Dzintars Ābiķis,

Saeimas izglītības, kultūras

un zinātnes komisijas

priekšsēdētājs, —

"Latvijas Vēstnesim"

— Cik lielā mērā šis likumprojekts atbilst Eiropas drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) ieteikumiem un prasībām?

— Pavasarī EDSO bija iebildes par šī likumprojekta 19 pantiem. Mēs ļoti nopietni strādājām kopā ar tiem ekspertiem, kas bija ieradušies Latvijā. Strīdējāmies un diskutējām no rīta līdz vakaram. Faktiski esam panākuši, ka daudzas nostādnes, pret kurām viņiem bija iebildumi, vairs nav viņiem nepieņemamas. Domāju, ka būtisku domstarpību ar EDSO pārstāvjiem vairs nav. Izņemot varbūt dažas ( EDSO augstā komisara vēstuli Dzintaram Ābiķim publicējam zemāk ). Tajā pašā laikā, liekot roku uz sirds, varu sacīt, ka nevienā būtiskā jautājumā mēs neesam piekāpušies.

Bija taču sākumā tāda rekomendācija, ka valsts nevarot regulēt valodas lietošanu privātajos uzņēmumos. Tas viss ir palicis likumprojektā, tikai mazliet gudrāk pateikts.

— Bet cik pieņemams šis likums varētu būt Latvijas sabiedrībai?

— Ir jau tādas "sabiedriskās organizācijas", kas šodien te staigā apkārt Saeimas namam lielos baros. Pat aizlīmējuši mutes, norādot, ka vairs nevarēšot krieviski sarunāties mājās ar sievu vai vīru.

Domāju, ka latviešu sabiedrība ir gatava akceptēt šo likumu, jo tas tiešām aizstāvētu valsts valodas lietošanu. Tas, ka atsevišķiem mazākumtautību pārstāvjiem ir iebildumi, jau bija sagaidāms. Bet šie iebildumi ir drīzāk emocionāla rakstura, nevis balstīti uz konkrētiem likumprojekta pantiem.

Kad es pajautāju tiem piketētājiem, kurā jautājumā un kas viņus neapmierina, izrādījās, ka neviens likumprojektu nav lasījis. Viņi tikai reflektē jeb atkārto to, kas parādās krievu valodā iznākošajos laikrakstos, kas, manuprāt, diezgan nožēlojamā veidā izklāsta un komentē šo likumprojektu.

Tas viss atgādina teicienu, kas bija populārs septiņdesmitajos gados, kad publiski nosodīja Solžeņicinu un Saharovu: "Ja ņe čital, no ja točno znaju" (Neesmu lasījis, bet precīzi (labi) zinu).

Šodien visi priekšlikumi Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas redakcijā tika pieņemti, izņemot vienu, kas būtībā neko īpaši nemaina. Taču, populistisku apsvērumu dēļ apstiprināts, tas nedaudz izjauc likumprojekta konstrukciju.

Man ir ļoti skumji, ka šo Valsts valodas likumu trešajā jeb galīgajā lasījumā šodien deputāti nepieņēma. Jo daudzi cilvēki Latvijā gaidīja, ka tas šodien tiks līdz galam izskatīts. Sabiedrībā šobrīd taču ir īpaši liela interese par šo likumu.

Arī valdību veidojošās Saeimas frakcijas līdz šim šo likumprojektu atbalstīja. Taču šodien daudzi no šo frakciju deputātiem diemžēl balsošanā nepiedalījās — kad izšķīrās jautājums par sēdes pārtraukšanu.

Vēlreiz uzsveru: tās visas ir pirmsvēlēšanu kaislības. Varbūt tai vai citai partijai ir izdevīgi, lai šis likums netiktu pieņemts. Gan tiem, kas mani uzskata par radikālnacionālistu, gan tiem, kas mani sauc par komunistu piekritēju.

Pauls Putniņš,

Saeimas izglītības, kultūras

un zinātnes komisijas

priekšsēdētāja vietnieks, — 

"Latvijas Vēstnesim"

— Man jau pašā sākumā bija pārsteigums, ka likumprojekta bremzētāji ir ne tikai kreisie spēki, bet arī citi. Tas viss, manuprāt, bija klajš populisms.

Komisijā taču mēs ārkārtīgi ilgi šo likumprojektu apspriedām. Eksperti bija cits pēc cita. Līdzdarbojās daudzi valsts valodas jeb latviešu valodas uzraudzības īstenošanas speciālisti. Strādājām ciešā saistībā ar Ārlietu ministriju. Bija daudz konsultāciju ar EDSO pārstāvjiem, arī ar Van der Stūla kungu.

Bijām pat atraduši Eiropas Cilvēktiesību konvencijas punktu, ko ievērojot mēs varētu visas tās "slidenās" lietas sakārtot. Arī tad, kad EDSO pārstāvji saprata mūsu īpašo stāvokli, viņi ierosināja neizbārstīt šo privāto sektoru pa visa likuma daudzajiem pantiem, bet koncentrēt nostādnes vienkopus. To arī ievērojām.

Manuprāt, galvenais ir tas, ka šajā likumprojektā ir ieprogrammēta sakārtota izglītības sistēma attiecībā uz valsts valodu. Jo paredzēts visur mācību iestādēs pāriet uz valsts valodu.

Domāju, ka šis likumprojekts bija kompromisa variants. Bet šodien piepeši dīvainā veidā tas tika apstrīdēts. Piemēram, liekot priekšā pa visu likumu izbārstīt normas, kas skar privāto sektoru.

Šodien daudzi deputāti, manuprāt, balsoja par atsevišķiem pantiem, nemaz neiedziļinājušies likumprojektā vai pat to nelasījuši. Tas jau ir traģiski, ka runā par vienu pantu, nebūdams izlasījis citus pantus.

Pēteris Tabūns

Saeimas izglītības, kultūras

un zinātnes komisijas

sekretārs, — 

"Latvijas Vēstnesim"

— Šis likumprojekts ir pieņemams. Protams, tas varētu būt stingrāks. Īpaši tas attiecas uz punktiem, kur ir runa par privātstruktūrām. Bet, ņemot vērā EDSO ekspertu spiedienu, ko es personīgi labprāt neievērotu par 90 procentiem, tas ir pieņemams. Galu galā diskusijās viņi piekrita, ka mēs tomēr liekam attiecīgos rāmīšus privātstruktūrām. Sākumā taču bija runa par to, ka privātstruktūras, lūk, esot "brīvs lidojums", nu tad var darīt, kā nu kuram ienāk prātā.

Bet, ņemot vērā, ka komisijā esam dažādu frakciju un nostādņu cilvēki, uzskatu, ka šis valodas likuma projekts ir pieņemams. Šobrīd. Iespējams, nākotnē būs vajadzīgi kādi labojumi un papildinājumi. Taču, ja tagad ko sāktu konsekventi realizēt, tas nostiprinātu latviešu valodas statusu un lietošanu.

Bet tas, ka šodien te Saeimas tribīnē klaigā, vēršoties pret šo Valsts valodas likumprojektu, liecina par klaju neizpratni. Tas nav nekas vairāk kā bezmaksas politiskā aģitācija no Saeimas tribīnes. Es jau pats esmu diezgan radikāls, aizstāvot latviešu tautu un valsts valodu, bet, manuprāt, manas uzstāšanās, piemēram, šodien, ir visai līdzsvarotas salīdzinājumā ar tīšu tautas maldināšanu.

Mums, Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, nebija nekādu īpašu domstarpību sakarā ar šī likumprojekta iesniegšanu Saeimai trešajam lasījumam. Galu galā esam runājuši par šo Valsts valodas likumu jau trīs gadus. Jau sestās Saeimas darbības sākumā ar Aleksandru Pētersonu runājām, ka iespējami drīzāk jāķeras klāt pie Valsts valodas likuma. Taču trīs gadus ir tik daudz runāts par šo likumu, līdz pienācis pēdējais brīdis. Tas ir mūsu goda pienākums— pieņemt to.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas un valdības

redaktors

Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas augstais komisārs —

Saeimas izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājam

Hāgā

1998.gada 23.septembrī

God. Ābiķa kungs!

Atļaujiet man vēlreiz pateikties jums par laipno uzņemšanu, ko Jūs un Jūsu komisijas locekļi izrādījāt ekspertiem, kurus pēc Jūsu ielūguma es nosūtīju uz Rīgu, lai apspriestu Valsts valodas likumprojektu. Tā nepārprotami bija konstruktīva diskusija. It īpaši es priecājos atzīmēt, ka diezgan daudz lietu, kuras ierosināja eksperti, ir ņemtas vērā likumprojektā, kuru Jūs gatavojaties iesniegt Saeimas plenārsēdei.

Kā jau Jums rakstīju savā 17.marta vēstulē, es pilnībā atzīstu Latvijas Republikas suverēnās tiesības noteikt valodas lietošanu, kas skar likumīgas sabiedrības intereses. Tas, bez šaubām, ir Latvijas Republikas likumīgs mērķis — censties stiprināt latviešu valodas pozīciju, to mācot un nosakot tās statusu kā oficiālo valsts valodu attiecībā uz valsts varas un pārvaldes institūcijām, iestādēm, kā arī citām jomām. Tajā pašā laikā likumdošanas un pārvaldes līdzekļus, ar kuriem Latvija var censties stiprināt latviešu valodas pozīciju, nosaka dažādi starptautiskie standarti.

Es vēlētos izteikt dažus komentārus par galīgo likumprojekta variantu. Salīdzinot tekstu, kuru Jūsu komisija tagad liek priekšā, ar dažādiem manis izteiktiem priekšlikumiem Jūsu komitejai, uz mani atstāja iespaidu tas lielais jautājumu skaits, ar kuriem triju mēnešu laikā būs jānodarbojas Ministru kabinetam. Lai gan tajā pašā laikā attiecīgie panti (5., 13(2)., 20(3)., 21(1)., 22(3)., 24.pants) vairākumā gadījumu nesniedz skaidrus norādījumus, kāds būtu šo valdības direktīvu saturs. Tas apgrūtina iespēju paredzēt, kāda būs to ietekme. Es domāju atgriezties pie šī jautājuma vēlāk.

Kas attiecas uz likumprojekta 6.pantu, es vēlos atgādināt, ka attiecībā uz valodas lietošanu starptautiskie standarti atšķir valsts un pašvaldību institūcijas, no vienas puses, un privātos uzņēmumus, no otras puses. Ņemot šo par pamatu, es iesaku, ka tiktāl, cik tas attiecas uz valsts un pašvaldību uzņēmumiem, 6.panta nosacījumi tiek piemēroti tikai tām uzņēmējsabiedrībām, kurās valsts vai pašvaldību kapitāla daļa ir lielāka par 50%.

10.panta noteikumi ir aplūkojami, ņemot vērā starptautiskās normas par vārda brīvību, kuras attiecas arī uz valodas lietošanu. Pamatojoties uz to, 10.panta 3.paragrāfs ir īpaši būtisks, jo nav skaidri definēts jēdziens "nacionālās un etniskās grupas". Mans uzskats ir, ka šis pants var tikt uzskatīts par esošu saskaņā ar starptautiskajām normām tikai tad, ja jēdziens "nacionālās un etniskās grupas" tiek lietots tā visplašākajā nozīmē un ietver sevī arī nereģistrētās "ad hoc" vai pastāvīgās apvienības.

12.pantu es saprotu tā, ka tiks saglabāta esošā prakse tiesās, kad personas, kas nepārvalda latviešu valodu, tiek nodrošinātas ar tulkošanu uz latviešu valodu.

14.pantā nav skaidri definēts jedziens "citi pakalpojumi". Es ieteiktu nomainīt šos vārdus ar "citi sabiedriskie sociālie pakalpojumi".

Kas attiecas uz 15.panta 2.paragrāfu, tad ILO (Starptautiskās Darba organizācijas) sniegtā informācija attiecībā uz ILO ekspertu komitejas par konvenciju un rekomendāciju piemērošanu līdz šim pieņemto nostāju ir likusi man secināt, ka šī komiteja, iespējams, uzskatītu šo nosacījumu par esošu pretrunā ar 1958.gada Konvenciju pret diskrimināciju (darba un nodarbošanās sfērā) (Nr.111), kuru Latvija ir ratificējusi. No tā var izvairīties, ja šī paragrāfa nosacījumi tiek noteikti atkarībā no darba ņēmēja lūguma.

Attiecībā uz izglītību (16.pants) es vēlētos atzīmēt divas lietas. Pirmkārt, ir nepārprotama nepieciešamība nodrošināt, ka pamatizglītības līmenī arī nelatviešu teutības skolēniem ir jāiegūst pietiekamas latviešu valodas zināšanas. Tas, pēc manām domām, ir nepieciešams ne tikai tāpēc, lai stiprinātu latviešu valodas pozīcijas, bet arī tāpēc, ka pietiekamas latviešu valodas zināšanas ir šo skolēnu nākotnes karjeras interesēs.

Tajā pašā laikā ir nepieciešams, lai Latvija kā EDSO dalībvalsts ievērotu 1990.gada Kopenhāgenas dokumentu, kurš, cita starpā, nosaka, ka EDSO valstis centīsies nodrošināt, lai pie nacionālām minoritātēm piederošām personām būtu pietiekamas iespējas apgūt dzimto valodu vai mācīties dzimtajā valodā. Šis princips ir tālāk iestrādāts Hāgas rekomendācijās par nacionālo minoritāšu izglītības tiesībām, kuras izstrādāja ievērojamu ekspertu grupa šajos jautājumos. Šīs rekomendācijas, cita starpā, nosaka, ka skolēniem, kas pieder pie nacionālajām minoritātēm, ir jārada iespējas pamatskolā mācīties galvenokārt dzimtajā valodā. Uz pamatskolas perioda beigām daži praktiski un ne teorētiski priekšmeti tiek mācīti valsts valodā. Es ceru, ka izglītības ministrs, izmantojot viņam 16.panta 3(2). paragrāfā un 16.panta 4.paragrāfā piešķirto varu, rīkosies saskaņā ar šīm rekomendācijām. Apsverot nosacījumu par latviešu valodas eksāmenu kārtošanu skolēniem, es uzskatu, ka tas uzliek izglītības iestādēm par pienākumu nodrošināt, lai palielinātos kvalificētu latviešu valodas skolotāju skaits minoritāšu skolās. Pretējā gadījumā šo skolu skolēni atradīsies neizdevīgākā stāvoklī nekā citi skolēni.

Es atļaujos nosūtīt šīs vēstules kopiju Saeimas priekšsēdētājam A.Čepāņa kungam un ārlietu ministram Birkava kungam.

Ar cieņu,

Makss van der Stūls

EDSO misijas Latvijā

neoficiāls tulkojums