Uzrunā Aleksandra Čaka 6. logs Rīgas Bruņinieku ielā:

"Ai, meitenes ar pirkstiem slaikiem,

Jūs manas dzīves rožu krūms..."

Aleksandrs Čaks Raunā 1929. gadā. Pirmpublicējums

Meitenes, mīlestība — mūžīgie dzejas spārni pāri paaudzēm un pāri laikam. Pat tad, ja Aleksandrs Čaks būtu uzrakstījis tikai divus dzejoļus — "Atzīšanās" ("Miglā asaro logs...") un "Tev" ("Liepas satumst..."), arī tad viņam atrastos vieta literatūrā un, protams, meiteņu sirdīs. Bet ir taču nesalīdzināmi vairāk. Arī "Meitenēm". Dzejolis tīrrakstā ir ar virsrakstu "Manām meitenēm" pirmoreiz iespiests avīzē "Jaunākās Ziņas" 1929. gada 19. decembrī, bet 1932. gadā ievietots krājumā "Mana paradīze":

Ai, meitenes ar pirkstiem slaikiem,

Jūs manas dzīves rožu krūms,

Es nesaprotu, kamdēļ laikiem

Es jūtos sabozies un drūms.

Vai lūkoties tik jums uz lūpām

Un it nekad tās neskūpstīt,

Tik reibt no savām alku šūpām

Un klusi sirdī pasmaidīt?

Ai, meitenes ar pirkstiem vāriem,

Es saprotu — es esmu slikts,

Jo sekoju jums skatiem kāriem —

Un neeju pēc tam pie bikts.

Bet kamdēļ man kā mūkam cellē

Šo īso dzīvi pavadīt,

Ja es varbūt pie svētiem ellē

Uz brokastīm jau būšu rīt?

Nē, meitenes, šai pirmā dziesmā,

Ko dziedu jums, es zvēru jau,

Lai man kā mušai sadegt liesmā,

Ja tā uz priekšu vienmēr nav,

Ka es ar savu jautro mēli

Vairs dziesmās cildinu tik jūs

Kā agrāk bikšu pogu spēli,

Līdz nakts pār manu galvu grūs.

Radoši cilvēki visai nelabprāt atklāj savas iedvesmas avotus. Un it kā jau lasītājam vienalga, kurai meitenei vai sievietei veltīta Mīlestības Augstā dziesma "Atzīšanās", ko pirmais no kritiķiem pamanījis Edvarts Virza, recenzējot krājumu "Mana paradīze": "Tās ir dabīgas un neliekuļotas sāpes, un dzejnieks še zem Venēras stibas sitiena nodrebējis, tikpat patiesi, kā viņa apdziedātais ormaņa zirgs, kad tam uz vājajiem sāniem nokrīt pātagas cirtiens."

Un tomēr — kā iespaidā ir radušās rindas "Miglā asaro logs"? Mazliet priekškaru šai mīklai it kā paver Milda Grīnfelde, kas atmiņu krājumā "Redzu un dzirdu Aleksandru Čaku" stāsta par savu līdzaudzi Angeliku: "Vēl šodien varu droši apliecināt, ka Angelika bijusi visinteresantākā, vissavdabīgākā meitene, kādu man savā mūžā gadījies sastapt." Un tā varētu būt, jo tieši Angelikai ir dāvāts dzejolis "Atzīšanās". Atkal Milda Grīnfdelde: "... satieku vakarā uz ielas Angeliku. Rokās viņai aprakstīta papīra loksne. Viņa tur to nesalocītu, tur ar abām rokām — itin kā tinte vēl nebūtu nožuvusi. Acis staro, visa seja staro — taisni jābrīnās, ka mums vēl jāmeklē gaisma kur citur. Jā, jā, Angelika nākot no Aleksandra Čaka, rokās viņai Čaka dzejolis — vēl slapjš, un man tūdaļ jāizlasot. Steigšus dodamies no krēslainās Dzirnavu ielas laukā uz Krišjāņa Barona ielu. Izrādās, ka gaišākais skatlogs ir pie Šortmaņa maiznīcas. Tur arī piestājam. Un Angelika balsī man lasa : "Atzīšanās". Un tālāk: "Miglā asaro logs..." Pēc tam balsī lasu es. Šad tad sametas — aiz laimes satraukuma kāds aizžņaudz kaklu. Un, kad dodamies mājās, mēs jūtamies neizsakāmi laimīgas. Protams, Angelika ir bagātāka, jo viņai pieder vairāk. Taču tas man nav prātā. Pasaule, visa pasaule kļuvusi bagātāka, jo radies tāds dzejolis. Un domās tiek sūtīta klusa pateicība dzejniekam, kuru "samīs reiz ilgas kā zirgi".

Šis dzejolis bija dāvāts Angelikai. Vai dzejniekam bija reāls pamats tik bezcerīgām skumjām? Vai tās bija tikai dzejiskas skumjas (protams, reāli izjustas, tikai bez pamata)? Uz šo jautājumu nevaru atbildēt. (..) Ļoti iespējams, ka "Atzīšanās" dzimusi skaudrās, dzīvās sāpēs."

Angelika ir bijusi Aleksandra Čaka mūza Drabešos un vēlāk laikam jau arī Rīgā. Bet, cik zināms, vēl vismaz divas citas dāmas arī savulaik ir apgalvojušas, ka tieši viņai un nevienai citai dzejnieks veltījis nemirstīgo "Atzīšanos", kas sacerēta 1930. gada 29. jūlijā. Nepilnu gadu pirms tam tapuši arī dzejoļi "Meitenēm" un "Tev", kas visi vienkopus pie lasītājiem nonāca grāmatā "Mana paradīze" 1932. gadā. Kā raksta laikabiedri, šis krājums ar Niklāva Strunkes zīmēto krāsaino autora portretu ir bijis tik dārgs, ka Daugavpilī skolēni metuši kopā santīmus, lai varētu Gulbja grāmatnīcā nopirkt Aleksandra Čaka dzejoļus. Kaut vienu grāmatu uz klasi.

Bet var jau būt, ka patiesībai ir vēl kāda cita šķautne un toreizējas dzejnieka iedvesmas avots ir meklējams starp 1929. gada jaunajām raunēnietēm, kuru vidū redzams dzejnieks.

A. Čaka muzejam par šo fotoattēlu nav nekādu papildziņu. Ja lasītāji var atpazīt kādu no fotogrāfijā redzamajiem, rakstiet uz "Latvijas Vēstneša" redakciju!

Bet Aleksandra Čaka loga apakšējā daļā — mūsdienu rīdzinieces. Vairums šo Gunāra Janaiša fotoattēlu uzņemti Aleksandra Čaka ielā.

Andris Sproģis,

LV" nozaru virsredaktors