MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Gaismas ratam ieripojot Jurjānu mājās

Sestdien, 19.septembrī,

Ērgļu pagasta Menģeļos

notika Latvijas koru sadziedāšanās

Gaisma izripojusi no Rīgas un nu staro visā Latvijā. Uz to Gaismas riteņu spieķiem, kuri uzlādēti šovasar Mežaparkā, kad tūkstošiem dziedātāju, dejotāju un skatītāju kopīgi domāja uz Gaismas pils augšāmcelšanos.

Viens Gaismas rats ticis līdz Jāzepa Vītola Anniņām, otrs — līdz Raiņa bērnības mājai Berķenelē, trešais apstājies jūras krastā Ventspilī, bet ceturtais sestdien, 19.septembrī, gandrīz pusotram tūkstotim dziedātāju klātesot, sāka griezties brāļu Jurjānu dzimto Meņģeļu māju kalnā, netālu no Ērgļiem.

Bet vai ir īsti pareizi to saukt par Dziesmu svētku gara atnākšanu līdz Latvijas novadiem? Drīzāk tomēr gan par parāda atdošanu. Tā enerģijas parāda, kas atmaksājams novadiem, nostūriem, mazpilsētām un pagastiem, kuri nereti saukti arī par provinci, bet kur dzimušie likuši pamatus tam kultūras kokam, kura augļi visvieglāk aizsniedzami metropolē Rīgā,kur vienmēr lokalizējas arī Dziesmu svētku garīgā sprādziena epicentrs.

No šāda skatpunkta Gaismas ratu aizripošana uz četrām debespusēm, prom no Rīgas, šķiet tikai loģiska. Un skaidrs arī, kādēļ viens no šiem Dziesmu svētku idejas nesējiem apstājies tieši Meņģeļos. Tieši te ar deviņiem bērniem bagātajā Jurjānu ģimenē četri dēli kļuva par mūziķiem. Turklāt viens no viņiem — Jurjānu Andrejs — ar gandrīz 3000 savāktām tautasdziesmu melodijām un pirmajiem latviešu simfoniskajiem skaņdarbiem tiek saukts par mūsu profesionālās mūzikas pamatlicēju. Viņš, starp citu, bijis arī Jāzepa Vītola draugs un ceļa rādītājs mūzikā.

Par idejas autoriem, precīzāk, autorēm. Kas pēc Dziesmu svētkiem notiks ar Andreja Apiņa izdomātajiem un svētku galvenā mākslinieka Ivara Mailīša taustāmā formā izveidotajiem Gaismas riteņiem? Šo jautājumu, satiekoties Dziesmu svētku gājienā, viena otrai uzdevušas Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas centra speciāliste Aira Birziņa un brāļu Jurjānu muzeja "Meņģeļi" vadītāja Inese Mailīte, tā paša Ivara māsa. Abas vienojušās arī par atbildi — Gaismas riteņa ideja nedrīkst apsīkt līdz ar Dziesmu svētku dalībnieku izklīšanu. Un Gaismas riteņiem līdz ar pašdarbniekiem jāripo ārā no Rīgas. Tā, ar Ivara Mailīša piekrišanu, Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas centra un vietējo entuziastu atbalstu četri riteņi nokļuvuši dažādās Latvijas vietās.

Meņģeļu Gaismas svētku gatavošanā visvairāk pūļu, protams, pielikusi Inese Mailīte — gandrīz divi mēneši viņai pagājuši kopā ar Ērgļu bezdarbniekiem, krūmus vien cērtot, lai Gaismas ritenim sagatavotu piemērotu atrašanās vietu — pašā kalna galā, ar skatu pāri Meņģeļu mājām un visam Pulgošņa ezeram.

Gaismas riteņa nokļūšanu Meņģeļos veicinājusi arī Madonas rajona valsts kultūras inspektore Palmīra Brice un pats rajona padomes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters kā svētku rīcības komitejas vadītājs.

Šo un vēl daudzu nenosauktu entuziastu neatlaidības dēļ Gaismas riteņa svētki izdevās.

Jau no rīta kori un pūtēju orķestri pieteica savu ierašanos ar koncertiem kaimiņu pagastos – Jumurdas muižā, Sausnējas pagasta Sidrabiņos un Vestienas estrādē. Atceroties to, ka Ērgļu pusē ir auguši ne tikai Jurjāni, bet arī Blaumanis, koncerts ticis arī Brakiem.

Tomēr svarīgākais notika Meņģeļos. Vienuviet esot 49 koriem un trim pūtēju orķestriem, Dziesmu svētku uguns no Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas centra direktora Jāņa Kurpnieka rokām tika nodota Inesei Mailītei, iedegās sveces Gaismas riteņa zaros, un dziesmu prieki varēja sākties.

Goda vieta koncertā, tāpat kā pirmajos Meņģeļu dziesmu svētkos 1996.gadā — latviešu tautasdziesmām un, protams, lielākoties brāļu Jurjānu apdarē. Tomēr netrūka arī to skaņdarbu, bez kuriem nevieni latviešu dziedāšanas svētki nebūtu tā īsti iedomājami, — Jāzepa Vītola "Gaismas pils" un Pētera Barisona "Latvijā".

Un, kaut arī šajos svētkos neiztika bez brīvdabas pasākumiem obligātās lietus piedevas, visi — gan skatītāji, dziedātāji un rīkotāji, gan cerams, arī brāļi Jurjāni bija priecīgi par Gaismas riteņa ierašanos un cerēja, ka tas spēs Meņģeļiem nepieciešamo gaismas un enerģijas daudzumu nodrošināt pat tumšajā ziemā un pulcēt dziedāt un klausīties gribētājus arī nākamgad.

Jo visi bija vienisprātis — svētkiem jākļūst par stingru tradīciju. Jācer, ka Inesei, kura pratusi Meņģeļus sakopt un atdzīvināt arī pašu Jurjānu pēcteču interesi par dzimtas māju, 1996.gadā pulcinot šeit 98 šī uzvārda īpašniekus no dažādām pasaules malām, pietiks uzņēmības un arī novadnieku atbalsta.

Dina Gailīte,

"LV" nozares redaktore

Autores foto

Ar labvēlīgu un vērīgu skatienu —

dokumentējot Latvijas laiku un Latvijas cilvēkus

Allaž cieši blakus operatoram, Aina Adermane sveikusi jubilejās Ēvaldu Valteru, bijusi klāt "Skroderdienu" izrādēs Druvienā, kur atklāts piemineklis Rūda slavenajām piņģerotam, bet viņu pašu jau kuro gadu dokumentē Harijs Burmeistars

Dzimšanas dienas kliņģeri Ainai Adermanei bija sarūpējis Kinostudijas muzejs, kas tagad saimnieko kādreizējās dokumentālistu telpās. Te aizritējis Ainas Adermanes darba mūžs. Štatu sarakstos un filmu titros vienkārši redaktore, viņa gadu ritumā kļuva par kinohronikas dvēseli. Kā apsveikuma vārdos teica Pēteris Krilovs, Aina ar savu možo darbīgumu allaž likusi atcerēties, ka kino ir kinētiska māksla. Kustība. Dažādu paaudžu kinoļaudis savu ilggadīgo kolēģi godāja gan par skolotāju un cenzori, kas vērīgi stājusies ceļā paviršībai un pliekanībai, gan par mūžīgo dzinēju un magnētu, kas pratusi atrast un pulcināt uz ekrāna tieši tos cilvēkus, kuri vislabāk varēja liecināt par savu laiku un tautu.

No daudziem tūkstošiem kinosižetu, ko savā darba mūžā vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā palīdzējusi veidot redaktore Aina Adermane, svētku reizei bija izraudzīti mākslas žurnāli par Teodoru Zaļkalnu un kamerkora "Ave sol" veidošanos, dokumentālas lentes par Gaujas Nacionālo parku un Rīgas tiltiem. Pirmo reizi uz ekrāna parādījās filma par Renātes Lāces dramatiski īso sportistes mūžu. Toreiz, septiņdesmitajos gados, kad filma tika uzņemta, stingrās komisijas to atzina par pārāk emocionālu un ieteica iztikt bez Penderecka mūzikas un pārlieku dramatiskajiem kadriem. Toreiz tā arī parādīts "atvieglotais" kompromisa variants, taču operatorei Rutai Urbastei izdevies saglabāt arī pamatvariantu.

Titros — Gunārs Piesis, Laima Žurgina, Biruta Veldre, Ansis Epners, Aloizs Brenčs, Juris Podnieks, Ralfs Krūmiņš, Kalvis Zalcmanis, Valdis Kroģis un vēl citi režisori un operatori, redaktore viena un tā pati — Aina Adermane. Kā īsi rezumēja Māra Svīre, tik ilgus gadus palīdzēdama dokumentēt Latvijas laiku un Latvijas ļaudis, Aina Adermane pati kļuvusi par tādu kā dokumentu — ne sausu un saturiski plakanu, bet piepildītu un daudzkrāsainu.

Kopā ar savu dzīvesbiedru Hariju Burmeistaru Aina Adermane joprojām cenšas būt klāt visur tur, kur notiek kaut kas nozīmīgs un aprakstīšanas vērts. Par to ne vienu reizi vien varējuši pārliecināties arī "Latvijas Vēstneša" lasītāji.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Latviešu valoda — mūsu un valsts valoda

"Ozolzemes" Valodu svētki

20.septembrī laukums pie Imantas kultūras centra dūca dažādās mēlēs, gluži kā pie tādas mazās Bābeles. Skanēja latviešu, lībiešu, krievu, ukraiņu, baltkrievu, lietuviešu, gruzīnu un vācu valoda. Varēja dzirdēt arī esperanto. Savā izteiksmīgajā ventiņu dialektā uzstājās aktrise Velta Skurstene, vairākās valodās dziedāja Silvija Silava. Valodu centrs "Ozolzeme" rīkoja savus pirmos Valodu svētkus.

Būtībā tas bija stipri vien riskants un "Ozolzemes" meitenēm pat pārdrošs eksperiments. Valodu centri, kursi, privātskolotāji utt. Rīgā darbojas desmitiem — pietiek tikai pavērt "Rīgas Santīma" vai kāda cita reklāmizdevuma lappuses. Tiek solītas garantijas eksāmenu kārtošanā, izdevīgi nodarbību laiki un vietas, maksas atlaides u.tml. It īpaši tas attiecas uz valsts valodu.

Vizmai Zvaigznei, kas ir viena no "Ozolzemes" štata darbiniecēm, tomēr šķiet, ka darāmā vēl daudz: "Nereti valoda tiek apgūta formāli un tikpat ātri aizmirsta. Un tas mums ļoti sāp. Valoda taču ir ne tikai saziņas līdzeklis, bet ceļš uz otra cilvēka sirdi, uz citas tautas mentalitāti. Par maz ir iemācīt tikai vārdus un gramatiku. Bet šo "drusciņ vairāk" jau nereti darba steigā nespējam iedot. Tā arī radās ideja mēģināt sapulcēt kopā cilvēkus, ar kuriem jau bijām strādājuši, parādīt, cik krāsainas un atšķirīgas ir viņu kultūras. Mēģināt gluži vienkārši pabūt kopā dziesmās, dejās, rotaļās, mūzikā, nacionālo ēdienu izgaršošanā. Tādai iecerei ar prieku atsaucās daudzi no tiem uzņēmumiem, iestādēm, uzņēmējsabiedrībām, kuru ļaudīm bijām mācījuši latviešu valodu — Rīgas laku un krāsu rūpnīca, SIA "Grīziņkalns 2", daudzas citas SIA, bankas un "Latvijas dzelzceļš". Koncertprogrammu palīdzēja izveidot Nacionālo kultūras biedrību programmas "Latvijas vainags" koordinatore Irina Viņņika. Ap 250 cilvēku sanāca dalībniekos vien. Arī laika apstākļi bija labvēlīgi, un tā mūsu pirmie svētki "Zem vienām debesīm" tapa. Pat apzinoties savas kļūmes un labprāt pieņemot kritiku. Liekas, ka ideja nav zemē metama un gribētos to attīstīt tālāk."

"Ozolzemē" katru mēnesi eksāmenus latviešu valodas prasmē nokārto ap 100 cilvēku. Un tā jau astoto gadu. Blakus trim štata darbiniecēm I.Freibergai, V.Zvaigznei un G.Ruško strādā ap pusotra desmita valodu skolotāju. Valsts valodu apgūstošo vidū ir skolotāji, banku darbinieki, bērnudārzu darbinieki, policisti, medmāsas, sanitāres u.c. Pēdējā laikā nereti gadās, ka cilvēki, kaut arī nokārtojuši eksāmenus sev nepieciešamajā līmenī, tomēr grib papildināties, turpina mācības latviešu valodā, pat lūdz rast iespēju to darīt pie sev jau iepatikušās skolotājas. Šādas "atgriešanās" laikam gan ir vislabākais paldies un augstākais novērtējums "Ozolzemes" darbam.

Valodu svētku laikā notika arī bērnu zīmējumu konkurss, kurā balvas saņēma visi dalībnieki. Viņi pārsvarā zīmēja svētku norises: estrādi, dejotājus, smaidošus cilvēkus. Gluži simboliski likās divu mazo laureātu darbi: piecgadīgās Kristīnes saulītes un smaidošās cilvēku galviņas, kā arī Jūlijas darbiņš ar parakstu: Es tevi mīlu, Berendeika! ( Berendeika bija viens no ansambļiem, kas uzstājās svētkos.) Galu galā šis valodu vainags, valodu svētki visvairāk domāti tieši viņiem, bērniem.

Eriks Tivums —

"Latvijas Vēstnesim"