Par vides politiku ūdeņu aizsardzībā

Šobrīd pastāvošā ūdeņu apsaimniekošanas sistēma Latvijā ir diezgan tāla no optimāla risinājuma. Ņemot vērā Latvijas konsekvento virzību uz Eiropas Savienību, kas uzsvērta kā primārs politiskais mērķis, un nepieciešamību iekļaut nacionālajā likumdošanā ES direktīvu prasības, aktuāls ir jautājums par ūdens resursu pārvaldi.

Kopš šī politiskā lēmuma pieņemšanas ES vides aizsardzības nostādnes tiek plaši iestrādātas Nacionālajā vides aizsardzības politikas stratēģijā un likumdošanā. Tomēr tieši ūdeņu sektorā šī likumdošana ir atpalikusi, jo vēl aizvien spēkā ir 1972. gada Ūdeņu kodekss, kas ir morāli novecojis un nespēj pildīt savas funkcijas. Tātad valstī trūkst attiecīga ūdeņu izmantošanas un aizsardzības pamatlikuma. Par valsts derīgo izrakteni noteikto pazemes ūdeņu apsaimniekošanu regulē likums "Par zemes dzīlēm" un tam pakārtotie Ministru kabineta normatīvie dokumenti, taču tajos nav ietverti visi vides aizsardzības aspekti, pazemes un virszemes ūdeņu mijiedarbība un daudzi citi jautājumi.

ES ūdens likumdošana šobrīd sastāv no 7 direktīvām, kuras pieņemtas laikā no 1970. līdz 1985. gadam. Sagatavošanā ir "Ūdenssaimniecības struktūras direktīva", kura stāsies spēkā pēc 2000. gada un aizvietos sešas no esošajām direktīvām. Eiropas Savienības prasību ievērošana ūdeņu aizsardzībā, protams, nedrīkst kļūt par pašmērķi. Tomēr, iepazīstoties ar jaunās direktīvas pamatprincipiem, var teikt, ka tā ir iespēja Latvijai ieviest vienu no pašlaik optimālākajām un modernākajām ūdens resursu apsaimniekošanas un pārvaldes sistēmām pasaulē.

Direktīvas pamatprincips — vides politika ūdeņu aizsardzībā tiek attiecināta uz ūdeni tā dabiskajā tecējumā upju baseinos, ņemot vērā pazemes un virszemes ūdeņu mijiedarbību un apkārtējās vides ietekmi uz ūdeņu kvantitāti un kvalitāti.

Direktīvā paredzēta atteikšanās no tiešas pārvaldes un administrēšanas, pēc iespējas pilnīgi deleģējot vides apsaimniekošanas un pārvaldes funkcijas pašvaldībām, darbību koncentrējot vidē tās dabiskajās robežās (sateces baseinos). Liela uzmanība tiek pievērsta rīcības plānveidīgumam, sabiedrības iesaistīšanai, datu un informācijas pieejamībai.

Latvija kā asociētā dalībvalsts uzaicināta piedalīties direktīvas projekta ieviešanas aproksimācijā un tehnisko noteikumu pilnveidošanā.

Grupa vides speciālistu no Latvijas šā gada aprīlī apguva nepieciešamās teorētiskās zināšanas Upsalas universitātē Zviedrijā. Sadarbībā ar Zviedrijas vides aizsardzības speciālistiem tika izstrādāts projekts turpmākai informācijas izplatīšanai un izglītošanas darbam Latvijā.

Šis projekts paredz pēc iespējas plašāku pašvaldību, vides speciālistu, teritoriālplānotāju un izglītības darbinieku loku iepazīstināt ar "Ūdenssaimniecības struktūras direktīvas" pamatnostādnēm, kā arī kopīgās diskusijās izstrādāt optimālu direktīvas ieviešanas modeli Latvijas apstākļiem.

Sadarbības projektu organizē un koordinē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departaments, un septembrī paredzēti četri reģionāli semināri: Siguldā — 10. un 11. septembrī, Daugavpilī — 17. un 18. septembrī, Līgatnē — 21. un 22. septembrī un Tukumā — 24. un 25. septembrī. Tajos piedalīsies reģionālo vides pārvalžu speciālisti, pašvaldību darbinieki un teritoriālplānotāji. Semināriem sagatavoti materiāli, kas ļaus labāk izprast "Ūdenssaimniecības struktūras direktīvas" mērķus un uzdevumus, izvēlēties optimālu risinājumu tās ieviešanai Latvijā kopumā un katrā reģionā atsevišķi, maksimāli izmantojot esošās struktūras un informāciju. Optimāla direktīvas ieviešanas modeļa izstrādāšanai un ieviešanai būs nepieciešama koordinēta dažādu valsts pārvaldes institūciju un pašvaldību sadarbība. Tāpēc liela uzmanība darba sākumstadijā pievēršama plašam izskaidrošanas un izglītošanas darbam. Optimismu visos ūdeņu speciālistos vieš iespēja sakārtot nacionālo likumdošanas sistēmu ūdens resursu racionālas izmantošanas un aizsardzības jomā.

Inga Gavena,

Valsts ģeoloģijas dienesta padomniece

a