Ceļā uz Latvijas Republikas 80–gadi

Dipl. hist. Tālis Pumpuriņš

Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas

Pētījumi, atmiņas, dokumenti

"Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt"

Pirmie tautas krāsu meklējumi

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Pirmie latviešu nacionālie karogi

"Brīvības pavasaris"

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu

Latvijas iecerēšana — ar zili–zaļi–zeltītām krāsām par Latvijas valsti

"Vivat respublica! Lai dzīvo Latvija!"

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Mājupceļš uz Latviju

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās

Sarkanbaltsarkanais karogs likumdošanas ceļos

Turpinājums. Sākums "LV" nr.231/232., 12.08.98., nr.233/234., 13.08.98.,

nr.235/236., 14.08.98., nr.237., 18.08.98., nr.238/239., 19.08.98., nr.240., 20.08.98.,

nr.241/242., 21.08.98., nr.243/244., 25.08.98., nr.245., 26.08.98., nr.246/247., 27.08.98., nr.248., 28.08.98., nr.249/250., 01.09.98., nr.251., 02.09.98., nr.253/254., 04.09.98., nr. 255/256., 08.09.98., nr.257/260., 09.09.98., nr. 261/264., 10.09.98.,

nr. 267/268., 15.09.98.; nr. 269., 16.09.98.; nr. 270., 17.09.98.; 271/272., 18.09.98.; nr. 273/275., 22.09.98.; nr. 276/277., 23.09.98.; nr. 278., 24.09.98.; nr. 283., 01.10.98.

Tvaikonis "Saratovs" 1919. gadā

Karakuģa "Virsaitis" nolaišana ūdenī 1921. gada 10. novembrī; K.Kronberga velkoņi "Kodimo" un "Baltija"

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās

Brīžam piebraucām tik tuvu cietzemei, ka ar neapbruņotām acīm redzējām mājas ar sniegainiem jumtiem un augstas koku rindas pie horizonta. Jū®a šūpojās plaši un mierīgi un šad tad kuģa galā nosēdies es sapņoju par tiem, kas bija savu likteni viņas viltīgajiem viļņiem uzticējuši vēl pirms manis, bet atraduši apmierinājumu viņas tumšajos dziļumos.

Bet jo tālāku mēs braucām, jo g®ūtāks kļuva mūsu ceļš. Lieli ledus gabali peldēja mums pretī arvienu biežāki un, kad es reiz uzkāpu kapteiņa tiltiņā, es redzēju savā priekšā tikai ledu, ku®š lēnām šūpojās. Šur tur viņu pāršķēla ga®as strīpas, kur skalojās vaļīgs ūdens. Kuģis, lauzdams ledu, gāja uz priekšu lēnām un reizēm pavisam apstājās. (..)

Mēs bijām galīgi iestiguši ledū, ku®š jau bija tik biezs, ka viļņi viņus vairs nešūpoja. Bez palīdzības no ārienes, kuģis nevarēja izkulties no sava pārāk mierīgā stāvokļa un tamdēļ pēc brokasta laika kuģa īpašnieks Eikerts ar kādu matrozi devās kājām pa ledu uz Rēveli pēc ledus lauža. Pasažieri palika nemierīgi un gribēja tikt ātrāki ārā iz vienmuļīgā un nodevīgā plašuma. Līdz ko Eikerts ar matrožiem bija nokļuvis uz ledus, daudzos iedegās kāre doties tiem līdzi. Drīz vien ap divdesmit cilvēku nobēga no kuģa, starp ku®iem bija arī sparīgais žīds, sasējies ar striķi, divām paunām pār pleciem un ga®u planku rokā. Kad divas stundas pēc Eikerta kunga aiziešanas bija pagājušas, gandrīz visi pasažieri pacēlās, lai atstātu kuģi. Ga®ā rindā, pulciņos sadalījušies, viņi, pa pusei skriešus, devās no kuģa projām un drīz vien, vēja purināti, viņi tālumā bija redzami kā melnas punktis. Tagad no pasažieriem uz kuģa palika tikai savu pielūdzēju atstātā ebrejiete un vēl kādas divas sievietes un beidzot trīs vīrieši, starp ku®iem bija šo rindiņu rakstītājs. Pa to starpu laiks galīgi noskaidrojās un mūs sāka mocīt garlaicība un viļināt cietzeme un mēs trīs vīrieši, pēkšņi apņēmušies, nolēcām no kuģa un vējš, no muguras nākdams, mūs pūstin pūta pa slideno ledu uz Rēveli. Tagad mēs gājām sausām kājām pa ūdeņa virsu, kā tas ir noticis ar dažiem ļoti senos laikos, par ku®iem stāsta kristīgās ticības zelta leģendas. Pēc kāda laika mēs nonācām pie liela laukuma ar svabadu ūdeni, kas šūpoja kādu vientulīgu un nomaldījušos mīnu. Nometušies uz viņas, klaigāja bars jū®as pīļu, nemaz nenojauzdamas, ka tās ir nometušās un knairas uz klusas un apslēptas nāves. Neviļot man ienāca prātā, cik daudz reizes mēs cilvēki ar bērnišķīgu nezināšanu un dievišķīgu bezrūpību paejam garām un pat dzīvojam kopā ar tādu nāvi, to nemaz nenojauzdami. Mūsu aprobežotais prāts ir dažreiz mūsu laime, jo ja mēs pēkšņi skaidri redzētu briesmas, ku®as mūs katru acumirkli ielenc, mēs ilgi nepārdzīvotu tos garīgos satricinājumus.

Kad kādu laiku bijām gājuši pār grumbuļainiem un sasalušiem ledus gabaliem, mēs beidzot ar lielām mokām uzrāpāmies stāvā un smilšainā krastā, kur mūs sagaidīja privātās drēbēs ģērbies, ar flinti apbruņojies cilvēks — igauņu republikāniskās armijas zaldāts.

Zaldāts mūs aizveda līdz nākošai patruļai. Tā mūs savukārt noveda līdz iestādei, kur mūs sagaidīja laipnie igauņu valdības ierēdņi, kas, izskatījuši cauri mūsu papīrus, mūs kā latviešu valdības sūtītos tūliņ atlaida, kamēr citus pasažierus aizveda uz karantinu. (..)

Kad es otrā dienā uzkāpu Višgorodas augstākā vietā, manām acīm atklājās brīnišķīgs skats uz visu Rēveli un jū®as bezgalību, ku®a tagad bija apklāta ar ledu. Tālumā es redzēju ar binokļa palīdzību melnu punktu, par ku®u kāpa tikko redzami dūmi. Tā bija mūsu "Maiga", atstāta viena ledainajā plašumā."16

"Maiga" nogrima 1934. gada 20.augustā 40—50 jūras jūdzes no krasta iepretim Ventspilij, vedot no Rīgas uz Zviedriju ģipša kravu. Pirms tam 3 mēnešus tvaikonis bija pārvadājis sērskābi, kas saēdusi tā sienas, radot sūci.17

"Maigai" veltītajā "nekrologā" bija atzīmēts, ka tas bijis pirmais Latvijas kuģis, kas braucis ar nacionālo karogu un pieminēti tās nopelni brīvības cīņu laikā, kad ar tās palīdzību uzturēja sakarus ar Ziemeļlatvijas karaspēku.18

No Latvijas brīvības cīņu laikiem par hrestomātiski visleģendārāko kuģi uzskatīja tvaikoni "Saratov". Tas saistīts ar to, ka pēc 1919.gada aprīļa puča uz tā patvērumu atrada K.Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība. Dažkārt tas tēlaini nodēvēts par "Prezidenta Ulmaņa jahtu", "Republiku uz ūdeņiem" vai "Peldošo arsenālu".

Tvaikonis "Saratov" (agrākais Dānijas "Leopold II") būvēts 1888.gadā Kopenhāgenas "Burmeister un Veng" kuģubūvētavā. Kopš 1911.gada "Saratov"piederēja Krievijas Ziemeļrietumu kuģniecībai un bija pierakstīts Liepājas ostā.19

Pirms Pirmā pasaules kara tvaikonis uzturēja regulāru satiksmi starp Liepāju un Hallu ( Hull ) Lielbritānijā, bet, ienākot vācu okupācijas karaspēkam, tas pārgāja to rīcībā.20

1919.gada janvārī Dānijas konsuls saziņā ar vācu okupācijas iestādēm kārtoja dokumentāciju, lai tvaikoni varētu buksierēt uz Kopenhāgenu. 13.janvārī, dienu pirms paredzētās kuģa aizvešanas, "Saratova" kapteiņa palīga Aleksandra Deruma (1889 — 1927) Latvijas valdības Iekšlietu ministrijai rakstītajā vēstulē tālredzīgi paredzēti šī kuģa nākotnes uzdevumi. Viņš par notikušo satraukts rakstīja: "Ceru ka Iekšlietu Ministrija spers nekavējoši soļus lai aizturētu minētā tvaikoņa izvešanu jo caur to zustu iespēja evakuēt vajadzīgā brīdī Latvijas ideju aizstāvjus."21

10.janvārī uz kuģa esot pacelts Latvijas karogs.22

Kā "Saratov" nonāca Pagaidu valdības rīcībā, kā kalpoja tai un kāds bija tā gals, atmiņās stāstījis kuģa kapteinis Aleksandrs Remess–Veics (1876 —1939):

"Pasaules ka®am noslēdzoties manas lielākās rūpes bija atgūt no vāciešiem šo kuģi, ku®u okupācijas vara izmantoja dažādiem militāriem palīguzdevumiem Baltijas jūrā, un beidzot to bija pārvērtusi par dezinfekcijas vietu. Vāci to gatavojās no Liepājas aizvest. Atgūšanas prasījumu pamatoju uz vācu jūrlietu vadības rīkojumu atdot neapšaubāmi privātos kuģus viņu īpašniekiem. Šis rīkojums 1918.g. novembrī bija Liepājā saņemts. Manam prasījumam tomēr sākumā nebija panākumu. "Ja jūs nevariet savu prasību atbalstīt simts lielgabaliem, neko negūsiet," skanēja noraidošā atbilde. Beidzot tomēr vāci piekāpās.

Kuģa ārējais izskats bija pavisam bēdīgs; no viņa īpašnieka — krievu ziemeļrietumu kuģniecības sab—bas saņēmu paziņojumu, ka no Dānijas izsūta velkoņus un apkalpi, kas "Saratovu" aizvedīs. Tie vēlāk arī atbrauca, bet, asprātīgi rīkojoties ar enkuriem un ķēdēm, izdevās panākt, ka kuģi tomēr aizvest nevarēja. Nesekmīgi izrādījās arī visi paņēmieni, ko pielietoja vāci, lai "Saratovu" dabūtu projām no Liepājas: viņš bija un palika Latvijas pagaidu valdības rīcībā ar mūsu nacionālo karogu viņa mastā. Nobeidzām kuģa remontu un drīz vien "Saratovs" kļuva mūsu topošās armijas "peldošais arsenāls".

Pirmos ieročus un municiju, ko atveda Latvijas valdībai angļu transportkuģis, pārņēmām uz "Saratova" atklātā jūrā, neitrālā joslā. Atgriezāmies ostā un sākām izdot ieročus un municiju mūsu vienībām. Vāci cēla iebildumus, ka "arsenāla kuģis" stāv ostā: lai vācoties projām. Atbildēju, ka man tāda rīkojuma nav, kālab nebraukšu. Ar apsardzības ministru J.Zālīti devāmies pie vācu pavēlnieka fon Golca. Tas pasacīja, ka nevarot pieļaut peldošas municijas noliktavas atrašanos ostā — pilsētas centrā. Tam pretojās J.Zālīts, norādot, ka kuģis pietiekoši apsargāts, un tam nekādas briesmas nedraud. Tad fon Golcs sāka runāt citu valodu: "Nevaru pieļaut, ka jūs apbruņojiet lieliniekus." "Pats esmu no lieliniekiem pasludināts ārpus likuma," atbildēja mūsu apsardzības ministrs. Golcs atvainojās. Bet kuģim tirdzniecības osta bija jāatstāj. Tomēr kādiem 50 ka®avīriem šautenes no "Saratova" vēl pēdējā brīdī paguvām veco vietā izdot. Pārbraucienā uz jauno ostu — "Sachalinu" kuģi vadīt atteicos: manā vietā rīkojās cits.

Arī jaunā vietā "Saratovs" nepārtrauca izdot ieročus un municiju latviešu vienībām. To viņiem ka®a ostā nogādāja velkonis, protams, naktīs... Kad sāka rasties ledus, iebraucām paši ka®a ostā. Nāca ziņa, ka fon Golcs atkal esot noskaities: kā gan kapteinis uzdrošinājies patvarīgi atstāt kuģim norādīto vietu! Par šādu patvarību to stingri sodīšot! Smējāmies un turpinājām izdot ieročus jaunkareivjiem. Tā turpinājās līdz 15. aprīlim — puča priekšvakaram, kad Liepājā iebraucis angļu iznīcinātājs nostājās blakus "Saratovam", malas pusē. Otrā dienā vērojām vācu militārā puča ainas ka®a ostas teritorijā. "Kanālā palikšanas nav," sacīja iznīcinātāja komandieris un deva norādījumu "Saratovam" pirmam braukt ārā, viņš sekošot. Iebraucām iekšējā reidā, kur jau bija sapulcināts lielāks skaits sabiedroto ka®akuģu. Angļu admirālkuģis bija piestājies ostā. Te redzēju arī vairākus pagaidu valdības locekļus, kas bija drošībā, jo vācu ka®avīrus pie angļu ka®akuģa nelaida. Viņus līdz ar mūsu štāba virsniekiem un citiem pārvedām velkonī uz "Saratova", kas bija novietojies ostas "ziemeļu vārtu" tuvumā, sabiedroto eskadras apsardzībā. Uz "Saratovu" sāka šaut no krasta, kālab saņēmu rīkojumu novietoties tālāk no tā. Angļu admirāļkuģis nostājās mums priekšā, krasta pusē. Naktī sabiedroto ka®akuģu starmeši apgaismoja tirdzniecības un ka®a ostas kanālu, tāpat piekrasti ... Bijām drošībā.

Pēc dažām dienām velkonī "Eba" uz "Saratova" atbrauca arī ministru prezidents K.Ulmanis. Labi atceros viņa ierašanos. Kā parasti, pelēkbrūnā uzvalkā, mierīgs, drošu skatu un labsirdīgi smaidošs. Uz kuģa sākās intensīvs darbs, apspriedes, dažādu komisiju sēdes un sanāksmes. Ieradās arī sabiedroto misiju pārstāvji. Uz kuģa ērtības nebija, sevišķi trūka trauku, bet arī te izlīdzējamies: kamēr 5 ēda, 7 — gaidīja. Par pārtiku mums jo sevišķi rūpējās Durbes komandants Ozoliņš, par ku®a galvu, dzīvu vai mirušu, vāci bija izsludinājuši godalgu — 10 000 marku. Bet viņš piemita manās mājās, kur augšstāvā dzīvoja vācu žandarmi: kas Ozoliņu meklēs šādā mājā!

27.jūnijā varējām atgriezties un pietauvoties tirdzniecības ostā, bet 7.jūlijā izbraucām uz Rīgu. Braucēju skaits — ap 300, to vidū valdība un ministriju darbinieki, gandrīz divkārt pārsniedza sarakstos minēto. Briesmas varēja sagādāt mīnu lauki jūrā. Par laimi vācu okupācijas laikā mani piespieda strādāt uz vācu kuģa, kas tīrīja no mīnām braucamo ceļu, ku®u labi zināju. Otrā dienā pagaidu valdība bija Latvijas galvas pilsētā Rīgā.

Tad sākām satiksmi jūras ceļā starp Rīgu — Ventspili — Liepāju. Ienaidnieks gan bija izvācies no Vidzemes, bet par to — ievācies Kurzemē. Pārvadājām kravu, bet kādreiz arī Siguldas pulka 1500 ka®avīru ar zirgiem, virtuvēm, munīciju. "Saratovs" pārveda arī Līvena nodaļas 1665 ka®avīrus uz Narvu. Jau te pierādījās, ka viņš ir laimīgs kuģis. Neriskētu mēs iet toreiz Narvas ostā, kuģis būtu pazudis. Otrreiz izdevās aizvākt "Saratovu" projām no bīstamās vietas Daugavas krastmalā, kur pēc viņa aiziešanas krita bermontiešu granāta ... Toreiz kuģa kravā bija liels vairums lielgabalu šāviņu.

Bermonta dienās "Saratovam" nācās nogādāt drošībā arī valsts vērtību fondu, kas novietots kastēs toreiz atradās uz kuģa. Šinī braucienā bija daudz dramatisku piedzīvojumu, tomēr viss beidzās labi un novemb®a otrajā pusē varējām nodot visas vērtības neaizskārtas atpakaļ finansu ministrijai. Vēlreiz pierādījās, ka "Saratovs" tiešām — laimīgs kuģis. Tomēr viņa mūža noslēgums bija dramatisks.

"Saratovs" uz mierlīguma pamata bija nododams krieviem atpakaļ. Rīgā pēc viņa ieradās kuģa jaunā vadība — krievu jūrnieki. Krievu komandas uzņemšanai tam nācās braukt uz Liepāju. "Saratovs" tuvojās Akmeņragam, kas ļoti bīstams zemūdens akmeņu dēļ: tie apdraud kuģniecību samērā tālu no krasta. Vērojot, ka kuģis sāk pārāk tuvoties bīstamai vietai, kapteinim Andrejevam23 aizrādīts, ka kurss nepareizs. "Mutes turēt, pildīt rīkojumus," atcirtis krievu kapteinis.

Un "Saratovs" uzbrauca bīstamās piekrastes akmeņiem. Vēsturiskais tvaikonis bija beidzis savas likteņgaitas."24

"Saratov" nopelnus Latvijas labā atzina jau 1919.gada vasarā un bija paredzēts izdot pastmarku ar tā attēlu. Diemžēl mākslinieka Burkarda Dzeņa metu ar vēsturiskā kuģa zīmējumu, kuru rotāja sarkanbaltsarkanais karogs, nerealizēja.25 Arī grafiķa Riharda Zariņa zīmētās pastmarkas ar "Saratovu" netika laistas apgrozībā.26

1922.gada 14.novembrī Ministru kabineta sēdē skatīja arī "Saratova" jautājumu. "Apspriežot ārlietu ministrijas iesniegumu par Krievijas prasību atdot viņai kuģi "Saratovu", ar 11 balsu vairākumu atzīst minēto kuģi par Latvijas īpašumu, bet aiz lietderības principa nolemj to atdot Krievijai."27 Balsošanā piedalījās 12 kabineta locekļi.

"Saratovs" avarēja 1923.gada 14.janvārī. 18.janvārī "Latvijas Kareivis" rakstīja: "Tvaikonis "Saratovs", kurš pie Akmensraga bākas uzskrēja sēklī, pilnīgi sadragāts un nogrimis. Virs ūdeņa vēl redzami tikai kuģa masti, skurstenis un komandas tilts. Cilvēki noglābti vakar pulksten 2 dienā ar glābšanas laivu bākas uzrauga Baumaņa vadībā". Laikraksts šo ziņu nobeigumā rakstīja, ka ar "Saratovu" "aizgājis bojā kuģis, kam Latvijas tapšanas laikā piekritusi ļoti ievērojama loma."28

1934.gadā "Saratova"vraku saspridzināja un uzsāka tā izcelšanu.29

Vairākus materiālus par "Saratova" vēsturi 1937.gadā Kara muzejam dāvināja kapteinis A.Remess–Veics. Starp tiem bija interesants un mazzināms dokuments no 1919.gada Liepājas puča dienām. Tā bija zīmīte ar balsošanas rezultātiem par kuģa nosaukuma mainīšanu. No tai laikā kuģa salonā dzīvojošajiem seši savas balsis bija nodevuši par "Spītnieku", astoņi par "Krišjāni Valdemāru" un deviņi par "Brīvību."30

1936.gada 29.maijā Liepājas ostas valde Kara muzejam nodeva "Saratov" karogu. Muzeja fondu inventāra grāmatā tas anotēts kā 117x120 liels un lāpīts.31 Reizē ar karogu nodoti kuģa pulkstenis, barometrs un mazgājamais skapītis.32

Latvijas kuģniecībā kā transporta kuģim liela nozīme bija 1891.gadā būvētai 1430 tonnu lielajai "Verai" (vēlāk "Daugavai"), kuru kapteiņa Dāvida Tomsona (1874—1942) vadībā izdevās pārvest no Stokholmas, kur tā bija atradusies kara laikā.33 Vēlākais Latvijas sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš atmiņās aprakstījis, kā viņi ar Fridrihu Grosvaldu šo kuģi atguvuši Latvijai. Viņš gan to sajaucis ar "Saratovu". Zariņš šajās atmiņās atcerējies arī kā kuģis ticis pie Latvijas karoga:

"Uz kuģa, kas agrāk bija braucis zem cara flagas, pēc boļševīku revolūcijas bija uzvilkts sarkanais karogs. Tomsons bija pierunājis komandu, ka, tā kā Latvija jau pastāv, jāvelk uz kuģa sarkanbaltsarkanais karogs. Nezinu, kādi spēki darbojās, bet bieži vien, rītos uzceļoties, mastā atkal ieraudzīja sarkano karogu. Meierovicam Stokholmā uzturoties, caurbraucienā no Parīzes uz Rīgu, pārrunājām šo jautājumu un vienojāmies, ka viņam, kā Latvijas valdības loceklim (..)34 mastā jāuzvelk Latvijas karogs un jānotur patriotiska uzruna komandai. Atceros, ka skaistā svētdienas dienā, viņa toreizējais priv. sekretārs jaunais Fridenbergs, Fr.Grosvalds, rakstnieks Kārlis Ieviņš un es, visi gājām uz kuģa, kur kapt. Tomsons un viņa virsnieki mūs ļoti sirsnīgi uzņēma, un Meierovics Latvijas suverēnās tautas vārdā uzvilka sarkanbaltsarkano karogu. Pēc tam mēs draudzīgi ieturējām pusdienas, un Meierovics lika komandai pie sirds atgriezties dzimtenē."35

Vēlāk "Vera" no Francijas piegādāja ieročus un municiju 4.Zemgales kājnieku divīzijai un pārveda uz Latviju tos latviešu karavīrus, kas bija piedalījušies krievu karaspēka vienībās Verdenas frontē.36

Spricis Paegle rakstījis, ka pirmais kuģis, kas ar Latvijas karogu devies uz Rietumeiropu bijis "Windau", kuram vajadzējis atvest no Kopenhāgenas pārtiku, ko sabiedrotie izsniedza Latvijai. Izbraukšanas dienā — 1919.gada 6.aprīlī, S.Paegle kā toreizējais tirdzniecības un rūpniecības ministrs kapteinim Jānim Krūmiņam (1869 — 1947) pasniedzis kuģa Latvijas flagu un novēlējis — "Latvijas sarkan–balt–sarkanam karogam mūžam nenozust pasaules jūrās".37

1919.gada 23.augustā "Valdības Vēstnesis" publicēja tirdzniecības un rūpniecības ministra J.Zēberga un Jūrniecības departamenta direktora T.Dannenberga "Rīkojumu par kabotāžas kuģniecību". Tas noteica, ka "Piekrastes kuģniecība starp Latvijas ostām atļauta tikai kuģiem, kuri brauc zem Latvijas flagas.38

Tā paša gada 23.jūlijā Ārlietu ministrijā bija saņemts Latvijas Londonas Legācijas paziņojums, "ka Latvijas flagas paraugs (sarkani—balti—sarkana flaga — 2/5 — sarkana. 1/5 balta un 2/5 sarkana horizontāla strīpa) darīts zināms attiecīgām vietām un Anglijas iestādēm un šīs iestādes tiek lūgtas visur izpalīdzēt kuģiem zem Latvijas flagas: ("to issue instruction that all necessary assistance schall be rendered to ships flying this flag") ."39 Tādējādi Latvijas karoga krāsu attiecība 2:1:2 tika deklarēta kā oficiāla valsts karoga proporcijas.

Iepriekšminētie kuģi un kuģīši tolaik nebija vienīgie, kas brauca zem Latvijas flagas.

Zvejnieku laivā ar sarkanbaltsarkano karogu mastā no Ragaciema uz Pērnavu brauca eskadrona komandieris Oto Goldfelds–Zeltiņš. Viņš no vācu okupācijas karaspēka bija pārgājis Latvijas bruņotajos spēkos un pēc Liepājas puča ar trijiem uzticamiem karavīriem 15.maijā laiviņā devās pie Ziemeļlatvijas karaspēka. 18.maijā laiviņa laimīgi nonāca Pērnavā, kur to "sagaidīja liels ziņkārīgo ļaužu pūlis, jo šinī ostā vēl nebija redzēta Latvijas nacionālā flaga."40

Jau brīvības cīņu laikā sākti priekšdarbi Latvijas kara flotes radīšanai. Tolaik šī kara flote sastāvēja galvenokārt no mobilizētiem privātiem tvaikoņiem. Šie tvaikoņi zem sarkanbaltsarkanā karoga deva savu ieguldījumu Latvijas atbrīvošanas cīņās. Flotilē bija ieskaitīti arī jau pieminētā K.Kronenberga velkoņi "Baltija" un "Kodimo".41 Bermontiādes laikā, 1919. gada 29.oktobrī "Baltija" Rīgas līcī pie Ragaciema desantēja partizānu grupu.42 Pēc brīvības cīņām kara vajadzībām konfiscētos tvaikoņus sāka atdot atpakaļ īpašniekiem.

16 Virza E. No Liepājas līdz Valkai. (Vēstule maniem Liepājas draugiem). – Tautas Balss. – Nr. 1, 1919. gada 22. aprīlī; Nr. 2, 1919. gada 24. aprīlī; Nr. 3, 1919. gada 26. aprīlī.

Rakstā pieminēts Eduards Kaimiņš (1876 - ?). Iekšlietu ministrijas sevišķu uzdevumu ierēdnis, vēlāk līdz 1919.g. rudenim Liepājas ostas policijas priekšnieks. Kā atcerējās J.Janševskis, otrā dienā pēc iestrēgšanas "atbrauca somu ledlauzis "Herkuless", kas mūsu "Maigu" nu ievilka Rēveles ostā"- skat. J.Janševska atmiņas grām.:Latvijas republikas desmit pastāvēšanas gados. Red. A.Bīlmanis.-R., 1928.- 132.lpp.

17 Nogrimis Latvijas tvaikonis "Maiga".-Jūrnieks.-1934.g. Nr.9.,-300.lpp.

18 Turpat.

19 LVVA 2574 f., 4.apr., 68.l., 8.lp.; Latvijas jūrniecības vēsture 1850.- 1950. Enciklopēdija.-R., 1998.- 199.lpp. "Saratovs"- 1679 bruto reģistra tonnas, garums 261 pēda, platums 23,7 pēdas, iegrime 23,7 pēdas.

20 Grants J. Vēsturiskā kuģa vraks.-Jūrnieks.-1933.g.Nr.7., 158.lpp.

21 LVVA 2574.f., 4.apr., 68.l., 9.lp.

22 Latvijas jūrniecības vēsture 1850.- 1950. Enciklopēdija.-R., 1998.- 199.lpp.

23 J.Grants, kurš bija apkalpē, kura "Saratovu" nodeva Padomju Krievijas pārstāvjiem min, ka kapteinis bijis Kondratjevs. Grants arī sīki aprakstījis kuģa bojāeju.- Vēsturiskā kuģa vraks.- Jūrnieks.- 1933. g. Nr.8.- 184.- 186.lpp.

24 M.S-s. Kapteinis stāsta par "Saratova " likteņgaitām.- Brīvā Zeme.-Nr.70., 1938.g. 26.martā.

25 B.Dzeņa mets privātīpašumā.

26 Litogrāfijas tehnikā uz cigarešu papīra bija nodrukāti R.Zariņa zīmēto pastmarku paraugi. Ar karogoto "Saratovu" bija divu veidu 5 rubļu markas (melni-pelēkas un melni-karmina). Šo paraugu fotoattēli publicēti grām.: Die Briefmarken Lettlands.- 1.Ausgabe.- R., 1940.- S.22.

27 LVVA 130.f. 1.apr. 1335.lieta 156. lp.o.p.

28 Latvijas Kareivis. Nr.13., 1923.g. 18.janvārī.

29 Tv. "Saratovs" vraka saspridzināšana.-Jūrnieks.-1934.g.Nr.7.-242.lpp.

30 Kara muzeja vecais inf. Nr.11044.

31 Kara muzeja vecais inv. Nr.10130.

32 Kara muzeja vecais inv. Nr.Nr.9923,9924,9925.

33 Andersons E. Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture.-[b.v.], 1983.-352.lpp.

34 Iespiests "Saratov".

35 Zariņš K. Par Latvijas tapšanu. 2.izd.-Melnburna, 1962.-32.lpp.

36 Andersons E. Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture.-[b.v.], 1983.-352.lpp.

37 Paegle S. Kā tapa Latvijas valsts.-R.,1923.-261.lpp.

38 Valdības Vēstnesis.-Nr.20., 1919.g. 23.augustā.

39 Turpat, Nr.15.,1919.g.17.augustā.

40 Goldfelds-Zeltiņš O. No haosa par valsti.-Latvijas Sargs.-Nr.279., 1920.g.

41 Latvijas republika desmit gados. A.Bīlmaņa red.- R., 1928.,- 281.lpp.

42 Latvijas jūrniecības vēsture. Enciklopēdija.- R., 1998.- 230.lpp. Turpat sīkāk par Latvijas jūras spēkiem Brīvības cīņu laikā.