PIE SAKNĒM

Latvijas valsts

un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Iekšlietas: Mēs gribam te

paši sev likumus lemt

Turpinājums. Sākums "LV" nr. 276/277., 23.09.98.; nr. 278., 24.09.98.;

nr. 280/281., 29.09.98.; nr. 282., 30.09.98.

Eduarda Kārļa

Osvalda Laimiņa

(1882—1982) laiks

(19.12.1924. – 18.12.1926.;

24.01.1928. – 26.03.1931.)

Iekšlietu ministrs

piecās valdībās

2. Policija sadalās kārtības, kriminālā un politiskā policijā.

Piezīme: Pie kārtības policijas pieder arī dzelzceļa policija.

3. Policija padota Iekšlietu ministrijai, pie kam kārtības un kriminālās policijas darbību pārzina Administratīvais departaments, bet polītiskās — Polītiskā pārvalde."

Kārtības policijas uzdevums bija apkarot noziedzības, gadāt par sabiedriskas kārtības un drošības uzturēšanu un izpildīt citus ar attiecīgiem likumiem, rīkojumiem un saistošiem noteikumiem uzliktus pienākumus. Tai vajadzēja apcietināt bez sevišķas pavēles: acīm redzami piedzērušos, garā slimos un citus, kuru atrašanās brīvībā saistīta ar briesmām viņiem pašiem vai citiem pilsoņiem.

Rīgā līdz ar Rīgas Jūrmalu, Sloku un Ķemeriem, Liepājā un Daugavpilī policijas darbību pārzina un vada pilsētu prefekti. Šo pilsētu teritorija sadalās iecirkņos, kuru robežas nosaka iekšlietu ministrs, sazinoties ar pilsētu pašvaldībām, un tie savukārt rajonos. Pagastā, skatoties pēc pagasta lieluma, var būt viens vai vairāki kārtībnieki, kā arī viens kārtībnieks var pārzināt vairākus pagastus. Kārtības policijai ir tiesības pieprasīt palīdzību no karaspēka daļām.

Kriminālās policijas uzdevums, bija sacīts 27.oktobra noteikumos, ir atklāt un apkarot kriminālnoziedzību, politiskās policijas uzdevums — atklāt un apkarot noziedzības, kas vēršas pret valsts demokrātisko iekārtu un drošību.

Laimiņa, tāpat kā viņa priekšgājēju iekšlietu ministra amatā un pēcteču, darbā lielu vietu ieņēma pašvaldību jautājums. Jau 1926.gada 26. augustā viņš un Ministru prezidents Alberings lika savus autogrāfus zem Satversmes 81.panta kārtībā apstiprinātajiem Latvijas pilsētu un miestu savienības statūtiem. Šīs savienības mērķis bija " apvienot visas Latvijas pilsētas un miestus viņu kopējo interešu aizstāvēšanai, komunālās pašdarbības attīstīšanai, kopēju saimniecisku pasākumu nodibināšanai un sekmēšanai un Latvijas pilsētu un miestu pašvaldības pareizai un lietderīgai izveidošanai".

Pilsētu skaits Latvijā turpināja augt, īpaši 1928.gadā — valsts jubilejas gadā, kad 11.februārī Saeima pieņēma likumu par pilsētas tiesību piešķiršanu 16 miestiem. Šādas tiesības tika dotas: Daugavpils apriņķī — Preiļu miestam, Jaunlatgales apriņķī — Balvu miestam, Jēkabpils apriņķī — Viesītes miestam, Liepājas apriņķī — Priekules miestam, Ludzas apriņķī— Kārsavas miestam, Madonas apriņķī — Vecgulbenes miestam, Rēzeknes apriņķī— Varakļānu un Viļānu miestam, Rīgas apriņķī — Ķemeru, Ogres un Siguldas miestam, Valkas apriņķī — Apes, Lejasciema un Strenču miestam, Valmieras apriņķī — Mazsalacas un Salacgrīvas miestam.

Laimiņam, kā valdības loceklim, vajadzēja ne mazums papūlēties, lai Saeima varētu 1930.gadā 14.novembrī pieņemt plašu, 113 pantu lielu pilsētu pašvaldības likumu, kas sastāvēja no divām daļām. Pirmajā daļa bija noteiktas šo pašvaldību tiesības un pienākumi. Uzdevumi bija 15. Minēsim tos visus (varbūt mūsdienu domnieki arī atrod tur kaut ko racionālu). Tātad pilsētu pašvaldībām vajadzēja:

"— pārvaldīt pilsētas kustamu un nekustamu mantu un kapitālus un vadīt pilsētas saimniecību saskaņā ar budžetu;

— sastādīt pilsētas apbūves un izbūves plānus un rūpēties par pareizu būvniecību pilsētā;

— ierīkot un uzturēt kārtībā uz sava rēķina ielas, ceļus un dažādus satiksmes līdzekļus pilsētas robežās, kā arī gādāt par pilsētas apgaismošanu, ūdens apgādāšanu un kanalizāciju;

— rūpēties par aizsardzību pret ugunsgrēkiem, plūdiem un citiem nelaimes gadījumiem;

— apkarot žūpību un netiklību un gādāt par iestādēm, kuru mērķis pacelt pilsētas iedzīvotāju tikumību;

— gādāt par izglītību un izglītības iestādēm un rūpēties vispār par kultūras veicināšanu;

— sniegt sociālo apgādību un gādāt par veselības aizsardzību un sanitāro apstākļu uzlabošanu;

— gādāt par iedzīvotāju pārtikas un dzīvokļu trūkuma un dārdzības novēršanu;

— sekmēt tirdzniecības, rūpniecības un kooperācijas attīstību;

— uzlikt un pārzināt nodokļus un nodevas, kas noteikti pilsētai par labu;

— gādāt par darba aizsardzību un rūpēties par bezdarba novēršanu;

— gādāt par personas un sabiedrības drošību;

— rūpēties par juridiskas palīdzības sniegšanu pilsētas iedzīvotājiem;

— gādāt par pilsētas pārziņā esošo sabiedrisku ierīkojumu, pieminekļu un senatnes atlieku aizsardzību;

— izpildīt citus pienākumus, kas ar likumiem uzlikti pilsētu pašvaldībām."

Likuma otrajā daļā bija regulēts pilsētu pašvaldības iestāžu sastāvs un darbības apjoms. Pilsētu pašvaldības orgāni bija: pilsētas dome, pilsētas valde un revīzijas komisija. Domi ievēlēja pilsētas iedzīvotāji uz 4 gadiem

Domes sēdes ir pilntiesīgas, ja tajās piedalās ne mazāk kā puse no visiem domniekiem. Domnieki ievēlē domes priekšsēdētāju un viņa biedrus, pilsētas galvu un viņa tā biedrus, valdes locekļus un revīzijas komisijas locekļus.

Uz šā, tā teikt, jumta likuma bāzes 1931.gada 6.martā Saeima pieņēma pilsētas pašvaldību darbinieku dienesta likumu. Tas noteica, ka pašvaldību darbinieki dalāmi pastāvīgos un papildu darbiniekos, kas ieņem štata amatus kā v.i., kas pieņemti uz brīva līguma, praktikanti u.tml. Ievēlot vai ieceļot amatā, bija teikts likumā, priekšroka dodama kandidātam, kas vislabāk piemērots amatam pēc savām darba spējām, izglītības un praktiskas sagatavošanas. Vienādos apstākļos priekšroka dodama kandidātam, kas attiecīgā iestādē jau strādā, resp. ilgāk strādā, štata samazināšanas dēļ atlaistajiem un tiem, kas vēlas atgriezties darbā pēc izveseļošanās, kā arī Latvijas atbrīvošanas cīņas dalībniekiem. Pirmo 3 mēnešu laikā darbinieks skaitās pieņemts dienestā iepriekšējai pārbaudei (šo laiku var arī saīsināt), darbiniekam, kas nostrādājis vismaz 6 mēnešus, piešķirams katrā kalendāra gadā starp 1.maiju un 1.oktobri kārtējais atvaļinājums ne mazāk par 2 nedēļām. Ja nostrādāts vairāk nekā 3 gadus, atvaļinājums piešķirams ne mazāk kā 3 nedēļas. Slimības gadījumos darbinieks patur tiesības uz savu vietu 15 mēnešu laikā, skaitot no tās dienas, kad tas pārtraucis darbu.

Aplūkotajam aktam līdzīgs bija lauku pašvaldību darbinieku dienesta likums, kuru Saeima pieņēma 1931.gada 24.martā. Tas noteica, ka par apriņķu valžu sekretāriem, pagastu darbvežiem un viņu palīgiem var ievēlēt personas, kam ir 3 gadu pašvaldības darba prakse. Atšķirībā no pilsētu likuma iepriekšējās pārbaudes laiks tika noteikts 6 mēneši, kā arī nebija paredzēti atvaļinājumi. Toties pagastu darbvežu un, kur iespējams, pārējie darbinieki varēja dabūt brīvu dzīvokli, apkurināšanu, apgaismošanu un 1/3 —1 ha lauksaimnieciski izmantojamas zemes. Dažos gadījumos bija iespējams saņemt naturālijas.

Laimiņa laikā, viņam, kā ministram un 3. Saeimas deputātam pastāvīgi piedaloties, tika izstrādāti arī vairāki vispārēja rakstura likumi, kuri tiešāk vai netiešāk skāra iekšlietu resora darbu. Vispirms tie bija Satversmes 81. panta kārtībā apstiprinātie noteikumi par valsts himnu, kurus Ministru prezidents Juraševskis un Laimiņš parakstīja 1928.gada 25.septembrī. Lūk, šā vēsturiskā dokumenta teksts:

"1. Latvijas valsts himna — tautas svinīgā lūgšana ir: "Dievs, svētī Latviju! Mūs’dārgo tēviju, Svētī jel Latviju, Ak svētī jel to! Kur latvju meitas zied, Kur latvju dēli dzied, laid mums tur laimē diet, Mūs’ Latvijā!"

2. Aizliegts izrādīt necienību pret valsts himnu, piem., izpildīt to nepiemērotās vietās vai apstākļos.

3. Izpildot valsts himnu, klātesošiem jāstāv kājās un vīriešiem jānoņem cepures; formas tērpu cepuru valkātājiem, ja tie cepures nenoņem, jāsalutē.

4. Šo noteikumu pārkāpēji sodāmi uz Sodu likumu 138.1panta pamata.

Instrukciju šo noteikumu robežās izdod iekšlietu ministris."

Principiāla nozīme bija arī Saeimas 1931.gada 3.februāra likumam par Latvijas galvaspilsētu, kuru 11.februārī izsludināja jaunais Valsts prezidents A.Kviesis. Šajā aktā bija teikts:

"1. Latvijas Republikas galvaspilsēta ir Rīga.

2. Galvaspilsētā atrodas Saeima, valdības centrālās iestādes, Senāts, Tiesu palāta un ārvalstu pārstāvības. Rīga ir arī Valsts prezidenta sēdeklis. Ārkārtīgu apstākļu dēļ šie orgāni un iestādes var pagaidām pārcelties uz citu vietu."

Ar šo dokumentu sasaucās Satversmes 81. panta kārtībā akceptētie noteikumi par Latvijas apgabalu ģerboņiem, kurus Ministru prezidents Celmiņš un Laimiņš parakstīja 1930.gada 26. aprīlī. Noteikumos bija sacīts:

"1. Latvijas valsts territorijas sastāvdaļām (Latvijas Republikas Satversmes 3.p.) — Vidzemei, Latgalei, Kurzemei un Zemgalei ir katrai savs apgabala ģērbonis.

2. Apgabalu ģērboņi ir sekoši: a) Vidzemei — sarkanā laukā stāvošs, pa labi pagriezies sudraba greifs ar zobenu labajā ķetnā; b) Latgalei — zilā laukā stāvošs, pa kreisi pagriezies sudraba greifs ar zobenu labajā ķetnā; c) Kurzemei — sudraba laukā stāvošs, pa kreisi pagriezies sarkans lauva; d) Zemgalei — zilā laukā, pa labi soļojošs sudraba alnis.

3. Apgabala ģerboņus lieto iestādes, organizācijas un personas, kurām uz to dod tiesību Valsts prezidenta rīkojums."

Visubeidzot nekādā ziņā nevar apiet 81.panta zīmē izdotos noteikumus par evaņģēliski luteriskās baznīcas stāvokli, kuriem Juraševskis un Laimiņš bija pielikuši savus parakstus 1928.gada 14.augustā. Arī šis akts ir pelnījis publiskošanu pilnīgā veidā, īpaši vēl tālab, ka nesen apritēja 70 gadi kopš tā pieņemšanas.

"1. Evaņģēliskai luteriskai baznīcai Latvijā pieder tiesība brīvi un atklāti noturēt dievkalpojumus un ievadīt dzīvē evaņģēliskās baznīcas ticības un tikumības mācību. Baznīcai un viņas organizētām vienībām (baznīcas virsvaldei, vietējām baznīcām un draudzēm) ir juridiskas personas tiesības.

2. Evaņģēliskā luteriskā baznīca Latvijā bauda pašvaldīšanas un pašnoteikšanas tiesības, kas paredzētas viņas Satversmē, kuru pieņem sinode. Viņas augstākā vara obligātorisko priekšrakstu un tiesību normu izdošanā, administrācija, saimniecībā, baznīcas tiesā un kontrolē pieder Latvijas sinodei, ku®a darbojas periodiski.

3. Latvijas evaņģēliskās luteriskās baznīcas un viņas iestāžu un organizāciju tiesības un intereses reprezentē Latvijas sinodes ievēlētie: Latvijas evaņģēliskās luteriskās baznīcas bīskaps un baznīcas virsvalde.

4. Evaņģēliskās luteriskās baznīcas ordinētie garīdznieki, kamēr tie atrodas baznīcas dienestā, atsvabināti no ka®aklausības.

5. Latvijas evaņģēliskai luteriskai baznīcai ir tiesības dibināt savas īpatnējas konfesionālas skolas garīdznieku, ticības mācības skolotāju un citu baznīcas darbinieku sagatavošanai, kā arī svētdienas skolas savas jaunatnes sagatavošanai uz iesvētīšanu. Šādas skolas stāv bīskapa un baznīcas virsvaldes uzraudzībā un vadībā.

6. Evaņģēliskās luteriskās baznīcas dievnami, kapličas un kapsētas, kas atrodas šīs baznīcas rīcībā, pret viņas gribu nav atsavināmi, konfiscējami vai noteicami citiem mērķiem.

7. Ja kāda pie evaņģēliskās luteriskās baznīcas piederošā juridiskā persona likvidējas, tad viņas manta pāriet evaņģēliskās luteriskās baznīcas īpašumā un rīcībā.

8. Garīgās varas spriedumi un lēmumi evaņģēliskās luteriskās baznīcas lietās nav pārsūdzami laicīgās iestādēs.

9. Latvijas evaņģēliskai luteriskai baznīcai ir tiesības izdot un izplatīt garīga un tikumiska satura grāmatas un periodiskus rakstus, kā arī dibināt, saskaņā ar likumu par biedrībām, savas biedrības un savienības.

10. Latvijas evaņģēliskai luteriskai baznīcai ir tiesība noteikt programmas evaņģēliskās luteriskās ticības mācībai skolās un pārraudzīt šīs mācības pasniegšanu."

Tikai viena piebilde pie šā dokumenta, lai gan evaņģēliski luteriskā konfesija Latvijas laikā neapšaubāmi bija vadošā, par to atšķirībā, piemēram, no cariskās Krievijas šajos noteikumos nevar atrast ne zilbes. Demokrātiskā valstī prioritāte nepiederēja un nedrīkstēja piederēt nevienai konfesijai.

E.Laimiņš, salīdzinot ar saviem kolēģiem, atradās Latvijas iekšlietu ministra amatā visilgāk — 5 gadi 2 mēneši un 1 diena. Viņš sabija šajā postenī piecās valdības, kuras vadīja H.Celmiņš (divas), K.Ulmanis, A. Alberings un P.Juraševskis. Komentāri? Diezin vai tie ir vajadzīgi. Ja nu vienīgi akcentēt domu, ka Laimiņam piemita augsta profesionalitāte, lai gan viņš nebija mācījies augstās policijas vai pašvaldības skolās. Acīmredzot palīdzēja arī trijās armijās gūtais rūdījums. Tas lieti noderēja arī pēc aiziešanas no IeM, kļūstot par kara ministru.

No 1934.gada jūnija līdz 1939.gada oktobrim Laimiņš strādāja par Rīgas pilsētas vecākā biedru, pēc tam līdz 1940.gada jūlijam par pilsētas vecāko. Vācu okupācijas laikā pilsētas valdes komunālās un dzīvokļu saimniecības nodaļas priekšnieks un Universitātes ārkārtas profesors. No 1944.gada bēgļu gaitās Vācijā, no 1951.gada trimdā ASV. Miris, sasniedzot gandrīz simts gadu vecumu 1982.gada 16.februārī Bostonā, Masačūsetsas pavalstī.

Marģera Skujenieka

(1886-1941) laiks

(19.12.1926. –23.01.1928.)

Ministrs

un premjerministrs

vienā personā

Biogrāfiskas ziņas sk. "LV" 27., 31.03.98

Ievērojamais latviešu politiķis, būdams sociāldemokrāts mazinieks, 1926. gada decembrī sastādīja valdību, kas iegājusi vēsturē ar apzīmējumu "kreisā valdība". Tās koalīciju veidoja sociāldemokrāti (Rainis, F.Cielēns, A.Rudevics, V.Bastjānis), kreisā centra grupas un minoritāšu demokrātiskais bloks, gūstot atbalstu arī vācu frakcijā. Skujenieks pats uzņēmās arī iekšlietu ministra pienākumus. Saprotams, ka savienot divus tik atbildīgus amatus bija ļoti grūti, tāpēc iekšlietas nereti palika pavēnī. Tomēr vairāki svarīgi dokumenti arī šajā laikā tika izstrādāti un pieņemti.

Neatkarīgajā Latvijā bija no jauna jāveido visa likumdošana, kas regulēja pašvaldību lietas. Lielākās lauku pašvaldības vienības bija apriņķi. Jau 1920. gadā bija nodibinātas apriņķu padomes un valdes kā pagastu tiešie pārraudzības orgāni. 1923. gadā bija nodoms lauku pašvaldību iekārtu reorganizēt, kālab pieņēma likumu par apriņķu likvidāciju līdz 1925. gadam, un sāka darboties īpašas likvidācijas valdes. 1924. gadā Saeima savu viedokli grozīja, 25. martā apturot apriņķu pašvaldību likvidēšanu, jo likvidācijas valdes dažviet savus uzdevumus nespēja veikt, un pieņēma likumu par Latvijas teritorijas sadalīšanu 19 apriņķos. Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē bija pa 5 apriņķiem, bet Latgalē 4 apriņķi. To valžu darbību pārraudzīja Iekšlietu ministrija, kas arī iecēla apriņķu valžu priekšsēdētājus.

Lai liktu stingrus tiesiskus pamatus valsts jaunajai teritoriālajai organizācijai, Saeima pieņēma likumu par apriņķu pašvaldībām, kuru 1927. gada 5. novembrī izsludināja Valsts prezidents G.Zemgals. Likumā bija nosacīts, ka apriņķa pašvaldība: rūpējas par apriņķa labierīcību, veicot pagastu pašvaldībām uzliktos pienākumus, kurus tās katra atsevišķi nevar veikt; pārrauga un saskaņo tai padoto pašvaldību darbību likumības un lietvedības ziņā; izpilda visus citus pienākumus, kuri ar likumu uzlikti apriņķa pašvaldībai.

Apriņķa pašvaldības orgāni bija apriņķa valde un revīzijas komisija. Valde sastāvēja no priekšsēdētāja un 2 vai 4 valdes locekļiem. Priekšsēdētāju, kas atrodas Iekšlietu ministrijas (IeM) dienestā, ieceļ iekšlietu ministrs. Apriņķa valdei likums uzlika daudz pienākumu: vadīt apriņķa saimniecību, pārvaldīt apriņka iestādes, īpašumus un citu mantu; sastādīt apriņķa budžetus, piedzīt pēc budžetiem pienācīgās naudas summas un citas prasības; sastādīt un iesniegt revīzijas komisijai norēķinus par budžeta izpildīšanu un pārskatus par kases un mantas stāvokli, kā arī par savu darbību; pieņemt un atlaist darbiniekus, kā arī nosacīt tiem algas; lemt par apriņķa kapitāliem un īpašumiem, kā arī par nekustamas mantas iegūšanu, atsavināšanu un izmantošanu; piespriest vajadzības gadījumos pabalstus un aizdevumus pagastiem, sabiedriskām organizācijām un atsevišķām personām; lemt par iestāšanos savienībās un kooperatīvos; ievēlēt likumā un attiecīgās instrukcijās paredzētās komisijas, atsevišķus komisiju locekļus vai pārstāvjus un amatpersonas; izdot obligatoriskus noteikumus; caurskatīt un apstiprināt būvju projektus bieži apdzīvotās vietās; noteikt klaušu un nodevu izpildīšanu apriņķī; izdot pilnvaras tiesu lietās un citās darīšanās; dot tiesu un citām iestādēm vajadzīgos paskaidrojumus.

Vienā dienā ar aplūkoto likumu Saeima akceptēja likumu par apriņķa valdes un revīzijas komisijas vēlēšanām. Likumā bija noteikts, ka šos orgānus ievēlē uz 3 gadiem vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Tiesības piedalīties vēlēšanās ir abu dzimumu Latvijas pilsoņiem, kuri bauda attiecīgā apriņka pagastu pašvaldību vēlēšanu tiesības. Ievēlēt apriņka valdē un revīzijas komisijā var katru balsstiesīgu Latvijas pilsoni, kuram attiecīga apriņķa pagastu padomju vēlēšanās ir vēlēšanu tiesības. Vēlēšanās nevar piedalīties obligātā kara dienestā esošas personas, kuras pirms iesaukšanas armijā nav dzīvojušas attiecīga apriņķa pagastu robežās. Apriņķa valdes un revīzijas komisijas vēlēšanas notiek vienā laikā ar pagasta padomes vēlēšanām oktobra trešajā svētdienā un sestdienā pirms tās. Vēlēšanas izsludina apriņķa valde vismaz 6 nedēļas pirms vēlēšanām. Instrukcijas par vēlēšanu organizēšanu izdod IeM.

Šodienīgi skan MK 1927. gada 16. jūnijā izdotie noteikumi par valsts pabalstiem pašvaldībām. Tajos bija sacīts, ka valsts pabalstus skolu un citu pašvaldību ēku jaunbūvēm, pārbūvēm un kapitāliem remontiem, skolu inventāra iegādāšanai un citām vajadzībām izsniedz pašvaldībām no summām, kuras paredzētas valsts budžetā. Lūgumiem IeM Pašvaldību departamentam bija jāpievieno būvvaldes apstiprināti tehniskie plāni un maksas aprēķini.

Ar pašvaldību darbu cieši saistīti bija Satversmes 81. panta kārtībā apstiprinātie noteikumi par iekšzemes pasēm, kuras Skujenieks kā Ministru prezidents un iekšlietu ministrs parakstīja 1927. gada 21. aprīlī. Personām, kuras dzīvo pilsētās vai miestos, pases izdeva vietējā policija, pagastos to darīja pagasta valde. Tās varēja saņemt, sasniedzot 16 gadu vecumu. Pases izdeva uz nenoteiktu laiku, par katru pasi bija jāmaksā vienu latu liela nodeva, no kuras varēja atbrīvot trūcīgos pilsoņus.

Saeimas pieņemtais likums par vārdu un uzvārdu rakstību, kuru Valsts prezidents J.Čakste izsludināja 1927. gada 1. martā, noteica, ka visos valsts valodā sastādāmos dokumentos personas vārds un uzvārds rakstāms latviešu pareizrakstībā. Vīrieša vārds un uzvārds rakstāms ar latviešu valodas galotni, latgaliešu vārdi un uzvārdi — izloksnē. No svešas valodas ņemts vārds un uzvārds rakstāms kā izrunā latviešu valodā, pieliekot lokāmam vārdam un uzvārdam attiecīgu galotni. Interesanti atzīmēt, ka likums paredzēja: "Sievietes uzvārds rakstāms tāpat kā attiecīgas dzimtas vīrieša uzvārds ar nominatīva galotni." Tikai "uz vēlēšanos sievietes uzvārds iekavās rakstāms ar sieviešu kārtas vārda galotni".

1927. gada 7. martā Čakste publiskoja parlamenta apstiprināto likumu par ārvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijā. Šīs lietas pārzināja IeM. Likums noteica, ka par uzturēšanos Latvijā un izbraukšanu no tās no ārvalstniekiem var ņemt sevišķu nodevu, kuras lielumu saziņā ar ārlietu ministru nosaka iekšlietu ministrs. Septiņu kategoriju iebraucējus varēja atsvabināt no nodevas: labdarības iestāžu pārstāvjus, personas, kuras iebrauc Latvijā studiju nolūkos, žurnālistus un ekskursantu grupas, valdības aicinātas personas u.c.

Ka ne jau viss bija kārtībā uz Latvijas robežām, liecināja Ministru prezidenta un iekšlietu ministra Skujenieka 1927. gada 8. novembrī izdotais rīkojums par pastiprinātas apsardzības stāvokļa pagarinājumu pierobežas joslā. Tas paredzēja valsts drošības un sabiedriskā miera uzturēšanas labā pastiprinātas apsardzības stāvokli, kas izbeidzās 15. novembrī, pagarināt uz 6 mēnešiem 15 kilometru garā pierobežas joslā gar Igaunijas–Latvijas robežu uz austrumiem no Kalna Pededzes līdz Latvijas robežai ar PSRS, gar visu Latvijas–PSRS robežu un uz rietumiem no pēdējās gar Latvijas–Polijas robežu līdz Mazbornei, pēdējo ieskaitot.

Tā kā Rīgā jau bija sākušies Brīvības pieminekļa celtniecības priekšdarbi, 1927. gada 29. decembrī Skujenieks parakstīja Satversmes 81. panta kārtībā izdotos noteikumus par Brīvības pieminekļa komiteju. Tie nosacīja, ka šī komiteja sastāv no Valsts prezidenta kā priekšsēdētāja, Saeimas priekšsēdētāja, Ministru prezidenta, kara, iekšlietu un izglītības ministra, valsts kontroliera un Rīgas pilsētas galvas, kā arī pašvaldības iestāžu un sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem un atsevišķām personām pēc Valsts prezidenta aicinājuma. Komitejas līdzekļus veidoja ziedojumi, ieņēmumi no Brīvības pieminekļa zīmēm un labprātīgas virsmaksas no valsts 10 gadu jubilejas pastmarkām. Pieminekļa zīmes komiteja izlaida par saviem līdzekļiem kā bezvērts kuponus par vienu latu katru.

Uz visu valsti attiecās arī Saeimas pieņemtais likums par izstāžu sarīkošanu, kuru Valsts prezidents izsludināja 1927. gada 17. oktobrī. Atļaujas izstāžu sarīkošanai izsniedza iekšlietu ministrs vai viņa pilnvarotas amatpersonas. Lūgumā atļaujas saņemšanai bija jāuzrāda: izstādes rīkotāju vārdi, pavalstniecība, vecums un adreses; izstādes raksturs un nosaukums (lauksaimniecības, rūpniecības, mākslas utt.); izstādes vieta, laiks un ieejas maksa.

Skujenieka laikā Saeima un valdība turpināja pilnveidot likumdošanu baznīcas un konfesiju sfērā. 1927. gada 11. janvārī Ministru prezidents un iekšlietu ministrs parakstīja Satversmes 81. panta zīmē izdotos noteikumus par baptistu draudzēm. Tie paredzēja, ka baptistu draudzes var apvienoties savienībās, kuras var nodibināt ne mazāk kā 20 draudzes. Tās reprezentē delegātu kongress, kas sanāk vienreiz gadā. Izpildu orgāns ir draudžu savienības padome, kura sastāv no 12 locekļiem un kuru kongress ievēlē uz trim gadiem. Atsevišķu draudžu lietas pārvalda draudzes sapulce. Izpildu orgāns ir draudzes padome, kuru ievēlē sapulce uz vienu gadu. Draudzes sludinātāji, vecāji, kā arī draudzes kopēji bauda pēc sava amata padomes locekļu tiesības. Sludinātājiem un vecājiem jābūt Latvijas pilsoņiem.

Skujenieka valdības darbības laiks aptvēra ap 13 mēnešu. Demokrātiskais centrs, kas bija sekmējis šī kabineta nodibināšanos, pārorientējās uz labo pusi, valdībai pietrūka vairākuma un tai vajadzēja atkāpties.

Anša Petrevica

(1882—?) laiks

(27.03.1931. – 07.12.1931.)

Trešo reizi

ministra krēslā

Biogrāfiskas ziņas sk. "LV" 12.12.97.

Profesionālais politiķis Petrevics bija tieslietu ministrs (1925—1926), finansu ministrs (1928—1931) un visbeidzot kļuva par iekšlietu ministru Ulmaņa nodibinātajā piecpadsmitajā Latvijas valdībā, paliekot tajā līdz 4.Saeimas vēlēšanām un ar to saistītu jauna kabineta nodibināšanu.

Petrevica neilgajā ministrēšanas laikā turpināja attīstīties tālāk likumdošana pilsētu pašvaldību laukā. Patstāvīgai Latvijas nodibinoties, valsts teritorijā pastāvēja 30 pilsētas, bet visu neatkarības laiku, to skaits turpināja pieaugt, jo pilsētu tiesības ieguva agrākie miesti un ciemi. 1933.gadā pilsētu skaits sasniedza 60 un tāds palika līdz 1940.gadam. Jau 1920.gadā pilsētas tiesības dabūja lielākie provinces centri (Alūksne, Krustpils, Rīgas Jūrmala, Rūjiena un Smiltene), kuriem turpmākos gados pievienojās atsevišķi miesti. Lielākais jaunpasludināto pilsētu skaits bija 1928.gadā, kad atzīmēja Latvijas Republikas pastāvēšanas 10 gadus. Pilsētu tiesības tad dabūja 16 atlikušie miesti, no kuriem lielākie ar vairāk nekā 1500 iedzīvotājiem bija Gulbene, Balvi, Krāslava, Strenči, Preiļi un Varakļāni. Ar 1931.gada 3.februāra likumu par Latvijas galvaspilsētu noteica Rīgu.

Petrevica laikā Saeima 1931.gada 9.jūnijā pieņēma likumu par pilsētas tiesību piešķiršanu Zilupei, kuru 11.jūnijā izsludināja Valsts prezidents Alberts Kviesis. Šā akta 1.pantā bija teikts: "Zilupes biezi apdzīvotai vietai, Ludzas apriņķī, Pasienas pagastā, (..) piešķirt pilsētas tiesības, attiecinot uz to pilsētas pašvaldības likumu un citus attiecīgus likumus un noteikumus un atdalot to no vietējās lauku pašvaldības vienības. Pilsētas nosaukumu atstāt līdzšinējo "Zilupe".

Piezīme. Pirmo reizi ievēlamo pilsētas domnieku skaitu noteikt 15."

Iekšlietu ministram vajadzēja nokārtot attiecības un izšķirt strīdus starp ieinteresētām pašvaldībām sakarā ar Zilupes pilsētas nodibināšanu un tās administratīvo robežu noteikšanu, kā arī izveidot pilsētas pagaidu valdi un izdot rīkojumu par pilsētas domes ievēlēšanu.

Turpmāk — vēl