Starp valsts un savu mantu

14. septembrī Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija (CDzMPK) rīkoja semināru "Privatizēto dzīvojamo māju apsaimniekošana". Jau pasākuma nosaukums liecina, ka smagnējais dzīvojamo māju privatizācijas process tomēr ticis tik tālu, ka apsaimniekošanas lietas piesaka sevi jau plašākā mērogā.

Vairāk nekā simt mājās

jau saimnieko dzīvokļu īpašnieki

Kā informēja komisijas atbildīgais sekretārs Indulis Krauze, šogad beidzot ļoti aktīvi notiek māju apsaimniekošanas sabiedrību dibināšana. Pērn bija tikai atsevišķi gadījumi, kad dzīvokļu īpašnieki dibināja māju apsaimniekošanas struktūras, bet šogad sabiedrības tiekot dibinātas masveidā. Kā rāda līdzšinējā procesa analīze un arī kaimiņvalstu pieredze, īstais māju apsaimniekošanas sabiedrību veidošanās bums varētu sākties nākamgad. Bet šobrīd CDzMPK rīcībā ir ziņas par aptuveni 70 dzīvokļu īpašnieku sabiedrībām, kas nodibinātas privatizētās un arī privatizējamās valsts un pašvaldību mājās. Tomēr šis skaitlis īstenībā var būt arī lielāks, jo dati par Uzņēmumu reģistrā fiksētajām dzīvokļu īpašnieku kooperatīvajām sabiedrībām, iespējams, nav pilnīgi, kā arī šobrīd nav precīzas informācijas par apsaimniekošanas sabiedrībām, kas ir SIA. Joprojām nav izveidota arī sistēma, kā uzskaitīt gadījumus, kad māju apsaimniekošana notiek koplīguma formā, kas nekur netiek reģistrēta. Informācija no dažādiem valsts rajoniem liecina, ka uz koplīguma pamata tiek apsaimniekoti vismaz septiņi desmiti māju. Privatizēto dzīvojamo māju apsaimniekošanai izveidotas arī 4 sabiedriskās organizācijas. Kā interesantu dzīvojamo māju apsaimniekošanas formu I.Krauze raksturoja sabiedrības, ko veido paātrināti privatizēto dzīvokļu īpašnieki. Šajā gadījumā dzīvojamā māja līdz vispārējai privatizācijai kopumā paliek iepriekšējā valdītāja pārziņā, un dzīvokļu īpašnieku sabiedrībai jāsaņem pašvaldības vai valsts pilnvarojums. Te rodas problēma. Ja likums tieši nosaka, ka pēc visas mājas privatizācijas iepriekšējam valdītājam noteiktā laikā jānodod māja dzīvokļu īpašniekiem (kas arī netiek ievērots), tad šajā gadījumā iespējama tikai labprātīga izvēle. Tā notikusi vairāk nekā 10 valsts mājās Rīgā, kad dzīvokļu īpašnieku sabiedrības jau sākušas apsaimniekot namus, kuri līdz šim atradās ne tikai CDzMPK, bet arī Privatizācijas aģentūras, "Rosmes" un citu valdītāju pārziņā. Šie nami atrodas Brīvības ielā 76, Sporta ielā 1, Lubānas ielā 123, Avotu ielā 66 un citur. Toties ar pašvaldību māju nodošanu apsaimniekošanai paātrināti privatizēto dzīvokļu īpašniekiem neiet tik gludi. Kā sacīja I. Krauze, pašvaldībām vajadzētu izstrādāt vienotus noteikumus par kārtību, kādā notiek vēl neprivatizēto māju nodošana dzīvokļu īpašnieku sabiedrībām. Šis jautājums patlaban īpaši aktuāls Rīgā, jo šeit vispārējā privatizācija joprojām norit samērā gausi.

Kā reāli pārņemt privatizētās mājas

dzīvokļu īpašnieku valdījumā

Kad dzīvokļu īpašnieku sabiedrība reģistrēta Uzņēmumu reģistrā vai pēc dzīvokļu īpašnieku koplīguma noslēgšanas šis dokuments iesniegts pašvaldībā, vajadzētu sākties vispārējā kārtībā privatizētas mājas reālajai nodošanai apsaimniekošanā jaunajiem īpašniekiem. I.Krauze informēja, ka līdzšinējā pieredze liecina — šis privatizācijas procesa noslēguma posms sagādā vislielākās grūtības gan jaunizveidotajām apsaimniekošanas sabiedrībām, gan pašvaldībām. Pēc viņa domām, šeit saskatāmi pāris gluži subjektīvu grūtību cēloņu: pašvaldību nevēlēšanās šķirties no dzīvojamām mājām un cenšanās pēc iespējas ilgāk saglabāt kontroli pār šo māju neprivatizētajiem objektiem. Ir arī objektīvi iemesli. Pirmām kārtām jebkurā dzīvojamā mājā privatizēta ir tikai daļa dzīvokļu, tātad nav galīgā īpašuma sadalījuma; saskaņā ar likumu "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" tas var mainīties līdz 1999. gada 1. jūlijam. Nākamais — lielās pašvaldības, jo īpaši Rīgā, nav noteikušas precīzu kārtību, kā privatizētās dzīvojamās mājas nododamas apsaimniekošanas sabiedrībām. Ar sarežģījumiem privatizācijas gaitā Rīgā pazīstams kļuvis nams Brīvības ielā 90; arī tagad mājas nodošana dzīvokļu īpašnieku kooperatīvajai sabiedrībai ilgst vairāk nekā pusgadu. Šī aizkavēšanās iespējama galvenokārt tādēļ, ka Rīgas Dome joprojām nav noteikusi, kura institūcija no pašvaldības puses pieņem lēmumu un veic turpmākās darbības mājas nodošanai — attiecīgā rajona vai visas pilsētas izpilddirektors, vai kāds cits. Kamēr tas nav reglamentēts, tikmēr arī iespējams vispār neko nedarīt. Kā patīkamu izņēmumu I. Krauze nosauca Rīgas Vidzemes priekšpilsētas izpilddirekcijas lēmumu apsaimniekošanas sabiedrībai nodot namu Brīvības ielā 234, kas tagad jau samērā veiksmīgi tiek apsaimniekots.

CDzMPK viedoklis — dzīvojamo māju nodošana apsaimniekošanas sabiedrībām visraitāk ritētu tad, ja šo pienākumu uzticētu rajonu izpilddirekcijām.

Par ko vajadzētu rūpēties valstij

I.Krauze nosauca vairākus jautājumus, par ko tuvākajā nākotnē jādomā valsts mērogā. Aktuāls kļūst jautājums par vienotas dzīvojamo māju apsaimniekošanas apmācību programmas un sistēmas izveidošanu un apstiprināšanu, mācību finansējuma avotiem, gan nepieļaujot šajā jomā monopoldarbību.

Pašlaik nav skaidrības, kāda dzīvokļu īpašniekiem būs nodokļu maksāšanas kārtība nākotnē, kā tā varētu mainīties.

Šobrīd vēl nav arī izveidota dzīvojamo māju renovācijas kreditēšanas sistēma. Veidojoties apsaimniekošanas biedrībām, šī problēma kļūst arvien aktuālāka. Taču varētu arī būt, ka šajā jomā iniciatīvu pārņem komercbankas un valstij ar šā jautājuma risināšanu nebūs jānodarbojas.

Joprojām sarežģīti un gausi norit zemes izpirkšana zem daudzdzīvokļu mājām, sevišķi laukos; uz priekšu nevirzās arī nomas līgumu slēgšana ar zemes īpašniekiem. Iespējams, šeit būs nepieciešama likumdevēju palīdzība.

Kā slēgt līgumus ar komunālo

pakalpojumu sniedzējiem

Par šo jautājumu seminārā tika viskarstāk debatēts. CDzMPK priekšsēdētāja vietniece Īrisa Simanoviča informēja, ka dzīvokļu īpašnieku sabiedrībām nākamais solis pēc dzīvojamās mājas pārņemšanas apsaimniekošanā ir jaunu līgumu slēgšana ar komunālo pakalpojumu sniedzējiem. Semināra dalībnieki pat saņēma paraugus un instrukcijas līgumu slēgšanai ar a/s "Rīgas siltums" un pašvaldības uzņēmumu "Rīgas ūdens". Jādomā, ka zināms labums no šīs informācijas bija arī tiem semināra dalībniekiem, kas Rīgā bija ieradušies no citiem Latvijas novadiem. Viena problēma gan varētu būt visiem kopīga: vai, slēdzot jaunu līgumu par dzīvojamās mājas apsaimniekošanu, komunālo pakalpojumu sniedzēji drīkst uzvelt jaunajiem saimniekiem ( dzīvokļu īpašnieku sabiedrībām) iepriekšējo parādu nastu. Ī.Simanoviča uzsvēra, ka jaunajam apsaimniekotājam nav juridisku saistību uzņemties iepriekšējā apsaimniekotāja uzkrātos parādus. Taču jauno līgumu slēgšana norit ar grūtībām, no apsaimniekotājiem tiek prasīta priekšapmaksa par siltumapgādi. Savi argumenti bija gan māju apsaimniekotājiem, gan "Rīgas siltuma" komercdirektoram Voldemāram Ilgunam, un, šķiet, ka tieši šo jautājumu risināšana jaunajiem māju apsaimniekotājiem prasīs īpaši daudz zināšanu, laika un izturības.

Mudīte Luksa, "LV"