Latvija ceļā uz Eiropu

Vēstnieki kopsanāksmē — savā apņēmībā, plānos un darbos

Latvijas Republikas diplomātisko misiju vadītāji — "Latvijas Vēstnesim"

Vakar, 10. septembrī, Jūrmalā beidzās Latvijas Republikas diplomātisko misiju (Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs un kandidātvaslstīs) vadītāju divu dienu darba sanāksme. Sarunu turpinājums. Sākums "LV" nr. 261/264., 10.09.1998.

Aija Odiņa, vēstniece Čehijā un pie Svētā Krēsla

— Ko šajā darba sanāksmē jums visvairāk gribētos dzirdēt no ministrijas vadības un saviem kolēģiem?

— Labi, ka organizēta šāda sanāksme, lai mēs dzirdētu viedokļus un labāk varētu izstrādāt savu taktiku pirms Vīnes padomes. Savu darba taktiku. Protams, Čehija pieder pie ES asociētajām valstīm, bet arī mūsu vēstniecības darba specifika prasa skaidrību šajos jautājumos.

— Salīdzinot ar Čehijas diplomātu un ārlietu ministrijas pieredzi — kas, jūsuprāt, ir mūsu ārpolitikas šobrīd akūtākā problēma Latvijas virzībā uz ES?

— Čehi vienkārši ļoti veiksmīgi īstenoja pirmo skrīninga posmu, 12 paragrāfus. Tagad notika pirmās grupas valstu sanāksme, kurā tika izstrādāts t.s. position paper (pozīcijas izklāsts). Mēs no čehiem varam daudz ko mācīties — par to mēs arī informējam mūsu Ārlietu ministriju. Jo viss šis diplomātiskā darba process mums ir ārkārtīgi svarīgs.

Čehija visus šos mēnešus ir bijusi mūsu valstij ļoti labvēlīga. Par to arī mūsu ārlietu ministrs Valdis Birkavs pateicās Čehijas ārlietu ministram viņa vizītes laikā. Šis formulējums bija par Čehijas augsto morāli ārpolitikas jomā.

— Šajās dienās visu valstu ārpolitikas resori analizē un cenšas arī prognozēt situāciju Krievijā.

— Čehi, protams, ar bažām vēro notikumu attīstību Krievijā. Viņi vēlas, lai šajā lielajā valstī valdītu stabilitāte. Analītiskajā darbā ir iesaistīts arī Čehijas izlūkdienests. Jo viņi baidās ne tik daudz no Krievijas finansiālās krīzes, cik no tās sekām. Viņi baidās, ka būs nelegālo imigrantu plūsma līdz ar tai līdznākošiem noziedzības uzplūdiem. Un tieši tādēļ stāvoklis Krievijā tiek vērots rūpīgi un ar bažām.

Alberts Sarkanis, vēstnieks Somijā

— Ko jūs gribat izrunāt šajā vēstnieku darba sanāksmē un ko akcentēt no savas vēstnieka pieredzes Somijā?

— Ārpolitiskie notikumi šogad attīstās ļoti strauji. Ne tikai Latvijā, bet arī Eiropas Savienībā, arī Austrumos. Latvijai tajos joprojām jāsaglabā sava vieta un sava virzība.

Līdz ar to Latvijas ārpolitiskajam dienestam un vēstniecībām jābūt vienotām attieksmē pret daudziem jautājumiem un dažkārt pat detaļām. Šis darbs ir svarīgs arī ar to, ka Latvija tiek vērtēta attiecībā pret ES un Eiropas Komisijas progresa ziņojumu. Un skatījums uz Latviju no katras valsts tomēr ir atšķirīgs. Savukārt šīs atšķirības nosaka, ka mūsu skaidrojumiem jābūt ļoti saskaņotiem. Tas ir svarīgi decembrī gaidāmā Latvijas novērtējuma kontekstā. Jo mums ir jāstrādā ar mūsu draugiem, arī ar tiem, kas varbūt izturas pret mums rezervēti. Galu galā, šis gads raksturīgs ar nestabilitātes un konflikta situāciju pieaugumu visā pasaulē. Latvijai jādomā arī par savām drošības garantijām , kas ir viens no mūsu svarīgākajiem uzdevumiem. Mazai valstij tas ir pastāvīgs uzdevums.

— Kā jūs vērtējat Somijas prezidenta neseno Latvijas apciemojumu lībiešu svētkos Mazirbē? Šis notikums Latvijas plašsaziņas līdzekļos guva neadekvāti pieticīgu atspoguļojumu.

— Daļēji tā bija arī Somijas puses vēlme, jo tā bija privāta vizīte— brauciens uz lībiešu svētkiem. Prezidenta Ahtisāri runa Mazirbē bija Somijai pierastajā garā — ārēji visai atturīgi, taču tajā bija izsvērts katrs vārds. Ne jau vienmēr visas lietas jānosauc vārdā. Taču par virzību un to, kā Somijas puse redz Latvijas attīstību, prezidenta Ahtisāri runā bija pateikts. Un šādas privātas vizītes ir ļoti svarīgas.

— Somijas prezidenta vizīte bija arī ļoti būtiska Latvijas virzībā uz Eiropas Savienību, jo daļēji kliedēja visai izplatīto viedokli par to, ka Somija atbalsta vienīgi Igaunijas integrāciju ES.

— Nebūs pārspīlēts, ja teikšu, ka šogad Somija ļoti lielu uzmanību pievērsusi tieši Latvijai. To uzsver arī Somijas amatpersonas — ka Latvijas ekonomiskie rādītāji atsevišķās pozīcijās ir ļoti līdzīgi mūsu ziemeļu kaimiņiem.

— Somija ir ļoti pieredzējusi arī attiecībās ar abu mūsu kopīgo kaimiņvalsti Krieviju.

— Visādā ziņā Somijā ļoti vērīgi seko notikumu attīstībai Krievijā. Jā, Somija ir ļoti pieredzējusi arī attiecībās ar Krieviju. Un bieži lietotais termins"finlandizācija" ar dažkārt pat negatīvu pieskaņu ir būtībā ļoti paviršs. Pats svarīgākais ar Krieviju, īpaši mums, nelielām valstīm, ir — neiekrist emocijās. Nosvērtība katrā jautājumā un sevišķi politikā. Latvijā, tāpat arī Krievijā, politikā ir varavīksnes spektrs. Un ne vienmēr viena vai otra politiskā spārna izteicieni jāvērtē visas valsts politikas kontekstā. Ir parādības, kas jau savos pamatos ir determinētas un vēsturiski pastāv. Vispirms jau šī minoritāšu jeb, es tomēr teiktu, semiminoritāšu problēma. Jo Latvijā minoritāšu jautājums, manā ieskatā, ir atrisināts tikpat labi kā Somijā vai Zviedrijā. Ar to es domāju tradicionālās minoritātes, tai skaitā arī krievu minoritāti Latvijā. Savukārt tiem cilvēkiem, kas Latvijā iebraukuši pēc Otrā pasaules kara, vēl jākļūst par minoritāti. Viņiem jāatrod sava identitāte. Šis vēsturiskais identitātes jēdziens viņiem vēl nav nogulsnējies, un attīstības problēma pastāv. Mēs nevaram teikt vai izlikties, ka šeit nav problēmas. Taču lietas virzās uz labo pusi. Un liela daļa cilvēku Latvijā tagad arī mēģina sev radīt šo identitāti. Latvisku vai krievisku, tomēr savu identitāti.

— Jūs par semiminoritāti dēvējat cilvēkus, ko Krievijas propaganda sauc par "krievvalodīgajiem".

— Minoritātei, tāpat kā tautai, ir ētisko, estētisko, tiesisko normu kopums. Tas veido etnisko identitāti. Pagaidām vienīgā etniskā identitāte šiem "krievvalodīgajiem" ir lingvistiskā vai, varētu arī teikt, sociāli lingvistiskā, valodas lietojums, bet dziļāki minoritātes kritēriji šiem cilvēkiem nav nostabilizējušies. Taču domāju, ka Latvijā šiem cilvēkiem tomēr ļoti pozitīvi attīstās kaut vai vietas izjūta. Un es esmu optimists kaut vai tajā ziņā, ka beidzamajos gadsimtos mēs Latvijā ar cittautiešiem vienmēr esam pietiekami labi sadzīvojuši. Latvijai ir vajadzīgs vismaz relatīvs miers, lai tiešām sakārtotu lietas bez kādiem ārējiem drastiskiem spiedieniem. Jo pretējā gadījumā abpusēji var uzvirmot emocijas. Bet emociju apstākļos bieži vien ir grūti atrast izsvērtu risinājumu.

Es esmu īpaši pievērsies starptautiskajai informācijai par gaidāmo referendumu, arī Eiropas ziņu aģentūrās pavīd šīs problēmas vēsturiskais aspekts — kādā veidā šis cilvēku kontingents Latvijā ir izveidojies. No tā redzams, ka ārvalstīs cenšas izprast šī jautājuma sarežģītību. Taču es esmu optimists. Augustā biju Latgalē un redzēju, piemēram, Audriņu vidusskolā ļoti pozitīvu darbu, ko skolotāji veic, sekmējot cittautiešu integrāciju Latvijas sabiedrībā.