Zemkopja spēks — neatlaidībā un izturībā

Patlaban viens no izpētes objektiem, kur esam apkopojuši informāciju un vēlreiz to precizēsim, ir kredīta apjomi un to atdošanas termiņi. Esmu runājis ar banku vadībām par to, kāda būs to reakcija, ja šīs ārkārtas situācijas dēļ zemnieki nevarēs laikā norēķināties par kredītu. Banku vadītāji apgalvoja, ka nav ieinteresēti iznīcināt zemniekus un tāpēc katrs gadījums tiks izvērtēts individuāli — kālab grūtības radušās, un atkarībā no tā tiks pieņemts lēmums. Zemkopības ministrija no savas puses arī meklēs šīs problēmas risinājumu.

— Pārlūkojot zemkopības ministra aizvadīto laiku, kuru posmu jūs uzskatāt par nozīmīgāko?

— No pagājušā gada septembra, kopš esmu zemkopības ministrs, izstrādājam lauksaimniecības attīstības politikas virzienus un programmu un meklējam risinājumu, kādai jābūt valsts līdzdalībai šajos procesos. Turpinām darbu pie nozaru programmām, kur jau ļoti detalizēti parādīsim šīs savstarpējās attiecības.

Otrkārt, ir noturēts šis 3 procentus lielais (rēķinot no valsts budžeta) subsīdiju līmenis, kas šogad ir būtiski palielinājies. Tas ir ļoti veiksmīgs risinājums, jo tādējādi lauksaimniecības attīstībai piesaistītie naudas līdzekļi var dot atdevi. To sekmēja izstrādāt ilglaicīgā lauksaimniecības programma.

Uzsākts darbs arī izglītības reformā un panākta vienošanās ar pašvaldībām par lauksaimniecības novirziena skolu vietu un uzdevumiem attiecīgajā teritorijā.

Tomēr jāuzsver, ka nevienā no minētajiem virzieniem nebūs nekādas attīstības, ja neatradīsim lauksaimniecības produkcijas noieta tirgu. Tāpēc nākotnē jau jādomā par tirgus meklēšanas institūcijas radīšanu.

— Droši vien stāvokli pasliktinājusi Krievijas tirgus iesaldēšana?

— Šī problēma jau pastāvēja, šis apstāklis situāciju saasināja. Lai rastu risinājumu, ir jāstrādā visiem kopā. Arī ministriju savstarpējās sadarbības jomā, tirgus aizsardzībā uzsākta sadarbība ar Valsts ieņēmumu dienestu. Esam padziļināti sākuši analizēt, kāpēc notiek viena vai otra lieta. Tas ir nozīmīgs panākums, ka kopā ar ministrijai pakļautajām iestādēm spējām izlīdzsvarot labības tirgu un jau veselu gadu patērējam tikai vietējos graudus. Daudz veikts cukura tirgus aizsardzībā, jo izdevies iekšējos uzkrājumus samazināt no 15 tūkstošiem tonnu 1996. gadā līdz 6 tūkstošiem pērn. Šī politika atbalstāma, jo tā zināmā mērā dod garantiju vietējiem ražotājiem darbu turpināt.

— Šogad apdraudēta ir ziemāju sēja, nebūs apsēts tik daudz kā pērn.

— Jā, nobeigumam tuvojas visi termiņi, nākamnedēļ būs apkopota precīza informācija, cik tad izdevies apsēt. Jau lēšam, ka sējumu platības aizņems tikai 60 procentu. Sarunā ar rajonu lauksaimniecības departamentu agronomiem uzsvērām nepieciešamību pievērst īpašu uzmanību kvalitatīvas vasaras kviešu sēklas sagatavošanai, lai pavasarī varētu veikt sēju daudz lielākos apjomos. Tas nosegtu iekšējā tirgus vajadzības un mēs spētu saglabāt tendenci pašiem sevi nodrošināt ar pārtikas graudiem.

— Vai tas nozīmē, ka rudzi tomēr būs jāiepērk?

— Līdz jaunam gadam par šo tematu negribētos runāt, bet domāju, ka pie šī jautājuma būs jāatgriežas.

— Zemnieki var iebilst, ka šoruden bija grūtības ar graudu nodošanu, cenas arī zemākas...

— Šodien nav nevienas tonnas nepārdotu kvalitatīvu graudu. Tie, kuriem izdevās šajā situācijā novākt labus graudus tos arī realizēja. Lielākā daļa zemnieku, kaut arī sadīgušus, kviešus novāca. Šos sadīgušos graudus daļēji var izmantot lopbarībai un spirta ražošanai.

Tomēr jārunā par to, ka izveidojies paradums, kas kļuvis jau par sistēmu, ka nesagatavotu tirgus preci mēs gribam realizēt par augstām cenām. Ja vēlamies noturēt augstu cenu, tad jāsagatavo arī labā prece. Vajadzēs pie šīs domas pierast un tā strādāt.

— Kā liecina statistikas dati, piena un gaļas produkcijas ražošana gan paplašinās, bet vienlaikus grūtības ar tās realizāciju.

— Esam uzsākuši ļoti strauju augšupeju laikā, kad tirgus ir ierobežots. Tāpēc atkal saasinās jautājums par ārējā tirgus meklēšanas iespējām. Domāju, ka svarīgākais ir tas, ka ir noslēgts brīvās tirdzniecības līgums ar Lietuvu un Igauniju. Mēs to varam kritizēt, vai tas ir labs, vai slikts, tomēr līgums ir noslēgts, un tam ir jādarbojas. Brīvā tirdzniecības līguma ietvaros valstīm savā starpā jāatrod mehānismi, kā nodrošināt daudzmaz līdzvērtīgus ražošanas apstākļus. No valstiskā viedokļa — ja ir līdzvērtīgs tirgus, jābūt līdzvērtīgiem ražošanas apstākļiem. Mēs pārmetam kaimiņvalstīm par dažiem produkcijas veidiem un pārdošanu par dempinga cenām, tāpat arī mēs saņemam pārmetumus par atsevišķiem produktiem. Tāpēc šo tirgu jācenšas izlīdzsvarot. Piemēram, Igaunija savu tirgu necenšas stingri turēt, drīzāk tur viss ir uz nullēm. Kā mēs strapvalstu sarunās konstatējām, šobrīd ar dažādiem paņēmieniem mūsu tirgu visvairāk iespaido lietuvieši. Tāpēc arī te jāpanāk līdzvērtīga situācija. Tomēr ceru, ka vienosimies par šiem strīdīgajiem jautājumiem un atradīsim zelta vidusceļu.

— Vai Latvijas iestāšanās Pasaules tirdzniecības organizācijā pavērs plašāku tirgu arī lauksaimniekiem?

— Jā, katrā ziņā līdzdalība Pasaules tirdzniecības organizācijā zināmā mērā būs garants vienādiem nosacījumiem ar pārējiem tirdzniecības partneriem. Iesaistoties partnerattiecībās, vienmēr ir dialogs un notiek vienošanās par abpusēji pieņemamiem tirgus nosacījumiem. Jārēķinās arī ar to, ka dažviet Latvijai būs arī jāpiekāpjas.

— Kvotas mums tā kā būtu, bet Eiropas Savienības piedāvātās iepirkuma cenas ir ļoti zemas un tāpēc neizdevīgas.

— Tāda ir pašlaik valdošā tendence, kad pārtikas cenas pasaules tirgū ir ļoti nokritušās. Savā ziņā tai ir saistība ar Āzijas krīzi un ar pārējiem tirgiem. Tāpēc nozīmīgāka kļūst valsts dotāciju daļa, bet to nosaka katras valsts varēšana. Eiropas Savienība savā iekšienē šo līdzsvarošanu veic savu iespēju robežās, kas šobrīd ir daudz lielāka nekā Latvijai. Te nu ir situācija, kad mēs sakām "nē" Eiropas Savienībai, bet no otras puses — izturēt šādu konkurenci nespējam, ja vien nesākam sadarboties uz līdzvērtīgiem nosacījumiem.

— Nozīmīgs jautājums ir muitas tarifu kvotas.

— Kvotas tiek iezīmētas. ņemot vērā, kādas tās būs tobrīd, kad mēs būsim iestājušies Pasaules tirdzniecības organizācijā. Tad nāksies domāt par muitas tarifu kvotu vienādošanu un izlīdzināšanu, kā tas ir attiecīgiem produkcijas veidiem Pasaules tirdzniecības organizācijas līgumā. Šajā līgumā noteikts, ka katru gadu par zināmu daudzumu šie tarifi ir jāsamazina.

— Runājot par tranzīta kravām, vai jūs saskatāt lielu ieinteresētību un atbalstu no valsts institūciju puses, lai nekas no caurvešanai paredzētā nepaliktu mūsu tirgū?

— Jā, uzsākta laba sadarbība ar Valsts ieņēmumu dienesta institūcijām, kuras nodrošina šo kravu ceļošanu pa Latviju, lai nekas "nenobirst" un "neaizķeras". Tas ir darbs, kas iepriekšējos gados nav bijis tik daudz akcentēts. Izveidojies spēcīgs un sazarots nelegālo preču izplatības tīkls, kas būtu jāatklāj, jo neko lielu nedod, ja tiek izņemts viens posms.

— Kādi būtu Lauksaimniecības programmā akcentētie galvenie attīstības virzieni 1999. gadā?

— Tas ir dokuments, kurā mēs esam apkopojuši savstarpēji saistītos ražotāju, zinātnieku un ministriju viedokļus, lai noteiktu galvenos lauksaimniecības attīstības veidus. Saskatu attīstības iespējas piensaimniecībā. Vēl daudz jāstrādā pie programmas tālākas izstrādes, jo visos virzienos esam atdūrušies pie galvenās problēmas — ārējā tirgus. Vēl nav izstrādāts mehānisms šī jautājuma sakārtošanā un atrisināšanā.

— Droši vien jāveltī liela vērība daudziem citiem ražošanas jautājumiem pašu valstī?

— Jā, pastiprināta uzmanība veltāma apmācību sistēmai. Jāiemāca zemkopjus strādāt pēc iespējas racionālāk un kvalitatīvāk. Mūsu galvenais uzdevums, ražojot jebkuru produkcijas veidu, ir samazināt tā pašizmaksu, jo citādi Eiropas Savienībā mums nebūs ko darīt.

Jāpiebilst, ka esam ļoti pavirši attiecībā pret produkcijas kvalitāti un tās drošumu. Jo vairāk un ciešāk iekļaujamies Eiropas kopējā tirgū, jo lielāks uzsvars liekams uz kvalitātes rādītājiem. Mēs vairs nevaram raudzīties uz šīm lietām tik pavirši, kā esam pieraduši. Ja uzņēmums ir ieguvis kvalitātes sertifikātu, tad nedrīkst darīt kaut ko nepieņemamu. Tas nekavējoties tiek atmaskots, un sodi par šādu rīcību var būt ļoti bargi, kas mūsu valstij var radīt ļoti lielus zaudējumus. To mēs bieži vien neapzināmies.

— Kādi sagatavošanās darbi veicami Zemkopības ministrijai, gatavojoties iestājai Eiropas Savienībā?

— Domāju, ka mūsu ministriju uzbūve jāveido līdzīga Eiropas Savienības ģenerāldirektorātu funkcijām, tad šī saruna veidojos kā starp līdzīgiem. Ir daudzi jautājumi, kas sadalās, piemēram, vienai ministrijai strādājot ar diviem ģenerāldirektorātiem. Vai arī, ja Briseles ģenerāldirektorāts strādā ar vairākām ministrijām, līdz ar to koordinācija un virzība uz priekšu būs daudz lēnāka nekā tā varētu būt. Tāpēc pašlaik veidojam fondu pārvaldes aģentūru, kas strādās un koordinēs darbību Eiropas Savienības strukturālajos fondos.

Vēl pirms iestāšanās šajos fondos jārunā diviem savstarpēji saistītiem jautājumiem. Divas no četrām programām — pārtikas kvalitātes paaugstināšanas nodrošināšana, kas saistīta ar pārtikas pārstrādes uzņēmumu konkurētspējas un kvalitātes nodrošināšanas paaugstināšanu un otra — lauku attīstība, tā tas ir nolemts arī Eiropas Savienības komisijās, pārrauga Zemkopības ministrija. Līdz ar to ministrijā tiek veidota institūcija, kas nodarbosies ar projektu izstrādāšanu, koordinēšanu, lai pēc tam palīdzētu tos aizstāvēt Briselē.

— Vai lauku attīstības projekta īstenošanā nav nepieciešama sadarbība ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju?

— Ko tas nozīmēs, kad divas ministrijas gatavos vienu projektu? Noteikti ir jābūt vienam koordinatoram, kurš par to uzņemas atbildību. Lai nebūtu tā, ka sākam mētāt bumbu viens otram, un rezultātā nav uz priekšu virzības. Esam vienojušies ar ministru Anatoliju Gorbunovu, un precizējam funkciju sadali. Arī Briselē ir divi ģenerāldirektorāti, kur viens atbild par lauku un otrs — par reģionālo attīstību. Sakarā ar šo funkciju precizēšanu, Ministru kabineta sēdē vēl netika apstiprināta organizācijas pārvaldes institūcija.

— Taču lauku attīstībai paredzētos kredītus uzņēmēji jau var saņemt?

— Jā, tas ir lauku attīstībai, bet šie Eiropas Savienības strukturālie fondi sāks savu darbību ar 2000. gadu. Tādējādi mums ir palicis maz laika — 1999. gada vasarā jābūt izstrādātiem projektiem, jo sākas aizstāvēšanas cikls Briselē.

— Šis gads iezīmīgs arī ar to, ka atskatījāmies uz jaunās zemniecības veidošanās desmitgadi.

— Mēs konstatējām, ka notikušas būtiskas izmaiņas lauksaimniekā, mūsu zemniekā. No vienas puses viņš ir iemācījies būt atbilstošs jauna veida Eiropas standartiem un prasībām. No otras puses mēs redzam, ka daudziem zemkopjiem nav attiecīgās izglītības, arī veiksmes, un viņi šajā procesā nespēj iekļauties. Tāpēc būs liels darbs turpināt tālāk veidot šo stipro, stabilo un dzīvotspējīgo zemniecību, kas strādās ļoti plašās un daudzās nozarēs — ne tikai tradicionālajās, bet arī mums neierastās, un kuri spēs ražot pietiekami zemas pašizmaksas un augstas kvalitātes produkciju. To arī gribu novēlēt!

Ingrīda Rumbēna,

"LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"