Bērni mūsu ģimenēs: cik un kāpēc?

Dr. oec. Bruno Mežgailis, Statistikas institūta vadošais pētnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Līdz tam, kamēr cilvēki iemācījās regulēt bērnu skaitu savā ģimenē, nekāda prokreācijas mīkla neeksistēja. Viss bija skaidrs: katrā ģimenē piedzima (arī nomira) tik bērnu, cik to "Dievs bija lēmis". Cilvēkiem par to galvas nebija jālauza, viss notika pēc "augstākās varas" gribas. Taču jau cilvēces agrīnā periodā bija nepieciešamība iejaukties "augstākās varas" kompetencē sabiedrības līmenī, ja bērnu dzima (arī mira) pārāk daudz. Jau senie domātāji un valdnieki redzēja, ka bērnu skaitu var ierobežot, ja nosaka augstāku vecuma cenzu, kādā atļauts stāties laulībā. Pēc būtības tas nozīmēja, ka varēja saīsināt periodu, kādā notika prokreācija, jo augstāko vecuma robežu, līdz kādai sievietei bērni dzimst, regulē daba.

Vēsturiskā demogrāfija liecina, ka nav nemaz tik sen, kad cilvēki sāka iemācīties regulēt bērnu skaitu ģimenē. Pirmsākumi bērnu skaita regulācijai meklējami XVIII gs. beigās, XIX gs. sākumā vispirms Francijā, pēc tam citās Eiropas attīstītās zemēs, kur valdošais bija protestantisms, kas saviem piekritējiem atļāva lielāku brīvību "jaukties Dieva nolemtajā kārtībā" nekā, teiksim, katolicisms vai pareizticība. Tas atļauj, piemēram, izprast, kāpēc Latvijā apgabalos, kur bija izplatīta luterticība, — Vidzemē un Kurzemē — dzimstības regulācija sākās jau ap pagājušā gadsimta vidu, kamēr Latgalē (bij. Vitebskas guberņas daļā), kur valdošā bija katoļticība, tā plašāk izplatījās tikai šā gadsimta trīsdesmitajos gados. Staitliski šie procesi izpaužas dzimstības līmenī un tā krišanā.

Mūsdienās ekonomiski un demogrāfiski attīstītajās valstīs valdošais ir t.s. modernais dzimstības tips, kas raksturīgs ar to, ka ģimenes pašas regulē sev bērnu skaitu, kamēr lielākajā daļā pasaules valstu ar jaunattīstības zemēm priekšgalā pastāv t.s. tradicionālais dzimstības tips, kurā bērnu skaitu ģimenē neregulē, ja nu vienīgi tradīcijas, paražas vai reliģija uzliek ģimenēm tādus ierobežojumus, kuri neļauj tām producēt maksimāli iespējamo bērnu skaitu.

Iespēja un prasme regulēt bērnu skaitu ģimenēs mūsdienu modernajā sabiedrībā novedusi pie tā, ka tagad ģimenēs vidēji ir viens vai divi bērni. Tāds stāvoklis pēdējos 15—20 gados izveidojies vai visās Eiropas valstīs. Neliels bērnu skaits ģimenēs ir Vācijā, Itālijā, Austrijā, Luksemburgā — valstīs ar attīstītu ekonomisku un sociālo nodrošinātību.

Ekonomiskajai attīstībai un civilizācijai vispār seko arī to negatīvie demogrāfiskie pavadoņi, kas sevišķi izpaužas bērnu skaita samazināšanā ģimenēs. Jākonstatē, ka progress vienā ziņā — ekonomikā, sociālajā nodrošināšanā — rada regresu sevis saglabāšanā nākamajās paaudzēs.

Pašreiz pēdējais dzimstības tips attīstītākajās valstīs un teritorijās izraisa pastiprinātu visas sabiedrības interesi un uzliek par pienākumu demogrāfiem, sociologiem, psihologiem un citiem speciālistiem noskaidrot, kāpēc ģimenes tagad veido tādas, kur ir maz bērnu modeli, un kas tam ir par iemeslu. Neatrisinot šo prokreācijas mīklu, nebūs iespējams nodrošināt normālu sabiedrības attīstību.

Vēl nesen demogrāfi, mēģinot izdibināt dzimstības pazemināšanās un zemā dzimstības līmeņa noslēpumu, aptaujās uzdeva ģimenēm jautājumu: kāpēc jums nav vairāk (ir maz) bērnu? Pēdējā laikā jautājums tiek formulēts citādi: kāpēc ģimenēs ir bērni vai — kāpēc ģimenēs ir vajadzīgi bērni? Patiešām, agrāk viss bija skaidrs — bērni bija vajadzīgi kā darbarokas ģimenes saimniecībā, t.i., viņi veica ekonomiskas funkcijas, bērni bija vajadzīgi kā apgādnieki vecumdienās, tie veica sociālās nodrošināšanas funkcijas, un bērni bija vajadzīgi kā informācijas apmaiņas līdzeklis.

Attīstītajās valstīs bērni šo funkciju pildīšanai nu nav vajadzīgi. Ražošana ir sabiedriskota, sociālās nodrošināšanas funkcijas realizē sabiedrības mērogā (arī attīstītās pasaules valstīs), mēs tagad drīzāk ciešam no informācijas pārbagātības nekā tās trūkuma. Tātad šo vajadzību apmierināšanai bērni nav vajadzīgi. Tad kāpēc tomēr viņi dzimst?

Modernais dzimstības tips ir samērā jauna parādība arī attīstītākajās pasaules valstīs, tāpēc zinātne vēl nav devusi atbildi uz mūsdienu aktuālo jautājumu: kāpēc ģimenēs ir vajadzīgi bērni?

Tomēr prakse rāda, ka modernās ģimenēs bērni ir (izņemot tām, kurām to kaut kādu, parasti no viņiem neatkarīgu iemeslu dēļ, bērni nevar būt), taču to ir maz (viens vai divi). Tātad ģimenēm bērni principā ir vajadzīgi. Kāpēc tomēr cilvēki bez bērniem nevar iztikt?

Lai gan vēl trūkst zinātniski pamatotas teorijas par bērnu nepieciešamību modernajā dzimstības tipā, izskaidrojumu tam, kāpēc ģimenēs nepieciešami bērni, un arī tam, kāpēc mūsdienu ģimenēs bērnu ir maz, un kā palielināt to skaitu, var atrast izmaiņas sociālekonomiskajos dzīves apstākļos un cilvēku psiholoģijā.

Pēc tam, kad cilvēki iemācījās regulēt bērnu skaitu ģimenē, pirms īzšķīrās par to, vai viņi bērnu grib, tie novērtē situāciju un apsver šāda soļa lietderību. Šajā izlemšanas procesā vīrs un sieva apzināti vai intuitīvi vadās no dažādiem kritērijiem. Par vienu no šādiem kritērijiem tiek izmantota tāda psiholoģiskā kategorija kā vērtības sistēma. Un, lai gan ikvienam cilvēkam un ģimenei ir izstrādāta sava vērtību sistēma, tā veidojas no tām materiālajām un garīgajām vērtībām, kas ir ap viņiem. Tāpēc arī iznāk, ka katrs cilvēks izstrādā savu vērtību sistēmu no tām vērtībām, kuras sabiedrība radījusi. Tas nozīmē, ka cilvēks, ģimene šajā vērtību kompleksā var mainīt tikai kārtību (prioritātes) vērtībām, kādas var iegūt.

Bērni arī ir noteikta vērtība šajā vērtību sistēmā. Bērni — ja ne vecākiem, tad sabiedrībai — ir nepieciešami arī citu materiālo un garīgo vērtību radīšanai, tātad bērni, kad tie izaug, ir vērtību (arī sevis) atražotāji. Tajā pašā laikā, ja atsevišķas ģimenes pat bez bērniem varētu arī iztikt, tad sabiedrība kopumā bez bērnu atražošanas noteiktā skaitā attīstīties nevar. Sabiedrībai kopumā bērni kā potenciālais darbaspēks ir noteikta vērtība. Tomēr par to, kāda vērtība ģimenēs ir bērniem, domas dalās.

Lai mūsdienās vecākiem būtu bērni (vai pirmais bērns), tiem ir jāapmierina kāda vecāku vajadzība. Tās vajadzības, kādas bērni apmierināja agrāk (ekonomiskās, sociālās nodrošināšanas, informācijas apmaiņas), tagad nepastāv. Taču bērni arī kulturāli attīstītam cilvēkam ir vajadzīgi, un tos viņam nevar aizstāt ne visinteresantākais darbs, ne vaļasprieks, ne mantas, ne bērnu aizstājēji (suņi, kaķi vai citas dzīvas radības). Cilvēks tikai tad var justies pilnvērtīgs, ja bez sabiedriskā gandarījuma tas gūst arī tīri personīgu gandarījumu savās intīmākajās jūtās, ja viņš redz savas dzīves turpinājumu bērnos. Lai gan vēl pilnībā nav izpētītas tās psiholoģiskās un tām līdzīgās sfēras, kas acīmredzot tagad ir galvenās, kāpēc bērni ģimenēm ir vajadzīgi, zināma skaidrība par to ir.

Kādēļ mūsdienu modernajās ģimenēs vajadzīgi bērni, visērtāk, protams, būtu atbildēt tieši un skaidri, piemēram, laimei, vai lai dzīvei būtu jēga. Taču tik vienkārši tas nav. Bērni mūsdienu ģimenēs veic kompleksas fukcijas, un dažādas ģimenes dažādi saprot to, kāpēc tām vajadzīgi bērni. Tāpēc mēģināsim raksturot tās sociālpsiholoģiskās funkcijas, kādas mūsdienās bērni veic ģimenēs.

Bērni nepieciešami tāpēc, lai ģimene būtu stipra, dzīvespriecīga un pilnvērtīga, t.i., bērni ģimenes dzīvē rada harmoniju. Bērnos vecāki realizē tēva un mātes jūtas, viņos var audzināt un iemiesot savus labākos centienus un ideālus. Bērni vajadzīgi savas cilts turpināšanai. Taču skaidrs, ka to nevar nodrošināt viens bērns.

Viens bērns ģimenē nevar nodrošināt pat cilts turpināšanas funkcijas, jo visos gadījumos tam nolūkam vajadzīgi vismaz divi (tēva un mātes vietā). Viens bērns rada nedrošības un bieži arī baiļu sajūtu. Viens bērns, kas jūt divu vai vairāku (vecvecāku u.c.) pieaugušo cilvēku rūpes un atbalstu, bieži vien izaug par egoistu, kas radis, ka ap viņu ņemas un grib, lai tā iegribām iztop sākumā savējie un vēlāk arī citi cilvēki.

Tātad ģimenē nepieciešami vairāki bērni. Taču to skaitu limitē vecāku funkcijas pret bērniem. Bērni prasa ģimenei materiālas dabas izdevumus, laiku viņu apkopšanai un audzināšanai, daļēji atrauj vecākus no sabiedriskās un kultūras dzīves, no dažādiem vaļaspriekiem, liek sašaurināt draugu un paziņu loku. Šīs un dažas citas grūtības, kas rodas līdz ar vairāku bērnu aprūpi, liek vecākiem ierobežot bērnu skaitu ģimenē, lai vienlaikus viņi varētu justies kā pilnvērtīgi ģimenes un visas sabiedrības locekļi un tajā pašā laikā just gandarījumu kā vecāki un jaunās paaudzes veidotāji.

Attīstoties cilvēku sabiedrībai, mainās tā dominante, kuru ģimene un visa sabiedrība uzskata par galveno ģimenes saturētāju, tās centru. Matriarhātā tāds ģimenes centrs bija māte, par kuras saglabāšanu, labklājību ģimene rūpējās vispirmām kārtām. Patriarhālajā ģimenē tās centrs bija tēvs. Viņa griba un vēlēšanās bija likums. Tēvs bija tā ass, ap kuru griezās visa ģimene. Par patriarhālās ģimenes tradīcijām var pārliecināties arī mūsdienās tur, kur tādas ir saglabājušās.

Ekonomiski un demogrāfiski attīstītās sabiedrībās ģimenes centrs ir bērni. Bērni kļuvuši par uzmanības centru sevišķi valstīs, kur tie ir vienīgā "priviliģētā šķira". Sabiedrības un ģimenes acīs bērnu vērtība ir neizmērojami augusi. Par to, ka mūsdienās bērniem veltī pastiprinātu uzmanību visā pasaulē, liecina kaut vai fakts, ka 1979.gads tika izsludināts par starptautisko bērna gadu. Lai gan pasaules bērna gads sen jau beidzies, istenībā bērnu ēra tikai sākusies.

Sabiedrības un ģimenes attieksme pret paaudzēm mainījusies tādējādi, ka uzmanība no pagātnes — vecvecākiem un tagadnes — vecākiem pārorientējusies uz nākotni — bērniem. Tādām izmaiņām pamatā ir tautsaimniecības un kultūras attīstība. Agrāk ražošanā (amatnieciskā un līdzīgā) izšķirošā bija pieredze — ilgstošas iemaņas, grāmatas nodeva mutiski no paaudzes uz paaudzi, bet mūsdienās straujas tehnikas un zinātnes attīstības apstākļos izsķirošā ir attiecīgo izglītību ieguvušo cilvēku, īpaši jaunatnes loma. Jaunu nozaru, arodu, tehnikas apgūšanā galvenā loma ir jaunatnei, kas attiecīgi izglītota un profesionāli sagatavota. Tātad visu paaudžu labklājība jau tagad un vēl jo vairāk turpmāk būs atkarīga no attiecīgi sagatavotas jaunatnes.

Līdzīgi kā ražošanā, arī sportā izšķirošais vārds pieder jauniešiem. Ne velti daudzos sporta veidos, lai gūtu panākumus, jāsāk gatavoties jau 4—6 gadu vecumā, bet 18—20 gadus "veci" sportisti savu karjeru bieži vien beidz.

Pat zinātne "kļūst jaunāka". Ja vēl nesen par zinātnieku "ar vārdu" varēja kļūt dzīves otrajā pusē, tad mūsdienās, sevišķi tehniskajās un tām līdzīgās zinātnēs, savas pozīcijas jāiekaro līdz 30—35 gadiem. Šajā vecumā ir samērā daudz zinātņu doktoru, profesoru.

Mūsdienās augsta kvalifikācija jebkurā dzīves nozarē jāsasniedz iespējami jaunākiem cilvēkiem, tikai tad būs iespējams nodrošināt attiecīgās nozares attīstību. Tas viss tad arī novedis pie tā, ka sabiedrības un ģimenes (kā tās pamata) uzmanības centrā ir nokļuvis bērns, augošā paaudze. Ja šajā ziņā atsevišķas ģimenes un visas sabiedrības intereses sakrīt, tad jautājumā par to, kāds bērnu skaits ir vajadzīgs, lai apmierinātu ģimenes un sabiedrības vajadzības pēc bērniem, radusies pretruna.

Ja agrākās, patriarhālās ģimenes vajadzības pēc bērnu skaita apmierināja arī visas sabiedrības vajadzības, tad tagadējās ģimenes apmierinās ar nelielu bērnu skaitu, kamēr sabiedrības vajadzības pēc tiem ir lielākas. Konkrēti pētījumi pierāda, un prakse apstiprina, ka mūsdienās ģimenēm pietiek ar diviem, bet bieži vien — ar vienu bērnu, lai viņi apmierinātu vecāku sociālpsiholoģiskās vajadzības. Toties sabiedrība nevar normāli attīstīties, ja katrā ģimenē nav vidēji divi vai trīs bērni. Šī pretruna starp vajadzību pēc bērnu skaita ģimenēs un sabiedrību kopumā ir radusies tikai pēdējā laikā, modernā dzimstības tipa ietvaros. Taču tā nav nepārvarama.

Ģimenēm ir vajadzīgi bērni, bet tām pietiek ar mazāku to skaitu, kamēr sabiedrībai vajag, lai ģimenes varētu sev atļauties, teiksim, par vienu bērnu vairāk, nekā tajās ir tagad. Lūk, šis viens (vai vidēji nedaudz mazāk) papildu bērns tad ir visas sabiedrības interesēs.

Lai atgvieglotu iespēju veidot divu trīs bērnu ģimenes, valsts veic un arī turpmāk veiks vajadzīgos pasākumus, kas atļautu apmierināt ne tikai visas sabiedrības, bet arī katras ģimenes intereses viņām vēlamā bērnu skaita nodrošināšanā. To veic, īstenojot valsts demogrāfijas politiku. Taču tagad pasākumi, kuriem jāatļauj ģimenēm audzināt tik bērnu, cik tās to gribētu, nav pietiekami efektīvi. Tāpēc nepieciešams izstrādāt efektīvu demogrāfisko politiku. Tās nolūks principā ir likvidēt pretrunu, kāda tagad izveidojusies starp to bērnu skaitu, kādu sev atļaujas ģimenes un to, kāds tas būtu vēlams visai sabiedrībai, t.i., atļautu ģimenēm audzināt divus trīs bērnus pašreizējo apmēram divu vietā.

Vai ar to varam uzskatīt, ka prokreācijas mīkla būtu atrisināta un vēlamā bērnu skaita nodrošināšana ģimenēs būtu tikai "tehnikas lieta?" Varbūt tā arī ir. Taču pagaidām tikai hipotēžu līmenī. Vēl neviena valsts pasaulē nav varējusi vadīt iedzīvotāju atražošanās procesus, kaut arī principā tāda iespēja pastāv. Pagaidām pat tās valstis, kurām ir lieli panākumi ražošanas vadības nodrošināšanā iedzīvotāju atražošanās procesos sper tikai pirmos soļus. Dzimstības jautājumos nevar paļauties uz to, ka viss nokārtosies pats no sevis. Jāveic pasākumi, kuri atļautu sākt regulēt dzimstību valstī tāpat, kā to tagad veic katra atsevišķa ģimene. Efektīva demogrāfiskā politika paredz pasākumu kompleksu, kas atļautu sākt vadīt demogrāfiskos procesus, prokreāciju ieskaitot. Tad arī būtu atrisināta prokreācijas mīkla.