Problēmas. Viedokļi

Mūsu demogrāfiskā politika: solītā, īstenojamā un nepieciešamā

Dr.habil.oec. Pārsla Eglīte — "Latvijas Vēstnesim"

Ievadam

Latvijā — līdzīgi citām valstīm pārejas posmā no centralizētās plānveida saimniecības uz tirgus ekonomiku — iedzīvotāju dabisko pieaugumu kopš 1991.gada nomainījuši zudumi.

90.gadu vidū šie zudumi bija tuvu 7 uz 1000 iedzīvotājiem, un tikai pašos pēdējos sarukuši līdz 5,9–6 promilēm. Tomēr dzimstības intensitātes rādītāji turpina samazināties, un tas draud ar vēl straujāku dzimstības mazināšanos jau pēc 10—15 gadiem, kam neizbēgami sekos krasa iedzīvotāju sastāva novecošanās un izmiršana.

Pēc mūsu aprēķinātās prognozes, iedzīvotāju ataudzes intenstitātei saglabājoties 1994.gada līmenī, jau līdz 2015.gadam iedzīvotāju skaits saruktu par 1,3%, neskaitot migrāciju, bet pensijas vecuma iedzīvotāju skaita samērs pret bērniem un jauniešiem līdz 15 gadiem pieaugtu no 1:1,09 līdz 1:0,77. [Eglīte, b.]

Lai šādu varbūtību nepieļautu, valstij būtu jāīsteno mērķtiecīga demogrāfiskā politika.

Jau 80. gados izstrādāto demogrāfiskās situācijas atveseļošanas programmu un žūpības ierobežošanas pasākumu pieredze [Zvidriņš, Eglīte, a.] liecina par iespējamību ietekmēt iedzīvotāju rīcību vēlamā virzienā, mainot virkni viņu darbības nosacījumu. 90. gados Latvijā veiktajos pētījumos [Ģimene, Iedzīvotāju, Zariņa] ir noskaidroti dzīves apstākļi, kas pārejas posmā iespaidojuši cilvēku reproduktīvo uzvedību un, kurus mērķtiecīgi mainot, varētu izveidot pilnīgai paaudžu nomaiņai labvēlīgu apstākļu kopumu. Šī informācija var tikt izmantota, izstrādājot mūsdienu apstākļiem atbilstošu demogrāfisko politiku.

 

Projekti un darbība iedzīvotāju ataudzes jomā 90.gados

Pēc 80.gados veiktajiem pasākumiem demogrāfiskās situācijas atveseļošanai un 1986.—1987.gadā sasniegtā paaudžu nomaiņai pietiekamā dzimstības līmeņa (neto atražošanās koeficienta — 2,15) un vidējā paredzamā mūža ilguma palielināšanās ar 90.gadu sākumu, iedzīvotāju ataudzes pamatrādītāji no jauna pasliktinājās. Lai novērstu šīs tendences turpināšanos, atjaunotās Latvijas Republikas pirmās valdības uzdevumā jau 1991.gadam tika noslēgts līgums ar dažādu nozaru zinātnieku un citu speciālistu grupu par valsts programmas "Latvijas iedzīvotāji" projekta turpmākajiem 10 gadiem izstrādi.

Par šīs programmas mērķi tika izvirzīts "nodrošināt latviešu nācijas skaitlisko atjaunošanos, kā arī Latvijas iedzīvotāju kvalitatīvā sastāva (pēc veselības, izglītības, kultūras līmeņa, tikumības) un dzīves kvalitātes uzlabošanos visā teritorijā".

Šī mērķa sasniegšanai tika paredzētas 5 apakšprogrammas atbilstoši pakārtotajiem mērķiem:

1. Dzimstības paaugstināšana līdz paaudžu pilnīgas nomaiņas līmenim:

• ģimeņu attiecību nostiprināšana,

• ģimeņu labklājības nodrošināšana,

• laulību šķiršanas biežuma samazināšana,

• bērnu ārpusmājas aprūpes un attīstības iespēju paplašināšana.

2. Mūža ilguma palielināšana:

• veselības riska faktoru (alkoholisma, narkomānijas un toksikomānijas, smēķēšanas u.c.) izplatības ierobežošana,

• saslimstības un darba nespējas gadījumu skaita samazināšana, uzlabojot ekosistēmu, patēriņa priekšmetu kvalitātes kontroli un informētību par veselības uzturēšanu.

3. Iedzīvotāju sociālā aizsardzība un nodarbinātības regulēšana:

• pastāvīgo iedzīvotāju nodrošināšana ar darbu atbilstoši pieprasījumam, kvalifikācijai un sabiedrības vajadzībām,

• sociālā aizsardzība bezdarba un darba nespējas gadījumos.

4. Migrācijas un iedzīvotāju izvietojuma optimizēšana, Latvijas novadu atdzimšana:

• iedzīvotāju ataudzei un latviešu kultūras uzplaukumam labvēlīgu iedzīvotāju sastāva veidošana visos novados un pilsētās,

• novadu atdzimšana,

• starpvalstu migrācijas regulēšana vietējā darba tirgus aizsardzības, valsts un iedzīvotāju drošības interesēs,

• latviešu un Latvijā dzīvojošo cittautiešu brīvprātīga repatriācija.

5. Sabiedrības humanizācija:

• latviešu kultūras un humanitāro vērtību izplatība,

• visu un katra cilvēka garīgā un tikumiskā attīstība.

Katrs apakšmērķis tika raksturots ar vairākiem skaitliskiem rādītājiem. Tuvošanās tiem būtu liecība par programmā paredzēto pasākumu kopuma rezultativitāti. Par katru iecerēto pasākumu atbilstoši visām valsts mērķprogrammām kopīgai metodikai tika dota anotācija ar satura raksturojumu, izpildītāji, termiņš, nepieciešamā finansējuma avots un kopējais apjoms pa gadiem, sagaidāmais sociālais un ekonomiskais efekts, nepieciešamais juridiskais, kadru u.c. resursu nodrošinājums. Šie pēdējie tika apkopoti vairākās nodrošinājuma apakšprogrammās, tostarp zinātniskais, informatīvais un statistikas nodrošinājums programmas rezultativitātes kontrolei un nepieciešamo labojumu veikšanai. Savukārt vairums no tiesiskā nodrošinājuma ierosinājumiem ir saglabājis savu aktualitāti:

• Bērnu kopšanas pabalstu saņemšanas nosacījumu saskaņošana ar likumu par valsts pensijām un cilvēktiesību normām.

• Ģimenes valsts pabalstu regulāra indeksācija.

• Kredītu saņemšanas tiesības jaunajām ģimenēm.

• Nodokļu atvieglojumi bērnu iestādēm/personām, kas sniedz pakalpojumus bērnu pieskatīšanā un audzināšanā.

• Uz 1 cilvēku aprēķināto komunālo maksājumu diferencēšana (samazinājums) par bērnu patēriņu.

• Īrnieku aizsardzība pret namīpašnieku iespējamo patvaļu.

• Aizliegums strādāt veselībai kaitīgos darbos ne pēc dzimuma (kā līdz šim), bet līdz zināmam vecumam (30 g.).

• Pornogrāfisko izdevumu izplatīšanas ierobežojumi.

• Suteneru darbības aizliegums.

• Jaunu darbavietu veicināšana ar nodokļu atvieglojumu palīdzību.

• Prioritāti attīstāmo (depresīvo) valsts apvidu noteikšana un attīstības veicināšana ar nodokļu, kredītu likmju u.c. diferenciācijas palīdzību.

• Atbildība par sava īpašuma (pārvaldāmās teritorijas) vides sakoptību.

• Likums un starpvalstu līgumi par atbalstu latviešu un Latvijā dzīvojošo cittautiešu brīvprātīgai repatriācijai.

• Visu likumprojektu ekspertīze no varbūtējo demogrāfisko seku viedokļa, kā arī to atbilstības bērnu un sieviešu tiesībām, kas paredzētas Latvijas ratificētos starptautiskos dokumentos.

Izstrādāto programmas projektu jaunā valsts Zinātnes padome atzina par atbilstošu. Tomēr šāda klasiska investīciju programma, kuras ekonomiskais efekts būtu sagaidāms tikai ilgākā laika posmā, ekonomiskās krīzes un straujās inflācijas apstākļos valdībā nemaz netika izskatīta. Daļa no iecerētajiem pasākumiem (piemēram, bezdarbnieku sociālā aizsardzība un iedzīvotāju reģistra izveide) tika īstenota arī bez programmas.

Lielākai ieceru daļai paliekot neizpildītai, demogrāfiskā situācija valstī turpināja pasliktināties. Tādēļ 1992.gada beigās pēc LR Augstākās padomes Ekonomikas komisijas ierosinājuma tika izveidota jaukta deputātu, valdības, zinātnisko iestāžu un sabiedrisko organizāciju pārstāvju Demogrāfiskā komisija. Tās uzdevums bija sagatavot likumdošanas iniciatīvas un priekšlikumus valdības lēmumiem, izceļot prioritāros. Tomēr līdz 1993. gada rudenī notikušajām vēlēšanām nevienu no ierosinājumiem pieņemt nepaspēja. 1994. gada martā iepriekšējās komisijas vietā tika nodibināta līdzīga sastāva Ministru kabineta konsultatīvā demogrāfiskā komisija darba valsts ministra (kopš 1995.gada — labklājības ministra) vadībā.

Šīs komisijas darba rezultātā tika izstrādāts un 1995.gada jūlijā pieņemts Ministru kabineta rīkojums "Par demogrāfiskās situācijas uzlabošanu". Tajā valdība oficiāli izvirzīja jau minēto 1991.gada programmas projektam formulēto mērķi. Tomēr uzdevumu starpā atsevišķām ministrijām taupības dēļ tika iekļauta galvenokārt mērķim atbilstošu priekšlikumu izstrāde. To starpā bija ierosinājumi, piemēram, par ģimenes pabalstu diferenciāciju pēc bērnu skaita ģimenē, kas arī tika pieņemti un sāka darboties 1996.gada vidū, likums par reģionālo attīstību un prioritārās attīstības teritorijām, kas sekmētu jaunu darbavietu izveidi. Tas arī ir stājies spēkā. Savukārt Izglītības un zinātnes ministrija vēl līdz šim nav izpildījusi rīkojuma punktu ieviest skolās obligātu veselības mācību u.c.

1995.gada maijā Ministru kabinets apstiprināja izstrādājamo nacionālo programmu sarakstu un kopējus noteikumus par to izstrādes un īstenošanas kārtību. Citu vidū bija iecerēta arī programma "Latvijas iedzīvotāji (tautas veselība un sociālā drošība)". Par tās izstrādi, aktualizāciju un īstenošanu atbildība tika uzdota labklājības ministram. Atbilstoši paskaidrojošajam nosaukuma variantam programmas saturs tās izstrādes gaitā tika sašaurināts līdz ministrijas departamentu (darba, veselības, sociālās apdrošināšanas un sociālās palīdzības) darbībai sociālajā aizsardzībā un iecerētajiem pasākumiem savu dienestu darbības uzlabošanā. [Nacionālā programma]

Vai nu sašaurināto mērķu, vai programmas ilgās izstrādes dēļ (apstiprināta 1998.gadā) 1997.gada sākumā pieņemtajā valdības deklarācijā bija iekļauts punkts: "Līdz 1998.gada 1.janvārim izstrādāt un uzsākt īstenot ilglaicīgu valsts programmu demogrāfiskās situācijas atveseļošanai." [Latvijas Vēstnesis, 1997.02.19.] Gada vidū mainoties valdībai, tās jaunajā deklarācijā tika paredzēts jau pieticīgāks uzdevums: "Līdz 1998.gada janvārim izstrādāt pasākumu programmu demogrāfiskās situācijas uzlabošanai, palielinot valsts atbalstu gimenēm, kurās ir bērni, un uzlabojot mātes un bērna veselības aprūpi." [Latvijas Vēstnesis, 1997.08.07.] Tomēr arī tā izpildei gada laikā netika piešķirti līdzekļi, kas radīja šaubas par šīs ieceres nopietnību. Šādā situācijā — bez līgumā fiksētas lomas programmas izstrādē un ekspertu darba apmaksas — Demogrāfiskās komisijas sabiedriskie locekļi atturējās aktīvi iesaistīties šai pasākumā.

1998.gada pavasarī Labklājības ministrija sāka iecerētās programmas izstrādi ar savu darbinieku spēkiem. MK Demogrāfiskā komisija tika informēta par tajā izvirzīto galveno un pakārtotajiem mērķiem, kā arī to sasniegšanai paredzētajiem pasākumiem, kas tiek atlasīti no Labklājības un citu ministriju plāniem, programmām un sadarbības projektiem ar ārzemju partneriem. Diemžēl šis pasākumu kopums tiek veidots bez noteiktas koncepcijas, kas noteiktu zināmus kritērijus pasākumu atlasē, to atbilstības un pietiekamības vērtējumā. Līdz ar to citiem mērķiem iecerētie pasākumi var izrādīties mazefektīvi demogrāfiskās situācijas atveseļošanā.

Vienlaikus ar mēģinājumiem izstrādāt programmu nolūkā radīt pilnvērtīgai iedzīvotāju ataudzei labvēlīgu un savstarpēji nepretrunīgu apstākļu kopumu visās dzīves jomās atjaunotā Latvijas Republika veidoja sociālās drošības sistēmu un tās ietvaros — atbalstu ģimenēm ar bērniem.

Pilnībā tika saglabāta 56 dienu grūtniecības un 56 dienu pēcdzemdību atvaļinājumu apmaksa pilnā algas apmērā, pagarinot izmaksu laiku līdz 70 dienām sarežģījumu gadījumos.

Jau 1990.gadā sāka izmaksāt vienreizēju pabalstu, bērnam piedzimstot. 1991.gadā, atceļot valsts noteiktos ierobežojumus uz bērnu preču cenām, tika ieviesti ikmēneša ģimenes pabalsti par katru bērnu. Šie pabalsti tika diferencēti pēc bērnu vecuma: līdz 8 gadu vecumam mazāk, no 8 līdz 15 (līdz 18 par tiem, kas turpina mācības) — par 20% vairāk. Mātēm, kas bērnu pirmajos dzīves gados nestrādāja algotā darbā, ieviesa bērnu kopšanas pabalstus — Ls 12 līdz bērna 1,5 gadu vecumam un Ls 7,5 — no 1,5 līdz 3 gadu vecumam.

Sākotnēji šī atbalsta sistēma ģimenēm tiešām deva atspaidu. Tomēr, paļaujoties uz šo pabalstu sekmēto bērnu aprūpi mājās, valsts samazināja atbalstu bērnudārziem, un augošās dārdzības apstākļos aptuveni puse no tiem tika slēgta. Tas ierobežoja darba un ienākumu iespējas mātēm un attiecīgi ģimenes kopējo budžetu. Savukārt ikmēneša ģimenes un bērnu kopšanas pabalsti, neraugoties uz divkārtēju pirktspējas krišanos 90. gadu pusē, palika nemainīgi attiecīgi 5,5 un 7,5 gadus. 1996.gada visū ikmēneša pabalsts par katru bērnu tika diferencēts ne pēc vecuma, bet dzimšanas secības (par otru 1,2 reizes, par trešo un ceturto 1,6 reizes vairāk), un vienlaikus tā vidējais apjoms pieauga par 40 procentiem. 1998.gada vasarā bērnu kopšanas pabalsts līdz 1,5 gadu vecumam tika palielināts no Ls 12 līdz Ls 30, t.i., 2,5 reizes. Regulāri tika palielināts vienīgi vienreizējais piedzimšanas pabalsts, kopš 1994.gada izmaksājot to divkāršā apjomā, ja māte reģistrējusi grūtniecību pirmo 12 nedēļu laikā.

Regulāro pabalstu palielināšanas aizkavēšanās pret dzīves dārdzības augšanu mazināja to nozīmību ģimenes kopējos izdevumos bērnu uzturēšanai. Turklāt pakāpeniski tika ieviesti arī ierobežojumi to saņemšanā. Ar 1996.gadu tika pārtraukta maternitātes pabalstu izmaksa mātēm, par kurām vismaz sešus mēnešus nav ticis maksāts sociālais nodoklis. Tika pārtrauktas iepriekš paredzētās valsts iemaksas sociālās apdrošināšanas fondā par mātēm, kas kopj bērnu vecumā no 1,5 līdz 3 gadiem. Tai pašā gadā tika samazināts ar ienākumu nodokli neapliekamais minimums par apgādājamajiem ģimenes locekļiem no Ls 15 mēnesī līdz 1/2 no paša pelnītāja neapliekamā minimuma, t.i., līdz Ls 11,5. MK Demogrāfiskās komisijas ierosinājums ar 1997.gadu atcelt neapliekamo minimumu pašiem darbiniekiem, trīskārt palielinot to par apgādājamajiem, kas nedaudz mazinātu ienākumu starpību ģimenēs ar un bez bērniem, tika noraidīts. Rezultātā vidējais mēneša ienākums uz vienu ģimenes locekli ģimenēm ar 2 bērniem izrādījās par 10 — 19% mazāks nekā vidējais valstī, ar 3 bērniem — par 23 — 30%, ar 4 vai vairāk — par 53 — 55 procentiem. [Krastiņš] Tā kā arī vidējais ienākumu līmenis — Ls 51,5 1996.gadā un Ls 55,4 1997.gadā atpaliek ne vien no pilna iztikas minimuma (attiecīgi Ls 73,8 un 78,8), bet arī t.s. krīzes (Ls 52,2 un Ls 54,5), tad skaidrs, ka vairums ģimeņu bērnus nevar nodrošināt ar visu nepieciešamo. Savukārt valdības oficiāli apstiprinātais krīzes iztikas minimums — Ls 38,2 — netiek palielināts kopš 1994.gada. [Nacionālā programma, pielikums, 19.lpp.]

Nolūkā sasniegt bezdeficīta valsts budžetu, izglītības finansējums netika palielināts proporcionāli komunālo u.c. maksājumu pieaugumam, kas noveda pie nepieciešamības vākt ziedojumus no vecākiem skolu uzturēšanai. Līdztekus ar jauno mācību grāmatu un darba burtnīcu dārdzību tas jūtami palielināja ģimenes izdevumus bērniem.

Rēķinoties ar iespējām šādos apstākļos uzturēt un izglītot bērnus, cilvēki arvien vairāk ierobežo to skaitu, un dzimstība gadu no gada turpina mazināties (skat. att.). 1997.gadā summārais dzimstības koeficients bija sarucis līdz 1,12 [Demogrāfijas gadagrāmata], kas neizbēgami novedīs pie darbaspēka novecošanās un sašaurinātām tā atjaunošanas iespējām nākotnē.

Jāsecina, ka valsts līdzšinējā sociālās drošības sistēma, kas bērna dzimšanu pieskaita sociālam riskam līdzīgi bezdarbam, slimībai un nelaimes gadījumiem un kuras mērķis ir sniegt sociālās garantijas minimālā līmenī [Nacionālā programma, 3., 36.lpp.], nespēj nodrošināt labvēlīgus apstākļus pilnvērtīgai iedzīvotāju ataudzei un tātad arī aizvietot demogrāfisko politiku.

Sociālās drošības tīkla nepietiekamība pretstatā mērķtiecīgām demogrāfiskām investīcijām (ieskaitot atbalstu ģimenēm ar bērniem, ieguldījumus izglītībā un veselības uzturēšanā) jau konstatēta arī atsevišķu Eiropas Savienības valstu sociālās politikas salīdzinājumos. [Ferrera M., Colleman D.A.]

Sabiedrības pārstāvji — presē, Latvijas inteliģences apvienības II (1996.g. 17.febr.) un XVII (1998.g. 30.janv.) konferencē ar partiju pārstāvju un ministru līdzdalību, LZA Senāta 1998.gada 15.jūlija vēstulē valsts pirmajām personām — atkārtoti vērsušies pie valsts varas institūcijām ar ierosinājumiem uzturēt valsts atbalstu ģimenēm vismaz sākotnējā līmenī (pret dzīves dārdzību), novērst pastāvošos ierobežojumus bērnu kopšanas pabalsta saņemšanai mātēm, palielināt finansējumu izglītībai un bērnu ārpusskolas nodarbībām, ieviest skolās obligātu veselības mācību u.tml., kas pasargātu ģimenes no nonākšanas mazturīgo un sociālās palīdzības pretendentu skaitā tieši bērnu dēļ, kā arī novērstu valsts aprūpē nonākušo bērnu skaita un nepilngadīgo noziedzības palielināšanos, mazinātu nepieciešamību pēc ārstēšanās un slimības pabalstiem. [Krīze Latvijā, Latvijas Vēstnesis, 1997.07.30.] Tomēr visi aicinājumi palikuši nesadzirdēti, ja neskaita novēloto un dzīves dārdzības pieaugumam neproporcionālo dažu pabalstu palielinājumu.

Tiesa, 6.Saeima 1998.gada 19.jūnijā ir pieņēmusi grozījumus Likumā par maternitātes un slimības pabalstiem, piešķirot tiesības uz maternitātes pabalstu arī sociāli apdrošināto personu apgādībā esošām mātēm minimālās algas apmērā, kā arī sākusi apspriest grozījumus Likumā par sociālo palīdzību, kas ļautu izmaksāt bērna kopšanas pabalstu neatkarīgi no vecāku nodarbinātības. Tomēr pagaidām šo grozījumu īstenošanai budžetā līdzekļi nav paredzēti, tāpat kā Labklājības ministrijas gatavojamās programmas izpildei un finansējuma reālam palielinājumam izglītībā.

Vilcināšanās ar nodarbinātības veicināšanas, izglītojošo un citu preventīvo pasākumu ieviešanu iedzīvotāju ataudzes atveseļošanai noved pie nepieciešamības palielināt izmaksu kopapjomu sociālajai palīdzībai trūcīgajiem, izdevumiem bērnu ārpusģimenes aprūpei, nepilngadīgo noziedznieku meklēšanai un uzturēšanai, narkomānijas un seksuāli transmisīvo slimību ārstniecībai. Tāpēc izpildvaras neizdarība rada aizdomas, ka taupības nepieciešamības aizsegā tiek īstenota nedeklarēta demogrāfiskā politika ar mērķi mazināt apgādājamo un pēc tam arī visu iedzīvotāju skaitu. Pēc bijušā diktatora Staļina pazīstamās tēzes: "Nav cilvēka — nav problēmu." Mazāk dzimušo — mazāk pabalstu, mazāk skolēnu — mazāk izdevumu izglītībai (ne velti 1997.gadā tika sākta skolu finansēšana pēc audzēkņu skaita), īsāks mūžs — lielāks atlikums sociālajā fondā uz priekšlaicīgi mirušo sociālā nodokļa iemaksu rēķina, jo to mantošana nav paredzēta, vairāk mirušo darbspējas vecumā — mazāk bezdarbnieku, mazāk izglītotu cilvēku — vieglāk manipulēt ar viņu apziņu, nabadzīgāka tauta — mazāka varbūtība, ka tā spēs domāt tālāk par dienišķās iztikas pelnīšanu un organizēties pretdarbībai.

Iespējams, ka depopulācijas tuvināšana pat domās nav formulēta kā mērķis, tomēr taupība uz sociālās attīstības rēķina liecina par orientāciju uz īsu varas laiku un nerēķināšanos ar valsts stratēģiskiem uzdevumiem. Tāpēc speciālistiem jāturpina brīdināt par šādas politikas graujošajām sekām un atgādināt par tālejošas sociālās politikas īstenošanas nepieciešamību, piedāvājot arī savus risinājuma variantus.

 

Valsts demogrāfiskās politikas koncepcijas ieteikuma projekts

Piedāvājamie gaidāmās demogrāfiskās politikas satura un tās sagatavošanas gaitas meti ir tapuši, apkopojot un lietišķi izvērtējot pieredzi, kas gūta mērķprogrammas "Latvijas iedzīvotāji" projekta izstrādē 1991.gadā un piedaloties Demogrāfiskās komisijas darbībā. Tie varētu atvieglot tālāko darbu detalizētas, īstenošanai piemērotas programmas gatavošanā.

Koncepcijas mērķis un adresāts

• Koncepcija ir politikas izstrādes pirmais posms, kura mērķis radīt vienotu stratēģisko pamatu nepieciešamās demogrāfiskās politikas īstenošanai.

• Koncepcijas galvenie uzdevumi:

— noteikt Latvijas valsts demogrāfiskās politikas mērķus XX — XXI gs. mijā;

— formulēt demogrāfiskās politikas pamatnostādnes kā kritērijus mērķa sasniegšanai izmantojamo pasākumu izvēlē;

— nošķirt demogrāfiskās politikas mērķu un līdzekļu specifiku valsts kopējās sociālās politikas ietvaros;

— raksturot demogrāfiskās politikas izstrādes un īstenošanas posmus.

• Koncepcijas adresāts ir:

— valsts politikas veidotāji un īstenotāji likumdevējas un izpildvaras institūcijās;

— iedzīvotāju ataudzes norišu dalībnieki: ģimenes un atsevišķi cilvēki;

— demogrāfiskās politikas pasākumu īstenotājas iestādes un organizācijas, to darbinieki un brīvprātīgie.

Demogrāfiskās politikas mērķis un pamatnostādnes

• Valsts demogrāfiskās politikas vispārējais mērķis — nodrošināt pilnvērtīgu paaudžu nomaiņu neierobežotam periodam — tiek konkretizēts noteiktam laikposmam atkarībā no ataudzes norišu faktiskās intensitātes un to prognozējamo seku vērtējuma no sabiedrības interešu viedokļa.

Latvijā XX — XXI gs. mijā galvenais demogrāfiskās politikas mērķis ir nodrošināt latviešu tautas skaitlisko atjaunošanos un Latvijas iedzīvotāju kvalitatīvā sastāva izaugsmi pēc veselības stāvokļa, tikumības, izglītības un kultūras līmeņa.

• Veikto demogrāfiskās politikas pasākumu kopuma iedarbīgums vērtējams pēc ataudzes norišu dinamikas (intensitātes rādītājos) un iedzīvotāju sastāva pārmaiņām ne mazāk kā trīs gadu laikā pēc pasākuma uzsākšanas.

Izvirzītā mērķa sasniegšanai ir sociāla, ekonomiska un politiska nozīme:

— sociālā jomā tiek veidota labvēlīga vide cilvēktiesību, t.sk. reproduktīvo, īstenošanai, etniskās identitātes un kultūras saglabāšanai, personības attīstībai un augstai dzīves kvalitātei;

— ekonomiski — iedzīvotāju sastāva atjaunināšanās un darbaspēka kvalitatīva izaugsme nodrošina tā augstāku konkurētspēju Eiropas darba tirgū, kas ir pamats investīciju piesaistei un valsts ātrākam saimnieciskam uzplaukumam, turklāt priekšlaicīgas mirstības mazināšanās padara paaudžu nomaiņu racionālāku, jo ilgākā darba mūžā palielinās atdeve no jaunatnes audzināšanā un izglītošanā ieguldītajiem līdzekļiem;

— politiski — normāla dzimstības līmeņa atjaunošanās un vidējā paredzamā mūža ilguma pieaugums, kā arī sociāli higiēnisko rādītāju uzlabošanās liecina par iedzīvotāju labklājības kāpumu valstī un tātad arī tās iekšējo stabilitāti un drošību, kas ir objektīvs pamats pozitīvam valsts tēlam pasaulē un patriotismam.

• Valsts demogrāfiskās politikas mērķu un līdzekļu izvēlē tiek ievērotas šādas pamatnostādnes:

— atbilstoši Latvijas Republikas ratificēto starptautisko dokumentu normām, ANO Bērnu tiesību konvencijas (1989), ANO konferences par iedzīvotājiem un attīstību rīcības programmas (Kairā, 1994), ANO IV konferences par sievietēm (Beidzinā, 1995) rīcības platformas, u.c. valsts garantē iespējas visiem iedzīvotājiem īstenot viņu reproduktīvās tiesības:

— brīvi izvēlēties sev vēlamo bērnu skaitu un tā regulēšanas metodes,

— būt informētiem par ģimenes plānošanas principiem un paņēmieniem,

— saņemt valsts palīdzību bērnu aprūpē un audzināšanā,

— valsts garantē līdzvērtīgu atbalstu ģimenēm ar dažādiem savstarpējo attiecību un bērnu aprūpes veida modeļiem pēc dzīvesbiedru izvēles, ja tie nav pretrunā ar minēto ANO dokumentu normām un valsts likumiem;

— ģimene un valsts ir līdzatbildīga par jaunās paaudzes audzināšanu un izglītību, atzīstot to par valsts pastāvēšanas un sabiedrības attīstības priekšnosacījumu;

— demogrāfiskajā politikā pārsvarā izmantojami preventīva rakstura pasākumi, lai minimalizētu nevēlamās rīcības un norišu varbūtību, kā arī taupītu pūles un līdzekļus šādas rīcības seku pārvarēšanai;

— abu dzimumu pārstāvjiem ir līdzīgas tiesības un atbildība nodarbošanās un dzīvesveida izvēlē, pēcnācēju radīšanā un audzināšanā.

Demogrāfiskās politikas īstenošana

• Demogrāfiskā politika tiek īstenota valsts kopējās sociālās politikas ietvaros, izvēloties darbības virzienus un to variantus, kas ietekmē iedzīvotāju skaitlisko ataudzi un tai labvēlīga iedzīvotāju kvalitatīvā sastāva veidošanos. Savukārt aktīva sociālā politika, kas vērsta uz nodarbinātības, izglītības līmeņa un dzīves līmeņa celšanos, ir demogrāfiskās politikas efektivitātes priekšnosacījums.

• Izšķirošais līdzeklis demogrāfiskās situācijas regulēšanai ir priekšnosacījumu radīšana izvirzītiem mērķiem atbilstošai iedzīvotāju rīcībai, novēršot riska faktorus un veidojot šādai rīcībai labvēlīgu apstākļu kopumu. Tas ietver:

— tiesisku nodrošinājumu humāno un sociālo vērtību prioritātei valsts politikā: dzīvības, veselības, dabas un kultūrvides aizsardzībai;

— ģimenes vērtībām un darbībai labvēlīgu sabiedrisko domu;

— drošību no ārējiem draudiem, noziedzības un varas institūciju patvaļas;

— iztikas pelnīšanas iespējas;

— darbspēju atjaunošanai un pēcnācēju uzturēšanai pietiekamu darba samaksu;

— bērnu uzturēšanas izdevumu daļēju kompensāciju ģimenēm neatkarīgi no vecāku ienākuma avotiem un to lieluma, ar to izrādot valsts atbalstu viņu centieniem audzināt bērnus, apgādāt ģimeni un nodrošināt tās labklājību nākotnē;

— iedzīvotāju informētību par valsts sociālo politiku un sociālo garantiju pieejamību;

— bērnu, jauniešu un pieaugušo izglītošanu veselības uzturēšanas, ģimenes dzīves reproduktīvās uzvedības un saskarīgās jomās;

— nepieciešamo pakalpojumu pieejamību visā valsts teritorijā;

— darba samaksas un sociālo garantiju apjoma pieaugumu proporcionāli dārdzības kāpumam;

— veselīgu un patīkamu vidi;

— sabiedrības informētību par demogrāfisko situāciju un valsts politiku šai jomā.

• Demogrāfiskās politikas galvenais īstenotājs ir valsts, pilnvarojot atsevišķu tās uzdevumu izpildei specializētas valsts varas institūcijas, iestādes un organizācijas saskaņā ar MK uzdevumā izstrādāto un tā apstiprināto mērķprogrammu.

Demogrāfiskās attīstības programmas izstrāde un īstenošana

• Demogrāfiskās attīstības programmu noteiktam laikposmam izvēlēto mērķu sasniegšanai iedzīvotāju ataudzes jomā izstrādā šī darba veikšanai uz noteiktu laiku izveidota darba grupa ar visu atbilstošo nozaru speciālistu dalību.

• Programma ir mērķa sasniegšanai nepieciešamo konkrēto rīcības virzienu un pasākumu kopuma detalizēts raksturojums. Tās saturā tiek atspoguļoti visi jau veicamie un papildus uzsākamie valsts institūciju darbības virzieni, kas nepieciešami pilnvērtīgai iedzīvotāju ataudzei labvēlīgu priekšnosacījumu radīšanai, izkārtojot tos atbilstoši katram no izvēlētajiem mērķiem un apakšmērķiem pēc mērķu zarotnes principa.

Augstākā līmeņa apakšmērķi tuvākajiem 10 gadiem:

— dzimstības paaugstināšana līdz paaudžu nomaiņai nepieciešamajam līmenim,

— dzīvotspējas un mūža ilguma pastāvīgs pieaugums,

— iedzīvotāju garīgā un tikumiskā izaugsme, viņu konkurētspējas pieaugums Eiropas darba tirgū. (Šī apakšmērķa izpilde vērtējama pēc izglītības sistēmā visos līmeņos iesaistījušos jauniešu īpatsvara katrā paaudzē, vidējā iegūtā mācību līmeņa pieauguma no paaudzes paaudzē, kā arī noziedzības un citu antisociālu parādību mazināšanās biežuma.)

• Pasākumu kopums kopumā un katram apakšmērķim izvērtējams pēc tā pietiekamības, pasākumu savstarpējās saskaņotības un to atbilstības valsts demogrāfiskās politikas pamatnostādnēm.

• Par katru jauno vai plašāk izvēršamo pasākumu vai darbības veidu programmā jāraksturo:

— tā būtība — apjoms vienam saņēmējam noteiktā mērķgrupā un paredzamā ietekme uz tā rīcību,

— sagaidāmie koprezultāti skaitliskā izteiksmē,

— izpildītāja institūcija,

— veikšanas laiks,

— saistība ar citiem — jau veicamiem un uzsākamiem pasākumiem vai izpildorgānu funkcijām,

— kopējais nepieciešamā finansējuma apjoms gadā,

— citi īstenošanas nosacījumi vai nodrošinājuma pasākumi: iepriekšēja izpēte, kadru sagatavošana, grozījumi likumdošanā u.tml.

• Programmai pievienojami aprēķini par tajā paredzēto investīciju sagaidāmo atdevi saskarīgās nozarēs un darbības jomās programmas darbības laikā un noteiktā laikposmā pēc tā:

— sociālai palīdzībai mazturīgajiem nepieciešamo izdevumu un bez vecāku aprūpes palikušo bērnu apgādei bērnu namos samazinājumu, uzlabojot ģimeņu ar bērniem materiālo nodrošinājumu,

— ārstniecības izdevumu samazinājumu valsts finansēto programmu ietvaros, ierobežojot lipīgo slimību un alkoholisma izplatību, uzlabojoties bērnu uzturam, informētībai veselības uzturēšanā u.tml.,

— izdevumu samazinājums mazgadīgo noziedznieku uzturēšanai sociālās korekcijas iestādēs, paplašinot bērnu ārpusskolas bezmaksas nodarbību iespējas u.c.

Demogrāfiskās attīstības programmas mērķgrupas un izpildītāji

• Visi programmas pasākumi projektējami atbilstoši noteiktas — izvēlētā mērķa sasniegšanā līdzdalīgas — iedzīvotāju grupas vajadzībām un iespējām, kā arī vēlamās rīcības pastāvošajiem ierobežojumiem.

• Mērķgrupas izdalāmas pēc kādas no iedzīvotāju statistiski raksturojamām pazīmēm vai to kombinācijām, kas raksturo spēju veikt vēlamās darbības vai nepieciešamību saņemt atbalstu šādai rīcībai. Galvenās no tām:

— nepilngadīgie iedzīvotāji dažādās patstāvības pakāpēs atbilstoši vecumam: jaundzimušie, 0–2 g., 3–6 g., obligātā skolas vecumā; bez vecāku aprūpes palikušie bērni minētajās vecumgrupās, skolēni un skolas gaitas nesākušie vai pārtraukušie,

— auglīgā vecuma iedzīvotāji ar atšķirīgu aktivitāti ģimenes veidošanā: ģimenes stāvokli, dzimušo un audzināmo bērnu skaitu, reproduktīvo veselību un uzvedību,

— visu vecumu iedzīvotāji ar vai bez noteiktiem veselības traucējumiem, dažādu aktivitāti veselības uzturēšanā, ar vai bez kaitīgiem ieradumiem,

— dažādu nozaru valsts un pašvaldību darbinieki, studenti un nevaldības organizāciju dalībnieki, kas piedalās programmas piedāvātajos izglītošanas pasākumos, lai kļūtu par tālāko pasākumu izpildītājiem.

• Demogrāfiskās attīstības programmas pasākumu izpildītāji ir:

— valsts institūcijas un iestādes, kam saskaņā ar programmu uzdots pildīt noteiktus pasākumus un citus uzdevumus,

— citi valsts iestāžu, pašvaldību un uzņēmumu darbinieki, uzņēmēji, nevaldības organizāciju dalībnieki un citi brīvprātīgie, kas ar savu darbību veicina iedzīvotāju pilnvērtīgu ataudzi,

— Latvijas iedzīvotāji.

Demogrāfiskās attīstības programmas izpildes gaita

• Programmas projekts pēc publikas apspriešanas apstiprināms valdībā, ieplānojot nepieciešamo finansējumu visam programmas izpildes laikam un tuvākajam gadam un pilnvarojot kādu no institūcijām (MK Demogrāfiskās komisijas sekretariātu?) programmas izpildes pārraudzībai.

• Valsts institūcija, kam ar MK rīkojumu uzdota programmas izpildes pārraudzība, izstrādā rīcības plānu visam programmas darbības laikam.

• Plānā tiek ietverti MK apstiprinātās programmas pasākumi, kas tajā iekļauti papildus jau veicamajām valsts institūciju funkcijām: jaunie un plašāk izvēršamie darbības virzieni, kā arī to izpildei nepieciešamie nodrošinājuma pasākumi.

• Izvērstās programmas katra mērķa sasniegšanai paredzētie pasākumi rīcības plānā tiek pārkārtoti darbu veikšanas hronoloģiskā secībā, grupējot pēc darbības rakstura — likumdošanas, ekonomiskie, izglītojošie — un atbilstošiem izpildītājiem.

• Programmas izpildi pārraudzītāja institūcija ik gadus:

— informē izpildītājus par viņu uzdevumiem un piešķirtajiem līdzekļiem un kontrolē, kā iestādēs un organizācijās veic katram gadam paredzētos pasākumus,

— veic demogrāfiskās statistikas datu analīzi par iedzīvotāju ataudzes norišu intensitātes pārmaiņām,

— pasūta zinātniskus pētījumus par programmas izpildes lomu notikušajās ataudzes norišu pārmaiņās saskarīgo nozaru darbības rādītājos (nepieciešamās sociālās palīdzības apjomā, nepilngadīgo noziedzības līmenī u.tml.), par paredzēto programmas rezultātu un faktisko norišu iespējamo atšķirību cēloņiem, dažādu iedzīvotāju grupu attieksmi pret atsevišķiem pasākumiem, to īstenojamā kopuma pietiekamību u.c.,

— apkopo sabiedrības pārstāvju, pašvaldību un programmas izpildītāju ierosinājumus par programmas papildinājumiem un grozījumiem,

— ierosina MK papildinājumus un grozījumus programmas pasākumu apjomā vai to īstenošanas nosacījumos,

— nepieciešamības gadījumā koriģē rīcības plānu nākamajiem gadiem,

— regulāri informē sabiedrību par programmas izpildes gaitu.

Vēres:

Colleman D.A. Converging and Diverging Patterns in Europe’s population /Report for European Population Conference, Cracow, 10–13 June 1997 (draft)

Eglīte P. a. Latvijas iedzīvotāju demogrāfiskā uzvedība, Latvijas Universitāte, Rīga, 1997, 11.–25.lpp.

Eglīte P., Ivbulis B., Zariņa I. b. Veselības un mirstības teritoriālās atšķirības Latvijā. Iedzīvotāju prognoze līdz 2015. gadam / LZA Ekonomikas institūts, Rīga, 1997, 53.–85.lpp.

Ferrera Mauricio. 1996 A New Social Contact? The four Social Europe’s: Between Universalism and Selectivity / European University Institute Working Papers, RSC N 96/36, pp.18

Ģimene un dzimstība Latvijā, LU Demogrāfijas centrs, Rīga, 1996, 106.lpp.

Iedzīvotāju reproduktīvā veselība. Vērtējums un ieteikumi / apgāds "Jāņa sēta", Rīga, 1998, 30.lpp.

Krastiņš O. Bērni un ģimenes labklājība / Latvijas Vēstnesis, 1997. g. 2.okt.

Krīze Latvijā. Ko darīt? / Vērmaņparks, Rīga, 1996, 156. lpp.

Latvijas Demogrāfijas gadagrāmata, 1991. –1997., Rīga

Nacionālā programma "Latvijas iedzīvotāji", LR Labklājības ministrija, Rīga, 1998, 57. lpp. ar pielikumiem

Zariņa I.B. Social Policies in Latvia and their Impact on the development of the population / Revue Baltique, Vilnius, 1997, N 10, pp. 226–238

Zvidriņš P., Eglīte P. Demogrāfiskā situācija un demogrāfiskā politika Latvijā / LZA Vēstis, 1990, Nr.5, 66.–74.lpp.