Dr. oec. Bruno Mežgailis, Statistikas institūta vadošais pētnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Sākot izskatīt kopsakarības starp alkoholismu un demogrāfiskajām norisēm, vispirms mēģināsim kaut vispārējos vilcienos noskaidrot: kas vēsturiski sācies pirmais — izmaiņas demogrāfiskajos procesos vai arī alkoholisma plašā izplatība? Protams, trūkst striktu kritēriju šo parādību salīdzināšanai, īpaši grūti fiksēt to brīdi vai laiku, ar kuru varam datēt "alkoholisma perioda" sākšanos.

Alkohola ražošana un lietošana ir sena kā cilvēce. Alkoholisko dzērienu iegūšana un patērēšana ir civilizācijas pavadonis. Par to var pārliecināties, lasot senās Romas un citu literātu darbus. Arī Latvijas teritorijā alkoholisko dzērienu izplatībai ir sena vēsture. Par to liecina mūsu tautasdziesmas. Rakstnieki, sākot ar Garlība Merķeļa ("Latvieši"), Rūdolfa Blaumaņa, brāļu Kaudzīšu u.c. darbiem, nav varējuši secen paiet šai parādībai.

Ja var spriest pēc šad tad publicētajiem preses materiāliem, tad "otro elpu" alkoholisma izplatība ne tikai pie mums, bet daudzās attīstītās valstīs ieguvusi pēc Otrā pasaules kara, piecdesmitajos un sešdesmitajos gados.

Ja par "alkoholisma perioda" sākumu varētu pieņemt laiku, kad presē uzsākta samērā sistemātiska cīņa pret alkoholismu un tajā parādās dažādi materiāli, kas liecina, ka alkoholisms ieguvis plašu izplatību, tad Latvijā tas varētu būt sešdesmito gadu sākums. Par to liecina arī dažādi citi novērojumi.

Par demogrāfisko procesu izmaiņām, to sākumu jāuzskata periods, kad ģimenēs strauji samazinājās bērnu skaits. Tas tad arī iezīmēja iedzīvotāju dabiskā pieauguma samazināšanos, sastāva novecošanos un vairākas citas negatīvas demogrāfiskās parādības. Latvijā par šāda procesa sākumu uzskatāmi trīsdesmitie gadi, to vidus.

Šajā sakarībā Latvijas demogrāfisko procesu un alkoholisma attīstībā var saskatīt līdzību ar Francijas piemēru, kaut arī Francijā demogrāfiskās attīstības tempu samazināšanās sākās jau pagājušā gadsimta beigu daļā un arī alkoholisma izplatība tur bija vērojama agrāk nekā pie mums. Franciju jau sen pazīst kā vīna patērētāju zemi. Franciju zina arī kā pirmo valsti pasaulē, kas nostājās uz mūsdienu — racionālā iedzīvotāju atražošanās — ceļa. Un, ja vēsturnieki šos divus procesus salīdzina, tad demogrāfiskā tempu zaudēšana sākās arī Francijā vēl pirms alkoholisma plašas izplatības.

Pēc tam, kad konstatēts, ka izmaiņas demogrāfiskajos procesos sākās pirms alkoholisma plašas izplatības, jāmēģina noskaidrot tas mehānisms un sviras, ar kuru palīdzību demogrāfija iedarbojas uz alkoholisma attīstību. Vispirms jāsaprot, ka tās paradības, kuras redzam sabiedrības līmenī, savā sākotnē rodas sabiedrības elementārajās vienībās — ģimenēs. Visi galvenie demogrāfiskie procesi — vispirms pašas ģimenes veidošanās, sākot ar stāšanos laulībā, pēc tam bērnu dzimšana, arī mirstība, šķiršanās — notiek ģimenes ietvaros. Izmaiņas, kas sabiedrībā kopumā pazīstamas kā dabiskais pieaugums, iedzīvotāju attīstības tempi, savā pirmssākumā meklējamas kā bērnu dzimstība, to zināms skaits, atsevišķu ģimenes locekļu mirstība un līdzīgas parādības. Tikai tad, ja daudzas atsevišķas ģimenes maina savu demogrāfisko uzvedību un visām šīm daudzajām ģimenēm tā notiek vienā noteiktā virzienā un ar apmēram vienādu intensitāti, sabiedrības līmenī var konstatēt iedzīvotāju atražošanās procesu izmaiņas.

Arī sabiedrības alkohola patēriņa daudzumā un izplatībā sākums jāmeklē katrā atsevišķā ģimenē, tās locekļu alkohola patēriņa biežumā un apmēros. Tātad sākums demogrāfisko procesu un to līmeņu un intensitātes izmaiņām, līdzīgi kā alkohola patēriņa biežuma un daudzuma izmaiņām, meklējams ģimenēs, ja tās masveidā pāriet uz zemākiem demogrāfiskajiem standartiem un lielākām alkoholisko dzērienu patēriņa dozām. Ar "zemākiem demogrāfiskajiem standartiem" šajā gadījumā jāsaprot fakts, ka ģimenes masveidā pārgāja no daudziem bērniem (nereti 6–8) uz vienu divu bērnu sistēmu vai nereti no bērniem pavisam atteicās.

Pāreja uz nelielajām ģimenēm raksturīga daudzām ekonomiski attīstītajām valstīm, un tāpēc vairākos aspektos demogrāfiskajā attīstībā varētu saskatīt līdzīgas izmaiņas arī ģimenes attiecībās, protams, ar attiecīgām īpatnībām katrai no šīm valstīm. Tāds aspekts izriet ārpus raksta ietvariem. Tāpēc ierobežosimies ar šīs tēmas iztirzājumu, attiecinātu uz mūsu valsts konkrētajiem apstākļiem.

Latvijā pēckara periodā notika pārmaiņas ne tikai demogrāfiskajos procesos, bet galvenokārt sociālekonomiskajos apstākļos, kas kardināli ietekmēja mūsu ģimenes. Nemaz jau nerunājot par citām svarīgām ģimeni skarošajām izmaiņām, sievietes plašā iesaistīšanās sabiedriskajā ražošanā radikāli skāra ģimenes locekļu savstarpējās attiecības,

Tāpēc arī jaunajos sociālekonomiskajos un demogrāfiskajos nosacījumos būtiski mainījās pienākumu sadale un slodze atsevišķiem ģimenes locekļiem. Neraugoties uz bērnu skaitu samazināšanos ģimenēs, sievas slodze darbā un mājās palielinājās. Tā ka nevar būt runas par to, ka sievietēm nebūtu pietiekama noslodze arī tad, ja no daudzbērnu ģimenēm pārgāja uz pašreizējām mazajām ģimenēm. Tieši otrādi — sievas kopējā slodze palielinājās.

Bet kā ar vīru slodzi? Arī pārāk neiedziļinoties dažādos sarežģītos ekonomiskajos aprēķinos, var konstatēt, ka Latvijā mūsdienās vīriešu darbalaiks, salīdzinot kaut vai ar pirmskara laiku, ir kļuvis īsāks darbavietā. Arī mājās viņiem tagad prasa daudz mazāk piepūles. Piepalīdzot sievai mājas solī, daudz laika nav vajadzīgs. Bērnu ģimenēs nav daudz, tāpēc tēvam, tos audzinot, daudz laika nav jāpatērē. Tikai pēdējās paaudzēs masveidā radies liels brīvā laika daudzums, ko var izlietot dažādi. Daļa vīru (nereti kopā ar sievām un bērniem) šo brīvo laiku pavada dažādās lietderīgās izdarībās: ceļojot, makšķerējot, medījot, sportojot vai citādi izmantojot savu brīvo laiku. Taču daļai šis brīvais laiks ir kļuvis par sodību. Tādi cilvēki (un to nav maz) nevar atrast sev citu nodarbošanos kā kompānijās (vai zināmā stadijā pa vienam) lietot dažādus spirtotus dzērienus. Turklāt ar to vien daudziem nepietiek, tie iemanās lietot alkoholiskos dzērienus arī darba laikā (pat darbavietā). Tas nozīmē, ka brīvais laiks tiek pagarināts uz darba laika saīsināšanas rēķina. Šādā stadijā jau jārunā par alkoholismu, kas pārkāpis ģimenes robežas un kļuvis par sabiedrisku parādību.

Kāpēc var uzskatīt, ka izmaiņas demogrāfiskajos procesos ir vainojamas alkoholisma izplatībā? Vai to var izskaidrot ar to, ka sieva ir pārslogota (darbs sabiedrībā plus darbs mājās) un vīram nav mājās pielietojuma sakarā ar komfortablajiem dzīvokļiem un mazajām ģimenēm?

Jautājums par demogrāfijas procesu izmaiņu attiecībām pret izplatīto alkoholismu ir sarežģītāks, nekā sākumā var iedomāties. Šīs sakarības jāsaskata ne tikai tajā apstāklī, ka tagad ģimenēs aug viens, divi bērni vai daudzām ģimenēm to vispār nav un tāpēc vīram aiz gara laika nekas cits neatliek kā dzert. Mazģimeņu ietekme uz alkoholismu nav tik daudz izskaidrojama ar vīra, un, kad bērni izauguši, arī ar sievas fizisko nenoslogotību mājās, bet gan ar demogrāfiski psiholoģiskajām izmaiņām modernajās ģimenēs.

Kā rāda statistika, tagad savas pirmās laulības (ceturtā daļa no gada laikā noslēgtajām laulībām valstī ir atkārtotās — otrās, trešās laulības) noslēdz gados jauni cilvēki. Sievietes vairumā stājas laulībā pirmoreiz 20—24 gadu vecumā, vīrieši — būdami vidēji 2—3 gadus vecāki par savām sievām. Kā tas saprotams, jaunlaulātie sāk savu ģimenes dzīvi lielākoties bez iepriekšējās pieredzes, nākdami tieši no vecāku ģimenēm. Tātad jāpieņem, ka savas laulības dzīves pieredzi jaunais pāris veido uz savas iepriekšējās — vecāku ģimenes — pieredzes bāzes, vismaz savas kopdzīves sākumā.

Mūsdienu ģimenēs, arī jaunizveidotajās, raksturīga iezīme ir tās neatkarība un ģimenes loccekļu patstāvība. Katra ģimene cenšas dzīvot par sevi, arī jaunā vēlas veidot savu dzīvi neatkarīgu no vecāku ģimenēm. Šī neatkarība izpaužas arī ģimenes locekļu vidū: vīram ir sava dzīve, sievai — sava, bērni, kad paaugušies, cenšas veidot savu dzīvi. Šādu patstāvību un neatkarību, protams, ģimenes ietvaros, nodrošina gan patstāvīgi vīra un sievas ienākumi no algota darba, gan arī savu interešu loks, kas bieži vien vīram ir atšķirīgs no sievas, bērniem — no vecākiem.

Šīs patstāvības un neatkarības gaisotnē ģimenē viegli var rasties (kā to parāda biežās laulības šķiršanas) un arī rodas plaisas, kas pāraug nepārvaramās ģimenes locekļu nesaskaņās. Lai šādā ģimenes situācijā rastu mierinājumu, vīrs un sieva paraksti to meklē ārpus ģimenes "saprotošu" cilvēku vidū. Lūk, šāda ģimenes attiecību attīstība nereti ir par iemeslu biežajām iedzeršanām un arī alkoholismam.

Protams, tik shematiski izskaidrot demogrāfisko procesu un alkoholisma sakarus nevar jau tāpēc, ka alkoholisms kā antisabiedriska parādība neveidojas tikai uz ģimenes bāzes vien. Tajā pašā laikā nedrīkst neievērot lielās izmaiņas, kādas notikušas ģimenes veidošanā un tās locekļu savstarpējās attiecībās.

Šajā kontekstā ir pamats uzskatīt demogrāfisko procesu izmaiņas par primāro un alkoholismu — par sekundāro parādību. Ja tā, tad alkoholisma izplatības ierobežošana vai pilnīga likvidācija lielā mērā jāmeklē demogrāfiskajos procesos un to izmaiņās. Pats par sevi saprotams, ka ģimeņu veidošanu, tās locekļu savstarpējās attiecības mūsdienās nevar kārtot tā, kā tas, piemēram, notika lielajās patriarhālajās ģimenēs, kur kopā dzīvoja trīs, nereti četras paaudzes un bija liels bērnu pulks. Lai gan arī šādās ģimenēs vīrs nereti iedzēra, taču tam lielākoties bija izņēmuma, nevis sistemātiskas dzeršanas raksturs. Pienākums pret ģimeni un atbildība par to neatļāva tādas sistemātiskas pļēgurošanas. Taču arī tad atsevišķus indivīdus uzskatīja par dzērājiem. Tāpēc arī idealizēt patriarhālās ģimenes un ar to uzturēšanu saistītās grūtības nav nepieciešams, taču arī pārāk izplatītās vienbērna ģimenes mūsu modernajos apstākļos par ideālu uzskatīt nevar ne no demogrāfijas, ne alkoholisma ierobežošanas viedokļa.

Ja var ticēt zināmiem simptomiem, tad mūsu valstī arī pašreizējās jaunās ģimenes vairāk orientētas uz 2–3 bērnu ģimeni, nekā tas bija vērojams līdz šim. Acīmredzot pāris iepriekšējo paaudžu brīdinošā informācija ģimenes jautājumu kārtošanā ir nākusi tām par mācību.

Tā kā demogrāfija zināmā mērā ir vainojama alkoholisma izplatībā, tad arī ar demogrāfisko procesu nokārtošanu jāsāk nopietna cīņa ar alkoholismu. Ar to būs nošauti divi zaķi (pretēji brīdinājumam to nedarīt): izlabota demogrāfiskā situācija un izsists pamats alkoholisma eksistencei. Te jāievēro princips: jāķeras pie primārā, lai likvidētu sekundāro.

Pāris pēdējo paaudžu fiziskā un psiholoģiskā slodze mazskaitliskajās ģimenēs ir radījusi nevēlamu ģimenes gaisotni. Visvairāk no tās, izrādās, cietušas nevis ar darbu sabiedrībā un mājās noslogotās ģimenes mātes, bet gan — mājās ne pārāk noslogotie ģimenes tēvi. Galvenās ģimenes rūpes tika uzliktas sievietei mātei, laikā, kad tēva pienākumi mājas aprūpē samazinājās (komfortablie dzīvokļi), norisa ģimenes galvas pienākumu devalvācija. Un, tā kā daba nemīl tukšumu, tad vīri — tēvi — vairāk orientējas uz sava dzīves tukšuma aizpildīšanu ar alkoholu, ja nebija spējīgi lietderīgāk izmantot savu brīvo laiku.

Demogrāfiskās situācijas uzlabošana un alkoholisma ierobežošana jāsāk ar atbildības paaugstināšanu katrai ģimenei. Lai gan viena pagale nedeg, ģimenes gaisotnes veidošanā toni uzdod sieva. Pētījumi pierāda, ka sieva, nevēloties ģimenē vairākus bērnus, radījusi vīram atvieglotus atbildības apstākļus. Pārejot uz 2—3 bērnu ģimeni apstākļos, kad stājas spēkā atmaksātais dzemdību atvaļinājums un pēc tā iespējams mājā bērnu audzināt vēl pusgadu, saglabājot darbavietu, kredīts un atvieglojumi jaunajām ģimenēm, tiek radīta iespēja veidot citu ģimenes gaisotni. Vērojams, ka līdzšinējais mazais (viena, divu) bērnu skaits neapmierina ne sievas, ne vīrus. Arī vecmāmiņas (un vectēvi) nereti gaidīt gaida savus mazbērnus, kas tām ļautu apmierināt savās ģimenēs nepiepildītās hēdonistiskās emocijas.

Palielinoties bērnu skaitam ģimenēs, nebūs laika un vajadzības meklēt izklaidēšanos ārpus ģimenes. Rūpes par ģimeni, tās labklājību neatstās vīram naudu un laiku sistemātiskam alkohola patēriņam. Tātad būs likvidēts viens no galvenajiem alkoholisma cēloņiem: demogrāfiskās attīstības tempu zudums un to negatīvās sekas.

Ar to šī temata apskatu varētu beigt, ja pārāk bieži netiktu dzirdēts iebildums: ja neviens nedzers, tad valstij ar to būs nodarīts zaudējums. Tas ir demagoģisks un būtībā neizprastu faktu sajaukums. Neviena valsts ar alkohola ražošanu un pārdošanu iedzīvotājiem neko nav ieguvusi. Nemaz jau nerunājot par morālajiem zaudējumiem, alkohola ražošana un pārdošana rada valstij arī lielus ekonomiskos zaudējumus. Tāpēc valsts nav ieinteresēta alkohola izplatīšanā. Šī doma pārāk maz ir tikusi akcentēta.

Lai raksturotu to, kādu zaudējumu valstij nodara alkohola lietošana, citēsim jau minētā franču zinātnieka A.Sovī izteikumu: "No pirmā acu uzmetiena tik izdevīgā nodarbošanās (alkohola ražošana — B.M.) īstenībā pārāk dārgi maksā. Summas, kuras izmaksā katrs iedzīvotāju patērētais alkohola hektolitrs, valsts kasei un sociālās nodrošināšanas sistēmai (psihiatrisko slimnīcu uzturēšana, darbā gūto traumu apmaksa, dažādi zudumi ražošanā, bērnu noziedzība, tuberkuloze utt.) trīs vai četras reizes pārsniedz no tā gūtos ienākumus." Tātad valsts nekādā ziņā nav ieinteresēta "gūt ienākumus" ar alkohola pastiprinātu ražošanu. Kā jau tas sen pierādīts, pieprasījums rada piedāvājumu. Taču šī jautājuma iztirzāšana ir cits temats.