INFORMĀCIJA

Latvijas ekonomika: vakar, šodien, rīt

No Ekonomikas ministrijas

1998. gada jūnija ziņojuma

par tautsaimniecību

Publikācijas nobeigums. Sākumu sk. "LV" 216. nr., 23.07.98.; nr. 217/218. nr., 24.07.98.;

219/220.nr. 28.07.98.; 226. nr., 5.08.98.; 227.nr. 6.08.98.; 228/229.nr., 7.08.98.; 230. nr.,11.08.98.; 233/234. nr. 13.08.98.;

238/239. nr., 19.08.98.; 240. nr., 20.08.98.; 243/244. nr., 25.08.98.; 246/247. nr., 27.08.98.; 249/250nr., 1.09.98.

Saturā

Saīsinājumi un mērvienības

1. Tautsaimniecības ekonomiskais stāvoklis

1.1. Makroekonomiskā attīstība un valdības politika

1.2. Galvenie ekonomiskās attīstības rādītāji

2. Ārējā ekonomiskā vide

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība

3.1. Iekšzemes kopprodukts

3.1.1. IKP dinamika un prognozes

3.1.2. IKP nozaru griezumā

3.1.3. IKP agregētais izlietojums

3.2. Cenas un inflācija

3.2.1. Patēriņa cenas

3.2.2. Ražotāju cenas, būvniecības un eksporta cenas

3.3. Maksājumu bilance un ārējās tirdzniecības apgrozījums

3.3.1. Maksājumu bilance

3.3.2. Ārējās tirdzniecības apgrozījums pa preču grupām un pakalpojumu eksports un imports

3.3.3. Ārējās tirdzniecības apgrozījums pa valstīm

3.3.4. Ārējās tirdzniecības politika

3.4. Investīcijas

3.4.1. Kapitāls, investīcijas un uzkrājumi

3.4.2. Valsts investīciju programma

3.4.3. Ārvalstu tiešās investīcijas

3.5. Monetārā sektora attīstības rādītāji un valūtas maiņas kurss

3.5.1. Monetārā politika, banku sistēma un vērtspapīru tirgus

3.5.2. Latvijas banku sistēmas monetārie rādītāji

3.5.3. Valūtas maiņas kurss un Latvijas Bankas ārējās rezerves

3.6. Valsts fiskālais stāvoklis

3.6.1. Fiskālā politika un valsts parāds

3.6.2. Nodokļu ieņēmumu dinamika

3.6.3. Valsts kopbudžeta izdevumi

3.7. Iedzīvotāju dzīves līmenis un nodarbinātība

3.7.1. Iedzīvotāju personīgais patēriņš

3.7.2. Nodarbinātība un bezdarbs

3.7.3. Demogrāfiskā situācija un veselības aizsardzība

3.7.4. Nabadzība

4. Tautsaimniecības nozaru struktūra un dinamika

4.1. Apstrādājošā rūpniecība

4.2. Transports un sakari

4.2.1. Autotransports

4.2.2. Ostu saimniecība un jūras transports

4.2.3. Dzelzceļa transports

4.2.4. Aviācija un lidostas "Rīga" darbība

4.2.5. Sakari

4.3. Būvniecība

4.4. Enerģētika

4.4.1. Pašreizējā situācija

4.4.2. Energoapgāde

4.4.3. Energoapgādes regulēšanas padome

4.4.4. Cenas un tarifi

4.5. Lauksaimniecība

4.6. Iekšējā tirdzniecība

4.7. Tūrisms

5. Ekonomiskās politikas prioritātes un reformas

5.1. Valsts ekonomiskās attīstības stratēģija

5.2. Integrācija Eiropas savienībā

5.3. Privatizācija

5.3.1. Privatizācijas tempi un ietekme uz tautsaimniecību

5.3.2. Akciju publiskais piedāvājums un valsts nodokļu parādu kapitalizācija

5.3.3. Pašvaldības īpašuma objektu privatizācija

5.3.4. Privatizācijas sertifikātu piešķiršana un izmantošana

5.3.5. Dzīvojamo māju privatizācija

5.3.6. Valsts īpašuma privatizācijas fonds

5.3.7. Īpašuma tiesību atjaunošanas gaita

5.4. Uzņēmējdarbības vide

5.5. Nacionālās programmas

5.5.1. Nacionālo programmu raksturojums

5.5.2. Eiropas savienības Strukturālo fondu apgūšana

5.6. Konkurences veicināšana un monopoldarbības regulēšana

5.6.1. Konkurences veicināšanas politika

5.6.2. Dabīgo monopolu tarifu regulēšana

5.7. Kvalitātes nodrošināšana

5.7.1. Kvalitātes nodrošināšanas nacionālā programma

5.7.2. Nacionālā standartizācija un metroloģija

5.7.3. Nacionālā akreditācijas sistēma

5.7.4. Patērētāju interešu aizsardzība

5.7.5. Tirgus uzraudzība

5.8. Reģionālā ekonomiskā attīstība

5.9. Statistika

5.9.1. Valsts statistiskā sistēma

5.9.2. Statistiskās informācijas pilnveidošana

6. Rekomendācijas uz izaugsmi orientētas ekonomiskās politikas īstenošanai

Saīsinājumi un mērvienības

a/s akciju sabiedrība

Baltā grāmata Eiropas komisijas izstrādātās rekomendācijas likumdošanas

saskaņošanai asociēto Centrāleiropas un Austrumeiropas

valstu sagatavošanai integrācijai Eiropas savienības ieköējā tirgū

CEFTA Centrāleiropas brīvās tirdzniecības asociācija

CEN Eiropas Standartizācijas komiteja

CIF cena preces cena, kuru veido preces vērtība, ieskaitot transporta

un apdrošināšanas izmaksas līdz importētājvalsts robežai

CSP Centrālās statistikas pārvalde

EBRD, ERAB Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka

EBTA Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācija

EM Ekonomikas ministrija

ES Eiropas savienība

FOB cena preces cena, kuru veido preces vērtība, ieskaitot transporta

un apdrošināšanas izmaksas līdz eksportētājvalsts robežai

GATT Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību

IKP iekšzemes kopprodukts

LAA Latvijas Attīstības aģentūra

LPA Latvijas Privatizācijas aģentūra

LR Latvijas Republika

LTP Latvijas Tūrisma padome

LZA Latvijas Zinātņu akadēmija

NVS Neatkarīgo valstu sadraudzība

OECD Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija

PHARE Eiropas savienības ekonomiskās palīdzības

programma Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm

PRAQ Reģionālā kvalitātes nodrošināšanas programma

PTO Pasaules tirdzniecības organizācija

PVAS privatizējamā valsts akciju sabiedrība

PVN pievienotās vērtības nodoklis

SDO Starptautiskā darba organizācija

SEZ speciālā ekonomiskā zona

SIA sabiedrība ar ierobežotu atbildību

SVF Starptautiskais valūtas fonds

VARAM Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija

VIP Valsts investīciju programma

v/u valsts uzņēmums

DEM Vācijas marka

ECU Eiropas norēķinu vienība

Ls lats

USD ASV dolārs

kWh kilovatstunda

kVA kilovoltampēri

kcal, Gcal, PJ kilokalorija, gigakalorija, petadžauls

XDR Pasaules valūtu grozs, Starptautiskā valūtas fonda norēķinu vienība

4. Tautsaimniecības nozaru struktūra

un dinamika

 

4.4. Enerģētika

4.4.2. Energoapgāde

Rīgā ļoti aktuāla ir centralizētās siltumenerģijas ražošanas efektivitātes paaugstināšana sakarā ar to, ka ievērojami ir mainījusies kurināmā struktūra par labu gāzei (samazinoties mazuta un ogļu patēriņam). Tāpēc steidzami jārealizē TEC-2 rekonstrukcijas un Andrejsalas TEC celtniecības projekti. Tas ļaus samazināt siltumenerģijas ražošanas izmaksa, piesaistīt patērētājus un palielināt CSS īpatsvaru. Rīgā tas ir svarīgi izmešu samazināšanai un līdz ar to vides un veselības saudzēšanai.

 

4.4.3. Energoapgādes regulēšanas padome

Energoapgādes regulēšanas padome (turpmāk tekstā šajā nodaļā - padome) darbojas atbilstoši

1995. gada 27. septembra likuma "Par uzņēmējdarbību enerģētikā" prasībām. Lai nodrošinātu likuma

4. pantā noteiktos padomes uzdevumus uzņēmējdarbības regulēšanas nodrošināšanai energoapgādē, padome:

- licencē energoapgādes uzņēmumus;

- apstiprina tarifus;

- izstrādā un apstiprina nozares normatīvos dokumentus.

Energoapgādes uzņēmumus licencē, lai:

- nodrošinātu energoapgādes uzņēmumu darbības kontroli;

- veicinātu energoapgādes uzņēmumu efektīvu un racionālu darbību;

- tiktu ievērotas vides aizsardzības prasības;

- samazinātu enerģijas zudumus;

- veicinātu konkurenci energoapgādē.

Šo uzdevumu veikšanai izsniegto licenču (skatīt 4.3. ielikumu) nosacījumos tiek ietvertas speciālas prasības, un uzņēmumiem regulāri jāsniedz padomei informācija par šo prasību izpildi.

4.3. ielikums

Energoapgādes uzņēmumu licencēšana.

Licencēšana tika uzsākta 1996. gadā. 1997. gadā licences saņēma divi Latvijas lielākie energoapgādes uzņēmumi: PVAS "Latvenergo" elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanai, elektroenerģijas pārvadei, sadalei un realizācijai un a/s "Latvijas gāze" dabas gāzes uzglabāšanai, pārvadei, sadalei un realizācijai, kā arī sašķidrinātās gāzes uzglabāšanai un uzpildīšanai, sadalīšanai un realizācijai. Līdz 1998. gada 1. jūnijam padome ir piešķīrusi licences:

- 13 elektroenerģijas apgādes uzņēmumiem, no kuriem 8 ir piešķirtas licences elektroenerģijas ražošanai koģenerācijas režīmā, 1 - elektroenerģijas ražošanai ar vēja ģeneratoriem, un 4 - elektroenerģijas sadalei un realizācijai;

- 62 siltumapgādes uzņēmumiem: 61 licence siltumenerģijas ražošanai, 38 - pārvadei un sadalei un 29 - realizācijai;

- 15 sašķidrinātās gāzes apgādes uzņēmumiem: 7 licences uzglabāšanai un uzpildīšanai, 7 - sadalei un 15 - realizācijai.

Attīstoties elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanai koģenerācijas režīmā, paredzams, ka 1998. gada otrajā pusē pieteikumus licenču saņemšanai iesniegs aptuveni 15 šādu uzņēmumu.

Pamatā ir licencēti Latvijas pilsētu pašvaldību centralizētās siltumapgādes uzņēmumi. 1998. gada otrajā pusgadā vēl jālicencē apmēram 110 privātu uzņēmējsabiedrību siltumapgādes uzņēmumu, kuri apkalpo nelielu daļu siltumenerģijas patērētāju.

Attīstoties sašķidrinātās gāzes uzglabāšanas un uzpildes staciju tīklam, licences varētu pieprasīt vēl aptuveni 12 sašķidrinātās gāzes apgādes uzņēmumu.

Elektrības, dabas gāzes un siltumenerģijas tarifi tiek aprēķināti atbilstoši padomes apstiprinātajām tarifu noteikšanas metodikām, un tajās paredzēts atsevišķi nodalīt izmaksas ražošanai, pārvadei, sadalei un realizācijai. Apstiprinot tarifus, tiek ievērots, ka patērētāju maksājumi sedz:

- nepieciešamās faktiskās enerģijas ražošanas, pārvades, sadales un realizācijas izmaksas (energoresursu iepirkšana, ekspluatācijas izdevumi, darba algas, administratīvie izdevumi);

- nepieciešamo peļņu nodokļu, kredītprocentu, dividenžu nomaksai;

- padomes akceptētos kapitālieguldījumus uzņēmuma attīstībai.

A/s "Latvijas gāze" līgumā par gāzes piegādi ar katru konkrēto rūpniecisko patērētāju cenas tiek noteiktas padomes apstiprinātā maksimālā tarifa ietvaros, bet ar padomes 1998. gada 5. maija rīkojumu Nr. 35 a/s "Latvijas gāze" var noteikt rūpnieciskajiem patērētājiem arī augstāku tarifu par padomes noteikto maksimālo, ja ir vienošanās ar rūpniecisko patērētāju un padome to akceptē (tiek celta jauna gāzes apgādes sistēma vai paplašināta esošā un tādēļ jāiegulda papildu līdzekļi).

Sašķidrinātās gāzes apgādes uzņēmumi Latvijā darbojas brīvas konkurences apstākļos, tāpēc tika izstrādāta metodika sašķidrinātās gāzes apgādes tarifiem. Metodikā noteikts, ka gāzes balonu piegādes pakalpojuma cena veidojas, konkurējot gāzes apgādes uzņēmumiem, bet gāzei balonos padome nosaka tikai maksimālo tarifu.

Tarifu noteikšanai kā regulēšanas instrumentam ir:

- jānodrošina enerģijas patērētāju interešu aizstāvība;

- jāveicina energoapgādes uzņēmumu efektīva un racionāla darbība;

- jānodrošina tarifu apstiprināšanas procesa atklātums.

Šie uzdevumi un enerģētikas sektora pārstrukturēšana (privatizācija, atsevišķi energosektoru monopoli, jaunu energoapgādes uzņēmumu attīstība, pāreja uz konkurētspējīgu tirgu) prasa jaunu pieeju arī tarifu noteikšanā. Padome 1998. gadā ir apstiprinājusi jaunas tarifu aprēķinu ekonomisko izmaksu metodikas (skatīt 4.4. ielikumu).

Patērētāju interešu aizstāvībā viens no aktuālākajiem jautājumiem ir tādu normatīvu izstrāde un apstiprināšana, kuros tiktu noteikti enerģijas kvalitātes parametri un energopiegādes standarti un ieviestas soda sankcijas par nekvalitatīvu enerģijas piegādi.

4.4. ielikums

Tarifu aprēķinu ekonomisko izmaksu metodikas paredz, ka:

- tarifi tiek noteikti trīs gadu tarifu ciklam;

- noteiktie tarifi pa gadiem tiek izlīdzināti un ir viens tarifs visam tarifu aprēķinu ciklam;

- tarifi trīs gadu ciklā tiek pārskatīti, ja objektīvu iemeslu dēļ uzņēmuma izmaksas ir mainījušās vairāk nekā par 5% pret sākotnējām prognozētajām izmaksām;

- izmaksas trīs gadu ciklam ietver inflācijas un plānoto uzņēmuma efektivitātes rādītāju pieaugumu;

- izmaksas tiek nodalītas atsevišķi ražošanai, pārvadei, sadalei un realizācijai;

- izmaksas tiek sadalītas kontrolējamās izmaksās (noteikti izmaksu griesti) un nekontrolējamās izmaksās (izmaksas, kuras uzņēmums nespēj ietekmēt);

- pārejas periodā pārskata perioda cikls ir viens gads, t.i., trīs gadu pārskata periods tiks izmantots gadījumos, kad šādi noteiktie tarifi būs izdevīgi enerģijas patērētājiem, jo uzņēmuma efektivitātes rādītāju paaugstināšanās nodrošinās zemāku tarifu nākošajiem tarifu pārskata perioda cikliem;

- tarifu pieauguma dinamika jāizvērtē, salīdzinot to ar iekšzemes kopprodukta, patēriņa un ražotāju cenas, iedzīvotāju maksātspējas pieauguma dinamiku (skatīt 4.6. zīmējumu).

4.6. zīmējums

Cenu pieauguma dinamikas salīdzinājums ar enerģijas cenām

4.4.4. Cenas un tarifi

Elektroenerģijai, siltumenerģijai un gāzei tarifus apstiprina Energoapgādes regulēšanas padome.

Primāro energoresursu cenas nosaka brīvais tirgus.

1997. gada 27. novembrī Energoapgādes regulēšanas padome apstiprināja PVAS "Latvenergo" vidējo elektroenerģijas tarifu un desmit diferencētos realizācijas tarifus lietotāju grupām 1998. gadam.

4.9. tabula

Elektroenerģijas tarifi * (Ls/kWh)

	1996	1997	1998
Vidējais elektroenerģijas realizācijas tarifs	0,026	0,02849	0,03028
Iedzīvotājiem, vienotā tarifa lietotājiem	0,0285	0,031356	0,033051
Nakts zonas tarifs	0,031	0,02422	0,02574
Dienas zonas tarifs	0,019	0,03460	0,03678

* tarifi norādīti bez pievienotās vērtības nodokļa.

Elektroenerģijas tarifiem ir tendence paaugstināties, taču netiek pārsniegts valdības politikā elektroenerģijas sektorā noteiktais tarifu paaugstināšanas līmenis.

Latvijas Enerģētikas nacionālā programma paredz pakāpenisku vidējā elektroenerģijas realizācijas tarifa pieaugumu, un 2015. gadā prognozētā cena ir 0,12 Ls/kWh.

4.7. zīmējums

Vidējā elektroenerģijas tarifa prognozes līdz 2015. gadam (Ls/kWh)

4.8. zīmējums

Elektroenerģijas tarifi Baltijas valstīs (USD/kWh)

Salīdzinot elektroenerģijas tarifus 1998. gadā Baltijas valstīs, var secināt, ka Latvijā tie ir nedaudz augstāki, jo Latvijai energoresursi ir jāiepērk kaimiņvalstīs. Arī energoresursu brīvais realizācijas tirgus un visai augstās ražošanas izmaksas ietekmē elektroenerģijas cenas Latvijā. Elektroenerģijas realizācijas cenas ietekmē no mazām stacijām par valstī vidējo un divkāršo realizācijas tarifu iepirktās elektroenerģijas izmaksu pieaugums, kā arī koģenerācijas stacijās ražotās elektroenerģijas pārpalikuma iepirkuma tarifi.

Siltumenerģijas tarifi 1997./1998. gada apkures sezonai (a/s "Rīgas siltums") sastāda:

- iedzīvotājiem 18,53 Ls/Gcal (ar priekšnodokli), kas ir par 2,5% augstāks nekā iepriekšējā apkures sezonā;

- pārējiem patērētājiem 16,11 Ls/Gcal (bez PVN) (tarifs paaugstināts par 2,9%).

Siltumenerģijas tarifs PVAS "Latvenergo" filiālēm ir palicis nemainīgs. Siltumenerģijas tarifi Latvijas rajonos ir dažādi - no 6,93 Ls/Gcal līdz 19,20 Ls/Gcal. Siltumenerģijas tarifu pieaugumus lielā mērā sekmēja tas, ka Latvijas centralizētā siltumapgāde ir vismaz par 70% atkarīga no importētā kurināmā.

Ar 1998. gada 10. jūniju noteikts maksimālais sašķidrinātās gāzes tarifs autotransportam - 250 Ls/t. Sašķidrinātās gāzes tarifi pārējām patērētāju grupām nav mainījušies.

Dabas gāzes patērētājiem no 1998. gada 1. maija ir ieviestas jaunas abonentu maksas kategorijas:

- Ls 2,60 mēnesī (bez PVN) abonentiem, kuri dabas gāzi lieto sadzīves vajadzībām un apkurei;

- Ls 0,45 (bez PVN) - daudzbērnu ģimenēm ar trim un vairāk nepilngadīgiem bērniem, kuras atzītas par trūcīgām saskaņā ar Ministru kabineta 1996. gada 26. marta noteikumiem Nr.75, kā arī I un II grupas invalīdiem, kuri dzīvo vieni, ja minēto kategoriju abonenti gāzi lieto sadzīves vajadzībām (plīts, caurteces gāzes ūdens sildītājs);

- Ls 1,65 (bez PVN) - šīs kategorijas patērētājiem, ja gāzi lieto sadzīves vajadzībām un apkurei;

- pārējiem abonentiem, kuri dabas gāzi lieto sadzīves vajadzībām (plīts, caurteces gāzes ūdens sildītājs) abonentu maksa nav mainījusies - Ls 0,95 mēnesī (bez PVN).

Dabas gāzes tarifs no 1998. gada 1. janvāra ir samazināts par 10% - tas ir Ls 50 par tūkst. m3 (bez PVN) patērētājiem, kuriem ir uzstādīts gāzes patēriņa skaitītājs.

Ja nav uzstādīts individuālais gāzes patēriņa skaitītājs dzīvokļos ar centralizēto karstā ūdens padevi, tarifs ir Ls 0,30 vienam cilvēkam mēnesī (bez PVN), bet pārējiem - Ls 0,45.

Energoresursu cenās , kuras nosaka brīvais tirgus, 1998. gada sākumā bija vērojams neliels realizācijas cenu pieaugums uz vietējo kurināmo apkures sezonas periodā. Apkures sezonas beigās, cenas stabilizējās, un nekādas straujas cenu izmaiņas netika novērotas, tātad 1998. gada janvārī-maijā cenas nav būtiski mainījušās.

 

4.5. Lauksaimniecība

1997. gadā, salīdzinot ar 1996. gadu, nozares "Lauksaimniecība, medniecība un mežsaimniecība" pievienotās vērtības apjoms salīdzināmās cenās pieaudzis par 4,9%. Tomēr sakarā ar tautsaimniecības straujākiem attīstības tempiem kopumā (6,5%) nozares īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā ir samazinājies no 8,7% līdz 7,2 %. Salīdzinot ar 1990. gadu, kad lauksaimnieciskā ražošana sastādīja vienu piekto daļu no iekšzemes kopprodukta, 1997. gadā lauksaimniecības produkcijas apjoms ir samazinājies par 60 procentiem.

Īpatsvara samazinājumu izraisīja galvenokārt produkcijas apjomu straujā krišanās un atšķirīgās cenu pārmaiņas dažādās nozarēs. Kopumā tautsaimniecībā cenas laikā no 1990. gada līdz 1997. gadam pieaugušas 90 reizes, bet lauksaimniecības produkcijai - 50 reizes. Visstraujāk samazinājās lopkopības produktu ražošana - par 60%. Augkopības produkcijas ražošanas apjomi samazinājušies par 30% (skatīt 4.9. zīmējumu).

Lauksaimnieciskās ražošanas lejupslīdi deviņdesmitajos gados noteica dažādi faktori: gan tādi, kas vienādi ietekmēja visu tautsaimniecību, gan tādi, kas lauksaimniecībai bija īpaši nelabvēlīgi, ņemot vērā tās specifiku. Galvenie iemesli ir straujā ārējā un iekšējā noieta tirgus sašaurināšanās un lauksaimniecībai nelabvēlīgas cenu izmaiņas. Tomēr jāatzīmē, ka ar lauksaimniecības produkcijas pārstrādi saistīto nozaru īpatsvars iekšzemes kopproduktā pēdējos gados pieaug.

4.9. zīmējums

Lauksaimniecības produkcijas dinamika (procentos, 1990=100)

Pašreizējā attīstības posmā valsts lauksaimniecības politikas galvenais mērķis ir izveidot to par nozari, kas spētu integrēties vienotajā Eiropas koptirgū un ražotu pasaules tirgus prasībām atbilstošu preču produkciju, konkurējot ar citu valstu ražojumiem kvalitātes un ražošanas izmaksu jomā.

Latvijas dabas un augšņu apstākļi ir ļoti piemēroti augstražīgai un ekonomiski efektīvai pļavu, ganību un daudzgadīgo tīrumzāļu kultivēšanai, kas dod plašas iespējas lopkopības un it sevišķi piensaimniecības attīstībai. Tomēr šīs iespējas netiek pilnībā izmantotas. Pēdējo septiņu gadu laikā ievērojami samazinājies liellopu skaits, kā arī lopkopības produkcijas ražošanas apjomi.

4.10. tabulā atspoguļoti dati par Latvijas lopkopības produkcijas ražošanu.

4.10. tabula

Lopkopības produkcijas ražošana

			1995	1996	1997	1997.g. pret 1996.g.
				(pieaugums procentos)
Gaļa (dzīvmasā tūkst. t)	169,3	103,6	97,0	-6,4
Piens (tūkst. t)	943,9	920,6	985,8	7,1
Olas (milj.)	421,0	470,8	465,0	-1,2

Zemkopības ministrijas sagatavotās pārtikas produktu bilances par 1997. gada 9 mēnešiem liecina, ka saražotais Latvijā gaļas apjoms sedza tikai 48% no tās patēriņa.

Gaļas ražošanā lielāko īpatsvaru ieņem cūkkopība, un tās īpatsvars pakāpeniski pieaug (1995. gadā - 45%, 1997. gadā - 46,5%). Tomēr Latvijas cūkaudzētāji šobrīd ražo ievērojami mazāk cūkgaļas, nekā ir pieprasījums iekšējā tirgū.

Saimniecības sāk specializēties cūkgaļas ražošanā, tomēr 1997. gadā 46,1% cūku atradās

saimniecībās (visu veidu), kas turēja no 2 līdz 19 cūkām, 18,2% - saimniecībās, kas vienuviet audzē vairāk nekā 5000 cūku (valsts saimniecībās un statūtsabiedrībās). Pēc lauksaimniecības speciālistu aprēķiniem, jau šobrīd, neveicot lielus papildu kapitālieguldījumus, iespējams kāpināt cūkgaļas ražošanu par 10-15%. Tas radītu noietu 40-50 tūkst. tonnu lopbarības graudu.

Līdz ar liellopu skaita pakāpenisku samazināšanos (par 66% no 1991. gada liellopu skaita un par 11% no 1995. gada skaita) sarūk arī liellopu gaļas ražošana. Salīdzinot ar 1991. gadu, ražotās liellopu gaļas apjomi sarukuši pieckārtīgi. Vairāk nekā četrkārtīgi samazinājusies putnu gaļas ražošana, un tās apjomi turpina kristies.

Kopējā piena ieguve gandrīz pilnībā (par 97%) nodrošina valsts iedzīvotāju vajadzības pēc piena un piena produktiem. Tomēr lauksaimniecības potenciāls nav saistāms tikai ar iekšējā tirgus vajadzību apmierināšanu, kas nozīmētu tikai daļēju tā izmantošanu. Nozares attīstību kavē tas, ka:

- 45,5% no slaucamo govju kopskaita izvietoti 1-2 govju saimniecībās. Šāda piena ražotāju struktūra nesekmē lēta piena ražošanu un apgrūtina tā realizāciju pārstrādei;

- lopbarība ir nepilnvērtīga un sliktas kvalitātes, tāpēc govju produktivitāte ir zema. Vidējais izslaukums, pēc statistikas datiem, 1997. gadā bija tikai 3585 kg. Tomēr tas bija gandrīz par 11% augstāks nekā iepriekšējā gadā (3237 kg);

- piena slaukšanas un pirmapstrādes novecojušu tehnoloģisko iekārtu izmantošana nerada priekšnosacījumus augstas kvalitātes piena iegūšanai.

Latvijas piena pārstrādātāji pašlaik nespēj konkurēt pārstrādes izmaksu ziņā ar kaimiņvalstu pienotavām un tehnoloģiskajā jomā ievērojami atpaliek no piensaimniecībā attīstītāko valstu pārstrādes uzņēmumiem.

Rūpnieciskai pārstrādei 1997. gadā pārdoti 362 tūkst. tonnu piena, kas sastāda 37% no kopējā valstī saražotā piena. Tātad lielu daļu piena patērē paši tā ražotāji, vai arī tas tiek realizēts nepārstrādāts kā zemas kvalitātes produkcija. Zemas un vidējas kvalitātes piena iepirkuma cena zemniekam dod iespēju izdzīvot, taču tā nerada priekšnosacījumus saimniecības attīstībai.

Ieskatu par zemkopības attīstības tendencēm 1997. gadā var gūt 4.11. tabulā.

4.11. tabula

Lauksaimniecības kultūru sējumu platības un kopraža

			1995		1996	1997
Sējumu koppla- Kopraža Sējumu koppla- Kopraža Sējumu koppla- Kopraža
tība (tūkst. ha) (tūkst. t) tība (tūkst. ha) (tūkst. t) tība (tūkst. ha) (tūkst. t)
Graudaugi
un pākšaugi	411,4	693,7	449,8	968,6	487,5	1043,5
Cukurbietes	9,5	250,0	10,0	257,8	10,9	387,5
Kartupeļi	75,3	863,7	78,7	1081,9	69,6	946,2
Dārzeņi	17,5	223,7	15,7	179,5	13,5	162,5
Lopbarības
saknes	19,8	432,7	17,3	399,1	14,9	404,0
Ilggadīgo
zālāju siens	374,7	694,6	398,4	644,8	389,7	647,1
Kopā	930,2	-	986,1	-	1002,8	-

Sējumu kopplatības pieaugumu (par 7,7%) pēdējo divu gadu laikā nodrošināja galvenokārt graudaugu sējumu platības palielināšana (par 17,7%).

Līdz ar piensaimniecību un cūkkopību graudkopība ir prioritāra nozare Latvijas lauksaimniecībā. Tai ir pilnībā jāsedz pārtikas graudu iekšzemes pieprasījums un vajadzība pēc enerģētiskās barības piena lopkopībai, cūkkopībai un putnkopībai. Bez tam ievērojamus daudzumus graudu Latvija var ražot eksportam. 1997. gadā ražots nedaudz pāri par vienu milj. tonnu graudu. Pēc Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta aprēķiniem, ievērojot lopkopības attīstību, perspektīvā vajadzība pēc graudiem var divkāršoties salīdzinājumā ar pašreizējo līmeni. Valstī esošās zemes platības un resursi šādu apjomu saražošanu spēj nodrošināt.

Pašlaik graudus ražo vairāk nekā 104 tūkst. saimniecību. Vienu trešo daļu graudaugu audzē mazās saimniecībās ar graudaugu sējumu platību līdz 5 hektāriem. Mazās saimniecībās trūkst apgrozāmo līdzekļu, daudzās no tām graudaugi tiek audzēti neatbilstoši agrotehniskajām prasībām, un graudu ražas ir ļoti zemas un neatbilst šķirņu potenciālam. Sīksaimniecībām ir grūti realizēt graudus, jo eksportam un pārstrādei nepieciešamas lielas viendabīgas kvalitātes graudu partijas.

Pēdējos gados palielinās minerālmēslu, kodinātas sēklas un augu aizsardzības līdzekļu lietošana, līdz ar to palielinās pārtikas graudu ražošana un iepirkšana no vietējiem ražotājiem. No 1997. gada ražas iepirkts, pieņemts glabāšanā un pārstrādei 160 tūkst. tonnu pārtikas graudu, kas ir par 22% vairāk nekā iepriekšējā gada attiecīgajā periodā. Vajadzību pēc pārtikas graudiem līdz 1998. gada ražai nodrošina esošie graudu krājumi.

Lai gan izdevumi labības ražošanai palielinās ātrāk nekā cenas, pēc Zemkopības ministrijas aprēķiniem, pārtikai un dzērienu ražošanai pārdoto graudu ražošana joprojām ir rentabla, ja ražošanas līmenis ir racionāls (vismaz 2,5-3 tonnas no hektāra).

Cukurbiešu ražošanā notiek kultūras specializācija un koncentrācija, agrotehnoloģijas modernizācija. Dažās saimniecībās cukurbiešu raža pārsniedz 40t/ha (vidējā ražība 1997. gadā - 35,7 t/ha) un cukura raža 6 t/ha. Šie rādītāji ir tuvi Rietumeiropas valstu vidējam līmenim. Cukura pieprasījums pašlaik tiek apmierināts ar pašražoto cukurbiešu cukuru par 35%. Pārējo pieprasījumu sedz saražotais cukurs no importētā jēlcukura (45%) un importētais baltais cukurs (20%).

Kartupeļu ražošanas nozarē mazs īpatsvars ir specializētām preču produkcijas ražotājām saimniecībām, joprojām kartupeļi pārsvarā tiek audzēti pašapgādei. Maz kartupeļu pārstrādā (Latvijā aptuveni 3%, ES - vairāk par 20%), maz piegādā notīrītus un pa šķirnēm fasētus kartupeļus.

1997. gadā turpinājās atsevišķu lauksaimniecības produktu iepirkuma cenu samazināšanās: pienam 1997. gadā, salīdzinot ar 1996. gadu, vidēji par 4,2%, liellopiem - par 8,6%, tomēr vienlaikus cūkām tās cēlušās par 9,6%. Uztura produktu mazumtirdzniecības cenas caurmērā ir nedaudz augušas, taču ievērojami lēnāk nekā patēriņa cenu kopindekss. Ievērojami kritušās kartupeļu un dārzeņu mazumtirdzniecības cenas: kartupeļi 1997. gada decembrī bija par 11% lētāki nekā 1996. gada decembrī. Tajā pašā laikā palielinās ražošanas izmaksas, jo pieaug elektrības tarifi, lauksaimniecībai sniegto pakalpojumu cenas utt.

4.12. tabula

Lauksaimniecības un pārtikas produktu eksports un imports (milj. latu)

				1996	1997
	Eksports Imports Bilance Eksports Imports Bilance
Kopā	134,0	171,4	-37,4	141,2	219,6	-78,4
dzīvnieki
un lopkopības produkcija	36,6	25,4	11,2	35,8	38,6	-2,8
augu valsts produkti	3,2	56,3	-53,1	6,4	54,7	-48,3
tauki un eļļa	0,5	12,1	-11,6	0,6	16,7	-16,1
pārtikas rūpniecības produkti	93,7	77,6	16,1	98,4	109,6	-11,2
tai skaitā:
ar Lietuvu
kopā	3,9	6,6	-2,7	12,3	19,8	-7,5
dzīvnieki
un lopkopības produkcija	0,7	1,7	-1,0	1,7	5,9	-4,2
augu valsts produkti	0,1	2,7	-2,6	0,7	6,4	-5,7
tauki un eļļa	0,0	0,2	-0,2	0,2	0,3	-0,1
pārtikas rūpniecības produkti	3,1	2,0	1,1	9,7	7,2	2,5
ar Igauniju
kopā	8,2	8,5	-0,3	9,8	14,3	-4,5
dzīvnieki
un lopkopības produkcija	3,0	0,4	2,6	3,2	2,1	1,1
augu valsts produkti	1,3	0,7	0,6	1,9	1,3	0,6
tauki un eļļa	0,0	0,1	-0,1	0,0	0,1	-0,1
pārtikas rūpniecības produkti	3,9	7,3	-3,4	4,7	10,8	-6,1

Nepārtrauktais ražošanas izmaksu pieaugums, kuru nekompensē lauksaimniecības produkcijas cenu pieaugums, padara lauksaimniecisko ražošanu arvien nerentablāku. Lauksaimnieki nav spējīgi uzkrāt līdzekļus, lai investētu ražošanā. Tāpēc arvien grūtāk novērst galvenos lauksaimniecības lejupslīdes cēloņus. Samazinās iespējas risināt problēmas, kuras saistītas ar lauksaimniecības produkcijas kvalitāti, pret kuru prasības arvien paaugstinās. Zemais ražošanas specializācijas un tehnoloģijas līmenis kavē ražošanas efektivitātes kāpumu un līdz ar to izdevumu samazināšanos uz produkcijas vienību. Tas samazina lauksaimniecības produkcijas konkurētspēju kā ārējā, tā iekšējā tirgū.

Pasliktinās Latvijas lauksaimniecības un pārtikas produktu tirdzniecības bilances negatīvais saldo. 1996. gadā tas bija 37,4 milj. latu, 1997. gadā - 78,4 milj. latu. Bilances pasliktināšanos (apmēram par 13 milj. latu) daļēji izraisījis zivju un zivju produktu eksporta samazinājums šajā periodā (par 22%), bet galvenokārt tā saistāma ar lauksaimniecības izcelsmes pārtikas produktiem. Strauji palielinājās dzīvnieku un lopkopības produkcijas un pārtikas rūpniecības produkcijas imports. 1996. gadā šajos ārējās tirdzniecības posteņos bija pozitīvs saldo par 27,3 milj. latu, bet 1997. gadā tas jau bija negatīvs par 14 milj. latu. No šīs summas gandrīz pusi (6,7 milj. latu) sastādīja negatīvais saldo ar Igauniju un Lietuvu. Kopējais negatīvais saldo tirdzniecībā ar lauksaimniecības un pārtikas produktiem saistībā ar Lietuvu un Igauniju pasliktinājās par 12 milj. latu, kas liecina gan par Latvijas iekšējā pārtikas produktu tirgus zaudēšanu, gan arī zemo preču konkurētspēju Baltijas brīvā tirgus telpā.

Valsts atbalsts situācijas uzlabošanai lauksaimniecībā joprojām ir nepieciešams. Zemkopības ministrija ir pilnveidojusi valsts atbalsta izmantošanas programmas. 1997. gadam subsīdiju apjoms ir palielināts, uzlaboti subsīdiju izmantošanas noteikumi. Paredzēts izmantot subsīdijas konkrētu programmu realizācijai un noteiktu mērķu sasniegšanai. Jaunais subsīdiju izmaksu mehānisms paredz lielāku ražotāju līdzdalību subsīdiju saņemšanā un lēmumu pieņemšanā par to izmantošanu.

Lauksaimniecības atbalsta programmās paredzēts turpmākajos gados būtiski palielināt kredītu izmantošanu. Lauksaimniecībai ir raksturīga lēna kapitāla un apgrozības līdzekļu aprite, sezonalitāte, tādēļ šai nozarei jārada labvēlīgāki kredīta nosacījumi, izmantojot garantiju shēmas un samazinot kredītu izmaksas, veicinot krājaizdevumu sabiedrību veidošanos utt.

Lielāks atbalsts sagaidāms saimniecību tehniskai un tehnoloģiskai attīstībai, zemes kultūrtehniskai ielabošanai un citiem pamatpasākumiem, kuri ļaus ekonomiski izdevīgāk ražot, pārstrādāt un realizēt lauksaimniecības produkciju.

Vienlaicīgi jārisina lauku sociālās problēmas, it sevišķi jāsamazina bezdarbs. Ir jāveicina Latvijas lauksaimniecībai tradicionālo palīgnozaru attīstība, kuru produkcijai jāatrod pārstrādes iespējas un noieta tirgus (aitkopība, ūdensputnu audzēšana, linkopība, eļļas augu audzēšana u.c.), alternatīvo lauksaimniecības veidu uzņēmējdarbības attīstība (bioloģiskās lauksaimniecības produkcija, kūdras purvu izmantošana, dzērveņu audzēšana, ārstniecības augu audzēšana u.c.), jāstimulē arī mežizstrādes, kokapstrādes, zivsaimniecības un citu nozaru uzņēmumu veidošanās lauku apvidos. Sagaidāms, ka to sekmēs īpaši atbalstāmo reģionu attīstības programmas, mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālās programmas un citu pasākumu realizācija.

 

4.6. Iekšējā tirdzniecība

1997. gadā, salīdzinot ar 1996. gadu, nozares "Vairumtirdzniecība, mazumtirdzniecība, automobiļu un motociklu, personisko mantu un mājsaimniecības piederumu remonts" pievienotās vērtības apjoms iekšzemes kopproduktā salīdzināmās cenās pieaudzis par 12,9%, un tās īpatsvars valsts kopējā pievienotajā vērtībā sasniedza 16,6%, gada laikā pieaugot par 1,2 procentpunktiem. Salīdzinot ar

1990. gadu, nozares īpatsvars iekšzemes kopproduktā pieaudzis trīskārtīgi, bet apjoms salīdzināmās cenās - par 10,6%, kas liecina par šīs nozares straujākiem attīstības tempiem nekā tautsaimniecībā kopumā (skatīt 4.10. zīmējumu).

4.10. zīmējums

Latvijas iekšzemes kopprodukta un iekšējās tirdzniecības dinamika (1990.g.=100)

Šajā nozarē manāmi pieaudzis arī nodarbināto skaits. 1990. gadā tas bija 109 tūkst. cilvēku, bet 1997. gadā jau apmēram 140 tūkst. strādājošo.

Arī turpmākajos gados ir sagaidāms samērā straujš iekšzemes kopprodukta un privātā patēriņa pieaugums, kas veicinās tirdzniecības kā nozares tālāko attīstību.

Privātā sektora īpatsvars nozares kopējā pievienotajā vērtībā ir sasniedzis 98 procentus.

Nozares investīcijas pamatlīdzekļos 1997. gadā sastādīja 88,8 milj. latu, un tās bija par 54% lielākas nekā iepriekšējā gadā. Aptuveni 9 milj. latu ieguldīja ārzemju investori. Liela daļa līdzekļu ieguldīta lielu veikalu rekonstrukcijā un celtniecībā, kā arī automobīļu pārdošanas un degvielas mazumtirdzniecībā, tehniskās apkopes un remonta uzņēmumu tīkla attīstībā.

Mazumtirdzniecības apgrozījums 1997. gadā bija 1086 milj. latu un, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, palielinājies par 16,2%. Bet 1998. gada 1. ceturksnī apgrozījums bija par 15,2% lielāks nekā pirms gada šajā pašā periodā. Taču jāuzsver krasas atšķirības starp atsevišķu preču grupu mazumtirdzniecības apgrozījuma pieaugumu. Uzturproduktiem tas šī gada 1. ceturksnī bija 6%, nepārtikas precēm - 23,2%, tai skaitā automašīnu un to rezerves daļu, autodegvielas tirdzniecības apjoms pieauga par 44,5%. Novērojumi liecina, ka pēdējā preču grupā lielu daļu iepirkumu veic privātās firmas un uzņēmumi. Mazumtirdzniecības apgrozījumā degviela transporta līdzekļiem un automašīnas, motocikli un to rezerves daļas sastāda 22,8%, un šo preču īpatsvars tajā, salīdzinot ar 1995. gadu, pieaudzis vairāk nekā divkārt. Strauji pieaug arī būvmateriālu un santehnikas tirdzniecības apjomi. To veicināja ekonomiskās rosības pieaugums un jaunu finansu pakalpojumu, tādu kā līzings, pieejamība.

Pēdējo gadu laikā ir novērojama pārtikas preču īpatsvara samazināšanās mazumtirdzniecības apgrozījuma preču struktūrā (skatīt 4.11. zīmējumu).

Augsts ir privātā sektora īpatsvars mazumtirdzniecībā, kurš 1997. gadā pārsniedza 94% no kopējā mazumtirdzniecības apgrozījuma valstī (1996. gadā - 87%), sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos - 94,4% (1996. gadā - 88%).

Latvijas Statistikas institūta veiktie konjunktūras apsekojumu rezultāti liecina, ka 1997. gada laikā konfidences rādītājs1 visos ceturkšņos bija pozitīvs un, salīdzinot ar 1996. gadu, vidēji pieaudzis no +3 līdz +5,5. Taču sevišķi augsts šis rādītājs bija šī gada janvāra un aprīļa aptaujās - attiecīgi +13 un +11. Tas ir augstākais konjunktūras novērtējums kopš 1996. gada sākuma. Aprīļa aptaujā konfidences rādītājs nedaudz pazeminājās galvenokārt preču krājuma pieauguma dēļ (skatīt 4.12. zīmējumu).

4.11. zīmējums

Pārtikas un nepārtikas preču īpatsvars mazumtirdzniecības apgrozījumā

(procentos no kopapjoma)

4.12. zīmējums

Mazumtirdzniecības konjunktūras (konfidences) rādītājs 1996.-1998. gadā

Pēdējā periodā mazumtirdzniecības konfidences rādītājs nedaudz pazeminājies lielos uzņēmumos (100 un vairāk nodarbinātie), taču, pēc speciālistu atzinuma, salīdzinājumā ar pārējām uzņēmumu grupām pašreizējos apstākļos lielajos uzņēmumos konjunktūras situācija aprīlī ir normalizējusies.

Salīdzinājumā ar 1997. gada aprīļa aptauju īpaši uzlabojusies nodarbinātības prognoze turpmākajiem 3-4 mēnešiem. Ievērojami mazāk respondentu nekā pirms gada turpmākajos 3-4 mēnešos paredz arī mazumtirdzniecības cenu celšanos. No negatīvā uz pozitīvo izmainījies finansiālā stāvokļa vērtējums. Taču mazajos tirdzniecības uzņēmumos finansiālās situācijas vērtējums atpaliek no abu lielāko uzņēmumu grupām un atrodas nedaudz zem nulles līmeņa.

1998. gada 2. ceturksnī konjunktūras rādītāji pasliktinājušies pārtikas, dzērienu un tabakas tirdzniecībā, kur konfidences rādītājs nedaudz atpaliek gan no 1998. gada 1. ceturkšņa, gan 1997. gada 2. ceturkšņa rezultāta. No gada sākuma nemainīgs, taču jūtami labāks nekā 1997. gada aprīļa aptaujā aprēķinātais konfidences rādītājs ir apģērbu un apavu mazumtirdzniecības uzņēmumos. Labāki rezultāti nekā 1997. gada 2. ceturkšņa aptaujā ir pārējo preču tirdzniecībā, kas ietver plašu preču klāstu, tirgus uzņēmumus ieskaitot.

Par galvenajiem tirdzniecību ierobežojošajiem faktoriem joprojām tiek uzskatīts zems preču pieprasījums un konkurence savā sektorā.

Sabiedriskās ēdināšanas apgrozījums 1997. gadā samazinājās par 4%, bet 1998. gada pirmajā ceturksnī, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu, palielinājās par 0,4 procentiem.

1997. gadā, salīdzinot ar 1996. gadu, automobiļu remonts un tehniskā apkope faktiskajās cenās pieauga 2,1 reizi.

Tautsaimniecībai attīstoties, strauji pieaug vairumtirdzniecības loma mazumtirdzniecības un citu nozaru uzņēmumu darbībai nepieciešamo materiālo resursu krājumu racionālā veidošanā. Pēdējo divu gadu laikā šīs apakšnozares apgrozījuma apjomi sāk pieaugt straujāk. 1996. gadā tie, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, palielinājās par 24,7% (faktiskajās cenās), 1997. gadā, salīdzinot ar 1996. gadu, - 1,7 reizes. No kopējā vairumtirdzniecības apjoma 74% sastādīja apgrozījums, ko veica vairumtirdzniecības uzņēmumi, kuriem tā ir pamatdarbība. Šajos uzņēmumos lielākās preču grupas vairumtirdzniecības apgrozījumā bija pārtikas precēm - 33% (tai skaitā alkoholiskie dzērieni un tabakas izstrādājumi- 9,1%) un šķidrajam, cietajam un gāzveida kurināmam - 18,4 procenti.

Visai strauji 1997. gadā salīdzinājumā ar 1996. gadu pieauga arī citu maksas pakalpojumu nozaru realizācijas apjomi: reklāmas pakalpojumi - 1,7 reizes (faktiskajās cenās), kultūras, atpūtas un sporta pakalpojumi un ar datoriem saistītie pakalpojumi - 1,6 reizes. Par 34% pieauguši izglītības maksas pakalpojumi, par 24% - veļas mazgāšana, ķīmiskā tīrīšana, frizētavu, kosmētisko salonu un citi individuālie pakalpojumi.

Vienlaikus jāatzīmē, ka pakalpojumu cenu un tarifu indeksi minētajā periodā ir vidēji auguši par 16,2% un pārsnieguši patēriņa preču cenu indeksu 1,9 reizes.

1 Tirdzniecības konjunktūras apkopojošo (konfidences) rādītāju aprēķina kā atbilžu saldo vidējo lielumu uz jautājumiem par esošo un pēc 6 mēnešiem gaidāmo saimnieciskās darbības stāvokli, preču krājumu līmeni (šo rādītāju ņem ar pretējo zīmi), kā arī par kopējo preču pasūtījuma apjomu piegādātājiem.