Mēs visi Latvijā

Lībiešu doma un gars — rakstītā vārda spēkā, krāsu un skaņu priekā

Šodien un rīt, 11. un 12. septembrī, — Rīgā svētkus svin lībiešu kultūra, māksla, grāmatniecība

Baiba Damberga (attēlā pa kreisi) — māksliniece, dzejniece un jauniešu ansambļa "Vīm" vadītāja. Viņas dzimtā vieta ir Sīkrags. Beigusi Kolkas pamatskolu, Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu un Mākslas akadēmijas grafikas nodaļu. Pirmo personālizstādi sarīkojusi Kolkā 1994. gadā. Vairākas izstādes bijušas kopā ar dzīvesbiedru grafiķi Viesturu Ozoliņu. Darbi atrodas gan muzeju kolekcijās, gan privātkolekcijās Latvijā, Somijā, Kanādā un Īrijā. Ilustrējusi vairākas dzeju grāmatas. Bet Lībiešu gadagrāmatas mākslinieciskais veidols bez viņas nemaz nav iedomājams.

Savukārt gleznotāja Rita Lele (attēlā pa labi) pēc Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas un Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas strādā par pedagoģi Mazirbes skolā. Lielu interesi izraisīja viņas personālizstāde Rīgas galerijā "Bastejs" 1995. gadā. Ritas Leles darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā, Zviedrijā un Vācijā.

Zaļibaltizilais lībiešu karogs pie Reiterna nama plīvo jau kopš 5. septembra, kad skatītājus te sāka pulcināt fotoizstādes "Lībiešu krasts" un "Te manas mājas", kā arī lībiešu mākslinieku darbu skate. Arī grafiķes Baibas Dambergas personālizstāde "Trešais sēklis". Viņa uzskata, ka tieši trešais sēklis ir spēku pārbaudes punkts: "Līdz tam nav liela māksla tikt, bet pie trešā sēkļa jāpadomā — vai pietiks spēka, vai tālāk varēšu?" Un gan ar savu mākslu, gan visu savu būtību slavenās Dambergu dzimtas pēctece uz šo izaicinājumu atbild nešaubīdamās: "Jāvar!"

Svētku priekšvakarā Lībiešu kultūras centrs rīkoja preses konferenci, kurā piedalījās šī nozīmīgā pasākuma veicinātāji un atbalstītāji. Rīgas domes priekšsēdētājs Andris Bērziņš atzinīgi novērtēja Lībiešu kultūras centra sistēmisko pieeju un perspektīvas izjūtu šo kultūras dienu rīkošanā. Tās būs arī solis uz Rīgas astoņsimtgades svinībām: "Mēs gribētu šos gadus līdz lielajai jubilejai katru iezīmēt ar kaut ko īpašu, raksturīgu. Šis ir Rīgas pirmiedzīvotāju — lībiešu gads. Tāpēc arī šīs kultūras dienas notiek vispiemērotākajā brīdī."

Šo domu tālāk attīstīja Rīgas domes Kultūras un reliģijas lietu komitejas priekšsēdētāja Karina Pētersone: "Šais četros gados līdz 2001. gadam, kad būs Rīgas 800 gadu jubilejas kulminācija, mums jācenšas labāk iepazīt pašiem sevi, mūs visus kopā. Tātad arī lībiešus kā vienu no Latvijas pamattautībām un kā Rīgas pirmiedzīvotājus. Šīs kultūras dienas varētu būt nozīmīgs notikums. Jau no fotogrāfijām, gleznām un grafikas darbiem te mūs uzrunā kaut kas īsts, kam piemīt iekšējs spēks, pretestības gars, stiprs kodols."

Biroja "Rīgai 800" direktore Ingūna Rībena šīs organizācijas atbalstu Lībiešu kultūras dienām motivēja līdzīgi: "Lībiešu valodas, mākslas un kultūras saglabāšana ir būtiski svarīgs uzdevums arī pasaules kultūras kontekstā. Mūsu laikmetā, kad dzīves modernizācija, unifikācija un vienādošanās sasniegusi jau tādu pakāpi, ka kļūst garlaicīgi dzīvot. Jādara viss, lai katra, arī vismazākā, tautība varētu kopt un izpaust savu nacionālo identitāti, savu īpatnību."

Valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas "Lībiešu krasts" direktors Edgars Sīlis, Lībiešu kultūras centra vadītāja Gundega Blumberga un Tartu universitātes absolvents, dzejnieks un mākslinieks Valts Ernštreits par pašu cerīgāko iezīmi lībiešu kultūras un nacionālās pašapziņas kopšanā atzīmēja to, ka ar savu piederību lībiešu tautai sāk lepoties jaunatne. Kā uzsvēra Gundega Blumberga, kultūra ir tas karogs, kas var stiprināt lībiešu vienotību. Katram, kas grib ko darīt savas apdraudētās tautas labā, ir jāsaprot: tagad un tūlīt ir jāapzinās, ka vienīgā prioritāte, kuras dēļ ir vērts ziedot savu laiku, līdzekļus un personiskās vēlmes, ir valoda un kultūra, un ir jādara tagad un tūlīt. Ja tas netiek darīts, var uzskatīt, ka cīņā ar laiku lībieši ir cietuši sakāvi, un tad varēs vien vaimanāt par grūto dzīvi un liet asaras, iztēlojoties, kā pa smilšaino liedagu nebūtībā aiziet pēdējais no tautas brāļiem.

Kultūras dienas šodien ievada lasījumi "Lībieši un Rīga" ar profesora Andra Caunes, akadēmiķa Saulveža Cimermaņa un citu pazīstamu vēsturnieku un etnogrāfu priekšlasījumiem, ar lībiešu tematikas zinātnisko un praktisko aspektu izvērsumu, jo plašās laika dimensijās — no senvēstures liecībām līdz prognozēm par lībiešu valodu XXI gadsimtā. Par lībiešu atmodas gaitu no 1972. līdz 1992.gadam referēs vēsturniece, pirmā atjaunotās Līvu savienības priekšsēdētāja Ieva Neilande, par lībiešiem un valsts politiku — "Lībiešu krasta" direktors Edgars Sīlis.

Sestdien, 12.septembrī, svētkus svinēs pirmā lībiešu dzejas izlase "Es viltīgāks par tevi, menca". Tajā rodamas biogrāfiskas ziņas par autoriem un visi dzejoļi lasāmi gan lībiešu, gan latviešu valodā. Krājums tapis ar daudzu entuziastu pūliņiem un ir tikpat pamatīgs, ar tādu pašu mīlestību veidots kā "Lībiešu gadagrāmata". Abi šie mākslinieciski skaistie un saturiski bagātie izdevumi kopā ar "Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu" šā gada 3.numuru, kas pilnīgi veltīts lībiešu tematikai, ir tā neredzamā aisberga daļa, kas ļauj tik spoži atmirdzēt kultūras dienu norisēm.

Baibas Dambergas grafika

Atšķirot pirmo lībiešu dzejas izlasi "Es viltīgāks par tevi, menca!"

No Valta Ernštreita rakstītā grāmatas pēcvārda:

Šīs grāmatas iznākšana nav iedomājama bez Harija Skujas, Pētera Damberga, Paulīnes Kļaviņas un Tenu Karmas paveiktā, kārtojot "Lībiešu dzejas antoloģiju" — krājumu, kas ņemts par pamatu dzejas izlasei. Diemžēl 1088 lappušu biezās antoloģijas iznākšana tādā veidā, kādā tā tika sakopota 1982.gadā, nebija iespējama ne tās sagatavošanas laikā, ne arī tagad.

"Lībiešu dzejas antoloģiju" pamatoti var dēvēt par pilnīgu lībiešu dzejas apkopojumu. Tajā patiešām ir visi lībiešu valodā rakstītie dzejoļi vai atdzejojumi. To izdodot, tiktu publicēta visa līdz 1982.gadam uzrakstītā lībiešu dzeja. Taču šim izdevumam būtu vien vēsturiska vai filoloģiska vērtība, to vairāk vai mazāk efektīvi varētu lietot tikai kā valodas paraugus. Īpaši tāpēc, ka atšķirības dzejoļu literārajā kvalitātē bieži vien ir tikpat grandiozas kā pats lielkrājuma apjoms. Vēl viens no antoloģijas mīnusiem bija atdzejojuma pārāk vienmērīgā kvalitāte, kura, domājams, radusies no atdzejojamo darbu pārāk lielā apjoma. Harijs Skuja pats lībiešu valodu nav zinājis, tāpēc atdzejojis no Pētera Damberga, Hildas Grīvas, Tenu Karmas un Paulīnes Kļaviņas sagatavotajiem parindeņiem. Bieži vien latviskais atdzejojums pārsniedz oriģināla literāro kvalitāti vai otrādi.

Veidojot šo dzejas izlasi, ir mēģināts apvienot divas šķietami nesavienojamas lietas — kvalitāti un kvantitāti. Grāmatas mērķis ir gan sniegt pārskatu, gan radīt interesi par lībiešu dzeju. Tāpat kā antoloģijas manuskriptā arī šeit ir pievienotas īsas biogrāfiskas ziņas par katru autoru. Izlasē iekļautie autori ir sakārtoti hronoloģiskā secībā pēc to dzimšanas datumiem, bet paši dzejoļi, — cenšoties panākt to savstarpējo saderību. Uldis Krasts daļu dzejoļu vēlreiz atdzejoja latviski.

Uzmanība ir pievērsta arī lībiešu valodas sistematizēšanai. Tā kā lībiešu valodā ir divas pamatizloksnes — austrumu un rietumu — un izlasē iekļauti arī pagājušā gadsimta dzejnieka darbi, ir mēģināts panākt kompromisu starp galīgā teksta maksimālu atbilstību pēc skanējuma oriģinālam un lībiešu rakstu valodas principiem. Vietām ir mēģināts sākotnējo skanējumu restaurēt (piemēram, ja dzejolis pirms tā publikācijas ir pārcelts no oriģinālās — rietumu — izloksnes uz austrumu un tādējādi zaudējis ritmu un atskaņas utt.). Izlasē ir iekļauti arī tādu dzejnieku lībiešu valodā rakstītie dzejoļi, kuri paši nav lībieši (Lauri Ketunens, Oskars Loritss, Laimons Rudzītis).

Tāpat kā jebkuras tautas arī lībiešu dzejas pirmsākumi mēklējami folklorā. Jāpiezīmē, ka pašlaik lībieši ir viena no bagātākajām tautām, ja rēķinām, kā tas ir pieņemts, runājot par latviešu folkloru, folkloras vienībās uz cilvēku. Jau 20. — 30. gadu mijā lielākais lībiešu folkloras vācējs igaunis O.Loritss ziņoja, ka uz katru no tūkstoš lībiešiem ir savāktas astoņas folkloras vienības. Laika gaitā šis skaitlis ir divkāršojies, četrkāršojies, simtkāršojies. Tagad uz katru lībiešu valodas runātāju var rēķināt gandrīz divtūkstoš folkloras vienību. Bet neviens nevar vārdā nosaukt lībiešu tautasdziesmu sacerētājus.

Lai rastos dzeja, jābūt iespējai to pierakstīt, saglabāt un nodot tālāk. Pierakstīšana nozīmē ne tikai papīru, spalvu un tinti, bet arī rakstītprasmi, tas ir, izglītību. Kā zināms, izglītības ieguve lībiešu valodā nekad nav bijusi iespējama. Ir pieņēmums, ka pirmie teksti lībiešu valodā parādījušies jau 16. gadsimtā — tai pašā laikā, kad latviešiem. Literatūra lībiešu valodā varēja veidoties līdz ar rakstītprasmes un izglītības rašanos, t.i., 18. — 19. gadsimtā, bet, lai attīstītos dzeja, tai jābūt publiski pieejamai. Šinī ziņā lībieši ir nedaudz citā situācijā nekā latvieši.

Pirmie zināmie lībiešu inteliģenti, kas tulkoja lībiešu valodā arī pirmās grāmatas, bija Jānis Princis kopā ar dēliem un Nika Polmanis. Viņu tulkotais Mateja evaņģēlijs austrumu un rietumu izloksnē iznāca Londonā 1863.gadā. Diemžēl katra grāmata iznāca 250 eksemplāru metienā un vairāk bija paredzēta kolekcionāriem, nevis reāliem lasītājiem. Pirmā grāmata lībiešu valodā, kas patiešām nonāca pie lībiski lasošajiem, bija tas pats Mateja evaņģēlijs, kura jaunā redakcija 1880.gadā iznāca Pēterburgā.

Tādējādi šis gads ir liekams par sākumu lībiešu literatūras attīstībai. Līdz ar to lībiešu kultūras attīstībā, ja salīdzina ar latviešu vai igauņu kultūru, ir nobīde par vienu atmodu. Pirmā lībiešu kultūras atmoda sākās tikai 1920.gadā līdz ar Tartu universitātes profesora Lauri Ketunena un tolaik vēl studenta Oskara Loritsa ekspedīciju pie Kurzemes lībiešiem. Viņi iekustināja lavīnu. Viņi abi inspirēja lielu daļu no lībiešu kultūras dzīves, faktiski lika pamatus mūsdienu lībiešu rakstu valodai un sāka aktīvi izdot grāmatas lībiešu valodā. Viņu sastādītās un Igaunijā izdotās grāmatas kļuva par galvenajām lībiešu literatūras attīstības veicinātājām.

Šī gadsimta trīsdesmitajos gados par galveno literatūras saziņas līdzekli kļuva mēnešraksts "Līvli", kuru sāka izdot 1931.gadā ar Somijas sarūpēto tehniku. Tieši "Līvli" ir publicēta lielākā daļa "Lībiešu dzejas antoloģijā" iekļauto dzejoļu. Savā ziņā, pateicoties laikrakstam un tam, ka bija radusies jauna lībiešu inteliģences paaudze, lībiešu dzejā sāka parādīties jaunas kvalitātes.

Pēc II pasaules kara lībiešu dzejas plūsma apsīka. Vairs neiznāca lībiešu grāmatas un periodika. Lībiešu dzeja, līdzīgi kā paši lībieši, atradās daļējā pagrīdē. Tie, kuri bija sākuši rakstīt dzejoļus vēl 20. un 30. gados, to turpināja, bet jaunu vārdu tikpat kā nebija. Un arī tie, kas rakstīja, darīja to galvenokārt savam priekam. Dažu autoru darbi tika publicēti Igaunijā. Lībiešu literatūrā kopumā iestājās panīkums. Mūsdienās lībiešu valodā raksta vien retais, taču ir lībiešu dzejnieki, kuri raksta latviski. Šī grāmata ir paredzēta kā latviešu, tā lībiešu valodā lasošajiem cilvēkiem. Latviski lasošajiem tā ir iespēja izjust paralēlas kultūras skanējumu, kultūras, kas plūst katra otrā latviešu asinīs, bet par kuras esamību daži par nenojauš. Lībiešu valodā lasošajiem tā ir iespēja ieklausīties šīs valodas melodijā, sajust un sadzirdēt to, ko lībietis teicis lībietim.

Jaunība un pieredze — roku rokā. No labās — Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, igauņu valodnieks ar apskaužamām latviešu un lībiešu valodas zināšanām Tenu Karma un jaunais lībiešu dzejnieks un somugristikas spe-ciālists Valts Ernštreits Foto: no Lībiešu kultūras centra arhīva

Lot Lindenberg

Lote (Šarlote) Lindenberga-Urga

Lųlajiz loul

Siz ku ma piĒki jema jĶs pids kČrant jĶokĒiz vļl,

siz l˙lidi ma l˙liz nei, kui ma siz opiz sįl.

Un ku ma sĶrõks nokaziz un jellõ pČrmuoistiz,

siz l˙lidi