Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas

Pētījumi, atmiņas, dokumenti

Saturā

"Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt"

Pirmie tautas krāsu meklējumi

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Pirmie latviešu nacionālie karogi

"Brīvības pavasaris"

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu

Latvijas iecerēšana — ar zili–zaļi–zeltītām krāsām par Latvijas valsti

"Vivat respublica! Lai dzīvo Latvija!"

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Mājupceļš uz Latviju

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās

Sarkanbaltsarkanais karogs likumdošanas ceļos

Turpinājums. Sākums "LV" nr.231/232., 12.08.98., nr.233/234., 13.08.98.,

nr.235/236., 14.08.98., nr.237., 18.08.98., nr.238/239., 19.08.98., nr.240., 20.08.98.,

nr.241/242., 21.08.98., nr.243/244., 25.08.98., nr.245., 26.08.98., nr.246/247., 27.08.98., nr.248., 28.08.98., nr.249/250., 01.09.98., nr.251., 02.09.98., nr.253/254., 04.09.98., nr. 255/256., 08.09.98., nr.257/260., 09.09.98., nr. 261/264., 10.09.98.,

nr. 267/268., 15.09.98.; nr. 269., 16.09.98.; nr. 270., 17.09.98.; 271/272., 18.09.98.; nr. 273/275., 22.09.98.; nr. 276/277., 23.09.98.; nr. 278., 24.09.98.

Mājupceļš uz Latviju

Otrā rītā, 12.maijā, pirmais bijušo latv. strēlnieku ešelons tika pārlaists pār Padomju Krievijas robežu, un pirmajā dzimtenes stacijā Zilupē, strēlniekus sagaidīja Latvijas priekšstāvji."35

"Latvijas Kareivis" atspoguļoja arī strēlnieku ierašanos Latvijā. 13.maijā ar nosaukumu "Bijušo sarkanarmiešu atgriešanās" laikraksts vēstīja:

"Vakar pusdienas laikā Zilupes stacijā ieradās pirmais ešelons ar 1200 bijušajiem sarkanarmiešiem latviešiem. Vakarvakarā ešelons ieradās Rēzeknē, kur bijušie sarkanarmieši paliks, kamēr noskaidros viņu personības. Vakar uz Rēzekni izbrauca Bēgļu reevakuācijas biedrības priekšnieks Liepiņš un ārlietu ministrijas nodaļas vadītājs Upmanis, kuri aizveda bēgļiem jaunākos laikrakstus, Bēgļu reevakuācijas izdoto brošūru "Kas jāzina bēglim, atgriežoties Latvijā" un iepazīstinās atgriezušos ar Latvijas tagadējiem apstākļiem.

No Maskavas ešelons izbraucis jau 8.maijā, bet aizkavēts Sebežā. No Padomju Krievijas rezidences izbraucot, bijušie sarkanarmieši dziedājuši nacionālas dziesmas; vagoni bijuši izpušķoti nacionāliem karodziņiem un paši piespraudušies nacionālās nozīmes.

Maskavā vēl palikuši ap 4000 demobilizētu latviešu sarkanarmiešu, kuriem atļauts atgriezties Latvijā."36

22.maijā laikraksts informēja, ka "otrs ešelons iebraucis pirmā, bet trešais — trešā vasaras svētku dienā".37

Turpat atzīmēts: "Ilgas un sajūsma ir bijušas tik lielas, ka ceļā nopirkti un pagatavoti Latvijas valsts karogi, dziedāta mūsu tautas lūgšana, izsvilpoti un piekauti bagātīgi pretim stacijās atsūtītie aģitatori u.t.t."38

"No tāļiem, ilgiem maldu ceļiem, pēc grūtiem cīņu un māņu murgiem, pēc izbristām asins un nāves jūrām, Latvijā pārnāk viņas nabagie apmānītie dēli.

Tuvu pie 4000 jaunekļu ir jau pārnākuši Latvijas robežu, un tikpat daudz ir sagaidāms vistuvākā nākotnē. Bet viss viņu vairums, viņu lielākā daļa nekad vairs nepārnāks dzimtenes ārēs, vecāku sētās. Velti gaidīs 20—25000 latvju mātes savus lolojumus un velti lauzīs savas sirmās galviņas: "Kamdēļ, kamdēļ?" Tā ar jautājumu, uz kuru grūti, biežāk pat neiespējami, rast atbildi, noslēdzās "Latvijas Kareivja" 20.maija korespodence "Sarkanarmiešiem pārnākot"".39

Līdz ar strēlniekiem Latvijā atgriezās arī kāds ar viņiem kopā maldu ceļus izstaigājis karogs. Šis kādreizējā 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka 3.rotas karogs tika nodots Kara muzejam, kur tas glabājās līdz padomju okupācijai, kad tā tālākais liktenis, tāpat kā vairumam citu karogu, ir nezināms.40

Tomēr priekšstatu par to varam gūt no 1921.gada jūlijā "Ilustrētā Žurnālā" ievietotā karoga fotouzņēmuma un raksta "Vēsture un dzīve māca", kur aprakstīta tā "biogrāfija":

"Šeit ievietojam kāda latviešu karoga uzņēmumu, kura vēsture ir ļoti interesanta un pamācoša, un kurš no katra muzeja telpām daudzām nākošām audzēm vēl ilgi paudīs, ka dzimtenes un tautas apziņa un sajūta ir spīdoši un galīgi uzvarējušas internacionāles maldu māņus; pie tam vēl tādā internacionāles uzplūdu laikmetā, kāds bija nupat pārdzīvotos 1917.—1921.gados.

Karoga mūžs nav garš, bet totiesu piedzīvojumiem bagāts. Pagatavots 1917. gadā, kad cara režīmam krītot, armijā sāka ieviesties dažādas tieksmes un cenšanās, starp tām arī mūsu tautai tik daudz posta atnesusē internacionālā ideja. Kaut gan tad jau mūsu tāļredzīgākie politiķi un sabiedriskie darbinieki varbūt vēl diezgan nedroši, bet tomēr jau atklāti pacēla Latvijas nacionālo karogu, — mūsu nacionāli e strēlnieku pulki gandrīz vienbalsīgi noraidīja nacionālo karogu un saviem pulkiem un rotām, sevišķi pēdējām, steidzās apgādāt sarkanos karogus. Šos centienus viņos jo silti pabalstīja visi tie lielie un mazie aģenti, kas bija sprauduši sevim par mērķi Latvijas iznīcināšanu un latvju tautas izkaušanu lai paši tad dibinātu mūszemē savas kolonijas un verdzinātu mūsu tautu.

Ar to arī izskaidrojams, ka šis — bijušā 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka 3.rotas karogs tika pagatavots no sarkanā zīda drēbes, ar glīti uzšūtu ozollapu rāmi un kroni, ar pulka un rotas iniciāļiem. Bet tas vēl nav viss. Tajā laikmetā,— tikai dažus mēnešus pēc Ložumeteju kalna un citām varoņu vietām — vēl neviens neuzdrošinājās latvju strēlniekiem atņemt viņa lepnumu un slavu: cīnīties un mirt par savu tēvu zemi, par savu tautu. Tapēc arī strēlnieki uz savas rotas karoga lika izšūt lepnos vārdus:

"Tēvu zemei brīvestību pirkām mēs arasinīm."

Un tad ... tad nāca kļūmīgie gadi. Tēvu zemes cīnītāji — Daugavas sargātāji — aizgāja no dzimtenes.Un līdz ar tiem — arī viņu karogs, kurš nu sāka pārstaigāt plašo Krieviju — pa ziemeļiem līdz Volgai; pa Volgu līdz Kazaņai, Saratova, pa čeku fronti gandrīz līdz Buguļmai. Līdz 1918.—1919.gadā mūsu tautas niknākie ienaidnieki mūsu pašu brāļus atsūtīja uz Latviju,— kā sarkano armiju. Ne vairs tēvu zemei brīvību pirkt, bet — verdzināt, postīt. Un tomēr zem tā paša karoga ar lepno uzrakstu, kurš atvieglināja karotāju maldināšanu. Pēc tam karogs pārdzīvojis savas drūmākās dienas: latvu zēnu—sarkanarmiešu otrreizējo aiziešanu no Latvijas; cīņas Ukrainē; daudz seno strēlnieku izkaušanu un t.t. Līdz beidzot asinīs un maldos bija dzimuse un galīgi nostiprinājusies jaunā atziņa, ka latvju strēlniekam ir tikai viens cīņas lauks, viens cīņas mērķis; Tas — brīvā Latvijā uz viņas robežām pret katru ikvienu, kas apdraudēs mūsu tautu, mūsu valsti, mūsu garu, labklājību...

Un tad — notika brīnumi. Sarkanais karogs, kaut gan jau ar izārdītu uzrakstu, cauršauts kādā kaujā, drusku izārdīts,— tomēr tapa simtreiz mīļāks nekā jebkad. Un kad lielinieku komisāri to meklēja atņemt, tad puiši viņu bēdzinājuši kādās zemnieku mājās Ukrainē, lai atpakaļ braucot to līdzi vestu. Un tad sarkanais karogs dabujis nacionālo balto strīpu, ar kādu tas izbraucis Krieviju un ieradās Zilupē ar sarkanarmiešu ešelonu, no kurienes to apsardzības ministrijas priekšstāvis — kapteinis J.Ozols atvedis Rīgā un nodevis kara muzejā."41

To, kā Sibīrijas latvieši padomju varas pirmajos gados domās dzīvojuši līdzi Latvijai, atmiņās tēlojis J.Ozols, kurš kopš 1913.gada strādāja par skolotāju Jeņisejas guberņas Ačinskas pilsētā. Ačinskas—Bogotolas rajonā pirms Pirmā pasaules kara dzīvojuši ap 8 tūkstošiem latviešu kolonistu.42

"Ļoti spilgtu valodu par latviešu kolonistu attiecībām pret savu dzimteni runā šāds fakts. 1922. gada 21. un 22.janvārī manā skolā notika Ačinskas—Bogotolas latviešu pārstāvju sanāksme, ko sauca Krasnojarskas komūnistu latsekcijas centrālā valde. Sanāksmes galvenais uzdevums, protams, bija pacelt tautā atslābušo komūnistisko noskaņojumu, un starp citu jautājums par sociālās, federātīvās latviešu republikas dibināšanu Sibirijā līdzīgi tām, kādas bija nodibinājuši ķirģizi, baškiri un burjati. Sanāksmē ieradās kādi 30 kolonistu pārstāvji un 5 latsekcijas biedri. No sanāksmes nekas liels neiznāca, jo biedrus bieži vien pārtrauca ar kodīgām piezīmēm. Tomēr iekustinātais jautājums par latviešu apvienošanos vienā republikā atrada siltu piekrišanu. Vēlāk šī doma ņēma šādu interesantu izteiksmi: apvienošanai jānotiek zem latviešu karoga.

Zīmīgi, ka drīz pēc tam sakarā ar Latvijas de jure atzīšanu vienā no latviešu kolonijām Kanskas apriņķī ticis sarīkots svinīgs gājiens ar Latvijas valsts karogiem. Šim saviļņojumam nekādu praktisku panākumu nevarēja būt. Šai nacionālai atmodai zināmu ierosmi deva arī vēstules, ko viens otrs kolonists saņēma no saviem piederīgiem Latvijā. No tām bija redzams, ka Latvijā dzīves apstākļi nesalīdzināmi labāki nekā še. Tādēļ katra ziņa no Latvijas tika saņemta ar lielāko interesi. Ka Latvijā dzīve iet uz priekšu, to nevarēja noliegt."43

Par tālumā esošo latviešu dzimtenes mīlestību liecina arī kāda uz Latviju pārvesta krūzīte, kuru sakarā ar Latvijas de jure atzīšanu 1921. gadā apgleznojuši Harkovā dzīvojošie bēgļi. Bija diezgan liels risks pilsoņu kara saplosītajā Ukrainā, kur bieži latviešus vajāja par nacionālo pārliecību, krūzītes apgleznojumā izmantot A.Cīruļa zīmēto un J.Rieksta 1918. gada decembrī izdoto patriotisko pastkaršu motīvus ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem.44

Bēgļu vairums Latvijā atgriezās pirmajos gados pēc Latvijas un Padomju Krievijas miera noslēgšanas 1920. gadā.45 Bieži tālajā un grūtajā mājupceļā bēgļus pavadīja sarkanbaltsarkanie karogi un karodziņi. Dažkārt tos atraisīt varēja tikai tad, kad bija šķērsota ilgi gaidītā dzimtenes robeža.

35 Latvijas Kareivis.-Nr.182., 1921.g. 16.augustā.

36 Turpat, Nr.105., 1921.g. 13.maijā.(Latvijas Kareivja citos rakstos minēts, ka atgriezušies 1129 vai 1130 cilvēki).

37 Turpat, Nr.111., 1921.g.22.maijā.

38 Turpat.

39 Turpat Nr.109., 1921.g.20.maijā.

40 Kara muzeja vecais inv. Nr.4796(1867. Karoga garums bijis 1 m 47 cm, platums 1 m 23 cm.

41 Ilustrēts Žurnāls, 1921.g.,Nr.7.-6.lpp.

42 Sējējs.-1937.g.Nr.10.-1049.lpp.

43 Turpat, 1053.-1054.lpp.

44 Cēsu vēstures muzejā.

45 Latviešu Konversācijas vārdnīca. 1.sēj.-R.,1927.-1928.-2022.sleja. 1920.g. no Padomju Krievijas atgriezās 87967 bēgļi, 1921.g.- 91788, 1922.g.- 22804, 1923.g.-8019.

Rēzeknes bēgļu karantīna

I Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka trešās rotas karogs

Sarkanbaltsarkanais karogs

Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās

Gandrīz ar pirmajām ziņām, ka, atzīmējot Latvijas valsts dibināšanu, pilsētās un laukos parādījušies sarkanbaltsarkanie karogi, laikraksti vēstīja, ka "Latvijas valsts karogi pēdējās dienās uzvilkti arī uz dažiem dzimtenes buru kuģiem".1 Tiem sekoja arī tvaikoņi.2 "Baltijas Ziņas" jau 1918.gada 7.decembrī vēstīja, ka Kārļa Kronenberga (1880—1930) kuģniecības "buksiertvaikonis "Baltija" zem Latvijas flagas, vakardien ieradies no Ainažiem Rīgā."3

Sarkanbaltās krāsas latviešu kuģu mastos, tāpat kā pati jaunā valsts, ar pirmajām dienām izraisīja nepatiku atklātos un slēptos Latvijas ienaidniekos. Decembra sākumā Liepājā ieradās angļu flote un pilsētas galva Andrejs Bērziņš buksiertvaikonī "Ebba", kas brauca ar sarkanbaltsarkano karogu, devās apmeklēt flotes admirāļa kreiseri. Vācu konservatīvās avīzes smējās par šo apmeklējumu, aizrādot, ka admirālis brīnījies — kas tas par karogu?4 "Rigasche Zeitung" speciāli kropļotā vācu valodā par šo pašu izdomāto gadījumu bija sacerējusi rīmes dzejā "Durchjfallen", ko nosauca par balādi.5 Tā neveikli iesākās karoga pirmās gaitas Latvijas kuģniecībā.

Latvijai, pareizāk sakot, latviešiem agrāk piederējušie tirdzniecības, pasažieru un zvejas kuģi un kuģīši bija cietuši Pirmā pasaules kara laikā, vai arī tie bija jāatgūst no Padomju Krievijas un vācu okupācijas varas. Kara un revolūciju laikā bija izputējušas daudzas kuģniecības kompānijas un kuģu piederība bieži bija neskaidra. Kara kuģu Latvijai vispār nebija. Tādēļ turpmāk, apskatot karoga lietošanu, valsts pirmajos gados topošās Latvijas tirdzniecības un kara flotēs pareizāk būtu runāt vienkārši par kuģniecību, tādējādi apskatot dažu lielāku un mazāku kuģu un pat laivu pirmās gaitas zem sarkanbaltsarkanā karoga. Turklāt tie bieži vien izpildīja vienlaicīgi gan pasažieru, gan tirdzniecības un karakuģu funkcijas. Līdz pat 1922. gada rudenim visu veidu kuģi brauca ar Latvijas valsts karogu.

Kā viens no pirmajiem ar Latvijas karogu brauca Kārlim Pūliņam (1865—1934) un biedriem piederošais tvaikonis "Maiga". Tvaikonis bija būvēts no tērauda 1913.gadā Frederikshavnā (Dānija), un tā tilpums bija 182 brutto un 87 netto tonnas.6 "Jaunākās Ziņas" 1918.gada 31.decembrī rakstīja: "Latviešu tvaikonis "Maiga", kurš pierakstīts pie Ventspils ostas un nesen atsvabināts no rekvizīcijas, tagad ar Latvijas flagu nostājies Daugavmalā, gatavs uz braukšanu jūrā. Tvaikonis iešot uz Zviedriju pēc pārtikas vielām."7

Diemžēl lielinieku iebrukums mainīja "Maigas"plānus, un tai vajadzēja no Rīgas uz Liepāju aizvest aizkavējušos Tautas padomes locekļus un citus valsts iestāžu darbiniekus, kuri vēlējās doties līdzi Pagaidu valdībai. Šai nolūkā no īpašniekiem kuģi bija noīrējis Tautas padomes loceklis Jānis Eikerts.8 1919.gadā "Maiga" kļuva par vienu no Latvijas leģendārajiem kuģiem, kura nozīme bija ne mazāka kā vēsturiskajam tvaikonim "Saratovam".9

To, kā 3.janvārī "Maiga" kapteiņa Mārtiņa Zariņa (1883—1947) vadībā atstāja lielinieku ieņemto Rīgu un devās uz Liepāju, atmiņās aprakstījis viens no šī reisa dalībniekiem, Apgādības ministrijas darbinieks, agronoms Hugo Lācis:

"Daugavmalā nejauši sastapām kādu paziņu, un tas stāsta, ka Daugavmalā starp diviem angļu kreiseriem stāvot neliels kuģis "Maiga". Kuģis piederot tautas padomes loceklim J.Eikertam un braukšot tūliņ uz Liepāju, tiklīdz angļu karaflotes vienības (divi vieglie kreiseri un viens palīgkreiseris) atstāšot Rīgu.(..) Kaut gan mums apgalvoja, ka kuģis paredzēts jūras satiksmei, mums tomēr likās, ka doties jūrā ar tādu "rieksta čaumalu" pavisam šaubīgi."10

"Maiga" jau bija paredzējusi pasažieru uzņemšanu un kuģa kravas telpā uz ātru roku bija ietaisītas dēļu lāvas. Citādi kuģim nebija nekāda balasta, un šis apstāklis vētrās sagādāja nepatikšanas."11

H.Lācim ceļabiedros bija arī Atis Ķeniņš, juristi Antons Grāmatiņš un Viktors Dāle, mičmanis Vilis Ģelbe, kurš vēlāk krita Cēsu kaujās.

"3.janvāra rītā plkst.8 angļu kreiseri pēkšņi viens pēc otra klusi atstāja krastu un aizslīdēja pa Daugavu. Tā tomēr notika mums neticamais ... Kara kuģiem sākot kustēties, arī uz mūsu kuģa iesākās družaina gatavošanās aizbraukšanai, bet ar to ne tuvu negāja tik ātri kā angļu kuģiem. Beidzot izrādījies pat, ka trūkst viena komandas locekļa. Tas bija aizgājis kaut kur pilsētā pēc slotām. Pēdējā brīdī šis cilvēks tomēr skriešus ieradās ar divām slotām padusē. Kamēr kuģis starp ledus gabaliem lēnā gaitā nokļuva Daugavas vidū, krastā bija salasījies liels ļaužu pūlis. Varēja sagaidīt arī kuģa apšaudīšanu, jo angļu kreiseri jau sen bija pazuduši no redzes aploka. Apšaudīšanās gadījumā bijām sagatavojušies arī atbildēt ar savām divām šautenēm, bet par laimi tas izpalika.(..)

Mūsu kuģi pa Daugavu vēl izvadīja locis, arī izbraucēju saraksts, pēc pastāvošiem noteikumiem, tika atstāts loču kantorī. Jūrā bija jābaidās no mīnām."12

Tālākajās lappusēs H.Lācis aprakstījis sešu dienu ilgo ceļu no Rīgas līdz Liepājai ar piespiedu apstāšanos Roņu salā.13

"Maiga" 1919.gadā brīvības cīņu laikā bija vienīgais kuģītis, kas Pagaidu valdībai nodrošināja daudzmaz regulāru satiksmi ar Igauniju un līdz ar to sakarus ar ārpasauli un Ziemeļlatviju. Tautas padomes locekļu O.Nonāca, J.Janševska un E.Virzas brauciens uz igauņu karaspēka atbrīvoto Valku, kur bija paredzēts izdot likumīgo Latvijas valdību atbalstošu laikrakstu, pieminēts rakstnieka Jēkaba Janševska (1865—1931) atmiņās:

"... ja pareizi atceros, 20.martā sēdāmies Liepājas ostā uz mazo tvaikonīti "Maiga", lai pa jū®as ceļu dotumies uz Rēveli un no turienes uz Valku. Atnāca mūs izvadīt iekšlietu ministrs Dr.M.V a l t e r s, kas toreiz bija īstais Pagaidu Valdības grožu turētājs, jo lielākā daļa valdības locekļu atradās ārezemēs, uz kurieni bija aizbraukuši, pūlēdamies gan sagādāt jaunajai valstij kādu ārēju aizņēmumu, gan arī darboties polītiskā ziņā savai tēvijai par labu.

Brauca ar šo pašu kuģi bez mums, žurnālistiem, arī daži citi sabiedriski darbinieki Pagaidu Valdības uzdevumā. Tā K.B ļ o d n i e k s un S i e c e n i e k s bija sūtīti uz Rēveli un no turienes uz Helsingforsu iepirkt mūsu jaunajai armijai apavus, vai arī kādas citas lietas. Tādā raibā un plašā sabiedrībā ceļā arī pagāja laiks jautri un patīkami. Piemēram, E.Virza un K.Bļodnieks vakariem, priekš gulēt iešanas, braši nodziedāja veselu rindu tautas dziesmu. Kamēr pasažie®i, dziesmas nodziedājuši, vai arī dziedāšanā noklausījušies, likās uz ausi un gulēja mierīgi, tamēr mazā tvaikonīša vadītājs, kapteinis Zariņš, pavadījis rūpju un uztraukumu pilni nakti, pamanīdams, ka esam aiz Dago salas iekļuvuši minu laukos.(...)"14

Šo pašu braucienu vēstulē Liepājā palikušajiem draugiem aprakstījis E.Virza. Tā publicēta jau 1919. gada aprīlī "Tautas Balsī".15 Ar dažiem fragmentiem, kuros Virza parādās kā labs jūras brauciena raksturotājs, ļausim iepazīties lasītājiem:

"Jūs jau zināsiet, ka es braucu ar kuģi "Maiga", tas ir gan mazs, bet drošs kuģis. Ar daudziem citiem slaveniem vārdiem, ar ku®iem savienots mūsu jaunās republikas sākums, viņš jau no ļaužu mutes ir nodots tautas atmiņai. Kad es uz viņu uzgāju, es ļoti iztrūcinājos, jo viņš bija tikai divdesmit reizes mazāks par katru no tiem kuģiem, ku®i gulēja ostā, atzīmēti ar dažādiem vācu vārdiem. Bet man iešāvās prātā, ka tur, kur lielais iet bojā, mazais viegli tiek cauri.

Bez tam es atminējos grieķu dzejnieku Arionu, ku®š kuģim bojā ejot no delfina ir ticis izmests uz sausuma. Visu to vērā ņemot es kļuvu drošs un palikos un gaidīju tikai, kad kuģis trīs reizes svilps, kas ir zīme, ka viņš aiziet. Tad uz kuģa uznāca ierēdnis, ku®u jūs pazīsiet par Kaimiņu, lai izkratītu cauri, kā viņam bija pavēlēts, ceļotāju mantas un papīrus. Bet cilvēka redzes spēja ir aprobežota, tāpat Kaimiņa, jo kā tad citādi daži no mūsu ceļa biedriem, ebreji, būtu noslēpuši daudzus kilogrammus sacharīna, kā viņi man to paši vēlāk stāstīja.

Tie dievi, ku®i valda pār vējiem, nebija no paša sākuma labvēlīgi mūsu ceļojumam. Kad no visiem Liepājas trokšņiem bija mūsu ausīm tikai vairs dzirdama viņas gaiļu dziedāšana un mēs nonācām reidā, pie izejas jū®ā, sacēlās sniega putenis un vējš sāka pūst ar niknu varu. Kapteins pasludināja, ka brauks tāļāki tikai tad, kad vētra būs rimuse. Mēs sagājām savā kajītē, kas bija plaša telpa ar divstāvu dēļu gulētavām ga® abām sienām pēc krievu parauga. Es un mani divi biedri, ar ku®iem man bija kopīgs uzdevums un liktenis, uzrāpāmies augšā un paklājām savus mēteļus un apgūlāmies. Kad daudzi no mūsu līdzceļotājiem, tāpat arī mēs, savu strauju dabu vai citu kādu iemeslu dēļ, pēkšņi trūkāmies augšā, galvas atsitās pret dzelzs grieztiem, kas nevienam nebij patīkami. Tāpēc izklaidīgākie aptina galvas biezi ar lakatiem, lai pieceļoties izsargātos no sāpēm. (..)

Bet es atgriezīšos pie kuģa pasažieriem, jo jū®a, ja uz viņu ilgāki skatās, ir vienmuļīga, bet cilvēks dažādāks un tāpēc interesantāks. Pasažieri sastāvēja vispirms no ebrējiem — spekulantiem, ku®i laikam pastāvīgi braukā starp Rēveli un Liepāju, tad bij kādi uz savām mājām ceļojoši latviešu lauksaimnieki un beidzot mēs, uz dažādām ziemeļu zemēm no Pagaidu Valdības sūtītie. Starp pasažieriem atradās arī četras sievietes, no ku®ām trīs gulēja mūsu kajītē, bet ceturtā bija norīkojusies puišu telpā.(..)

Un tā mēs braucām arvienu tāļāku uz ziemeļiem, pa naktīm biezas miglas dēļ iekļūdami bīstamos stāvokļos, mīnu aplokos, bet to mēs dabūjām zināt tikai tad, kad visas briesmas bija ga®ām. Enerģiskais un apdomīgais kapteinis Zariņš un kuģa īpašnieks Eikerts, arvienu bija savās vietās un mēs jutamies droši kajītē, ku®a ar savu tumšumu un gulētavām līdzinājās lielai blindāžai pozicijās, ko būs redzējis katrs, kas šo dzīvi ir dzīvojis cauri. Pa naktīm mēs šur tur redzējām vientulīgas bāku ugunis un kādu rītu pabraucām ga®ām vācu ka®a kuģim "Magdeburg", ku®š pa ka®a laiku še bija uzskrējis uz mīnas un nogrimis.

1 Jaunākās Ziņas.-Nr.10., 1918.g.26. novembrī.

2 Jaunākās Ziņas.-Nr.21., 1918.g.8. decembrī.

3 Baltijas Ziņas.- Nr. 185. 1918.g.7.dec.

1905.g. dibinātā kuģniecības firma "Karl Kronenberg"1912.g. Zviedrijā būvēto velkoni "Baltija"(34 bruto reģistra tonnas) iegādājās 1913.g. Skat. grām.: Latvijas republika desmit pastāvēšanas gados. Red. A.Bīlmanis.-R., 1928.-281.lpp.

4 Jaunākās Ziņas.-Nr.20., 1918.g. 7.decembrī. Atstāstīts pēc "Rigasche Zeitung" par angļu flotes ierašanos Liepājā, ka angļi nav pazinuši Latvijas flagu. Par angļu ierašnos nopietnāka informācija "Libausche Zeitung"- Nr.283., den 3.Dez.1918.

5 Durchjfallen,-fragments citēts pēc "Jaunākās Ziņas".-Nr.21., 1918.g.8.decembrī.

"Un pletzlich jeht ein Damfer ab

Mit Fahne rot-weis-rote.

Da fehrt der letische Bauern-Schtab

Zu engelische Flotte.

Der engelische Komendant,

Der schteht auf seinem Schiffe

Er sagt:"Solch’ Flagg’ mir unbekant,

Was is denn das fihr Kniffe?"

6 Nogrimis Latvijas tvaikonis "Maiga".-Jūrnieks.-1934.g. Nr.9.,-300.lpp. Skat. arī grām.: Latvijas jūrniecības vēsture 1850.- 1950. Enciklopēdija.-R., 1998.-189.lpp.

7 Jaunākās Ziņas.-Nr.36.,1918.g.31. decembrī.

8 Eikerts Jānis (1883. - ?), rūpnieks-tirgotājs.

9 Plensners A. Pret vētrām un negaisiem. Atmiņas.-[ASV], 1982.-24.lpp.

10 Lācis Hugo. Toreiz, kad Latvijas valsts tapa.-[b.v.], 1954.- 19.lpp.

11 Turpat, 20.lpp.

12 Turpat, 21.-22.lpp.

13 Turpat, 22.-24.lpp.

14 Janševskis J. Manas atmiņas par Ziemeļ-Vidzemi.- Grām.: Latvijas republika desmit pastāvēšanas gados. Red. A.Bīlmanis.-R.,1928.-132.lpp. Atmiņās pieminēti Tautas Padomes locekļi Kārlis Bļodnieks (1882.-?, 1941.g. deportēts uz PSRS) un Pēteris Siecenieks (1865.-1930.).

15 Virza E. No Liepājas līdz Valkai.(Vēstule maniem Liepājas draugiem).- Tautas Balss.-Nr.1., 1919.g. 22.aprīlī; Nr.2., 1919.g. 24.aprīlī; Nr.3.,1919.g.26.aprīlī.

Turpinājums — sekoa