"Latviski lai atskan dziesmas!"

Eseja

Jānis Grots kādreiz mēdza teikt, ka cilvēks jāatceroties pēc labā, paliekošā, ko viņš savā mūžā paguvis padarīt. Dzejoļu krājums sevi attaisnojis, ja tajā atrodamas kaut dažas īsti patiesas, neaizmirstamas rindas. Šīs dzejnieka atziņas man nāca prātā, šķirstot mūsu Austrālijas tautiešu sarūpēto patriotisko un sadzīves dziesmu tekstu antoloģiju "Dziesmas tēvijas sargiem", kuru man tikšanās reizē uzdāvināja Nacionālo bruņoto spēku štāba bataljona puiši. Grāmatas ievadā uzsvērts, ka dziesma tautai palīdzējusi izturēt to laiku, kas nu jau pieder pagātnei, citētas mūsu himnas autora Baumaņu Kārļa komponētas rindas ("Latviski lai atskan dziesmas!"):

Tur, kur krājas dziesmu gars,

Atspīd vienprātības stars.

Ja jau šie vārdi, sacerēti un mūzikas skaņās ietērpti pirms vairāk nekā simt gadiem, izturējuši laika pārbaudi, kuplinājuši vairāku Vispārējo dziesmu svētku repertuāru un noderējuši par patriotiskas grāmatas devīzi, domāju, ka nedrīkstētu aizmirst arī šīs un daudzu citu folklorizējušos dziesmu ("Tēvijas dziesma", "Cik mīļa esi, Latvija!", "Lai dziesmas skan", "Cel mani pār’ par Daugavu" u.c.) tekstu autoru — kaismīgu latviešu valodas aizstāvi, savlaik populāro dziesminieku Lapas Mārtiņu (1846–1909). Iekļaujoties "Latvijas Vēstneša" rakstu sērijā "Pie saknēm", dzīvojot šīsvasaras Dziesmu un deju svētku gaisotē, gribas piedāvāt lasītājiem dažas piezīmju lappuses par vienu no šo svētku tradīciju iedibinātājiem.

Lapas Mārtiņš dzimis 1846. gada 30. septembrī Valkas apriņķa Ērģemes draudzes Jaunkārķu pagasta Vecumu mājās, kur viņa tēvs Marts (Merts) ar sievu Ketu īrējis dažas istabas. Agrāk Marts Lapa bijis turīgs saimnieks, taču panaivā, sirdsšķīstā rakstura dēļ, blēžu apkrāpts, zaudējis īpašumus un, tikai pateicoties jaunībā apgūtajam mūrnieka amatam, daļēji spējis apgādāt ģimeni. Bet varbūt tieši tāpēc — agri apjauzdams sūro bērnību, pārkrievošanas un pārvācošanas spaidus, latviešu un igauņu zemniekiem uzkrauto carisma un muižniecības jūgu, mazais Merts — Mārcis audzis par brīvdomīgu, apsviedīgu un spurainu zēnu, kurš pratis sevi un citus aizstāvēt, ielauzties "tirgus ekonomikā", piepildīt savus mērķus, atrast, kā tagad mēdz teikt, sponsorus nodomu realizēšanai. Pašmācību ceļā ticis pie lasīšanas un rakstīšanas prasmes, viņš no mātes igaunietes mantojis mīlestību uz dziesmu, labi apguvis igauņu valodu, kas vēlāk lieti noderēja, tulkojot latviski kaimiņzemes rakstniekus un folkloru.

Šos biogrāfiskos datus gan papildina Tenu Karmas jaunākie pētījumi (raksts 1996. gada "Varavīksnē" sakarā ar Lapas Mārtiņa dzimšanas 150 gadu atceri). Pirmais latviešu kultūras popularizētājs Igaunijā Merts Pukitss Lapu nosaucis par igauņu izcelsmes latviešu rakstnieku. Viņa tēva vectēvs atvests "no dienvidiem, kur ļaudis valkā pelēkus svārkus un runā citu valodu", apmainīts pret medību suni un tā kļuvis par Abjas muižas barona īpašumu. Pēc zemnieku brīvlaišanas tēvs atgriezies latviešos ar igauņos piešķirto uzvārdu Lapp (tulkojumā — ielāps, gabaliņš), kas Latvijā ticis uztverts kā latviešu vārds ar pievienoto galotni — a. Lapas ģimenē runājuši tikai igauniski.

Latviešu valoda apgūta, saskaroties ar latviešiem, lasot izdevumus latviešu valodā un tajā veicot arī rakstu darbus. Mārcis agri sācis iet peļņā — deviņas vasaras ganu gaitās līdz ar putniem piesvilpojot un pietrallinot apkaimes saimnieku birzis un noras, vaļasbrīžos ar zīmuli uz bērzu tāss rakstot savus pirmos pantus, pinot "špāsīgas" salmu cepures, kuras par 15 kapeikām pārdeva turīgām preilenēm. Par iegūto naudu Mārcis tūdaļ iegādājies Vecā Stendera "Augstas gudrības grāmatu" un Jura Alunāna "Sēta, Daba, Pasaule". Nebija jābrīnās, ka, beidzot Jaunkārķu pagasta skolu 1862. gadā, kad atlaižamā dienā skolēni pārklaušināti, Mārtiņš Lapa izpelnījies atzinību, un muižas īpašnieks Valmieras bruģu kungs Gustavs fon Krīdeners, kurš nopirka arī Rūjienas Lielo muižu, viņam par uzcītību pasniedzis vērtīgu balvu. Jāpiezīmē, ka Ziemeļvidzemei palaimējies — šeit bija jūtama apgaismības ideju iejūsmotu vairāku baltvācu dzimtu svētīga ietekme.

Tā nebija nejaušība, ka Dikļu mācītājs un rakstnieks Juris Neikens novada III Dziesmu svētkus 1866. gada vasarā sarīkoja Rūjienas Lielās muižas ezera Dziesmu salā (pirmie notika Dikļos 1864. gadā, otrie — Matīšu draudzes Bauņu muižas parkā 1865. gadā). Krīdenera vēlībā šeit pulcējās ap 300 dziedātāju, Mārtiņam Lapam radās iespēja iepazīties ar Juri Neikenu un komponistu Baumaņu Kārli, kuram topošais dzejnieks rādīja savus patriotiskos dziesmu vārdus.

Svētki uzņemti ar sajūsmību, kaut virsvadībā notikusi rīvēšanās, kurnēts par vāciskajiem tekstiem. "Gan bijām vēlējušies vēl vairāk dziesmas latviski dziedāt, bet derīgi latviešu teksti trūka. To nespēj katrs rīmētājs, bet veiksmīgs dziesminieks, un tādu mums trūkums," — šo "Mājas Viesī" publicēto piezīmi dziļi iegaumēja Mārtiņš Lapa, ar Krīdenera un Neikena gādību tūdaļ pēc skanīgā notikuma (20 gadus vecs būdams) 1866. gada augustā uzsākdams mācības toreiz izdaudzinātajā Rūjienas draudzes skolā, kuru vadīja pedagogs, kordiriģents un vairāku grāmatu autors A.E.Švehs. Mācības notika vācu valodā, skolēniem bija noliegts pat sarunāties latviski. Par latvisku avīžu "brūķēšanu" draudēja bargs sods. Sevišķi vajāja "kaitīgo jaunlatviešu lapu" — "Baltijas Vēstnesi", ko Mārtiņš ar domubiedriem aizrautīgi studēja pārtraukumos, paslēpušies Rūjmalas vītolos. Mūsdienās pārliecināmies, cik arī pašreizējos apstākļos dažkārt grūti aizstāvēt latviešu valodu — valodas likumu. Toreiz sekot devīzei "Latviski lai atskan dziesmas!" bija liela uzdrīkstēšanās. Mācoties Rūjienas draudzes skolā, Mārtiņš Lapa sūtīja savus sacerējumus Neikena izdotajam "Ceļa Biedrim" un vēlāk "Mājas Viesim", 1868.gadā iznāca viņa pirmais dzejoļu krājums "Mīlestības gaudu dziesmas", no kurām daudzas "savā meldiņā" vai vietējo skaņražu komponētas dziedāja tauta. Krājums pieredzēja 6 izdevumus, vēl nepieredzētu tirāžu — vairāk nekā 20 000 eksemplāru. Pēc gada, pabeidzis A.E.Šveha vadīto mācībiestādi, dzejnieks iestājās Valmieras apriņķa skolā, sapazinās ar dzejnieku Ruģēnu, kura drosmīgās rindas "Kad atnāks latviešiem tie laiki?" jau bija kļuvušas populāras tautā. Kad materiālās šaurības dēļ mācības bija jāpārtrauc, Lapas Mārtiņš vēlējās strādāt par skolotāja Bariša palīgu Jaunkārķu skolā, taču draudzes mācītājs nedeva atļauju "ļaužu musinātājam", kurš "rakstot avīzēs un ienesot pagastā un draudzē "ļauno garu"". Bija vien ar draugu atbalstu jāpārceļas uz Rīgu, jāstrādā Riharda Tomsona fabrikā, kādu laiku pat "brandava" bodē, kamēr ar "Mājas Vieša" redaktora Anša Leitāna ieteikumu dabūja vietu Ernsta Plates grāmatu "driķētavā", vēlāk Bernhards Dīriķis jauno censoni iekārtoja darbā brāļu Bušu dibinātajā "Latviešu lasāmā bibliotēkā" un grāmatu pārdotavā. Literārā gaisotne un ceļojumi pa Vidzemi veicināja īsā laikā tapt dzejoļkrājumam "Dziesmu virkne" (2 daļas), baptistu draudžu koru garīgo dziesmu grāmatai "Cerību auseklis", "Raibai grāmatai" (arī 2 daļās) u.c. Dziesminieka dzīves ceļš patiešām bija raibs — pārcelšanās uz Viduskurzemi, Jelgavu, pēc tam atpakaļ uz Rīgu. Cenšanās iztikt vienīgi ar rakstnieka darbu spieda piemēroties tirgus konjunktūrai, izpatikt dažādām gaumēm, par ko liecina sacerējumu nosaukumi: "Mīlestības puķītes", "Pilnīgs mīlestības vēstulnieks" (1881, 1903), "Pieviltās brūtes nāve" (1874, 1903) u.c. No vairāk nekā simt izdotajām grāmatām neapšaubāmi vērtīgākās lappuses ir ar satīrisku nokrāsu un dziesmu vārdi ar tautas un dzimtenes mīlestības apliecinājumu.

Bijusi vajadzīga neatlaidība un diplomātija, lai Dziesmu svētku repertuāra uzraudzības komisijās dabūtu cauri Baumaņu Kārļa dziesmas ar Lapas Mārtiņa vārdiem. Tāpat kā "Dievs, svētī Latviju!". Likts mainīt nosaukumu arī "Latviski, lai atskan dziesmas!" — tāpēc vairākos izdevumos drukāts: "Tautas dēlus briedina". Taču autori neesot padevušies, kaut vairākkārt dziesmas svītrotas no svētku programmām. Lieli nopelni Lapas Mārtiņam arī kā pirmajam igauņu literatūras propagandētājam Latvijā, it īpaši strādājot "Baltijas Vēstnesī" par igauņu avīžu referentu un lokālziņotāju, kā celmlauzim kaimiņtautu tuvināšanā, par ko viņš pats sacījis: "Bet to es varu ar pilnu apziņu teikt, ka mana sirds pieder abām, kā igauņu, tā arī latviešu tautai."

Ja sakopotu rosīgā rūjienieša pārtulkoto dziesminieku paraugus, taptu maza tā laika igauņu demokrātisko apgaismotāju dzejas antoloģija: Kreicvalds, Jansens, Koidula (viņas vīrs bija latvietis), Veske, Kunders, Hāva. Lasot lokalizēto "Cik mīļa esi, Latvija" ("Ataugas" dziesmu krājumā. 1909, 1934), nav grūti samanīt igauņu himnas rindu atbalsis:

Es tavā klēpī piedzimis,

Pie tavas krūts es uzaudzis.

Ar interesi tika lasītas Lapas Mārtiņa piezīmes "Konversācijas vārdnīcas" igauņu nodaļā, raksti un vēstījumi presē par igauņu un somu kultūras dzīves jaunumiem, kas sniedza ierosmes, rosināja kontaktus, vēlmi mācīties valodas, spēcināja tautas pašapziņu.

Priecājoties par pieminekļa atklāšanu latviešu tautas lūgšanas — valsts himnas — autoram Baumaņu Kārlim Limbažos, šķiet, kāds ziedu pušķis pienāktos tomēr arī ievērojamā komponista vairāku izcilu dziesmu tekstu piemirstajam sacerētājam Lapas Mārtiņam, kurš stāvējis pie pirmo Dziesmu svētku šūpuļa un kopš 1909.gada aprīļa atdusas Torņakalna kapos Rīgā.

Valdis Rūja