Zvērināta advokāta palīdze

Evelīna Baumane – Šķerberga:

Par Eiropas Savienības pilsonību

Tiesības uz dzīvesvietas izvēles brīvību

Līguma 8.A panta 1.daļa nosaka, ka Savienības pilsonim ir tiesības uz dzīvesvietas izvēles brīvību dalībvalstu teritorijā. Uzreiz jāpiebilst, ka tiesības uz dzīvesvietas izvēli Kopienas likumdošanā bija noteiktas arī pirms Māstrihtas līguma. Piemēram, EP 1990.gadā pieņēma trīs šīs tiesības regulējošas direktīvas: direktīvu 90/365/EEC par darbinieku un pašnodarbināto personu, kuras ir izbeigušas savu nodarbošanos, tiesībām uz dzīvesvietu un direktīvu 90/366/EEC par studentu tiesībām uz dzīvesvietu (pēdējo pārstrādātā variantā pieņēma atkārtoti 1993. gada 29.oktobrī)7. Pašreiz tiesības uz dzīvesvietu nosaka vairāki noteikumi un direktīvas, un Komsija ir nodomājusi ieteikt šos aktus kodificēt.

Attiecībā uz ES pilsoņu tiesībām brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu dalībvalstu teritorijā Eiropas Padome var pieņemt noteikumus nolūkā sekmēt šo tiesību realizēšanu. Izņemot Līgumā noteiktos gadījumus, EP ir jārīkojas vienprātīgi, izlemjot Komisijas priekšlikumu, kā arī saņemot Eiropas Parlamenta piekrišanu.

Vēlēšanu tiesības municipālajās vēlēšanās

Līguma 8.A panta 1.daļa nosaka, ka katram Savienības pilsonim, kurš dzīvo dalībvalstī, bet nav tās pilsonis, ir tiesības balsot un kandidēt tās dalībvalsts municipālajās vēlēšanās, kurā viņš dzīvo, ar tādiem pašiem nosacījumiem kā tās valsts pilsoņi. Diskusijas par šādām tiesībām iesākās 70. gados.8 1974.gada jūnijā Parīzes galotņu tikšanās laikā darba grupai tika uzdots izstrādāt "speciālas tiesības" dalībvalstu pilsoņiem. Bet, kad 1975.gadā Komisija par šo tēmu iesniedza ziņojumu, kas, starp citu, noteica arī tiesības balsot un kandidēt vietējās vēlēšanās, to Eiropas Padome uzņēma nelabvēlīgi. Neraugoties uz to, Komisijas ierosināto ideju pārņēma Eiropas Parlaments. 1986.gadā Komisija iesniedza parlamentam pēc tā lūguma ziņojumu par Kopienas pilsoņu vēlēšanu tiesībām vietējās vēlēšanās. Parlaments lūdza Komisiju rīkoties nekavējoties, un 1988.gadā Komisija iesniedza priekšlikumu direktīvai par Kopienas pilsoņu vēlēšanu tiesībām vietējās vēlēšanās viņu dzīvesvietas dalībvalstī. Padome apturēja priekšlikuma apspriešanu, ņemot vērā, ka Starpvaldību konference gatavoja projektu Līgumam par Eiropas Savienību.

Vēlēšanu tiesības Eiropas parlamenta vēlēšanās

Romas līguma 8.B panta 2.daļa dod Savienības pilsoņiem tiesības piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās tajā dalībvalstī, kurā viņi dzīvo, pat ja viņi nav tās valsts pilsoņi. Šo tiesību izpildīšanas detalizētāks regulējums saskaņā ar Līgumu Padomei bija jāpieņem līdz 1993.gada 31.decembrim, darbojoties vienprātībā gan par Komisijas priekšlikumu, gan pēc Eiropas Parlamenta konsultēšanas. Īsi pirms šī beigu termiņa 1993.gada 6.decembrī Padome arī pieņēma direktīvu tādā formā, kā to piedāvāja Komisija. Pēdējais priekšlikums paredz sekmēt pilsoņu vēlmi izmantot 8.B panta 2.daļā noteiktās tiesības un ir balstīts uz sekojošo:

* minimāls noteikumu daudzums, kas novērš nacionālo sistēmu harmonizāciju;

* diskriminācijas nepieļaušana starp valsts pilsoņiem un nepilsoņiem;

* Savienības pilsoņa brīva vietas izvēle, kurā viņš vēlas balsot vai kandidēt;

* nevienam neļaut balsot divreiz vai kandidēt divās vietās;

* abpusēja diskvalifikācijas noteikumu atzīšana.9

Dalībvalstīs, kurās citu dalībvalstu pilsoņu skaits pārsniedz 20% no kopējā balsstiesīgo skaita, Komisija paredz izņēmumus vispārējās prasībās. Tāpat izņēmumi ir paredzēti dalībvalstīm, kuras citu dalībvalstu pilsoņiem dod tiesības balsot savu parlamentu vēlēšanās. Šāda izņēmumu izdarīšana atbilst Līguma 8.B panta 2.daļas noteikumiem.

Diplomātiskā un konsulārā aizsardzība

Līguma 8.C pants Savienības pilsonim dod tiesības trešās valsts teritorijā, kurā nav pārstāvēta dalībvalsts, bet kuras pilsonis viņš ir, būt apveltītam ar jebkuras dalībvalsts diplomātisko un konsulāro iestāžu aizsardzību ar tādiem pašiem nosacījumiem kā valsts pilsoņiem. Tā kā Līgums nosaka, ka šīs aizsardzības nodrošināšanā dalībvalstīm nepieciešamie noteikumi ir jāpieņem un starpvalstu sarunas jāuzsāk līdz 1993.gada beigām, pirms Māstrihtas līguma spēkā stāšanās jau tika uzsākta attiecīgo projektu izstrāde. 1993.gada 29. un 30.martā 241.Politiskā komisija pieņēma "Vadlīnijas nepārstāvēto EK pilsoņu aizsardzībai trešajās valstīs no EK pārstāvniecību puses".10 Šīs vadlīnijas, kas stājās spēkā 1993.gada 1.jūlijā, nosaka, ka trešajā valstī nepārstāvēto dalībvalstu pilsoņi var griezties pie jebkuras dalībvalsts pārstāvniecības pēc palīdzības un iespējamas repatriācijas tādos nelaimes gadījumos kā nāve, avārija, vardarbīgs uzbrukums, smaga slimība vai arests.

Tiesības iesniegt lūgumus

Līguma 8.D pants nosaka, ka katram Savienības pilsonim ir tiesības saskaņā ar 138.D pantu iesniegt lūgumus Eiropas Parlamentam. Šādas normas ietveršana Līgumā nozīmē šo tiesību nostiprināšanu visaugstākajā līmenī, jo gan individuālo, gan kolektīvo pilsoņu lūgumu pieņemšana Eiropas Parlamentā notiek jau vairākus gadus. Pirms Māstrihtas līguma spēkā stāšanās šādas tiesības iesniegt lūgumus bija nostiprinātas Eiropas Parlamenta Procedūras noteikumos.11

Iesniegto lūgumu skaits ar katru gadu pieaug. Lūgumu lielākā daļa ir saistīta ar apkārtējās vides aizsardzību, sociālo drošību, ierobežojumu atcelšanu un nodokļiem.

Aptuveni puse no lūgumiem, kurus Parlaments atzīst par pieņemamiem, tiek nosūtīti Komisijai, kas raksta ziņojumus Parlamentam, norādot veidus, kā lūgumu iesniedzēju izvirzītās problēmas var atrisināt.

Tiesības griezties pie ombudsmena

Līguma 8.D pants bez tiesībām iesniegt lūgumus Eiropas Parlamentā dod arī katram Savienības pilsonim tiesības griezties pie ombudsmena. Ombudsmenam ir jāveic izmeklēšana gadījumos, kad Kopienas institūciju darbībās ir pārkāpumi, izņemot tiesu ( Court of Justice ) un I instances tiesu ( Court of First Instance ).

Saskaņā ar 138.E panta 4.daļu Eiropas Parlamentam ir jāpieņem noteikumi, kas regulētu ombudsmena pienākumu izpildīšanu.12 Šādus noteikumus pēc saskaņošanas ar Komisiju Eiropas Parlaments pieņēma 1993.gada 17.novembrī; tiem nepieciešams arī Padomes apstiprinājums. Saskaņā ar šiem noteikumiem Kopienas institūcijām un citiem veidojumiem ir jāsniedz jebkura ombudsmena pieprasītā informācija un jādod tam iespēja iepazīties ar attiecīgajiem reģistriem. Atteikums var būt, ja ir pamatota atsaukšanās uz konfidencialitāti. Tāpat ombudsmenam ir jāļauj iepazīties ar dalībvalstu dokumentiem pēc tam, kad par to informēta attiecīgā dalībvalsts.

Turpinājums — seko