Par īslaicīgu un ilglaicīgu saimniekošanu

Uldis Viesturs, akadēmiķis, Latvijas Universitātes profesors, — "Latvijas Vēstnesim"

Uldis Viesturs

— Daudzi zinātnieki sūdzas par smagu materiālo stāvokli, kāpēc viņi ar savām zināšanām, pieredzi un sakariem nedibina savus uzņēmumus?

— Tie zinātnieki, kuriem ir dotības uzņēmējdarbībā, sen to ir izdarījuši, nodibinājuši kooperatīvus, SIA. Taču zinātnieki ir "urbēji", vairums to, kuri palikuši zinātnē, psiholoģiski nav gatavi uzņēmējdarbībai. Par tiem būtu jārūpējas valstij, jo tādi arī ir vajadzīgi, tai skaitā izglītības līmeņa uzturēšanai un demokrātiskas sabiedrības nodrošināšanai. Vispārzināms, ka Latvijā ir ļoti zems zinātnes finansējums, rēķinot procentos no IKP. Tādēļ arī ir smags materiālais stāvoklis. Ne katrs cilvēks, arī zinātnieks, var būt uzņēmējs. Pēdējos 100 gados uzņēmīgākie, izglītotākie, prasmīgākie, turīgākie ir šauti, mērdēti nometnēs, emigrējuši. Padomju ideoloģija nepieļāva uzņēmējaktivitātes. Vēl nesen par to lika cietumā. Mēs, palikušie, esam kašķīgi un vairumā neuzņēmīgi.

— Visvairāk šobrīd tiek runāts par nepieciešamību ieviest jaunas tehnoloģijas, izveidot jaunas rūpniecības nozares. Vai jūsuprāt Latvijā ir šai virzībai atbilstoši speciālisti?

— Ir un nav. Ir labi piemēri. Ir arī milzīgas neveiksmes (G-24 u.c.). Tomēr visam jāsākas no tirgus. Rūpniecības nozari var izveidot, taču svarīgi, lai ražoto produktu būtu kur un kam pārdot (cena, kvalitāte).

Piemēram, Latvijas lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas sēdē Jelgavā nesen tika prezentēta lauksaimniecības koncepcija. Tur dominē lauksaimniecības produktu, kas faktiski ir tikai izejviela pārtikas — pārdodamas preces — ieguvei, ražošanas jautājumi. Manuprāt visa ķēde būtu jāsāk no otra gala: tirgus, tirgū pieprasītā kvalitāte, cena, pārtikas preču ražošana, lauksaimniecības un lopkopības izejvielu ieguve. Tā jau ir veselas nozares (18 – 20% iedzīvotāju) psiholoģiska pārorientēšanās.

Protams, ne visās nozarēs pietiek vietējo speciālistu. Bet arī pasaulē tā ir. Darbaspēka, vispirms jau speciālistu, pārvietošanās nav problēma. Taču mums vēl joprojām ir dzīves vietas pieraksta un pārcelšanās problēmas, valodu barjera utt. Retais speciālists pārvalda trīs četras svešvalodas, kas mazām tautām ir obligāti.

— Vai nav tā, ka Latvijas zinātnieki spēj tikai uzaicināt ārzemju partnerus, atdodot viņiem prioritātes attiecīgajos ražošanas un peļņas procesos?

— Latvijas zinātnieki tā nedara. Taču Attīstības aģentūra diemžēl orientējas tikai uz šādu rīcību. Tas izskanēja arī starptautiskajai konferencei "Baltic Dynamics" veltītajā V.Avotiņa referātā: nāciet un investējiet, biznesa klimats ir labs, ekspluatācijas speciālisti (vietējie) pietiekami kvalificēti, peļņu var izvest. Par vietējo potenciālu Valda Avotiņa referātā nebija ne vārda.

Mūsu lēmumu pieņēmēji mūs laikam jau ir norakstījuši. Augsta līmeņa politiķu un lēmēju izteicienos nereti skan doma: visu (tehnoloģijas, iekārtas, produktus) var nopirkt. Speciālistus var noalgot. Ja vajag — jauniešus var aizsūtīt uz ārzemju universitātēm.

Taču esmu pārliecināts, ka bez nacionālās augstākās izglītības, zinātnes, jaunrades (tehniskās un mākslinieciskās) nesējiem, kultūras, respektīvi, kvalitatīva ERTDI kompleksa, mēs nebūsim pilnvērtīga valsts, pilnvērtīgi partneri Eiropā un pasaulē.

— Vārds "inovācija" daudziem vēl ir svešvārds. Kā inovācijas process ir sevi pierādījis vai mēģina to darīt?

—Vispārpieņemts jaunu (uzlabotu produktu)servisa radīšanas scenārijs ir četru šādu elementu mijiedarbība: augstākā izglītība — E, pētniecība — R, tehnoloģiju attīstība — TD, ieviešana — I, kuri kopā veido rīcības formulu — ERTDI.

Īpaši svarīga visos laikos bijusi un joprojām ir intelektuālā darba rezultātu ieviešana (TDI posms), kas tika uzsvērts arī jau minētajā konferencē "Baltic Dynamics".

— Kas šobrīd jauns inovāciju sistēmas izveidošanā?

— Inovāciju sistēmas būtība ir speciālas metodoloģijas pilnveidošana un izmantošana, lai saīsinātu (šuntētu) un padarītu efektīvāku klasisko ceļu no idejas līdz produktam tirgū. Klasiskais ceļš ir arvien lielāka mēroga eksperimenti, produktu kvalitātes un ražotnes ekoloģiskās drošības izvērtējums, vairākkārtēji tirgus un kopējās ekonomiskās efektivitātes aprēķini, līdz beidzot ir visai drošs pamats sākt investēšanu, respektīvi, sākt būvniecību (rekonstrukciju) un produkta (servisa) realizāciju. Inovāciju būtība ir jauna (vēlams revolucionāra) produkta radīšana un palaišana tirgū ar netradicionālām metodēm. Vienlaikus pieaug risks, neveiksmes, bankroti. Faktiski atkāpšanās no klasiskā ceļa ir iespējama tikai tad, ja ir pieejamas dotācijas, riska kapitāls, īpaši, TDI procesus veicinoši instrumenti (biznesa inkubatori, tehnoloģiskie parki utt.) un speciāls finansējums. Inovāciju sistēmas radīšanai jākļūst par valsts politikas sastāvdaļu ar īpašu likumdošanas un normatīvo aktu bāzi. Tā tas ir ES valstīs. Būtisks elements inovāciju sistēmā ir mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) attīstība.

Nereti man jautā — vai tad agrāk nebija tehniskās jaunrades procesiem veltītu konferenču, nepazinām īpašas jaunradi veicinošas metodikas, kuras tika mācītas arī studentiem? Vai nebija konstruktoru biroju, eksperimentālo iekārtu vairumam RTD organizāciju? Bija un ir, gan šeit, gan citur pasaulē. Bija arī valsts atbalsts. Taču šobrīd izšķiroši ir 2 faktori: vairumā gadījumu RTD process tomēr tika realizēts pēc klasiskās shēmas ar valsts īpašumu un līdzekļiem. MVU ir privāti, tādēļ sagaidāma inovatīvāka rīcība un lielāka efektivitāte, kas vispār ir raksturīgi privātajam kapitālam; mainoties Latvijā sabiedriskajai iekārtai (sabrūkot sociālismam), pašreizējo lēmumu pieņēmēju izpratnē un rīcībā ir pazudusi pārliecība par ERTDI kompleksa izšķirošo lomu valsts attīstībā.

Acīmredzot līdz ar visas sociālistiskās sistēmas, tai skaitā plānveida saimniecības, neefektivitāti arī agrākie tehniskās jaunrades procesi tika atzīti par novecojušiem.

Šobrīd šī (inovāciju) sistēma ir jāaktualizē. Var teikt arī tā: tie paši vēži citā kulītē. Taču privātie MVU un modernās, Eiropā aprobētās inovāciju metodikas un instrumenti ir ievērojams dzinējspēks.

— Parasti cilvēkiem ir idejas, bet nav ne naudas, ne zināšanu. Kā jūs ieteiktu viņiem rīkoties?

—Visbiežāk ir "kaila" ideja. Taču, ja ideja ir materializējama, tad nauda parasti atrodas. Ir precīzi jāzina, kas jādara. Tad kļūst skaidrs, aptuveni cik naudas vajag. Taču galvenais mūsu klupšanas akmens ir tas, ka nevaram pateikt, kad un cik naudas nāks atpakaļ, ja iztērē, teiksim, 1 miljonu. Par 10 – 12 procentiem gadā Latvijā nauda "mētājas" apkārt, ja ir pietiekamas garantijas, ka tā nāks atpakaļ. Īpaši pēc Krievijas neveiksmēm, kad investori bēg no šī reģiona. Taču visbiežāk šīm idejām vajag riska naudu (venture capital), kuru gan Latvijā ir ļoti grūti atrast. Šai naudai faktiski ir jābūt dāvinājumam, dotācijai, subsīdijai. Taču mecenātisms pie mums vēl nav populārs, jo potenciālie dāvinātāji acīmredzot vēl nav pietiekami bagāti.

— Kādu jūs redzat Latviju pēc desmit gadiem, vai mūsu spēkos ir panākt valstis, kas nekad nav bijušas izolētas no pasaules attīstības procesiem?

— Tas ir mūsu spēkos. Taču tas nenotiks pēc desmit gadiem. Pēc desmit gadiem Latvija būs demokrātiska valsts pēc Rietumu parauga ar krietni lielāku IKP nekā šobrīd, taču arī etalonvalstis progresē, teiksim, par 2 – 4 procentiem gadā. Mēs varētu izspiest kādus 6 – 8 procentus, dažus gadus varbūt 10 procentus, iedarbinot jau pieminēto inovāciju sistēmu. Ceru, ka Latvija pēc desmit gadiem būs ES dalībvalsts ar iestrādēm NATO dalībvalsts statusa saņemšanai. Jo neapšaubāmi ir tas, ka tik mazas valsts ekonomika (pat ja visas Baltijas valstis vienotos), kaimiņos esot nestabilai un neprognozējamai Krievijai, uz īpašu drošību nevar cerēt. Manuprāt ir lieki jautāt, ko mums dos iestāšanās Eiropas Savienībā. Pat ja nebūs tiešu subsīdiju, pirmkārt, lauksaimniecībai, ja nebūs tiešu ekonomisku labumu, būs stabilitāte un cerības uz NATO. Un tad mēs varētu būt ekonomiski stabili un politiski droši.

Helēna Grīnberga