Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Iekšlietas: Mēs gribam te paši sev likumus lemt

nr. 280/281., 29.09.98.; nr. 282., 30.09.98.; nr. 283., 01.10.98.

Anša Petrevica

(1882—?) laiks

(27.03.1931. – 07.12.1931.)

Trešo reizi ministra krēslā

1930.gadā Saeima pieņēma pilsētu pašvaldības likumu, bet 1931.gada 2.jūnijā, jau Petrevicam piedaloties, Latvijas pilsētu savienības statūtus, kurus A.Kviesis darīja zināmus 15.jūnijā. Statūtu 1.pantā bija sacīts, ka savienības mērķis ir "apvienot pilsētas viņu kopīgo interešu aizstāvēšanai, komunālās pašdarbības attīstīšanai, kopīgu saimniecisku pasākumu nodibināšanai un sekmēšanai un pilsētu pašvaldības darbības pareizai un lietderīgai izveidošanai".

Par savienības biedriem varēja būt visas Latvijas pilsētas. Iestāšanos savienībā izlēma attiecīgās pašvaldības dome.

Savienības darbību vadīja un pārzināja kongresi, padome, valde un revīzijas komisija. Kārtējiem kongresiem vajadzēja notikt ik gadus un to uzdevumi bija:

"— budžeta un pārskatu caurskatīšana un apstiprināšana, kā arī biedru maksu kopsummas noteikšana;

— atalgojuma noteikšana valdes un revīzijas komisijas locekļiem;

— padomes, valdes un revīzijas komisijas locekļu ievēlēšana;

— savienības un pašvaldības darbības jautājumu un kongresā iesniegtu priekšlikumu apspriešana un izlemšana."

Bez tam kongress ievēlē padomi 15 locekļu sastāvā, kā arī 7 locekļu lielu valdi — izpildes orgānu. Valde, bija teikts statūtos, "pārzina savienības darbību, uztur savienības biroju, reprezentē savienību, seko likumdošanai un valdības rīcībai attiecībā uz jautājumiem, kuri saistās ar pilsētu interesēm, pārvalda savienības uzņēmumus, pasākumus un mantu, gādā par kongresa un padomes lēmumu izpildīšanu, sagatavo materiālus kongresiem un padomes sēdēm."

Savienības līdzekļi bija biedru naudas, pabalsti un ziedojumi un dažādi ienākumi, uzraudzību par savienības darbības likumību vajadzēja nodrošināt IeM likumā par biedrībām, savienībām un politiskām organizācijām noteiktā kārtībā.

Plūdu briesmas Latvija nav piedzīvojusi tikai šopavasar. Šī stihiskā dabas nelaime ir piemeklējusi valsti ne vienreiz vien. Īpaši postoši 1929. un 1931.gadā. Un vienmēr cietušajiem palīdzējuši dažādi IeM dienesti.

1931.gada 2.jūnijā Saeimā pieņēma īpašu likumu par palīdzības sniegšanu 1931.gada pavasara plūdos cietušajiem, kuru jau pēc divām dienām izsludināja Valsts prezidents. Likumā bija noteikts, ka plūdos sagrauto vai bojāto ēku atjaunošanai un remontam Valsts zemes un Latvijas hipotēku banka izsniedz bezprocentu aizdevumus uz 3 gadiem no valsts 1931./32.gada budžetā paredzētiem līdzekļiem. IeM uzdevums bija novērtēt plūdos cietušo zaudējumu apjomu, jo tiesības uz šāda veida aizdevumiem bija vienīgi tiem cietušajiem, kuru zaudējumi bija ne mazāk kā 25% no plūdos bojātās mantas vērtības pirms plūdiem. Visām plūdos cietušajām saimniecībām bija izsniedzama no sēklas fonda aizdevuma veidā nepieciešamā sēkla.

Godīgi nokalpojis trešo reizi par ministru, Ansis Petrevics no lielās politikas aizgāja.

Jāņa Kauliņa

(1889—?) laiks

(8.12.1931. – 23.03.1933.)

Vispirms iekšlietu, pēc tam lauksaimniecības ministrs

Biogrāfiskas ziņas sk. "LV" 28.05.98

Pats nozīmīgākais dokuments, pie kura ilgstoši vajadzēja strādāt Kauliņam, kļūstot par valdības locekli, bija pirmreizīgs likums par viņa vadītā resora — Iekšlietu ministrijas (IeM) — iekārtu. Saeima šo likumu pieņēma 1933.gada 10.martā, un Valsts prezidents A.Kviesis to izsludināja 22.martā.

Šā akta 1.pantā bija teikts: "Iekšlietu ministrija uztur un sargā valsts iekšējo kārtību un drošību, pārzina pašvaldību, kultu, konfesiju un būvniecības lietas, apsargā robežas un veic citus uzdevumus, ko viņai uzliek atsevišķi likumi un noteikumi."

IeM galvenās struktūrdaļas bija Administratīvais departaments, Pašvaldības departaments un Būvniecības pārvalde.

Administratīvais departaments, kas bija pats lielākais, pārzināja kārtības, politiskās un kriminālās policijas darbību, robežu apsardzību, pasu, pavalstniecības, ārzemnieku, biedrību, organizāciju un preses lietas un ministrijas grāmatvedību. Tā centrālās iestādes bija: Kriminālpolicijas pārvalde, Politiskā pārvalde, iekšējās apsardzības nodaļa, preses un biedrību nodaļa, pasu nodaļa, ārzemnieku nodaļa, emigrācijas un tūrisma nodaļa un grāmatvedības nodaļa. Pie departamenta pastāvēja un darbojās uz īpašu likumu pamata robežu apsardzības un aizsargu priekšnieks ar saviem štābiem. Departamentam bija tieši padoti vietējo iestāžu priekšnieki: dzelzceļu policijas priekšnieks, prefekti, apriņku priekšnieki un kriminālpolicijas rajonu pārziņi.

Pašvaldības departaments pārzināja pašvaldību, kultu un konfesiju lietas. Tā sastāvā bija pilsētu nodaļa, lauku nodaļa un garīgo lietu pārvalde.

Būvniecības pārvalde pārzināja būvniecības un ugunsgrēku apkarošanas lietas. Tās sastāvā ietilpa būvju nodaļa, būvinspektori un ugunsgrēku apkarošanas inspektors. Pie pārvaldes pastāvēja tehniskā padome un ugunsgrēku apkarošanas padome.

Ar aplūkoto likumu sasaucās Latvijas Republikas Satversmes 81.panta kārtībā izdotie noteikumi par ieroču lietošanu policijas darbībā, kurus 1932.gada 26.jūlijā parakstīja Ministru prezidents Marģers Skujenieks un iekšlietu ministrs. Šaujamos un aukstos ieročus, izpildot dienesta pienākumus, varēja lietot desmit gadījumos. Minēsim dažus no tiem:

— pilsoņu dzīvības un veselības aizstāvēšanai pret uzbrukumu;

— pilsoņu mantas aizsargāšanai pret atklātu uzbrukumu;

— ja apcietināta vai aizturēta persona bēg un uz saucienu "Stāt!" neapstājas;

— ja aizdomās par izdarītu noziedzīgu nodarījumu turētā persona bēg un uz saucienu "Stāt!" neapstājas, izņemot gadījumus, kad izdarīts mazsvarīgs noziedzīgs nodarījums;

— pret personām, kuras uzbrūk ar nolūku atsvabināt apcietinātos ar varu.

Policijas darbinieki, izpildot dienesta pienākumus, varēja lietot gumijas rundziņas (apzīmējumu steks tolaik nelietoja) šādos gadījumos:

— izklīdinot pūli, kas uz policijas uzaicinājumu neizklīst vai ar darbiem apdraud policijas darbiniekus vai pilsoņus, vai traucē sabiedrisku mieru un kārtību;

— aizstāvoties pret personām, kuras uzbrūk bez ieročiem;

— pret personām, kuras uzbrūk pilsoņiem vai policijas darbiniekiem un nepaklausa policijas darbinieku rīkojumam labprātīgi padoties un turpina vardarbību, un kad gumijas rundziņa var atvietot šaujamo vai auksto ieroci.

Bez ieročiem nevarēja iztikt arī uz Latvijas robežām, kur stāvoklis nepavisam nebija ideāls. Par to liecināja valdības rīkojums par pastiprinātas apsardzības stāvokļa pagarināšanu pierobežas joslā, kuru Skujenieks un Kauliņš parakstīja 1932.gada 1.novembrī. Valsts drošības un sabiedriskā miera uzturēšanas labā pastiprinātas apsardzības stāvokli, kas beidzās 15.novembrī, bija nolemts pagarināt uz 6 mēnešiem 15 kilometru garā pierobežas joslā gar Latvijas–Igaunijas robežu uz austrumiem no Kalna Pededzes līdz Latvijas robežai ar PSRS, gar visu Latvijas–PSRS robežu un uz rietumiem no pēdējās gar Latvijas–Polijas robežu līdz Mazbornai, pēdējo ieskaitot.

Pat 30.gadu sākumā Latvijā vēl vajadzēja iestāties par latviešu valodas kā valsts valodas statusu. Šajā sakarā Saeima 1932.gada 21.decembrī pieņēma likumu par atklātiem izziņojumiem, kuru A.Kviesis publiskoja jau pēc trim dienām. Likumā bija noteikts, ka atklātiem izziņojumiem — izkārtnēm, afišām, plakātiem, gaismas reklāmai, iekšzemē pilnīgi vai pa daļai ražoto un Latvijas tirgū apgrozībā laisto preču etiķetēm u.tml. uzrakstiem — jābūt valsts valodā. Ja izziņojumos lieto bez valsts valodas vēl kādu citu valodu, latviešu tekstam ierādāma galvenā vieta, turklāt tam jābūt formas un satura ziņā ne mazākam kā citā valodā.

Tuvojoties 7.Saeimas vēlēšanām, lasītājiem, domājams, būs interesanti uzzināt, ka tikko minētās prasības netika attiecinātas uz baznīcu un lūgšanas namu, kapu un vēsturiskiem uzrakstiem, kā arī uz Saeimas un pašvaldību vēlēšanu atklātiem izziņojumiem. Virs to teksta valsts valodā bija atzīmējams publicētāja nosaukums un izziņojuma raksturs. Izziņojumus, izņemot valsts un pašvaldības iestāžu sludinājumus, nebija atļauts izlīmēt uz kustamas vai nekustamas mantas bez tās īpašnieka piekrišanas. Pretējā gadījumā īpašnieks drīkstēja šos līmējumus noplēst. Ja atklātiem izziņojumiem bija noziedzīgs saturs, ar prokurora rīkojumu to darīja policija.

Kauliņš, ieguvis pieredzi iekšlietu ministra darbā, pēc 15.maija apvērsuma kļuva par lauksaimniecības ministru Ulmaņa vadītajā autoritārajā valdībā.

Gotfrīda Mīlberga

(1887–?) laiks

(24.03.1933. – 18.03.1934.)

Rakstnieks ministra krēslā

Šūpulis kārts Malienā — Alūksnes pagasta Sproģos mazmājas nomnieka ģimenē. Mācījies vietējā pagasta un draudzes skolā. 1907. gadā beidzis Valkas pilsētas skolas pedagoģiskos kursus un 1909. gadā ieguvis mājskolotāja tiesības. Strādājis par skolotāju dažādās Vidzemes vietās. No 1911. līdz 1915. gadam demokrātiskās dienas avīzes "Jaunā Dienas Lapa" korektors un redakcijas loceklis. Literatūrā pazīstams kopš 1904. gada, kad žurnālā "Vārdotājs" publicēts dzejolis "Iz kāda skolnieka dienu grāmatas". Pirmā pasaules kara laikā strādājis Krievijā pie nocietinājumu būvēm. Bermonta uzbrukuma laikā brīvprātīgi iestājies nacionālajā armijā, bijis gan darbvedis un kancelejas priekšnieks, gan Kara ministrijas bibliotekārs un Kara muzeja pārzinis. Lasījis lekcijas karaskolā, virsnieku kursos un artilērijas virsnieku kursos.

Kā Latvijas Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas pārstāvi Mīlbergu ievēlēja 2., 3. un 4. Saeimā. Viņš darbojās mandātu, karalietu redakcijas u.c. komisijās, bieži piedalījās debatēs un referēja par daudziem svarīgiem likumprojektiem — ugunsgrēku apkarošanas likumu, likumu par karaskolu, likumu par kara muzejiem un citiem.

20. gados Mīlbergs bija ne viena vien preses izdevuma redaktors vai redakcijas loceklis. Viņš rediģēja laikrakstus "Vienots Spēks", "Pirmdiena" un "Kurzemes Balss" (1921–1922; 1925–1926; 1926–1929), bija žurnāla "Aizsargs" redaktors un redkolēģijas loceklis (1923–1924), laikrakstu "Latvijas Kareivis" un "Latvija" redakcijas loceklis (1925–1930; 1925–1931). Mīlberga spalva bija neparasti ražīga. Rakstnieks (pseidonīms Skuju Frīdis) un politiķis ne tikai sēdēja parlamentā un redakcijās, bet arī cītīgi mājās pie rakstāmgalda. Tapa desmitiem dzejoļu, feļetonu, stāstu, lugu, romānu un citu literāru darbu, kuru mākslinieciskais līmenis gan ne vienmēr bija pietiekami augsts. Tikko bija beidzies brīvības karš, kad 1921. gadā iznāca Mīlberga sastādīta vērtīga grāmata "Pieminat viņus…", kurā bija sniegtas īsas ziņas par Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušajiem, bezvēsts pazudušajiem un no ievainojumiem mirušajiem karavīriem.

1931. gadā Saeima pieņēma Latvijas pilsētu savienības statūtus, bet Mīlberga ministrēšanas laikā valdība Satversmes 81. panta kārtībā apstiprināja Latvijas lauku pašvaldību savienības statūtus, kurus ministru prezidents Ādolfs Bļodnieks un iekšlietu ministrs parakstīja 1934. gada 16. janvārī. Statūtu 1. punktā bija teikts, ka savienības mērķis ir apvienot lauku pašvaldības:

— tām ar attiecīgiem likumiem un valdības rīkojumiem uzliktu pienākumu sekmīgākai veikšanai;

— saimniecisku pasākumu nodibināšanai un to darbības sekmēšanai;

— pareizai un lietderīgai lauku pašvaldību darbības izveidošanai un pašdarbības ierosināšanai, un

— lauku pašvaldību interešu un tiesību aizstāvēšanai.

Savienības biedri ir visas tās apriņķu un pagastu pašvaldības, kuru valdes un padomes ir nolēmušas savienībā iestāties. Savienības līdzekļi veidojas:

— no apriņķu valžu ikgadīgām iemaksām saskaņā ar budžetu;

— no uzņēmumu un pasākumu peļņas atskaitījumiem;

— no savienības kapitālu un īpašumu ieņēmumiem, un

— no pabalstiem un ziedojumiem.

Organizācijas pārvaldes orgāni ir pilna sapulce, padome, valde un revīzijas komisija. Pilnās sapulcēs biedri piedalās ar delegātu starpniecību. Šīs sapulces organizējamas 3 mēnešu laikā pēc lauku pašvaldību pārvēlēšanām un to prerogatīvas ir:

— ievēlēt padomi, valdi un revīzijas komisiju;

— pieņemt savienības vispārīgu darbības plānu;

— dot instrukcijas padomei un izšķirt strīdus starp pārvaldes orgāniem, un

— ierosināt statūtu grozīšanu un savienības likvidāciju.

Savienības padome sastāv no priekšsēdētāja un 11 apriņķu valžu un 13 pagastu pašvaldību pārstāvjiem kā locekļiem (kā izvēlējās apriņķus un pagastus, statūti nenoteica — R.T.). Tās uzdevumi ir:

— rūpēties, lai savienība sasniegtu statūtos paredzētos mērķus, un dot šajā nolūkā valdei sīkākas instrukcijas;

— nodibināt atsevišķu jautājumu izpētīšanas un iztirzāšanas sekcijas un komisijas kā valdes palīgorgānus un dot tām instrukcijas;

— apstiprināt savienības budžetu, kā arī savienības saimniecisko uzņēmumu budžetus, ja šādu uzņēmumu pārvaldībai nav nodibināti sevišķi orgāni;

— izskatīt un apstiprināt pārskatus par pārvaldības orgānu darbību;

— izlemt jautājumus par nekustamas mantas iegūšanu, atsavināšanu un apgrūtināšanu;

— izspriest strīdus un sūdzības par valdi un atsevišķiem darbiniekiem.

Organizācijas izpildu orgāns ir valde, kura sastāv no priekšsēdētāja, trim apriņķu valžu pārstāvjiem un tikpat daudz pagastu pārstāvjiem. Tās svarīgākie pienākumi bija:

— reprezentēt savienību;

— sekot lauku pašvaldību dzīvei un par vajadzībām sniegt ziņojumus attiecīgām iestādēm, kā arī pabalstīt un aizstāvēt atsevišķus lūgumus, ja tie sekmē pašvaldību intereses un mērķus;

— vākt ziņas par valdības un likumdevējas iestādes izstrādātiem projektiem un rīkojumiem lauku pašvaldību lietās un spert soļus pašvaldību interešu noskaidrošanai un aizstāvēšanai;

— sagatavot ziņas un materiālus par pašvaldību dzīves vajadzībām un par valdības un likumdevējas iestādes projektiem attiecībā uz šīm vajadzībām, un iesniegt šīs ziņas un materiālus padomes sēdēs un pilnās sapulcēs;

— vadīt un pārzināt savienības darbvedību un grāmatvedību, kā arī pieņemt budžeta robežās savienībai vajadzīgos darbiniekus un tos atlaist;

— vadīt un pārzināt savienības uzņēmumus, kuru vadībai nebūtu speciālu orgānu, izdot saistības rakstus saskaņā ar padomes lēmumiem un pārvaldīt savienības mantu, kā arī piedzīt tiesas ceļā savienībai pienākošos naudu un mantu.

Statūti noteica, ka savienības darbība likumības ziņā padota iekšlietu ministrijas uzraudzībai. Arī darbības pārskati bija jāiesniedz šai ministrijai.

Mīlbergam vadot iekšlietu resoru, turpināja attīstīties arī Latvijas pilsētas, kuru skaits pieauga. 1933. gada 9. jūnijā Saeima pieņēma likumu par Jaunlatgales pilsētas nodibināšanu, kuru Valsts prezidents A.Kviesis izsludināja 15. jūnijā. Šā akta 1. pantā bija teikts: "Jaunlatgales apriņķa biezi apdzīvotai vietai pie Jaunlatgales dzelzceļa piestātnes piešķirt pilsētas tiesības (..), noteiktās robežās, attiecinot uz to pilsētu nolikumu un citus attiecīgus likumus un noteikumus un atdalot to no Jaunlatgales apriņķa pašvaldības vienības."

Iekšlietu ministram tika uzdots nokārtot attiecības un izšķirt strīdus starp ieinteresētām pašvaldībām sakarā ar pilsētas nodibināšanu un tās administratīvo robežu noteikšanu, kā arī izveidot pilsētas pagaidu valdi un dot rīkojumu par pilsētas domes vēlēšanām 15 cilvēku sastāvā.

Līdzīgs bija likums par Gostiņu pilsētas nodibināšanu, kuru parlaments akceptēja 1933. gada 6. jūlijā un Valsts prezidents izsludināja 14. jūlijā. Likuma 1. pantā bija sacīts: "Biezi apdzīvotai vietai "Gostiņi", Daugavpils apriņķī Aiviekstes pagastā (..), noteiktās robežās piešķirt pilsētas tiesības, attiecinot uz to pilsētu pašvaldības likumu un citus attiecīgus likumus un noteikumus un atdalot to no Daugavpils apriņķa pašvaldības vienības."

Tāpat kā Jaunlatgalei pilsētai tika noteikti 15 domnieki.

Savā ziņā unikāls un vienlaikus pirmreizīgs Latvijā ar šodienīgu skanējumu bija likums par privātiem apsardzības uzņēmumiem, kuru Saeima pieņēma 1934. gada 30. janvārī, bet Valsts prezidents izsludināja 8. februārī. Likuma sākumpantā bija noteikts, ka šādus uzņēmumus, kas pret atlīdzību nodarbojas ar visāda veida nekustamas un kustamas mantas un personu apsargāšanu, transporta pavadīšanu, kārtības un drošības uzturēšanu dažādos uzņēmumos, var atvērt ar iekšlietu ministra atļauju. Arī pilsētu pašvaldības bauda šinī likumā paredzētās tiesības dibināt apsardzības uzņēmumus.

Iekšlietu ministrs, izdodot atļauju, noteica uzņēmuma drošības naudas apmērus, kuri varēja sniegties līdz 20 tūkstoš latiem, un kura bija jāiemaksā Latvija bankā. Apsardzības uzņēmums atbildēja saviem klientiem par zaudējumiem no zādzībām ar ielaušanos apsargājamā objektā līdz Ls 1000 katrā atsevišķā gadījumā, ja: 1) ielaušanās notikusi laikā, kurā uzņēmumam pēc nolīguma ar apsardzības uzdevēju vajadzēja organizēt apsardzību; 2) ielaušanās notikusi aiz uzņēmuma sargu vai citu uzņēmuma darbinieku nolaidības dienesta izpildīšanā; 3) cietušais par notikušo ielaušanos tūliņ pēc tās atklāšanas ziņojis policijai un arī privātā apsardzības uzņēmuma vadībai, un 4) klients pierāda zaudējuma apmērus.

Atlīdzību par saviem pakalpojumiem privātais apsardzības uzņēmums varēja ņemt uz savstarpējas vienošanās pamata. Par tā darbiniekiem un sargiem varēja būt tikai Latvijas pilsoņi, pret kuriem necēla iebildumus Iekšlietu ministrijas iestādes. Sargiem dienesta laikā bija jāvalkā iekšlietu ministra apstiprināts formas tērps un jābūt apbruņotiem ar šaujamiem ieročiem.

Arī Mīlberga laikā, pieņemot divus jaunus normatīvos aktus, turpināja tālāk attīstīties likumdošana reliģisko kultu sfērā. Satversmes 81. panta kārtībā valdība apstiprināja noteikumus par Latvijas evanģēliskām brāļu draudzēm, kuras ministru prezidents un iekšlietu ministrs parakstīja 1933. gada 11. oktobrī. Šā akta sākumpantā bija nosacīts, ka "brāļu draudzes locekļiem ir tiesība brīvi un atklāti sludināt savu mācību, noturēt dievkalpojumus, dažādas reliģiski tikumiska rakstura sapulces un izrīkojumus, kā arī izdot attiecīgas grāmatas un rakstus. Latvijas evanģēliskie brāļi apvienojas draudzēs, un draudzes apvienojas savienībā, kurai ir pašnoteikšanās un pašvaldīšanas tiesības. Savienība, kā arī katra jaundibināta draudze, reģistrējama Iekšlietu ministrijā".

Savienība vada, organizē un pārzina draudžu darbību, dibina jaunas draudzes, kā arī organizē un uztur dažādas labdarības, izglītības un kulturāli saimnieciska rakstura iestādes un uzņēmumus. Tās augstākais orgāns ir draudžu delegātu kongress, kas sanāk ne retāk kā reizi gadā un kura uzdevumi ir:

— ievēlēt savienības padomi un revīzijas komisiju, kā arī vajadzības gadījumā ievēlēt dažādas citas komisijas vai personas sevišķu uzdevumu veikšanai;

— pieņemt savienības budžetu un apstiprināt pārskatus par savienības saimniecību, iestādēm un uzņēmumiem;

— izdot noteikumus un instrukcijas par savienības un draudžu iekšējo darbību un tāpat arī par savienības orgānu: kongresa, padomes un revīzijas komisijas, kā arī citu savienības iestāžu un uzņēmumu darbību;

— izšķirt visus jautājumus attiecībā uz draudžu, kā arī savienības padomes, revīzijas, komisijas un citu iesniegumiem, priekšlikumiem un sūdzībām, ciktāl tie attiecas uz Latvijas evanģēliskās brāļu draudzes ticības mācību, dzīvi un paražām, kā arī savienības orgānu un atsevišķu draudžu darbību un organizāciju.

Kongresa izpildu orgāns ir draudžu savienības padome, kura sastāv no 5 locekļiem un kuru ievēlē uz trim gadiem.

Statūtos bija noteikts, ka atsevišķu draudžu lietas pārvalda draudzes sapulce, kura ievēlē uz vienu gadu padomi. Draudzes priekšnieki un sludinātāji,vecajie, kā arī draudzes kopēji, bauda pēc sava amata padomes locekļa tiesības.

1934. gada 12. janvārī Bļodnieks un Mīlbergs parakstīja 81. panta kārtībā izdotos noteikumus par Bīskapu — metodistu baznīcu Latvijā. Noteikumi garantēja šai baznīcai tiesības "brīvi un atklāti noturēt dievkalpojumus, sludināt Kristus evanģēliju un mācīt savu mācību". Tai ir pašnoteikšanas un pašvaldīšanas tiesības, tiesības izplatīt garīga un tikumiska satura grāmatas un periodiskus rakstus, kā arī organizēt, pārzināt un uzturēt dažādus kulturāli saimnieciska rakstura uzņēmumus un iestādes. Bīskapu – metodistu baznīca apvieno iekšlietu ministrijā reģistrētas draudzes un dibina jaunas draudzes.

Noteikumi paredzēja, ka šīs baznīcas augstākais orgāns ir konference, kuru sasauc superintendants pēc vajadzības, bet ne retāk kā reizi gadā. Tā sastāv no draudžu mācītājiem un pa vienam delegātam no katras draudzes. Konference ievēlē uz trim gadiem superintendantu, kas reprezentē un aizstāv baznīcas, kā arī viņas iestāžu un organizāciju tiesības un intereses. Tā ievēlē uz vienu gadu visas baznīcas valdi 6 locekļu sastāvā, kurā bez pēdējiem ieiet arī superintendants kā priekšsēdētājs. Viņam ir valdes padomdevēja orgāna lēmumi.

Superintendantam bija noteikti kā atbildīgi pienākumi, tā dotas lielas tiesības: izpildīt konferenču lēmumus, pārvaldīt banzīcas mantu, pārzināt visas baznīcas iestādes un uzņēmumus, dibināt draudzes, vest draudžu sarakstus, apstiprināt amatā draudzes mācītājus, sludinātājus un draudžu padomju locekļus; ziņot Iekšlietu ministrijai reģistrēšanai par jaundibinātām draudzēm un amatā apstiprinātiem mācītājiem, sludinātājiem un draudžu padomju locekļiem, atcelt no amata mācītājus, sludinātājus un draudžu padomju locekļus, kā arī ziņot par to Iekšlietu ministrijai un konferencei.

12. janvāra noteikumi paredzēja, ka draudzes padome sastāv no draudzes mācītāja kā priekšsēdētāja un 12 locekļiem, kurus uz vienu gadu ievēlē draudzes kopsapulce. Tā ievēlē uz nenoteiktu laiku arī mācītāju, kuru apstiprina amatā superintendants.

Šo rindu autoram šķiet, ka nule aplūkotie divi normatīvie akti un arī iepriekšējos rakstos apskatītie analogie dokumenti, kuri bija pieņemti parlamentārajā Latvijā, tomēr pārāk detalizēti reglamentēja dažādu konfesiju un reliģisko grupu darbību valstī, sākot no baznīcas kongresu organizēšanas un beidzot ar mācītāju iecelšanu. Šādu Saeimas un valdības sīkumainu aizbildniecību pār garīgajām iestādēm diezin vai var atzīt par pamatotu un pareizu.

Atstājis ministra amatu, Mīlbergs turpināja darboties literatūrā un žurnālistikā. 1941. gada 14. jūnijā viņš kļuva par vienu no neskaitāmajiem deportācijas upuriem.

Turpmāk — vēl