDSO"

"Der Standard"

— 2000.04.14.

Ferero–Valdnere Maskavā un Čečenijā.

Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO) neatlaidīgi cenšas panākt, lai pēc iespējas drīzāk tiktu atsākts tās 1998. gadā pārtrauktais darbs Čečenijā. Tā Maskavā, tiekoties ar ārlietu ministru Igoru Ivanovu, paziņoja EDSO priekšsēdētāja Benita Ferero–Valdnere. EDSO Čečenijā varētu "ļoti konkrēti" strādāt, lai pēc kara tur izveidotu demokrātiskas struktūras, radītu uzticību un izveidotu civilu sabiedrību. Turklāt EDSO misija būtu arī vieta, kur Čečenijas iedzīvotāji varētu vērsties ar savām rūpēm.

Šķiet, ka Ivanovam pret viņas priekšlikumu nav iebildumu. Pēc diplomātiskās neveiksmes Eiropas Padomē pagājušajā nedēļā Maskava cer uz EDSO, lai nenonāktu vēl lielākā starptautiskā izolācijā.

Ivanovs teica, ka "politiskās īsredzības" dēļ netiekot ņemts vērā tas, ka Krievija jau esot sākusi dialogu ar Čečeniju, lai panāktu politisku atrisinājumu. Tomēr tuvāk par šo dialogu Ivanovs neko nepaskaidroja. Tāpat viņš nerunāja arī par konkrētu termiņu, kad EDSO varētu atgriezties Ziemeļkaukāzā. Taču viņš vairākkārt uzsvēra milzīgo EDSO nozīmi.

Ceturtdien Benita Ferero–Valdnere tikās arī ar Krievijas jauno stipro vīru Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Jau tikai tas vien, ka šāda tikšanās notika, tiek vērtēts kā diplomātisks panākums.

Kristopers Vinders

"Krievija uz kodolziemas sliekšņa"

"Subbota"

— 2000.04.14.

Pēdējos desmit gados Krievija noēdusi Padomju savienības investīciju mantojumu un nokļuvusi uz pamatfondu sabrukuma un derīgo izrakteņu atradņu izmantošanas robežas.

Draudošās briesmas nedrīkst notušēt bezprecedenta investīciju bums, kas sākās 1999. gadā. Šis pieaugums koncentrēts kapitālietilpības ziņā relatīvi mazietilpīgās nozarēs, kur kapitāls samērā ātri atmaksājas — vieglajā un pārtikas rūpniecībā, dažās mašīnbūves nozarēs, daļā eksporta sektora. Taču valsts attīstībai vissvarīgākajās dzīves nodrošinājuma un infrastruktūras jomās, ko veido kapitālietilpīgas nozares ar lēnu atmaksāšanos, vērojams kritums.

Tā investīciju kritums elektroenerģijā 1999. gadā pārsniedza 10 procentus. Naftas rūpniecība, desmit gados samazinādama ražošanas ieguldījumus par 70 procentiem, ieguvi samazinājusi tikai par 40 procentiem. Bez strauja investīciju pastiprinājuma 2005. gadā šī disproporcija sāks izlīdzināties uz jauna naftas ieguves samazinājuma rēķina — par 11,5 procentiem salīdzinājumā ar 2000. gada līmeni. Turklāt resursi iekšējam patēriņam, ieskaitot naftas produktu eksportu, samazināsies par 37,5 procentiem.

Jau pēc trim gadiem sakarā ar galveno gāzes atradņu izmantošanu var iestāties gāzes deficīts, kam Krievijas enerģētika nav gatava šodien un nebūs gatava arī rīt.

Sarežģīta situācija vērojama arī apstrādes nozarēs. Saglabājot pašreizējo investīciju līmeni, jaudas līdz 2005. gadam samazināsies par 10 procentiem, tajā skaitā ķīmiskajā rūpniecībā — par 13, mašīnbūvē — par 17, vieglajā rūpniecībā — par 30 procentiem.

Strauji samazinoties enerģijas ražošanai, jauna rūpnīca būs tikpat vērta kā jauno krievu pilis Rubļovas — Uspenskas šosejas malā. Tādējādi valstī sāksies "investīciju ziema", kas atgādinās kodolkatastrofas sekas, padomju zinātnieku 80. gadu sākumā pareģoto kodolziemu.

Vilcināšanās jau vairs nav "nāvei līdzīga", bet ir pati šī nāve. Ja Krievija neizstrādās atbilstošu politiku jau līdz 2000. gada vidum, tā nespēs izvairīties no vispārēja pamatfondu sabrukuma, — laikrakstā "Vedomosti" apgalvo ekonomikas zinātņu doktors Globalizācijas problēmu institūta direktors Mihails Deļjagins.

"...Krievi izdzēruši visu konjaku"

"Subbota"

— 2000.04.14.

Ģenerālmajors Mihails Dokučajevs strādāja par PSRS VDK 9.pārvaldes priekšnieka vietnieku. Katras valsts pirmo personu vizītes sagatavošanā tieši līdzdarbojās arī pretizlūkošanas darbinieki.

— Parasti mēnesi pirms valsts vai valdības vadītāja ārzemju brauciena liela grupa PSKP CK , ĀM un VDK darbinieku izlidoja uz nākamās vizītes valsti. Septiņās līdz desmit dienās laikā tā izstrādāja un saskaņoja visas programmas detaļas un par rezultātiem ziņoja Maskavai.

Pēc tam šī grupa atgriezās savienībā, ziņoja par paveikto un nedēļu pirms vizītes atkal aizbrauca atpakaļ. Tā, gatavojot Brežņeva vizīti Francijā, padomju sagatavošanas grupu nometināja viesnīcā "Bourbon" Parīzes centrā. Tās saimnieks nolēma pārsteigt padomju pārstāvjus un piedāvāja pusdienās foreles, kuras varēja izvēlēties restorāna milzīgajā akvārijā. Tajā bija vismaz simts lielu šīs sugas zivju. Padomju pārstāvjiem tāpat tika dota iespēja pasūtīt labākos franču konjakus un vīnus. Cik liels gan bija franču izbrīns, kad krievi vienā piesēdienā līdz ar labiem uzkožamajiem notiesāja visas foreles un izdzēra visas restorāna konjaka rezerves. Nākamajā dienā katram PSRS sagatavošanas grupas loceklim ēdiena deva tika ievērojami samazināta. Kas attiecas uz dzērieniem, tad bija jāsamierinās vienīgi ar alu.

Līdzīga aina bija arī Bonnā. Kad vācieši konstatēja, ka Brežņeva vizītes sagatavošanas grupas uzturs viņiem izmaksās vairākus simttūkstošus marku, viņi tūdaļ pat izvirzīja jautājumu apspriešanai Bundestāgā. Prese nepalaida garām izdevību uzsvērt, ka krievu uzturēšanās Bonnā sagādā milzīgus zaudējumus valsts budžetam.

"Medmāsas 120 valodu"

"Subbota"

— 2000.04.14.

Gribi —tici, gribi — netici.

Nataša Beketova runāt sāka ļoti agri, kā atzīstas viņas māte ,— jau divu mēnešu vecumā. Un nepavisam ne tikai krieviski. Bet gan 120 dažādu valodu grupu valodās. Turklāt šīs valodas ir senas, bieži vien pat par mirušām uzskatītas. Meitene tajās brīvi izskaidrojas, lasa, raksta. Kā viņa pati atzīstas, Nataša nevienu valodu nav mācījusies.

Nesen vēl Nataša dzīvoja Anapā, kur strādāja par operāciju māsu. Par viņas dīvainajām zināšanām zināja tikai nedaudzi. Viņai nebija neviena, ar kuru varētu dalīties savās neticamajās zināšanās. Baidīdamās no šīs neparastības, ar ko viņu apveltījusi daba, Nataša līdz 14 gadu vecumam baidījās par to stāstīt pat savai mātei. Baidījās atzīties, ka, piemēram, akadiešu vai etrusku valodā savas domas ir vieglāk izteikt nekā krieviski...

Valodas, kuras viņa prot, bez kādas sistēmas ir izvietotas laikā un telpā. Teiksim, ķīniešu valoda, kurā runā Beketova, skanējusi 14.gadsimtā. Šodien to var saprast vienīgi Ķīnas dienvidu provinču iedzīvotāji, bet ziemeļķīnieši to nepavisam nesaprot.

Savādi, ka senkrievu valodu meitene neprot. Toties nezkāpēc prot runāt tāpat kā 13.—14.gadsimta angļi, ķelti un sakši. Mūsdienu angļi viņu nesaprot, izņemot Jorkšīras grāfistes iedzīvotājus, kuru dialekts vairāk nekā citi ir līdzīgs senču valodai.

Natašas turku valoda ir tāda, ka pašreizējie turki spēj atpazīt tikai atsevišķus vārdus. Toties bēgļi no Uzbekistānas ar viņu viegli saprotas savā dzimtajā valodā un apgalvo, ka viņas turku mēle patiesībā esot uzbeku valoda.

Rets francūzis, ja nu vienīgi valodnieks, sapratīs Natašu, kas ir it kā pārcēlusies no 16.gadsimta Francijas. Bet Japānā tik tiešām sarunu biedru viņai neatrast, tik ļoti kopš 12.gadsimta ir mainījusies šī valoda.

Dažkārt meitenes valodu prasme ir tik neticama, ka iedzen strupceļā zinātniekus un speciālistus. Piemēram, kad viņa runā senēģiptiešu valodā, noskaidrojas patskaņi, kas līdz šim bijuši noslēpums ēģiptologiem. Visi atšifrētie papirusi, uzraksti uz faraonu laika reljefiem un freskām, ir izdarīti tikai ar līdzskaņiem. Kā patiesībā skanējuši Ramzesa, Tutanhamona vai Hatšepsutas vārdi, to nezina neviens — tādēļ arī dažādās grāmatās sastopami dažādi skanējuma varianti.

Nesen Natašu pētīja divi desmiti humanitāro zinātņu pārstāvju. Viņi lūdza meitenei pateikt kaut ko arābiski. Viņa tūdaļ izpildīja šo lūgumu, pieskandinādama zāli ar Vidusjūras zemēm raksturīgām rīkles skaņām. Klatesošais pieredzējušais arābists Nikolajs Vaškevičs atzinās, ka atskanējušajā frāzē sapratis tikai dažus vārdus. Acīmredzot Nataša pasacījusi kaut ko dialektā, kuru pārvaldījuši senie lopkopji, kas, iespējams, nebija vēl neko dzirdējuši par pravieti Muhamedu.

Kāds filologs painteresējās, vai Nataša prot arī kādu Dienvidaustrumāzijas cilšu valodu. Meitene piekrītoši pamāja. Šīm tautām, skaidroja filologs, ir vienādi skanoši, bet dažādus jēdzienus apzīmējoši vārdi. Vienīgi akcenti, fonētiskās nianses ļauj saprast, kuras valodas vārds tas ir. Austrumu speciālists kaut kā īpaši izrunāja vārdu "mak" un vaicāja Natašai, kādā valodā tas ir. Viņa atbildēja bez domāšanas. Filologs bija pārsteigts.

Natašai vaicāja:

— Jūs protat kādu valodu. Taču, kā jūs varējāt zināt pirms tikšanās ar Ķīnas zinātniekiem, ka tā ir tieši ķīniešu valoda, turklāt tāda, kas lietota 14.gadsimtā?

— Kā — nezinu? Es vienmēr zinu, kāda un kura laika valoda tā ir.

Zinātnieki nomierināja Natašu, ka viņa nav vienīgā tāda pasaulē. Gaijanā — Dienvidamerikas ziemeļaustrumu valstī — ir cilvēki, kuri runā vairāk nekā simt valodās, un arī tās dažkārt ir attālinātas laikā un telpā.

Natašai vaicāja, vai ir kāda līdzība valodām, kuras viņa prot, un vai tās nav cēlušās no vienas pirmvalodas. Viņa atbildēja, ka, nebūdama valodniece, nav tiesīga izvirzīt savu hipotezi. Taču patiešām esot ļoti daudz kopīgu sakņu, piemēram, krievu valodai un sanskritam. Tas, starp citu, nepārsteidza speciālistus. Taču sakritības senēģiptiešu un krievu valodā gan bija negaidītas.

Kādas valodas vislielākā mērā ir iespējamās pirmvalodas mantinieces? Natašas atbilde droši vien dos bagātīgu vielu lingvistu pārdomām: angļu—ķeltu—sakšu, turku, arābu un krievu.

Bet dažiem zinātniekiem ienāca prātā, lūk, kas. Tik tālo un atšķirīgo Beketovas pārvaldīto valodu semantiskajiem laukiem jābūt ievērojami atšķirīgiem. Tas nozīmē, ka Radītājs droši vien līdz ar valodu prasmi viņas zemapziņā ielicis vēl daudz ko citu. Tādēļ ēģiptologi, iespējams, varētu ne vien precizēt faraonu valodas tulkojumus, bet uzzināt arī dažādus noslēpumus, ko zinājuši vienīgi priesteri un rakstveži. Lūk, kādēļ Natašas Beketovas fenomens jāpēta ne tikai lingvistiem un psihologiem, bet arī kulturologiem, reliģijas pētniekiem, etnologiem...

Var sacīt pat citādāk: mūsu vidū dzīvo citu laikmetu sūtne. Viņas fenomens spēj izdarīt apvērsumu mūsu priekšstatos par cilvēku.

"Divas likmes vienā spēlē"

"Inostraņec"

— 2000.04.11.

1917.gadā Meksikas un Krievijas vēsturē notiek divi svarīgi notikumi: februārī proklamēta Meksikas konstitūcija un tajā pašā februārī gāzta Krievijas monarhija, bet pēc tam uzvar Oktobra revolūcija, kura pasludina sociālistiska režīma celtniecību.

Šiem notikumiem bija liela nozīme pasaules vēsturē, bet Meksikai tie nozīmēja arī dažu rietumvalstu protestu pret Venustiano Karransass konstitucionālās valdības atzīšanu, kā arī pastāvīgus intervencijas draudus. Boļševiku triumfs nozīmēja ne vien pilsoņu kara sākumu, bet arī rietumvalstu iejaukšanos un diplomātisko izolāciju. Tāda īsumā ir divu nāciju vēsture, kuras 20.gadsimta sākumā satricināja divas revolūcijas, ko iedvesmoja to cilvēku kvēla tiekšanās pēc taisnīguma un brīvības, "kuri nebija nekas".

"Meksikas avantūra" jeb Mihaila Borodina (Mihaila Markoviča Gruzenberga) konfidenciālā misija Meksikā ir viena no spilgtākajām epizodēm padomju un meksikāņu attiecību vēsturē.

Mihails Gruzenbergs piedzima 1884.gadā ebreju ģimenē Latvijā. 1903.gadā viņš kļuva par s.d.boļševiku un vadīja partijas Rīgas nodaļu. Pēc 1905.gada revolūcijas sagrāves viņš emigrēja uz Savienotajām Valstīm, kur uzturējās līdz 1918.gadam, bet pēc tam atgriezās Krievijā, savu ģimeni atstājis Čikāgā. Borodins aktīvi piedalījas Amerikas sociālleiboristiskās partijas darbībā. Vēlāk viņš piedalījās arī Britānijas Komunistiskās partijas izveidošanā. Lielbritānijā Borodins pārstāvēja Kominternes intereses, darbodamies ar Džordža Brouna vārdu, taču tika atmaskots, arestēts un izraidīts no valsts.

1923.gadā Borodinu nosūtīja uz Kantonu, un Ķīnas nacionālās revolūcijas laikā viņam bija izšķiroša loma Kremļa politikā, viņš kļuva par ķīniešu Gomindāna partijas CIK "augsto padomnieku". 1927.gadā, kad Čan Kaiši pavērsa revolūciju labējā gultnē, piedraudot nocirst galvas visiem padomju palīgiem, viņš bija spiests pamest valsti. Luijs Fišers, kurš viņu personiski pazina, apgalvo, ka Borodins veikli manipulējis ar militārajiem vadoņiem un pat pēc viņa aizbraukšanas viņa pieminēšana spējusi izraisīt šausmas valsts darbiniekos un ārzemju aģentos. Viņa vārds iemūžināts Andrē Marlova romānā "Cilvēka daba", kura galvenā varoņa prototips ir tieši Borodins.

1932.gadā Borodins (Gruzenbergs) nodibināja nedēļas izdevumu "Moskovskije novosti", kas sākotnēji iznāca angļu, bet pēc tam arī citās valodās. Borodins avīzē nostrādāja līdz pašai nāvei 1951.gadā.

No līdz šim nezināmiem materiāliem izriet, ka aģenta Gruzenberga "Meksikas avantūra" nav izdevusies. Man liekas, ka tas tā īsti nav vis. Gruzenberga "konfidenciālā misija" Meksikā vispārējos vilcienos bija izpildīta. Vēl viena drosmīga indiešu cilmes avantūrista M.Nasa Roja atmiņās sīki aprakstītas svarīgas Gruzenberga Meksikas laika darbošanās detaļas, viņa daudzās tikšanās, apgalvots, ka Kominterne uzticējusi Gruzenbergam par apmēram pieciem miljoniem dolāru pārdot Krievijas kroņa dā®gumus, lai finansētu dzimstošo straptautisko komunistisko kustību.

Gruzenbergs Meksikā ieradās 1919.gadā un nodibināja sakarus ar tā laikmeta izcilākajiem cilvēkiem, tostarp arī ar ārlietu ministru. Viņš pat tikās ar prezidentu Venustiano Karransu un "atstāja uz viņu ļoti labu iespaidu".

Visdrīzāk Karransa neizjuta lielas simpātijas pret padomju Krieviju. Šajā Meksikas valdības spēlē ar boļševikiem un boļševiku spēlē ar Meksikas vadību tika sasniegti divi mērķi, un var likties, ka tie viens otru izslēdz: prezidenta Karransas mērķis bija censties ar savu iespējamo savienību ar komunistiem izdarīt spiedienu uz ZASV, lai risinātu problēmas, kas neapdraudētu Meksikas intereses, un Kominternes aģenta intereses, kurš iestājās par propadomju organizāciju izveidošanu Rietumu puslodē. Tāda ir šī "avantūra", kuras īstenošanas apstākļi deva iespēju abām pusēm gūt savu labumu.

Atanasio Kamposs Miramontess,

meksikāņu diplomāts

 

"Leonīda Kučmas maskētais valsts apvērsums"

"Berliner Zeitung"

-—2000.04.17.

Ukrainas prezidents Leonīds Kučma saviem tautiešiem referendumā bija sagatavojis četrus jautājumus .

Tie visi attiecās uz parlamenta reformām. Faktiski šajā referendumā runa ir par vienu: par to, lai jūtami vājinātu tautas pārstāvju pozīcijas iepretī prezidentam. Ja ukraiņu vairākums atbildēs ar "jā’, Kučma gandrīz nekontrolēti varēs realizēt savu varu. Sākotnēji prezidents gribēja pat vēl vairāk: tautai ir jāizsaka neuzticība saviem pārstāvjiem. Šis acīm redzamais valsts apvērsums tomēr cieta neveiksmi konstitucionālajā tiesā. Kučma līdz šim ir uzskatīts par reformatoru. Taču tas, ko Ukraina piedzīvoja pēdējos astoņos gados, bija reformu sastrēgums gandrīz visos līmeņos. Parlamentam te ir jāuzņemas līdzatbildība. Tas nepieciešamās ekonomiskās reformas bloķēja, norādot uz smago sociālo stāvokli. Tomēr parlamentam nav vienam pašam jāuzņemas atbildība par postu valstī, kā to apgalvo Kučma. Arī prezidentam tuvās aprindās bija grupas, kas bija ieinteresētas status quo saglabāšanā. Reformas Kučmu var padarīt par spēcīgāku prezidentu, bet par labāku noteikti nē.

Katja Tihomirova

"Vienojas par galotņu tikšanos"

"Der Tagesspiegel"

— 2000.04.17.

ASV prezidents slavē START–II līguma ratifikāciju.

Pēc START–II ratifikācijas Krievijas parlamentā ASV prezidents Bils Klintons un jaunais valsts vadītājs Vladimirs Putins vienojušies par drīzu galotņu tikšanos. Pēc Maskavas prezidenta dienesta ziņām, sestdienas vakarā Klintons zvanījis Putinam un apsveicis ar START–II līguma ratifikāciju Krievijas parlamentā. Amerikāņu un krievu galotņu tikšanās jāorganizē vēl pirms septiņu svarīgāko rūpniecības valstu un Krievijas (G–8) tikšanās jūlija beigās Japānas pilsētā Okinavā.

Pēc Krievijas datiem, Klintons teicis, ka START–II ratifikācijai esot ļoti liela ietekme uz krievu un amerikāņu attiecībām un kopējo pasaules sabiedrību". Jau pirmajā savā reakcijā par ratifikāciju Klintons piektdien ierosinājis, ka abām pusēm intensīvāk jāveic sarunas par START–III līgumu un 1972.gada pieņemto ABM līgumu, kas ierobežo pretraķešu aizsardzības sistēmas.

"Atvadas no dzelzs Madlēnas"

"Die Welt"

– 2000.04.14.

Madlēna Olbraita trīs gadus kā pirmā sieviete atradās ASV Ārlietu ministrijas vadībā

.

Taču tagad Vašingtonā tiek atklāti spriests, vai viņa paliks amatā līdz prezidenta Klintona pilnvaru beigām janvārī. Kritika par viņas darba stilu pastiprinās, un viņas ietekme jūtami samazinās.

ASV ārlietu ministra pienākumos neietilpst būt pievilcīgam. No viņa pat tiek gaidīta ticama personiskā bardzība, kas draugiem liek būt disciplinētiem un iebiedē aizdomīgos "nelietīgajās valstīs". Pie smagākajiem pārmetumiem, kas varētu tikt vērsti pret kādu ārlietu ministru, ir nevis diplomātiskā takta trūkums, bet gan vājums.

Šajās dienās ne bez izbrīna un apmierinājuma uzbrukumus ārlietu ministrei masu medijos vēro tie daži ārvalstu diplomāti, kuri savas valstis uzskata par Madlēnas Olbraitas triumfālisma upuriem. "Washington Post" , atsaucoties uz dučiem pārsvarā anonīmu liecinieku interviju, marta beigās rakstīja, ka viņa speciālistu vērtējumā tiek uzskatīta par vājāko ārlietu resora vadītāju kopš Viljama Rodžera Niksona valdības laikā. Viņa patiesībā esot nedroša taktiskā ziņā un stratēģiski ierindojama vieglā svara kategorijā. Kopš Olbraitas stāšanās amatā 1997. gadā Valsts departamenta autoritāte un ietekme samazinājusies un tā mugurkauls vairs neesot tik stingrs. Konsultāciju laikā ar prezidentu Klintonu Olbraita pārsvarā klusējot vai arī monotoni izklāstot sava štāba piezīmes. Un neviens no viņas neko vairāk negaida. Daudzas svarīgas tēmas, sākot ar Kosovu un līdz pat Ķīnai, esot atstājusi padomniekam drošības jautājumos Semjuelam Bergeram. Senātā ārlietu ministre, kad runa bija par atomieroču neizplatīšanas līguma ratificēšanu, veltīgi un pārāk ilgi esot gaidījusi varenā Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Džesija Helmsa uzgaidāmajā telpā un arī pārējos senatorus neesot iespaidojusi ar elpu aizraujošām telefonsarunām. Kā raksta "New York Times" , viņas godkāre izpaužas prasībā, lai viņu uzrunājot tiktu lietots nevis "Ms", bet viņas doktora tituls. Nespēja izturēt kritiku un dusmu uzplūdi norādot nevis rakstura spēku, bet pretējo.

Viņas kādreizējais audzinātājs Zbigņevs Bzežinskis viņu gan esot norājis tikai netieši, kad esot sūdzējies par to, ka Klintona valdībai trūkst skaidru ārpolitisko vīziju. Skaidrāk ir izteicies Pīters Krogs, kurš, kā Džordžtaunas universitātes "Ārlietu resora skolas" dekāns 1982. gadā šajā mācību iestādē uzņēmis Madlēnu Olbraitu un ko kādreiz varējuši pieskaitīt pie Madlēnas Olbraitas apbrīnotājiem: "Es nespēju klausīties, kad viņa sāk pamācīt visu pasauli". Kosovas kara laikā viņš "Wall Street Journal " polemizēja ar Olbraitu, valdībai pārmetot "sprediķošanas un svētulīguma ārpolitiku, ko pavada tomahauku vicināšana". Madlēna Olbraita mazāk izjusto uzstāšanos attaisno ar amerikāņu sabiedrības kūtrumu ārpolitiskajos jautājumos: "Lai motivētu amerikāņu tautu, man ir jāizceļ mūsu globālā vadošā loma." Tā neesot tautas vaina, ka dominē amerikāņu kultūra, "mēs nevienam nepavēlam pirkt džinsus un skatīties MTV". Vispār viņas kritizētāji esot cilvēki, kuri "nav saņēmuši amatus".

Te Madlēnai Olbraitai savā ziņā varētu būt taisnība. Politiskā medību sezona nekad nebeidzas Vašingtonā. Taču administrācijas astotajā gadā, kad tūkstošiem politisko ierēdņu pirms kolektīvās atkāpšanās novembrī apsver savu tirgus vērtību ekonomikā, jo viņiem ir jādomā, kur palikt, savu spēku zaudē saudzēšanas licences, kuras žurnālisti respektē, lai viņiem netiktu aizsprostota piekļūšana varai. Pēc vispārējā vērtējuma, pie prezidenta Ala Gora lojālā demokrātu partijas līdzgaitniece Olbraita nekas vairs nebūs. Gora uzvaras gadījumā prezidenta vēlēšanās visvairāk izredžu kļūt par viņas pēcteci ir Ričardam Holbrukam. Olbraitas spīdošā karjera ir nodota iztirzāšanai. Jo prominentāki un niknāki ir mednieki, jo lielāks gods.

Viņa visādā ziņā ir Vašingtonas radīta, un viņa nekad nebūtu tik tālu tikusi, ja spēli nepārvaldītu labāk nekā vairums vīriešu.

Viņas lielākais triumfs bija NATO paplašināšana uz austrumiem: tas, ka viņai to izdevās vispirms pieņemamu padarīt krieviem un tad arī ASV Senātam. Taču tad, kad viņa aicināja piešķirt lielākus budžeta līdzekļus un veikt reformas Valsts departamentā, domas atkal atšķīrās. 1999. gada septembrī ārlietu ministre rakstīja: "Daži domā, ka pēc konkurējošās supervaras izzušanas Savienotās Valstis varēs tikt cauri lētāk. Taču viņi maldās. Lielākajai pasaules demokrātijai ir vajadzīgi līdzekļi, lai tā spētu uzņemties vadošo lomu." Marta vidū Čehijas prezidents Vāclavs Havels pārsteigtajai pasaulei otro reizi raksturoja savu pēcteci un teica, ka tā varētu būt Madlēna Olbraita. Taču ASV ārlietu ministre paziņoja, ka esot glaimota, bet viņas lojalitāte piederot Amerikai. Par nodevīgo piedāvājumu Madlēnai Olbraitai tiek stāstītas anekdotes. Taču lielāku atzinību no ciniskās Vašingtonas gaidīt būtu velti.

Uve Šmits

"Polija no ES neatlaidīgi prasa noteiktību"

"Handelsblatt"

— 2000.04.16.

ES ar kandidātvalstīm stāv grūtu sarunu priekšā. Atturība sakarā ar Polijas spiedienu garastāvokli jau pasliktinājusi. Tās nostājas dokumentos par delikātajām tēmām, tādām kā lauksaimniecība un personu brīva pārvietošanās, Brisele ilgstoši lavierē.

Eiropas Savienība virzās uz priekšu grūtajās sarunās ar pirmās kandidātvalstu grupas dalībniekiem. Pretstatā galvenokārt Polijas izdarītajam spiedienam šajās dienās ES dalībvalstis savā iesniegtajā pozīcijas dokumentā izvairījās no konkrēta konstatējuma par divām grūtākajām sarunu nodaļām — par lauksaimniecību un personu brīvu pārvietošanos. Turpretim no kandidātiem tā pieprasa papildu informāciju vai īpaši norāda uz lauksaimniecības politikas nenoslēgto domu izveides procesu pašā ES.

Līdzās Polijai, grupā ar kuru ES sāka sarunas 1998.gadā, ietilpst Čehija, Ungārija, Slovēnija, Igaunija un Kipra.

Īpaši attiecībā uz Poliju noskaņojums pasliktinājies. Pirms dažām dienām tika pārtrauktas sarunas par Polijas ievednodevu atcelšanu ES lauksaimniecības produktiem. Apmeklējot Briseli, Polijas premjers Buzeks atkārtoti apliecināja savas valsts prasību pievienoties ES 2003.gada sākumā. Pirms tam viņa vēstnieks Briselē Jans Truščinskis runāja par paplašināšanās procesa tumšajiem mākoņiem.

Novērtējumu analīzē, kas attiecas uz visām sešām pirmās grupas kandidātēm, Komisija atturīgi izturas pret to prasību līdz ar iestāšanos tūlīt gūt labumu no tiešajām ES lauksaimniecības subsīdijām. Pašreiz Komisija vēl izvērtē situāciju. Definitīva pozīcija šajā sarunu posmā vēl nebūs izstrādāta. Kandidātiem vispirms nepieciešams piegādāt citu informāciju. Brisele gan norādīja, ka pagājušā gada martā pieņemtais finansu plānojums līdz 2006.gadam (Agenda 2000) neparedz tiešas kandidātvalstu lauksaimnieku subsīdijas. Tomēr ES lauksaimniecības komisārs Francs Fišlers tās jau sen uzskata par neizbēgamām.

Komisija noraida atsevišķu kandidātvalstu vēlmi attiecībā uz pārejas periodu produkcijas kvotu noteikšanai par bāzi nosaukt lielu laika posmu. Svarīgi esot, ka jauno dalībnieku rīcībā jau pirms iestāšanās būtu nepieciešamā pārvaldes kapacitāte kopīgas lauksaimniecības politikas lietošanā. Atsevišķos gadījumos varētu vēl runāt par pieprasītajiem pārejas periodiem. Pasākumu uzturēšana spēkā lauksaimniecības jomā šo periodu laikā no mūsdienu viedokļa, šķiet, nav vajadzīga.

Tikpat neprecīza ir Komisijas ierosinātā kopīgā nostāja par darbaspēka brīvu pārvietošanos. Šajā sakarībā, piemēram, no Polijas un Čehijas tika pieprasīta papildu informācija par to, kāda ir sagaidāmā robežšķērsošanas intensitāte, lietojot Savienības likumu. Šeit vajadzētu aplūkot datus par iedarbību uz darba tirgu un kopējo ekonomiku. ES, kā tas teikts Komisijas tekstā, īpašu jūtīgumu saskatot strādnieku mobilitātē. Tomēr nepietiek tikai konstatēt, ka ES likumu lietošana automātiski atceļ attiecībā uz brīvu pārvietošanos pastāvošos ierobežojumus, kā to izdarījusi Polija.

Abām valstīm tiek norādīts uz sociālās drošības sistēmas finansiālajām konsekvencēm, galvenokārt veselības aprūpes jomā. Arī šeit tiek pieprasīta papildu informācija.

No Čehijas puses pieprasītais pārejas periods attiecībā uz ES ārvalstnieku iespēju tajā iegūt otru dzīvesvietu arī jāatspēko ar detalizētu pamatojumu. Turklāt Komisija pastāv uz atšķirību definēšanu starp otro dzīvesvietu un strādnieku dzīvesvietu, kura atrodas tālu no darba vietas.

"Krievija beidzas uz robežas ar Baltkrieviju"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.04.12.

Čehijas prezidents Vāclavs Havels ir šokēts par to, ka Krievijas sabiedrība atbalsta karu Čečenijā.

Ko jūs uzskatāt par lielākiem draudiem Čehijas Republikai — Haideru vai iznīcinošo karu Čečenijā?

Es vispirms aizdomātos par to, kas ir sliktāk cilvēcei. Un, protams, sliktāk — karš Čečenijā, jo tur principā tiek iznīcināta vesela tauta. Jergs Haiders mums pašlaik nevienu tautu neiznīcina un liekas, ka tuvākajā laikā arī netaisās. Tas, ko viņš izpļāpājās, un ka Eiropai — saskaņā ar savu vēsturisko pieredzi — ir jāizturas pret tādu muldēšanu daudz iejūtīgāk, par to nevar būt strīdu. Taču, ņemot vērā pašlaik notiekošos uzbrukumus cilvēcei, sliktāks ir šis karš.

Vai pašreizējā kara fāzē mēs varam izdarīt kaut ko lietderīgu čečeniem?

Sliktākajā gadījumā divas lietas: pirmkārt, maksimāli atbalstīt humanitāro palīdzību…, iedalīt arī kaut kādus valsts līdzekļus, piešķirot tam atbilstošu publicitātes atbalstu, kas psiholoģiski ir ļoti svarīgi. Otrkārt, runāt to, ko mēs par karu domājam, runāt par to divpusēju pārrunu laikā un starptautiskā līmenī.

Mani visvairāk šokē universālais atbalsts, ko šajā iznīcinošajā karā izrāda Krievijas sabiedrība … Ņikita Mihalkovs.

Embargo vienmēr sevī ietver zināmu divdomību un vienmēr izraisa lielu problēmu — kam mēs ar to palīdzam vairāk. Baltkrievijas gadījumā es labāk ieklausītos (?) opozīcijas balsī. Un tā nepārprotami paziņo: "Nesūtīt!" … Baltkrievija ir daudz svarīgāka valsts, nekā tas var likties. Jaunajā pasaules uzbūvē var sadarboties tās būtības, kas vispirms jau kaut kādā mērā ir izlēmušas, kas zina, kur tās sākas un kur beidzas. Un, pēc manām domām, Baltkrievijai, līdzīgi Baltijas valstīm un Ukrainai, ir cits attīstības virziens nekā Krievijai. … Jaunzēlande nevar būt NATO vai ES dalībvalsts, taču tas nebūt neliecina, ka tā ir kaut kādā mērā sliktāka valsts. Līdzīgi arī Krievija, tā ir eiroaziātiska lielvalsts, kas ir ļoti svarīgs elements nākotnes pasaules uzbūvē, taču tai kaut kādā mērā ir jākonkretizējas, lai tā kaut ar kādu varētu sadarboties, kā partneriem pieklājas, tai ir jāzina, kur tā sākas un kur beidzas, un man liekas, ka beidzas tā uz Baltkrievijas robežas. Ja Baltkrievija nonāks Krievijas sastāvā, tad rodas draudi, ka tas pats var notikt arī ar Ukrainu <…>.

Aleksandrs Kuranovs

"Eiropa gatavo daudznacionālu karaspēku"

"Le Monde"

— 2000.04.13.

Daudz Eiropas valstu, tai skaitā arī Francija, ir paredzējušas sākt daudznacionāla spēka veidošanu, kas specializētos sabiedriskās drošības un kārtības nodrošināšanā.

Šim karaspēkam būtu daļēji jāsastāv no katras valsts izveidotiem kontingentiem un militārajam dienestam piemērotiem, un tas tiktu veidots vienlaikus ar daudz militārākām vienībām, kas ir iesaistītas miera uzturēšanā.

Problēmas parādās KFOR grūtībās uzņemties darbības, kas ir saistītas ar "naidīgo spēku kontroli", kad trūkst pietiekami spēcīgas policijas un žandarmērijas struktūras, kam būtu jāuzņemas atbildība par cilvēku un īpašumu drošību. Francija jau iepriekš ir radusi pārejas risinājumu, kas paredz 230 žandarmu izvietošanu, kuru uzdevums ir vienīgi kārtības saglabāšana, kā arī sauszemes karaspēka daļas nosūtīšanu, kura iepriekš ir sagatavota šādas misijas veikšanai žandarmērijas nometnē Sentastērā. Saistībā ar tādām valstīm kā Bosnija vai Kosova, kuras ir piedzīvojušas karu un kuru rīcībā nav līdzekļu, lai tās saviem spēkiem spētu pārvarēt krīzes situāciju, neriskējot to padarīt vēl nopietnāku, tas arī ir galvenais iemesls, kas liek lielākajām Eiropas valstīm veidot daudznacionālu sabiedriskās drošības karaspēku, lai garantētu kārtību. Kā izteicies franču armijas ģenerālis Žans Pjērs Kelšē, šādam karaspēkam ir jāapvieno katras valsts "iepriekšizveidotās" vienības, kurām līdztekus varētu notikt militāro spēku izvietošana, kuru uzdevums ir saglabāt mieru starptautiskā mandāta ietvaros. Tas būs paredzēts sabiedriskās kārtības nodrošināšanai un tautas masu pārvietošanās kontrolei, vardarbības ierobežošanai, kā arī iespējamo līderu identifikācijai.

Šāda karaspēka apjoms nav fiksēts. Tiek runāts par aptuveni 3000 līdz 5000 karavīriem. Šī ideja ir savā starpā saistījusi ES valstis, to vidū Franciju, Spāniju un Itāliju.

Žaks Isnārs

"Londona piedāvā kļūt par tiltu"

"Le Monde"

– 2000.04.17.

Tonijam Blēram kaut kas ir ļoti iepaticies Krievijas jaunajā prezidentā, ko viņš 17.aprīlī uzaicināja uz pusdienām savā oficiālajā rezidencē Dauningstrītā, 10

.

Britu premjerministrs "The Washington Post" redaktoram izteicās: "Mūs apmierina Vladimira Putina skatiens uz nākotni."

Londonā, kā arī citās Eiropas galvaspilsētās izteikta atzinība par to, ka jaunais Kremļa vadītājs spējis panākt START — II apstiprinājumu Domē. Nav zināms, vai bez šāda negaidīta pavērsiena viņš tiktu uzaicināts uz tēju Vindzoru pilī. Taču kopš kopēja vakara pavadīšanas St.Pēterburgas operā pagājušajā mēnesī Tonijs Blērs un Vladimirs Putins "viens otram ir izteikuši atzinību".

Kad Eiropa, vispirmām kārtām Francija un Vācija, ir izteikušas nosodījumu Krievijas karaspēka brutalitātei Čečenijā, Tonijs Blērs daudz vairāk apmierinās ar sava sarunu biedra "skatienu uz nākotni", nevis viņa tagadni.

Tonijs Blērs nevēlas palaist garām iespēju "izveidot stabilas attiecības" ar jauno Krievijas prezidentu.

Laikā, kad Vācija un lielākās Eiropas galvaspilsētas šausminās par grautiņiem Čečenijā, Londona vēlas kļūt par tiltu starp Krieviju un Savienotajām Valstīm.

Tas, ka Maskavai būtu vajadzīgs tilts attiecībām ar Vašingtonu, šķiet pārsteidzoši. Taču diplomātija un tās noteikumi, kā arī britu premjerministrs šeit neatrodas, lai meklētu kādu "trešo ceļu." Blērs apgalvo, ka Vladimira Putina rīcībā "ir ļoti skaidra Krievijas modernizācijas programma. Kad viņš runā par spēcīgu Krieviju, viņš neapdraud kādu personīgi; vārdu "spēcīgs" viņš lieto politiskā un ekonomiskā nozīmē, kas ir gluži saprātīgs mērķis."

Patriss Klods

 

"Bērnu šļupsti pieveikuši visu Eiropu"

"Megapolis–Ekspress"

— 2000.04.06.

Lielbritānijā nobazījušies par milzīgo bērnu skaitu, kuri tur ierodas no Austrumeiropas.

Tā kā bērnus nepavada pieaugušie, tad viņus nevar izsūtīt no valsts, jo nav skaidrs, kas ar viņiem notiks pēc tam. Pašlaik ierodas jau tūkstošiem tādu bērnu. Viņus uziet dzelzceļa konteineros, atklāj lidmašīnās, vilcienos un autobusos.

Tikai tagad angļi ir aptvēruši, ka viņiem tiek piegādāti paklausīgi organizēti noziedzīgu bandu kareivji. Bērnu bēgļu armiju vada Austrumeiropas mafija. Bērnu vidū daudz čigānu, kas ceļo no Krievijas, Moldovas un Rumānijas, albāņu, kurdu un afgāņu. Bērni darbojas kā ieprogrammēti mehānismi. Viņi atceras pavēles, kuras viņiem dotas mājās. Sākumā viņi aklimatizējas valstī, bet pēc tam sāk rīkoties. Vairums tīra kabatas Londonas metro burzmā, tādēļ strauji pieaudzis zādzību skaits. Vai nu viņi ir profesionāli ubagotāji, kas spēj izspiest saviļņotas angļu lēdijas asaras, Visu savu ieguvumu viņi nodod noziedzīgo bandu locekļiem.

Bērni no Austrumiem, kas kļuvuši par noziedzības avangardu, izrādījušies nevainojami narkotiku tirdzniecības vidutāji, strādā par prostitūtām, kā arī arvien biežāk tiek izmantoti pasūtījumu slepkavībās. Pašlaik Duvrā vien ik dienu vidēji ierodas pa 50 bēgļu bērniem.

Nikolajs Ivanovs

"Virs SVK planē politiska šantāža"

"Publico"

— 2000.04.15.

Intervija ar Portugāles Ārlietu ministrijas Valsts sekretāru Eiropas lietās Franciško Seišašu da Košta.

Kopš diviem mēnešiem darbojas institūciju reformu darba grupa, ko vada PT ĀM VS par Eiropas lietām Franciško Seišašs da Košta (SdC), kas neslēpa radušās grūtības. Paplašināšanās tiekot izmantota kā šantāžas forma, lai atrisinātu dažus jautājumus. Un ir valstis, kas vēlas reformas vienīgi, lai pastiprinātu savu lemšanas varu.

SdC:

Atkal pastāv plaisa starp mazajām un lielajām valstīm, kas kavēja institūciju reformas SVK laikā, kas sagatavoja Amsterdamas līgumu, kurā tas izrādījās kā galvenais bloķējošais faktors.

Virs šīs SVK planē neizteikta, bet nepārprotama politiska šantāža, saistīta ar nepieciešamību pabeigt to līdz gada beigām. Valstis, kas vēlas ierobežotu darba kārtību, slēpjas aiz nepieciešamības izvairīties no debašu polemizēšanas, kas varētu kavēt SVK pabeigšanu līdz 2000.gada decembrim un izraisītu paplašināšanās kavēšanu. Bet tas man liekas aplams izejas punkts.

Koncentrēšanās SVK darba kārtībā uz tēmām, kurām ir saistība tikai ar varas dalīšanu lemšanā, nav visvieglākais paņēmiens kā pabeigt SVK. Tieši pretēji — citu tēmu sākšana varētu atvērt durvis kompensējošiem elementiem, kuri būtu saistīti ar ES funkcionēšanas efektīgumu un demokratizēšanu. Tas atvieglotu konverģences punkta atrašanu varas jautājumos.

Blakus ierobežojošajai reformas uztverei ir valstis, kuras tikai cenšas pastiprināt savu varu lemšanas procesos, kā arī tās, kurām ir zināmas bailes izraisīt savos nacionālajos publiskajos viedokļos jaunas debates par Eiropas jautājumiem, kas varētu izraisīt jaunus referendumus.

Šīm divām grupām vēl jāpieskaita valstis, kuras ir tikai īsti norūpējušās par paplašināšanās kalendāru un kuras vēlas izvairīties no jebkura kavējuma.

Vairāk nekā 80 procentu ES lēmumu jau tiek pieņemti ar kvalificētu vairākumu. Pārējos divdesmit procentos, ir jautājumi, kuri būs risināmi tikai vienbalsīgi, kā, piemēram, līgumu ratificēšana, jaunu valstu iekļaušana, Eiropas Komisijas locekļu nominēšana.

P.

Kādās jaunās jomās prezidentūra pieņēma kvalificēto vairākumu?

SdC: Jomās, kas saistītas ar iekšējā tirgus funkcionēšanu. Kā arī lēmumos par vides, sociālo un fiskālo politiku. Ir jāsaprot, kas šī paplašināšanās ir ar bezprecedenta dimensiju, kāda nav raksturīga agrākajai ES, tādēļ funkcionēšanas mehānismi nevar palikt tie paši.

… Pēdējā ministru tikšanās reizē teicu, ka bija pretrunas starp valstīm, kas runā par labu kvalificētajam vairākumam kā reformas centrālajam elementam, bet kas savā konkrētajā darbībā turpina izņemt jautājumus, par kuriem ir mazāka interese atteikties no vienbalsības tīri nacionālu iemeslu dēļ. Šī kritika attiecas arī uz Portugāli.

Visspēcīgākās valstis vēlas vai nu komisāru hierarhizēšanu tādā veidā, kas tām būtu izdevīgs, vai nu de facto atzīšanu, ka Komisijas prezidentam būs obligāti jāpiešķir galvenās jomas lielākajām valstīm. Par to šobrīd ir runa.

P. …

Vai ir jāsecina, ka diskusija SVK ietvaros atspoguļoja plaisu starp mazajiem un lielajiem, kas atkal būs redzama šajās reformās.

SdC:

Tā ir, un domāju, ka tā paliks līdz beigām.

P. Beigās šantāža, ko minējāt sākumā, ir saistīta ar lielo valstu spiedienu. Vai nu mazās valstis pieņem noteiktus kompromisus, vai nu nenotiek reforma un mazās valstis ir atbildīgas par paplašināšanās kavēšanu. Vai piekrītat šim scenārijam?

SdC:

… Domāju, ka kandidātvalstis apzinās, ka strādājam arī, lai garantētu to intereses.

… Īpaši ir jāapzinās, ka ir jomas kā Kopējā ārējā un drošības politika, aizsardzība, kā arī monetārā politika, kuras liek spert soļus uz priekšu, ko visas valstis nav gatavas darīt.

Dubultais vairākums būtu vispieņemamākais un tiktu uztverts kā demokrātiski taisnīgs. Viena lieta ir droša: divu modeļu saglabāšana nefunkcionēs, jo būtu milzīgs pastiprinājums visvairāk apdzīvotajām valstīm. Šodien noskaidrojas, ka tās ir lielās valstis, kurām labāk patīk balsojumu svara maiņa, izņemot Vāciju, kas piekrīt dubultajam vairākumam. Un kāpēc? Tāpēc, ka, pieņemot dubulto vairākumu, viņi pieņemtu savu nevienlīdzību attiecībā uz Vāciju.

Domāju, ka ietvars, kurā vislabāk varētu iekļaut Austrijas gadījumu, ir Pamattiesību harta. No tā izriet, ka attiecībā uz Austriju pastāv politiskā rakstura vērtējumi, kuriem ir neapšaubāmas, lai gan leģitīmas subjektivitātes pakāpe. Bet ir neapejams jautājums šajā lietā: Austrijai būs jāratificē jaunais līgums.

P.

Kas konkrēts ir portugāļu prezidentūrai ko rādīt Feiras sanāksmē?

Vēl neesam definējuši savu galējā ziņojuma modeli Feiras sanāksmei. Bet varu paredzēt dažus elementus. Ziņojumā parādīsies visu izņemto tēmu skaidrojums un atbilstoša vairākuma uztvere, kas ir veidojusies saistībā ar katru no tām. Prezidentūra arī nosauks vairākuma tendences attiecībā uz četrām centrālajām reformas tēmām, bet tiks arī prezentēti priekšlikumi līgumu izmaiņām, kuri būs vienīgi mūsu atbildībā un kuri attieksies uz tiem jautājumiem, par kādiem domājam, ka lieta ir pietiekami nobriedusi.

Jautājumos, kas vēl ir tālu no vienotības, paredzam kompromisa priekšlikumu, lai būtu iespējams veidot vienojošo viedokli. Bet nebūs vienkāršs atsevišķo pozīciju apraksts, kuras būtu parādījušās par katru tēmu. Mums būs zināmas ambīcijas attiecībā uz priekšlikumiem. Tas ir risks, ko uzņemamies apzināti.

Teresa de Sousa

"Korejas miera galotņu sanāksme"

"Berliner – Zeitung"

— 2000.04.12.

Pirmdien Dienvidkoreja negaidīti paziņoja par tās prezidenta Kima Deidžuna tikšanos ar komunistisko diktatoru Kimu Džoniļu.

Tikšanās ir paredzēta no 12. līdz 14. jūnijam Ziemeļkorejas galvaspilsētā Phenjanā. Tā Seulā paziņoja Dienvidkorejas atkalapvienošanās ministrs Parks Džekju.

Ziemeļkorejas ziņu aģentūra KCNA runāja pat par vēsturisku sanāksmi, kas kalpos nacionālajai samierināšanās un vienotībai, apmaiņai un sadarbībai un kas paātrinās mieru un atkalapvienošanos. Arī Japānas valdība ir sajūsmināta par izredzēm uz jaunu spriedzes samazināšanos reģionā. Tās ārlietu ministrs Johei Kono runāja par notikumiem, kas ietekmēs laikmetu, taču piesardzīgi piebilda, "ja tas notiks".

Palīdzība vēlēšanu cīņā pret ekonomisko palīdzību

Politiskie novērotāji Tālajos Austrumos pirmajā abu Koreju sanāksmē drīzāk saskata abu valstu vadītāju darījumu: paziņojums tika izteikts nedēļā, kad Dienvidkorejā notiek parlamenta vēlēšanas, un tas ir ļoti izdevīgs prezidentam, kurš pašreiz izjūt iekšpolitisku spiedienu. Turpretī Ziemeļkorejai ir ļoti nepieciešama ekonomiskā palīdzība un politisks atbalsts starptautiskās izolācijas pārvarēšanai.

Seulā un Tokijā izsaka minējumus, kāpēc Ziemeļkorejas komunistiskās Strādnieku partijas ģenerālsekretārs, kam nepatīk sabiedrības uzmanība, ir piekritis šādai masu mediju izrādei.

Seulā neoficiāli pat pieļauj, ka Ziemeļkorejas režisori ar Dienvidkoreju atkal spēlē kaķi un peli. Ilgā un komplicētā sarunu sagatavošanas procesa dēļ ir iespējams, ka tikšanās vēl varētu izjukt. Sarunu delegācijas darbu sāks jau aprīlī.

Vai aukstais karš Korejā ir beidzies?

Dienaskārtības pašā augšā atrodas apjomīgā ekonomiskā palīdzība bankrotējušajam režīmam ziemeļos. Taču līdz šim vēl neviens nezina pateikt, cik daudz Phenjana gaida no Seulas. Arī pārāk nereālas prasības var izjaukt ieplānoto galotņu sanāksmi, tāpat kā Phenjanas prasība pirms galotņu tikšanās no Dienvidkorejas izvest amerikāņu militārās vienības un mainīt tās drošības likumus. Sarunas var ciest neveiksmi arī tāpēc, ka Kims Džoniļs ir partijas un armijas vadītājs, nevis prezidents. Tāpēc viņš viesi no Dienvidkorejas grib uzņemt kā Nacionālās aizsardzības komitejas priekšsēdētāju. Šajā protokolārajā nevienlīdzībā slēpjas laika bumba, kas pēdējā brīdi var novest līdz neveiksmei. Optimismu izraisa Phenjanas diplomātiskā ofensīva. Ziemeļkoreja ir nodibinājusi diplomātiskās attiecības ar Itāliju, un pašreiz notiek sarunas par attiecību normalizāciju ar Japānu un Austrāliju. Diskrēti  taustekļi ir izstiepti arī Kanādas un Lielbritānijas virzienā. Ar Filipīnu starpniecību Ziemeļkoreja pašreiz mēģina nodibināt arī kontaktus ar ASEN, Dienvidaustrumāzijas valstu apvienību.

Angela Kēlere

"Galotņu tikšanās galvenais punkts"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.04.14.

Prodi kandidātvalstīm nenosauc konkrētu iestāšanās termiņu. Tiek meklēta Kēnigsbergas stratēģija.

Eiropas Komisijas prezidents Prodi ES kandidātvalstīm apgalvojis, ka Komisija darīšot "visu iespējamo", lai ES jaunus dalībniekus uzņemtu, cik vien ātri iespējams. Prodi tādējādi Dānijas pilsētā Koldingā reaģēja uz Baltijas jūras valstu galotņu tikšanās laikā izteikto Polijas, Ungārijas un Baltijas valstu kritiku. Arī Koldingā Polija atkārtoti izteica kritiku, ka ES izrādot pārāk mazu aktivitāti, lai radītu priekšnoteikumus tās paplašināšanai.

Prodi attiecībā uz nepieciešamajām pārmaiņām ES teica: "Mums tas jādara ļoti labi, ļoti precīzi, un mūsu nostāja ir tāda, ka lietas jāpaveic tik ātri, cik vien tas ir iespējams". ES paplašināšanās bija viens no galvenajiem jautājumiem BJVP, kurā ieradās vienpadsmit valstu - Skandināvijas, Baltijas, Krievijas, Polijas un Vācijas valstu un valdību vadītāji, kā arī ES Komisijas priekšsēdētājs.

Galotņu tikšanās dalībnieki bija vienoti, ka BJVP, izņemot ES, nākotnē būs svarīgākā reģiona komisija. Galotņu tikšanās laikā tika diskutēts par jaunu struktūru, tā tiks turpināta ārlietu ministru konferencē jūnijā. Šeit runa galvenokārt ir par BJVP sadarbības saskaņošanu ar ES "Ziemeļu dimensiju"; saistībā ar to Komisija Koldingā iesniedza "Rīcības plāna" projektu. Koldingā īpaši tika runāts par apkārtējās vides aizsardzību Krievijas krasta pusē, par organizētās noziedzības apkarošanu, cilvēku tirdzniecību un bērnu seksuālo izmantošanu, kā arī par Krievijas anklāvu Kēnigsbergu (Kaļiņingradu). Dānija un Somija šajā sakarībā iesniedza plānus.

Kopš pirmās BJVP galotņu tikšanās Visbijā (1996.gadā) valdību vadītāji šo tikšanos izmanto neformālu sarunu veikšanai. Arī viņi galvenokārt runāja par ES paplašināšanās problēmām. Tā, piemēram, Koldingā tika apspriestas Lietuvas problēmas par Ignalīnas atomspēkstacijas demontāžas finansējumu. Arī ES demontāžu noteikusi par iestāšanās sarunu priekšnoteikumu, tomēr līdz šim nav turējusi solījumu par finansēšanas fonda izveidi. Lietuva runāja arī par Kēnigsbergas stratēģiju, kura izveidosies par ES anklāvu, tiklīdz Polija un Lietuva tiks uzņemta ES. Ar šo jautājumu Kopenhāgenā nodarbosies "Kēnigsbergas konference". Tikšanās sakarā tika pieminēts arī karš Čečenijā un tā sekas uz ES sadarbību ar Krieviju. Krievija uz Koldingu nosūtīja lielāko delegāciju, tomēr bez prezidenta amata pildītāja un ministru prezidenta Putina.

"Sakārtot globalizāciju"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.04.14.

Rituāls jau ir nostiprinājies: ja kaut kur cilvēki spriež par starptautiskiem ekonomikas jautājumiem, tūlīt klāt ir arī demonstranti, kuri vēršas pret globalizāciju.

Tā pagājušā gada decembrī bija Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) ministru tikšanās laikā Sietlā un pēc tam Pasaules ekonomikas forumā Davosā. Tagad pavasarī ir gaidāma Starptautiskā valūtas fonda (SVF) un Pasaules bankas sesija. Nedēļas beigās Vašingtonā atkal tiks bloķēta sēde, atskanēs aicinājumi pēc "globālā taisnīguma" un, iespējams, notiks naidīgi izlēcieni pret SVF un cīņas uz ielām. Tik ilgi, kamēr attēli televīzijā nebūs pārāk šausmīgi, demonstranti varēs rēķināties ar simpātijām. Kurš gan iebildīs pret prasību globalizācijas procesā izturēties taisnīgāk, kurš apstrīdēs, ka modernajā ekonomikā ir miljoniem zaudētāju un ka SVF un Pasaules banka ir pieļāvušas daudz kļūdu? Taču demonstranti vēršas arī pret valstu ekonomisko integrāciju kā tādu. Un pret to ir jāattiecas nopietni. Sašutums pret SVF, PTO, "McDonald" un citiem globalizācijas simboliem ietver sevī pretrunas, kas to ietekmi uz atsevišķām nācijām padara ļoti neaprēķināmu; starp protestētājiem ir arī arodbiedrības un baznīcas, kuru argumentus labprāt uzklausa labējie populisti. Starp dažādām protestētāju grupām eksistē pretrunas: amerikāņu arodbiedrības vēlas kontrolēt tirdzniecību; tās vēlas importa ierobežojumus, taču tas ir pretrunā ar Trešās pasaules grupu interesēm, kuras arī piedalās demonstrācijās. Pretrunīga ir arī pati atsevišķu grupu argumentācija: tās no starptautiskajām organizācijām prasa, lai tās iestātos par sociālo taisnīgumu un apkārtējās vides aizsardzību visā pasaulē, taču tās cīnās, lai SVF un PTO neierobežotu nacionālo suverenitāti.

Šīs pretrunas ir bīstamas, jo tās ir atrodamas arī kādā citā līmenī, proti, ASV iekšpolitikā ar nosaukumu "unilaterālisms". SVF un PTO īpaši nepatīk konservatīvajam ASV Kongresa spārnam; līdz šai dienai Savienotās Valstis nav pilnībā segušas iemaksas SVF. Tur valda nepatika pret visu, kas ierobežo ASV nacionālo suverenitāti, kas amerikāņu likumus un amerikāņu naudu pakļauj starptautiskajiem līgumiem vai pat starptautiskajām tiesām. Valdībai valsts intereses ir jārealizē pēc sava prāta, unilaterāli. Tāpēc uz prezidentu starptautiskajos ekonomiskajos jautājumos tiek izdarīts milzīgs iekšpolitisks spiediens. Tas parādījās arī prezidenta Bila Klintona lavierēšanā Sietlā, kā arī transatlantiskajā strīdā par Starptautiskā valūtas fonda vadītāja posteni. Runa vienmēr ir par to, kā realizēt amerikāņu intereses. Demonstranti, kuri šķietami iziet ielās, lai demonstrētu pret amerikāņu kapitālu, patiesībā darbojās uz vienu roku ar amerikāņu izolacionistiem.

Mazāko valstu intereses, īpaši Trešajā pasaulē, ir pavisam citādas: ja globalizācijai ir jānāk par labu visiem tās dalībniekiem, tad ir nepieciešams drošs (uzticams) ietvars, ir nepieciešama kārtība. Vienu no pirmajiem soļiem globalizācijas virzienā jau antīkajā pasaulē spēra Atēnu demokrātija, kad tā Pirejas ostā garantēja aizsardzību ārvalstu tirdzniecībai. Antīko tiesiskās aizstāvniecības lomu tagad ir uzņēmusies PTO šķīrējtiesa. Un plašākā nozīmē šādas funkcijas pastiprināti varētu uzņemties arī SVF un Pasaules banka. Šādas attīstības veicināšana, ņemot vērā grūtības ar iekšpolitiku ASV, pašreiz galvenokārt ir eiropiešu uzdevums, kuri tagad SVF ir pārstāvēti tā direktora vācieša Horsta Kēlera personā.

Izredzes uz atjaunošanos piedāvā tieši tās ekspertu grupas priekšlikums, kuru izveidoja ASV Kongress un kuras ziņojumu daži eiropieši pārsteidzīgi noraidīja. Melcera ziņojums paredz maiņas abu šo institūciju tiesiskajā statusā un līdz ar to šo institūciju emancipāciju no ASV Finansu ministrijas ietekmes. Tādējādi SVF kļūtu par pakalpojumu aģentūru tās dalībniekiem un par pasaules kredītu sistēmas uzraudzības un maksājumu bilances apdrošinātāju pret krīzēm, bet Pasaules banka kļūtu par aģentūru nabadzības apkarošanai visatpalikušākajās attīstības valstīs. Līdz ar to abas institūcijas būtu mazāk pakļautas kreiso kritikai.

Eiropiešiem tas būtu uzdevums, kurā atmaksājas ieguldīt daudz vairāk enerģijas nekā starptautisko institūciju atjaunošanā. Globalizācijas tiesisko ietvaru noteikšana atbilst Eiropas valstu kā eksportētājvaru interesēm. Taču te pieder arī konflikti ar tiem, kuri sevi uzskata par globalizācijas upuriem, kā arī drosmīga iestāšanās par ekonomisko integrāciju kā šodienas un nākotnes labklājības pamatu.

Nikolauss Pipers

"Parlamenta priekšlikumi"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.04.13.

Saspīlējums ar Komisiju.

Eiropas Parlaments ceturtdien Strasbūrā noteicis savus priekšlikumus starpvaldību konferencei, kuri sagatavotu jaunu ES struktūru izveidi sakarā ar paplašināšanos. Rezolūcija par šiem pamatjautājumiem tika pieņemta ar nelielu balsu vairākumu (no 238 balsīm 147 nobalsoja "par", bet 73 atturējās). Nepierasti bija arī tas, ka ES Komisijas viceprezidentes Loiolas de Palasio, kas ir atbildīga par attiecībām ar Parlamentu, ieteikums neguva atbalstu. 1995.gada Amsterdamas līgumā valstu un valdību vadītāju noteiktais maksimālais Eiropas Parlamenta deputātu skaits, tie ir 7000 deputātu, Parlamentā tika pārņemts. Saskaņā ar spēkā esošo sadales procesu šī robeža tiktu jau sasniegta, iestājoties divām vai trim Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm. Parlaments tagad ierosina, ka deputātu minimālais skaits, kuru var izvirzīt valsts, var sasniegt četras vietas Parlamentā līdzšinējo sešu vietā. Pret šīm pārmaiņām nobalsoja visi Luksemburgas deputāti, jo tādējādi mazajām valstīm tiekot liegta iespēja politiski dažādajos jautājumos paust savu nostāju. Par lēmumu pieņemšanu Parlaments izsakās, ka kvalificētais vairākums nākotnē sastāvēs no kombinācijas: Padomes dalībnieku vienkāršais vairākums plus ES valstu iedzīvotāju vairākums. Luksemburgas valdības tikai trešdien atjaunotais pamatnoteikums, kas nosaka, ka no katras valsts jānāk tikai vienam komisāram, kurš nevar būt pakļauts rotācijas principam, neguva vairākuma atbalstu. Parlaments nolēma, ka katra dalībvalsts vismaz katrā otrajā piecu gadu ilgstošajā amata termiņā uz Briseli var nosūtīt savu pārstāvi. Kā secinājums no Kresones skandāla, kālab Santēra Komisija atkāpās, ir noteikums, ka nākotnē katram komisāram jāatkāpjas no amata, ja to pieprasa Komisijas priekšsēdētājs.

Starp Parlamentu un Ministru padomi jāpastāv līdzlemšanas principam, kas abām komisijām ļautu būt ar līdzīgām tiesībām. Lai nostiprinātu Savienības kā vienotas organizācijas raksturu, Parlaments pieprasa, lai pastāvošie līgumi tiktu apkopoti sistēmā. Kaut arī dalībvalstis pirms astoņiem gadiem pilnībā nobalsoja par Strasbūru kā ES Padomes galveno mītnes vietu, tomēr deputāti joprojām pieprasa, lai paši ar balsu vairākumu drīkstētu izlemt rezidences un darba vietu. Briseles Parlamenta lobiji britu un nīderlandiešu deputātu vadībā ar pastāvošo normu nevēlas samierināties.

"ES pārtrauc sarunas ar Poliju"

"Handelsblatt"

— 2000.04.12.

Eiropas Komisija pārtraukusi sarunas ar Poliju par lauksaimniecības produktu tirdzniecības liberalizāciju.

Otrdienas sarunās Varšavā neesot izdevies sagaidīt konkrētus panākumus, tā trešdien Briselē teica Komisijas pārstāvis preses jautājumos. Tāpēc sarunas ar Polijas valdību tika pārtrauktas. Šāda progresa trūkums varētu atstāt negatīvu ietekmi uz Polijas iestāšanos ES, turpināja pārstāvis preses jautājumos. ES izdarot spiedienu uz liberalizāciju un nevarot pieņemt, ka Polija pieprasot pretējo.

ES Komisija, pēc savām sniegtajām ziņām, Polijai pieprasījusi atcelt muitas palielināšanu virknei lauksaimniecības produktu, kā cukuram, piena produktiem un gaļai. Muitas nodoklis šiem pārtikas produktiem pēc pamatīgiem Polijas zemnieku protestiem pagājušajā gadā tika paaugstināts, lai tādējādi apgrūtinātu ārvalstu produktu iekļūšanu Polijas tirgū.

Apmaiņai pret to Komisija Polijai piedāvājusi palielināt Polijas lauksaimniecības produktu  ievedkvotas un izbeigt subsidēt ES lauksaimniecības produktu eksportu uz Poliju. Kā ziņoja Komisija, tad Polija esot noraidījusi priekšlikumu. Par turpmāko rīcību Komisijai tagad jāapspriežoties ar pārējo ES valstu valdībām.

Polija pieprasa, lai tās lauksaimniecības deficīts ar ES tiktu izlīdzināts par labu Polijas zemniekiem. Sarunas par tirdzniecības atvieglojumiem formāli ir atdalītas no sarunām par Polijas iestāšanos. Kā izteicies Komisijas pārstāvis preses jautājumos, tomēr starp abiem jautājumiem pastāvot saistība. Polijas novecojusī lauksaimniecība tiek uzskatīta par vienu no grūtākajām iestāšanās sarunu tēmām.

"Deputāti atgādina par sasniegumiem sarunās"

"Tagesspiegel"

— 2000.04.13.

Eiropas Parlaments trešdien asi kritizējis nepietiekamos starpvaldību konferences panākumus ES reformu jomā.

Starpvaldību konferencei ES institūcijas jāsagatavo paplašināšanai.

Svarīgākais konfliktu punkts ir jautājums par valstu un valdību vadītāju lēmumu pieņemšanu Padomē pēc vairākuma principa.

Padomes prezidentūras pārstāvis un Portugāles ārlietu ministrs Žaime Gama teica, ka lielākā dalībvalstu daļa gribot palikt pie vienbalsības principa. Briseles diplomātu aprindās tas tiek apstiprināts. Tur uzskata, ka tikai ES galotņu tikšanās laikā Nicā decembrī būs iespējams kompromiss. Par starpvaldību konferenci atbildīgais Eiropas Parlamenta deputāts Džo Lainens teica, ka, ņemot vērā gaidāmo ES paplašināšanos līdz 27 dalībniekiem, esot nepieciešams lēmums, kas kvalificētu vairākumu padarītu par normu. Viņš kritizēja, ka starpvaldību konference līdz šim "nav vienota nevienā punktā".

Starpvaldību konferencē līdzās jautājumam par vairākuma lēmumu pastāv jautājums par komisāru skaitu un to, kurā jomā Parlaments drīkst pieņemt lēmumus. Eiropas Tautas partijas frakcijas  priekšsēdētājs Hans Gerts Poterings pieprasījis, lai Parlamentam būtu līdzlemšana visās politikas jomās. Viņš runāja par to, lai tiktu stiprināta Komisijas un Komisijas prezidenta pozīcija. Komisijas prezidentam būtu jāpiešķir tiesības atlaist Komisijas dalībniekus.

No alfas līdz omegai

Pasaules presē

— 2000.04.

Krievija līderos

Starptautiskās tiesībaizsargāšanas organizācijas "Amnesty International" un "Human Rights Watch" iesniegušas ANO cilvēktiesību komisijai to 53 valstu sarakstu, kurās cilvēktiesības tiek pārkāptas visbiežāk. Saraksta priekšgalā ir Ķīna un Krievija. Krievija "līderu grupā" atrodas arī korupcijas ziņā. Saskaņā ar "Transparency International" — starptautiskas nekomerciālas organizācijas cīņā ar korupciju — ziņām korumpētībā 99 valstu vidū Krievija ieņem 14. vietu. Par visvairāk korumpēto valsti atzīta Kamerūna, par vismazāk — Dānija. No bijušajām PSRS valstīm korupcija visvairāk zeļ Azerbaidžānā (4. vieta), Uzbekistānā (5. vieta) un Kazahstānā (12. vieta), vismazāk — Lietuvā (48. vieta).

 

Polijas prezidents aizstāv pornogrāfiju

Polijas prezidents Aleksandrs Kvašņevskis uzlicis veto marta sākumā Seimā pieņemtajam likumam, kas paredz cietumsodu no 2 līdz 5 gadiem par pornogrāfijas izplatīšanu. Nevar teikt, protams, ka Polijas prezidents pieskaitāms pornogrāfijas izplatīšanas aizstāvjiem. Viņš, tāpat kā Seima deputāti, to uzskata par ļaunumu. Taču pāri visam ir brīva pilsoņu izvēle. Viņiem pašiem jāizšķiras, ko viņiem skatīties un ar ko nodarboties.

 

Ļebeds var apmežot vai visu Franciju

Kā zināms, Alens Delons dāvanā no Krasnojarskas apgabala gubernatora Aleksandra Ļebeda saņēma jauku laiku pāri. Nesen Krasnojarskā uz zinātnisko konferenci bija ieradusies grupa franču, kuri palūdza viņiem pārdot noteiktu daudzumu Sibīrijas koku stādiņu, ko iestādīt kādā Francijas apgabalā, kas visvairāk cietis mežu ugunsgrēkos. Liels bija eiropiešu izbrīns, kad Ļebeda kungs viņiem uzdāvināja tūkstoti pirmšķirīgu Sibīrijas ciedra dēstu. Franči bija pārsteigti par gubernatora dāsnumu, jo viņiem nebija ne mazākā priekšstata, cik milzīgs ir Krasnojarskas apgabals un cik plašas tā kokaudzētavas, kurām tūkstoš stādiņu tāds nieks vien ir.

 

Glābiņš cilvēku tūkstošiem

Unikālu ieroci cīņā ar dzeršanu pie stūres izgudrojis Teds Garleta no Detroitas. Speciāls datorčips tiek implantēts zem cilvēka ādas un sāk darboties, ja alkohola līmenis asinīs pārsniedz pieļauto robežu. Kad iedzērušais sēžas pie stūres, ierīce signalizē automobilim un tā aizdedzes sistēma neieslēdzas. Teds pieprasījis arī pieņemt likumu, kas uzliktu par pienākumu visiem amerikāņu autovadītājiem apgādāties ar brīnumčipu, bet visiem autobūvētājiem — izlaist mašīnas, kurās iemontētas alkohola kontroles sistēmas. Garleta kungs paziņojis žurnālam "Weekly World News", ka "ierīce glābs tūkstošiem cilvēku dzīvību. Pati čipa ievadīšanas operācija ilgst tikai dažas minūtes un ir absolūti nesāpīga."

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu "LV" nozares redaktors Gints Moors