MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Ar ticību Dievam un Latgalei, un Latvijas vienotībai

Augsti katoļu garīdzniecības pārstāvji, Saeimas deputāti, Latgales un visas Latvijas kultūras darbinieki trešdien, 30.septembrī, bija pulcējušies Dailes teātra Mazajā zālē, kur svinīgi tika atvērta Franča Trasuna kopoto rakstu "Dzīve un darbi" trešā grāmata. Tajā aptverts viņa devums politiķa un valstsvīra darbā, tāpēc kā moto sarīkojuma dalībniekus uzrunāja pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes vārdi: "Trasuns bija ne vien liels valstsvīrs, bet arī tas vīrs, kurš Latvijas ģerbonī novietoja trešo zvaigzni."

Īpašu gaisotni radīja augustā saņemtā vēsts, ka Vatikāns, atbildot uz Latvijas Romas katoļu Baznīcas arhibīskapa metropolīta Jāņa Pujata lūgumu, vēlreiz izskatījis priestera Franča Trasuna lietu un atzinis, ka pret viņu celtās apsūdzības nav bijušas pamatotas. Metropolīts nolasīja Pāvesta kūrijas raksta latvisko tulkojumu, kurā attiecībā uz priesteri Franci Trasunu ir teikts: "1) viņam uzliktais sods nav vairs spēkā kopš viņa nāves;

2) pašreizējais Baznīcas likumu kodekss neparedz ekskomunikāciju par tādu rīcību, par kādu savā laikā tika apsūdzēts Francis Trasuns;

3) Baznīcas kongregācija tai laikā pieņēma savu lēmumu, pamatojoties uz ziņām, kas tai laikā tika piesūtītas no Latvijas. Ņemot vērā Jūsu Ekselences sniegto informāciju, tagad redzams, ka apsūdzības, kas tika piesūtītas Svētajam Krēslam, nav bijušas pietiekoši pamatotas, bet drīzāk gan politisku motīvu iespaidotas."

Ar lielu saviļņojumu runā Anna Rancāne, Andris Vējāns un Anta Rugāte, slavu Tam Kungam dzied Rēzeknes Jēzus Sirds baznīcas jauniešu koris. Atzīstot par nepamatotu pirms 72 gadiem pasludināto lēmumu par Franča Trasuna izslēgšanu no baznīcas. Ir piepildījies Augstākā prāts un uzticīgajam priesterim, lielajam Latgales modinātājam un Latvijas vienotājam tiek atdots viņa godīgais, cildenais vārds.

Franča Trasuna Rakstu trešo grāmatu sakārtojis profesors Pēteris Zeile. Viņš ir arī priekšvārda un komentāru autors.

Trešajā sējumā apkopotas 155 Franča Trasuna runas, ko viņš teicis Latvijas Tautas padomē, Latvijas Republikas Satversmes sapulcē, pirmajā un otrajā Saeimā. Ar iepriekšējiem diviem sējumiem, kur apkopota proza un publicistika, šo sējumu vieno pilsoniskā drosme un dedzīgums bieži lietotie salīdzinājumi un metaforas. Iejusties Franča Trasuna runas stilistikā, kur, pēc profesora vārdiem, analītiski lietišķais stils sajaucas ar cildeni patētisko un puķaini mežģīņoto stilu, palīdzēja Jānis Streičs, nolasīdams fragmentus no viņa trim spilgtākajām runām.

Kā Pēteris Zeile atzīmē grāmatas priekšvārdā, objektīvie vēsturnieki un politiķi Franča Trasuna veikumu Latvijas un latviešu tautas labā pielīdzina tādu vīru kā Jāņa Čakstes, Kārļa Ulmaņa, Miķeļa Valtera un Zigfrīda Meierovica devumam. Pat viņa pretinieki izteikušies, ka bez Trasuna Latvijas parlaments tikpat kā nav iedomājams. Viņš radījis ap sevi polemikas, konstruktīvas opozīcijas, neordināru risinājumu gaisotni. Visos būtiskajos jautājumos viņam bijis savs viedoklis. Par to tagad varēs pārliecināties ikviens, ielūkojoties apjomīgajā (vairāk nekā 600 lappušu) grāmatā. To pasūtījusi Rēzeknes Latgaliešu kultūras biedrība. Tāpat kā pirmos divus sējumus, grāmatu laidis klajā Jāņa Elkšņa vadītais Latgales Kultūras centra apgāds.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktor

Atšķirot Franča Trasuna "Dzīves un darbu" trešo sējumu

Francis Trasuns. Jāņa Roberta Tilberga šaržs

Satversmes sapulces

III sesijas 24. sēde

1921. gada 4. maijā

Iekšlietu ministra atbilde uz jautājumu par represijām pret arodnieciskām biedrībām

Mani kungi! Mūsu šīsdienas sēde kļuvusi ļoti jautra, un tas notiek galvenokārt caur sociāldemokrātu izvirzītajiem jautājumiem un interpelācijām. Interpelācijas un jautājumi ir ļoti nopietna lieta. Tas ir ierocis ar diviem asmeņiem. Ar vienu var sist valdības priekšstāvjus, bet ar otru arī pašus interpelantus — un šinī gadījumā tie sit jūs pašus. Jūs redzat, ka jūsu interpelācijas un iesniegtie jautājumi ir pazaudējuši katru nopietnību, ka ar šiem iesniegumiem neviens nopietni nerēķinās, tāpēc ka jūs paši neesat šo lietu ņēmuši nopietni, jo gandrīz katrā sēdē mums jānodarbojas ar šīm interpelāciju lietām. Diemžēl man jāteic, ka pilsoniskās partijas, pēc manām domām, ir pārāk pasīvi izturējušās pret jūsu interpelācijām un jautājumiem. Tām varbūt bija cerība, ka reiz tas apniks un jūs nostāsities uz valstiskā pamata. Bet, mani kungi, ja jūs iesākāt ar to lietu dzīt jokus un pārvērst mūsu augsto likumdošanas namu par mītiņu sapulci un par runātavu — to mēs nedrīkstam pieļaut, un es nožēloju, ka no pilsoniskām partijām neuzstājās un neaizbāza jums mutes ciet.

Ņemsim, piemēram, šīsdienas interpelāciju. Pēc ministra kunga paskaidrojuma vajadzētu būt pilnīgi pārliecinātam, ka sociāldemokrāti būs tikai priecīgi, jo tur tika skaidri pierādīts, ka tie paši arodnieki, kurus jūs gribat aizstāvēt, ne tikai gribēja jūs izsviest no visām jūsu biedrībām, bet arī no valsts iestādēm. (Laizāns: "Tas bija gaidāms, tas jau noticis!") Un, ja jūs būtu ņēmuši to lietu nopietni, jums būtu ko priecāties, bet jums, mani kungi, kas cits padomā. Par jūsu loģiku es nerunāšu; es uz to daudz neceru un neko lielu negaidu. Bet, mani kungi, vismaz vajadzēja dot skaidru atbildi pēc ministra uzstāšanās: vai jūs esat ar anarhistiem, vai jūs esat ar valdību; vai jums ir mīļš komunisms, vai jums ir mīļa Latvija. Uz to jūs skaidru atbildi nedodat. Mēs tikai dzirdējām atbildi: jā, ar šo valdību mēs kopā neiesim. Ar kādu tad valdību? Vai ar tādu, kas ir komunistiska? Bet vai tāda valdība ir vēlama Latvijā? Es domāju, ka nē, ka Latvijā tāda valdība nav vēlama. Tad, mani kungi, kas attiecas uz Reinharda kungu, tad viņš deva, tā sakot, ļoti labu ainu par komunismu. Es gribu to vēl papildināt.

Es biju tanī laikā Latgalē, kad bija komunisti. Es viņu valdīšanas laikā tur nodzīvoju gandrīz pusotru gadu. Pirmais komunists, kas atbrauca uz Latgali, pirmajā mītiņā pateica, ka viņš savā dzīvē ir vairāk cilvēku nokāvis, nekā tam matu uz galvas. Daugavpilī bez nekāda tiesas sprieduma tika apcietināti, apšaudīti no lielgabaliem un dzīvi aprakti cilvēki. Rēzeknē atkal tāpat bez nekāda tiesas sprieduma, bez jelkādiem pierādījumiem, tikai uz aizdomām, ka tie gaida "baltos" atnākam, tika apšauti mierīgi pilsoņi. Kas attiecas uz izglītību, es pats, mani kungi, biju liecinieks, ka pie mūsu bibliotēkām, kurām tagad vajadzēja nākt valsts rokās, tās tika izārdītas, daudzas grāmatas sadedzinātas. Visdārgākie vecie dokumenti tika izvesti uz Padomju Krieviju. Es dažiem sarkanarmijas virsniekiem prasīju: ja jūs esat latvieši un gribat veicināt izglītību, tad kā jūs domājat, vai mums tās grāmatas nebūs vajadzīgas? Uz to viņi man nespēja neko atbildēt. Tad es viņiem prasīju: kāpēc jūs tās grāmatas iznīcināt? Uz to viņi atbildēja, ka latviešiem tās nav vajadzīgas. Tad vēl tāda aina. Komunistu tiesa. Noķer zagli zādzības vietā, liecinieki ir klāt; tiesa viņam noprasa, zaglis atbild: "Nē, es nezagu, es esmu komunists, un kā komunistam viņa manta pieder man." Tiesa uz to atbild: "Durak! Tev vajadzēja visu paņemt, kāpēc vēl atstāji?"

Jūs gribat iet kopā ar valdību vai ar komunistiem? Es uzdošu citu jautājumu: vai jūs gribat, lai Latvijā pastāvētu likumība vai — anarhija? Jūs pārmetat valdībai, ka tā rīkojas nelikumīgi, bet, no otras puses, jūs aizstāvat likuma pārkāpšanu. Tos, kas izdarījuši zādzības, kas pārkāpuši disciplīnu kara dienestā, kas pārkāpuši likumu skolu lietās, tos jūs aizstāvat ar interpelācijām. Ar jūsu loģiku, kungi, es nerēķināšos, jo jūs domājat, ka visus var apmuļķot, tāpat kā jūs apmuļķojat tumšo masu. Jūs Latvijā gribat anarhiju — un šo katedru izmantot priekš tam, lai mestu savus vārdus tautas masās. Ielās ne katrreiz jūs to varat darīt, jo tur ir policija klāt, kura jūs var saukt pie kārtības. (..) Bet cik ilgi jūs izmantosiet mūsu pacietību, cik ilgi valstiskās un pilsoniskās grupas gribēs noklausīties jūsu aģitācijas runās šinī augstā sapulcē?

Kas attiecas uz komunismu, tad te tika runāts, ka komunisms esot zināma ideja, ka ideju nevar apspiest. Jā, es to pilnīgi saprotu. Var būt ideja, var būt pat maldīga ideja — un to nekad nevar apspiest. Bet, mani kungi (..), ja ideja pāriet praksē, ja tā ir kaitīga valstij, ja tā ir pret valsts iekārtu, ja šī ideja virzīta uz to, lai tautu musinātu, tad taču, mani kungi, valsts nevar gaidīt, salikusi rokas klēpī, kamēr tiks tā iekārta gāzta un kamēr pie mums attīstīsies tā iekārta, kas ir Padomju Krievijā. Jūs ceļat iebildumus un brēcat ļoti stipri, ka tiek turēti cietumos tie karavīri, kuri izdarījuši noziegumus. Jūs gribat, lai noziedznieki tiktu turēti kā salonos. Bet ejiet, paskatieties uz Padomju Krieviju, kas tur ir. Tur ne tikai viņus netur salonos, bet tur viņus uz vietas nošauj, pie tam nošauj simtiem un tūkstošiem. Tur nošauj pat tādus, pret kuriem nav nekādu pierādījumu, nošauj mūsu tautas brāļus. Un tie paši, kuru rokas aptraipītas asinīm, nāk šurpu, uz mūsu tēviju, un grib to pašu komunismu sludināt.

Satversmes sapulce ir iecēlusi valsts nodevības lietu izmeklēšanas komisiju. Jā, es gribētu zināt, kāds uzdevums ir tai valsts nodevības komisijai. Ja katram komunistam vai anarhistam, katram noziedzniekam būs brīv uz ielas propagandēt tādas idejas, būs brīv aģitēt, lai tiktu nogāzta valdība, valsts iekārta utt., tad es lūdzu pasacīt, kāpēc jūs darbojaties tai valsts nodevības lietu izmeklēšanas komisijā. Vai varbūt tikai tāpēc — ar to nodomu, lai aizsegtu valsts nodevības? Tam es negribu ticēt, bet, kamēr jūs neesat pasacījuši, vai jūs aizstāvat likumu, valsti, valsts iekārtu, vai jūs aizstāvat komūnu un gribat gāzt valdību un valsts iekārtu, tad mēs nevaram būt skaidrībā, ko par jums domāt. Es gribu patiesi zināt, uz kādas platformas nostājas mūsu sociāldemokrātu frakcija: vai tā nostājas uz valstiskas platformas, vai tā atzīst mūsu tautu kā Latvijas tautu un mūsu valsti kā Latvijas valsti, vai viņa vēlas internacionāli? To taču reiz vajaga noskaidrot, un es to gribēju dzirdēt reiz atklāti no šīs katedras. Lietas, kā tās parādās jūsu avīzē, jūsu brošūrās, tās mums rada tikai neskaidrību. Es lasu, piemēram, šīsdienas "Sociāldemokrātu", tur tiek rakstīts par 1. maija manifestācijām Liepājā. Zem valsts karoga gāja tie valsts ierēdņi, kuri bijuši spaidu ceļā piespiesti, un daži skolnieki, bet zem sarkanā karoga esot gājusi visa tauta. Ja sociāldemokrāti izšķir divus karogus: vienu valsts karogu, kuru jūs neatzīstat, un otru sarkano karogu jeb kā jūsu pašu "Sociāldemokrāts" nosauc — sarkano lupatu, tad to jūs atzīstat par savu. (..) Es gribu zināt, vai jūs patiesi gribat gāzt mūsu varu un ieviest komūnu un gaidāt ienākam stučkas, daniševskus un citus, lai tie te radītu to paradīzi, kāda ir Krievijā? Mēs gribam mazākais, lai jūs būtu atklāti, un, ja jūs nebūsit atklāti un nāksit priekšā ar interpelācijām, kuras ir nepamatotas, tad mēs, kuriem pacietība būs jau zudusi, jums katrreiz šo masku norausim. (Aplausi.)

Satversmes sapulces

III sesijas 25.sēde

1921.gada 10.maijā

Likums par 55 miljonu atvēlēšanu Latgales skolām (trešais lasījums)

Latgales deputātu grupas jautājums izglītības ministram Latgales skolu lietā

Es, mani kungi, jau esmu runājis par izglītības stāvokli Latgalē un negribu šodien atkārtoties. Bet es gribu dot pilnīgāku ainu par skolu stāvokli Latgalē.

Pirms kara mums Latgalē, Rēzeknē, bija viena valsts vīriešu ģimnāzija, valsts sieviešu ģimnāzija, privātā sieviešu ģimnāzija; bija amatniecības skola, bija tirdzniecības skola. Tad vēl bija pilsētas skola un privāti skolotāju kursi. Kā redzat, daļu skolu uzturēja valsts. Mācību valoda bija krievu valoda. Lielāko skolu daļu uzturēja privātpersonas ar saviem līdzekļiem. Bet Rēzeknes tirdzniecības skola pilnā nozīmē bija latviešu skola. Dibinātājs bija latvietis Kalniņš, skolas vadītājs arī bija latvietis. Skolu pabalstīja galvenokārt tā sauktie klerikāļi un baznīcas kungi.

Kad Kalniņš drīz pēc skolas darba sākuma nomira, baznīckungiem bija uzstādīts jautājums, vai viņi gribēs skolu atbalstīt. Tas tika apsolīts, un skolu apmeklēja latviešu bērni. Lai arī daļa priekšmetu bija krievu valodā, taču latviešu valoda arī tika pasniegta un vispār skolā tika veicināta tautiskā apziņa. Bez tam baznīckungs Nikodems Rancāns par saviem līdzekļiem Rēzeknē nodibināja privātu katoļu skolu. Bez tam Rēzeknē tika nodibināta tipogrāfija, un baznīckungs K.Skrinda izdeva vienīgo latviešu avīzi.

Tā, mani kungi, bija nostādīta skolu lieta ne tikai Rēzeknē, bet tā tas bija visā Latgalē. Tas bija tad, kad mums nebija ne demokrātisko brīvību, ne liberālisma. Starpība starp Rēzekni un Daugavpili bija tikai tā, ka Rēzeknē tika vairāk veicināta tautiskā apziņa nekā Daugavpilī. Tā, mani kungi, skola bija nostādīta Latgalē vispār un Daugavpilī īpaši.

Bet paskatīsimies, kā šī lieta ir tagad nostādīta, kad mums ir demokrātiskās brīvības, kad ir nodibinājusies Latvijas valsts. Visā Latgalē tagad ir tikai viena vienīga vidusskola Rēzeknē. Bet Kurzemē un Vidzemē ir pavisam 20 valsts uzturētas vidusskolas. Visā Latgalē nav nevienas profesionālās skolas, bet Kurzemē un Vidzemē tādas ir 7 valsts uzturētas skolas. Bez tam šī Rēzeknes valsts ģimnāzija darbojas ļoti vāji. Jau agrāk bija runa par to, ka skolotāju personāls nav vajadzīgā līmenī, ir skolotāji bez attiecīgā diploma utt. Bez tam tajā skolā ilgāku laiku pasniedza bijušie komunisti, kuru domu virziena dēļ daži cilvēki vērsās pie manis ar jautājumu, vai labāk latviešu bērnus nesūtīt uz privāto krievu ģimnāziju. "Kā latvieši, "viņi saka", mēs negribam atdot bērnus krievu ģimnāzijā, bet valsts ģimnāzija ir nostādīta tā, ka mēs negribam, lai mūsu bērni tiktu slikti audzināti, un tāpēc atdodam tos krievu ģimnāzijā." Bez tam ir sūdzības, ka latgaliešu bērni tur tiek piesmieti par savu valodu un par savām ierašām. (..) Bet arī valsts ģimnāzijā mācības daļēji tiek pasniegtas krievu valodā, tāpēc ka nav grāmatu un attiecīgo pedagogu, kas varētu mācīt bērnus un jauniešus latviešu valodā. Vēl ir žīdu skola, uz kuru ir pārgājis no valsts ģimnāzijas atceltais Melameds. Tur arī nez aiz kāda patriotisma vai cita iemesla mācības notiek tikai krievu valodā .(..) Bez šīm trijām mācību iestādēm Rēzeknē vēl ir skolotāju kursi. Tie līdz šim ir vāji nostādīti. Man iznāca sarunāties ar vienu skolotāju, kurš arī kritizēja to līmeni un pedagogus, kādi te darbojas. Arodnieciskās skolas nav ne tikai Rēzeknē, bet tādu nav visā Latgalē. Nevar būt runas arī par jaunu pamatskolu, kas tik vajadzīgas, dibināšanu Latgalē, jo nav skolotāju, kas tur varētu strādāt.

Tie būs tad, ja darbosies attiecīgi institūti, kas spētu sagatavot skolotājus. No patreizējiem skolotāju kursiem mēs tos sagaidīt nevaram. Būtu jāatklāj skolotāju semināru. Jau pirms gada bija gatavs budžeta projekts Latgales lietu departamentā par skolotāju semināra atklāšanu. Arī man personīgi tika solīts, ka pēc jaunā gada atklās skolotāju semināru. Kas vainīgs, ka tāds līdz šim nav Latgalē atklāts? Izglītības ministrija, Latgales lietu departaments? Es ceru, ka mēs dabūsim skaidru atbildi no mūsu valdības iestādēm tepat no šīs katedras.

Man personīgi Izglītības ministrijā tika atbildēts, ka ministrija bijusi par semināra atklāšanu, bet departamentā teikts, ka pagaidām latgaliešiem pietiekot ar skolotāju kursiem, jo nevarot atrast piemērota semināra vadītāja, arī pasniedzēju. Mūs šī atbilde nevar apmierināt, ja arī Latgales lietu departaments patiesi tā būtu atbildējis, tad Izglītības ministrijai pašai vajadzēja atzīt to, ka skolotāju seminārs Latgalei ir nepieciešams, un vajadzēja pašai to atvērt. Tāpat mēs nevaram ticēt tam, ka visā Latvijā nevarētu atrast cilvēku, kas spētu vadīt skolotāju semināru.

Redziet, kungi, tādā stāvoklī atrodas Latgales skolu lieta. Mēs varam runāt, par ko gribam, par klerikālisma iespaidu, par demokrātiskām brīvībām, bet fakti ir nepielūdzami, un tie rāda, ka Krievijā, kura uz mums skatījās nelabvēlīgi, ar skolām bija pat labāk, nekā tagad, kad mums ir sava valsts un tiesības. Jau reiz no šīs katedras esmu runājis, ka Latgalē ir mūsu frontes līnija. Ja mēs skatīsimies tikai no tautiskā redzes viedokļa, tad mums jāstrādā pret pārkrievošanu, pret polonizāciju, mums sevišķi jāveicina tautiskā apziņa un izglītība Latgalē. Tā dara katra valsts, katra tauta, kura labi apzinās savas intereses. Bet te mēs esam gājuši pavisam pa citu ceļu. Mēs esam gādājuši par Kurzemi un Vidzemi, kur skolu bija vairāk, kur izglītība bija augstāka, bet uz Latgali mēs esam atmetuši ar roku, to neesam ievērojuši. Es nerunāšu par citiem jautājumiem, kas tikuši risināti Latgalē. Par šiem jautājumiem mēs runāsim budžeta sakarā. Tad mēs redzēsim, ka attieksme pret Latgali bijusi kā savā laikā —pret Latīņameriku, kā Krievijā — pret Sibīriju. Katrs brauca uz Latgali iedzīvoties, par latgaliešiem pasmieties, pajokoties. Bet kā Latgali apgaismot, pacelt, kā pierādīt, ka mēs esam vienas tautas brāļi, ka mēs Latgali pie sevis gribam saistīt, to ceļu mēs neesam gājuši. Mani kungi, diemžēl ir jāatzīst, ka plaisa starp latgaliešiem un pārējiem latviešiem, kuru ir radījusi vēsturiskā pagātne, kļuvusi vēl lielāka. Viss pagājušais gads ir šo plaisu, šos šķēršļus padziļinājis jo lielā mērā. Mani kungi, vajaga atzīt, ka pie tā bijuši vainīgi ne latgalieši, kā to dažreiz uzskata, izturoties pret viņiem ar zināmu neuzticību. Nē, mani kungi, pie šīs plaisas padziļināšanas ir strādājuši paši baltieši. Kad latgalieši ilgus gadus strādāja, lai apvienotu visu latviešu tautu, kā mums zināms no pagājušiem laikiem, tad arī tajā laikā baltieši neko negribēja dzirdēt no tautas apvienošanas. Man pašam, mani kungi, bija gadījums, kad es griezos pie Derīgu grāmatu nodaļas ar jautājumu, kāpēc tā neizdod grāmatas ar latīņu burtiem latgaliešiem — tajā laikā, kad mums nebija vēl laiks domāt ne tikai par skolām, bet arī par grāmatu izdošanu, tad man uz to atbildēja, lai latgalieši gādājot paši par sevi. Un tiešām, kad starp mums, latgaliešiem, Pēterburgā 1906. un 1914.gadā gāja strīdi par apvienošanos ar Baltiju, uz kādiem nosacījumiem apvienoties, tad baltiešu prese, avīzes negribēja bilst nevienu vārdu, it kā tas būtu tikai mūsu interešu jautājums. Mēs griezāmies pie baltiešiem ar jautājumu, vai viņi grib ar latgaliešiem apvienoties, vai nē, un, ja mēs nedabūsim to piekrītošo atbildi, tad mēs iesim paši savu atsevišķu ceļu. Kas notika tajā laikā, tas notiek arī tagad.

Arī tagad baltieši nesaprot latgaliešu garu un dvēseli. (..) Bet mēs cerējām, ka mūs saņems ar prieku. Taču, ka šīs cerības vāji tiek pildītas, redzam gan likumu pieņemšanā, kad tiek ignorēta latgaliešu griba un gars, gan arī, ja ir runa par izglītības un kultūras veicināšanu. Bija un ir labi Latgales lini, labi Latgales meži, Latgales ādas, arī labi daži amati ierēdņiem Latgalē. Tas viss ir bijis labs. Bet, kad vajadzēja latgaliešu izglītību, kad vajadzēja latgaliešiem nākt pretī ar labu un atklātu sirdi un viņiem pierādīt, ka latgaliešu dzīve tagadējā brīvā Latvijā nav vis grūtāka, bet vieglāka — to latgalieši līdz šim laikam nav mantojuši. No Latgales galvenokārt ir nākušas tikai sūdzības. Par dažām lietām es jau runāju sākumā.

Vēl jāpiebilst, ka bez skolām jārunā arī par mūsu dramatiskajiem kursiem. Mums — man, Kempam, Kindzuļa kungam — Pēterburgā nebija kabatā ne rubļa, bet mums bija dramatiskais pulciņš muzikālajā biedrībā un pēdējā laikā katru svētdienu bija teātra izrādes ar kori un tautas dziesmām. Un tie, mani kungi, nebija ne sociāldemokrāti, ne liberāļi, ne lielinieki, — tie bija klerikāļi kopā ar citiem tautas darbiniekiem, kas to veicināja un darīja, kuri arī tagad te ir. Viņi no Pēterburgas pārcēla dramatiskos kursus uz Rēzekni, kuri pastāvēja līdz lielinieku laikiem, un teātra izrādes notika visā Latvijā. Bet tagad, kad mums ir sava valsts, savi līdzekļi, mums nodibinājās jau pašā sākumā dramatiskie kursi vispirms Rīgā, bet, par cik latgalieši nevarēja braukt uz Rīgu un te uzturēties, tad tie tika pārcelti uz Rēzekni un izjuka. Tādas tās lietas Latgalē ar izglītību un kultūru. (..)

e