Ar uguni, ar čigāna liesmu: dziesmā, dejā, dzīvē, pasaulē

Laižot tautās dzejoļu izlasi "Čigāna sirds", kas ir ne vien viņa, bet visas čigānu lirikas pirmā grāmata, autors Kārlis Rudevičs pirmajiem lasītājiem dalīja autogrāfus, ikvienam dodot līdzi arī novēlējumu — "no sirds". Tāds — no sirds uz sirdi — bija arī viss grāmatas iznākšanai veltītais sarīkojums Reiterna namā. Ar saviem draugiem kopā dziedāja, dejoja un muzicēja Kārļa Rudeviča dēls un vedeklas.

Sarīkojumu vada vecākais dēls Normunds Rudevičs, kas ir arī Čigānu nacionālās kultūras biedrības galva. Vaicāju Gunāram Priedem, vai viņš ar savu "Normunda meiteni" nav staltā vīra "krusttēvs" — tieši pēc šīs lugas izrādes daudzi zēni visā Latvijā dabūja šo vārdu. Dramaturgs to sakās nezinām, bet čigāni darbojas viņa lugā "Ugunskurs lejā pie stacijas", un izrādē skan īsta čigānu ansambļa iedziedātas dziesmas. Gunārs Priede atceras: "Toreiz lugu negribēja laist uz skatuves. Teica — viss būtu labi, tikai tas nacionālais jautājums. Likās laikam aizdomīgi — kāpēc pēkšņi tie čigāni un viņu dziesmas."

Bet skatītājiem šī izrāde palikusi atmiņā tieši ar šīm svešādajām melodijām, kas satrauca un reibināja jauniešu sirdis — gan tur uz skatuves, gan zālē. Tiem, kas "Čigāna sirds" dzimšanas dienas sarīkojumā Reiterna namā bija kopā ar Rudeviču ģimeni, arī vienatnē lasot šīs dzejas rindas, tajās atbalsosies gan romantiska smeldze, gan čardaša ritmi.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Sarīkojumu kuplina ansamblis "Ame Roma"

Latvijas čigānu dzimtas galva — dzejnieks un mākslinieks Kārlis Rudevičs

Romanu dži

Dži romanu, so druh sāben rovesa

Te dukh bāri an peste rikires?

Dži romanu, so an droma khāresa,

Ki so rodes — našti te — puphenes?

Dži romanu, džinav — nahohavesa —

Dukhal tuke, ke svetus cudzu si,

Te phu(v) tīri, so te — lathes kamesa,

Vaš tuke si — pe veki našadi.

Dži romanu, niso doj nakēresa!

Ne so dukhala tuke butedīr —

Du kirkipen, svetustir so phēresa,

Vai nūdž pal phu(v) dādengiri tīri?

1988.

 

Čigāna sirds

Kam, mana sirds, caur asarām tu smejies

Un lielu sāpi dziļi sevī nes?

Kam, mana sirds, sauc mani atkal ceļā,

Ka nesaki — ko meklēšu tur es?

Ak, zinu, sirds! Un tiešām tie nav meli —

Tev sāp, ka sveša pasaule priekš mums,

Un zeme tā, par savu saukt ko vēlies,

Ir mirāža un mūžīgs sapņojums.

Ak, mana sirds! Nekā te nevar līdzēt!

Bet kāda sāpe tev visvairāk dzeļ?

Vai tas, ka čigāns visur pelts un nīdēts,

Vai tēvu — tēvzeme, uz kuru neved ceļš?

 

Pēriben hučipnastir

Ah, Davla, so vašti kēres!

Jekh čačipen an svetus si — mēres.

Ne nauhten, čhavale, doj opre,

Ke nadžinen ke štetus si dote.

Džinav jekh — hučes ke lipines,

Dukhades tele si te — pēres.

 

Kritiens

Ak, Dieviņ, taisnība kur ir!

Tik viena — visi kādreiz mirst.

Bet nesteidzies uz augšu tādēļ skriet,

Ja nezini, ka vietu dos tev Dievs,

Jo zinu — tas kas augstu kāpj,

Krīt zemu un tad stipri sāp. 1994.

 

Kamīnaki jāg

Jāg an kamīna hačula

Dabeļveļ — sir romanes dičhula,

Ne so — ta nauhtirla — sir phenes —

Joi natačkirla romanes;

Romanes an rat si čerhiņenca,

Romanes si, ki šukār čhajenca,

Kon khelena — phuv sir vimāren,

Kon mūles vašti zadžangaven

Pengi gabaipnasa te giļenca,

Kon džija vašti zatačkiren

Balvaļitka beļveļenca.

Ne jāg an kamīna —

Jāg šilali —

Natačkirel

Te napašul an dži. 1998.

 

Kamīna uguns

Uguns kamīnā deg gaiši —

Liekas tik silti un skaisti,

Bet šajās liesmās kaut kā nav,

Kas čigānam ir zudis jau:

Nav tumšās debess — zvaigžņu spietiem,

Nav čigāniešu — tērpiem košiem,

Nav dejotāju, kuras lidot prot,

Nav dziedātāju, kas spēj ielīksmot

Pat mirušu ar dziesmu burvju skaņām,

Nav sirdīm siltumu kas dod,

Kad rudens lietus krūtīs manāms.

Bet uguns kamīnā —

Tā uguns ēna tik,

Līdz dvēselei kas nevar tikt.