Pulkveža Brieža piemiņas brīdī

Turpinājums no 1.lpp.

Fridrihs Briedis dzimis 1888. gada 5. jūlijā Polockas apriņķa Lovšas pagastā. Līdumnieka dēls mācījies Krievijas karaskolās Orlā, Pēterpilī, atestēts Kara akadēmijā. 1915. gadā komandēts uz latviešu strēlnieku bataljonu un ar panākumiem vadījis cīņas pie Plakāņiem un Mangaļu mežsarga mājām. 1916. gadā ievainots, bet pēc izārstēšanās nozīmēts par Daugavgrīvas pulka komandieri. Briedis sagatavojis strēlniekus vēsturiskajām Ziemassvētku kaujām. Vēlreiz pulkvedis smagi ievainots, frontē atgriezies 1917. gadā, kad armija sākusi izjukt sakarā ar lielinieku apvērsuma organizēšanos. Pulkvedis Briedis saformējis "Dzelzs rotu", bet līdz ar lielinieku nākšanu pie varas bijis spiests atstāt Latviju. Maskavā darbojies pretkomunistiskajās organizācijās un nošauts naktī no 27. uz 28. augustu. Viņa atdusas vieta nav zināma. Apbalvots par varonību strēlnieku cīņās ar Lāčplēša Kara ordeņa visām šķirām.

Karavadoņa nelokāmo raksturu, varonību kaujās un idejisko pārliecību atzīmēja daudzi no piemiņas brīža dalībniekiem. Deputāts Juris Dobelis uzsvēra, ka Briedis saviem kameras biedriem lasījis priekšā pavēli par viņa nošaušanu kā pašsaprotamu lietu. Komunisti to jau bija publicējuši, Briedis to gaidījis.

Latviešu Nacionālo karavīru apvienības vārdā runāja tās vadītājs Nikolajs Romanovskis:

— Ar ko izskaidrojama tā pašaizliedzība un varonība, kādu Pirmā pasaules kara laikā un tam sekojošajās brīvības cīņās rādīja latviešu strēlnieki un viņu komandieri — kā pulkvedis Briedis? Iespējams, ka šajos vīros bija kāda priekšnojausma par Latvijas valsts izveidošanas iespējām. Tas pamudināja viņus cīnīties un pat ziedot dzīvības. Komunisti iznīcināja fiziski Fridrihu Briedi, bet viņa cīnītāja gars un nelokāmība ir nepieciešama mums un mūsu jaunatnei šodien, kad turpinās cīņa par mūsu valsti, par valodu. Es pateicos deputātam Dobelim, kurš piecēla kājās Saeimu, lai pieminētu par Latvijas valsti kritušos karavīrus. Šodien mēs atceramies un godinām Fridrihu Briedi, kura varoņgars ir nemirstīgs.

Pie pieminekļa ziedus nolika un runāja grāmatas par pulkvedi Briedi autors Vilnis Stinkulis, Ziemeļu rajona izpilddirekcijas pārstāvis Harijs Osis, Voldemārs Birznieks no fonda "Tīreļpurva piemiņas sardze", Izglītības ministrijas departamenta direktore Baiba Pētersone, 13. vidusskolas direktora vietniece Velta Rogozina un daudzi citi.

Dziesmas skandēja Liepājas operas solists Daris Jansons, "Silavoti" koklētāja Edīte Jansone, NAA kadetu koris, bet viršu vainagu pulkvedim Briedim no Zemgales "Straumēniem" bija atvedusi Daina Šķiezna.

Andris Kļaviņš

Foto: Sigizminds Timšāns

Pulkveža Fridriha Brieža piemiņas brīdī: (no labās) Rīgas pilsētas Zimeļu rajona izpilddirekcijas pārstāvis Harijs Osis, grāmatas "Pulkvedis Briedis" autors Vilnis Stinkulis, fonda "Tīreļpurva piemiņas sardze" pārstāvis Voldemārs Birznieks un Latvijas Republikas Saeimas deputāts Juris Dobelis Foto: Andris Kļaviņš

Juris Briedis ar māti Kseniju 1917.gadā

Juris Briedis pēc mātes nāves. Attēlā: ar tanti (adoptējusi Juri) Eiženiju Libermani 1925.gadā. Fotoreprodukcijas no J.Brieža kolekcijas

Juris Briedis Melburnā 1997.gada 29.novembrī — dzimis 1916.gada 8.martā Maskavā . Foto: Sigizmunds Timšāns

Pagājušā gada beigās korporācijas "Selonija" komeršā Melburnā iepazinos ar pulkveža dēlu Juri Briedi. Kad tēvu Maskavā nošāva, Jurim bija tikai divi gadi, tādēļ atmiņu par tēvu nav. Taču par pulkveža Fridriha Brieža piemiņu rūpējas ne tikai dēls Melburnā, bet arī latviešu sabiedrība Austrālijā. To, ko dēlam izdevies dažādos izdevumos apzināt par tēvu Latvijā, varam izlasīt Viļņa Stinkuļa grāmatā "Pulkvedis Fridrihs Briedis" (1992), pāris desmit citās grāmatās un daudzos latviešu valodā izdotajos laikrakstos. Pirmos meklējumus interesenti var sākt, atšķirot Latvijas Nacionālās bibliotēkas izdevumu "Svarīgākie notikumi, jubilejas un atceres dienas 1988.gada III ceturksnī". Taču neizdevās atrast plašāku ieskatu pulkveža Fridriha Brieža ģimenes dzīvē pēc viņa nāves. To tad arī izrunājām ar dēlu Juri Briedi Melburnā, saņēmu arī viņa uzrakstītu autobiogrāfiju.

Fridriha Brieža ģimene Maskavā dzīvojusi jau kopš 1916.gada. Nav precīzu ziņu, kad tā ieradusies. Pēc tēva nošaušanas ģimene gaidījusi, ka sāksies vajāšana, un tādēļ pārcēlusies uz dzīvi Semipalatinskā. Tajā laikā tur lielākā daļa iedzīvotāju bijuši kirgīzi un tatāri. J.Briedis raksta, ka šajā pilsētā nebijis skolu un slimnīcu. Kad māte 1923.gadā saslimusi, viņa aizvesta uz kādu slimnīcu 400 km attālumā no Semipalatinskas. Tur pēc operācijas māte mirusi. Jura audzināšanu uzņēmusies tante Eiženija Libermane. Kad meklēta iespēja Jurim Briedim braukt uz Latviju, dokumentos bijis minēts, ka tante viņu adoptējusi par savu dēlu. J.Briedis atceras, ka viņa aizbildņi Latvijā bijuši ģenerāļi Andrejs Auzāns, Kārlis Goppers un Latvijā pazīstamais zinātnieks, arī valstsvīrs Dr.Kārlis Kasparsons.

V.Stinkulis grāmatā ievietojis Pētera Dardzāna rakstu "Kāpēc neuzcēla pieminekli pulkv.Briedim". Tur rakstīts, ka Brieža piemiņai un viņa dēla Jura aprūpei Latvijā nodibināta biedrība — "Pulkveža Brieža fonds". Autors raksta: "Biedrībai bija ļoti enerģiska dāmu komiteja. Ilgus gadus šīs dāmu komitejas priekšniece bija izdarīgā L.Grasis kundze, un ik gadus dāmu komiteja savāca pietiekoši daudz līdzekļu, lai to pilnā mērā pietiktu mazā Jura iztikai un viņa audzināšanas pārējiem izdevumiem."

Juris Briedis atceras, ka pirmās mācības uzsācis N.Draudziņas bērnudārzā, "cītīgi mācoties latviešu valodu". Tikai tad sākušās mācības 1.klasē. Beidzis 1930.gadā pamatskolu, Juris Briedis turpinājis mācīties Rīgas pilsētas 1.ģimnāzijā (beidzis 1934.gadā) un pēc tam — studijas Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē. J.Briedis raksta: "1937.gadā studijas pārtraucu, jo bija jāpilda obligatoriskais kara dienests. Tiku iedalīts flotē un kalpoju zemūdenes "Spīdola" apkalpē. Mani atvaļināja 1939.gadā. Atsāku studijas, 1944.gada pavasarī izturēju pārbaudījumus galvenajos priekšmetos un sāku gatavot diplomdarbu. Tam strīpu pārvilka iesaukšana leģionā. Mani iedalīja 15.divīzijā un aizsūtīja uz Vāciju. Tur nokļuvu Sofienvaldē uz virsnieka vietnieka kursiem. 1945.gadā mani aizsūtīja uz Neveklavas kara skolu, netālu no Prāgas, kur beidzu pirmo kursu. Sākās frontes sabrukums, un skolu slēdza. Pēc neaprakstāmiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem nokļuvu amerikāņu joslā Vācijā un pievienojos latviešu bēgļu nometnei. 1947.gadā iestājos latviešu sardžu rotā, kas bija padota amerikāņu armijai. Biju vada komandieris, un mūsu uzdevums bija sargāt Nirnbergas tiesas pili. Veicu arī rotas emigrācijas virsnieka pienākumus. 1949.gada 17.aprīlī apprecējos ar mākslinieka un kapteiņa H.Mangolda meitu Ilonu. Tā paša gada septembrī izceļojām uz Austrāliju un nokļuvām Melburnā. Bijām saistīti ar divu gadu līgumu, pēc kura noteikumiem bija jānostrādā smagākos un netīrākos darbos (rokot grāvjus). Pēc līguma nokalpošanas saistījos darbā kā tehniķis "Telecom" sistēmā. (..) Kopš 1981.gada esmu pensionārs."

Juris Briedis ir lepns par savu kuplo ģimeni. 1954. gadā piedzimusi meita Karina, kura Linkolna institūtā ieguvusi zinātnisko grādu medicīnā un tagad strādā vienā no lielākajām Melburnas privātslimnīcām. Meita precējusies ar skolotāju Vili Padomu. Ģimenē aug trīs meitas: Anika, Brita un Ineta. Audzināšanas darbā tagad piedalās arī vectētiņš — Juris Briedis.

Dēls Juris (dzimis 1957.gadā) Melburnas universitātē studējis medicīnu, specializējies anestēzijā un vada atbilstošu nodaļu slimnīcā. Juris precējies ar Ilonu Puiku.

Melburnā dzirdēju cildinošus vārdus par Jura Brieža iekopto dārzu un viņa radošajiem meklējumiem.

Pēc sarunām Melburnā par pulkvedim Fridriham Briedim iecerēto pieminekli Rīgā, izlasījis vairākus rakstus avīzēs par šo tematu, lūdzu tēlnieku Andreju Jansonu ieskatīties tēva — profesora Kārļa Jansona — arhīvā. Tur atradām dažus zīmējumus ar pieminekļa metiem un paša profesora izpildīto darbu kladē 1935.gadā ierakstu — "Piemineklis pulkvedim Fridriham Briedim".

Dēls Andrejs pierakstījis daudzus tēva stāstījumus, viņa atziņas. Viņš stāstīja, ka tēlnieks sākumā izveidojis nelielu skulpturālā pieminekļa modeli. Tas publicēts atsevišķos tālaika Latvijas preses izdevumos. Iecerētais piemineklis ļoti paticis Dr.Kārlim Ulmanim, un pieminekļa modeļa fotouzņēmums radis vietu prezidenta rezidencē pilī.

Dr.Sigizmunds Timšāns,

"LV" informācijas redaktors

Tēlnieks Kārlis Jansons Pulkveža Brieža piemiņas fonda ierosinātajā konkursā ieguva pirmo vietu un tiesības izpildīt pieminekli Fridriham Briedim materiālā. Bijis iecerēts pieminekli uzcelt divos gados un novietot skvērā pie Rīgas Apgabaltiesas ēkas (tagad Brīvības bulvāra un Tērbatas ielas stūrī). Arī izvēlētajai vietai ir sava vēsture. Tur 1918.gadā vācieši uzstādīja pieminekli "Dzelzs zemessargs", to 1919.gadā "nomainīja" Burkharda Dzeņa veidotais Kārļa Marksa krūšutēls. Arī tam bija īss mūžs. Tēlnieka K.Jansona projekts netika īstenots