Arhīvi runā

Ceļā uz Latvijas Republikas 80–gadi

Dipl. hist. Tālis Pumpuriņš

Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas

Pētījumi, atmiņas, dokumenti

Saturā

"Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt"

Pirmie tautas krāsu meklējumi

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Pirmie latviešu nacionālie karogi

"Brīvības pavasaris"

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu

Latvijas iecerēšana — ar zili–zaļi–zeltītām krāsām par Latvijas valsti

"Vivat respublica! Lai dzīvo Latvija!"

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Mājupceļš uz Latviju

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās

Sarkanbaltsarkanais karogs likumdošanas ceļos

Turpinājums. Sākums "LV" nr.231/232., 12.08.98., nr.233/234., 13.08.98.,

nr.235/236., 14.08.98., nr.237., 18.08.98., nr.238/239., 19.08.98., nr.240., 20.08.98.,

nr.241/242., 21.08.98., nr.243/244., 25.08.98., nr.245., 26.08.98., nr.246/247., 27.08.98., nr.248., 28.08.98., nr.249/250., 01.09.98., nr.251., 02.09.98., nr.253/254., 04.09.98., nr. 255/256., 08.09.98., nr.257/260., 09.09.98., nr. 261/264., 10.09.98.,

nr. 267/268., 15.09.98.; nr. 269., 16.09.98.; nr. 270., 17.09.98.

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

23.jūnijā, kad pēc kaujām caur Cēsīm gāja latviešu un igauņu karaspēks, cēsinieks Pēteris Dzirkalis (1854—1925) savā dienasgrāmatā ierakstījis:

"... Tagad mēs pārliecinājāmies, ka arī Ziemeļlatvijas armijai un igauņiem ir lieli spēki. Visu cauru dienu nāk viena karaspēka daļa pēc otras, dodamies Rīgas virzienā. Ar dziesmām un mūziku ienāca pulkv.—ltn. Berķa komandētais 2.Cēsu kājnieku pulks, kas apmetās Cēsīs pa nakti. Nāk brālīši igauņi.

Daudziem karavīriem vaiņagi kaklos, jo šodien ir Jāņu vakars. Ziedi sasprausti šauteņu stobros, karavīru sejas smaidošas, lai gan paši gurdeni, putekļiem klāti. Dzied bez mitēšanās mūsu kareivji. Tautas dziesmas un arī brašo "Pumpiņ rasa". Nu atkal mēs ticam latviešu un igauņu vienotai uzvarai. Visi vieglāk uzelpojam, šķiet kāds slogs mūs spiedis un tagad novēlies no krūtīm. Ieraugot valsts karogu, mēs asarām acīs nenolaidām no tā skatu, lai to sevī uzsūktu un uzņemtu uz visiem laikiem. Tagad neviens nevar vairs mūs iznīcināt. Viņu upuru ceļš arī tika puķēm kaisīts, ko tik skaisti darījām mēs visi cēsnieki."47

No pilnīgas sagrāves Cēsu kaujās sakauto vācu karaspēku paglāba sabiedrotie, kuri piespieda uzvarētājus 3.jūlijā Rīgā noslēgt, tā saukto Strazdmuižas pamieru kas noteica, ka vāciešiem jāatstāj Rīga, bet vācu karavīriem, kuri nav Latvijas pavalstnieki, jāatstāj Latvija. Šis pamiera līgums liedza arī igauņiem un Ziemeļlatvijas karaspēkam ieiet Rīgā, jo paredzēja, ka tiem jāpaliek 3.jūlijā ieņemtajās pozīcijās. Tomēr ziemeļnieku virspavēlnieks Zemitāns bija apņēmies viņam padoto karaspēku ievest Rīgā.

Ar milzīgu sajūsmu 6.jūlijā rīdzinieki un Baloža brigādes karavīri sagaidīja Ziemeļlatvijas karaspēka ierašanos Rīgā. Beidzot varēja savienoties tie spēki, kas Latvijas atbrīvošanu bija uzsākuši gan no dienvidiem, gan ziemeļiem.

"Tūliņ aiz Juglas tilta redzami pirmie goda vārti, kuri uzcelti par godu mūsu kareivjiem. Uz jautājumu, ko tas nozīmē, pretimnācēji atbild, ka te sagaidīti Rīgas atsvabinātāji — ziemeļarmieši, kuri veda tik sīvas cīņas taisni pie Rīgas vārtiem.

Tālāk jau iesākās Rīgas priekšpilsētas nami, kuri greznoti ar latviešu nacionāliem karogiem, vīti ar zaļām zāļu virknēm un bērzu meijām. Dziļi patīkamu iespaidu atstāj šī ārējā pilsētas ietērpa, kura tik augstā mērā harmonē ar Līgo svētku un Rīgas atsvabināšanas sajūtu. Arī Rīgas centrā vizuļo saulē latviešu nacionālās krāsas." Tā Rīgas svētku rotu "Tautas Balsī" aprakstījis Jānis Porietis.48

Daudziem neaizmirstams palicis skats, kad Rīgā Ziemeļlatvijas karaspēka priekšgalā baltos zirgos iejājuši sarkanbaltsarkanā karoga nesējs un virspavēlnieks J.Zemitāns.

Ar godasardzi un manifestācijām 8.jūlijā Latvijas karavīri un Rīgas iedzīvotāji Daugavmalā sagaidīja no Liepājas ar tvaikoni "Saratov" atbraukušo K.Ulmaņa Pagaidu valdību. Tā Rīgā atgriezās pēc pusgada prombūtnes.

10.jūlijā dienvidnieku un ziemeļnieku karaspēku oficiāli apvienoja vienotā Latvijas armijā.

Līdzīgi kā Rīga sagaidīja Pagaidu valdības atgriešanos, ap 20 tūkstošu liels manifestantu pulks to 27.jūnijā bija sagaidījis Liepājā, kad karogiem greznotais "Saratov" no ārējā reida iebrauca ostā un pietauvojās.

"Ostas malā, pretī Miķeļa ielai, bij uzcelta estrāde, appušķota ozollapu vijām, pār kuru plivinājās Latvijas, angļu, franču un amerikāņu karogi. Īsi pirms pulkst. 6 ieradās latviešu zemessargu nodaļa ar karogu, kurai sekoja kāda līveniešu nodaļa, kā arī A.Kalniņa koris un dažādas Liepājas biedrības un skolotāji ar skolniekiem, un ieņēma vietas ap estrādi.

Taisni pulkst.6 parādījās tvaikonis "Saratovs", krāšņi izgreznots Latvijas un sabiedroto karogiem."49

Pēc tam sekoja runas un gājiens uz valdības iestādēm. Aprakstot sagaidīšanu, "Kurzemes Vārds" atzīmējis kādu interesantu epizodi, ka komponists A.Kalniņš "pasniedza Ulmaņa kungam kā veltījumu savu nule komponēto poēmu orķestrim", kuru bija iesācis komponēt īsi pirms 16.aprīļa un nesen kā to beidzis."50

Saņēmuši ziņu par uzvaru Cēsu kaujās, liepājnieki bija īpaši gatavojušies Ulmaņa valdības sagaidīšanai. 23.jūnijā pēc sabiedroto ultimāta vācu karaspēks atstāja Liepāju.

Atzīmējot, ka Liepāju atstāja vācu okupācijas karaspēks, kas vairāk nekā četrus gadus kā smags slogs gūlās uz vietējo latviešu sabiedrību, 25.jūnijā liepājnieki noturēja pateicības dievkalpojumu un sarīkoja manifestācijas. "Gājiens sākās pulkst. pus 7 vakarā no Latviešu biedrības Suvorova ielā. Gājiena kodols sastāvēja no 2 šķiras zemes sargiem ar orķestri priekšgalā. Tūliņ pēc orķestra nesa Latvijas sarkani–balt–sarkano karogu, aiz tā angļu, franču un amerikāņu karogus."51 Ap 20000 dalībnieku lielā procesija devās uz Annas baznīcu, kur mācītājs Virbulis noturēja īsu dievkalpojumu. Pēc tam manifestanti devās uz angļu, franču un amerikāņu misijām.

26.jūnijā Liepājas iedzīvotāji nojauca Vilhelma II pieminekli Kūrmājas priekšā. "Kurzemes Vārds" vēstīja, ka "bij sapulcējies milzīgs bars ļaužu, noskatīties šī vācu okupācijas simbola noārdīšanā". Bija ieradušies arī Līvena nodaļas karavīri, latviešu zemessargi ar sarkanbaltsarkano karogu, visu sabiedroto misiju priekšstāvji un ģenerālis Gofs. "Sabiedroto priekšstāvji apsveica latviešu un Līvena kareivjus, kuri atbildēja ar "urā" saucieniem. Tūliņ pēc tam strādnieki stājās pie pieminekļa ārdīšanas, kas vilkās diezgan ilgi. Tikai pēc apm. 2 stundām izdevās pieminekļa virsējo daļu, apliekot virvi, nogāzt. Piemineklim gāžoties, ļaudis uravāja un zēni svilpa, bet daži landesvēristi slaucīja asaras. Pie apgāztā pieminekļa nostājās latviešu virsnieks un pacēla pār to Latvijas karogu, kamēr orķestrs spēlēja Latvijas himnu. Pēc tam latviešu kareivji, orķestrim spēlējot, devās pa Kūrmājas prospektu projām, pavadīti no Līvena nodaļas kareivjiem."52

Jāatzīmē, ka pēc vācu karaspēka aiziešanas no Liepājas 23.jūnijā, pilsētas apsardzības dienestu Sabiedrotie uzticēja landesvērā ietilpstošai krievu rotai, kuru komandēja firsts Anatols Līvens (Lieven A., von; 1872—1937). Līveniešus, kuri Cēsu kaujās izrādīja zināmu neitralitāti, sabiedrotie ņēma savā apsardzībā un ieskaitīja ģenerāļa N.Judeniča krievu baltgvardu karaspēkā. Liepājā Līvena kareivji ienāca ar Krievijas karogiem. Uz šo izaicinājumu Latvijas Pagaidu valdība atbildēja "ar prasību par krievu karogu noņemšanu un latvju karaspēka nodaļu pārcelšanu uz Liepāju".53

Dienā, kad Liepājā iebrauca Sabiedroto militāro misiju vadītājs Latvijā, Igaunijā un Somijā ģenerālis Gofs ( Gough’s ), kurš paziņoja par Sabiedroto lēmumu atjaunot Latvijas pagaidu valdības darbību, pie Lejaskurzemes apgabala priekšnieka Andreja Bērziņa "ieradās angļu kopvedis Rowans–Robinsons un lūdza, lai uz māju, kurā līdz šim atradās Līvena štābs, uzvelkot Latvijas karogu un dodot viņam latviešu posteņus. Viss tas uz vietas tika izpildīts".54

Tas liecina, ka ar Latvijas karogu nopietnāk sāka rēķināties sabiedroto militārā vadība.

Pēc Strazdmuižas pamiera Latvijas valdība centās visus spēkus sakopot valsts atbrīvošanai no lieliniekiem, lai uzsāktu dzīves atjaunošanu. Tomēr Zemgalē un Kurzemē arvien uzstājīgāk ar dažādām provokācijām lika sevi manīt vācu karaspēks, kura izvākšana no Latvijas visādi tika novilcināta. Par vāciešu galveno atbalsta centru bija kļuvusi Jelgava.

Šajā laikā daudz pazemojumu nācās izjust Latvijas karogam. Daudzviet vācu karavīri to plēsa no Latvijas iestādēm. Stāvoklis karogu plēšanā kļuva tik neciešams, ka Ārlietu ministrija bija spiesta Vācijas pārstāvim iesniegt protestu.

"Valdības Vēstnesī" pieminēti daži gadījumi, kuros izrādīta necieņa Latvijas karogam un sniegts protesta teksts:

"Savā laikā jau ziņots, ka 12.jūlijā š.g. 12 verstis no Jelgavas vācu patruļa apturēja tvaikonīti zem Latvijas flagas, kas veda no Jelgavas uz Rīgu latviešu zaldātus. Vācieši arestēja latviešus un konfiscēja dažādas ēdamas un citas lietas, noplēsa un samina ar kājām Latvijas karogu. Starp arestētiem atradās kara ierēdnis Lauva, kuru vācu leitnants Polišs lika sist, ko vācu zaldāti tomēr neizpildīja.

Ir daudz gadījumu, kur vāca zaldāti ir noņēmuši, vai likuši noņemt Latvijas flagu; piemēram 30.jūnijā š.g. vācu zaldāti piespieda ar ieročiem Ventspils ostas priekšnieku Martinsonu noņemt Latvijas karogu no ostas Administrācijas nama.

Tāds pats gadījums 15.jūlijā š.g. Vec–Aucē, kur vācieši piespieda sarga zaldātus noņemt karogu no Latvijas karaspēku virspavēlnieka nama, draudēdami pretējā gadījumā apšaudīt namu.

Visu šo nelikumību dēļ Latvijas Ārlietu Ministrs iesniedzis Vācijas priekšstāvim pie Latvijas un Igaunijas valdībām rakstu, kurā starp citu teikts:

"Enerģiski protestējot pret patvarīgām rīcībām, grieztām pret latviešu zaldātiem, tāpat pret apvainojošo izturēšanos pret Latvijas Valsts karogu, lūdzu dot rīkojumu, lai vainīgie tiktu tiesāti un sodīti, un par apvainojošo izturēšanos pret Latvijas karogu tiktu dots vajadzīgais gandarījums, un lai nākotnē tiktu atdots pienācīgais gods Latvijas karogam." "55

Liekas, tā bija pirmā reize, kad tik oficiāli, Ārlietu munistrijas līmenī tika pieprasīta cieņas izrādīšana Latvijas valsts karogam.

Ar to vācu karavīru patvarības nebeidzās. Tie 24.augustā Jelgavā ar fon der Golca ziņu "sadumpojās". "Ap 9 vakarā sākās grandioza manifestācija ar lāpu gājienu, kurā piedalījās ap 10.000 apbruņotu kareivju dzelzsdivizionistu un Kellera nodaļās pārgājušie vāci".56 Gājienā skanēja saucieni, ka šī patiesībā esot vācu zeme, ka vācu kareivji no tās projām nebraukšot un lai viņiem dodot zemi un pilsoņu tiesības Latvijā.

"Pirmdienas rītā [25.aug.] agri vācu zaldātu banda ielauzās Jelgavas latvju komendantūrā, kurā rīkojās kā mežoņi: meta rokas granātas, lauzīja mēbeles, plosīja papīrus. Ar rokas granātām saspridzināja un izlaupīja komendantūras naudas skapi, kurā atradās prāva summa naudas. No komendantūras norāva arī latvju karogu."57

Naktī no 24. uz 25.augustu vācu kareivji arī Saldū "norāva no komendantūras latviešu, angļu un amerikāņu nacionālos karogus".58

Liepājā iznākošais laikraksts "Latvijas Rīts" 30.augustā rakstīja: "Vācu kareivju nemieru kustības vilnis no Jelgavas izplatījies arī uz pārējo Kurzemi. Kā mums no drošas puses ziņo daudzās lauku komendantūrās notikušas varmācības. Latvijas karoga vietā uzvilkts Vācijas."59

Tas pats laikraksts vēstīja, ka "Latvijas misijas priekšnieks Berlīnē iesniedza protesta notu Vācijas valsts ministram Milleram par Jelgavas notikumiem. Pēdējais izteica nožēlu".60 Arī uz Latvijas ārlietu ministra notu vācu sūtnim, kurā bija pieprasīts sniegt paskaidrojumus, tika saņemta atbilde, ka šinī lietā iesāktā izmeklēšana vēl nav nobeigta".61 Pagaidu valdība par vācu patvarībām sūdzējās sabiedroto lielvalstu pārstāvim angļu pulkvedim Dž. Grouvam ( Growe ), kurš uzturējās Jelgavā. viņa atbildē saņēma ieteikumu latviešiem būt pacietīgiem. Lielvalstu iecietība pret vācu karaspēku, kuru tā cerēja izmantot antiboļševistiskajā cīņā Padomju Krievijā, veicināja drīzāku Latvijas tautas ieraušanu jaunās asiņainās cīņās.

Vācu karaspēka, kas atradās Zemgalē un Kurzemē, vadība nebija atmetusi Latvijas iekarošanas nodomus. Šo karaspēku, kas bija papildināts ar krievu brīvprātīgajiem, pārdēvēja par Brīvprātīgo rietumu armiju, kuras komandēšana bija uzticēta dēkainam cariskās armijas virsniekam Pāvelam Avalovam–Bermontam (1877—1972). Viņa nodomos bija gāzt Latvijas valdību, un atkal kā aizsegs tika izvirzīts A.Niedra. Šajā vācu—krievu armijā rudenī bija ap 50000 karavīru, 100 lielgabalu, 120 lidmašīnu un cita kara tehnika. Šīs armijas militārie pasākumi 1919. gada rudenī ieguvuši Bermontiādes nosaukumu.

8.oktobrī bermontieši uzsāka uzbrukumu Rīgai, un latviešu karaspēks 10.oktobrī bija spiests atkāpties no Pārdaugavas uz Daugavas labo krastu. Latvijas armijas, kas šī gada laikā bija izveidojusies par ievērojamu spēku, kaujasspējīgākās daļas atradās pretlielinieku frontē Latgalē. Šajā kritiskajā situācijā armijas vadībā pat radās doma par Rīgas atstāšanu un valdības iestāžu evakuēšanu uz Cēsīm.

Par spīti ienaidnieka pārsvaram tauta kārtējo reizi izrādīja apbrīnojamu pašaizliedzību, gatavojoties izšķirošai cīņai par Rīgu.

Šajā laikā Rīgas pils Svētā Gara tornī plīvoja pilsētas aizstāvju uzvilktais sarkanbaltsarkanais karogs. Mēnesi Rīgu no Pārdaugavas apšaudīja vācu artilērija. Sagrauti tika daudzi nami, taču karogs tornī simbolizēja, ka Rīgā vara pieder vēl likumīgai valdībai.

Vācu ieņemtajā Pārdaugavā palikušie latvieši ikdienas nolūkojās uz šo karogu, un kāds atzīmējis savā dienasgrāmatā: "Pils tornī gan vēl arvien plīvojot sarkani balti sarkans Latvijas karogs ... Kaut viņš nekad no turienes nepazustu!"62

Pēc dažām dienām rakstītājs kārtējo ierakstu nobeidza ar vērojumiem: "Kad bij atkal iestājies klusums, aizgājām uz Daugavgrīvas ielu paraudzīties, vai Rīga vēl stāv vecā vietā. Kā tad. Pils tornī vēl lepni plīvoja Latvijas karogs — visām iebrucēju bandām par spīti!"63

Tik pat cerīgi šie skati tika pievērsti riņķojošai lidmašīnai, kuras spārnu apakšā bija redzama sarkanbaltsarkano krāsu nozīme.64

3.novembrī visā frontē sākās latviešu karaspēka uzbrukumi, ko ievadīja sabiedroto flotes spēcīgā artilērijas uguns, apšaudot ienaidnieka pozīcijas un aizmuguri. Izšķirošais uzbrukums notika 9. un 10.novembrī. 11.novembrī agri no rīta pēc sīvām kaujām Rīga bija atbrīvota. Pilsēta abos Daugavas krastos bija latviešu rokās.

Rīgas baznīcu zvani vēstīja, ka tā atbrīvota no ienaidniekiem. "Valdības Vēstnesis" rakstīja: "Līgsmās prieka sajūtās par atsvabināšanu no ienaidniekiem Rīga šodien tērpusies flagu rotā: pār lielu daļu namu lepni plivinas brīvās Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs."65 Rīdzinieki bija sarīkojuši arī patriotisku manifestāciju. 11.novembris tika noteikts par Lāčplēša dienu.

Karogs, kas pils tornī bija izturējis Rīgas apšaudi, vēlāk kā viens no spilgtākiem šo cīņu lieciniekiem bija novietots Kara muzejā, taču padomju okupācijas laikā tas tika iznīcināts.66 Tādēļ arī par šo vēstures relikviju varam spriest tikai pēc fotogrāfijām un Kara muzeja fondu inventāra grāmatas apraksta. Tur par šo karogu rakstīts: "Latvijas valsts karogs, kurš izcieta visu Bermonta artilērijas uguni 1919. gadā, plivinoties uz Rīgas pils torņa. Karoga I sarkanā daļa ir 2m 50cm gara, apaļi nodiluse, baltā daļa ir 2m 20cm gara, ieslīpi nodiluse un II sarkanā daļa ir 2m gara ieslīpi nodilusi. Karoga plat(ums) 1m 45cm. Uz karoga izšauts vairāk par 200 lielgabalu lādiņu. "Ievainots" karogs 85 vietās."67

Bermontiādes laikā cieta ne tikai karogs. Ievērojami bija Rīgas postījumi, bet vissāpīgākie bija cilvēku upuri. Varoņu šķirstus pēdējam sveicienam sedza sarkanbaltsarkanās krāsas.

Bermontiešu uzbrukuma dienās līdzi kareivjiem un to atbalstītājiem dzīvoja rakstnieki, dzejnieki un žurnālisti. Tautas sāpes un kareivju varonība viņu aprakstos un dzejas rindās no laikrakstu slejām stiprināja ticību uzvarai.68

Īpaši šeit jāmin Raiņa sērdieņu dziesma "Daugava", kas ir virkne dziesmu par Latvijas likteņiem un latviešu likteņupi. Andrejs Iksens 1923.gadā rakstīja: "J.Raiņa "Daugavas"pirmais izdevums parādījās 1919.gada septembra mēnesī, īsi pirms Bermonta uzbrukuma Rīgai. Šo izdevumu izpirka divās nedēļās. Daudziem karavīriem, gan tieši frontē, gan atpūtas brīžos tuvākā aizmugurē varēja redzēt rokās "Daugavu", kur tie smēlās sajūsmu: sakarā ar to daži kara vadoņi ir izteikušies, ka Raiņa "Daugava"atsvēruse veselu pulku ...

Ja ņemam vērā, ka "Daugava" uzrakstīta dažus gadus pirms Bermonta uzbrukuma, ka viņas saturā gandrīz uz mata atspoguļojās viss tas, kas notika Daugavas krastos 1919.gada oktobrī un novembrī, ka dzejnieks tieši uzminējis lielo un izšķirošo notikumu vietu, ka, beidzot, šī dziesma atnāca visīstākā laikā, tad mums jāatzīst, ka nemirstīgā sērdieņu dziesma ir — gaišreģa pravietojums visai tautai."69

Ar baskājiešu karodznieka vārsmām likteņdziesmā ievītas sarkanbaltās krāsas:

"Vienā tumšā vakarā

Sarkanbalta debess mirdz,—

Sarkanbaltās debesīs

Atviz trijas zelta zvaigznes.

Viena zvaigzne Kurzemīte,

Otra zvaigzne Vidzemīte,

Trešā zvaigzne zvaigznājā,

Tā bij mīļā Latgalīte.

Sarkanuguns kvēlumā

Dzima mūsu brīvā Latve,

Sarkanbaltais karodziņš

Uz sarkana plivināja.

Septiņsimtas mūžu tumsas

Spieda latvi nospiezdamas,—

Visām cauri izdzirkstēja

Latvju dvēsels dzirkstelīte.

Spīdi, dedzi, dzirkstelīte,

Topi spoža debess zvaigzne,

Topi balta tā kā saule,

Bārus sildot pasaulē!

Mani biedri, mani draugi,

Karodziņa nesējiņi,

Vai mēs zvērus zvērēsim?

Zvēri drūp, zvēri lūst.

Klusi rokas uzliekam

Brīvās Latves karogam;

Topi, audzi, brīvā Latve,

Brīvu tautu kopībā!

Mūža mokās nesām tevi,

Nu jau atnāks mūsu laime:

Tavi bijām, tavi esam,

Tavi būsim mūžībā."70

Raiņa "Daugavu" turpinājumos 1919. gada novembrī drukāja laikraksts "Kurzemes Vārds", bet 1920.gada janvārī, kad Latgalē notika pēdējās cīņas ar lieliniekiem "Latgolas Vārds", "Boskājišu karudzniks" publicēja latgaļu valodā.71 Tādējādi Raiņa darbs savu aktualitāti saglabāja līdz brīvības cīņu beigām.

Pēc Rīgas atbrīvošanas latviešu karaspēks turpināja cīņas, lai vācu—krievu karaspēku izdzītu no Latvijas. 21.novembrī tika atbrīvota Jelgava, nozīmīgākais bermontiešu atbalsta punkts. Rīgas laikrakstu līdzstrādnieki pa pēdām karavīriem sekoja atbrīvotajā pilsētā.

Viktors Eglītis rakstīja: "Latviskā Jelgava, izkar tagad droši savus sarkan–balt–sarkanos karogus! Tavi hercogi ne mūžam vairs nebūs citi, kā vien paši latvieši. Tavas Lielupes simtstarainais baseins, tāpat kā Liepājā, Zemgalē, būs nosēts tikai ar latvisko tirdzniecības kuģu sarkan—balt—sarkanām flagām un tie kuģi piestās tikai pie latviskajām pilīm, jo Kurzemes grāfu un baronu starpā tik daudz nodevēju, ka ne viena senā pils nepaliks nesekvestrēta. Sveika tagad vairs negrozāmi latviskā Kurzemes galvas pilsēta!"72

Pretēji V.Eglīša vīzijām dzīve Jelgavā bija daudz drūmāka un pilsētā, kas kopš 1915.gada visu laiku bija vācu citadele, latviešu karogu bija maz. E.Freivalds izbrīnīts atzīmējis: "Bet nacionāli karogi saredzami tikai kādi pāris. Vai tiešām Jelgavā tik maz latviešu namu, jeb vai taisnība, ka trūkst karogu drēbes?"73

Par saviem iespaidiem Jelgavā dalījies arī Jānis Porietis:

"Uz latvieti, kas apmeklē Jelgavu pirmo reizi, Kurzemes galvas pilsēta atstāj savādu, var sacīt gandrīz nepatīkamu iespaidu. Dažreiz pat izliekas, ka neesi Latvijā, bet kādā Vācijas pilsētiņā. Gausi parādas virs namiem valsts karogi.

Eju pa pilsētas ielām un acīs krīt, ka ebreju veikalos jau tirgojās ar nacionālām lentēm un nozīmēm; neko darīt, kur veikals, tur viņi arvien pirmie ..."74

Kamēr jelgavnieki apjauta savu atbrīvošanu, par šo uzvaru, tieši Latvijas karoga sakarā, priecājās Kārlis Skalbe:

"Jelgava mūsu!

Šī ir tā pilsēta, kur vācieši pliķēja vasarā mūsu miermīlīgos kareivjus uz visām ielām, kur viņi noplēsa un samina kājām Latvijas karogu. Šos pliķus nu mūsu kareivji ir atdevuši vāciešiem atpakaļ pa abiem vaigiem, un mūsu karogs var brīvi pacelties uz namiem, kas atver savas durvis atsvabinātājiem. Mēs esam dabūjuši gandarījumu."75

Īsti Jelgavas atbrīvošanas svētki izvērtās 24.novembrī, kad to apmeklēja Ministru prezidents K.Ulmanis.

"Liels ļaužu pūlis pa Kolonādes ielu tam devās pretīm. Pie Cēra viesnīcas76 sākās manifestācijas, kurās piedalījās skolas, biedrības, ugunsdzēsēji un daudz privātļaužu, ar kara orķestri priekšgalā. (..)

47 Dzirkalis P. Cēsis kauju ugunīs.(1919.g. dienas grāmata).-Sējējs.-1936.g. Nr.7.

48 Porietis J. No Valkas līdz Rīgai un atpakaļ.-Tautas Balss.-Nr.63., 1919.g.11.jūlijā.

49 Kurzemes Vārds.-Nr.17., 1919.g. 28.jūnijā.

50 Turpat, Nr.18., 1919.g.29.jūnijā.

51 Turpat, Nr.16., 1919.g.27.jūnijā.

52 Turpat.

53 Blanks E. Latvijas valsts pirmie gadi.-[R.,] 1923.-26.lpp.

54 LVVA 6824.f.,3.apr.,197.1.,75.lp.

55 Valdības Vēstnesis.-Nr. 8., 1919.g. 9.augustā.

56 Latvijas Sargs.-Nr.122., 1919.g.26.aug.

57 Turpat.

58 Valdības Vēstnesis.-Nr.43., 1919.g. 21.sept.

59 Latvijas Rīts.-Nr.2, 1919.g.30.augustā.

60 Turpat, Nr.6., 1919.g.4.sept.

61 Valdības Vēstnesis.-Nr.43., 1919.g. 21.sept.

62 Mīlbergs G.(lit. pseidonīms Skuju Frīdis). Neziņā... šaubās... cerībās ... (viens mēnesis vāciskā Krievijā).-Grām. Daugavas sargi. Sast.A.Iksens.

63 Turpat,213.lpp.

64 Turpat,208.lpp.

65 Valdības Vēstnesis.-Nr.62., 1919.g. 15.nov.

66 Stradiņš J. Trešā atmoda.-R.,1992.-183.lpp.:Karogs, kas padomju laikā glabājies Revolūcijas muzejā "norakstīts un iznīcināts 50.gados, pēc Latvijas PSR Kultūras ministrijas rīkojuma".

67 Kara muzeja vecais inventāra Nr.4591/403/

68 38 autoru - dzejnieku, rakstnieku un žurnālistu rakstītais periodikā Bermontiādes dienās izlases veidā apkopots Andreja Iksena sastādītajā grāmatā Daugavas sargi, kas iznāca Rīgā 1923.gadā. Šajā krājumā arī ikdienas Latvijas Armijas virspavēlnieka štāba ziņojumi, kuri ļauj lasītājam pilnīgāk izsekot karadarbības gaitai.

69 Turpat, 301.lpp.

70 Rainis J. Kopoti raksti 30 sējumos.-12.sēj.-R.,1981.-234.-235.lpp.

71 Kurzemes Vārds.-1919.g. novembris; Latgolas Words.-Nr.3.,1920.g. 30.janv.

72 Eglīts V. Latviešu Jelgava.-Grām.: Daugavas sargi. Sast.A.Iksens.-R.,1923.-247.-248.lpp.

73 Freivalds E. 24 stundas latviskajā Jelgavā.-Grām.: Daugavas sargi ... 266.lpp.

74 Porietis J. Jelgavas piezīmes.-Grām.: Daugavas sargi... 283.lpp.

75 Skalbe K. Mazās piezīmes.-Grām.: Daugavas sargi ... 256.lpp.

76 "Valdības Vēstnesī" (Nr.70., 1919.g.26.nov.) kļūdaini Cēra viesnīcas vietā minēta Pēterpils viesnīca.

Latvijas Pagaidu valdības nokāpšana no tvaikoņa "Saratov" Liepājā 1919. gada 27. jūnijā