Zvērināta advokāta palīdze

Evelīna Baumane – Šķerberga:

Par Eiropas Savienības pilsonību

Ideja par zināma veida Eiropas politisko vienību ir vairāk nekā piecus gadsimtus sena. Pirmais to ierosināja čehu karalis Jirži Podebrads (1420–1471), kurš aicināja galvenos Eiropas monarhus apvienoties cīņai pret Romas pāvesta intrigām un turku iebrucējiem.1

Otrais Eiropas apvienošanās idejas vilnis saistīts ar XIX gadsimta vidu, bet trešais datējams ar laiku tūlīt pēc Pirmā pasaules kara. Par šo Eiropas apvienošanās ideju runāja gan Viktors Igo 1849.gada miera kongresa laikā, gan rakstīja grāfs Koudenhofs–Kalegri savā 1926. gadā izdotajā grāmatā "Pan—Eiropa", gan V.Ļeņins savā darbā "Par Eiropas Savienoto Valstu lozungu".

Eiropas Savienības pilsonības nodibināšana ir viens no līguma par Eiropas Savienību (ES) mērķiem. Līguma 3.panta daļā, kas nosaka ES mērķus, sacīts: ES ir radīta "dalībvalstu pilsoņu tiesību un interešu aizsardzības pastiprināšanai, ieviešot savienības pilsonību". Ļoti svarīgs solis šī mērķa sasniegšanā ir Romas līguma papildināšana ar jaunu II daļu "Savienības pilsonība". Pirmsākumi šādiem noteikumiem meklējami galotņu tikšanās laikā Parīzē 1974.gadā.2 Tad arī pirmoreiz tika apspriestas dalībvalstu pilsoņu speciālās tiesības. Pie šī jautājuma atkal atgriezās 1984.gada jūnijā — šoreiz Eiropas Padomes līmenī. 1990.gada 11.jūlijā Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju "Par starpvaldību konferenci sakarā ar parlamenta stratēģiju Eiropas Savienībai", ar kuru tas aicina iekļaut līgumos noteikumus, kas nodrošinātu vienotu Eiropas pilsonības formu attīstību ar tādiem līdzekļiem kā Kopienas pilsoņu vēlēšanu tiesības municipālajās un Eiropas līmeņa vēlēšanās viņu uzturēšanās dalībvalstīs.

Eiropas Savienības pilsoņu jēdziens un statuss

Saskaņā ar Māstrihtas līguma (turpmāk — Līguma) 8.panta 1.daļu katra persona, kurai ir dalībvalsts pilsonība, automātiski kļūst par ES pilsoni. Šī panta iztulkošanā var palīdzēt Deklarācija par starpvaldību konferenci pilsonības jautājumā, kas ir pievienota Māstrihtas līgumam. Saskaņā ar šo deklarāciju, "kad vien līgumā, ar kuru nodibināta Eiropas Kopiena, ir izdarīta atsauce uz dalībvalstu pilsoņiem, jautājums par to, vai personai ir dalībvalsts pilsonība, ir jāatrisina, atsaucoties vienīgi uz attiecīgās dalībvalsts likumdošanu".3

ES pilsoņu statuss noteikts ar Līguma 8.panta 2.daļu: Savienības pilsoņiem ir tiesības, kas piešķirtas, un pienākumi, kas uzlikti ar Līgumu. Māstrihtas līguma 8.A — 8.D pantā ir uzskaitītas tiesības, kādas ES pilsoņiem tiek piešķirtas ar šo līgumu: tiesības uz pārvietošanās un dzīvesvietas brīvu izvēli dalībvalstu teritorijā; tiesības kandidēt un balsot dalībvalstu pašvaldību vēlēšanās, kā arī Eiropas Parlamenta vēlēšanās; tiesības uz jebkuras dalībvalsts diplomātisko un konsulāro aizsardzību trešajā valstī, kurā nav pārstāvēta viņa paša valsts; tiesības iesniegt lūgumus Eiropas Parlamentam un tiesības griezties pie ombudsmena.4 Starp šīm tiesībām dažas tradicionāli ir valstu pilsoņu ekskluzīvās tiesības; dalībvalstu pilsoņiem kā ekskluzīvās vairs palikušas tikai svarīgākās sfēras: militārie pienākumi; tiesības balsot un kandidēt nacionālajās vēlēšanās un darboties valsts dienestā. Tas liecina, ka ļoti būtiska ir EK tiesību daļa, kas Savienības pilsoņiem tieši piešķir tiesības un uzliek pienākumus, kopā ar vispārējām tiesībām uz pārvietošanās un dzīvesvietas izvēles brīvību atstāj valstis atvērtas citiem Savienības pilsoņiem bezprecedenta līmenī. Vēl vairāk, tas uzsver nepieciešamību saskaņot naturalizācijas likumus un ārvalstnieku likumus.

Tiesības uz pārvietošanās brīvību

Līguma 8.A panta 1.daļa nosaka, ka katram Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā, ievērojot ierobežojumus un nosacījumus, kas noteikti Līgumā. Šis noteikums dod vispārēju aizliegumu jebkādai diskriminācijai, atsaucoties uz pilsonību.5

Ņemot vērā, ka jebkuras dalībvalsts pilsoņiem ir tiesības brīvi pārvietoties citas dalībvalsts teritorijā, 8.A pants netieši arī izsaka, ka nedrīkst būt nekāda cita kontrole, izņemot tādu, ko dalībvalsts pieļauj pret saviem pilsoņiem neatkarīgi no tā, vai šī kontrole ir veikta uz robežas vai jebkurā citā dalībvalsts teritorijas vietā.6 Personu atbrīvošana no kontroles dalībvalstu iekšējās robežās, kas noteikta Eiropas Kopienas līguma 7.A pantā, var izrādīties viens no visderīgākajiem līdzekļiem, lai nodrošinātu brīvu pārvietošanos Savienībā.

Aptuveni puse no lūgumiem, kurus Parlaments atzīst par pieņemamiem, tiek nosūtīti Komisijai, kas raksta ziņojumus Parlamentam, norādot veidus, kā lūgumu iesniedzēju izvirzītās problēmas var atrisināt.

TIESĪBAS GRIEZTIES PIE OMBUDSMENA

Līguma 8.D pants bez tiesībām iesniegt lūgumus Eiropas Parlamentā dod arī katram Savienības pilsonim tiesības griezties pie ombudsmena. Ombudsmenam ir jāveic izmeklēšana gadījumos, kad Kopienas institūciju darbībās ir pārkāpumi, izņemot tiesu ( Court of Justice ) un I instances tiesu ( Court of First Instance ).

Saskaņā ar 138.E panta 4.daļu Eiropas Parlamentam ir jāpieņem noteikumi, kas regulētu ombudsmena pienākumu izpildīšanu.12 Šādus noteikumus pēc saskaņošanas ar Komisiju Eiropas Parlaments pieņēma 1993.gada 17.novembrī; tiem nepieciešams arī Padomes apstiprinājums. Saskaņā ar šiem noteikumiem Kopienas institūcijām un citiem veidojumiem ir jāsniedz jebkura ombudsmena pieprasītā informācija un jādod tam iespēja iepazīties ar attiecīgajiem reģistriem. Atteikums var būt, ja ir pamatota atsaukšanās uz konfidencialitāti. Tāpat ombudsmenam ir jāļauj iepazīties ar dalībvalstu dokumentiem pēc tam, kad par to informēta attiecīgā dalībvalsts.

MĀSTRIHTAS LĪGUMA NORMU VISPĀRĒJS VĒRTĒJUMS

Māstrihtas līguma normas attiecībā uz Savienības pilsonību pēc savas būtības ir dinamiskas un elastīgas, tāpēc nepilnības, kas atklājas to praktiskajā realizācijā, ir iespējams novērst. Formāli pamats šādiem iespējamiem uzlabojumiem likts paša Līguma tekstā. Balstoties uz ziņojumiem, kuri par Līguma II daļas izpildi reizi trijos gados ir jāsniedz Komisijai (Līguma 8.E pants), Padome, darbojoties vienprātībā pēc Komisijas priekšlikuma un konsultējot Eiropas Parlamentu, var pieņemt normas, lai palielinātu II daļā noteiktās tiesības, rekomendējot šīs jaunās normas pieņemt dalībvalstīm saskaņā ar to attiecīgajām konstitucionālajām prasībām. Zināmu iniciatīvu šai ziņā jau ir parādījis Eiropas Parlaments, ierosinot EK līguma II daļu papildināt ar diviem jauniem pantiem — 8.F un 8.G .13

1994.gadā Līgumā galīgi tika nostiprinātas normas par to, ka Eiropas Savienības pilsoņi var balsot un piedalīties vēlēšanās jebkurā Savienības valstī, kurā tobrīd viņi uzturas; atrodoties ārpus Eiropas Savienības dalībvalstu teritorijas, Savienības pilsoņi var prasīt diplomātisko un konsulāro palīdzību jebkurā Eiropas Savienības valsts pārstāvniecībā; Eiropas Savienībai ir jārespektē cilvēktiesības, kuras garantē Eiropas Cilvēktiesību konvencija un kuras izriet no konstitucionālajām tradīcijām, kas pieņemtas ES dalībvalstu starpā.14

Eiropas Savienības pilsoņiem ļoti bieži pat nav zināms, ka viņiem pieder kaut kādas "īpašas" tiesības, jo šo tiesību lielākā daļa ir acīmredzama un pašsaprotama. Piemēram, fermeriem ir tiesības uz garantētām cenām savai produkcijai, tadējādi viņiem tiek garantēti arī noteikti ienākumi. Zvejniekiem arī ir šādas tiesības. Tirgotāji var uzskatīt kopīgo Eiropas Savienības tirgu par savu potenciālo tirgu, un tādā veidā viņi var tirgot jebkurā Savienības valstī un pārdot vienalga ko jebkurā Savienības vietā bez daudzuma ierobežojumiem vai nodokļiem importam. Industriālo nozaru pārstāvji ir tiesīgi nodibināt filiāles jebkurā Eiropas Savienības vietā, ja vien viņi redz labvēlīgas attīstības iespējas savām sabiedrībām, kā arī ir tiesīgi pārvietot to kapitālu starp šīm filiālēm bez ierobežojumiem. Juristi, arhitekti, ārsti utt. var nodibināt savu praksi un praktizēt savu profesiju jebkurā Savienības valstī.

Vienkārši strādnieki var meklēt darbavietu jebkurā Savienības valstī, iekārtot savas mājas tajā valstī, kurā viņi ir apmetušies strādāt, atvest uz turieni savas ģimenes un palikt šajā valstī pat tad, ja viņi zaudē savu darbavietu. Strādniekiem ir tādas pašas tiesības uz sociālajām garantijām kā šīs Savienības valsts pilsoņiem. Strādnieka ģimenes locekļi var palikt šajā valstī pat pēc strādnieka nāves. Strādnieku sociālās garantijas iekļauj sevī tiesības uz atvaļinājumu, tiesības veidot arodbiedrības, bezmaksas izglītību viņu bērniem utt. Visas iepriekš minētās tiesības izriet no Māstrihtas līguma 7.panta, kurš aizliedz diskrimināciju uz nacionalitātes pamata.

Kā jau tika minēts, Eiropas Savienības pilsoņi var brīvi ceļot Eiropas Savienības dalībvalstu teritorijā. Šīs tiesības liekas tik acīmredzamas, ka dažkārt aizmirstas, ka tās parādījās tikai piecdesmitajos gados un vēl joprojām ir svešas lielākajai pasaules valstu daļai. Lai nodrošinātu šo pārvietošanās tiesību efektīvu izmantošanu, ir jānodrošina drošības garantijas, kā arī jāvienkāršo un pat jāatceļ dažādi administratīvie ierobežojumi. Visi šie noteikumi tika izpildīti lielākā Eiropas valstu daļā tikai 80. gadu beigās.15

1998.gada 26.februārī Latvijas Republikas Saeima izskatīja "Grozījumus Farmācijas likumā". Grozījumus iesniedza Sociālo un darba lietu komisija. Vienu no grozījumu priekšlikumiem bija izstrādājusi Latvijas Republikas Labklājības ministrija. Tā ierosināja izteikt Farmācijas likuma 58.pantu šādā redakcijā: "Saņemt farmaceita un farmaceita asistenta profesionālās kvalifikācijas sertifikātu ir tiesības Latvijas pilsoņiem un Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem, kuri prot valsts valodu, ir ieguvuši augstāko vai vidējo farmaceitisko izglītību un kuriem ir vismaz triju gadu darba stāžs specialitātē." Šis priekšlikums netika atbalstīts. Pirmo reizi Latvijā tik augstā līmenī tika runāts par Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem, kuri varētu strādāt Latvijā. Rodas daži papildu jautājumi: vai Latvijā atradīsies speciālisti, kuri varēs novērtēt ārzemju speciālistu zināšanu un profesionalitātes līmeni, un kāda institūcija nodarbosies ar šo jautājumu; vai Latvijas farmaceitu zināšanas var salīdzināt ar Eiropas farmaceitu zināšanu līmeni; vai ar trim darba stāža gadiem tiek domāta specializācija Latvijā vai Eiropā? Uz šiem jautājumiem Labklājības ministrija atbildes nesniedz.

EIROPAS SAVIENĪBA UN LATVIJA

1995.gada 13.oktobrī Latvija iesniedza savu pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā, un 1995.gada 30.oktobrī Ministru kabinets nolēma īstenot procedūru, kura norādīta Līguma O pantā, kas paredz konsultēšanos ar Eiropas Komisiju.

Eiropas līgums paredz nediskriminējošu attieksmi pret darbiniekiem, kas oficiāli nodarbināti (kā arī pret viņu ģimenēm). Tas paredz sociālā nodrošinājuma tiesību uzkrāšanos vai nodošanu un mudina dalībvalstis slēgt divpusējus līgumus ar Latviju par pieeju darbaspēka tirgum pārejas perioda laikā.

Brīva strādnieku kustība ir viena no pamatbrīvībām, kas paredzēta Līgumā; brīvība strādāt noteiktās profesijās (piemēram, juridiskajā sfērā vai medicīnā) tomēr var tikt pakļauta noteiktiem nosacījumiem, piemēram, kvalifikācijai. Atkarībā no situācijas kvalifikācijas neatbilstību var risināt ar koordinācijas palīdzību vai izmantojot savstarpējās atzīšanas principu. Līgums arī garantē dibināšanas brīvību, un tā attiecas uz individuālo uzņēmumu un firmu ekonomiskām aktivitātēm.

Brīva dzīvesvietas izvēle var tikt pakļauta minimāliem nosacījumiem attiecībā uz resursiem un veselības apdrošināšanu, ja persona nestrādā profesijā attiecīgajā valstī.

Ārvalstu pilsoņiem Latvijas darbaspēka tirgus var būt pieejams tikai tad, ja viņi ieguvuši darba atļauju un ierobežotu dzīvošanas atļauju uz laiku, kas noteikts darba līgumā. Darba atļauju var iegūt, ja vakanta darbavieta reģistrēta Nodarbinātības valsts dienesta vietējā nodaļā vienu mēnesi un ja nav pieteikušies citi strādnieki ar atbilstošu kvalifikāciju. Šī kārtība neattiecas uz vadītājiem, direktoriem, ārzemju ekspertiem un ārvalstu līgumdarbiniekiem un speciālistiem noteiktos apstākļos. Ierobežotas dzīvošanas atļaujas gadījumā šī atļauja tiek piešķirta arī ārvalstnieka vai nepilsoņa ģimenes locekļiem.

Runājot par profesionālo kvalifikāciju savstarpēju atzīšanu, eksistējošie likumi par zobārstu, ārstu, veterināru, ķirurgu, arhitektu, vecmāšu un māsu izglītību un mācību tikai nedaudz atbilst Savienības nosacījumiem. Turklāt Latvijai jāveido piemērošanas struktūras.

Runājot par profesionālo kvalifikāciju savstarpēju atzīšanu, ir nepieciešama sadarbība ar ekspertiem no ES valstīm, lai nodrošinātu attiecīgo kursu ilguma un struktūras atbilstību, un būs vajadzīga ļoti ilgstoša un intensīva reformu ieviešana, ja pamatlikumi jāievieš vidēji ilgā laika periodā. Tomēr jāņem vērā, ka specifisku izglītības struktūru reformas pēc savas dabas paredz to ieviešanai vairākus gadus.

Lai Latvijas normatīvie akti atbilstu pamatlikumiem par brīvu personu kustību, tajos jāievieš vairāki grozījumi. Attiecībā uz profesionālo kvalifikāciju savstarpēju atzīšanu jāpaātrina nepieciešamo tiesisko un piemērošanas pasākumu sagatavošana, ja tā jāievieš vidēji ilgā laika periodā.16

Brīva personu kustība ES Līguma 7.A panta nozīmē, t.i., personu pārbaužu atcelšana uz iekšējām robežām neatkarīgi no viņu tautības Savienībā vēl pilnīgi nav ieviesta. Personu pārbaudes atcelšana saistīta ar vairāku papildu pasākumu īstenošanu, daži no tiem dalībvalstīm vēl jāapstiprina un jāievieš. Tomēr personu pārbaužu atcelšanu uz iekšējām robežām jau ieviesušas dažas dalībvalstis, parakstot Šengenas konvenciju (7 dalībvalstis to jau īstenojušas, un vēl 6 strādā pie tā).

Latvija izteikusi vēlmi un gatavību pildīt Šengenas pamatlikumu nosacījumus. Tā sākusi tam gatavoties, un tāpēc griezusies pēc palīdzības pie dalībvalstīm, it īpaši saistībā ar robežkontroles nostiprināšanu.

KOPSAVILKUMS

ES pilsoņu statuss noteikts Māstrihtas līguma 8.panta 2.daļā: Savienības pilsoņiem ir tiesības, kuras piešķirtas, un pienākumi, kuri uzlikti ar Līgumu.

Māstrihtas līguma 8.A–8.D pantā ir uzskaitītas tiesības, kuras ES pilsoņiem tiek piešķirtas ar šo līgumu: tiesības uz pārvietošanās un dzīvesvietas brīvu izvēli dalībvalstu teritorijā; tiesības kandidēt un balsot dalībvalstu pašvaldību vēlēšanās, kā arī Eiropas Parlamenta vēlēšanās; tiesības uz jebkuras dalībvalsts diplomātisko un konsulāro aizsardzību trešajā valstī, kurā nav pārstāvēta viņa paša valsts; tiesības iesniegt lūgumus Eiropas Parlamentam un tiesības griezties pie ombudsmena.

Vienlaikus eksistē arī dalībvalstu pilsoņu ekskluzīvās tiesības: tiesības balsot un kandidēt nacionālajās vēlēšanās un darboties valsts dienestā, kā arī militārie pienākumi.

Brīvu pārvietošanos Savienības robežās nodrošina personu atbrīvošana no kontroles dalībvalstu iekšējās robežās.

Māstrihtas līguma 8.A pants netieši nosaka, ka nedrīkst būt nekāda cita kontrole, izņemot tādu, ko dalībvalsts pieļauj pret saviem pilsoņiem, neatkarīgi no tā, vai šī kontrole ir veikta uz robežas vai jebkurā citā dalībvalsts teritorijas vietā.

ES pilsoņu tiesības uz dzīvesvietas izvēli Kopienas likumdošanā bija noteiktas arī pirms Māstrihtas līguma. Pašreiz šīs tiesības regulē vairāki noteikumi un direktīvas. Eiropas Padome savukārt var pieņemt noteikumus nolūkā sekmēt šo tiesību īstenošanu.

Romas līguma 8.B panta 2.daļa dod Savienības pilsoņiem tiesības piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās tajā dalībvalstī, kurā viņi dzīvo, pat ja viņi nav tās valsts pilsoņi, paredzot diskriminācijas nepieļaušanu starp valsts pilsoņiem un nepilsoņiem; paredz Savienības pilsoņu brīvu vietas izvēli, kurā viņi vēlas balsot vai kandidēt, nevienam neļaujot balsot vai kandidēt divās vietās; paredz abpusēju diskvalifikācijas noteikumu atzīšanu.

Gan individuālo, gan kolektīvo pilsoņu lūgumu pieņemšana Eiropas Parlamentā notiek jau vairākus gadus. Lūgumu lielākā daļa ir saistīta ar apkārtējās vides aizsardzību, sociālo drošību, ierobežojumu atcelšanu un nodokļiem. Lielākā lūgumu daļa tiek nosūtīta komisijai, kas raksta ziņojumus parlamentam, norādot veidus, kādos lūgumu iesniedzēju izvirzītās problēmas var atrisināt.

Eiropas Savienības pilsoņiem ir iespēja griezties pie ombudsmena. Ombudsmenam ir jāveic izmeklēšana gadījumos, kad Kopienas institūciju darbībās ir pārkāpumi, izņemot tiesu un pirmās instances tiesu. Māstrihtas līguma normas paredz, ka Kopienas institūcijām un citiem veidojumiem ir jāsniedz jebkura ombudsmena pieprasītā informācija un jādod iespēja iepazīties ar attiecīgajiem reģistriem. Atteikums iespējams, ja ir pamatota atsaukšanās uz konfidencialitāti.

Māstrihtas līguma noteikumi nodrošina tiesības kandidēt municipālajās vēlēšanās ikvienam Savienības pilsonim, kurš dzīvo dalībvalstī, kuras pilsonis viņš nav, ar tādiem pašiem nosacījumiem kā tās valsts pilsoņiem.

Māstrihtas līguma normas attiecībā uz Savienības pilsonību pēc savas būtības ir dinamiskas, tāpēc nepilnības, kas atklājas to praktiskajā realizācijā, ir iespējams novērst. Pamats šādiem iespējamiem uzlabojumiem likts pašā Līguma tekstā. Balstoties uz ziņojumiem, kuri par līguma II daļas izpildi reizi trijos gados ir jāsniedz Komisijai, Padome, darbojoties vienprātībā pēc Komisijas priekšlikuma un konsultējot Eiropas Parlamentu, var pieņemt normas, lai palielinātu II daļā noteikto tiesību apjomu, rekomendējot šīs jaunās normas pieņemt dalībvalstīm saskaņā ar to attiecīgajām konstitucionālajām prasībām.

1997.gada jūnijā Latvija, kas kopš 1995.gada februāra ir Eiropas Padomes dalībvalsts, ratificēja Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un gandrīz visus tās papildprotokolus (izņemot 6.protokolu — par nāves sodu). Tas, starp citu, indivīdiem dod iespēju meklēt palīdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ja uzskata, ka viņu tiesības, ko šī konvencija garantē, ir aizskartas.

Latvijā pastāv problēma ar Latvijā dzimušo mazgadīgo bezvalstnieku naturalizāciju. Šai sakarā Latvijas institūcijām ir jāsaprot, ka, atvieglojot Latvijā dzimušo mazgadīgo bezvalstnieku naturalizāciju, Latvija varēs ātrāk pievienoties Eiropas Padomes pieņemtajai Eiropas Pilsonības konvencijai.

1997.gada jūnijā Latvija ratificēja 1951.gada Ženēvas konvenciju un ir pieņēmusi likumu par patvēruma meklētājiem. Muceniekos top jauns patvēruma meklētāju un bēgļu uzņemšanas centrs, ko atbalsta tā radīšanas ierosinātāji — Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programma un ANO augstais komisārs bēgļu lietās.

Latvijai ir līgumi par bezvīzu režīmu ar Lielbritāniju, Īriju, Dāniju un Islandi, Norvēģiju, Zviedriju un Somiju. Līgumi par bezvīzu režīmu noslēgti arī ar vairākām Viduseiropas valstīm, ar Lietuvu un Igauniju, ar kurām izveidota kopīga bezvīzu ceļošanas zona. Latvija no ES ir pārņēmusi to trešo valstu sarakstu, uz kurām nepieciešamas vīzas. Latvijai ir atpakaļuzņemšanas līgumi ar Igauniju, Lietuvu, Dāniju, Zviedriju, Somiju un Islandi. Tomēr nav oficiāla divpusēja atpakaļuzņemšanas līguma ar Krieviju.

Latvijā pastāv organizēta noziedzība narkotiku tirdzniecības, sieviešu tirdzniecības, prostitūcijas un kontrabandas jomā; tiek izmantota vardarbība un izspiešana.17 Lai organizētās noziedzības apkarošana kļūtu sekmīgāka, Latvija gatavo vietējos likumus, kas nepieciešami, lai pievienotos 1990.gada Konvencijai par naudas atmazgāšanu.

Latvija ratificējusi galvenās starptautiskās konvencijas, kas attiecas uz narkotikām, un pieņēmusi savus vietējos likumus, piemēram, par psihotropajām vielām.

Latvijas likumos attiecībā uz pilsonību, robežkontroli, muitu utt. joprojām ir nopietni robi, kas jāaizpilda. Jāveic pasākumi, kas uzlabotu robežkontroli, nostāju pret patvēruma meklētājiem un organizētās un finansiālās noziedzības apkarošanu.

Galvenās institucionālās problēmas sakņojas resursu ierobežotībā un pieredzējušu darbinieku, kā arī vadības trūkumos, kas rada darbības neefektivitāti un korupciju. Nepieciešams, lai kļūtu lielāks to Latvijas amatpersonu skaits, kurām būtu pieredze praktiskajā sadarbībā ar tieslietu un iekšlietu speciālistiem Eiropas Savienībā. Pašreiz Latvijas valdība strādā pie institūciju sagatavošanas dalībai ES tieslietu un iekšlietu procesā. Šajā darbā Latvijai būs jāiegulda lielas, ilglaicīgas pūles.

1 LPE, Rīga, 1986.g., 8.sēj., 27.lpp.

2 "Report from the Commission of the European Communities on the Citizenship of the Union (21 Dec.,1993)", Eiropas pādomes 1994.gada 6.septembra izdevums.

3 Turpat

4 "Citizenship of the EU in the Context of the Draft EC on Nationality", EP, 06.09.1994.

5 "Report ... " (sk. 2.atsauci)

6 Turpat

7 Turpat

8 Turpat

9 Turpat

10 Turpat

11 Turpat

12 Turpat

13 "1993 The New Treaties European Parliament proposals ", p.85

14 "People`s Europe", Europe from A to Z, W.Weidenfeld, W.Wessels,1997,p.183

15 "Handbook of European Union", Nicholas Moussis,1995, p.298–299

16 "Eiropas Komisijas atzinums par Latvijas pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā", ‘’Latvijas Vēstnesis", 1997.gada 7.augusts

17 "Eiropas Komisijas atzinums par Latvijas pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā", "Latvijas Vēstnesis", 1997.gada 8.augusts