Par Latvijas preci citur pasaulē

Lilija Stelpe, Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietniece, Kvalitātes struktūrpolitikas un vadības departamenta direktore, — "Latvijas Vēstnesim"

Lilija Stelpe

Tikko aizvadīta vērienīgā izstāde "Riga Food ’98", kurā Latvijas pārtikas ražotāji atkal kārtējo reizi pierādīja savu māku garšīgu un kvalitatīvu produktu gatavošanā. Taču ko līdz šīs uzslavas un balvas, ja pircēju mazāk nekā piedāvājamās preces. Ja vēl turklāt šobrīd durvis uz Krievijas tirgu aizvērtas. Ko šādā situācijā darīt valsts mērogā? Kā mūsu pārtikas ražotājam iziet plašākos tirgos?

— Mūsu labākā produkcija var konkurēt ar jebkura pasaules pārtikas produkta kvalitāti. Turklāt tas attiecināms arī uz produkcijas iesaiņojumu un citiem kritērijiem. To visuzskatāmāk apliecināja degustācija pirms izstādes "Riga Food ’98" atklāšanas, kurā Grand Prix ieguva "Raunas piensaimnieka" izgatavotais "Zaļais siers". Par to savā vērtējumā sieru eksperts no Francijas bija ierakstījis — šis produkts var tikt realizēts un būt konkurētspējīgs viņa pārstāvētajā valstī; savukārt eksperts no Dānijas savā spriedumā bija vēl dāsnāks — šis produkts godam var konkurēt visu Eiropas Savienības dalībvalstu tirgos. Šie atzinumi ir uzmanības vērti, jo tos devuši starptautiskā mērogā pazīstami eksperti. Varu tikai izteikt nožēlu, ka tik vērienīgs pasākums kā "Riga Food ’98" pietiekami netika atspoguļots ārvalstu presē. Te nu bija īstais brīdis, kad institūcijām, kas atbild par Latvijas integrēšanos Eiropā, nevajadzēja žēlot līdzekļus reklāmai, lai mūsu valsts vārds izskanētu jo plaši. Tas varbūt palīdzētu rast pircējus virknei mūsu produktu, jo tos pamanītu aģenti, kas tirgum meklē jaunus, neparastus izstrādājumus. Mums vajadzētu pasaulei darīt zināmu, ka tieši Latvija ir vieta, kur ražo īpaši labus un interesantus pārtikas produktus, kur ir ekoloģiski tīrāka vide nekā citur Eiropā, ka šeit ir pilnvērtīga pārtikas preču atbilstības novērtēšanas sistēma, kas atbilst Eiropas Savienības un Pasaules Tirdzniecības organizācijas prasībām. Ka mums ir arī sakārtota un tiek ieviesta likumdošana pārtikas nekaitīguma nodrošināšanas sistēmas (HACCP) prasību ievērošanai. Vēl teikšu, ka no mana viedokļa šī izstāde atbilda visiem starptautiskajiem kritērijiem. Bija gan pārtikas konkurss, gan Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas ietvaros — seminārs "Pārtikas oficiālā kontrole", kurā piedalījās starptautiski atzītas autoritātes — pasaules un Eiropas Savienības HACCP foruma prezidents Peters Folstārs no Nīderlandes, Zoltans Šipošs no Ungārijas u.c. Semināru rīkoja Eiropas Savienības tehniskās palīdzības birojs TAIEX, Eiropas Komisija, izstāžu sabiedrība "BT 1", Ekonomikas ministrija, Latvijas Pārtikas centrs un Labklājības ministrija.

Šī izstāde apliecināja, ka Latvijā ir jāpārskata starptautisko izstāžu politika. Mūsu uzņēmēju piedalīšanos tajās līdz šim lielākoties organizējušas Latvijas Attīstības aģentūra (LAA), Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK). Tās ir iestādes, kurām bez šiem pienākumiem ir vesela virkne citu funkcionālu darbību, un izstādes nebūt nav pirmajā vietā. Ja iepriekšminētās institūcijas rīko izbraukuma izstādes ārpus Latvijas, tajās piedalās daudz šaurāks uzņēmēju loks, un parasti vieni un tie paši. Šajā pasākumā sevi reprezentēja aptuveni 300 dalībnieku, to starpā — 260 Latvijas uzņēmēju. Latvijā ir izveidojušās profesionālas izstāžu rīkotājsabiedrības, tādas kā "BT 1", "Skonto" un citas. Jāteic, ka, piemēram, "BT 1" izaugsme ir milzīga, tā strādā augstā starptautiskā profesionālā līmenī. Ja tiek plānots celt vēl vienu lielu izstāžu zāli, tad Latvija Austrumeiropas un Viduseiropas reģionā varētu kļūt par pastāvīgu starptautisku gadatirgu vietu. Iespējams, tas būs viens no priekšlikumiem, ko Ekonomikas ministrija, īstenojot Ārējās tirdzniecības nacionālo programmu, sagatavos un iesniegs Ministru kabinetam. Ja mēs rīkosim šādas izstādes, kuras iegūs starptautisku skanējumu, tad mūsu mazajiem un vidējiem pārtikas ražotājiem, kuri nespēj piedalīties LAA un LTRK rīkotajos pasākumos, starptautiskā mārketinga elementi būs pieejami tepat Latvijā. Jāņem vērā, ka mūsu tautsaimniecības (tāpat kā citu valstu) attīstības pamatu tomēr galvenokārt veido mazie un vidējie uzņēmumi, kuri ļoti elastīgi spēj mainīt ražošanu atbilstoši tirgus prasībām. Mums par šo uzņēmumu attīstību jārūpējas.

— Kāds praktisks rezultāts jūsuprāt ir šai izstādei?

— Mūsu sarunas laikā izstāde vēl nav beigusies, taču nedomāju, ka šeit tiks noslēgti būtiski jauni tirdzniecības līgumi. Pirmām kārtām tādēļ, ka jau teicu — šim pasākumam gan bija liela publicitāte tepat Latvijā, bet ne ārpus tās. Manuprāt plašai informācijai par šo izstādi vajadzēja parādīties tādos lielos laikrakstos kā "Financial Times", "Herald Tribune", ko izplata aviolīnijās. Šajos laikrakstos taču lasām par izstādēm Vidusāzijā, Krievijā... Ko izstāde dos? Pirmām kārtām ar starptautiskā semināra starpniecību tiks veidots viedoklis, ka Latvijā ir kvalitatīvas pārtikas preces. Ka šeit ir spēkā atbilstoša likumdošana un infrastruktūras, kas nodrošina kvalitātes noturīgumu. Tas nozīmē, ka Latvija ir uzticams partneris. Visgrūtāk ir iegūt šo uzticamības veidolu, lai iespējamie partneri būtu droši, ka katrai siera partijai nebūs atšķirīga garša un kvalitāte. Turklāt jāņem vērā, ka mūsu siera produkcija ir aptuveni trīs reizes lētāka nekā Rietumeiropā. Un tā nav dempinga cena.

— Kāda ir jūsu sadarbība ar dažādām ražotāju asociācijām?

— Tās ir izpratušas krīzes situāciju un meklē dažādus ceļus, lai varētu realizēt produkciju. Taču ir jānodala, kas tām ir pa spēkam un kur nepieciešama valsts palīdzība. Piemēram, pašlaik esam lūguši Satiksmes ministriju noskaidrot tranzītkoridora veidošanas iespējas caur Baltkrieviju uz Ukrainu, ar kuru mums ir brīvās tirdzniecības līgums. Robežu šķērsošana ir ļoti apgrūtināta dažādu nepamatotu licenču prasību, muitas tarifu un citu maksājumu dēļ.

Manuprāt ļoti nozīmīgi, ka esam izstrādājuši ārējās ekonomiskās politikas koncepcijas projektu un struktūras shēmu.

— Kālab tomēr tikai tagad, tik daudzus gadus pēc neatkarības atgūšanas, runājam par šādu koncepciju, par neizveidotiem sakariem?

— Viens no iemesliem varētu būt arī šāds: tirdzniecības līgumu slēgšana Ekonomikas ministrijas pārziņā nonāca tikai pagājušā gada vasarā. Līdz tam visu līgumu izstrādi un noslēgšanu vadīja Ārlietu ministrija. Taču tas nevar notikt atrauti no ekonomiskajām norisēm. Ārlietu ministrija, piemēram, noslēdza brīvās tirdzniecības līgumu, taču tālākās darbības tā nerisināja. Un nekas nenotika. Tagad šo procesu izstrādā Ekonomikas ministrija. Diemžēl valsts budžetā nav paredzēti līdzekļi eksporta veicināšanai. Ja to nebūs, mēs tik un tā nekur tālu netiksim. Tajā pašā Izmirā, piemēram, Slovākijai bija mazs stendiņš ar uzrakstu "Slovākijas Ekonomikas ministrija". Slovākiju pārstāvēja ekonomikas ministrs, par tirdzniecību atbildīgi ierēdņi, kas izsniedza informatīvos materiālus. Mums nebija nekā. No Latvijas bijām divi pārstāvji, vairāk naudas trūkuma dēļ nevarēja aizbraukt. Izdarījām visu, kas mūsu spēkos, un arī izzinājām, kas šo reģionu interesē. Taču tas pagaidām arī viss. Reāli mēs tur nedarbojamies. Ja šādā pasākumā ar iespaidīgām delegācijām un ekspozīciju piedalās ASV, Lielbritānija, Vācija, tad redzams, ka šīs valstis šajā reģionā īsteno mērķtiecīgu tirdzniecības politiku.

— Tas valdības līmenī. Kā mūsu uzņēmēji piemērojas šodienas apstākļiem?

— Daudziem ražotājiem jāmaina uzņēmuma vadīšanas stils. Tagad pirmajā vietā it visā ir vadīšanas darba kvalitāte, kas apliecina ražošanas kvalitāti. Ne velti uzņēmumiem visā pasaulē tik svarīgi ir iegūt ISO 9000 sertifikātu. Kvalitātes nodrošināšanas programmas ietvaros esam centušies uzņēmējiem palīdzēt, piedāvājot piedalīties Latvijas Kvalitātes balvas iegūšanas konkursā. Šogad to piešķirs 13. novembrī. Tie uzņēmēji, kas piedalās balvas izcīņā, apgūst arī tirgzinības jeb mārketingu, iemācās paši sevi novērtēt, kas nebūt nav viegli. Mazais uzņēmējs bez valsts atbalsta nav spējīgs nepieciešamās tirgzinības apgūt, jo tas izmaksā dārgi. Visā pasaulē mārketinga zināšanu apguvi, piedalīšanos dažādās starptautiskajās izstādēs, kas savukārt dod praktisko pieredzi, valsts tomēr atbalsta.

— Kādus jaunus tirgus jūs redzat Latvijas pārtikas izstrādājumiem? Vai tagad atlicis tikai sūras konkurences ceļš uz Rietumiem?

— Nē, ne tikai. Jāpatur prātā, ka Austrumu tirgos Latvijas precei ir augsts atpazīšanas koeficients. Konfektes "Gotiņa", "Rīgas melnais balzams", gaļas un zivju konservi, piena produkcija — tas viss ir iecienīts un pazīstams. Šābrīža tirdzniecības pārrāvums ar Krieviju radies vairāku iemeslu dēļ: nekorektās sankcijas, kuras ir pretrunā ar ANO un PTO pamatprincipiem, valūtas nestabilitāte, kas ir neprognozējams riska faktors un nenorēķināšanās par saņemto produkciju. Taču pilnīgi iziet no Krievijas tirgus nav prāta darbs. Pat pie mazākajām iespējām jāizmanto sava klātbūtne, citādi mūsu vietu nekavējoties ieņems citi. Taču, protams, jāņem vērā riska faktori. Tas attiecas arī uz Baltkrieviju, Ukrainu un citām valstīm. Ir jābūt rezervei, alternatīvajiem noieta tirgiem. Tie uzņēmumi, kam šādas iespējas bija, kā redzam, attiecību krīzi ar Krieviju pārdzīvo vieglāk. Te ir nepieciešama ne tikai ražošanas procesa pareiza organizēšana, bet tālredzīga un profesionāla produkcijas noieta tirgus stratēģijas plānošana.

Attiecībās ar Vidusāzijas valstīm savukārt sarežģīta ir konvertējamās valūtas norēķinu kārtība.Vairākās no tām darbības ar šo valūtu neatbilst starptautiskajiem principiem un tālab nav iespējams norēķināties par piegādāto preci. Izeja ir viena — šajās valstīs jādibina Latvijas banku filiāles. Man ir informācija, ka Kazahijā darbojas "Pareks" banka, un filiāli gatava atvērt arī "Lateko" banka. Šajās dienās pie manis bija ieradusies šīs bankas prezidente Sarmīte Jēgere ar piedāvājumu sadarboties ārējās tirdzniecības jomā Vidusāzijas reģionā. Tur mums pavērtos ļoti plašas tirgus iespējas. Šeit vēl arvien pastāv valsts pasūtījumu sistēma, kurā mēs varētu piedalīties ar tenderu, t.i., starptautisko konkursu, starpniecību. Piemēram, Kazahijā ir valsts pasūtījumi slimnīcu vai armijas apgādei ar gaļas produktiem un konserviem. Kas Latvijai liedz tur piedalīties?

— Jā, patiešām, kas liedz?

— Tagad mēs arī piedalāmies. Taču līdz šim tādas konsekventas politikas nav bijis. Nesen ar Ekonomikas ministrijas valsts sekretāru Jāni Vanagu piedalījāmies Izmiras gadatirgū Turcijā. Kā uzzinājām, Turcija tūdaļ ir gatava iepirkt sešu pozīciju produkciju no Latvijas: zivju izstrādājumus, vairākas cieto sieru šķirnes, tad vēl arī visa veida linu, trikotāžas galantērijas izstrādājumus, parfimēriju un iesaiņojuma materiālus. Protams, turku pusi interesē, ko mēs esam gatavi iepirkt no viņiem. Tādi produkti ir — piemēram, dzelzs, boraks un citi. Turklāt mūsu valstij ar Turciju noslēgts brīvās tirdzniecības līgums, atliek tikai šos tirdzniecības sakarus reāli īstenot. Izmiras izstāde darbojas cauru gadu, tās darba plāns ietver visas rūpniecības nozares. Ar Vidusāzijas valstīm tirdzniecība var būt ļoti perspektīva. Taču vairumā gadījumu šīs valstis tirdzniecībā piedāvā preču apmaiņas darījumus: pret mūsu pārtikas produktiem kokvilnu, vilnu un citas izejvielas, kas mums ir noderīgas.Tas nav vienkārši, jāizveido speciāla pagaidu struktūra, kas šajā krīzes laikā koordinētu bartera darījumus. Uzņēmējiem vieniem bez valsts atbalsta tas nav pa spēkam, jo apjomi ir pārāk lieli un nereti nepieciešama arī īpaša kvalitātes kontrole. Te jāiesaistās vairākām ministrijām un jāveido īpašas darba grupas.

— Vai ir izredzes, ka šobrīd, kad Latvija cieš tik lielus zaudējumus tirdzniecības attiecību pārrāvumā ar Krieviju, kāda no ārvalstīm varētu kā humāno palīdzību citām valstīm izpirkt nerealizētos pārtikas preču krājumus?

— Par šādu palīdzību vajadzētu runāt ar lielajām valstīm — kā ASV un Kanādu. Arī Baltijas hartas ietvaros mēs varētu griezties pie Amerikas Savienotajām Valstīm, lai tās varbūt iegādātos mūsu pārtikas produktus, tekstilizstrādājumus, varbūt arī instrumentus humānās palīdzības sūtījumiem Āfrikas valstīm. Šo jautājumu risināšanā sadarbojamies ar Zemkopības ministriju, Satiksmes ministriju, Statistikas pārvaldi, un varu teikt, ka šajā jomā patlaban norisinās nozīmīgs darbs.

Vēl intensīvi jādomā par perspektīvas produkcijas ražošanu. Kopš nodarbojos ar ārējo tirdzniecību, redzu neierobežotu pieprasījumu pēc liniem. Savulaik tā mūsu valstī bija spēcīga nozare, kas tika mērķtiecīgi iznīdēta. Latgale, kur piemēroti apstākļi, vēl dzīvas senās tradīcijas, varētu atgriezties pie linu audzēšanas. Taču linu pirmapstrādei nepieciešamas lielas investīcijas no Reģionālā fonda. "Rīgas manufaktūra" un citi uzņēmumi varētu izgatavot smalkos audumus, pēc kuriem visur tik liels pieprasījums. Kāpēc Vieglās rūpniecības asociācija nevarētu izstrādāt šādu programmu, iesaistot tās īstenošanā attiecīgas ministrijas?

Savukārt starptautisku ekspertu viedoklis ir tāds, ka zivju konservu ražošanas apjomi Latvijā ir pārāk lieli, un šiem uzņēmumiem vajadzētu pārorientēties uz produkcijas dažādošanu. Kā redzam, tas jau pamazām notiek. Neaizmirsīsim vienu — Eiropā tirgu diktē patērētājs, un, ja viņš gribēs lietot šo Raunā izgatavoto sieru vai Normunda Skauģa cepto maizi, tad tirgotāji to iepirks. Mums vienkārši jāprot līdz šiem iespējamiem klientiem nokļūt.

Mudīte Luksa, "LV"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"