DIPLOMĀTIJA

Ar savu Valsts protokolu iet Latvija pasaulē

"Protokols" — tāds maksimāli vienkāršs ir Latvijas Ārlietu ministrijas jaunā izdevuma nosaukums. Grāmatas autore — Latvijas Republikas vēstniece Čehijas Republikā un Vatikānā Aija Odiņa, kura vairākus gadus bijusi Latvijas Republikas valsts protokola vadītāja.

"Šīs grāmatas iecere radās brīdī, kad sākām domāt, kā nostiprināt mūsu septiņu darba gadu pieredzi," teica ārlietu ministrs Valdis Birkavs, ievadot jaunās grāmatas prezentāciju vakar, 1.oktobrī, Ārlietu ministrijā. "Ikvienas valsts ārpolitika sākas ar protokolu. Mūsu valsts protokols izgājis ārkārtīgi sarežģītu attīstības ceļu. Tā aizsākums bija saspringtajā laikā tūlīt pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas 1991.gada augustā, kad viļņiem nāca gan slavenu ārvalstu politiķu valsts vizītes Latvijā, gan mūsu politiķu vizītes daudzās jo daudzās ārvalstīs."

Ārlietu ministrs arī izteica cerību, ka šī nav pēdējā Latvijas valsts protokolam veltītā grāmata. "Protokols visu laiku pilnveidojas," uzsvēra ārlietu ministrs. "Domājot par šo grāmatu, es redzu, ka Latvijai un tās valsts protokolam vēl priekšā ir ilgs mūžs. Pašreizējos diplomātus nomainīs jauna paaudze, un arī viņiem būs vajadzīgas grāmatas par Latvijas valsts protokolu un tā vēsturi."

Grāmatas autore Aija Odiņa, atceroties valsts protokola pirmos soļus tūlīt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991.gada augustā, teica: "Bija jau par šīm lietām lasīts, bija kādas teorētiskās zināšanas. Taču tad nāca prakse un teoriju vajadzēja ar šo praksi salīdzināt. Teorijai un praksei vajadzēja savstarpēji sevi apliecināt."

Aija Odiņa ar atzinīgiem vārdiem pieminēja pirmās mūsu Ārlietu ministrijas darbinieces un valsts protokola veidotājas Sandru Kalnieti un Ludmilu Buliginu — tagad Latvijas Republikas vēstnieci Francijā un Ārlietu ministrijas Rietumeiropas valstu nodaļas vadītāju, atcerējās arī sarunu ar Kentas hercogu, beidzot stažēšanos Bekingemas pilī Lielbritānijā. Karaliskā persona Latvijas diplomātei vaicājusi, kas ir vērtīgākais no viņas guvuma Bekingemas pilī. "Vērtīgākā ir atziņa, ka Latvijas protokols ir uz pareizā ceļa," atbildējusi Aija Odiņa. Autore arī pastāstīja, ka viņas grāmata balstīta gan Latvijas septiņu neatkarības gadu pieredzē, gan daļēji arī nemainīgajās 30. gadu tradīcijās un starptautiskajā praksē.

"Valsts protokols var patikt vai nepatikt, bet tā ir neatņemama diplomātu dzīves sastāvdaļa," teica vēstniece Aija Odiņa.

Savukārt ārlietu ministrs uzsvēra: Valsts protokols ir joma, par kuru viņš saņēmis visvairāk uzslavu un vismazāk nopēlumu. "Protokols ir vairojis Latvijas labo slavu pasaulē."

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Ārlietu ministra Valda Birkava, Valsts protokola vadītāja Arta Bēruļa un grāmatas autores Aijas Odiņas autogrāfi dāvinājumā "Latvijas Vēstnesim"

Saturā

Ievads. Diplomātiskais protokols

I. Protokolārā kārtība

II. Diplomātiskā sarakste. Uzrunas forma

III. Vizītkarte

IV. Ielūgumi un atbilde uz tiem

V. Sēdināšana pie galda

VI. Vizīšu protokols. Karoga etiķete. Dāvanas. Apbalvojumi

VII. Ieskats starptautisku konferenču un tikšanos organizēšanā

VIII. Latvijas Republikas valsts simboli

IX. Valsts ceremonijas

X. Ārvalstu diplomātiskais korpuss Latvijā

XI. Diplomātiskās privilēģijas un imunitātes

Pielikumi.

Vēstuļu noformēšanas veidi

Apģērbs

Vīnu karte

Ievada vietā

Vārda "protokols" patiesais, diplomātiskais saturs ienāca kopā ar Neatkarību.

Pirmie biklie mēģinājumi, pirmie nedrošie soļi un pārvērtušies Vienotā Valsts protokola precīzā un saskaņotā darbībā.

Valstsvīru, politiķu, diplomātu dzīvē protokols simbolizē cilvēku organizētību un lietu kārtību, kas ļauj bez liekiem uztraukumiem un laika zudumiem koncentrēties pašam galvenajam — tautai un valstij svarīgu jautājumu risināšanai.

Protokols ir sarežģīta, nosacītu zīmju un uzvedības sistēma, kurā liela nozīme ir tradīcijai un rutīnai. Latvijas protokols spējis ne vien pārņemt pirmskara labākās tradīcijas, bet arī bagātināt ikdienas darbu ar daudzām radošām detaļām. Latvijas protokola labākās īpašības ir precizitāte, atvērtība, latviska sirsnība. Es nevaru saskaitīt tās daudzās pateicības, ko esmu saņēmis vai dzirdējis par mūsu Vienotā Valsts protokola darbu.

Pie Valsts protokola lielākajiem panākumiem pieder neticami intensīvais darbs Latvijas Neatkarības atkārtotās atzīšanas laikā, kad vizīšu skaits pārsniedza protokola cilvēku fiziskās iespējas. Un tomēr viņi tika ar to galā.

Pie lielajiem darbiem neapšaubāmi pieder arī pāvesta vizīte, karaliskās vizītes, kā arī daudzie sekmīgie prezidentu braucieni.

Vienotā Valsts protokola profesionālo spēju apliecinājums bija Baltijas jūras valstu padomes sanāksme Rīgā, līdz šim visu laiku lielākais ārpolitiskais notikums Latvijā, kurā piedalījās 11 valstu ministru prezidenti, Eiropas Savienības un Eiropas Komisijas vadītāji.

Es zinu, un es ticu, ka Rīga vēl būs daudziem reģioniem, Eiropai un arī pasaulei nozīmīgu notikumu vieta. Un tātad Latvijas valsts Vienoto protokolu gaida jauni pārbaudījumi un jauni izaicinājumi.

Es zinu, un es ticu, ka Latvijas jaunais, bet nu jau pieredzējušais protokols tiks ar tiem galā.

Vadot šo grāmatu pasaulē, es gribu pateikties tiem cilvēkiem, kuri atjaunoja Latvijas valsts protokolu, un visupirms grāmatas autorei, vēstniecei Aijai Odiņai.

Viņa bija tā, kas iesāka, ielika pamatus, sagatavoja darbiniekus un izveidoja sistēmu.

Viņas pieredze ir šīs ļoti vajadzīgās grāmatas pamats.

Paldies arī tiem, kas lasīs šo grāmatu, mācīsies no tās, liks lasīto lietā. Protokols ir cilvēku organizētība un lietu kārtība.

Tas ir tieši tas, kas mums Latvijā ļoti nepieciešams.

Valdis Birkav

s,

Latvijas Republikas ārlietu ministrs

 

Priekšvārds

"Protokols" ir pirmā šāda veida rokasgrāmata Latvijā, kas pamatojas uz starptautiskā protokola normām un Latvijas protokola pieredzi.

Šī grāmata sniedz ieskatu protokola jautājumos tiem, kas ar to saskaras savā dzīvē un darbā.

Latvijas protokols stingri balstās uz starptautiski pieņemtām protokola normām. Taču, tāpat kā citās valstīs, ir iespējama arī vienas vai otras normas vai tradīcijas piemērošana atsevišķi katrai valstij.

Mainoties laikam, līdzi mainās un attīstās arī protokols, ienesot izmaiņas protokola tradīcijās. Tāpēc salīdzināšanai šajā grāmatā iekļautas Latvijas protokola ceremonijas no divdesmitajiem gadiem. Mērķis bija arī saglabāt šo nelielo mantojumu. Un pie tam tas noteikti ir aizraujošs vēsturiskais materiāls.

Tā kā šis izdevums ir rokasgrāmata, tad dažkārt ilustrācijai izmantoti materiāli arī svešvalodā.

Aija Odiņa

 

Ievads.

Diplomātiskais protokols

Vārds "protokols" cēlies no grieķu vārda protokollen (protos nozīmē "pirmais", kolla — "līme"). Sākotnēji to attiecināja uz dokumentu noformēšanu, bet laika gaitā tas ieguva plašāku nozīmi. To sāka lietot starpvalstu lietu kārtošanā — kā uzvedības normu kopumu attiecībās starp valstīm.

No tā radies mūsdienu nosaukums — protokols vai diplomātiskais protokols, kas ir noteiktu tradīciju, normu, noteikumu un likumu kopums, kuru ievēro diplomātiskais dienests savu uzdevumu veikšanā.

Vīnes kongresa (1815) un Āhenes Svētās Savienības kongresa (1818) pieņemtās normas bija starptautiskās diplomātijas prakses pamatā līdz 1961.gadam, kad tika pieņemta Vīnes konvencija par diplomātiskajiem sakariem.

Daudzi jautā, kāpēc tomēr ir vajadzīgs protokols.

Protokols nav pašmērķis, bet gan līdzeklis mērķa sasniegšanai. Ceremonijas ir izgudrotas, lai atvieglotu darbu, bet nevis lai to traucētu. Pretējā gadījumā būtu diplomātiskais haoss, līdzīgs tam, ko radīja kādas valsts ļoti augsti stāvoša amatpersona, iedomādama, ka iespējama, piemēram, sēdināšana pie galda uz demokrātiskiem pamatiem, atmetot jebkuru oficiālu izsēdināšanu un novietojot valdības vadītājus, vēstniekus un viņu kundzes tādā kārtībā, kāda viņam šķita pieņemamāka, vadoties pēc personiskām simpātijām. Taču jāņem vērā, ka vēstnieki ir savu valstu un personiski valsts vadītāju pārstāvji.

Diplomātam noteikti jāielāgo, ka nedrīkst rīkot scēnas un skandālus. Ja jūs pats esat kāda pasākuma saimnieks, nekad nepaļaujieties uz savām izjūtām vai intuīciju, vai arī kāda it kā zinoša kolēģa padomu. Ja rodas kaut mazākās šaubas, jākonsultējas ar tās valsts Protokolu, kurā atrodaties.

Ja etiķetes ievērošanā kļūdu pieļauj privāta persona, to var neievērot. Bet, ja to izdara kolēģis diplomāts, labāk to neteikt uzreiz, bet gan smalkjūtīgi un klusi tādā brīdī, kad rodas iespēja pārmīt kādu vārdu. Pretējā gadījumā jūs kļūsiet par pasīvu un arī ne visai gudru līdzzinātāju — kā tas, kurš zina, kas noticis, bet atšķirībā no jums priecājas par to, ka tas var atkārtoties. Grūtības rodas, ja kļūdas izdara uzņemošā valsts. Tad diplomātam ir dažas sekundes, lai izdomātu, kā reaģēt, — izteikt protestu tūlīt vai vēlāk. Pieņemsim, ka kādas valsts vēstnieks, labu gribēdams, lai dotu ieguldījumu divu valstu tuvināšanā, ielūdz dažādu valstu diplomātus vakariņās. Sēdinot pie galda nav jādomā par personiskajām simpātijām, bet par šo pārstāvju valstu sakariem. Apsēdinot blakus divu valstu pārstāvjus, kurām nav diplomātisko attiecību vai kuru politika nav viena orai pieņemama, vismaz divu valstu pārstāvji ir nostādīti neveiklā situācijā. Diplomāts šādās reizēs nevar atbrīvoties no sava diplomātiskā statusa. Ja diplomāts sēdētu blakus, tad to iztulkotu kā šīs valsts politiku, piemēram, samierināšanos, tuvināšanos. Labāk tad ir aiziet.

Viens no protokola pamatlikumiem ir protokolārās kārtības (prioritātes) ievērošana. Prioritātes un rangu neievērošana ir līdzvērtīga apvainojumam tai valstij, kuru viesis pārstāv. Vēsturē un arī mūsdienās zināms ne viens vien gadījums, kad naidīgums starp valstīm rodas protokolārās kārtības neievērošanas dēļ. Līdz 1815.gada Vīnes kongresam bija neskaitāmi gadījumi, kad, neeksistējot noteiktām protokola normām, notika nežēlīga sacenšanās par to, kurš pirmais ieņems galveno vietu. Notika duelēšanās, tika lauzti līgumi, pārtrauktas valstu diplomātiskās attiecības. Prioritāti noteica valsts varenība un politiskā ietekme pasaulē.

1815.gadā Vīnes kongress pieņēma likumu, ka vienāda ranga diplomātisko pārstāvju protokolārā kārtība nosakāma pēc laika un stundas, kad tikušas iesniegtas viņu akreditācijas vēstules uzņemošās valsts vadītājam. Šī procedūra joprojām tiek ievērota arī šodien. Izņēmums ir Vatikāna vēstnieki — nunciji — tradicionāli valstīs ar katoļticīgo pārsvaru. Dažās valstīs protokolāro kārtību nosaka pēc diplomātisko pārstāvju oficiālās ierašanās valstīs.

Labas manieres un uzvedības normu ievērošana ir svarīgas ikdienas kontaktos ar citiem cilvēkiem.

Protokols ir likumu kopums, kas nosaka uzvedību oficiālajā sabiedrības dzīvē un ceremonijās starp valdībām un tautām, to pārstāvjiem. Dažreiz tomēr sabiedrībā protokols tiek uzlūkots kā kaut kas apgrūtinošs un nevajadzīgs, jo protokolārie likumi dažkārt ir pretēji tiem, ko attiecīgā persona ievērojusi, nebūdama valsts amatpersona vai diplomāts. Piemēram, oficiālās pieņemšanās, veicot sasveicināšanos, vīrs kā oficiāla amatpersona iet pa priekšu sievai, bet privātās — sieva. Privātās mājas viesībās goda viesis paliek tik ilgi, kamēr pēdējais viesis ir aizgājis, savukārt oficiālās — ja goda viesis ir oficiāla persona, tad aiziet pirmais, un citi viesi nedrīkst to darīt pirms viņa.

Protokols vienmēr ir kā noderīgs padomdevējs, kurš pamāca, kā uzvesties oficiālā sabiedrībā, klātesot dažādu valstu un tautību cilvēkiem, lai cik arī dažādas būtu viņu tradīcijas.

Lai izbēgtu no haosa, katra sabiedrība ievēro savus likumus. Tas pats attiecas uz attiecībām starp valdībām un valstīm. Nepieciešams, lai attiecības starp valstīm pamatotos uz vispārpieņemtiem likumiem vai tradīcijām un noteiktu, plānotu organizāciju. Tas ir protokols. Pieklājība un uzmanība, labas manieres ir katra civilizēta cilvēka raksturīgas īpašības.