INFORMĀCIJA

Latvijas ekonomika: vakar, šodien, rīt

No Ekonomikas ministrijas

1998. gada jūnija ziņojuma

par tautsaimniecību

Turpinājums no 4.lpp.

4.7. Tūrisms

Dažādas ir aplēses par tūrisma pašreizējo vietu Latvijas ekonomikā. ES PHARE programmas konsultantu 1997. gadā veiktie aprēķini rādīja, ka 1996. gadā tiešie ienākumi no tūrisma pakalpojumiem Latvijas iekšzemes kopproduktā veidoja 3%, bet netiešo īpatsvars pārsniedza 5%. Tūrisma industrijā tiešā un netiešā veidā bija nodarbināti apmēram 60 tūkst. valsts iedzīvotāju jeb 5,1% no nodarbināto kopskaita.

Par tūrisma nozīmi tautsaimniecībā var spriest arī pēc maksājumu bilances rādītājiem1. 1997. gadā Latvijas maksājumu bilances pakalpojumu eksportā gandrīz katrs piektais lats iegūts no ceļojumiem (18,5% no kopējā pakalpojumu eksporta), kopējā maksājumu bilances eksportā ceļojumu īpatsvars ir 6,3% jeb Ls 111,8 milj. absolūtā izteiksmē. Tiesa, šie rādītāji ir nedaudz zemāki nekā pirms gada, kad ceļojumu īpatsvars bija 7,5% no kopējā eksporta un kopējie ceļojumu eksporta ieņēmumi - 118,5 milj. latu.

Jāteic, ka ceļojumu imports, respektīvi, Latvijas iedzīvotāju tēriņu apjoms ārvalstīs ir samazinājies vēl straujāk - no Ls 205,7 milj. 1996. gadā līdz Ls 189,3 milj. 1997. gadā. Tomēr kopumā Latvijas ceļotāju izdevumi ārvalstīs joprojām ir krietni augstāki (1,7 reizes) nekā ārvalstu tūristu atstātā naudas summa mūsu valstī. Tas ir izskaidrojams ar to, ka pie samērā līdzīga Latvijā ieceļojošo ārzemnieku skaita (1,84 milj. 1997. gadā) un no valsts izbraukušo Latvijas iedzīvotāju skaita

(1,88 milj. 1997. gadā), kā arī visai līdzīgām vidējo tēriņu summām diennaktī (Latvijas iedzīvotāji ārzemēs vidēji tērē Ls 25 diennaktī, ārzemnieki Latvijā - Ls 27), Latvijas iedzīvotāji caurmērā ārzemēs uzturas ilgāk nekā ārvalstu ceļotāji Latvijā.

4.13. zīmējums

Latvijas ceļotāju un Latviju apmeklējušo

ārzemju ceļotāju sadalījums pa valstīm 1997. gadā

Lietuva ir Latvijas ceļotāju iecienītākais galamērķis - 42% visu ceļojumu (skatīt 4.13. zīmējumu), un iepirkšanās relatīvi lēto cenu dēļ ir izrādījies galvenais ceļošanas mērķis 31% no Latvijas ceļotāju kopskaita 1997. gadā. Tikai nedaudz mazāk cilvēku - 30% ir devušies apmeklēt radiniekus un draugus (visvairāk uz Krieviju un Baltkrieviju, kuras Latvijas ceļotāji apmeklējuši attiecīgi 17% un 10% gadījumu). Mazāk populāri nekā Lietuvas apmeklējumi ir ceļojumi uz Igauniju - 13% no ceļotāju kopskaita. No Rietumu valstīm 1997. gadā apmeklētākā izrādījusies Zviedrija - 4% no Latvijas ceļotāju kopskaita, bieži tiek ceļots arī uz Somiju un Dāniju. Kopumā uz Eiropas savienības dalībvalstīm 1997. gadā devušies 10% ceļotāju (1996. gadā - 12%).

Faktiski Latviju pārsvarā apmeklē to valstu ceļotāji, uz kurām arī visbiežāk ir devušies mūsu valsts ceļotāji (skatīt 4.13. zīmējumu). Katrs trešais ceļotājs jeb 32% no to kopskaita Latvijā ieradušies no Lietuvas, tikai nedaudz mazāks skaits - 26% ceļotāju ir no Igaunijas, vēl mazāk no Krievijas (10%). No ES valstīm Latvijā 1997. gadā ieradās 20% jeb katrs piektais ceļotājs, tai skaitā, visvairāk - 7% ir ieradušies no ne tik tālās Somijas.

Pagājušajā gadā katrs trešais ārzemnieks (33%) Latvijas robežu šķērsoja tranzīta nolūkā. 22% ārvalstu ceļotāju Latvijā ir apmeklējuši savus radiniekus vai draugus. Atšķirībā no dažām kaimiņvalstīm Latvija kopumā nepieder pie valstīm, uz kurām ārzemnieki brauc iepirkties. Kaut arī uz jautājumu, vai Latvijā ir vērts tērēt naudu, 30% visu ceļotāju atbild pozitīvi (no Dānijas, Vācijas, Norvēģijas, Zviedrijas, Lielbritānijas), tomēr 38% šādu apgalvojumu noraida (galvenokārt no Baltkrievijas, Igaunijas, Lietuvas, Ukrainas). Tomēr gandrīz 86% no visiem ārvalstu ceļotājiem aptaujā apgalvojuši, ka ir apmierināti ar Latvijas apmeklējumu, to novērtējot kā ļoti labu vai labu.

Viens no tūrisma statistikas pamatrādītājiem ir robežu šķērsojušo personu skaita dinamika (skatīt 4.13. tabulu).

Pēdējos gados kā ieceļojošo ārzemnieku, tā izbraukušo Latvijas ceļotāju skaita ziņā kopumā ir vērojams neliels pieaugums, tomēr ceļotāju skaits abos virzienos joprojām ir ievērojami zemāks nekā, piemēram, 1993. gadā. To var mēģināt izskaidrot dažādi. Iespējams, deviņdesmito gadu sākumā ārvalstu ceļotājiem Latvija bija agrāk neapgūts, zināmā mērā eksotisks (no jauna neatkarību atguvusi valsts) galamērķis, savukārt Latvijas iedzīvotāji izrādīja īpašu interesi par tām zemēm, kuras agrāk bija liegtas "dzelzs priekškara" dēļ. Zīmīgi ir arī tas, ka deviņdesmito gadu sākumā Latvijā ieceļojošo ārzemnieku skaits pārsniedza no valsts izbraukušo Latvijas iedzīvotāju skaitu, taču šī situācija kļuva pretēja, sākot ar 1995. gadu.

4.13. tabula

Latvijas robežu šķērsojušo personu skaits (tūkst. cilvēku)

	1993	1994	1995	1996	1997
Latvijas iedzīvotāji:
izbraukuši	2269	1794	1812	1798	1877
Ārzemnieki:
iebraukuši	2446	1944	1633	1750	1842

Latvijas robežu šķērsošanā, kā Latvijas ceļotājiem izbraucot, tā ārzemniekiem iebraucot, vispopulārākais ceļotāju pārvietošanās līdzeklis ir auto transports, kas tiek izmantots gandrīz trijos gadījumos no četriem, tam seko dzelzceļa transports, gaisa un jūras transports.

Kopumā Latvijas robežu šķērsojošo Latvijas un ārzemju ceļotāju procentuālais sadalījums pa transporta veidiem ir samērā līdzīgs, ja neskaita to, ka Latvijas ceļotāji nedaudz vairāk nekā ārzemnieki izmantojuši ceļošanai dzelzceļa pakalpojumus, ārzemnieki savukārt vairāk izmanto gaisa

satiksmi. Visbūtiskākā atšķirība ir novērojama ceļošanā ar jūras transportu: ārzemju ceļotāji, izmantojot šo transporta veidu, Latvijā ieradušies vairāk nekā divas reizes lielākā skaitā nekā Latvijas iedzīvotāji, izbraucot no valsts.

Runājot par jūras pasažieru transportu, diemžēl, nākas secināt, ka šajā jomā Latvija joprojām pietiekami neizmanto tās iespējas, ko dod tās izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis (salīdzinājumam, 60% ceļotāju Igaunijā ieradušies, izmantojot prāmju satiksmi). Neliels pozitīvs pavērsiens šai jomā ir vērojams, 1997. gadā uzsākot darbību regulārai prāmja līnijai: Rīga-Stokholma. Latvijai būtu ļoti nozīmīgi, ja jau tuvākajā nākotnē ne tikai tiktu intensificēta jūras pasažieru satiksme ar Zviedriju, bet arī ar citu Baltijas jūras valstu (Dānija, Vācija) pasažieru ostām. Intensīvāku jūras pasažieru satiksmi vismaz pagaidām lielā mērā kavē Rīgas pasažieru ostas joprojām nesakārtotā infrastruktūra (tā neatbilst mūsdienu pasažieru ostas standartiem, tādēļ ir nepieciešamas ievērojamas pašvaldības un privātās investīcijas).

Latvijas tūrisma industriju jau šobrīd pārsvarā pārstāv privātais sektors, vienlaikus turpinās valsts un pašvaldības tūrisma izmitināšanas uzņēmumu privatizācija, kā arī jaunu privātu uzņēmumu veidošanās. 1997. gada beigās Latvijā darbojās 112 tūrisma firmas, kas gada laikā apkalpoja 133,4 tūkst. cilvēku jeb par 16% vairāk nekā pirms gada. Izmantojot tūrisma firmu pakalpojumus, Latvijas iedzīvotāji visbiežāk ir devušies uz Lietuvu (17% no izbraukušo Latvijas iedzīvotāju, kas izmantojuši tūrisma firmas, kopskaita), tie acīmredzot ir iepirkšanās tūrisma cienītāji. Izmantojot firmu pakalpojumus, nereti tiek ceļots arī uz Vāciju, Krieviju, Franciju, Spāniju u.c. zemēm. Savukārt ir divas valstis, no kurām ārvalstu ceļotāji mēdz apmeklēt Latviju organizēti, tas ir, izmantojot tūrisma firmu pakalpojumus - tās ir Somija un Vācija.

1997. gada beigās Latvijā kopumā darbojās 220 viesnīcas vai citas izmitināšanas iestādes, tai skaitā 132 viesnīcas un moteļi, 20 atpūtas nami un 68 pārējās kolektīvās izmitināšanas iestādes ar

19,2 tūkst. vietu. Pagājušajā gadā izmitināšanas iestādēs apkalpoti 453 tūkst. cilvēku jeb par 23,7% vairāk nekā 1996. gadā. Jāpiebilst, ka no apkalpoto viesu kopskaita katrs otrais jeb 52% ir Latvijas iedzīvotāji, 8% - no Krievijas, 5% - no Vācijas, Somijas, 4% - no Zviedrijas, Igaunijas, Lietuvas. Ārvalstu viesi izmitināšanās iestādēs uzturējušies vidēji 3,5 dienas, tai skaitā kūrortviesnīcās, pansionātos, sanatorijās uzturēšanās ilgums ir 10,3 dienas.

Vērtējot viesnīcu nozīmi reģionālā griezumā, gandrīz puse (48,5%) viesnīcu, viesu māju un moteļu atrodas republikas pilsētās (Rīga, Daugavpils, Liepāja u.c.), tai skaitā Rīgā - 26,5%. Latvijas galvaspilsētā ir puse (50,5%) no kopējā viesnīcu, viesu māju un moteļu gultu skaita, savukārt pēc apkalpoto viesu skaita Rīgas īpatsvars ir vēl lielāks - 61,8%. Pieaugot privāto viesnīcu un viesu māju skaitam, kopējā izmitināšanas kvalitāte Latvijā ir augusi, tomēr tā joprojām ir nevienmērīga: Rīgā ir pietiekošs vietu skaits 4 un 5 zvaigžņu kategoriju viesnīcās, kas paredzētas lietišķu darījumu cilvēku - ārzemnieku izmitināšanai, tomēr visā Latvijā joprojām trūkst labas kvalitātes 2 un 3 zvaigžņu kategorijas viesnīcu.

Latvijā pēdējos gados būtiski pieaug pieprasījums pēc atpūtas laukos, attiecīgi vairojas arī lauku tūrisma aktivitātes, kuras koordinē Latvijas lauku tūrisma asociācija "Lauku ceļotājs". Asociācijā iekļauto zemnieku saimniecību skaits ir pieaudzis no 20 saimniecībām 1994. gadā līdz 93 saimniecībām 1997. gada beigās, nodrošinot 416 gultas vietas. Pagājušajā gadā pavisam šo tūrisma pakalpojumu izmantoja 3,6 tūkst. cilvēku, tai skaitā 20% ārzemju viesu (no tiem 33% - no Vācijas, 26% - no Ziemeļamerikas, 10% - no Japānas utt.). Vidējais viesu uzturēšanās ilgums saimniecībās ir 2,2 dienas. Latvijas laukos visbiežāk tūristi pavada nedēļas nogali (pusē gadījumu), atvaļinājumu (35%), kā arī rīko svinības (12%).

Būtiska tūrisma nozares izaugsme Latvijā ir iespējama, mērķtiecīgi īstenojot šīs nozares attīstības politiku, kurai ir jābalstās uz valsts, pašvaldību un tūrisma uzņēmēju saskaņotu rīcību un ciešu sadarbību. Latvijā par valsts tūrisma attīstības politikas izstrādi un īstenošanu atbild Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM). Šīs ministrijas pakļautībā darbojas Valsts tūrisma pārvalde, kas atbild par tūrisma attīstības stratēģijas izstrādi, kā arī par valsts tūrisma politikas īstenošanu. Savukārt Latvijas tūrisma konsultatīvā padome darbojas kā interešu un viedokļu saskaņošanas organizators starp valdību, pašvaldībām un privāto sektoru. Šīs institūcijas ir veikušas virkni nozīmīgu pasākumu tūrisma politikas izstrādes un īstenošanas jomā 1997. gadā, un šis darbs tiks turpināts arī šogad.

Saeimā izskatīšanai otrajā lasījumā atrodas Tūrisma likumprojekts, kura mērķis ir: radīt priekšnoteikumus tūrisma nozares attīstībai un ilglaicīgas tūrisma politikas veidošanai; noteikt tūrisma nozares pārvaldes struktūru, kā arī tūristu, tūrismu uzņēmumu un organizāciju tiesības un pienākumus. Aktīvu diskusiju tūrisma uzņēmēju starpā radījusi topošā likumprojekta norma, kas paredz Latvijā ieviest tūristu iemaksātās naudas drošības garantiju kārtību atbilstoši ES direktīvai. Līdz šim, lai nodarbotos ar tūrisma pakalpojumu sniegšanu, firmai bija jāsaņem licence, kurā citu prasību vidū minēts arī noraksts par vienošanos ar apdrošināšanas sabiedrību par tūristu apdrošināšanu. Savukārt jaunajā likumprojektā noteikts, ka tūristu naudu aizsargās drošības garantijas, tas ir, firmas maksātnespējas gadījumā tai ir jānodrošina saistību neizpildes dēļ radušies zaudējumi tūristam, kā arī viņa atgriešanās dzīvesvietā. Tūrisma firmas uzskata, ka finansu pakalpojumu apdrošināšana būs dārgāka par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, tādējādi firmām nāksies paaugstināt pakalpojumu cenas tūristiem. Tūrisma firmām nav vienots viedoklis par to, vai drošības garantiju ieviešanai nepieciešams pārejas periods, piemēram, līdz 2001. vai 2002. gadam, vai arī šāda pāreja būtu iespējama jau gada laikā.

1997. gada 2. decembrī Ministru kabinets akceptēja Latvijas tūrisma attīstības koncepcijas projektu, kas ir cieši saistīts ar minēto likumprojektu. Koncepcijā ir noteikti Latvijas tūrisma politikas vispārējie mērķi un nozares attīstības pamatprincipi, izstrādāts mehānisms valsts un pašvaldību institūciju, sabiedrisko organizāciju un uzņēmēju saskaņotai rīcībai tūrisma attīstības jomā, noteikti tūrisma attīstības pamatvirzieni tuvākam un tālākam laikam.

Valsts tūrisma pārvalde ir sagatavojusi valsts budžeta programmas "Tūrisma attīstība 1999. gadā" projektu. Programmas ietvaros ir paredzēts: aktivizēt tūrisma informācijas centru darbību Latvijā (šobrīd ir 24 centri, un tuvā nākotnē tie vai vismaz daļa no tiem varētu kļūt par reģionāliem koordinācijas centriem tūrisma attīstībai); izdot tūrisma informatīvos materiālus, izveidot datorizētu tūrisma informācijas sistēmu; attīstīt vietējā tūrisma statistiku; izstrādāt Tūrisma attīstības nacionālo programmu.

Latvijas tūrisma konsultatīvās padomes ietvaros 1998. gadā ir izveidotas darba grupas ekonomikas un likumdošanas jautājumos. Ekonomikas jautājumu darba grupa ir uzsākusi problēmjautājuma izpēti par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) atvieglojumu ieviešanu izmitināšanas iestādēm. Pēc tūrisma speciālistu atzinumiem, sakarā ar augsto PVN Latvijas izmitināšanas iestādes šobrīd nav konkurētspējīgas ar pārējām Baltijas valstīm - viesnīcu pakalpojumu cenas ir vidēji par 20% augstākas nekā Lietuvā un Igaunijā. Augstā PVN likme neļauj viesu izmitinātājiem pelnīt ar apgrozījumu, jo izmitināšanas iestāžu īpašniekiem nākas noteikt tādas pakalpojumu cenas, kas nenodrošina pienācīgu rentabilitātes pakāpi. Nelielās peļņas iespējas attur vietējo privāto, kā arī ārvalstu investīciju piesaisti viesnīcu nozarē. Priekšlikumi par PVN likmes samazināšanu viesnīcām tiks konkretizēti un pienācīgi argumentēti, lai šo ideju varētu virzīt valdībai un Saeimai.

 

5. Ekonomiskās politikas prioritātes

un reformas

5.1. Valsts ekonomiskās attīstības stratēģija

1998. gada martā valdība akceptēja Vidēja termiņa ekonomiskās attīstības stratēģiju pievienošanās Eiropas savienībai kontekstā1. Šajā dokumentā ir definētas Latvijas ekonomiskās politikas prioritātes un valdības rīcības galvenie pasākumi nākošajiem pieciem gadiem (līdz 2003. gadam) 2.

Stratēģija nosaka, ka Latvijas ekonomiskās politikas svarīgākais mērķis ir panākt stabilu, sabalansētu un ilgtspējīgu izaugsmi. Tas nozīmē, ka ekonomiskā politika paredz panākt:

- pastāvīgu un ilgstošu iekšzemes kopprodukta pieaugumu;

- ekonomiskās un sociālās attīstības sabalansētību;

- nodarbinātības paaugstināšanu;

- esošo teritoriālo disproporciju pakāpenisku novēršanu;

- valsts iedzīvotāju labklājības pieaugumu;

- vides saudzēšanu un resursu efektīvu izlietošanu.

Ir izvirzīts mērķis laika posmā līdz 2003. gadam nodrošināt ikgadējo iekšzemes kopprodukta pieaugumu par 5-6%, samazināt inflāciju līdz 4% gadā un reģistrēto bezdarba līmeni līdz 5-6 procentiem.

Ekonomiskajā politikā šo mērķu sasniegšanai ir divi galvenie virzieni, pirmkārt, ekonomikas izaugsmei labvēlīgas makroekonomiskās vides veidošana un nostiprināšana, otrkārt, strukturālo reformu turpināšana.

Nodrošināt stabilu makroekonomisko vidi ir paredzēts, realizējot stingru fiskālo un monetāro politiku. Vidēja termiņa periodā fiskālās politikas galvenais mērķis būs nodrošināt sabalansētu kopbudžeta izveidi (kopbudžeta fiskālā deficīta pieļaujamais līmenis ir noteikts 0,5% apmērā no IKP), bet monetārajā politikā - nodrošināt nacionālās valūtas kursa stabilitāti. Stratēģija paredz ierobežot valsts ārējo un iekšējo parādu, lai kopējā valsts parādu summa 2003. gadā nepārsniegtu 10% no iekšzemes kopprodukta.

Realizējot stingru fiskālo politiku, tomēr ir paredzēts meklēt iespējas palielināt valsts investīciju apjomus. Kopbudžeta ieguldījums investīcijām (bez aizdevumiem un dāvinājumiem) pieaugs no 0,9% pret IKP 1997. gadā līdz 2,5% pret IKP 2003. gadā.

Vidēja termiņa periodā tiks turpinātas strukturālās reformas un funkcionējošas tirgus ekonomikas izveide. Ir paredzēts pabeigt privatizāciju, turpināt administratīvi regulēto cenu un tarifu liberalizēšanu, nodrošināt iekšējo un ārējo konkurenci un īstenot valsts pārvaldes, finansu, sociālās drošības sistēmas un sektorālās reformas.

Privatizācijas beigu fāzē īpaša uzmanība tiks pievērsta valsts infrastruktūras un citu lielo uzņēmumu privatizācijai. Šo objektu privatizācija nav pašmērķis, bet tā ir nepieciešama, lai efektīvāk tiktu izmantoti resursi, novērsta korupcija un valsts mantas izsaimniekošana, kā arī efektīvāk piesaistītas investīcijas. Pats būtiskākais ir pareizi atrast stratēģiskos investorus un panākt, lai dabīgais monopols nekļūtu no valsts par privāto monopolu. Tieši tāpēc lielo valsts uzņēmumu privatizācija notiek vienlaicīgi ar attiecīgā sektora (piemēram, enerģētikas, kuģniecības, fiksētā telekomunikācijas tīkla) demonopolizāciju.

Lai nodrošinātu tirgus ekonomikas prasībām atbilstošu cenu sistēmu un labāku resursu izvietojumu nozarēs, kurās darbojas monopoli, ir plānots izveidot vienotu regulatoru - Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas padomi - un "iedarbināt" jauno Konkurences likumu, kurš izstrādāts, ņemot vērā ES spēkā esošās likumdošanas normas. Konkurenci veicināt ir iecerēts, nodrošinot Konkurences padomes publicitāti un pilnveidojot tās finansēšanas mehānismu, izglītojot uzņēmējus konkurences jautājumos, palielinot pašvaldību atbildību par konkurences normu ievērošanu saimnieciskajā darbā u.c.

Ārējās tirdzniecības politikas mērķis - radīt apstākļus, lai Latvija varētu aktīvi un efektīvi piedalīties starptautiskajā integrācijā. Latvijas interesēs ir likvidēt šķēršļus tirdzniecības un ekonomiskajai kooperācijai, tādējādi paaugstinot savu konkurētspēju, paplašinot eksporta tirgu un piesaistot vairāk ārvalstu investīciju. Vidēja termiņa periodā Latvija pamatā orientēsies uz augstāku ekonomiskās integrācijas līmeni ar ES un valstīm, kuras ir integrācijas procesā ES. Ir iecerēts turpināt darbu pie Baltijas valstu reģionālās integrācijas padziļināšanas un tirdzniecības attiecību līgumtiesiskās bāzes pilnveidošanas ar Krieviju un citām NVS valstīm.

Vienlaicīgi ar ārējā tirgus tālāko liberalizāciju tiks veikti iekšējā tirgus aizsardzības pasākumi, kurus pieļauj ES, un veicināts eksports, gan paplašinot eksporta informatīvo nodrošinājumu, gan pilnveidojot mehānismu eksporta kreditēšanai un garantēšanai u.c.

Stratēģijā ir izstrādāti uzņēmējdarbības uzlabošanas un ekonomiskās stimulēšanas pasākumi, lai veicinātu investīciju piesaisti, stimulētu mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) attīstību, veicinātu eksportu, radītu vienādas biznesa attīstības iespējas reģionos u.c.

Uzlabot uzņēmējdarbības vidi ir iecerēts, kompleksi sakārtojot uzņēmējdarbības likumdošanu visos tās posmos, novēršot uzņēmējdarbības birokrātiskos šķēršļus un sakārtojot licencēšanu. Pieņemot Komerclikumu, tiks sakārtotas līdzšinējās uzņēmējdarbību regulējošās normas, novērstas pretrunas tajās, ieviesta vienota terminoloģija un teorētiskie principi, vienlaikus nodrošinot to atbilstību ES uzņēmējdarbības direktīvām.

Lai paaugstinātu kredītu pieejamību privātajam sektoram, tiks attīstīta ķīlu reģistru sistēma un izveidots kredītu birojs, kas apkopotu ziņas par visiem Latvijas komercbanku izsniegtajiem kredītiem, nodrošināta uzņēmumu grāmatvedības datu sakārtotība, veicināta dažādu garantiju fondu izveide u.c.

Viena no valdības prioritātēm ir mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) attīstības stimulēšana, jo tieši šie uzņēmumi ar savu mobilitāti un elastību nodrošina tirgus stabilu funkcionēšanu, palielina konkurenci un šādi nodrošina zemāku cenu līmeni arī tajos gadījumos, kad konkrētajā tirgū kādam uzņēmumam ir dominējoša pozīcija. MVU attīstībai ir arī ievērojama sociāla nozīme, jo tie palielina darba devēju slāni, līdz ar to radot jaunas darba vietas un veicinot sabiedrību stabilizējošā vidusslāņa veidošanos.

Pagaidām šis sektors valstī ir nepietiekami attīstīts. Tādēļ stratēģija paredz konkrētus pasākumus, tādus kā MVU atbalsta infrastruktūras izveidošana, MVU darbībai labvēlīgas likumdošanas vides izstrādāšana u.c., kas veicinās šo uzņēmumu dzīvotspēju un konkurētspējas palielināšanos.

Latvijā tāpat kā citās Centrāl- un Austrumeiropas valstīs arvien lielāka loma tautsaimniecības attīstībā, iekšējo un ārējo investīciju piesaistē ir kapitālu tirgum. Kapitāla tirgus izaugsme tuvākajos gados būs atkarīga no privatizācijas plānu izpildes un no tā, cik aktīvi uzņēmumi izmantos vērtspapīru tirgu kapitāla piesaistīšanai. Vidējā termiņā ir paredzēts izveidot harmonizētu un vēlāk vienotu Baltijas vērtspapīru tirgu, kā arī integrēties Ziemeļeiropas finansu tirgū. Tas veicinās lielu starptautisko investīciju kompāniju piesaisti Latvijai.

Stratēģijas dokuments pievērš uzmanību arī atsevišķu tautsaimniecības nozaru attīstībai. Ekonomiskā stāvokļa uzlabošanās tautsaimniecības sektoros ir atkarīga no konkurences, struktūrpolitikas, uzņēmējdarbības, finansu tirgus, ārējās tirdzniecības politikas, kā arī daudzu citu faktoru mijiedarbības, taču arī speciālu pasākumu veikšana to darbības sakārtošanai ir nepieciešama. Tomēr stratēģija paredz pasākumus atsevišķās nozarēs veikt tā, lai vienlaicīgi netiktu kavēta citu sektoru darbība, minimizējot atsevišķu nozaru protekcionismu.

Mūsdienu pasaulē izglītība, zinātne un tehnoloģijas kļūst par galvenajiem priekšnoteikumiem ekonomikas augšupejai, tolerantas un atvērtas sabiedrības veidošanai un demokrātijas nostiprināšanai. Tāpēc izglītības jautājumi ir svarīga ekonomiskās stratēģijas sastāvdaļa. Vidēja termiņa periodā ir iecerēts paaugstināt iedzīvotāju izglītības līmeni, gan reformējot esošo valsts izglītības sistēmu, gan stimulējot privātā sektora iesaistīšanos izglītības procesā.

Tādi stratēģijā paredzētie pasākumi kā īres tirgus liberalizācija, dzīvokļu privatizācija un pieraksta sistēmas atcelšana paaugstinās darbaspēka teritoriālo mobilitāti, savukārt izglītības un pārkvalifikācijas sistēmas attīstība radīs nepieciešamo izglītības infrastruktūru profesionālās mobilitātes palielināšanai.

Vidēja termiņa periodā tiks realizēta mērķtiecīga sociālā politika, nodrošinot sociālās garantijas atbilstoši konkrētās personas izdarītajiem apdrošināšanas maksājumu apmēriem un pilnveidojot sociālā nodrošinājuma sistēmu. Attīstīsies trīs līmeņu pensiju sistēma. Pirmkārt, saglabāsies esošā paaudžu solidaritātes shēma (pay-as-you-go). Otrkārt, ir paredzēts veidot valsts obligāto fondēto pensiju shēmu atkarībā no individuālajām iemaksām un no šo iemaksu rentabilitātes. Šī shēma tiks uzsākta tikai tad, kad pirmā līmeņa shēmas ieņēmumi pilnībā segs visas saistības ar esošajiem pensionāriem un būs izveidotas rezerves ilgtermiņa investēšanai. Treškārt, paralēli uzsāks darboties privātā brīvprātīgā pensiju sistēma.

Viens no priekšnoteikumiem valsts tautsaimniecības stabilai un ilgtspējīgai attīstībai ir tādas vides aizsardzības politikas īstenošana, kas nodrošinātu resursu racionālu, ekonomisku izmantošanu un vides piesārņojuma samazināšanos, lai tādējādi mazāk apdraudētu cilvēku veselību un ekosistēmu stabilitāti. Vidēja termiņa periodā ir paredzēts reorganizēt, attīstīt un nostiprināt vides aizsardzības institūcijas, lai īstenotu un ieviestu ar ES nosacījumiem saskaņotās likumdošanas normas, kā arī realizēt investīciju projektus dzeramā ūdens, notekūdeņu, atkritumu u.c. jomās un veicināt labāko tehnoloģiju attīstību.

Tādējādi valsts ekonomiskās attīstības stratēģija vidēja termiņa periodā paredz turpināt virzību uz Rietumu tipa tirgus saimniecību ar pietiekami liberālu, uz konkurences principiem un privātīpašumu balstītu ekonomiku, atvērtu ārējās tirdzniecības politiku un pakāpenisku ekonomiskās vides pielāgošanu Eiropas savienības prasībām. Ekonomiskās stratēģijas pasākumu realizēšana būs pamats iedzīvotāju labklājības pieaugumam, drošībai un demokrātijas attīstībai.

Balstoties uz vidēja termiņa ekonomisko stratēģiju un citiem valdības dokumentiem, šobrīd Ekonomikas ministrija sadarbībā ar Latvijas Universitātes un Rīgas Tehniskās universitātes speciālistiem izstrādā Valsts ekonomiskās attīstības ilgtermiņa stratēģiju . Tās laika horizonts - tautsaimniecības attīstība laika posmam līdz 2025. gadam.

Galvenais šī dokumenta uzdevums ir analizēt un prognozēt ilgtermiņa izaugsmes faktorus, sasaistīt teorētiskās atziņas ar praktiskiem soļiem to ieviešanā ekonomiskajā politikā, lai panāktu izaugsmi, kura būtu vidi un resursus saudzējoša, stabila, vispusīga, diversificēta un sabalansēta no tautsaimniecības attīstības viedokļa.

Balstoties uz augsmes teoriju, dokumentā no ilgtermiņa attīstības viedokļa tiks analizēti piedāvājuma (ražošanas), pieprasījuma un sadales faktori. Piedāvājuma faktori - dabas resursi un zeme, iedzīvotāji un darba resursi, kapitāla resursi, tehniskais progress un tehnoloģija - nosaka valsts ražošanas iespējamās potences. Pieprasījuma faktoru (privātais patēriņš, valsts patēriņš, investīcijas, neto eksports) analīze un prognozes ir svarīgas, lai nodrošinātu stabilu un sabalansētu tautsaimniecības attīstību. Racionālu ražošanas resursu izmantošanu nosaka sadales faktori (darba ražīgums, efektivitāte u.c.), ko lielā mērā ietekmē institucionālā vide.

Liela vieta darbā tiks ierādīta ārējo ekonomisko faktoru analīzei, ES un pasaules ekonomikas attīstības tendenču raksturojumam līdz 2025. gadam.

Pamatojoties uz izaugsmes faktoru analīzi, tiks izstrādāti Latvijas tautsaimniecības attīstības ilgtermiņa scenāriji un noteikti ilgtermiņa valsts ekonomiskās politikas virzieni.

Valsts ekonomiskās attīstības ilgtermiņa stratēģijas izstrāde dos iespēju valdībai daudz pamatotāk veidot savu politiku. Tā līdzās Vidēja termiņa ekonomiskās attīstības stratēģijai pievienošanās Eiropas savienībai kontekstā būs viena no ekonomiskās politikas pamatdokumentiem, izstrādājot un detalizējot nacionālās programmas, nozaru stratēģijas, valsts investīciju programmas, valsts budžeta prioritātes utt.

 

5.2. Integrācija Eiropas savienībā

Latvija arī 1998. gadā turpina realizēt mērķtiecīgu politiku integrācijai ES. Par to liecina gan virkne iekšēji iniciētu pasākumu, gan arī valsts aktīvā iesaistīšanās 11 ES kandidātvalstīm noteikto pasākumu izpildē pirmsiestāšanās procesā.

Ar 1998. gada 1. februāri ir stājies spēkā Eiropas līgums jeb Asociācijas līgums , kas tika parakstīts 1995. gada 12. jūnijā Luksemburgā. Latvija ir kļuvusi par oficiālu ES asociēto dalībvalsti. Ar šo līgumu ir izveidota asociācija, kuras galvenie mērķi ir nodrošināt piemērotus ietvarus politiskajam dialogam, pakāpeniski izveidot brīvās tirdzniecības telpu starp ES un Latviju, veicināt savstarpējās tirdzniecības paplašināšanu, kā arī atbalstīt Latvijas pāreju uz tirgus ekonomiku. Līguma īstenošana ievērojami paaugstina iekšējo un ārējo konkurenci.

Saskaņā ar Asociācijas līgumu 1998. gada 23. februārī notika pirmā Latvijas un ES Asociācijas padomes sēde. Asociācijas padomes galvenais mērķis ir palīdzēt ES kandidātvalstīm saskaņot likumdošanu atbilstoši ES standartiem. Konkrētāka sadarbība jau notiek un arī turpmāk notiks Asociācijas komitejas ietvaros, kurā ir izveidotas deviņas speciālas apakškomitejas, aptverot visdažādākās jomas, tai skaitā, ekonomiskos un finansiālos jautājumus, tirdzniecības, rūpniecības, enerģētikas, patērētāju aizsardzības politiku, muitas, statistikas jautājumus u.c.

Jau ES Padomes 1997. gada 12.-13. decembra sēdē Luksemburgā tika pieņemts lēmums atklāt sarunas ar visām kandidātvalstīm, praktisko sarunu procesu gan uzsākot tikai ar Slovēniju, Igauniju, Ungāriju, Poliju, Čehiju un Kipru. Pēc dažiem mēnešiem - 1998. gada 30. martā tikšanās reizē ārlietu ministru līmenī oficiāli tika uzsākts ES paplašināšanās process un visas 11 kandidātvalstis saņēma dokumentus, kuru nosaukums ir Pievienošanās partnerība (turpmāk PP).

PP tika sagatavota, Eiropas komisijai konsultējoties ar Latviju, tomēr jāatzīmē, ka PP nav divpusējs līgums. Tā ir izstrādāta, lai palīdzētu Latvijai sagatavoties iestājai ES, tas ir, lai nodrošinātu valsts atbilstību Kopenhāgenas Eiropas Padomē noteiktajiem ES dalībvalsts kritērijiem. Pievienošanās partnerībā ir noteiktas darbības prioritātes un uzdevumi. Tie ir sadalīti divās daļās: tuvākam un tālākam laikam. Tuvākā laika uzdevumi tiek nodalīti, ņemot vērā reālās iespējas tos izpildīt 1998. gada laikā. Tālākā laika prioritāšu un uzdevumu veikšana prasīs vairākus gadus, lai arī darbs jāuzsāk 1998. gadā.

Pievienošanās partnerība par īstermiņa prioritātēm un uzdevumiem ekonomiskās reformas jomā Latvijai izvirza:

- vidēja termiņa ekonomiskās stratēģijas izstrādi;

- uzņēmumu paātrinātu pārstrukturēšanu, it īpaši pēc privatizācijas;

- banku sektora stiprināšanu;

- lauksaimniecības sektora modernizāciju un zemes un īpašuma reģistru nodibināšanu.

Par īstermiņa prioritāriem uzdevumiem tiek uzskatīta arī likumdošanas sakārtošana un praktiska ieviešana valsts pasūtījuma, patērētāju aizsardzības, finansu pakalpojumu, konkurences, valsts atbalsta un netiešo nodokļu jomās.

Vidējā laika periodā prioritāri uzdevumi ir ekonomiskās stratēģijas regulāra izvērtēšana un atjaunošana, pilnīga privatizācijas pabeigšana, uzņēmumu optimāla pārstrukturizācija un finansu un banku sektora nostiprināšana. PP vidējā laika periodā paredz arī virkni citu ekonomisku uzdevumu, kas sīkāk sadalīti konkrētām tautsaimniecības nozarēm.

Ņemot vērā to, ka Pievienošanās partnerība ietver tos pasākumus, kuri jāveic, lai valsts būtu spējīga iekļauties ES, arī ES tehniskā un finansiālā palīdzība lielākoties tiks sniegta šo uzdevumu veikšanai. ES ir nolēmusi, ka līdz ar tradicionālajām ikgadējām ES PHARE Nacionālajām palīdzības programmām piecām kandidātvalstīm, ar kurām ES vēl nav uzsākusi sarunas (tai skaitā Latvijai), 1998.-1999. gadā būs pieejami papildu finansu resursi projektiem privatizācijai, ekonomikas pārstrukturēšanai, ārējo investīciju veicināšanai un cīņai ar korupciju.

1998. gada 3. aprīlī Briselē notika Eiropas komisijas un asociēto valstu sanāksme likumdošanas caurskatīšanas jeb skrīninga procesa oficiālai uzsākšanai. Skrīninga mērķi ir veicināt vienotu izpratni par ES likumdošanas kopumu ( acquis communautaire ) asociētajās valstīs un noskaidrot tās jomas, kurās nepieciešami tehniska rakstura pasākumi, kuri būs jāņem vērā sarunu gaitā. Ņemot vērā šos mērķus, skrīnings tiek veikts divās grupās un divās fāzēs.

Skrīningu ar sešām kandidātvalstīm (1. grupa), ar kurām uzsāktas sarunas, vada Speciālā sarunu vešanas grupa, bet ar pārējām 5 valstīm (2. grupa, arī Latvija) - Eiropas komisijas eksperti.

Pirmā fāze ir sākusies 27. aprīlī, un tā ir kopēja visām kandidātvalstīm un ietver galvenokārt informatīvus un didaktiska rakstura pasākumus, kuru gaitā tiek skaidrots likumdošanas aktu kopums katrā atsevišķā sektorā.

Otrā fāze būs individuāla katrai kandidātvalstij un tās nosaukums būs problēmu identifikācijas fāze, kuras gaitā tiks noskaidrota situācija Eiropas Kopienu likumdošanas pārņemšanas jomā katrā asociētajā valstī.

Sešu valstu grupai likumdošanas caurskatīšanas procedūra būs pamats iestāšanās sarunām, bet pārējo piecu valstu grupai tas tiks uzskatīts par pamatu lēmumiem par sarunu uzsākšanu nākotnē.

Skrīninga pirmās fāzes nobeigums paredzams 1998. gada beigās, un pēc tā tūlīt sāksies skrīninga otrā fāze.

Valsts iekšējā aktivitāte integrācijas ES jomā ir Eiropas integrācijas biroja (EIB) sadarbībā ar nozaru ministrijām izstrādātā 3. Nacionālā programma integrācijai Eiropas savienībā . 1998. gada 28. martā tā tika akceptēta Ministru kabinetā.

Nacionālā programma (NP) ir Latvijas atbilde Eiropas komisijas 1997. gadā sniegtajam atzinumam par Latvijas gatavību uzņemšanai ES un tajā norādītajām rekomendācijām Eiropas savienības tiesību kopuma normu ieviešanai un ar to saistītajiem pasākumiem. NP ir arī atbilde Pievienošanās partnerības dokumentam par to, kā Latvija īstenos tajā minētos uzdevumus. Līdz ar to NP ir konkrētas rīcības dokuments, kas noteiks Latvijas turpmāko virzību ceļā uz ES un šā mērķa sasniegšanai veicamos pasākumus, to izpildes mehānismu un termiņus, arī finanses un atbildīgās institūcijas.

Par Nacionālās programmas izstrādāšanas pamatojumu kalpoja atziņa, ka integrācijas procesam ES ir nepieciešams uzlabot ietvaru, kurā norādītas īstenojamās prioritātes, kā to izdarīt, kā kontrolēt un vadīt integrācijas procesu saskaņā ar valsts iespējām.

Nacionālajā programmā ir noteiktas 4 galvenās prioritāšu grupas integrācijai ES un to pamatojums. Tās ir sekojošas:

- sabiedrības integrācija;

- valsts ekonomiskā attīstība un spēja izturēt konkurenci ES iekšējā tirgū;

- likumdošanas saskaņošanas procesa uzlabošana un paātrināšana;

- valsts pārvaldes institūciju nostiprināšana.

Šīs prioritātes ietver virkni konkrētu pasākumu - Latvijas tiesību sistēmas saskaņošanu ar ES tiesību normām, atbilstošu institūciju izveidi, datu analīzi.

Nacionālās programmas stratēģiskās plānošanas pieeja prasa līdzsvarot mērķus un līdzekļus šo mērķu sasniegšanai. Tajā pašā laikā tā ir iespēja papildu finansu un tehniskās palīdzības piesaistei. Jau šobrīd atsevišķas donorvalstis ir izrādījušas interesi par NP, kas dotu tām iespēju izvēlēties konkrētas jomas finansiālās un tehniskās palīdzības piešķiršanai Latvijai.

Svarīgs iekšēji iniciēts pasākums ir arī Vecāko amatpersonu sanāksmes Eiropas integrācijas jautājumos izveide. Tā sākusi darboties ar 1998. gadu un sanāk kopā divas reizes mēnesī, lai sekmētu starpministriju sadarbību vienotas politikas Latvijas integrācijai Eiropas savienībā īstenošanu visos valsts pārvaldes institūciju līmeņos. Būtībā tā ir atvieglojusi Eiropas integrācijas padomes darbu, pārņemot virkni padomes funkciju, kuras nav saistītas ar stratēģisku un politisku Eiropas integrācijas jautājumu risināšanu.

 

5.3. Privatizācija

5.3.1. Privatizācijas tempi un ietekme uz tautsaimniecību

No 1991. gada jūnija līdz 1994. gada jūnijam valsts īpašumā esošo uzņēmumu un statūtsabiedrību privatizāciju veica nozaru ministriju izveidotas privatizācijas komisijas pēc tam, kad valdība bija apstiprinājusi privatizējamo objektu sarakstu.

Vispirms tika uzsākta lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizācija. Likums "Par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju" noteica, ka uzņēmumi, kas darbojās līdz 1992. gada 15. martam, obligāti pārveidojami statūtsabiedrībās (paju sabiedrībās vai sabiedrībās ar ierobežotu atbildību). Pēc lauksaimniecības vai zvejnieku statūtsabiedrības nodibināšanas tās dalībnieki varēja ar savām daļām pakāpeniski izpirkt sabiedrības bilancē esošo kustamo un nekustamo mantu. Tādējādi 1993. gadā vairāk nekā puse statūtsabiedrību pieņēma lēmumu par pašlikvidēšanos. No Uzņēmumu reģistra tās izslēdz pakāpeniski, jo šīm sabiedrībām ir jānorēķinās ar kreditoriem un kapitāla daļu īpašniekiem.

5.1. tabula

Dažādu īpašuma formu saimniecību īpatsvars lauksaimniecības

produkcijas ražošanā Latvijā (salīdzināmās cenās, procentos no kopsummas)

	1990	1991	1992	1993	1994	1995	1996	1997
Visu veidu saimniecības	100	100	100	100	100	100	100	100
Valsts saimniecības
un statūtsabiedrības	72	66	48	35	27	24	24	20
Zemnieku saimniecības,
piemājas saimniecības
un personīgās
palīgsaimniecības	28	34	52	65	73	76	76	80

1998. gada sākumā lauksaimniecības produkciju ražoja vairs tikai 81 valsts saimniecība, un to rīcībā ir mazāk nekā 1% lauksaimnieciski izmantojamās zemes. Darbojošās valsts saimniecības un statūtsabiedrības nodrošina 20% no lauksaimniecības produkcijas kopapjoma (skatīt 5.1. tabulu).

Zemkopības ministrijas izveidotās valsts īpašuma privatizācijas komisijas līdz 1998. gada sākumam ir nodrošinājušas lauksaimniecības produkcijas pārstrādes un agroservisa uzņēmumu privatizāciju un dažu maksātnespējīgo uzņēmumu nodošanu likvidācijai Privatizācijas aģentūrai (skatīt 5.2. tabulu).

5.2. tabula

Lauksaimniecības produkcijas pārstrādes un agroservisa uzņēmumu

privatizācijas rezultāti (stāvoklis 1998. gada 1. maijā)

Valsts uzņēmumi	Skaits	No tiem privatizētie Nodoti
Privatizācijas aģentūrai
Agroservisa	125	104	21
Labības pārstrādes	17	14	3
Piena pārstrādes	15	15	0
Maizes ražošanas	14	13	1
Gaļas pārstrādes	14	11	3
Kopā	185	157	28

1994. gadā veiktā privatizācijas politikas un normatīvo aktu radikāla pārskatīšana ir nodrošinājusi privatizācijas tempu paaugstināšanos turpmākajos gados visās tautsaimniecības nozarēs (skatīt 5.3. tabulu) un privātsektora attīstību Latvijā (skatīt 5.1. zīmējumu).

Atkārtotās privatizācijas (privatizācijas līguma atcelšana) gadījumi 1994.-1997. gadā sastādīja 2,2% no noslēgto pirkuma līgumu kopskaita. Privatizācijas aģentūra līdz 1998. gada 1. janvārim ir atkārtoti uzsākusi 18 valsts statūtsabiedrību un uzņēmumu (piemēram, akciju sabiedrību "Rīgas vagonu rūpnīca", "Universāls", valsts uzņēmuma "Iedzēni" u.c.) privatizāciju.

5.3. tabula

Privatizācijas aģentūras privatizācijai nodotie valsts īpašuma objekti

Privatizācijai nodoto		Noslēgto pirkuma
		objektu skaits līgumu skaits
	1994	1995	1996	1997	1994	1995	1996	1997
Lauksaimniecība,
medniecība un mežsaimniecība	22	4	16	4	1	27	6	18
Zvejniecība	2	0	0	1	0	0	0	1
Iegūstošā rūpniecība	2	3	4	0	0	1	3	4
Apstrādājošā rūpniecība	87	61	73	3	3	57	73	60
Elektroenerģija, gāzes
un ūdens apgāde	0	1	2	0	0	0	0	3
Būvniecība	16	33	20	3	0	24	26	20
Vairumtirdzniecība
un mazumtirdzniecība	57	73	147	3	3	28	20	16
Viesnīcas un restorāni	0	0	2	2	0	0	0	5
Transports un sakari	23	6	27	1	0	16	10	23
Finanses	1	1	1	0	0	0	0	1
Nekustamie īpašumi	4	8	4	5	4	8	4	5
Izglītība	0	0	5	0	0	0	0	5
Veselības aizsardzība
un sociālā aprūpe	1	3	5	2	0	1	1	3
Citi komunālie, sociālie
un individuālie pakalpojumi	25	23	68	40	3	69	130	149
Kopā:	240	216	374	64	14	231	273	313

Dažās nozarēs (lauksaimniecībā, pārstrādājošā rūpniecībā, tirdzniecībā un būvniecībā) privātā sektora īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā sasniedz un pārsniedz 90%, kas liecina, ka šajās nozarēs 1997. gadā privatizācija ir pabeigta. Sagaidāms, ka līdz 1998. gada 1. jūlijam Privatizācijas aģentūras valdījumā nodoto valsts uzņēmumu privatizācija pamatā tiks pabeigta. Lielo valsts uzņēmumu (statūtsabiedrību) privatizācijas process ir uzsākts un turpinās, jo vienlaicīgi notiek arī attiecīgā sektora (piemēram, enerģētikas, kuģniecības, fiksētā telekomunikāciju tīkla) demonopolizācija. Šo infrastruktūras uzņēmumu privatizācijas nosacījumiem un noteikumiem ir jāatbilst ES prasībām, kā to paredz 1998. gada marta beigās valdības pieņemtā Latvijas Nacionālā programma integrācijai Eiropas savienībā.

5.1. zīmējums

Privātā sektora īpatsvars Latvijā (procentos)

* Ekonomikas ministrijas prognoze.

Zemes reformas laikā līdz 1998. gada 1. aprīlim ir privatizēti 568,5 tūkst. ha lauku zemes un 2,1 tūkst. ha pilsētu zemes. 1997. gadā sākās zemes, uz kuras atrodas privatizētie objekti, pārdošana par īpašuma kompensācijas sertifikātiem un par naudu (50/50), un līdz 1998. gada 1. maijam Privatizācijas aģentūra ir pārdevusi 53 zemes gabalus par 3,72 milj. latu. Uzsāktā zemes privatizācija turpināsies paātrinātā tempā, veicinot īpašuma tiesību sakārtošanu un paplašinot komercbanku iespējas piešķirt aizdevumus pret nekustamā īpašuma ķīlu.

5.1. ielikums

Tiesiskā nodrošinājuma pilnveidošana.

Saeima 1998. gada 16. aprīlī pieņēma likumu "Grozījumi likumā "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju"", kuri paredz:

1. tiesības Ministru kabinetam noteikt atsevišķu valsts īpašuma objektu privatizācijas nosacījumus;

2. valsts pensiju sociālajam budžetam nodot kapitāla daļu, kas nav mazāka par 10%;

3. tiesības Privatizācijas aģentūras valdes un tās pilnvarotu personu institūciju lēmumu, kurš aizskar kādas personas intereses, pārsūdzēšanu tiesā.

 

5.3.2. Akciju publiskais piedāvājums

un valsts nodokļu parādu kapitalizācija

   Publiskā piedāvājuma programma. Lai veicinātu kapitāla tirgus attīstību un plaša akcionāra loka veidošanos Latvijā, Privatizācijas aģentūra 1995. gada 30. janvārī uzsāka privatizācijas procesā esošo uzņēmumu akciju publiskā piedāvājuma realizācijas programmu. Līdz 1998. gada sākumam akciju publiskā piedāvājuma programmas ietvaros par privatizācijas sertifikātiem piedāvātas 63 vidējo un lielo uzņēmumu akcijas, tai skaitā 1997. gadā - 26, un par to akcionāriem kļuvušas 51963 Latvijas fiziskās un juridiskās personas. Pavisam 1998. gadā par privatizācijas sertifikātiem paredzēts piedāvāt vēl vismaz 10 lielo statūtsabiedrību (a/s "Latvijas balzams", valsts a/s "Rīgas valsts stividoru kompānija "Rīnūži", a/s "Latvijas gāze" u.c.) akcijas. Publiskā piedāvājuma programmas veiksmīga norise 1998. gadā lielā mērā būs atkarīga no lielo infrastruktūras monopoluzņēmumu privatizācijas gaitas un tempiem. Latvijas kuģniecības, Latvenergo un Lattelekom akcijas varētu tikt piedāvātas publiskajā piedāvājumā ne ātrāk kā 1999. gadā. Līdz ar to 1998. gada otrajā pusē var rasties pārrāvums publiskajā piedāvājumā Latvijas iedzīvotājiem iegādāties akcijas par privatizācijas sertifikātiem.

Nodokļu parādu kapitalizācija. Privatizācijas aģentūra turpina privatizēto un privatizējamo uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) valsts nodokļu parādu kapitalizāciju (skatīt 5.4. tabulu).

5.4. tabula

Privatizācijas aģentūras kapitalizētie valsts nodokļu parādi (tūkst. latu)

	1997	1998.g. 1. cet.	Kopā
			uz 30.04.1998
Finansu ministrijas (valsts budžeta) rīcībā
1. Kopējā dzēsto parādu summa:	6267	12	8128
tajā skaitā:
pamatparāds	3211	1	4219
pamatparāda palielinājums	1431	5	1800
kavējuma/soda nauda	1625	6	2109
2. Uzņēmumu skaits	45	1	48
Labklājības ministrijas
(Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras)
rīcībā
1. Kopējā dzēsto parādu summa:	16239	41	16280
tai skaitā:
pamatparāds	9367	20	9387
pamatparāda palielinājums	3501	9	3510
kavējuma/soda nauda	3371	12	3383
2. Uzņēmumu skaits	51	1	52

1997. gadā lielākās nodokļu parādu summas ir kapitalizējušas Asean Interests Ltd. (akciju sabiedrības "Dauteks" parādi) - 7 milj. latu, akciju sabiedrība "Ogre" - 4,1 milj. latu, "Dauer" - 1,9 milj. latu, Valmieras stikla šķiedras rūpnīca - 1,3 milj. latu, "Kvadrāts" - 1 milj. latu un "Rikon" - 1 milj. latu. Pēc kapitalizācijas ir apturēta nokavējuma naudas un refinansēšanas likmes uzrēķināšana šiem uzņēmumiem.

 

5.3.3. Pašvaldības īpašuma objektu privatizācija

Pašvaldības īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācija Latvijā tika uzsākta 1991. gadā, realizējot Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1991. gada 20. marta lēmumu "Par valsts īpašumu un tā konversijas pamatprincipiem". Līdz 1998. gada sākumam valstī kopumā ir gandrīz divas reizes vairāk privatizēto pašvaldības īpašumu objektu (3615) nekā valsts īpašuma objektu (1881).

Sākot ar 1991. gada novembri, strauji attīstījās tirdzniecības uzņēmumu, sabiedriskās ēdināšanas un sadzīves pakalpojumu objektu privatizācija. Līdz 1994. gada augustam pašvaldības īpašumā esošie tirdzniecības, sabiedriskās ēdināšanas un sadzīves pakalpojumu uzņēmumi tika privatizēti, izmantojot izsoles, piedāvājumu konkursus un nomu fiziskām un juridiskām personām. Šajā laika posmā izsolēs un konkursos ir pārdoti 518 tirdzniecības, 111 sabiedriskās ēdināšanas un 646 sadzīves pakalpojumu objekti.

1994. gada 17. februārī Saeima pieņēma likumu "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju", kurš noteica vienotu privatizācijas procesa kārtību. No likuma spēkā stāšanās dienas līdz 1998. gada 1. maijam Ekonomikas ministrija ir izskatījusi un pieņēmusi zināšanai 624 privatizācijas projektus. Ekonomikas ministrijā izskatīto valsts īpašuma objektu privatizācijas projektu sadalījums pa gadiem ir atspoguļots 5.2. zīmējumā.

5.2. zīmējums

Ekonomikas ministrijā iesniegtie un akceptētie privatizācijas projekti

Salīdzinot privatizēto pašvaldības īpašuma objektu sadalījumu Latvijas lielākajās pilsētās, visstraujāk privatizācijas process attīstās Daugavpilī un Rīgā.

Ļoti nevienmērīgi noris pašvaldību īpašuma objektu privatizācijas process rajonos. Veiksmīgāk tas norisinās Jēkabpils, Cēsu un Rīgas rajonos, ieilgst - Bauskas, Rēzeknes, Saldus, Ventspils un Jelgavas rajonos.

 

1 To izstrādāja dažādu valsts resoru un Latvijas Bankas speciālisti, Rīgas Tehniskās universitātes un Latvijas Universitātes zinātnieki, kā arī Eiropas savienības konsultanti.

2 Stratēģija tika izstrādāta vienlaicīgi ar Latvijas Nacionālo programmu integrācijai ES (National programme for the Adoption of the Acquis), kurā ir noteiktas pamatdarbības, kas jāveic Latvijas valdībai, lai novērstu galvenos šķēršļus ceļā uz ES. Stratēģija nedublē šo programmu, jo ir veltīta galvenokārt makroekonomiskajiem jautājumiem, atvēlot likumdošanas pilnveidošanai un harmonizācijai atbilstoši ES prasībām pakārtotu lomu un atspoguļojot tās tādā apmērā, kādā tās ietekmē makroekonomisko mērķu sasniegšanu.

1 Maksājumu bilances pakalpojumu daļā atsevišķi tiek izdalīta sadaļa "ceļojumi", nepieciešamā informācija par ceļojumu eksportu tiek iegūta no ārzemju tūristu izdevumu apsekojumiem, ko veic Centrālā statistikas pārvalde trīs reizes gadā. Novērtējumus iegūst, kombinējot ārzemju viesu skaitu ar to vidējām izmaksām. Līdzīgi tiek veidota informācija par ceļojumu importu, t.i., par Latvijas rezidentiem, kuri apmeklē ārvalstis. Kā papildu informācija izmantoti pārskati par viesnīcu pakalpojumiem, tūristu firmu ieņēmumiem un Latvijas transporta organizāciju ārzemēs izmaksāto darba algu.