Par pilskalniem, kas mūsu mantojums

12. un 13. septembrī Latvijā norit Eiropas Kultūras mantojuma dienas

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Simt pilskalnos visos Latvijas novados 12.septembrī mastos uzvīsies zilie Eiropas Padomes karogi, vēstot par Eiropas Kultūras mantojuma dienu sākšanos. Eiropā mantojuma dienas atzīmē kopš 1991.gada, bet Latvija šajā kustībā iekļāvās 1995.gadā, kad godā tika celts koks, koka arhitektūra. Nākamajā gadā uzmanības lokā nonāca divdesmito—četrdesmito gadu celtniecība, bet pērn — muižas un pilis. Šogad mantojuma dienu temats ir Latvijas pilskalni.

Par šo mantojuma dienu ieceri un nozīmi žurnālistus informēja Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāji Juris Dambis un Jānis Asaris un arheologs Juris Urtāns.

Latvijā pilskalni ar mākslīgi veidoto nocietinājumu grāvjiem, vaļņiem un pastāvinājumiem, ar kulta vietām un dzīvojamo apbūvi pastāvējuši līdz pat XIV — XV gadsimtam — divarpus tūkstošu gadu garā laika posmā. Ne velti tie apauguši ar leģendām un nogrimusī pils un karaļmeita kļuvuši gandrīz vai par nacionāliem simboliem. Koka piļu sen vairs nav, bet pilskani joprojām grezno mūsu kultūrainavu.

Pašlaik Latvijā esot 467 pilskalni. Daudzi no tiem ļoti aizauguši, tīši vai netīši sabojāti. Tiek uzskatīts, ka XX gadsimtā kādi 20 pilskalni gājuši bojā. Toties ik pēc trim četriem gadiem tiek atrasts vēl kāds nezināms pilskalns.

Pavisam nesen tāds atklājums notika Daugavpils rajona Demenes pagastā, pirms dažiem gadiem — Launkalnē un vēl pirms tam — Ugālē. Ar pilskalnu skaitu joprojām varam lepoties. Šo mantojuma dienu uzdevums ir pievērst cilvēku uzmanību pilskalniem kā lielai kultūrvēsturiskai vērtībai, kas, pienācīgi sakopti un izcelti, var kļūt arī par nozīmīgu kultūras tūrisma objektu un līdz ar to — arī ekonomisku vērtību.

Patlaban apmēram piektā daļa Latvijas pilskalnu pieder privātpersonām. Daudziem īpašniekiem tieši gatavošanās šīm mantojuma dienām palīdzējusi apzināties, kāda vērtība ir tāds pilskalns un kāda ir viņu personiskā atbildība par to saglabāšanu.

Juris Urtāns:

"Šo mantojuma dienu raksturīgākā iezīme ir cilvēku un daudzu pašvaldību lielā atsaucība. Īpaši jāizceļ Aizkraukles rajons un Daugmales pagasts. Ar savām ierosmēm nākuši daudzi entuziasti, arī tādas interešu kopas kā "Optimisti" Liepājā un "Kūrava" Kuldīgā. Palielinās bērnu un jauniešu līdzdalība, jo daudzos pasākumos aktīvi iesaistās skolas.

Ar šo gadu pie pilskalna savā dzimtajā Jēkabpils novadā tikusi arī Urtānu ģimene. Piesakot savu līdzdalību mantojuma dienās, Juris kā Latvijā lielākais seno piļu un pilskalnu pazinējs, viņu dzīvesbiedre Māra kā ainavu arhitekte un dēls Miķelis kā dizainers snieguši šādu anotāciju:

"Dzirkaļu pilskalns atrodas Jēkabpils rajona Kūku pagastā ap pusotra kilometra uz DR no Kūku stacijas pie Dzirkaļu pilskalnu mājām. Senais nocietinājums ierīkots kādā kalna atzarā, kas krauji izbeidzas pret purvainu zemieni. Ziemeļu nogāze, kas vērsta pret purvaino zemieni un ir 14 metrus augsta, papildus nocietināta ar terasi, bet dienvidos, kur kalna dabīgais norobežojums bijis vismazākais, senatnē veikti lielāki nocietināšanas zemes darbi. No šīs puses pilskalnu norobežos ar dziļu pārrakumu un ar pusotru metru augstu mākslīgi uzbūvētu valni, kas vēl ar vienu grāvi atdalīts no pilskalna mākslīgi izlīdzinātā un nedaudz nolaidenā plakuma. Abos pilskalna sānos to papildus nostāvināšanai izveidotas terases, uz kurām senatnē bija būvētas nocietinājumu sētas vai sienas. Jau mūsu gadsimta divdesmitajos gados, kad Dzirkaļu pilskalnu pirmo reizi uzmērīja, tā plakumā un valnī konstatēja mantraču bedres. Ticis arī stāstīts, ka, kādreiz, arot pilskalna plakumu, te atrasti dzelzs šķēpu gali, akmens ripas un akmens cirvji. Minēts arī, ka kalnā aprakts naudas pods vai naudas lāde. Šie nostāsti daļēji saglabājušies līdz mūsu dienām.

Ar teikām apvīts arī kāds avots pilskalna pakājē. Šajā avotā esot nogremdēta naudas muca, kuru varot izdabūt ārā tikai tad, kad ap avotu trīs reizes apved baltu vērsi. Reiz Dzirkaļu sādžinieki nolēmuši naudu no avota izdabūt, aizņēmušies kaimiņos Ķuncos baltu vērsi un veduši ap avotu. Pirmo reizi apveduši — nekas, otro reizi — parādījušies vilki. Kad trešo reizi vērsi veduši ap avotu, vilki metušies lopam virsū un sākuši to plēst. Dzirkalieši aizlienēto vērsi nav ļāvuši vilkiem saplosīt, tāpēc naudas muca tikai pacēlusies, bet tūdaļ ievēlusies avotā atpakaļ. Tikai stīpa vien avota malā palikusi, kas, mucai veļoties, nokritusi.

Uz rietumiem no pilskalna atrodas baznīckalns. Iespējams, ka te bijusi kulta vieta. Apkārtnē ir arī vairāki senkapi. Pilskalna ziemeļu un austrumu pakājē konstatēta plašas apmetnes vieta. Pilskalnā un tā apkārtnē atrastās trauku lauskas liek domāt, ka šī vieta apdzīvota mūsu ēras I gadu tūkstotī.

Dzirkaļu pilskalns pirmo reizi publicētos rakstos minēts 1928.gadā. Šajā pašā gadā to arī uzmērījis un nofotografējis pazīstamais Latvijas pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš. Vēlākos laikos kādreiz lauksaimniecībā izmantotais pilskalns apaudzis ar mežu."

Šādi apraksti kopā ar ilustrācijām sagatavoti par visiem simt pilskalniem, kas izraudzīti šīm mantojuma dienām. Bukletus bez maksas varēs saņemt visās pasākumu norises vietās.

Jānis Asaris:

"Līdzekļus šiem mērķiem piešķir karaļa Boduēna fonds Beļģijā. Kā dāvana tiek pasniegts arī zilais Eiropas Padomes karogs, ko pēc tam atstāj pasākumu rīkotāju īpašumā, un viņi to var izmantot arī citos svinīgos gadījumos. Viss pārējais tapis uz entuziasma pamata, ar pašvaldību atbalstu un sapratni."

Juris Dambis:

"Attieksme pret kultūras mantojumu uz labo pusi mainās gan Latvijā, gan visā pasaulē. Šogad mantojuma dienas atklāja Stokholmā 5.septembrī. Tajās piedalās 44 Eiropas valstis, taču vēlmi iekļauties kultūras mantojuma kustībā izteikušas arī Japāna, ASV, Kanāda un vairākas citas valstis, jo visā pasaulē nostiprinās pārliecība, ka droša sabiedrība var būt vien kulturāla sabiedrība un līdztekus demokrātijai, cilvēktiesībām un likumības ievērošanai par stiprāko civilizācijas pastāvēšanas pīlāru kļūst kopējā kultūras mantojuma saglabāšana.

Kā zināms, 2001.gadā visas Eiropas mērogā mantojuma dienas atklās Latvijā — šāds gods pirmo reizi tiks parādīts bijušās sociālisma sistēmas valstij. To temats būs "Pilsētu vēsturiskie centri". Jau tagad Eiropas Padomē notiek sarunas par to, ka 2001.gadā Rīgā varētu notikt ļoti augsta līmeņa konference, kas pieņemtu arī kādu starptautisku hartu vai deklarāciju par kultūras mantojumu.

Bet šajā sestdienā, 12.septembrī, Eiropas Kultūras mantojuma dienas Latvijā sāksies Daugmalē, kādus 30 kilometrus no Daugavas ietekas jūrā. Daugmales pēdējais apdzīvotības periods attiecas uz X—XII gadsimtu, kad arī Daugavas pretējā krastā — Salaspils Laukskolā pastāvēja apmetne. Vēsturnieki domā, ka šie abi senvietu kompleksi varbūt veidojuši vienu no agrākajām pilsētveida apmetnēm Latvijas teritorijā — vēl pirms Rīgas. Par visu to stāsta arī Daugmales pilskalna senvēstures ekspozīcija Daugavas muzejā. Bet tieši pulksten 13.09 sāksies interesanta ekskursija pa šo senvietu kompleksu. Tie, kas nebrauc uz Kubeseli Krimuldā, Grūbeli Sunākstē vai Batarejas kalnu Lielstraupē, varētu doties tieši uz Daugmali. Bet Talsos visu mēnesi būs skatāma bērnu zīmējumu izstāde "Pilskalns" un no 18. līdz 20. septembrim notiks Baltijas jūras reģiona pilskalnu un citu seno centru izpētei veltīta starptautiska zinātniskā konference.

Daugmales senvietu kompleksā atras-tās senlietas. XI—XII gs.

No Daugmales pilskalna bukleta

Lappusi sagatavojusi Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore