Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 1.09.1998., Nr. 249/250 (1310/1311) https://vestnesis.lv/ta/id/49565

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas valsts un tās vīri

Vēl šajā numurā

01.09.1998., Nr. 249/250 (1310/1311)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Dipl. hist. Tālis Pumpuriņš

Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas

Pētījumi, atmiņas, dokumenti

Saturā

"Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt"

Pirmie tautas krāsu meklējumi

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Pirmie latviešu nacionālie karogi

"Brīvības pavasaris"

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu

Latvijas iecerēšana — ar zili–zaļi–zeltītām krāsām par Latvijas valsti

"Vivat respublica! Lai dzīvo Latvija!"

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Sarkanbaltsarkanais karogs likumdošanas ceļos

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās

Turpinājums. Sākums "LV" nr.231/232., 12.08.98., nr.233/234., 13.08.98.,

nr.235/236., 14.08.98., nr.237., 18.08.98., nr.238/239., 19.08.98., nr.240., 20.08.98.,

nr.241/242., 21.08.98., nr.243/244., 25.08.98., nr.245., 26.08.98., nr.246/247., 27.08.98., nr.248., 28.08.98.

Latviešu mākslinieki — strēlnieki, kuri popularizēja sarkanbaltsarkanās krāsas. No kreisās: K.Ubāns, Skalders, Karps, V.Tone, Kara muzeja vadītājs K.Straubergs, K.Johansons. 1917.gada marts

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu?

Pēc Februāra revolūcijas L.Laicens par šīm mākslīgi, pēc psiholoģijas metodes radītām nacionālām krāsām sprieda ar zināmu skepsi, kā par revolūcijas laikam nepiemērotām:

"Bet tas varbūt nebūtu vajadzīgs, jo, mākslīgi meklējot, būtu jāattīsta dažādas domas un teorijas un ilgi par to jāstrīdas un jādebatē, un beidzot jāsasauc pat savs "karoga kongress". Tādēļ no šīs metodes būtu jāatsakas, bet jāiet pie vēstures un jāuzskata tā par autoratīvu avotu un spriedēju, kaut arī viņas kronikas vajadzētu kritizēt, tagad ir jāiet uz priekšu ar karogu!"4

Atsaucoties uz M.Siliņa tulkoto Atskaņu hroniku, L.Laicens aicināja pieņemt tur aprakstīto karogu, jo šo hronikas vēstījumu par pareizu atzinis Otto fon Rutenbergs.5

L.Laicens, apskatot P.Šmita izteikto viedokli, ka hronikā minētais karogs bijis ar vairākām paralēlām baltām strīpām, domāja, ka profesors pārpratis tulkojumu. "Ja arī varētu tulkot, ka karogs bijis sarkans un balti strīpots, tad tomēr mūsu laikā to tādu vairs nevaram lietot. Noteikti jāpaliek pie sarkana ar baltu samērīga lieluma strīpu pa vidu."6

Atšķirībā no Jāņa Lapiņa, kurš vēlākos gados uzskatīja, ka Šmita ieteiktais karogs būtu nepraktisks daudzo šūto vīļu dēļ, L.Laicens domāja, ka latvieši to vienkārši nepieņemtu kā bezgaumīgu.

Sava raksta nobeigumā Laicens uzsvēra:

"Tumši sarkana krāsa ar baltu strīpu izskatās ļoti glīti. Latvija atdzims par valsti kara un revolūcijas sarkanajās dienās, tādēļ viņas krāsas simbols pilnīgi sakrīt ar laikmetu. Poļu nacionālās krāsas arī ir balts ar sarkanu, Polijas karogs ir baltsarkans. Latvijas karogs ir sarkanbaltsarkans.

Paceļat sarkanbaltsarkano Latvijas karogu!"7

Linards Laicens, šķiet, līdz ar Oskaru Voitu bija pirmie, kuri atklāti presē popularizēja tumšsarkano krāsu kā Latvijas valsts karoga pamatkrāsu, kamēr citi galvenokārt runāja par tautas karogu. Laicenu, kurš 1917. gada otrajā pusē pieslējās lieliniecismam, divdesmitajos un trīsdesmitajos gados nebija pierasts pieminēt kā vienu no pirmajiem un aktīvākajiem Latvijas valsts idejas un tās karoga popularizētājiem.

Ar vairākām publikācijām par sarkanbaltsarkano karogu diskusijā iesaistījās Vladivostokā dzīvojošais un strādājošais valodnieks un folklorists Pēteris Šmits (1869— 1938). Viņš iebilda pret M.Siliņa hronikas tukojumu, ka latviešu karogs bijis tikai ar vienu baltu svītru. P.Šmits, tāpat kā jau pagājušā gadsimta beigās Jānis Krodznieks, Atskaņu hronikā minēto vietu par cēsnieku karogu tulkoja: "Ar karogu sarkanā krāsā, kas bija ar baltu svītrots."8

Sava tulkojuma pareizībai viņš apstiprinājumu meklēja arī folkloras materiālā — tautas dziesmās, kuras daudzināja "rakstītus cimdus, jostas, villaines, kreklus un citas apģērba daļas." Tādēļ pēc Šmita domām: "Vai tad nu arī šie karoga raksti būtu pastāvējuši no vienas pašas baltas svītras? Ja pieņemam, ka karogam bijušas vairākas svītras, tad saskan kronikas un tautas dziesmu ziņas."9

Nav liecību, ka 1917. gadā latviešu aprindās lietoti šādi ar vairākām baltām svītrām darināti karogi. Arī karoga izveides pamatojuma meklēšana folklorā šajā laikā neguva lielu atsaucību. Tautas dziesmās minētiem karogiem plašā pētījumā "Kara dainas" mēģinājis izsekot literāts un vēsturnieks Arveds Švābe (1888 — 1959), kurš šai laikā darbojās Tālajos Austrumos.10

Jāatzīmē arī P.Šmita prasme karoga lietā piekāpties vairākuma priekšā, tādējādi parādot spēju nošķirt zinātnē diskutējamas problēmas no politikas. Publikācijā "Kāds bijis seno latviešu karogs?" viņš rakstīja: "Jau no vairāk pusēm ir aizrādīts, ka sarkanbaltsarkans karogs esot jāatzīst par latviešu tautas karogu. Šīs vienprātības dēļ vien jau būtu mums jāpieņem šāds karogs, bet viņam par labu vēl runā zināma līdzība ar citu tautu karogiem un saskaņa ar vecām kronikas ziņām. Tā tad turpināt par šo jautājumu debates būtu lieks darbs."11

Tomēr "Līduma" 18. maija numurā ievietots neliels rakstiņš arī ar nosaukumu "Kāds bijis seno latviešu karogs?", kura autors "J.A—ņš" vēlreiz pārmet P.Šmitam, ka viņš nepareizi tulkojis Atskaņu hronikas vārdus par karoga izskatu. Pēc raksta autora domām loģiski pilnīgi pareizi ir M.Siliņa tulkojums "tādēļ, ka zem sarkana ar baltu pušu grieztā (jeb pārdalītā) karoga var tikai iedomāties sarkanu karogu ar vienu baltu strīpu vidū".12

Atbildot uz pārmetumiem, P.Šmits bija spiests vēlreiz atgriezties pie karogam veltītās publikācijas. Viņš joprojām atzina par pareizu savu hronikas tulkojumu par karogu ar vairākām baltām svītrām, "jo arī tautas dziesmās daudzinātais "rakstītais karogs" zīmēsies uz izgreznojumu ar vairāk svītrām".13 Līdz ar šo 28. jūnija "Līdumā" ievietoto atbildes rakstu praktiski beidzās 1917. gada karoga apspriešana presē.

Pats Atskaņu hronikas tulkotājs Matīss Siliņš, kura vārds šai laikā vairākkārt tika minēts sakarā ar sarkanbaltsarkano karogu, presē neizteica savu viedokli par to. Pēc vēlāko gadu liecībām, viņš domājis, "ka latviešu karogs būs bijis rūtains, varbūt krustots zils ar baltu, vai zaļš ar baltu".14

Sarežģītāks ir jautājums par latviešu karoga meta izstrādāšanu mākslinieku aprindās. Jau iepriekš pieminēts, ka 1917. gada sākumā ar sarkanbaltsarkano karogu iepazinās mākslinieki V.Tone, K.Ubāns, K.Johansons un citi, kuri Rīgā pulcējās ap K.Skalbi un J.Akurāteru. Vēlāk šie mākslinieki sadarbojās ar jaundibinātā Kara muzeja vadītāju Kārli Straubergu (1890 — 1962). Viņš atmiņās aprakstījis šo sadarbību karoga tapšanas laikā. Diemžēl šīs atmiņas satur kļūdas, kuras vēlāk atkārtojuši citi rakstītāji.15

Straubergs pieminējis, "ka jau Jelgavas ieņemšanai nel[aiķa] gleznotāja Grosvalda un viņa draugu gleznotāju (Tone, Ubāns un citi) doma bij radījusi nelielu balti—sarkan—baltu karogu, kas uz turieni būtu līdzi devies strēlniekiem. Tomēr šī kombinācija tika atmesta pārrunās Kara muzejā, tāpat arī Siliņa kga projekts ievest zaļo krāsu, un izveidojās tagadējās krāsas un proporcijas, atmetot 1:1:1, kas ir Austrijas kara karogā, kurš kaut Jelgavā, kā to rādīja fotogrāfijas, plivinājās šajā laikā".16

Maz ticams, ka Ziemassvētku kauju laikā minētie mākslinieki sprieda par baltsarkanbaltu karogu, kad viņiem jau bija zināms hronikā minētais karogs un, kuru tie arī lietojuši.17

Krāsu proporcijās 1:1:1 veidotā karoga autors bija nevis gleznotājs Jāzeps Grosvalds, kurš tajā laikā darbojās Petrogradā, bet gan viņa brālis, mākslas zinātnieks un vēlākais Latvijas diplomāts Oļģerts Grosvalds (1884 — 1962).18

Līdzšinējās karoga vēsturei veltītajās publikācijās bieži izmantotas mākslinieka Anša Cīruļa atmiņas. Viņa trīsdesmito gadu sākumā rakstītās atmiņas bijušas Cēsu vēstures muzejā un Kara muzejā, bet padomju okupācijas laikā tās bija jāizņem no muzeju fondiem.19 Vispilnīgāk, nepastarpināti tās savos rakstos varēja izmantot Kārlis Kevešans un Kārlis Dzirkalis.20 Abās publikācijās ir dažas pretrunas, bet tā kā nav iespējams salīdzināt ar A.Cīruļa rakstīto, nevar pateikt, vai tās jau bija oriģinālā vai arī ieviesušās vēlākos pārstāstos.

1934. gada žurnālā "Latviešu Strēlnieks"K.Kevešana rakstā izmantotas pieminētās A.Cīruļa atmiņas, kurās mēģināts ar vairāk nekā piecpadsmit gadu laika distanci atskatīties uz karoga meta tapšanu.21

1917. gada maijā "sanāca neliela mākslinieku sapulce, lai izstrādātu tam laikam piemērotu karoga zīmējumu. Sapulcē piedalījās mākslinieki: A.Cīrulis, Ubāns, Tone, Oļģerts Grosvalds u.c. Tā laikmeta apstākļos izvēlējās sarkanu un baltu krāsu — pirmais projekts bij trīs vienāda platuma horizontālas sloksnes: malējās sarkanas, vidējā balta. Mākslinieks A.Cīrulis norādīja, ka šāds sadalījums pilnīgi sakrīt ar sen pastāvošo Austroungārijas karogu. Krāsu sadalījums izrādījās diezgan grūts, jo daudzām valstīm karogu krāsas ir sarkans ar baltu. A.Cīrulis bij atnesis trīs zīmējumu paraugus:1) lai krāsu sadalījums vairāk atšķirtos no Austroungārijas karoga, baltā sloksne bija ņemta stipri šaura, 1/4 daļa no karoga platuma, 2) lai būtu vēl lielāka atšķirība un skaidrāki izteiktu Latvijas ideju, tad augšminētam zīmējumam karoga kāta tuvumā, katrā pusē baltai sloksnei pievienoja pa divām baltām zvaigznēm (Kurzeme, Zemgale, Vidzeme, Latgale), 3) līdzīgs pirmajam, tikai baltā sloksne viļņota (heraldiski zīmēta Daugava). Sapulce otro un trešo zīmējumu atzina par komplicētiem, bet pirmo sadalījumu par nepraktisku. Sapulce pieņēma šādu sadalījumu: karogs sarkan—balt—sarkans, pie kam augšējā un apakšējā daļas divas reizes platākas par vidējo balto daļu (2:1:2); zīmējumu pēc pieņemtā projekta uzdeva izgatavot A.Cīrulim. Karoga zīmējums ar uzrakstu "Latviešu karogs" tika nodots I Latviešu strēlnieku pulka vec. apakšvirsniekam J.Riekstam, tā reproducēšanai uz pastkartēm. J.Rieksts ar rokas presi izgatavoja lielāku daudzumu pastkartes un pasūtīja apm. 1000 m garu 2,3 cm platu lentu karoga krāsās, lai tās atgriezumus varētu izsūtīt latviešu strēlniekiem nacionālās idejas popularizēšanai. (...) Pastkartes un karoga lenšu atgriezumus izsūtīja visiem latviešu strēlnieku pulkiem un pa visu Krieviju tur dzīvojošiem latviešiem, lai tie neaizmirstu savu tautu un lai pulcētos zem tās karoga aizstāvēt savas cilvēciskās tiesības."22

Minēto sapulci bija sasaukusi Latviešu mākslas veicināšanas biedrība, kura ar 1917. gada 14. marta valdes lēmumu savu darbību pārnesa no Petrogradas uz Rīgu.23 Turpmāk biedrība savas sanāksmes noturēja Rīgā Lielajā Smilšu ielā 15, 1.stāvā.24 Sapulču sanākšanas laiks un dienas kārtība parasti savlaicīgi tika izziņota presē. Nereti literatūrā tiek uzsvērts, ka karoga apspriešanai bijusi sasaukta kāda speciāla sēde, kurā karogs ieguvis gandrīz oficiālu statusu.

Izsekojot Latviešu mākslas veicināšanas biedrības sludinājumiem, šķiet, ka karoga jautājums apskatīts tās valdes sēdē, kurā spriest par tolaik pazīstamā zeltkaļa Roberta Valdmaņarīkoto latvisko saktu projektu konkursu.25 Šim pieņēmumam par labu runā izsmējīgs raksts satīriskajā žurnālā "Lietuvēns", kurā R.Valdmanis kopā ar P.Šmitu un M.Siliņu ierindots latviešu karoga izskata apspriedēju pulkā.26

Nelielu ieskatu par sēdi, kurā diskutēts par karogu, sniedzis biedrības sekretārs Oļģerts Grosvalds laikrakstā "Līdums" 24. maijā ievietotajā publikācijā "Latviešu nacionālā karoga lietā":

"Pēdējā Latviešu Mākslas Veicināšanas Biedrības valdes sēdē klātesošie mākslinieki plašāki pārrunāja latviešu karoga jautājumu. Vispirms konstatēja, ka sarkanbalt—sarkanais karogs, kurš minēts pazīstamos kronikas vārdos, vipārīgi atzīts un top lietots, tā ka iebildumi pret viņu būtu lieki. Atzīmēja tikai, ka parastā veidā, kur visas 3 strīpas vienādā lielumā, karogs drusku atgādina kādas citas valsts karogu, kaut gan pēdējais atšķiras no latviešu karoga ar to, ka viņā vidū atrodas vēl ģērbonis. Lai piešķirtu latviešu karogam pilnīgu īpatnību un vairāk saskaņotu to ar kronikas tekstu, mākslinieki nosprieda zīmēt balto strīpu drusku šaurāku, tādā samērā ka viņa iztaisa vienu piektdaļu no visa karoga platuma jeb, citiem vārdiem, būtu divreiz šaurāka par katru sarkano daļu. Šis lēmums pieņemts ar visām pret vienu balsi. Minētā veidā jau karogs attēlots uz fot. Rieksta izdotās, mākslinieka A.Cīruļa zīmētās pastkartes un uz māksl. V.Tones zīmētā "Brīvības Aizņēmuma" plakāta."27

Iepriekš jau minējām, ka karoga metu ar krāsu proporcijām 1:1:1 piedāvāja Oļģerts Grosvalds. Viņš arī, acīmredzot, balsoja pret A.Cīruļa un V.Tones variantu. Pēc O.Grosvalda laikrakstā sniegtās informācijas sēdē A.Cīrulis un J.Rieksts piedāvājuši gatavu, izdotu pastkarti, tādēļ neskaidrs paliek jautājums par Cīruļa vairākiem metiem. Neskaidrības rada arī tas, ka minētajā fotogrāfijā karogs izkrāsots sārts, nevis tumši sarkans, kā tas bija 1923. gadā A.Cīruļa Kara muzejam pārdotajos karoga metos.28

Arī Valdemāra Tones (1892 — 1958) zīmētajā Krievijas Brīvības aizņēmuma propagandas pastkartē zīmētie karogi nebija tumši sarkani.29

Jāatzīmē, ka ar nacionālajām krāsām 1917. gadā visvairāk nodarbojies A.Cīrulis. Viņš sarkanbaltsarkano karogu bija ietvēris arī divos no sešiem strēlnieku pulkiem domāto ziedojumu vākšanas marku metos, kas 1917. gadā palika nerealizēti.30

5 un 15 kapeiku marku projekti ar karogu, tāpat kā 50 kapeiku markas, mazliet pārveidotā veidā tika realizēti J.Rieksta 1918. gada decembrī izdotajā tipogrāfiski iespiestajā patriotisko pastkaršu sērijā.

Interesanti, ka pēc Februāra revolūcijas J.Rieksts Kara muzeja apgādā izdeva fotogrāfijas ar A.Cīruļa "mēģinājuma uzmetumiem" autonomās Latvijas ģerbonim un latviešu nacionālam karogam. Uz kartiņas attēlota karoga viena puse un dots tās apraksts: "Sarkans karogs ar baltu uzlecošu sauli. Bārkstis baltas, zaļas, dzeltenas un sarkanas."31 Šī karoga zīmējums un krāsu apraksts līdzīgs kā 3 kapeiku ziedojuma markai. Grūti pateikt, vai Cīrulis dažādos metus izstrādājis vienlaicīgi, vai arī tie iezīmē zināmu pāreju no viņa veidotajiem strēlnieku karogiem uz nacionālo karogu. Atšķirībā no pārējiem māksliniekiem viņš piedāvājis vairākus karoga variantus.

4 Līdums.- Nr.80, 1917.g. 9.(22.)aprīlī.

5 Sarkanbaltsarkanās karoga krāsas minētas izdevumā vācu valodā: Rutenberg O., von. Geschichte der Ostee provinzen Liv-,Esth-und Kurland... 1.Bd.- Leipzig,1859.- S.219. Vidiņu Jāņa tulkotajā izdevumā nebija minēts, ka karogs bijis sarkans ar baltu strīpu.

6 Līdums.-Nr.80,1917.g.9.(22.)aprīlī.

7 Turpat.

8 Šmits P. Kāds bijis seno latviešu karogs?-Līdums.-Nr.108.,1917.g. 14.(27.)maijā. (J.Krodznieka tulkojums šīs grāmatas nodaļā "Tas latviešu karogs ...").

9 Līdums.-Nr.108.,1917.g. 14.(27.)maijā.

10 A.Švābes "Kara dainas" turpinājumos sāka iespiest 1917.gadā Maskavā iznākošajā žurnālā "Taurētājs". Diemžēl karogam veltītās nodaļas iznāca 1919. un 1920.gada numuros. Tā kā A.Švābes ceļi Vladivostokā šai laikā bieži krustojās ar P.Šmita, tad pilnīgi iespējama savstarpēja ietekmēšanās. Lai gan A.Švābes darbs tiešu ietekmi uz karoga veidošanos nav atstājis, tas tomēr kā folkloras interpretējuma paraugs iekļauts šīs grāmatas beigās pie polemikas materiāliem.

11 Līdums.- Nr.108.,1917.g. 14.(27.)maijā.

12 Turpat,Nr.111.,1917.g. 18.(31.)maijā.

13 Šmits P. Vēl reiz par seno latviešu karogu.-Līdums.-Nr.145.,1917.g. 28.jūnijā (11.jūlijā).

14 Dzirkalis K. Latvijas karoga vēsture.-R.,1936.-44.lpp.

1893.gadā Atskaņu (Rīmju) hronikas tulkojuma izdevuma piezīmēs 169.lpp M.Siliņš norādījis, ka sarkanbaltsarkanais karogs "bij vienīgi ordeņa piešķirta izšķirības zīme". K.Straubergs (Latviešu Strēlnieks 1915.-1925., Nr.3) minējis, ka Siliņš ieteicis zaļu karogu. Rūtainu karogu viņš piedāvājis kā latviešu tautas karogu Bostonas latviešiem 1912. gadā (skat. nodaļu "Ar zaļi-zili-zelta karogu par Latvijas valsti".)

L.Laicens 1916.gadā rakstīja :"Ar vēsturiskās metodes kombinācijām, cik zināms R.L.Biedrības Muzeja pārzinis nācis pie noteikta krāsu savienojuma, kurš plašāk nav pazīstams". (Skat. L.Laicena "Tautas zīmes" grāmatas pielikumā.)

15 Straubergs K. Kara muzeja gaitas.- Latviešu Strēlnieks. 1915.- 1925., Nr.3.- 28.-29.lpp.

16 Turpat. J.Stradiņš 1988.gadā, pārņēmis šo stipri apšaubāmo ziņu par balt-sarkan-balto karogu, izteica varbūtību, ka tā iespējams ietekmējusi 1918.gadā Baltkrievijas Tautas Republikas karoga izveidi. Tomēr ar šo kļūdu interesantākais šķiet tas, ka tā kalpojusi 1989.gadā kā viens no argumentiem Baltkrievijas tautas frontei asajā diskusijā par baltkrievu nacionālā simbola reabilitēšanu. Sīkāk skat. grām. J.Stradiņš. Trešā atmoda.-R.,1992.,119.-120.lpp. Pieminētais 1:1:1 krāsu attiecību karogs Jelgavā plīvoja 1919.gadā.

17 Par to rakstījis K.Skalbe Zemes dēli.-Jaunķās Ziņas.-Nr.3., 1937.g.5.janvārī.

18 Cēsu vēstures muzejs 1997.gadā atguvis kādreiz muzejā bijušo pastkarti ar latviešu karoga zīmējumu, kurā pirmskara inventāra grāmatā ar Nr.480 anotēta kā Oļģerta Grosvalda darbs (Cēsu vēstures muzeja zinātniskais arhīvs Nr.8., 34.lp.2.p.)

19 Cēsu vēstures muzejā bijušās A.Cīruļa atmiņas anotētas fondu inventāra grāmatā ar Nr.479: "Manuskr(ipts). Mākslinieka Anša Cīruļa atmiņas par latviešu nacionālo karogu, uzrakstītas Rīgā, 24.V. 1933.g. 4 lapas: pirmā - virsraksta lapa, otrā un trešā - A.Cīruļa atmiņas oriģinālrokrakstā, ceturtā lapa - balta."(Cēsu vēstures muzeja zinātniskais arhīvs Nr.8., 34.lp.2.p.). 1933.g. 28.maijā tās dāvinājusi studentu vienotne "Līdums."

Kara muzeja inv.nr. (vecais) 7677: "ziņas par nacionālo karogu no strēlnieku laikiem 12 lapas. Dāvina Arm.Št. Operatīvās daļas vltn. Kevešans 1933.g. 22.septembrī. 2 apliecības, izdotas vltn.Kevešanam, vltn.Kevešana raksts "Latviešu strēlnieku bataljonu karogi", tā paša raksts:"Latviešu karogs - Latvijas valsts karogs" un mākslinieka Anša Cīruļa "Atmiņas". Sakopoti rakstu oriģināli ar norakstiem pavisam kopā 12 lapas. Pie lapām pievienots latviešu karoga paraugs no strēlnieku laikiem." (Inventāra grāmata 222.lp.2.p.,223.lp.).

20 Dzirkalis K. Latvijas karoga vēsture.-R.,1936.-59.lpp. Viņš tieši atsaucas uz Cēsu muzejā bijušām A.Cīruļa atmiņām.

21 [Kevešans K.] Latviešu karogs - Latvijas valsts karogs.- Latviešu Strēlnieks - 1934.g. Nr.12.,26.-27.lpp.

22 Turpat.

23 Dzimtenes Atbalss.-Nr.24.,1917.g.

24 Līdums.-Nr.104.,1917.g. 9.(22.)maijā, Jaunākās Ziņas.- Nr.112.,1917.g. 4.(17.)maijā, arī citos izdevumos. Minētā ēka nojaukta 30.gadu beigās, ceļot Finansu ministrijas ēku.

1917.gada 24.maijā Latviešu mākslas veicināšanas biedrība pilnsapulcē pārdēvēta par "Latvju mākslas biedrību". Pa kara laiku tās biedru skaits bija stipri sarucis. Neieskaitot 27 mūža biedrus, biedrībā bija 37 biedri (agrāk 370). Valdē ievēlēja J.Kugu, O.Grosvaldu, M.Valteru, V.Toni, R.Egli, Sp.Paegli, M.Bruži, F.Vītoliņu un K.Johansonu; revīzijas komisijā - K.Krūzu, Zeltmati un Fr.Bārdu.-Līdums.-Nr.120., 1917.g.29.maijā (11.jūnijā).

25 Jaunākās Ziņas.- Nr.112,1917.g.4.maijā, Nr.125,1917.g.20.maijā un citos laikrakstos. Pirmā pasaules kara laikā Roberta Valdmaņa darbnīca bija pazīstama kā latviešu strēlnieku krūšu nozīmju izgatavotāja. Minētā saktu konkursa žūrijas (R.Egle, O.Grosvalds, V.Tone, R.Valdmanis) 10.jūnija lēmumu publicējis laikraksts "Baltijas Vēstnesis" Nr.57,1917.g. 14.(27.)jūnijā. 1.godalgu ieguva K.Johansons, 2.- V.Tone, 3. un 4.- K.Ubāns. 1917.g. krievu karaspēks atkāpjoties izlaupīja R.Valdmaņa darbnīcu. Godalgotās saktas gatavoja divdesmitajos gados un to fotogrāfijas redzamas žurnāla "Nedēļa"1924.g. NrNr 32.-34.,36.,38. reklāmas lappusēs.

26 Mekons Fr. Mazo un lielo lietuvēnu cilpā.-Lietuvēns.-1917.g.Nr.1.

27 Līdums.-Nr.115., 1917.g. 24.maijā.

28 Kara muzejs 1923.g.2.februārī iegādājās A.Cīruļa zīmējumus, kuru starpā arī nacionālā karoga meti. Kara muzeja vecie inventāra numuri: 813/14372, 814/14372, 815/14372

29 V.Tones zīmētā pastkarte.

30 Kara muzeja vecajā inventāru grāmatā saglabājies šo metu apraksts: 761/15493. Labdarības marku projekts par labu Latviešu strēlnieku pulkiem. Projekts pastkartes lielumā sarkanīgā krāsā; vidū saule, apkārt uzraksts:"Par labu Latv. str. pulkiem 5 kap"; 762/15493 - brūni-pelēkā krāsā vidū lauks, nacionālais karogs un apkārt tam uzraksts "Par labu Latv.str. pulkiem 5 kap."; 763/15493 - zaļganā krāsā: vidū Latv. Strēlnieks un apkārt uzraksts:"Par labu Latv.str. pulkiem 10 kap."; 764/15493 - zaļganā krāsā: vidū pils vārti ar 2 nacionāliem karodziņiem un uzrakstu:"Par labu Latv.str. pulkiem 15 kap."; 765/15493 - vidū zilgans kalns, apkārt eglītes un uzraksts "Imanta nevaid miris", zem tā uzraksts "Par labu Latv.str. pulkiem 25 kap."; 766/15493 - vidū ozols, apkārt liesmas, zem tā Piemini Kurzemi, uzraksts "Par labu Latv. str. pulkiem 50 kap.". Šos metus Kara muzejam 1925. gadā dāvinājis fotogrāfs Jānis Rieksts. Kara muzejā saglabājusies fotogrāfija, kurā reproducētas visu 6 meti. Kara muzeja inv.Nr.4393

31 Šajā fotogrāfiju sērijā iznāca arī A.Cīruļa zīmētais Rīgas ģērboņa projekts, kurš līdzīgs 15 kapeiku labdarības marku projektam, kā arī autonomās Latgales ģērboņa projekts.

Turpinājums — seko

Voldemāra Tones zīmētā pastkarte

Anša Cīruļa zīmētie karoga meti; Anša Cīruļa uzmetums autonomas Latvijas ģerbonim. J.Rieksta fotogrāfija

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!