Dipl. hist. Tālis Pumpuriņš

Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas

Pētījumi, atmiņas, dokumenti

Saturā

"Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt"

Pirmie tautas krāsu meklējumi

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Pirmie latviešu nacionālie karogi

"Brīvības pavasaris"

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu

Latvijas iecerēšana — ar zili–zaļi–zeltītām krāsām par Latvijas valsti

"Vivat respublica! Lai dzīvo Latvija!"

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Sarkanbaltsarkanais karogs likumdošanas ceļos

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās

Turpinājums. Sākums "LV" nr.231/232., 12.08.98., nr.233/234., 13.08.98.,

nr.235/236., 14.08.98., nr.237., 18.08.98., nr.238/239., 19.08.98., nr.240., 20.08.98.,

nr.241/242., 21.08.98., nr.243/244., 25.08.98., nr.245., 26.08.98., nr.246/247., 27.08.98., nr.248., 28.08.98., nr.249/250., 01.09.98., nr.251., 02.09.98., nr.253/254., 04.09.98., nr. 255/256., 08.09.98., nr.257/260., 09.09.98.

Vivat res publica! Lai dzīvo Latvija!

Neminot sīkumos valdības programmu, prezidents uzsver kā galvenos uzdevumus: 1)pārtikas lietas nokārtošanu, kuru būs iespējams veikt, ja visi pilsoņi uz laukiem un pilsētās pabalstīs jauno valdību; 2)agrāro un sociālo reformu izvešanu; 3)gūstekņu mājās atgriešanos, gādājot, lai viņiem būtu darbs un maize.(..)

Tad Latvijas Tautas Padomes atsevišķu frakciju priekšstāvji apsveic jauno valdību (..)

Sapulces sākumā, tūliņ pēc Latvijas valsts proklamēšanas, un arī beigās Latviešu Operas koris diženi un ar spēkpilnu sajūsmu nodziedāja, publikai līdzidziedot, Latvju himnu "Dievs, svētī Latviju!"

Kad valsts proklamēšanas akts bij beidzies, no publikas atskanēja sauciens: "Pateicību Amerikas prezidentam Vilsonam, ka nodibinājusēs mūsu valsts."

Pēc tam publika mierīgi izklīda, svēto un svinīgo sajūsmu nesot līdzi savās krūtīs. Latvijas valsts nodibināta. Lai katra pilsoņa griba, apziņa un svarīgā pienākuma sajūta ir palīdzīgi pie tam, ka viņai būtu lemts saules mūžs!"19

Teātra darbinieka un žurnālista Artura Bērziņa (1882 — 1962) "Jaunākajās Ziņās" ievietotajā rakstā "Vēsturiskajā brīdī" vairāk tēlota šī notikuma emocionālā puse:

"Tas ir noticis. Sapnis piepildījies. Latvija ir dzimusi. Viņa dzimusi no mūsu sāpēm, no mūsu ilgām. Gaišs oreols tai ap galvu. Un viņa uzsmaida caur asarām. Jauna demokrātiska vienība ieiet lielā tautu demokrātiskā apvienībā. Latvija ir dzimusi. Pie viņas šūpuļa vakar stāvēja apvienota latviešu tauta. Tas bij vēsturisks brīdis, kuru atminēs laiku laikos un nākošās paaudzes apskaudīs mūs, kas to piedzīvojām.

Latvijas valsts pasludināšana notika vienkārši, sirsnīgi, bez lieliem žestiem. Tā bija tāda pati, kā mūsu tautas daba: neaizrautīga, klusa, vienkārša.Te arī latvieši parādījās kā darba tauta.

Jau ap pulksten trijiem ieejas kartes dabūjušie partiju darbinieki un biedri ar dziļu nopietnību sejā bariem vien devās uz Latvju operas namu. Pie durvīm stāv nostādīti goda sargi. Teātra foajē pilns ļaužu. Bet nav tur parastās čalošanas un smieklu. Gaidas lasāmas katrā sejā. Drīz tiek atslēgtas teātra ieejas durvis. Skraida vēl skatuves strādnieki, kas pabeidz dekorēšanu. Skatuve vēl tiek slaucīta. Un tas viss man atgādināja sestdienas vakaru lauku sētā. Sestdienas vakarā tiek posts un slaucīts. Mūsu tautai arī pienācis sestdienas vakars. Rīt ir svētdiena, rīt sākas jauna dzīve. Vairāk kā 700 gadus garā, tumsas pilnā nedēļa paliek tāļu aiz muguras.

Mākslinieki, zāles dekorēšanu vadīdami (līdz pulksten 1 vēl teātrī bija mēģinājums), parādās gan šur, gan tur. Drīz vien no augstā balkona pie skatuves ritinājas Latvijas sarkanbaltais karogs. Parādās tas arī otrā pusē un arī pār visu skatuvi tiek viņš izplests. Galdu apklāj ar sarkanu drēbi. Viss ir kārtībā. Var nākt tie, kas atnes mums Latvijas Republiku.

Un drīz vien atskan kā apsveikums jūsmīgi aplausi. Parādās Tautas Padome. Pašā priekšgalā iet ministru prezidents Kārlis Ulmanis, tam seko viņa partijas biedri, tad pēc kārtas nāk citu partiju priekšstāvji, kuri uz skatuves ieņem vietas. Pa labi nosēstas Zemnieku Savienība, centru ieņem radikāldemokrāti, nacionāldemokrāti, republikāņi, demokrāti un neatkarīgie, bet kreiso spārnu — sociāldemokrāti un sociālrevolucionāri.

Gaidīšana beigusēs. Pieceļas Zemgals. Viņa balsī ir uzbudinājums. Viņš pirmais runā lielā vēsturiskā brīdī. Latvju zemnieka spēks ir runātājā pašā un viņa vārdos. Tie vienkārši un īsi. Varbūt par daudz īsi. Bet tie atstāj iespaidu. Īpaši sēdi slēdzot.

Arī citi runātāji netiecas pēc daudzajiem vārdiem. Visas runas vienkāršas, sirsnīgas, aprautas. Laiks par daudz nopietns un atbildīgs, lai apreibinātos no skaļām frāzēm. Vārdu vietā jānāk darbam. Latvija pastāvēs tikai ar darbu, bet ne ar vārdiem, to, likās, apzinājās visi klātesošie. Pienākums un darbs no valdības un tautas — tas tika uzsvērts.

Klātesošos bija liela sajūsma. Daudzi raudāja. Pasludinot Latviju par patstāvīgu valsti, kājās piecēlās visa Latvijas Tautas Padome, tāpat arī pirms sapulces slēgšanas, kad priekšsēdētājs uzaicināja uz kopēju darbu, visi viņa runā noklausās kājās stāvēdami. Svinīgs un neaizmirstams brīdis!

Un kad atkal atdarījās durvis, lai palaistu brīvās Latvijas pilsoņus, tad priekā viens otram uzsmaidīja un veci vīri bija kļuvuši jauni. Sveicinājās ar nepazīstamiem, sirsnīgi vēlēja laimes un nebija nevienas sejas, uz kuras nerotātos smaidi. Kaut arī mūsu Latvija pēc tumšās nakts ciešanām atplauktu tādā dzīvinošā un laimīgā smaidā.

Pār Latvju operas namu brīvi plivinājās sarkanbaltais Latvijas karogs. Tas drīz plivināsies pa visu Latvijas zemi."20

Valsts proklamēšanas faktam lielāku vai mazāku uzmanību pievērsa arī Rīgā iznākošā vācu un krievu prese.

Konservatīvās vācu avīzes "Rigasche Zeitung" informācijas nodaļa nākošā dienā ironiskā tonī ieturēto materiālu nobeidza:

"Nerimstošā publikas plaukšķināšana (Klatschen) , bravo un slavas saucieni un latviešu nacionāldziesmas (Nationallied) dziedāšana noslēdza sarīkojuma pirmo daļu, kuru momenta uzņēmums padarīja nemirstīgu nākamām audzēm."21

Pazīstamo vēsturisko fotouzņēmumu veica fotogrāfs Vilis Rīdzenieks (1884 — 1962) brīdī, kad Tautas padomes locekļi un publika, kājās piecēlusies, dziedāja "Dievs, svētī Latviju."22 Uz skatuves bez jaunā parlamenta locekļiem redzami Teodora Reitera vadītā operas kora dziedātāji, kuri bija uzaicināti, lai himna skanētu varenāk un iespaidīgāk.23

Šajā fotogrāfijā fiksēta arī mākslinieka Jāņa Kugas (1878 — 1969) vēsturiskajam notikumam speciāli dekorētā zāle un skatuve. Mākslinieks savas dzīves vakarā Albertam Brīvkalnam stāstījis par grūtībām, ar kurām nācies sastapties, dekorējot zāli:

"Ar dziļu saviļņojumu viņš atcerējās Latvijas neatkarības pasludināšanu 1918. gada 18.novembrī. Rīta pusē pie viņa ieradies Atis Ķeniņš un teicis, ka četros pēcpusdienā Rīgas pilsētas Krievu teātrī /vēlākajā Latvijas Nacionālā Teātrī/ Nacionālā Padome pasludināšot brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti. Viņš uzaicinājis profesoru šim vēsturiskajam gadījumam dekorēt teātra skatuvi, uz kuras pasludināšana notikšot. Nekādas sevišķas vēlēšanās Ķeniņš neesot izteicis, tikai norādījis, ka jaunās Latvijas karogs būšot sarkanbaltsarkans, un visu pārējo atstājis profesora ziņā.

Profesors ar kundzi steigušies uz teātri, lai redzētu, kādi materiāli tur atrodami dekorēšanas vajadzībām. Izrādījies, ka teātrī neatraduši nekā tāda, ko šinī gadījumā varētu izmantot. Profesoram pēkšņi iekritis prātā, ka vienīgā dekorācija, ko tik īsā laikā varētu radīt, būtu liels jaunās Latvijas karogs, kas kā mātes villaine pāri visai skatuvei aptvertu un tādad simboliski sargātu visus tos Latvijas tautas pārstāvjus, kas šinī svinīgajā aktā pasludinātu sengaidītās Latvijas neatkarību. Skatuves sānos un priekšā, ja dabūtu, varētu novietot lauru kokus un citus zaļumus. Bet kur ņemt drēbi karogam? Profesors ar kundzi apskrējuši visus lielākos veikalus, bet nekur nav atraduši tādu daudzumu sarkanās drēbes. Bijis slapjdraņķis, un viņiem abiem nav bijis dubļeņu. Beidzot kādā Iekšrīgas veikaliņā vajadzīgo drēbi sameklējuši. Ar dārgo nastu steigušies uz teātri, kur Kugas kundze24 ar teātra šuvēju Tillu Siliņu, profesora attālu radinieci, ķērušās pie karoga šūšanas. Profesors ar Ernestu Ūdri un pārējiem teātra skatuves strādniekiem gājuši sagatavot skatuvi. Ūdrim laimējies arī ar lauru kokiem. Redzot kādu smago ormani tos vedam, viņš pieskrējis pie braucēja un teicis, lai tikai brauc pie teātra. Ormanis, skaidri nezinādams, kur viņam koki jānogādā, arī paklausījis, un tādā veidā lauru koki pavisam necerēti tikuši iegūti skatuves dekorēšanai. Tā kā karoga krāsu proporcijas netikušas pateiktas, tad šuvējas sagriezušas visas trīs svītras vienādā platumā. Dekorēšana notikusi tādā steigā, ka vācu skatuves strādnieki nepaspējuši piestiprināt kādu līsti un ceremonijas laikā vieni sāni noslīdējuši uz leju. Vai tas nebija liktenīgs brīdinājums?

Profesors ar kundzi atklāšanas cermoniju noskatījušies no tilta virs skatuves ar izmirkušām kājām un netīrām drēbēm. Nekad, profesors teica, viņš neesot tā raudājis kā toreiz. Tās, protams, bijušas prieka asaras."25

Atceroties jaunās valsts nākamo dienu, jau pminētais Artūrs Bērziņš pēc gadiem rakstīja:

"19.novembrī mēs gājām pa Rīgas ielām, jo tā nu bija Latvijas galvaspilsēta. Ārā bija novembra slapjdraņķis. Bet sirdī sajutām tikai prieku. Ielās bija izlīmēts valdības pirmais ziņojums, ka nodibināta Latvijas valsts. Mēs gājām tālāk un skatījāmies: visā pilsētā šai rītā saskaitījām tikai piecus sarkanbaltsarkanos karogus, kas sveica jauno brīvvalsti. Tāds bija sākums."26 Citā vietā viņš pieminējis, ka bijuši tik trīs karogi — pie teātra ēkas, kur notika proklamēšanas akts, vēl viens pilsētas centrā un virs Latviešu amatnieku krājaizdevu kases nama, kur savu mitekli bija radusi jaunā valdība.

Runājot par karogu, kas greznoja valdības namu A.Bērziņš atzīmējis zīmīgu priekšnojautu:

"Slapjdraņķī pēdējam bija noplukusi sarkanā krāsa, pārplūzdama pār balto vidusdaļu. Kāds šo vienkāršo gadījumu pasteidzās izskaidrot kā ļaunu zīmi: par Latviju tautai vēl būšot jālej daudz asiņu. Viņa nojauta nav bijusi maldīga — Latvija drīz slīka asinīs."27 Tas acīmredzot bija naktī uz 18.novembri "Centrālviesnīcā" no cariskās Krievijas karoga uz ātru roku darinātais karogs.

Karogu, kas bijis pie latviešu operas nama esot šuvuši Rīgas pilsētas dārzu vecākā dārznieka Andreja Zeidaka (1874 — 1964) dzīvesbiedre Marija Zeidaka (dzimusi Gulbe, mir.1977.). Viņas vīram 18.novembrī vajadzējis piedalīties skatuves dekorēšanā. "Pēc darba viņš pārradies mājās ar sainīti padusē un sievai teicis: "Tanī ir balta un sarkana drēbe un nākamās Latvijas valsts karoga zīmējums. Sēdies pie šujmašīnas un pēc norādītā zīmējuma un izmēriem pagatavo karogu. Uz Nacionālā teātra skatuves gan karogs ir, bet tāds vajadzīgs arī pie nama ieejas." Pilna jaunības spara un sajūsmināta par Latvijai izcīnīto neatkarību, M.Zeidaka karogu pagatavojusi īsā laikā, un vakarā tas jau plīvojis pie Nacionālā teātra galvenās ieejas."28

Ja 19.novembra rītā Rīgā bija redzami tikai daži nacionālie karogi, tad dienas laikā to skaits pieauga. Tādējādi ar nacionālajām krāsām latvieši centās izteikt atbalstu savai valdībai. Arī daudzās latviešu skolās bija svinīgi akti sakarā ar 18.novembra vēsturisko notikumu.29

20.novembrī "Jaunākās Ziņas" atzīmēja, ka "uz pilsētas namiem sāk parādīties arvien vairāk Latvijas valsts karogi. Arī publikā bieži redz pilsoņus un pilsones, kas piesprauduši valsts krāsu nozīmes. Veikalos novērojams liels pieprasījums pēc žetoniem un nozīmēm, bet materiāla trūkuma dēļ visas prasības nav apmierināmas. Aiz šī paša iemesla arī nav iespējams pagatavot lielā daudzumā karogus. Tie cītīgi tiek gatavoti un drīzumā parādīsies arī tur, kur viņu vēl nav. Latviešu sejās redzama visur liela sajūsma un pēdējo dienu notikumi ir visu sarunu temats".30

Arī "Baltijas Ziņas" rakstīja, ka "ar latvju tautas karogiem vakar bij pušķoti daudzi latviešu iestāžu un privāti nami, godinot ar to ar sludinājumiem pilsētā izziņoto brīvās Latvijas demokrātiskās republikas nodibināšanos un Pagaidu Valdības sastādīšanos. Publikā dziļa sajūsma. Tautas karogu vispāri vēl maz, jo ļoti grūti dabūjama priekš viņiem vajadzīgā drēbe, kuru jau vakar veikalos stipri izpirka".31

Lai spontānajā karogu gatavošanā ieviestu daudzmaz kādu vienveidību, tas pats laikraksts ņēmis vērā Latviešu mākslas veicināšanas biedrībā 1917. gadā nolemto un piebildis: "Latvijas valsts karoga lietā aizrādams, ka, tos pagatavojot, jāraugas uz to, lai krāsu samērs iznāktu šāds: sarkanai krāsai katrā pusē jābūt divreiz tik platai kā baltajai vidū, t.i., baltā krāsa iztaisa 1/5 daļu no visa karoga. Oficiāli karoga krāsu samērs gan nav vēl pasludināts, bet pēc agrākiem norādījumiem tādam jābūt Latvijas valsts karogam."32

Agronoms Hugo Lācis (1891 — 1952), kurš pāris dienas pēc valsts proklamēšanas no Valkas ieradās Rīgā, lai stātos Apgādības ministrijas dienestā, bija novērojis:

"Namu karogošanai tautieši nežēloja drānas, jo galvenajās ielās plīvoja karogi pat nama divu stāvu augstumā un veikali vadoties no lielā pieprasījuma, steidzās gatavot jaunus karogus, līdz piemērotas drānas krājumi izsīka. Daudzos pašdarinātos karogos gan nebija ievēroti pieņemtie krāsu platuma samēri."33

Nākamajās dienās centra ielās dekorēšanai izmantoja V.Rīdzinieka proklamēšanas akta fotogrāfijas, kuras viņš izgatavoja arī 30x40 cm formātā. Tās bija izkārtas skatlogos Latvijas valsts krāsu drapējumos.34

Drīz arī latviešu kuģu īpašnieki kuģu mastos uzvilka sarkanbaltsarkanos karogus, bet par to būs stāstīts atsevišķi.

Patriotiskajiem tautiešiem nacionālās krāsas sudraba karodziņus piedāvāja Roberta Valdmaņa zelta un sudraba lietu veikals.35

22.novembrī sarkanbaltsarkanu karogu rotu ieguva arī Rīgas Politehniskā institūta ēka Troņmantinieka bulvārī (tagadējais Latvijas Universitātes nams Raiņa bulvārī).36 Toreiz, vācu okupācijas laikā, tā tika saukta Baltijas Tehniskā augstskola (Baltische Technische Hochschule) . Kā studentu korporācijas "Selonia" krustdēliem radās doma par nacionālo karogu izkāršanu un kā tā tika realizēta, stastīts žurnālā "Universitas" 1933. gadā ievietotajā vēsturiskajā skicē "Pirmie latviešu nacionālie karogi pie augstskolas":

"1918. gada novembris. Divas dienas pēc neatkarības proklamēšanas.

Konventa dzīvoklis Valdemāra ielā. Sporta biedrības dārzā. Vēla vakara stunda. Kā liktenim pamesti bēgļu bērni, kaktā sagrupējušies krustdēli. Runā par augstām lietām. Vismaz. Ar "Štoffiem" plāni: nav no kā "šteierēt"— kommīlitoņiem pašiem klājas grūti. Uz galda "okupācijas"alus. Lēni plok — nav satura. Kurmet vienīgā cerība tiek izrādīta "Vermutam", tam par 3 ost rubļiem (kur tas konfuksis Vīķelis tādu naudu jēma?!).

***

"Mums vajaga arī augstskolai dot latvisku izskatu," nāk priekšlikums. "Suvorova ielā katrai otrai mājai ir latviešu karogs. Tērbatas ielā arī."

"Lai konvents griežas pie rektora ar uzaicinājumu."— "Neko nedos."

"Kā tad nē? Viņam ar latviešiem tagad jārēķinās."— "Nekā nebij. Izej vien uz Aleksandra ielu un mēģini iestāstīt vācu žandarmam, ka tu esi Latvijas pilsonis. Tad tu redzēsi, kā ar tevi "rēķināsies"."

Klusums. Izdzertā alus glāze pārāk svarīgi noliekas uz galda un saplīst. Roka, kas to turēja, sažņaudzas dūrē.

***

"Izkārsim mēs paši!"— "Eji nu trakais — ko tad oldermans Liģers teiks?!"... Domāšnas starpbrīdis ...

"Pagaidi, pagaidi, nemaz tik traki nebūs — oldermans pieliks gan pie sienas, bet patiesībā tik priecāsies."— "Jā, oldermans, varbūt gan, bet seniors! Iznāks skandāls un mūs, varbūt, izslēgs."

Intensīva domāšana. "Sveiks!"...

***

"Rauj viņu piķis, es tomēr iešu, kas nāks līdzi?"— "Nekur tu neiesi. Nevajaga nekādu izlecēju. Ja iesim, tad iesim visi un atbildēsim visi. Polis tāds! Fazāns!"

"Galu galā — mēģināsim arī, vai tad nu būs tik briesmīgi?!"— "Iesim puiši, bet visi kopā. Solo tenorus mums nevajaga."

***

"Kur dabūt karogu drēbi? Kas pašūs?" Drēbe un šūšana maksā naudu. Atkal iestājas svinīga klusuma brīdis, jo krustdēlu kabatas visos laikmetos ir vienādas.

"Mēģināsim dabūt no 2.pilsētas teātra, no proklamēšanas akta, vai aktieri Veicu kāds pazīst?"— "Pazīstu."— "Tad aizejiet jūs abi ar Beķeri un daboniet."

***

"Man jau, studentu kungi, nekas nav pretī, atnesiet tikai atpakaļ. Teatrim viņi nepieder, nezinu kas viņus te atstājis kopš 18—tā,"nosaka aktiera Veica tīkamā balss.

Bet izrādās, ka karogi ir tikai vāji "satrākalēti". Steigā jau tā Latvijas proklamēšana notika ...

Visu nakti dūc šujmašīna, kas dekorātīvos drapējumus pārvērš par karogu.

***

Krēslains drēgns ziemas rīts. Kailos kokus un krūmus apstādījumos pie kanāla purina vējš. Pa vienam, pa diviem pa Troņmantinieka bulvāri nāk un vērīgi skatās apkārt tumši stāvi ar nūjām rokās. Divi stiepj vēl lielu saini.

Uz augstskolas kāpnēm sapulcējas un apspriežas. Kas šiem sazvērniekiem var būt padomā?

***

"Kalniņš nedos trepes, mēģināsim labāki ar Bonderu."— "Prasi priekš konventa!" Dos — nedos? Ja nedod — nekur citur nevar dabūt ...

Bet te jau nāk Rušiņš ga®ām trepēm! "Ko viņš teica?"— "Neko — neteicu priekš kā vajadzīgas."

***

"Turat augšgalu cieti, ka neslīd!"— Uzmanīgi, ar satīto karogu padusē, viens no sazvērniekiem kāpj augšā. Visu skati vērsti uz viņu. Kā iesien, kā izpleš ... Beidzot svinīgais brīdis klāt: majestātiski uzpeld latviešu karogs kārts galā, izplešas un uz brīdi ietve® sevī uzvilcēju. Apakšā stāvošie deķelē.

Pēc dažām minūtām arī otrā pusē pland sarkanbaltisarkanais.

Ir jau gaišs. Agrie ielas gājēji izbrīnā apstājas ...

***

"Wer hat die Fahnen gehisst?"— nelabā balsī rubonis Geists uzbļauj vecam Kalniņam. "Korporation Selonia"— nevainīgi atbild Kalniņš. Vācietis vēl nosparauslojas un aizskrien taisnību meklēt. Krustdēli saskatās un saslēdzas ciešāki. Tūliņ izšķirsies. Kalniņš malacis, ja būtu teicis ka fukši to izdarījuši, tad jau būtu piespieduši nojemt.

Bet paiet stunda, paiet otra, trešā — karogi joprojām vēl pland. Katrs latvietis, kas ienāk augstskolā, priecīgi pasmaida.

***

Pēcpusdienas latviešu laikraksti atzīmē notikumu pie augstskolas. Sākoties jauns laikmets arī augstskolā — latviskais, par to liecinot karogi pie ieejas.

Bet neviens nezin, ka to izdarījuši krustdēli uz savu roku."37

Vēsturiskajai skicei nobeigumā bija pievienota žurnāla redakcijas piezīme, kurā atzīmēts:

"Šinīs atmiņās atspoguļojas līksmais, bet neziņas apmāktais mūsu tautas vēstures brīdis, kad valsts neatkarības pasludinājums bija noticis, tomēr daudzi, ļoti daudzi vēl vairījās atklāti apliecināt ticību nacionālajam likteņu lēmumam, ko izkaldināja latviešu patstāvības griba un varoņgars.

Šaubas nenomāca tikai tos, ku®u krūtīs pukstēja dedzīga jaunatnes sirds. Viņi to pēcāk grieza daudzkārt pretim ienaidnieka lodēm pie Ventas, Daugavas un citur, kur melnais vai sarkanais rēgs izstiepa savas ķetnas.

Un no viņu vidus nāca arī tas cilvēks, kas lielajās novemb®a dienās teica ugunīgos vārdus — "mums vajaga arī augstskolai dot latvisku izskatu", un līdzīgi sazvērniekam spēra toreiz pārdrošo soli,— lika plandīties brīvi pie mūsu alma mater sarkani—balti—sarkanajam karogam. Kas bija šis cilvēks, kas pavadīts no sev līdzīgiem "karstgalvjiem"to darīja? To izdevās mums noskaidrot, tas bija — Gustavs Celmiņš."38

Tā aktiera un režisora Reinholda Veica (1882 — 1920) seloņiem dotā proklamēšanas akta dekorācija pārtapa augstskolas pirmajos nacionālajos karogos, bet vēlākais nacionālpatriotiskās organizācijas "Pērkonkrusts" vadītājs Gustavs Celmiņš (1899 — 1968) un karoga izkāršanas līdzbiedri Alfreds Beķeris (1895 — 1936), Jānis Liģeris (1889 — 1942), Pēteris Vīķelis (1897 — 1974) iestājās decembrī dibinātajā Atsevišķajā studentu rotā. Par brīvības cīņās izrādīto personīgo varonību visi viņi saņēma Lāčplēša Kara ordeņus.39

Vēlreiz atgriežoties pie 19.novembra, jāpiemin, ka ar savdabīgu karoga epizodi vēsturē iegāja pirmā Tautas padomes sēde, kura notika Rīgā, Lielajā Ķēniņu ielā 5 (tagadējā Riharda Vāgnera iela), pilsētas domes telpās. "Jaunākās Ziņas" 20.novembrī rakstīja:

"Sēdei vajadzēja notikt jau no rīta, bet vācu valdības pilnvarnieks Vinnigs Latvijas Tautas Padomes prezidijam vakarrīt vēl nebija devis atbildi par telpām Rīgas pilī. Latvijas Tautas Padomes priekšsēdētāja biedrs G.Zemgals tāpēc paziņoja pilsētas priekšniekam Hopfam un vēlāk Vinnigam, ka Rīgas pilsētas valdes telpas tiek ieņemtas priekš sēdes. Padomes locekļi jau sāka pulcēties sēdes zālē. Bet tad izcēlās starpgadījums."40 Šo starpgadījumu sīkāk tēlojušas "Baltijas Ziņas": "...pār pilsētas nama ieejas durvīm karājās divi Vācijas valsts karogi. Padome pieprasīja šo karogu noņemšanu, bet pilsētas priekšnieks Hopfs un Vācijas ģenerālpilnvarnieks Vinnigs palika pie tam, ka no 2 Vācijas karogiem vienu noņem un tā vietā uzvelk Latvijas karogu, kamēr otram Vācijas karogam jāpaliek. Padome tam nepiekrita un pieprasīja abu Vācijas karogu noņemšanu. Pa sarunu laiku Vācijas karogu bija noņēmuši pilsētas valdes kalpotāji un tāpēc Padome iesāka un noturēja savu sēdi, bet pēc sēdes beigām pierādījās, ka pēc viņas iesākšanās pilētas priekšnieks bez Padomes ziņas bija pavēlējis vienu Vācijas karogu atkal uzvilkt."41

Augstprātīgi šo gadījumu raksturoja "Rigasche Zeitung": "Mēs šo gadījumu jo sevišķi tāpēc ieskatām par nožēlojamu, kā kāds kareivs pilnīgi pareizi pieminēja, latviešu sarkan—balti—sarkanais karogs tikai tik ilgi var droši plivināties, kamēr melni—balti—sarkanais vācu valsts karogs še Rīgā plivinas, jo citādi pirmajam vajadzētu dot vietu sarkanajam anarhistu karogam."42 Neapšaubāmi, ka lielinieku iebrukuma aizkavēšana, galvenokārt, bija atkarīga no vācu okupācijas varas, bet "Baltijas Ziņas", kuras pārpublicēja šo materiālu, gan starpgadījumā ar karogiem, gan "Rigasche Zeitung" rakstā saskatīja necieņu pret Latvijas valsti. Tādēļ raksta nobeigumā piebilst: "Veltīga aizstāvēšanās. Latvijai pašai būs diezgan spēka aizsardzībai pret anarhiju, kad vien būs pagūts viņa organizāciju paveikt tāļāk. Melni—balti—sarkanais karogs tāpat vien taisās uz aiziešanu un tādēļ vairs nav ņemams par kādu ilgstošu drošības pamatu zīmi."43

Līdz šim apskatījām kā sarkanbaltsarkanās krāsas iemājoja Rīgā. Kaut galvaspilsētā risinājās centrālie, ar jauno valsti saistītie notikumi, tomēr liela nozīme bija stāvoklim provinces pilsētās un laukos. Dažādās vietās apstākļi bija stipri atšķirīgi. Bieži vēl pastāvošās vācu okupācijas varas iestādes traucēja latviešiem brīvi organizēties savas valsts atbalsta darbam, tomēr daudzviet notika sapulces, mītiņi, demonstrācijas un svinīgi akti, kuros iedzīvotāji sveica jauno valsti, tās parlamentu un valdību. Daudzās vietās iedzīvotājiem bija liegta iespēja nosūtīt latviešu valodā apsveikumus Tautas padomei un valdībai, jo okupācijas pasta iestādes vēstules un telegrammas pieņēma vācu valodā.44

Šī laika presē samērā plaši atspoguļots, kā valsts nodibināšanu uztvēra Latvijas iedzīvotāji, diemžēl maz sarkanbaltsarkano krāsu pieminējumi. Tas gan vēl nenozīmē, ka daudzajos aprakstītajos, valdības atbalstam veltītajos sarīkojumos to nebija. Iespējams, ka rakstītāji to neatzīmēja. Tādejādi nevar gūt pilnīgu ainu, kā pār Latvijas valsti atraisījās sarkanbaltsarkanais karogs, bet ieskatam jāapmierinas ar dažām epizodēm.

Okupācijas laika "latviešu galvaspilsēta" Valka ar karogiem rotājās jau pirms valsts proklamēšanas. 17.novembra "Līdums"atzīmēja, ka "pilsētas centrā, Kungu ielā, Kalnu ielā u.c. stalti plivinājās Latvijas nacionālie karogi."45

19 Līdums.- Nr.219.,1918.g.20.nov.

20 Jaunākās Ziņas.- Nr.4.,1918.g.19.nov.

21 Citēts pēc: Jaunākās Ziņas.-Nr.5.,1918.g.20.nov.

22 Vilis Rīdzenieks izdarījis vairākus uzņēmumus, bet fotogrāfijas gatavotas tikai no vienas fotoplates. Arī pārējie ir saglabājušies un atrodas Latvijas foto vēstures muzejā. Par to rakstījis foto vēsturnieks P.Korsaks.

23 Kalniņš B. Vēl cīņa nav galā ... [b.v.], 1983.-176.-177.lpp.

24 Kuga Emma(dzimusi Jostiņa).

25 Brīvkalns A. Krāsu varā. Jānis Kuga dzīves ceļā un laikmeta atstarojumā.-[b.v.],1978.-84.-85.lpp.

26 Bērziņš A. Vēsturisko brīdi atceroties.-Jaunākās Ziņas.-Nr.262.,1937.g.17.nov.

27 Bērziņš A. Kārlis Zariņš dzīvē un darbā.-Londonā,1959.-173.lpp.

28 -rg-. Mirusi Latvijas karoga šuvēja. Mariju Zeidaku atceroties.-Laiks.-1977.g.30.apr.

29 Vietējās ziņas.-Jaunākās Ziņas.-Nr.5.,1918.g.20.nov.

30 Turpat.

31 Baltijas Ziņas.-Nr.170.,1918.g.20.nov.

32 Turpat.

33 Lācis H. Toreiz, kad Latvijas valsts tapa.-[b.v.],1954.-10.lpp.

34 Jaunākās Ziņas.-Nr.8.,1918.g.23.nov.

35 Turpat, Nr.15.,1918.g.1.dec.,arī citos numuros.

36 Zigmunde A. Studenti brīvības cīņās.-Grām.:Rīgas Tehniskās universitātes vēstures lappuses.-Baltijas zinātņu vēstures apcerējumi,9.sēj.-R.,1992.-105.lpp.

37 Universitas.-1933.g.Nr.13.-217.-218.lpp. Rakstā sastopami daži mazākpazīstami tarmini un izteicieni no akadēmisko mūža organizāciju - korporāciju - dzīves. Ar "Štoffiem"... - "Ar degvīna pusstopiem plāni: nav no kā "piedzīt"- studiju biedriem (komiltoņiem) pašiem klājas grūti". Deķelēt (no vācu deckeln) - noņemot cepuri atdot godu. Fuksis - studentu korporācijā jaunākais, nepilntiesīgais loceklis pretstatā buršam tautietim.

38 Turpat,218.lpp.

39 Lāčplēša Kara Ordeņa kavalieri.-R.,1995.-66.,112.,321.,559.,560.lpp.

40 Jaunākās Ziņas.-Nr.5.,1918.g.20.nov.

41 Baltijas Ziņas.-Nr.170.,1918.g.20.nov.

42 Citēts pēc: Baltijas Vēstnesis.-Nr.170.,1918.g.20.nov.

43 Turpat.

44 LVVA,1307.f.,1.apr.,865.lieta,14.,15.,17.u.c.lp.

45 Līdums.-Nr.217.,1918.g.17.nov.

Turpmāk — vēl