Dipl. hist. Tālis Pumpurinš

Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas

Pētījumi, atmiņas, dokumenti

Saturā

"Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt"

Pirmie tautas krāsu meklējumi

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Pirmie latviešu nacionālie karogi

"Brīvības pavasaris"

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu

Latvijas iecerēšana — ar zili–zaļi–zeltītām krāsām par Latvijas valsti

"Vivat respublica! Lai dzīvo Latvija!"

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Sarkanbaltsarkanais karogs likumdošanas ceļos

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās

Turpinājums. Sākums "LV" nr.231/232., 12.08.98., nr.233/234., 13.08.98.,

nr.235/236., 14.08.98., nr.237., 18.08.98., nr.238/239., 19.08.98., nr.240., 20.08.98.,

nr.241/242., 21.08.98., nr.243/244., 25.08.98., nr.245., 26.08.98., nr.246/247., 27.08.98., nr.248., 28.08.98., nr.249/250., 01.09.98., nr.251., 02.09.98., nr.253/254., 04.09.98., nr. 255/256., 08.09.98., nr.257/260., 09.09.98., nr. 261/264., 10.09.98.,

nr. 267/268., 15.09.98.; nr. 269. nr. 16.09.98.

1. Latviešu Valmieras kājnieku pulka pirmais karogs

Karoga meta autore Jūlija Suite

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Liepājas kara osta ir Latvijas armijas dzimšanas lieciniece. Tur notika lietas, kuras vēsture nevar izdzēst. Tur pārdzīvoja visgrūtāko pazemošanās un vislielākos atplaukšanas brīžus jaunā nacionālā armija.

Kādi bija pirmie pulciņi? No ārienes nabadzīgi, pelēki. Garīgi degoši kā lāpas, kas nekad neizdeg."23 Tā divus gadus vēlāk rakstīja Jānis Akuraters.

Tūlīt pēc Kalpaka un viņa cīņu biedru bērēm uz fronti posās vēlākā kapteiņa Jāņa Grāvelsiņa (1895—1930) vadītā rota. Karogs, ar kuru rota atstāja Liepāju vēlākos gados nonāca Kara muzejā, diemžēl šobrīd vairs saglabājies tikai tā apraksts:

Tas bijis "apm(ēram) 70x115 cm liels karogs, Latvijas valsts krāsās. Karogs netīrs un vietām saplēsts. Vidū uzkrāsota Latvijas saule ar trim zvaigznēm un uzraksts "5.rota". Krāsa nobrukusi un nodrupusi, caur ko zīmējums un uzraksts tikko saskatāmi. Karogs pie tumšzaļi krāsota koka kāta, kas arī nolietots un nobrucis."24

"Karogu no personīgiem līdzekļiem izgatavojuši 1919. g. martā 1.Liepājas brīvprātīgo rotas karavīri. Karogs iesvētīts 1919.g. 13.martā Liepājā, jaunformētai rotai izejot uz fronti kapteiņa Grāvelsiņa vadībā. Pēc 1 gada un 8 mēnešu ilgām kauju gaitām cauri Kurzemei, Vidzemei un Latgalei rota ar savu veco karogu, kopā ar 2.Ventspils kājnieku pulku, kura sastāvā tā ietilpa kā 5.rota (tagad 1.Cēsu rota) atgriezās Liepājā."25

Kapteiņa Grāvelsiņa rota ar savu karogu cīņu gaitas uzsāka martā Cēsu bataljona sastāvā.

Neskatoties uz to, ka vācieši dažādi kavēja latviešu spēku formēšanos, tomēr pamazām to skaits bija pieaudzis tiktāl, ka 21.martā Atsevišķo bataljonu pārveidoja par 1 Latviešu atsevišķo brigādi ar 3 bataljoniem, kuru dažkārt dēvēja komandiera vārdā par pulkveža Baloža brigādi. Neatkarības, Cēsu un Studentu rotas tika papildinātas un pārveidotas par šīs brigādes bataljoniem, saglabājot tiem rotu nosaukumus.

Gandrīz tajā pašā laikā, kad sākās pretlielinieku uzbrukumi Kurzemē, ar igauņu karaspēka veiksmīgām kaujas operācijām no lieliniekiem tika atbrīvota Valka un Rūjiena, kā arī daži Ziemeļlatvijas pagasti. 3.februārī Pagaidu valdība par Ziemeļlatvijas civillietu pārvaldnieku iecēla inženieri Marku Gailīti (1882—1942), uzdodot tam gādāt par valsts un pašvaldību iestāžu atjaunošanu igauņu karaspēka atbrīvotajā un Latvijai piederošajā teritorijā. Tajā pašā dienā valdība iecēla mūsu militāro pārstāvi Igaunijā Jorģi Zemitānu (1873—1928) par Latvijas karaspēka virspavēlnieku Ziemeļlatvijā un uzdeva viņam rūpēties par aizsardzības spēku organizēšanu un kara operāciju vadīšanu. Pēc Latvijas un Igaunijas 18.februāra līguma noslēgšanas iesākās latviešu karaspēka formēšana, par apmācību vietu izraugot Tērbatu. Par jaunformējamā karaspēka komandieri iecēla pulkvežleitnantu Jūliju Jansonu (1880—1937), kurš sāka paredzētā bataljona vietā veidot 1.Latviešu Valmieras kājnieku pulku. Vēlāk no šī pulka rezerves bataljona izveidoja 2.Cēsu kājnieku pulku. Tā tika likti pamati tā sauktai Ziemeļlatvijas brigādei, kura operatīvā ziņā bija pakļauta Igaunijas armijas II divīzijas komandierim. Brigādes štābs Tērbatā izvietojās korporācijas "Lettonia" telpās.

Saziņā ar Igaunijas kara ministru kapteinis Zemitāns februāra beigās atbrīvotajā valsts ziemeļdaļā un Igaunijā izsludināja Latvijas pilsoņu mobilizāciju. Mobilizācijas dienās Valkā iznākošais laikraksts "Jaunā Dzīve" publicēja uzsaukumu "Zem Latvijas karogiem", kurā izklāstīti jaunformējamā karaspēka mērķi un aicināts stāties tā rindās:

"... Mēs cīnamies par mieru, maizi un kārtību. Mēs cīnamies par cilvēku dzīvi darba tautai. Mēs cīnamies par Latvijas Satversmes sapulci, kas ir vienīgā tautas gribas izteicēja. Turēsim augsti Latvijas sarkani—balti—sarkano brīvības karogu, un iesim turp, kur sauc mūs dzimtene. Visi zem nacionālā karoga, par taisnību un brīvu Latviju."26

Neskatoties, ka stāvoklis bija ļoti neskaidrs un lielinieku—igauņu fronte tik mainīga, ka pat Rūjienā paredzēto mobilizāciju varēja realizēt tikai Ķirbižos, "komunismu" pieredzējušo iedzīvotāju atsaucība bija liela. Šīs pirmās mobilizācijas laikā kopā ar brīvprātīgajiem pieteicās 60 virsnieki un ap pusotra tūkstoša kareivju un instruktoru.

No Valkas mobilizētos vairākās reizēs vilcienu ešelonos veda uz apmācību vietu Tērbatā. Valkas iedzīvotāji, izvadot karavīrus, dāvināja tiem sarkanbaltsarkanos karogus. "Jaunā Dzīve" 6.martā rakstīja: "Beidzamais aizejošo kareivju pulciņš tika pavadīts ar sevišķu svinību. Vietējo dāmu čaklās rokas bija izgatavojušas skaistu nacionālu karogu ar virsrakstu "Par brīvo Latviju" un to pasniedza aizejošiem kareivjiem ar īsu apsveikšanas runu. Līdz stacijai pulciņu pavadīja muzika. Pavadītāju bija ieradies daudz."27

Sabiedriskais darbinieka Otto Hasmanis (1873—194?), kurš Valkā bija viens no mobilizācijas organizatoriem, vēlāk atcerējās, ka šo karogu pasniedzis "ar noteikumu: iet ar viņu kaujā, uzvarēt un nonest Rīgā, un uzvilkt to Rīgas pils tornī".28

Ar "Jaunās Dzīves" starpniecību Valkas latviešu dāmu pulciņš saņēma 1.Valmieras pulka komandiera J.Jansona un mobilizācijas daļas adjutanta virsleitnanta Bielaja pateicību: "... Šī balva — sarkan–balti–sarkanais karogs, ko rūpīgi ar dziļu dzimtenes mīlestību izgatavojušas Jūsu čaklās rokas, būs arvien mums mīļā atmiņā un saistīs mūsu domas pie dzimtenes, pie tiem tautas brāļiem un māsām, kam rūp Latvijas nākotne un kas kopā ar mums dalās bēdās un priekos un stāv nomodā par viņas brīvību.

Kā simboli turēsim šo balvu acu priekšā, zem viņa iesim neatlaidīgā cīņā, pārliecināti, ka pie cēlā darba, kuru veikt sauc mūs dzimtenes labklājība, ņems dalību arī visi mājās palikušie."29

Valkas latviešiem šīs karoga dāvināšanas bija arī sava veida nacionālā pašapliecināšanās, kad, neskatoties uz Igaunijas sniegto militāro palīdzību, aktuāls kļuva jautājums par teritoriālajām domstarpībām. Latviešiem, kuru zemē vēl joprojām valdīja lielinieki, bija grūti savā pašapziņā mēroties ar ziemeļu kaimiņiem. Tie nevarēja vienaldzīgi noraudzīties, kad 24.februārī — Igaunijas valsts pirmajā gadadienā "visas pilsētas mājas bija greznotas ar Igaunijas nacionāliem karogiem un "igauņu un somu karaspēka daļas noturēja parādi."30

Valmieras pulks jau no savas formēšanas sākuma saņēma Ziemeļlatvijas iedzīvotāju un Tērbatā mītošo tautiešu materiālu un morālu atbalstu. Krāšņi un svinīgi izvērtās pulka izvadīšana uz fronti 27.martā. Šajā dienā tas kā tautas svētību tēvijas atbrīvošanas darbā saņēma Tērbatā dzīvojošo latviešu dāvāto karogu. Karoga dāvināšanu bija ierosinājuši rakstnieka Apsīšu Jēkaba dēls Dr.med. Jānis Jaunzems (1884—1946) un Markus Gailītis. To bija izgatavojušas Dr.Jaunzema un mācītāja Krieva kundzes pēc igauņu mākslinieces Suites jaunkundzes zīmējuma.31

1929.gadā izdotajā Valmieras pulka vēsturē aprakstīta tā izvadīšana no Tērbatas uz fronti, kad kareivji un virsnieki nodeva zvērestu, kura tekstu bija sastādījis pulka komandieris ar savu štābu:

"Plkst. 8 pulka ka®avīri nostājās Rīgas un Peplera ielas stūrī. Jauks saulains rīts. Apkārt ka®avīriem daudz pavadītāju ar puķēm. Ierodas pulka komandieris un sasveicinās ar ka®avīriem. Atskan komanda: "Godam sveikt." Nes pulkam dāvāto karogu. Pulka komandieris griežas pie ka®avīriem ar īsu uzrunu. Aizrāda uz tagadējā momenta svarīgo nozīmi latvju tautai un atgādina ka®avīriem izpildīt savus grūtos pienākumus pēc labākās sirdsapziņas. Pulka komandieris uzaicina pacelt labās rokas trīs pirkstus un nodot uzticības zvērastu zem jaunā karoga Latvijas valstij un valdībai. Ka®avīri paceļ labās rokas trīs pirkstus un stiprā balsī atkārto zvērasta tekstu: "Zvēru pie mana oficiera (kareivja) goda un svēti apsolos Dieva priekšā ar savu apziņu cieši un bez svārstīšanās būt uzticīgs Latvijas valstij, kā manai dzimtenei. Zvēru, ka kalpošu viņai līdz beidzamai asins lāsei, pie kam vienmēr centīšos palīdzēt pie Latvijas valsts slavas un labklājības nostiprināšanas. Svēti apsolos būt katru brīdi gatavs kalpot Latvijas pagaidu valdībai, ku®a stāv Latvijas valsts priekšgalā, līdz kamēr tautas griba noteiks valdības veidu caur Satversmes Sapulci. Man uzliktos pienākumus izpildīšu ar visiem spēkiem, tikai valsts labumus acīs turēdams un taupīšu savu doto goda vārdu, jo tādu paģēr mans oficiera (kareivja) pienākums pret dzimteni. Zvēru, ka būšu godīgs, akurāts un drošsirdīgs kareivis un nepārkāpšu zvērastu radniecības, draudzības vai ienaida pēc. Uz to lai palīdz man Visuvarenais Dievs. Amen!" Tad visi pēc kārtas, sākot ar pulka komandieri, pieiet pie karoga un to noskūpsta. Kopīgi nodzied "Dievs kungs ir mūsu stiprā pils" un Latvijas himnu. Jautrs maršs — un pulks dodas uz staciju, no kurienes tālāk uz fronti.

Ar pirmo ešelonu aizbrauca pulka štābs un I bataljons; viņam sekoja citi. Pulku pavadīt stacijā bija ieradušies igauņu pārstāvji un II divīzijas komandieris pulkvedis Puskars. Valkā pulks pārsēdās šaursliežu dzelzceļa vilcienos un nobrauca līdz Melnupes dzelzceļa tiltam."32

Pulka tuvākais uzdevums bija piedalīties Alūksnes un tās apkārtnes atbrīvošanā.

Valmieras pulks bija pirmais Latvijas armijā, kuram speciāli izgatavots un svinīgi pasniegts pulka karogs.33 1919.gada vasarā 1.Latviešu Valmieras kājnieku pulku pārdēvēja par 4.Valmieras kājnieku pulku. Pulks savu karogu godam iznesa cauri brīvības cīņām. 1923.gadā, kad Valmieras apriņķa pašvaldības pulkam uzdāvināja jaunu karogu, vecais karogs tika nodots Kara muzejam. Padomju okupācijas laikā, kad bija likvidēts Kara muzejs, karoga tālākais liktenis kļuvis nezināms.

Par Latvijas armijas pirmo pulka karogu varam spriest pēc fotogrāfijām un apraksta Kara muzeja fondu inventāra grāmatā:

"Karogs pagatavots no vienkāršas drēbes — sarkans–balts–sarkans krāsās. Uz baltās daļas ar sarkaniem diegiem izšūts: "Saule","L"un 3 zvaigznes un "1.L.W.K.P." Karoga plat.: 1m 19cm, gar.:2m 83cm. Karogs piestiprināts ar zvaigznītēm pie 2m 83cm gara koka kāta ar 38 cm garu metāla galu."34

Gadu desmitiem dažādos izdevumos rakstot par Valmieras pulka vēsturi minēts, ka karogs izšūts pēc Suites jaunkundzes meta. Kas tad bija šī jaunkundze? Jūlija Suite ( Juuli Suits, 1884— 1957) vēlāk bija pazīstama daudzpusīga igauņu māksliniece un mākslas zinātniece. Viņa darbojusies tekstilmākslā, keramikā un medaļmākslā. 1919. gadā Tērbatā viņa strādāja par zīmēšanas skolotāju un sieviešu rokdarbu pasniedzēju.

Tāpat kā Atsevišķā bataljonā, arī Ziemeļlatvijas karavīru tērpā tika izmantotas nacionālās krāsas. Pieminējām, ka Kurzemē latviešu karavīru apgāde ar Apsardzības ministrijas noteikto formas tērpu bija nepietiekama. Šajā ziņā vēl bēdīgākā stāvoklī bija Ziemeļlatvijas brigāde. Virsnieku un kareivju ietērpa veids nebija noteikts, tāpēc katrs nēsāja tādu tērpu, kādā bija ieradies. Lielākoties tas bija krievu armijas formas tērps, bet kam tāda nebija, nēsāja pat privāto apģērbu. Līdz ietērpa veida noteikšanai pulka komandieris uzdeva virsniekiem nēsāt krievu armijas uzplečus un dienesta pakāpju nozīmes, tos papildinot ar vairogu nacionālās krāsās vai sarkanbaltsarkanu lentu šķērsām pār uzpleča apakšējo galu. Gan virsnieki, gan instruktori un kareivji nēsāja ovālas kokardes, pārvilktas ar nacionālās krāsas lentu. Vēlāk tika ieviestas ovālas metāla kokardes, krāsotas sarkanbaltsarkanā krāsā. Noteikta formas tērpa trūkums frontē radīja pārpratumus. Lai to novērstu, tad ap kreisās rokas piedurkni nēsāja baltu lenti, uz kuras bija šķērsām 2 sarkanas strīpas Latvijas karoga krāsā un uzraksts "1.W.k.p."35 — Valmieras pulkam, bet "2.Z.k.p."— Cēsu pulkam.

Armijas formas tērpam, bet īpaši kokardēm arī citās valstīs bijusi liela loma nacionālo krāsu propagandā un armijas vadība tam pievērsusi uzmanību.36

Tādēļ interesanta liekas E.Virzas aprakstītā epizode par J.Zemitāna līdzdalību latviešu karavīru formas tērpu izveides mēģinājumos 1919.gada sākumā, kad dzejnieks kā Tautas padomes loceklis no Liepājas caur Rēveli devās uz Valku:

"Rēvelē mēs tūlīt uzmeklējām pulkvedi Zemitānu un uzgājām to kādā mazā nomales namiņā. Durvīm bija piestiprināts liels plakāts: Latvijas armijas virspavēlnieks. Mēs atradām pulkvedi, zīmējam virsnieku un kareivju uzpleču paraugus. Daži bija izgriezti papē un izskatījās daudz lielāki nekā krievu virsnieku uzpleči. Viņš asi kritizēja latviešu dienvidarmijas formu, ku®ā neesot nekā kareiviska. Viņš uzsvēra, ka latviešu virsnieku uzplečiem vajagot būt lieliem, jo disciplīna mūsu armijā noslīdējusi zemu un to vajagot pacelt, un tāpēc ārējās nozīmes esot no liela svara. Turpat uz loga saulē žāvējās kokardes, gandrīz olas lielumā, tās pulkvedis bija nokrāsojis nacionālās krāsās. Tādām nozīmēm viņš gribēja savu armiju aptērpt, bet no visa tā nekas neiznāca, jo apstākļi vēlāku pārgrozījās citādi."37

Brīdī, kad bija jūtami pirmie panākumi cīņā pret lieliniekiem, latviešu sabiedrību sasniedza satraucoša ziņa no Liepājas par vāciešu izdarīto apvērsumu, par tā saukto 16.aprīļa puču. Vācu muižnieki, kuri jau sen loloja cerības atjaunot savu kundzību, izmantojot landesvēra triecienbataljonu, kuru pabalstīja valsts vācu karaspēks, 16.aprīlī, uzbrūkot latviešu sargposteņiem, valsts iestādēm un amatpersonām, gāza Latvijas Pagaidu valdību. Šajā laikā vācieši uzbruka Liepājas Kara ostas kazarmās esošajiem latviešu karavīriem, daļu no tiem atbruņoja un apcietināja. Viņi arī noplēsa un kājām samīdīja Latvijas valsts karogu.38

K.Ulmanis un citi valdības locekļi bija spiesti meklēt patvērumu angļu sūtniecībā, bet vēlāk uz tvaikoņa "Saratov", kas atradās angļu karakuģu aizsardzībā.

Vāciešiem izdevās izveidot mācītāja un rakstnieka Andrieva Niedras (1871— 1942) vadībā marionešu valdību, kurā bija arī daži citi latvieši. Šī valdība faktiski kalpoja kā fon der Golca karaspēka rīcības aizsegs.

Ļoti asi uz notikumiem Liepājā reaģēja Valkā iznākošais laikraksts "Tautas Balss", kas nosodīja apvērsumu un izteica Ziemeļlatvijas iedzīvotāju atbalstu likumīgai K.Ulmaņa valdībai.

Laikā, kad Liepājā vācieši kājām mīdīja Latvijas karogu, "Tautas Balsī" tam veltītas E.Virzas skaistās rindas. Laikrakstā publicētajā vēstulē Liepājas draugiem viņš rakstīja par ceļojuma iespaidiem uz Valku un dzīvi šai Ziemeļlatvijas pilsētā:

"Šinī pilsētā, kur man nava ne draugu, ne draudzeņu, ne grāmatu, mans vienīgais prieks ir pavasars, ku®š pašu laiku mostas. Bet arī viņš pilnīgi mani neapmierina, jo es viņu esmu redzējis daudz skaistāku citā vietā, citos apstākļos un arī pats tad biju citāds. Man nepatīk iet uz ielas un laukus un pilsētu es mīlu novērot, sēdēdams pie loga. Tādos brīžos mani saista Latvijas karogs, ku®š plivinās gandrīz Valkas otrā galā uz augstākās mājas, kur atrodas Ziemeļ—Latvijas Sarkanā Krusta slimnīca. Es ceļos agri, līdz ar rīta plaukšanu un redzu, kā viņš vēl dus gurdi piekļāvies mastam. Tad viņš līdz ar pirmo vēju, lēnām sakustas, attinas, iemirdzas saulē un laistas ar savām gaišajām krāsām cauru dienu pār pilsētu. Lūk, kur augsts mērķis, ciešanu beigas un mūžīga slava! Dažādas niknas varas grib mums šo karogu izraut no rokām un samīt ar kājām. Bet vēl mūsu zemē nav izsīkušas stipras rokas un stingras gribas, tie viņu noturēs paceltu pār Latviju."39

Šajā laikā Virza Valkā bija "apmeties Lugažu laukumā pilsoņa Tiltiņa mājā".40 Šķiet, ka tieši sarkanbaltsarkanais karogs virs Ziemeļlatvijas Sarkanā Krusta slimnīcas dzejnieku iedvesmojis sarakstīt tik populārās dzejoļa "Karogs" rindas:

"Skanat dziesmas, dunat zvani, saule, plašu gaismu lej!

Karogs sarkan—balti—sarkans vējos atraisījies skrej!

Pulkiem sirdīgiem pa priekšu nikni plandoties skrej tas

Un starp melnām mākoņkraujām tautu saukdams plivinās.

Drāž pa ceļiem dimdošajiem, sauc arvienu dzirdamāk,

Lai iz pilsētām un mājām, lai iz kapiem ārā nāk.

Pildās ļaužu pulkiem ceļi, pildās bālām ēnām gaiss

Un iet mirušie un dzīvie, kur sauc karogs dīvainais.

Celsies augstāk, plīvojošais, kur zūd saulē debess jums,

Lai redz Tevi, kas šo zemi kādreiz pārstaigās pēc mums.

Skanat dziesmas, dunat zvani, saule, plašu gaismu lej!

Karogs sarkan—balti —sarkans vējos atraisījies, skrej!

Plivinies pār Latvju zemi, brīvs pats, brīvus dari mūs,

Līdz ar sauli saules mūžu Tavai tautai dzīvot būs!"

Lasītāji "Karogu" ieraudzīja "Tautas Balsī" 1919.gada 1.jūnijā, Cēsu kauju priekšvakarā.41

Neskatoties uz apvērsumu, Latvijas atbrīvošana no lieliniekiem turpinājās. Ļoti sarežģīts bija Baloža brigādes stāvoklis. Lai gan tā par vienīgo likumīgo varu atzina K.Ulmaņa Pagaidu valdību, tomēr tai pret lieliniekiem bija jācīnās kopā ar vāciešiem vācu vadībā.

Atbrīvotajās vietās vācieši centās atjaunot savu kundzību un ar bargiem sodiem vērsās ne tikai pret lieliniekiem un to atbalstītājiem, dažkārt represijās kā pirmie cieta tie, kuri simpatizēja likumīgai Latvijas valdībai. Arī Talsos landesvēristu valdīšanas laiks tautā atstājis drausmīgas atmiņas. "Līdz ar apcietinātiem lieliniekiem tika notiesāti un pie Sukturu kapiem nogalināti daudzi nevainīgi cilvēki. Nošauto starpā bija arī pirmais latviešu Talsu pilsētas galva Ernests Kundziņš, kam vāci nevarēja piedot, ka viņš bija pirmais tūliņ pēc 18.novembra izlicis Latvijas karogus."42

1919.gada 22.maijā vācu vienības iegāja Rīgā, kuru pameta lielinieki. Vācieši tā vietā, lai tos vajātu un sakautu, uzsāka zvērīgu iedzīvotāju, pārsvarā latviešu, slepkavošanu. Latviešu karaspēka daļas Rīgā ienāca tikai 23.maijā. Pēc pulkveža Baloža un sabiedroto valstu pārstāvju iejaukšanās vācieši ierobežoja patvaļīgo iedzīvotāju apšaušanu. Tā rīdzinieki gaidītās atbrīvošanas vietā saņēma asinspirti, kuras laikā iznīcināja vairākus tūkstošus cilvēku.

Tajā laikā igauņu un Ziemeļlatvijas karaspēks cīnījās pret lieliniekiem Vidzemē.

Šeit atkāpes vietā kāds zīmīgs gadījums, kas bijis pirms lielinieku padzīšanas no Cēsīm, kad tie ar lielu pompu svinēja 1.maija svētkus. Aculiecinieks K.Dzirkalis to aprakstījis šādi:

"Cēsu pils, tā sauc(amajā) Lademachera tornī, kas pieskaras Torņa ielai, bija garā kārtī uzvilkts liels sarkans karogs. Tajā dienā ap pusdienas laiku sacēlās stiprs vējš, kas vēlāk pieņēmās un pārvērtās ļoti spēcīgā viesulī. Kokus lieca, zarus lauza un izkārtnes drebināja sacēlusies auka. Tāpat sarkanais karogs tika stipri rauts. Visu acis vērsās turp, minot, kas notiks tālāk. Un notika brīnums — spējš vēja rāviens pārplēsa karogu līmeniski vidū pušu, tā ka abas puses brīvi plīvoja gaisā. Tagad šis sarkanais karogs bija pārvērties sarkan–balt–sarkanā, jo balto krāsu deva gaišais debesu fons.

Šo brīnišķīgo pārvētību redzēja daudzi Cēsu iedzīvotāji (..), priecādamies par neizskaidrojamo likteņa mājienu. Un patiesi, taisni pēc viena mēneša tanī pat tornī, mūsu varonīgie ziemeļlatvieši uzvilka mūsu valsts karogu."43

Toreiz pēc Rīgas ieņemšanas likās, ka gan Ziemeļlatvijas brigādei, gan landesvēram un Balodim padotam karaspēkam viens mērķis — turpināt cīņu ar lieliniekiem. Tomēr landesvērs un vācu dzelzsdivīzija virzijās uz Latvijas ziemeļiem pret igauņu un latviešu karaspēku. Jau jūnija sākumā Cēsu apkārtnē notika šo karaspēku pirmās sadursmes. Tas bija Cēsu kauju iesākums.

Nodevīgais uzbrukums izvirzīja jaunus un sarežģītus uzdevumus igauņu un latviešu bruņotajiem spēkiem, kuriem bija jācīnās pret visreakcionārāko vācu interventu armiju, kas apdraudēja Baltijas valstu un tautu eksistenci. Bez tam lielas igauņu un latviešu karaspēka daļas tika atrautas no cīņas pret lieliniekiem. Šai brīdī milzīga bija tautas atsaucība, stājoties dzimtenes sargu rindās. Armijā stājās gan sirmi vīri, gan jauni zēni no skolas sola.

No Valmieras un Cēsu skolu audzēkņiem pie 2.(5.) Cēsu kājnieku pulka steigā tika saformēta brīvprātīgo skolnieku rota, kura kaujas kristības saņēma 6.jūnijā pie Cēsīm un kura pulka sastāvā cīnījās arī visās tā turpmākajās kaujās. Valmieras skolniekiem 5.jūnija rīta agrumā, izejot uz Cēsu fronti, līdzi dots nacionālais karogs, kuru steigā bija darinājušas skolotāja Berta Stakle un reālskolas direktora mācītāja Ludviga Adamoviča kundze.44

Kā zaimi šai laikā izskanēja A.Niedras demagoģiskais aicinājums stāties zem Latvijas sārti baltā karoga cīņai pret Ulmani.45

Neaprakstot šeit kauju gaitu, jāatzīmē, ka vissīvākajās un izšķirošākajās cīņās no 19. līdz 23.jūnijam igauņi un latvieši kopīgiem spēkiem spēja sakaut labi bruņoto vācu karaspēku un izcīnīja uzvaru.

"Ar Cēsu kauju uzvaru bija izšķirts nevien Rīgas, bet arī visas Latvijas liktenis. Sevišķi vēl tādēļ, ka šis notikums sakrita vienā laikā ar Versaļas miera līguma parakstīšanu un Vācijas aktīvai politikai pret Sabiedroto gribu Austrumos bija vilktas robežas."46

23 Akuraters J. Rītam austot.(Dažas atmiņas).-Tēvijas Sargi.-1921.g.3.martā.

24 Kara muzeja vecais inventāra Nr.8178(16149

25 Turpat.

26 Jaunā Dzīve.-Nr.2., 1919.g. 26.februārī.

27 Turpat, Nr.6., 1919.g. 6.martā.

28 LVVA 6033.f.,1.apr.,65.lieta,6.lp.

29 Jaunā Dzīve.-Nr.11., 1919.g. 18.martā.

30 Turpat, Nr.2., 1919.g. 26.februārī.

31 Valmieras kājnieku pulka vēsture. 1919.-1929.-R.,1929.-29.lpp.

32 Turpat, 29.-30.lpp.

33 Valmieras pulks Latvijas bruņotajos spēkos bija pirmā karaspēka vienība, kas formēta kā pulks. Latvijas Dienvidbrigādes bataljonus par pulkiem pārveidoja 1919.g. vasarā.

34 Kara muzeja vecais inventāra Nr. 4592/14609.

35 Valmieras kājnieku pulka vēsture. 1919.-1929.-R.,1929.-24.lpp.

36 Daudzās valstīs armijas kokardēs ietvertas nacionālā karoga krāsas. Viens no vecākajiem moderno valstu karogiem - Francijas trikolors pat radies no kokardēm. 1789.g. parīziešu sarkani-zilā kokarde tika savienota ar franču karaļu balto kokardi. Arī Krievijā armijas kokardēs ietvēra "imperatora krāsas"- melnu, dzeltenu, baltu.

37 Virza E. Pa atmiņu pēdām.-Grām.:Laikmeta dokumenti.-R.,1930.-268.lpp.

38 Māc. Andr.Niedras, Dr. T.Vankina un zv.adv. J.Ansberga prāva (Stenogrāfisks atreferējums).-2.daļa.-R.,1924.-135.lpp.

39 Virza E. No Liepājas līdz Valkai (Vēstule maniem Liepājas draugiem.)-Tautas Balss.-Nr.4., 1919.g.29.aprīlī.

40 Turpat,-Nr.1., 1919.g.22.aprīlī.

41 Tautas Balss.-Nr.29., 1919.g.1.jūnijā.

42 Fabriciuss A. Atbrīvošanas cīņas Talsu novadā.-Grām.: Talsu novads. Enciklopēdisku rakstu krājums.- R.,1935.-37.-671.lpp. Šnitke V. Pilsētu pašvaldības.-Turpat, 555.lp.

43 Dzirkalis K. Latvijas karoga vēsture.-R., 1936.-66.lpp.

44 Turpat, 65.lpp.

45 A.Niedras uzsaukums "Visiem Latvijas iedzīvotājiem"(tipogrāfiski iespiests, 1.lp.-R., 1919.g.6.jūnijā.)

46 Blanks E. Latvijas valsts pirmie gadi.[R.,] 1923.-26.lpp.