Par privatizēta uzņēmuma ikdienu

MĀRA CAUNE, grāmatu apgāda "Preses nams" vadītāja, — "Latvijas Vēstnesim"

Māra Caune

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Grāmatu apgāds "Preses nams" pastāv kopš 1992. gada septembra. Tas izveidojās diezgan interesantā veidā. Astoņdesmito gadu nogalē ar grāmatu izdošanu sāka nodarboties arī literārā žurnāla "Karogs" redakcija. Galvenā redaktore Māra Zālīte bija vienojusies ar akciju sabiedrības "Preses nams" prezidentu Kazimiru Dunduru par sadarbību grāmatu izdošanā — "Karogs" varēja izmantot tipogrāfijas pakalpojumus, bet par tiem norēķinājās pakāpeniski, pēc grāmatu pārdošanas. Māra Caune tolaik redakcijā vadīja šo grāmatu izdevējdarbības nodaļu. Lai paplašinātu oriģinālliteratūras izdošanu, tapa jauns apgāds "Preses nams".

— Man jau kopš bērnu dienām bija ļoti liela interese par grāmatniecību, jāteic, lielāka nekā par žurnālistiku. "Karogā" izdevējdarbības iespējas tomēr bija ļoti ierobežotas, jo galvenais bija žurnāla, nevis grāmatu izdošana. Un tā nu es ar Dundura kungu pārrunāju, vai mēs kopā nevarētu izveidot latviešu oriģinālliteratūras grāmatu apgādu. Viņš manu ideju atbalstīja un tā arī dabūja "uz kakla" šo diezgan apgrūtinošo izdevniecības nastu. Protams, Kazimirs Dundurs ik pa laikam man ar humoru ir atgādinājis, ka nopirkt un pārdot papīru būtu daudz izdevīgāks bizness nekā šīs klapatas ar grāmatu izdošanu, kad nereti peļņas vietā ir bijuši rūpesti un zaudējumi.Taču, pateicoties viņa atbalstam, esam noturējušies un, šķiet, bez lielīšanās varu teikt — kļuvuši par lielāko latviešu oriģinālliteratūras izdevēju valstī. Pirmā grāmata apgādā bija Zigmunda Skujiņa "Sarunas ar jāņtārpiņiem". Piecos gados izdots vairāk nekā 400 nosaukumu grāmatu. To starpā gribu pieminēt iestrādes no "Karoga" laikiem — Konstances Miķelsones "Nakts parāde", Jāņa Ādamsona "Sava ceļa gājējs", Anšlava Eglīša "Piecas dienas". Pēdējā laikā iznākusi Birutas Eglītes publicistikas grāmata par Labklājības ministrijas darbību, vēstures profesora Heinriha Stroda "Nacionālo partizānu karš", Eduarda Berklava memuāri — lieli, fundamentāli darbi, kuriem nepieciešami zinātniskie redaktori. Šogad tieši šī iemesla dēļ ar diezgan lielām grūtībām top Heinriha Stroda otrā grāmata — "Nacionālo partizānu kara" turpinājums, kurai jau ir ļoti daudz pasūtītāju.

— Jūsu apgādā klāt nācis jauns atzars — enciklopēdiju izdošana. Var pat teikt, ka "Preses nams" izglāba latviešu enciklopēdiju no iznīcības, kad privatizācijas procesā izdevniecība "Latvijas enciklopēdija" tika pakļauta bankrota procedūrai.

— To varētu nosaukt arī par "likteņa pirkstu". Pērn kāda kolēģe no šīs redakcijas aicināja mani piedalīties konkursā par tiesībām uz enciklopēdiju izdošanu. Pirmajā brīdī gan uzskatīju, ka to nav iespējams "pavilkt", taču kad līdz pieteikšanās pēdējam brīdim bija atlikušas vairs sešas dienas, ātri ātri saņēmāmies, sagādājām visus dokumentus, izstrādājām priekšlikumus (jā, Kazimirs Dundurs piekrita arī šai mūsu idejai) un Izglītības un zinātnes ministrijā pieteicāmies konkursā par nacionālo enciklopēdiju izdošanas tiesībām. Norišu secība bija šāda: valsts izdevniecība "Latvijas enciklopēdija" tika nodota privatizācijai. Neviens uz to nepieteicās, un visa mantība, izņemot valsts daļu — manuskriptus un bibliotēku — nonāca izsolē. Bija iespēja piedalīties arī izsolē, samaksājot aptuveni 3 tūkstošus latu par grāmatām, kuras jau bija gatavas un nododamas pārdošanai, taču akciju sabiedrības valde nepiekrita šim manam priekšlikumam. Varbūt arī pareizi, jo šai produkcijai nāca līdzi ļoti daudz balasta — izdevumu, kas nestu tikai zaudējumus. Tātad mēs piedalījāmies tikai iepriekšminētajā konkursā un ieguvām tiesības pārņemt valsts daļu. Vienojāmies ar Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāju Pēteri Pētersonu un noslēdzām arī atbilstošu līgumu, ka lielāko daļu bibliotēkas nododam glabāšanā "māmuļā". Tur šīs vērtīgās grāmatas atradīsies piemērotās telpās un būs pieejamas ikvienam interesentam. Tas ir ļoti bagātīgs vārdnīcu un enciklopēdiju klāsts, tūkstošiem sējumu. Savās telpās Preses namā, kas ir diezgan šauras, paturēsim tikai to literatūru, kas nepieciešama enciklopēdiju tapšanas procesā.

— Kā turpināt enciklopēdiju izdošanas darbu?

— "Latvijas enciklopēdijā" bija izdoti pirmie trīs "Latvijas dabas" sējumi.Mums palika ceturtais, piektais un sestais. Šo enciklopēdiju izdošanai Privatizācijas aģentūra no Valsts īpašuma privatizācijas fonda piešķīra 50 tūkstošus latu, ko mums pārskaitīja Izglītības un zinātnes ministrija. Tā ir pārāk maza summa, lai izdotu visas enciklopēdijas, un ļoti liels paldies Vides aizsardzības fondam, kas sniedz atbalstu, lai šīs enciklopēdijas varētu iznākt. "Latvijas dabas" pirmie sējumi grāmatnīcās maksāja sešus septiņus latus. Pēdējie, mūsu izdotie, sējumi maksā 3 latus un piecdesmit santīmus. Esam šo izdevumu padarījuši lasītājam pieejamāku. Visa privatizācijas fonda nauda tika ieguldīta enciklopēdijas pašizmaksā. To izdodam 4000 eksemplāros — tāpat kā līdz šim. Enciklopēdiju izdošana ir ļoti sarežģīts un dārgs darbs. Ceru, ka reiz mūsu valstsvīri tomēr novērtēs enciklopēdiju nozīmīgumu tautas izglītībā. Kaut gan — pavērojot partiju pārstāvju priekšvēlēšanu diskusijas, pārņem šausmas — tik daudz nekulturālības un tik maz inteliģences... Parēķinu, cik daudz naudas izlīmēts plakātos uz stabiem. Varbūt partijas rīkotos gudrāk un tālredzīgāk, ieguldot naudu vērtīgu grāmatu izdošanā, un titullapā būtu rakstīts, ka šo izdevumu sponsorējusi tāda un tāda partija... Tas paliktu kā akmenī cirsts vēl gadiem uz priekšu. No dažām partijām es gan neņemtu pat zelta kalnus, bet tā jau ir cita saruna.

— Vai kādu no saviem projektiem esat iesnieguši arī Kultūrkapitāla fondā?

— Būdami solīdi, izvirzījām tikai vienu darbu — enciklopēdijas "Latviešu teātris un kino biogrāfijās" 1. sējumu. Tajā paredzēts vairāk nekā 700 ilustrāciju. Pirmo reizi Latvijā tiek veidota tik perfekta šīs nozares enciklopēdija, kur atspoguļoti unikāli fakti. Taču šis izdevums nedabūja ne santīma. Saņēmām atrakstīšanos, ka varam piedalīties nākamajā konkursā. Taču darbam ir jāturpinās, mēs nedrīkstam rotaļāties. Šis sējums šogad iznāks tik un tā. Es domāju, ka, veidojot Kultūrkapitāla fondu, vajadzēja būt stingrai stratēģijai, kādus projektus atbalstīt. Protams, individuālos radošos cilvēkus ar stipendijām vajag atbalstīt, par to nav runas. Bet lielajiem projektiem vajadzētu piešķirt līdzekļus tikai tad, ja tiem ir jau daļa savas naudas, iestrādes un nodrošinājums. Bet enciklopēdiju izdošanai vispār vajadzētu būt valsts dotētai. Tas viss nāks atpakaļ ar uzviju. Šobrīd bibliotēkas jautā — kāda būs atlaide, lai varētu iegādāties šos izdevumus? Tagad apgādam "Preses nams" jāatsakās no jau tā niecīgās peļņas, lai bibliotēkas varētu tikt pie šīm enciklopēdijām. Taču, par spīti visam, mēs tās izdodam un izdosim. Šogad iznāca "Latvijas dabas" 5. sējums, kas gan daļēji jau bija sagatavots "Latvijas enciklopēdijā", un tagad septembrī — 6. sējums, kas pilnībā jau izstrādāts šeit. Tādējādi šī sešos sējumos iecerētā enciklopēdija ir pabeigta. Domājam to turpināt arī nākotnē par citām ar dabu saistītām tēmām. Ar Kuģu īpašnieku asociācijas atbalstu tika izdota "Jūrniecības enciklopēdija". Šobrīd sagatavošanā ir "Latvijas pilsētas" — pilnīgi jauna enciklopēdija ar visiem 77 pilsētu plāniem. Tāda vēl nav bijusi. Vienas grāmatas pašizmaksa pārsniedz 10 latus, tātad atkal jāmeklē kāds materiāls atbalsts, lai to padarītu lētāku. Vienu gan varam solīt — ja parakstītāju būs pietiekami, tad abonenti varēs iegādāties grāmatas lētāk. Ieceres mums ir ļoti lielas. Gadsimta beigās, gan ar nosacījumu, ka valsts palīdzēs, gribam uzsākt darbu pie Latvijas Lielās enciklopēdijas. Par godu Rīgas jubilejai 2001. gadā esam iecerējuši laist klajā jaunu Rīgas enciklopēdiju. Ja vien būs līdzekļi un telpas. Esam iesnieguši Ministru prezidentam Guntaram Krastam projektu par Enciklopēdiju centra izveidi. Tas nonāca atpakaļ Izglītības un zinātnes ministrijā, no kurienes mēs šo garo ceļu uzsākām. Tai jau tāpat samazināti budžeta līdzekļi un tātad no turienes palīdzību nav ko gaidīt. Tomēr mēs rokas nenolaižam.

— Vai akciju sabiedrības "Preses nams" privatizācija jūtami ietekmējusi jūsu apgāda darbību?

— Es vēl īsti nezinu, kādā statusā mēs šeit pastāvēsim. Tagad šķiet, ka tāpat arī paliksim kā patstāvīga izdevniecības nodaļa akciju sabiedrības paspārnē. Līdz šim visi mūsu izdevumi un ieņēmumi ieplūda kopējā akciju sabiedrības "katlā". Joprojām neesmu skaidrībā par telpu nomas maksas nosacījumiem, neko nezinu arī par algām un štatu sarakstiem. Ja nonāksim nepieņemamos apstākļos, savāksim savas iestrādes un iesim pie cita izdevēja. (Tas tā — humoram!) Taču, protams, tas būtu smags solis un mēs to negribam darīt. Bet šis laiks patiešām ir neziņas pilns. Piemēram, saņemam piedāvājumus no Frankfurtes piedalīties grāmatu gadatirgū, taču nav naudas, lai turp nokļūtu. Mūsu grāmatas gan tur būs. Paši nē. Kaut gan vajadzēja būt gluži savādāk — šādos pasākumos jāpiedalās arī pārstāvim no tipogrāfijas, jo ārzemēs saņemam interesantus sadarbības piedāvājumus un tur ir jābūt lemt spējīgiem speciālistiem. Ceram, ka visdrīzākajā laikā kopā ar jauno akciju sabiedrības vadību šos jautājumus atrisināsim un labi sadarbosimiem.

— Cik jūs apgādā pavisam esat?

— Mums ir ļoti mazi štati ar niecīgām algām. Es, apgāda vadītāja, mana vietniece Ieva Janaite, zinātniskais redaktors Arvīds Vītols. Tā ir visa izdevniecība. Vēl ir grāmatu realizācijas menedžere Valentīna Egle un grāmatnīca, kurā strādā divas darbinieces — vadītāja Guna Samuse un pārdevēja Ausma Kūlīte. Mēs bijām pirmais apgāds, kas pēc atmodas dibināja savu grāmatu veikalu. Toreiz teica, ka tas nav gudri darīts, ka neatmaksāsies... Bet tagad daudziem ir savas grāmatnīcas. Uzskatu, ka šī nelielā veikaliņa Preses namā ir par maz, mums noteikti nepieciešama sava grāmatnīca Rīgas centrā. Tai jākļūst par latviešu oriģinālliteratūras centru — ar bibliogrāfijas izziņām, bagātīgu informāciju, kādus latviešu literāros darbus kurš apgāds izdod. Noteiktās dienās tur varētu notikt arī literāri pasākumi. Jā, es gribētu atdzīvināt bijušās Rakstnieku grāmatnīcas tradīcijas.

— Jūs izdodat tikai latviešu oriģinālliteratūru?

— Jā. Tulkojumu ir ļoti maz. Nozīmīgs atzars mūsu darbā ir oriģinālliteratūra bērniem. Un kā prieka darbs — kalendāri. Divus gadus notiek konkurss par skaistāko kalendāru un abas reizes "Preses nama" izdotais atzīts par skaistāko.

— Taču atzinību par kvalitāti esat ieguvuši ne vien pašu mājās, bet arī starptautiskajos grāmatu tirgos?

— Šajos konkursos mēs nekad neesam palikuši bez godalgotām vietām. Tagad atceros, ar kādu skepsi daži uzņēma ziņu, ka Imanta Ziedoņa "Epifānijas" atzītas par Latvijā labāko oriģinālliteratūras izdevumu. Taču pēc tam tā ieguva otro lielāko balsu skaitu Baltijas grāmatnieku konkursā. Starptautiskajā konkursā Leipcigā tai tika UNESCO balva un pasaules skaistākās grāmatas gods. Man bija patīkami šajā izstādē īpašā zālē redzēt aiz stikla skaistākās grāmatas, un to starpā — arī no Latvijas... Tas taču arī pieder pie Latvijas tēla veidošanas pasaulē. Taču tajā laikā neviens no valdības vīriem mums nepateica pat paldies. Viss pagāja tā nemanot.

Sportisti aizbrauc, izcīna balvas, saņem par to prēmijas, bet grāmatnieki — nekā. Ceru, ka nākotnē būs citādi. Grāmatas un to izdevēji taču tiek iekļauti starptautiskos katalogos, mēs kļūstam populāri. Toreiz nepagāja ne mēnesis, kad atskanēja tālruņa zvans no lielas Šveices firmas — viņi labprāt apgādā "Preses nams" ienāktu ar investīcijām. Protams, tikko darījām zināmu, ka esam valsts uzņēmums, šis nodoms izplēnēja.

— Tagad taču jūs beidzot esat privātuzņēmuma statusā, nu varat biedroties ar šveiciešiem. Vai vismaz tālruņa numurs saglabājies?

— Kā mums ies turpmāk, grūti pateikt. Telefona numurs jau ir, bet domāju, ka tas vilciens jau aizgājis. Dzīve rit tālāk. Grāmatizdevēju asociācijas sekretāre Dace Pugača man tikko jautāja — ko piedāvāsim Frankfurtes gadatirgum. Tur būs plaša ekspozīcija, veltīta mūsu valsts astoņdesmitgadei. Un mums arī ir ko piedāvāt — Heinriha Stroda "Nacionālo partizānu karš", Kārļa Miesnieka zīmējumu albums, Olgas Lisovskas un Regīnas Ezeras, Zigmunda Skujiņa, Margitas Gūtmanes, Māras Zālītes un citu rakstnieku darbi.

— Ko nozīmīgu esat iecerējuši izdot?

— Domāju, ka decembrī sagatavosim izdošanai Kārļa Skalbes kopoto rakstu pirmo sējumu. Pavisam to būs divpadsmit; kopotos rakstus sastāda Ilgonis Bērsons un komentē Inese Treimane. Katrā sējumā būs aptuveni 500 lappušu, un, šķiet, pirmo reizi Latvijā kopotie raksti tiks izdoti hronoloģiskā kārtojumā — tādā secībā, kādā darbi uzrakstīti. Ceru, ka cilvēki uz šo izdevumu parakstīsies, jo esam ieguvuši pircēju uzticību jau ar Ārijas Elksnes kopoto rakstu izdošanu. Grāmatu tirgos Leipcigā un Frankfurtē man allaž jautāja, cik lielā metienā izdoti Ārijas Elksnes raksti. Kad sacīju, ka pirmais sējums — 12 tūkstošos eksemplāru, neviens negribēja ticēt. Taču no šī pirmā sējuma neizpārdoti atlikuši varbūt pārsimt eksemplāru... Pārējo metiens bija 8 tūkstoši, un tie tiek labi pārdoti. Tomēr ne pāris dienās, bet tā tam jābūt.

— Jā, šādi kopotie raksti taču ir ģimenes vērtība, tās manto vairākas paaudzes...

— Valstij ir ļoti jādomā par atbalstu grāmatu izdevējiem. Kā var būt, ka, izdodot grāmatu, mums uzreiz jāsamaksā visi nodokļi. Taču grāmata nav nedz desa, nedz maize, tā ir pārdošanā vairākus gadus. Pēc taisnības vajadzētu rīkoties tā: gada beigās sarēķināt, cik grāmatu pārdots, un par to arī atskaitīt nodokļus. Bet tagad grāmatas izdošanā ieguldām lielus līdzekļus, mums tūdaļ atskaita visus nodokļus, it kā tā būtu pārdota; īstenībā tā pamazām tiek tirgota gadus trīs. Mēs ciešam lielus zaudējumus; tiek atņemti līdzekļi, ko varētu izlietot jaunu grāmatu izdošanai. Galīgi aplam ir domāt, ka latviešu oriģinālliteratūra var būt peļņas objekts un biznesa prece. Tā ir kultūras prece. Uzskatu, ka oriģinālliteratūras izdevējiem vispār vajadzētu maksāt tikai sociālo nodokli. Pārējos nodokļus varētu sākt iekasēt tikai tad, kad izdevēji būtu "atspērušies", uzkrājuši zināmu peļņas apjomu. Būtu jāpanāk, lai mūs nevis atbrīvotu no pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas, bet lai tas būtu nulle procentu. Šobrīd iznāk paradokss: mēs maksājam daudz lielākus nodokļus par šo atbrīvoto nodokli, nekā mēs maksātu 18 procentus pievienotās vērtības nodokļa.

— Ja oriģinālliteratūras izdošana finansiāli tik neizdevīga, kā spējat izdzīvot? Kas tad jūs uztur?

— Nē, mēs nestrādājam ar zaudējumiem, bet naudas atliek ļoti nelielām algām un grāmatu izdošanas aprites nodrošināšanai.

Šobrīd Latvijā parādos iestigušas arī daudzas darbojošās grāmatnīcas. Līdz ar visām filiālēm tika likvidēta grāmatnīca "Gaisma", un kaut nedaudz, tomēr arī tā mums palika parādā. "Pazuda" grāmatnīca "Ābelīte" Rīgas centrā… Tas arī jānoraksta zaudējumos. Arī tālab, lai justos drošāk, mums nepieciešama sava grāmatnīca. Jo tad no grāmatu realizācijas iegūtos līdzekļus tūdaļ paši arī saņemtu un varētu likt lietā — iegādāties papīru, maksāt honorārus utt. Kamēr saņemam naudu no grāmatnīcām, paiet ilgs laiks.

— Kāds ir darbu klāsts, ko mūsu rakstnieki piedāvā izdošanai?

— Jāatzīst, ka labas oriģinālliteratūras šobrīd ir maz.Dzejas grāmatas cilvēki nezin kāpēc vairs negrib pirkt, kaut gan dzejas kvalitāte manuprāt nav kritusies. Prozas nav daudz, vairāk ir memuārliteratūras.Turklāt mums ir jāņem vērā, vai grāmatu arī varēs pārdot, vai to pirks. Esam aiz cieņas vai jubileju sakarā izdevuši dažas grāmatas mazā metienā, un pat tad tās nav izpirktas. Šobrīd galvenais nav rakstnieka vārds, bet gan darba literārā kvalitāte. Ir mums savs autoru loks, kurus mēs atbalstām, maksājam viņiem avansus, lai dotu iespēju rakstīt grāmatu. Kā reiz bija arī pirmskara Latvijā. Pašlaik mūsu apgāda portfelī ir ļoti interesants apjomīgs manuskripts, kura autors ir Alfreds Davids no Alūksnes. Manuprāt to var likt blakus Jāņa Akuratera "Kalpa zēna vasarai". Šo manuskriptu mums iedeva Ēriks Hānbergs. Grāmata jau ir gandrīz sagatavota izdošanai. Protams, lai lasītājs ieinteresētos par šo grāmatu, ir vajadzīgi lieli izdevumi reklāmai. Lasītājs ir jāinformē, jāizglīto. Taču — cik laikrakstos mēs varam lasīt recenzijas, kaut nelielas anotācijas par jaunākajām grāmatām? Reizi mēnesī vai ceturksnī varētu veidot apskatus par Latvijas grāmatu apgādu produkciju. Arī mums, izdevējiem, būtu vieglāk — zinātu, kā mūsu darbs tiek vērtēts. Tagad mēs it kā "vārāmies savā sulā". Vienīgā informācija par jaunāko literatūru — "Panorāmā" un žurnālā "Grāmatu Apskats", kas līdzekļu trūkuma dēļ iznāk neregulāri.

— Taču jūsu apgāds ļoti aktīvi iet pie sava lasītāja, arī neļaujot izdzist Dzejas dienu tradīcijām.

— Jā, esam uzņēmušies Dzejas dienu pasākumu organizēšanu Daugavpils pusē. Tikko atgriezāmies no Latgales gandarīti, ka laba grāmata Latvijas cilvēkam joprojām ir garīgā maize un spēka avots.

Mudīte Luksa, "LV"