Viesīte kā Sēlijas sirds

Vērojumi un pārdomas pilsētas jubilejā

Prof. Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, Sēlijas asociācijas prezidents, — "Latvijas Vēstnesim"

Pirmkārt, tas ir liecinājums nelielas, nepretenciozas mazpilsētas samērā racionālai saimniecības un kultūras attīstībai mūsdienu apstākļos, rūpes par savu tradīciju un identitātes rūpīgu saglabāšanu.

Otrkārt, sava centrālā stāvokļa un jaunuzceltās Kultūras pils dēļ Viesīte zināmā mērā kļuvusi par atdzimstošās Sēlijas novada garīgo centru, Sēlijas sirdi, kā izteicās daudzi svētku viesi.

Treškārt, šajā svētku dienā Viesīte spēja atcerēties arī visai netīkamas un traģiskas pagātnes lappuses, atklājot piemiņas zīmi 1941.gada jūlijā nobendētajiem vietējiem ebrejiem.

Šovasar vairākas Augšzemes pilsētas svinēja jubilejas: Aknīste 700 gadu kopš tās vārds pirmā pieminējuma vēstures anālēs, arī Nereta — 600 gadu kopš vārda pieminējuma. Šādā nozīmē Viesīte arī varētu atskatīties uz vismaz 500 gadiem, jo Eķengrāves muiža, uz kuras zemes tapusi tagadējā Viesīte, minēta jau 1477.gadā, kad Livonijas ordeņmestrs Bernts Borhs piešķīra to lēnī kādam Smēdem ar norādi "Blakus viņa vecajai zemei, kurā tas jau dzīvojis". Par to, ka vēsture sniedzas daudz dziļāk, liecina muižas īpašnieka strīds ar brīvzemnieku Klaucānu, kurš pierādīja savas zemes tiesības ar dokumentiem, no kuriem vienu bija izdevis ordeņmestrs Mengdens (nemaz nerunājot par senajiem sēļu pilskalniem). Vēlāk muižas īpašnieku skaitā bija Rozens, Grothusi (slavenā zinātnieka senči no Rundāles), Manteifeļi, Heinci, Linteni, taču uz muižas zemes pilsētiņa sāka veidoties vēlāk — līdzās Āžu krogam, kas pirmoreiz minēts jau 1634.gadā. 18.gs. šis krogs bija jau no mūra, ar īpašnieku un "iedzīvotājiem". 1873.gadā Eķengrāves muižas īpašnieks pārdevis Āža kroga ēkas bez zemes par 3700 rubļiem Ābramam Vasermanim, bet trīs gadus vēlāk tās pārgājušas Dāvidam Kacam, kamēr 1895.gadā krogu publiskā izsolē iegūst latvietis Jānis Plūme. Jau mazliet agrāk pie kroga, lielo ceļu krustojumā, sāka veidoties miestiņš, lielā skaitā tika celtas koka ēkas (viens no aktīvākajiem celtniekiem un namdariem bija mans vectēvs Jānis Stradiņš, kurš mazliet vēlāk te turēja bodi un tējnīcu, samērā sekmīgi konkurējot ar Vasermani). Vietējais barons bija sācis izpārdot zemi, vēlāk mežus, jaunceltās dzīvojamās ēkas, bodes, amatnieku darbnīcas. Ceturtdienas nedēļas tirgi, 1881.gadā celtā pamatskola, 1884.gadā dibinātā aptieka kļuva par pamatu Āžu miesta izveidei. 1912.gadā Āžos jau bija 800 iedzīvotāji, un Pirmajā pasaules karā, neraugoties uz postījumiem (80 procenti ēku sagrautas), vieta guva jaunu funkciju — kā mazā bānīša centrs, ko vācu okupanti izbūvēja kokmateriālu izvešanai. Izveidojās nozīmīgs šaursliežu dzelzceļa mezgls, kas savienoja Viesīti ar Jēkabpili, Daudzevu, Neretu un Aknīsti, te radās depo, dzīvoja daudz dzelzceļnieku. 1921.gada 1.jūlijā Eķengrāves miestam piešķīra pašvaldības tiesības, bet 1928.gada 7.februārī tika nolasīts Latvijas Republikas valdības rīkojums par pilsētas tiesību piešķiršanu. Viesīte kļuva par 45. Latvijas pilsētu (ar 1124 iedzīvotājiem). Visi šie fakti ir izcilā Viesītes vēstures zinātāja — skolotāja un arheologa Kārļa Visnoliņa apkopoti, un tie plaši atspoguļoti daudzajās jubilejas izstādēs kultūras namā. Labi, ka Viesītē ir tāds Visnoliņš, tāpat kā pirms viņa bija ievērojams vietējo norišu zinātājs — mākslas vēsturnieks A.Kasinskis.

Diskusijas izraisīja jaunās pilsētas nosaukums. Ierosinājumu skaitā bija Ozolaine, Ķikste, pat Jaunrīga un Vasarāres (ko aizstāvēja tirgotājs Vasermanis), taču Viesītes vārds guva atbalstu sava senatnīguma, kā arī vietējās upes, ezera, pagasta nosaukuma dēļ. Tā kā daudzi bija iestājušies par Ozolaini, tad pilsētas ģerbonī attēloja piecas zelta ozolzīles purpura laukā — spēka un varenības simbolu. Ģerboni apstiprināja Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Ap šo laiku Viesītē jau bija likti pamati modernai skolai un Brīvības baznīcai, ko uzcēla pēc prof. P.Kundziņa meta un 1939.gadā iesvētīja līdzās nesen atklātajam piemineklim Viesītes atbrīvotājiem no bermontiešiem Valeskalniņa galā. Starp citu, īpatnējas formas iegarenais ozs — Valeskalniņš pēc kādas teikas esot saukts arī par Āža muguru, ar ko varbūt varētu izskaidrot vecā kroga un miesta nosaukumu.

Padomju kundzības gados šaursliežu dzelzceļš tika likvidēts, un kā vienīgā relikvija saglabājusies lokomotīve un vagoniņš pie bijušās stacijas (arī nostāsts par to, kā vilcieniņu 1923.gadā aplaupījis Ansis Kaupens tuvējā Kuces silā). Tolaik Viesīte izcēlās ar plašu meliorācijas skolu, Rīgas dīzeļrūpnīcas filiāli un nodomu potenciāli izveidot te toreiz daudzinātās L.Skosas agrofirmas "Daugava" centru, kura dēļ tika uzsākta grandiozā kultūras nama — Sēlijas pils celtniecība.

Tagad, kad šīs struktūras lielā mērā sabrukušas, viesītieši strādā 50 zemnieku saimniecībās, SIA "Goba" gaterī, uzņēmumā SIA "Oškalns", lauksaimniecības uzņēmumā SIA "Lemesis", Viesītes un Briežu mežniecībās, skolās. Tiesa, te ir 19,2 procenti bezdarbnieku, dzīve ir "sociāli grūta", taču daudz centies darīt enerģiskais Viesītes pilsētas domes priekšsēdētājs Jānis Dimitrijevs, vietējais, no tuvējās Vārnavas, kas ir īsts darbarūķis un sava novada patriots. Jau deviņdesmito gadu sākumā viņš izveidoja Viesīti ar lauku novada teritoriju, iekļaujot tajā Vārnavu un daļēji Sunāksti, organizēja algotus pagaidu darbus, Viesītes pilsētas un lauku teritorijas sakopšanu. Rosīga veidojās kultūras dzīve, tika atjaunota Sunākstes Baltā baznīca, līdzās Vecā un Jaunā Stendera darbības vietām, kur katru gadu augusta pēdējā sestdienā notiek izcilā apgaismotāja G.F. Stendera piemiņai veltīti pasākumi — dzejas dienas, nakts dievkalpojumi, folkmūziķu (H.Sīmaņa u.c.) koncerti. 1992.gadā tika dibināta Viesītes televīzija jaunā kultūras nama ēkā, bet nule, 1998.gada 12.augustā, nodota ekspluatācijā Viesītes radio un televīzijas stacija, kas darbojas 35 kilometru radiusā, skatāma gan Jēkabpils un Aizkraukles rajonos, gan arī Rokišķu rajonā. Iecerēta Sēlijas novada reģionālās televīzijas izveide Viesītē. Šajos saimnieciski un sadzīviski ļoti grūtajos gados, kā jau sacīts, nav apsīkusi arī tradicionālo rosīgā Viesītes kultūras dzīve, kas koncentrējas Viesītes kultūras namā R.Vasiļjevas vadībā, tāpat darbojas atpūtas bāze "Pērlīte", kur koncertē grupas "Līvi", "Credo", "Jauns Mēness" u.c. Pēc studentu akadēmiskās vienības "Austrums" ierosmes sakopts vēsturiskais Sērpiņu pilskalns 1996.gadā un šogad iezīmēta Vecā un Jaunā Stendera baznīcas īstenā vieta četrus kilometrus no Viesītes pie Vārnavas pagrieziena (vēlāk pazīstamā Sunākstes Baltā baznīca, uzcelta jau pēc šiem Stenderiem, un ne G.F. Stendus, ne A.J. Stenders tajā nav sprediķojuši). Tādēļ arī viens no Viesītes jubilejas kulminācijas brīžiem un svētku pasākumu noslēgums bija Eiropas Padomes dāvātā Eiropas kultūras mantojuma karoga uzvilkšana Sērpiņu pilskalna galā.

Svētku ievadījumā Viesītes pilsētas mēru J.Dimitrijevu un viesītiešus sveica viesi — pašvaldību valsts ministrs Jānis Bunkšs, Valmieras domes priekšsēdētājs Kārlis Greiškalns (pats bijušais viesītietis), Saeimas deputāts Kārlis Leiškalns (kas uzdāvinājis pilsētai vērtīgu R.Sutas gleznu), Latvijas Medicīnas akadēmijas (Rīgas Stradiņa universitātes) rektors profesors Jānis Vētra (dzimis Viesītē), Jēkabpils rajona priekšsēdētājs un ļoti daudzi novada pašvaldību vadītāji — no Ilūkstes, Saukas, Sunākstes, Neretas un citām vietām. Rakstiski sveicieni nāca no ministra A.Gorbunova, rosīgā Sēlijas novadpētnieka V.Ancīša, rakstnieces L.Ķuzānes, Viesītes partnerpilsētas Dānijā — Hobro, kur pašlaik (septembra vidū) devusies liela viesītiešu delegācija. Bija daudz mīļu dāvanu un sveicienu, skaists gājiens no vecā Āžu kroga līdz jaunajam Sēļu namam ar pagātnes kultūras ainām vietējā teātrī, rosīgāko viesītiešu apbalvošana un sirsnīgas uzrunas. Varēja vērot tradīciju, ka no Viesītes nākušie neaizmirst dzimto pilsētiņu, to apliecināja Vecumnieku dzimta (režisore Venta Vecumniece, arhitekts Edvīns Vecumnieks, gleznotāja Ligita Caune, kas darinājusi jauno baznīcas altārgleznu), Brodeļu dzimta (rakstniece Anna Brodele bērnību pavadījusi Viesītē un veltījusi tai izjustu dzejoli un romānu "Klusā pilsētiņa"), arī profesora J.Vētra dzimtajā pilsētā bija ieradies ar visu ģimeni — bērniem un tēvu, kādreizējo Viesītes veterinārārstu, vēlāk pazīstamu zinātnieku un jaunu preparātu izgudrotāju Siguldā, "Sigfarma" dibinātāju. Novadnieku tikšanās pēcpusdienā izvērtās plaša un emocionāli piesātināta, ar daudziem interesantiem momentiem.

Šo rindiņu rakstītājs varēja sveikt Viesītes pilsētu ne tikai Zinātņu akadēmijas un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja vārdā (pirms pāris gadiem Viesītē izveidota šī muzeja filiāle), bet arī savas ģimenes vārdā, uzdāvināt Viesītei nule izveidoto Stradiņu dzimtas ģerboni (mākslinieks G.Cīlītis). Patiešām, Stradiņu dzimta te mitusi kādās septiņās paaudzēs, dokumentētas liecības par to nāk no 18.gadsimta, no Vecā Stendera laikiem. Ir liels prieks, ka mans dēls Pēteris atjaunojis Rāceņkalnu mājas uz bijušās Stenderu mācītājmuižas zemes, līdz ar to atjaunojot zaudēto Stradiņu dzimtas saistību ar Sēliju.

Jubilejā, kā nākas, bija svētku koncerts, balle līdz nākamajam rītam, tad dievkalpojums Brīvības baznīcā un plaši sporta svētki, daudzas izdarības, taču viens moments būtu jāatzīmē īpaši — tā ir holokausta piemiņas zīmes atklāšana. 1941.gada 1.jūlijā 200 Viesītes ebrejus sadzina šķūnī pie Ļūdānu purva pie Viesītes un 19.jūlijā "evakuēja" — īstenībā apšāva turpat netālu purvā. Vai šāvēji nāca no vācu "Einsatzgruppe", nav īsti noskaidrojams, taču saglabājies kāds apkaunojošs dokuments, kurā vairākas tālaika Viesītes amatpersonas lielās ar līdzdalību akcijā un dala savā starpā iznīcināto pilsoņu mantu. Tas publicēts kā pielikums ne tikai A.Ezergaiļa pazīstamajā grāmatā, bet arī tulkots daudzās svešvalodās un daudzkārt citēts speciālajā holokausta literatūrā, nesot Viesītes vārdu pasaulē, gan visai šaušalīgā nozīmē. Atklājot šo piemiņas zīmi, mūsuprāt, no Viesītes tika noņemts pusgadsimta lāsts, jo tikai patiesība spēj cilvēkus darīt brīvus. Emocionāli izskanēja pensionētās skolotājas Ģertrūdes Godiņas (pazīstamā dzejnieka mātes) stāstījums par tālajiem notikumiem, par pēdējo tikšanos ar nāvei nolemtajiem paziņām un skolasbiedriem Ļūdānu šķūnī, Kārļa Visnoliņa un Jāņa Dimitrijeva nožēlas vārdi un Jēkabpils ebreju kopienas pārstāvju saviļņojošās runas. Man bija gandarījums, ka šī piemiņas zīme izvietota tieši uz manam tēvam piederošas zemes, ko savā laikā viņš bija iegādājies sanatorijas celtniecībai un kur iestādījis tagad sakuplojušu bērzu birzi. Vēlāk šis gruntsgabals atsavināts, uz tā iekārtoti Viesītes jaunie kapi, kuri priekšā nu iekārtota piemiņas zīme nelaimīgajiem upuriem, ebrejiem, kuru kādreiz bija viena septītā daļa no visiem Viesītes iedzīvotājiem. Sēru ceremonijas laikā izraisījās balsis, ka būtu jāuzstāda piemiņas zīmes arī komunistiskā režīma represētajiem viesītiešiem — arī to bijis daudz, mūsu radus ieskaitot, un tas būtu jādara. Pagātne ir jārespektē, par nākotni domājot.

Savukārt Sērpiņu pilskalnā Eiropas kultūras mantojuma pēcpusdienā runājām par Sēliju un Eiropu, par nacionālās identitātes manifestēšanu kopējo vērtību pūrā. 1996.gada maijā Viesītē noslēdzās pirmais Sēļu gads ar īpaša lēmuma pieņemšanu, kas paredzēja arī Sēlijas kongresa rīkošanu tuvākajā nākotnē. Diemžēl, darbu skubā šis kongress vēl nav sarīkots, nav arī šūdināts Sēlijas zaļibaltsarkanais karogs (Dimitrijevs atzinās, ka bija to iecerējis uz pilsētiņas jubileju, bet tad atteicies, lai karogs iznāktu kvalitatīvāks). Taču aizvadītajos gados Sēlijas kultūrvēstures problēmas nav pagaisušas, entuziastu novadā gan samērā neliels pulciņš, tie joprojām izkaisīti un katrs vairāk nodarbojas ar savas tuvākās apkaimes problēmām.

Varbūt šajās Viesītes jubilejas dienās nozīmīgākā bija divu mēru— Jāņa Dimitrijeva (no Viesītes) un Laimoņa Medvecka (no Aknīstes) tikšanās Sērpiņu pilskalnā, kur tika panākta principiāla vienošanās noturēt I Sēlijas kongresu Viesītes kultūras namā —"Sēļu pilī" 1999.gada maija nogalē, reizē veicinot arī šīs ievērojamās celtnes sakārtošanu. Kongresa pirmā daļa vai ieskaņa varētu notikt Aknīstē, kur šim pasākumam daudz entuziastu, arī vidusskolas skolotāja un sabiedriskā darbiniece Skaidrīte Medvecka. Bez tam kongresa ieskaņas varētu iepriekš būt arī Neretā, Ilūkstē, Gārsenē, Bebrenē, Saukā, Dignājā, Zasā, un, protams, arī Jēkabpilī, lai neviens Augšzemes kaut cik nozīmīgs centrs nejustos apiets. Šos pasākumus koordinēt un pa daļai organizēt uzņēmies enerģiskais docents Sigizmunds Timšāns.

S.Timšāna iecere ir — izveidot Aknīstē Sēlijas novada metodiskā darba centru, bet Viesītē — Sēlijas kultūras centru. Viesītē notiktu lielas novada mākslinieku izstādes, dzejnieku, aktieru, dziedoņu koncerti, izstādes par pagastu un apdzīvotu vietu sēļu kopās paveikto (apraksti, fotouzņēmumi, stendi) — Viesītes kultūras namam šajā ziņā jau liela pieredze. Aknīstē turpretī veidotos Sēlijas novada mazmuzejs, kurā būtu novada vēstures izstāde (kas atspoguļotu arī brāļu Krišjāņa un Valdemāra Ancīša paveikto), krātos novada literātu, sabiedrisko darbinieku un zinātnieku publikācijas, tiktu veidota aktīvāko, pazīstamāko sēļu (un Sēlijas cilvēku) kartotēka. Īpaši Aknīste varētu sekmēt sadarbību starp Latvijas sēļiem un sēļu pēctečiem, kas dzīvo Lietuvā, kas jau tīri labi izveidojusies — tādējādi tiktu sekmēta divu brāļu tautu sadarbība.

Tika ieteikts par Sēlijas asociācijas viceprezidentiem bez S.Timšāna nominēt Viesītes domes priekšsēdētāju Jāni Dimitrijevu, Aknīstes skolotāju Skaidrīti Medvecku un inženierzinātņu maģistru Guntaru Saivu, kas mīt Austrālijā. Par Aknīstes centra konsultantiem darbosies docents S.Timšāns un profesors Alberts Varslavāns.

Lai varētu veikt šo kultūrvēsturiski nozīmīgo darbu, nepieciešama arī novada ekonomiska atdzīvināšana — labi ceļi, jaunas darbavietas, netradicionālas lauksaimniecības nozares (kā Vārnavas vīna kalns), tālejošas novada cilvēku iniciatīvas un aktivitātes. Dažas no tām jau iezīmējās arī Viesītes jubilejas dienās, un par Sēlijas nākotni tālākā perspektīvā varam būt optimistiski. Ja arī nedalītu piekrišanu neguva šo rindiņu autora tēze par Viesīti kā nākamo "Sēlijas Piebalgu", tad plašākā kontekstā domu par Sēlijas vidieni kā attīstītas ekonomikas, dabas tūrisma un īpatnējas kultūrvēstures joslu klātesošie uzņēma visai atsaucīgi. Būtu vēl labi ceļi un novada vērtību popularizācija, tas varētu izvirzīties citu Latvijas novadu vidū.

Viesītes jubilejas dienas bija īpaši saulainas un skaidras ar "pirmo" laika prognozi — daudz draugu, daudz iespaidu. Tās noritēja tajā pašā neuzbāzīgajā gaisotnē, bez reportieriem, bez reklāmas, kādā dzīvo šī mazā pilsēta, un arī bez "mobilā pulka" izdarībām, kuras šopavasar satricināja viesītēnus. Lai te biežāk iegrieztos lielie varas vīri, ne tikai Saeimas vēlēšanu gaidās, lai vairāk vismaz morāla atbalsta gūtu Viesītes mērs un pilsētnieki savās iecerēs. Un vēl — svarīgi, lai pilsētā būtu saimnieks, kam viss rūpētu. Tāds Viesītē ir domes priekšsēdētājs J.Dimitrijevs, kā varēju pārliecināties to nedaudzo gadu laikā, kopš viņu pazīstu. Arī savā nabadzībā, pieticībā pilsētiņa nezaudē lepnumu — par sevi un par novadu, tiek skaisti sakopta, ko atzīmēja svētku viesi. Šādā reizē diez vai pieņemts runāt par apbalvojumiem, taču, manuprāt, Jānis Dimitrijevs Triju Zvaigžņu ordeni būtu pelnījis vairāk nekā dažs labs, kas to nēsā. Bet — labi darbi jau neprasa atzinību, tie runā paši par sevi un dod gandarījumu darītājam.