Par uzņēmumu privatizāciju un problēmām tās ceļā

ANDREJS TIKNUSS, Latvijas Privatizācijas aģentūras privatizācijas procesa direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Andrejs Tiknuss

Valsts uzņēmumu privatizācija mūsu valstī pamatvilcienos uzskatāma par pabeigtu. Taču starp uzņēmumiem, kuri īpašnieku maiņās ir bijuši tikai ieguvēji un veiksmīgi turpina vai pat paplašina savu darbību, jo sāpīgāk izceļas tie, kas nokļuvuši maksātnespējas situācijā un nostājušies uz "būt vai nebūt" sliekšņa vai arī bankrotējuši un beiguši pastāvēt. Tirgus ekonomikas apstākļos, kad noteicošo vārdu saka konkurence, tas nebūtu nekas sevišķs, īpaši gadījumos, kad valsts uzņēmums nokļuvis posta situācijā jau ilgi pirms privatizācijas. Diemžēl gadiem ilgst nenomaksāto parādu kārtošana šajos uzņēmumos strādājošajiem darbiniekiem, kuri tādējādi kļūst sociāli neaizsargāti.

— Kā liecina dati, ko Privatizācijas aģentūra apkopojusi līdz 1. septembrim, aktīvajā maksātnespējas procesā atrodas 143 uzņēmumi, bet 56 ir izslēgti no Uzņēmumu reģistra.Kopumā PA ir nodarbojusies ar 199 maksātnespējīgajiem objektiem. Tas ir garš un sarežģīts process. Bet kārtību, kā veicami maksājumi un kam tas jādara, reglamentē likums "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju" un šā gada janvārī pieņemtie Ministru kabineta noteikumi nr. 34 "Maksātnespējīgo valsts uzņēmumu un maksātnespējīgo valsts kontrolēto statūtsabiedrību darbinieku prasījumu apmierināšanas kārtība". Tie arī nosaka, ka līdzekļi darbinieku prasījumu apmierināšanai tiek iegūti, pārdodot par uzņēmējsabiedrībām pārveidojamo valsts uzņēmumu vai valsts statūtsabiedrību kapitāla daļas.

Pēc tam, kad uzņēmums vai uzņēmējsabiedrība nonākusi maksātnespējas stāvoklī, pārsvarā diemžēl ir tikai viens tālākais ceļš — bankrota procedūra un likvidācija. Kā zināms, likums gan paredz trīs ceļus pēc uzņēmuma pasludināšanas par maksātnespējīgu — vienošanos ar kreditoriem (tāda gadījuma nav bijis), sanāciju (viens uzņēmums — "Toleram Fibers", bijušais "Dauteks") un iepriekšminēto — likvidāciju. Par "Dauteks" runājot, esam gandarīti, ka ar lieliem pūliņiem tomēr izdevās šo uzņēmumu izglābt, jo vienai no Singapūras koncerna "Toleram" grupas firmām, kura bāzējās Igaunijā, bija interese par šo uzņēmumu. Tad radām iespējas, lai šī firma, pārpērkot "Dauteks" parādus, varētu kļūt par tā kreditoru un saskaņā ar likumu iesniegt sanācijas plānu un īstenot šo procesu.

— Taču tagad "Toleram Fibers" gatavojas būtiski samazināt strādājošo skaitu?

— Diemžēl tā ir dzīves nežēlīgā patiesība: modernizējot ražošanu, vairs nav nepieciešams tik liels skaits strādnieku. Par to mums turpinās diskusijas ar pilsētas domi, kura ar tās priekšsēdētāju Alekseju Vidavski priekšgalā aktīvi aizstāv savas pilsētas iedzīvotāju intereses. Es viņus ļoti labi saprotu un būtībā arī atbalstu, bet, no otras puses, izprotu arī ražotājus — viņi nekādā gadījumā apzināti neradīs uzņēmumam zaudējumus. Turklāt šī štatu samazināšana notiek saskaņā ar privatizācijas noteikumiem.

— Vai par strādājošajiem ir samaksāts sociālais nodoklis un viņi saņems šādā gadījumā paredzētās kompensācijas?

— Es pat nepieļauju citu iespēju. Diemžēl cilvēkiem šajā reģionā ir ļoti grūti atrast darbu. Esam priecīgi, ka Daugavpilī izdevās saglabāt vēl vienu citu privatizējamo uzņēmumu "Virpa", jo atradās uzņēmēji, kas bija gatavi pārņemt tā parādus. Pagaidām šis uzņēmums strādā veiksmīgi, tātad saglabātas arī darba vietas. Diemžēl Daugavpilī, ja nu reiz par šo reģionu runājam, ir vēl citi likvidējamie uzņēmumi — Daugavpils mēbeļu kombināts, Autoremonta rūpnīca un vēl daži.

— Bankrota un likvidācijas slieksni vēl nav pārkāpusi arī par maksātnespējīgu izsludinātā a/s "Rīgas vagonu rūpnīca" (RVR)...

— Šobrīd kreditoru sapulce ir nolēmusi, ka arī RVR vajadzētu izstrādāt sanācijas plānu. Starp kreditoriem ir Krievijā pietiekami spēcīgas kompānijas, kas Latvijā noskatījušas arī privatizējamo Vagonbūves zinātniskās pētniecības institūtu (tas atrodas RVR teritorijā un vēl nav uzsācis maksātnespējas ceļu, kaut arī šobrīd faktiski ir bez darba). Taču atklāti jāsaka, ka smagā ekonomiskā situācija Krievijā var ļoti nelabvēlīgi iespaidot arī RVR sanācijas iespējas. Vilcienu būve Krievijā ir valsts pasūtījums. Turklāt pastāv arī ļoti sīva konkurences cīņa. Ja Krievijas uzņēmumi patlaban stāv bez darba, ko varam gribēt mēs šeit, Latvijā? Sanācija iespējama tikai tad, ja ir darbs un apmaksāti pasūtījumi.

— Kas jūsuprāt notiks, ja RVR būs bankrots?

— Pirmais solis visticamāk būs restrukturizācija, lai ražošanu koncentrētu tiešām reālās platībās, samazinātu tās izmaksas un pēc tam mēģinās uzņēmumu pārdot. Vispirms — kopumā, jo var rasties kāds pircējs. (Tā notika ar rūpnīcu "VEF — Instruments"). Ja ne, tad izpārdošana notiek pa daļām. Taču tas nav mūsu kompetencē, jo PA Rīgas vagonu rūpnīcā ir tikai akcionārs. Es, protams, ļoti vēlētos, ka RVR tiktu uz kājām, taču, reāli no pieredzes spriežot — ja būs bankrots, tad būs arī likvidācija.

— Kā šobrīd tiek risināts jautājums par algu un citu maksājumu parādu kārtošanu RVR strādniekiem?

— Strādājošo skaits pakāpeniski tiek samazināts. Tā ir sūrā patiesība, ka maksātnespējīgā uzņēmumā strādnieki tiek atlaisti. Diemžēl no sākotnēji paredzētās summas 2,3 miljonu latu apmērā, lai varētu nokārtot maksājumu parādus strādniekiem, beigās tika piešķirta tikai aptuveni trešā daļa. Otrs maksājumu avots ir Privatizācijas aģentūras piešķirtie līdzekļi atbilstoši Ministru kabineta 34. noteikumiem, kas paredz, ka līdzekļi tiek iegūti no ieņēmumiem par uzņēmumu kapitāla daļu pārdošanu pēc speciālām kvotām. Tagad mēs ar nepacietību gaidām, kad varēsim pārdot "Latvijas gāzes" speciālo kvotu, kur ir rezervēti 5 procenti Latvijas Krājbankas rehabilitācijas programmai un 34. noteikumu izpildei.

Būtībā jau arī šajā gadījumā visas cerības nav zaudētas. Ja arī pēc likvidācijas uzņēmums darbību atsāks, speciālisti atkal būs vajadzīgi un viņus no jauna pieņems darbā. Likvidācijai ir pakļauts uzņēmums kā juridiska persona. Un šajā gadījumā vislielākais zaudētājs būs tieši kreditori. Šķiet, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi gadījumi, kad, uzņēmumu izpārdodot, ieņēmumi pārsniedz administrēšanas izdevumus un to pietiek arī kreditoru prasību apmierināšanai. Diemžēl daudz ir tādu uzņēmumu, kurus izūtrupējot, netiek iegūti līdzekļi pat pirmās kārtas maksājumu nosegšanai. Saskaņā ar likumu tie ir sociālie maksājumi, pabalsti, kaitējuma atlīdzība, darba samaksas parādi. Ja tā ir valsts akciju sabiedrība, tad beigu beigās valsts arī norēķinās ar kreditoriem.

— Maksātnespējīgo valsts uzņēmumu darbinieku prasījumu vienīgais apmierinātājs būtībā ir Privatizācijas aģentūra. Pie jūsu durvīm piketē, pie jums nāk lūdzēji. Kaut gan parādus sakrājis valsts uzņēmums.

— Diemžēl likumdošana attiecībā uz valsts uzņēmumiem ir ļoti savdabīga. Likumā par valsts uzņēmumiem ir ieraksts, ka valsts neatbild par uzņēmumu saistībām un otrādi, un tas valsts uzņēmumu faktiski padara par uzņēmumu ar ierobežotu atbildību. Jā, tas ir valsts uzņēmums, bet valsts ne par ko neatbild.

— Taču Latvijā ratificētajā Starptautiskās darba organizācijas konvencijā teikts: ja strādājošo prasības, kuras izriet no darba attiecībām, nav iespējams apmierināt uzņēmēja maksātnespējas dēļ, tad tās apmierina speciālas garantijas institūcijas. Latvijā taču tādas joprojām nav?

— Tagad tiek intensīvi strādāts pie šīs garantiju institūcijas izveides. Taču es nedomāju, ka tas būs ātri.

— Par sākuma darbiem šādas institūcijas dibināšanai "Latvijas Vēstnesis" rakstīja jau pirms gada...

— Jā, bet gala rezultāta vēl arvien nav. Diemžēl visiem radies iespaids, ka Privatizācijas aģentūra būs tas maksātājs. Visi, arī arodbiedrības, prasa — dariet kaut ko! Es zinu, ka vajag palīdzēt cilvēkiem, arī maniem radiem ir šādas problēmas, taču aģentūra nevar tā vienkārši maksāt. Mēs esam darījuši visu iespējamo, lai Ministru kabinetā tiktu pieņemti speciālie rīkojumi, ar kuriem nauda tika piešķirta Rīgas radiorūpnīcai, RVR, VEF, arī "Rīgas porcelānam", kas savā ziņā bija unikāls gadījums.Tas bija valsts uzņēmums. Nodibinājās privāta akciju sabiedrība un paņēma šo valsts uzņēmumu nomā ar izpirkumu. Pēc tam sabiedrība bankrotēja, bet likums nosaka — tad visas saistības pārņem nomnieks, un uzņēmuma likvidācijas gadījumā visas saistības tam arī paliek. Un šīs privātās akciju sabiedrības likvidācijas rezultātā strādnieki palika bez darba un bez nopelnītās naudas. Cilvēki nāk pie mums un saka — bet tas taču bija valsts uzņēmums!

— Strādniekam, kas savā darba vietā gadu no gada veicis vienu un to pašu darbu, taču ir pilnīgi vienalga, kas ir īpašnieks. Viņu nedrīkst atstāt sociāli neaizsargātu...

— Pilnīgi pareizi. Mēs toreiz panācām, ka Ministru kabinets pieņēma speciālu rīkojumu par maksājumu parādu nokārtošanu "Rīgas porcelāna" strādniekiem. Un tagad arī 34. noteikumos izdarīti grozījumi, kuros ir ieraksts, ka "citos gadījumos šajos noteikumos paredzētās izmaksas var realizēt ar speciālu Ministru kabineta rīkojumu". Tā ir tā lielā "lakta", pa kuru mēs sitam šādos gadījumos.

— Ļoti ilgstoši bija problēmas ar valsts uzņēmuma "Valsts Slokas celulozes un papīra fabrika" likvidāciju un uzņēmuma darbinieku prasījumu apmierināšanu. Vai tagad šo jautājumu var uzskatīt par atrisinātu?

— Ar Slokas celulozes un papīra fabriku gāja ļoti smagi. Nu jau šis uzņēmums pamazām tuvojas izslēgšanai no Uzņēmumu reģistra, taču neatrisināta joprojām ir problēma ar dzīvojamām mājām. Liela daļa Slokas fabrikas bijušo darbinieku dzīvo Kauguros, uzņēmuma mājās. Pārdot tās nedrīkst, jo to liedz Dzīvokļu privatizācijas likums; katram, kas tur dzīvo, ir tiesības savu dzīvokli iegūt īpašumā par sertifikātiem. Taču šīs mājas mēs uzturēt nevaram, PA tādam nolūkam līdzekļi nav paredzēti. Tagad intensīvi sadarbojamies ar Centrālo dzīvojamo māju privatizācijas komisiju, lai šīs mājas nodotu šai komisijai, kas tās pārņemtu un arī nodrošinātu apsaimniekošanu. Kaut gan arī tas ir ļoti sarežģīts process.

— Nereti dzirdams viedoklis, ka uzņēmumi nav bijuši pienācīgi sagatavoti privatizācijai, arī privatizācijas variants nav bijis tas izdevīgākais, un tādēļ tik daudz maksātnespējas gadījumu. Tiek piesaukts arī Austrumvācijas valsts uzņēmumu privatizācijas modelis...

— Es kategoriski nevaru piekrist šai domai. Lai sagatavotu kādu sliktu objektu privatizācijai, tajā ir jāiegulda ļoti liela nauda. Tādas mums nav. Tā nav paredzēta. Šajā procesā Rietumvācija ieguldīja daudzus miljardus. Austrumvācijā mūsējai radniecīga organizācija "Treuhand" analizēja rūpniecības uzņēmumu darbību un gadījumos, kad uzskatīja ražošanu par perspektīvu, tur pirmsprivatizācijas posmā veica restrukturizāciju. Bet tas prasa daudz līdzekļu. Es runāju ar mūsu vācu konsultantiem — ko viņi pirms privatizācijas darīja ar ekonomiski vārgajiem uzņēmumiem. Izrādās, neko. Ja, piemēram, rotaļlietu ražotne pēc privatizācijas izveidojās par konkurētspējīgu uzņēmumu — labi. Ja neizdzīvoja un bankrotēja, žēl, bet neko darīt. Tas tika atstāts tirgus ekonomikas ziņā. Ir gadījumi, kad uzņēmums maksātnespējas situācijā nonāk pēc privatizācijas. Ja Vācijā kāds nopirka sliktu uzņēmumu un beigās izrādījās, ka pasākums cietis neveiksmi, neviens par to vairs īpaši neinteresējās, tālākā rīcība norisinājās pēc maksātnespējas likuma, un viss. Mēs tā īsti nedarām. Dažkārt laužam līgumus, ņemam atpakaļ mantu, domājam, ko darīt.Veicam atkārtotu privatizāciju. Piemēram, kaut vai RVR un "Lateka" gadījums. Vai arī Mazsalacas mežrūpniecības saimniecība. Lai veiktu atkārtotu privatizāciju, pusgadu mocījāmies, reducējām cenu, lai varētu otrreiz pārdot. Nu tas beidzot ir izdarīts, un ceru, ka normāli. Starp citu, ja paanalizē statistiku, cik vispār noslēgti pirkuma līgumi un cik no tiem lauzti, tad lietderības koeficients izrādās ļoti augsts. Mans viedoklis ir tāds — ja uzņēmējs gājis uz ekonomisko risku un uzņēmumu nopircis, un objektīvu apstākļu dēļ nonācis grūtā ekonomiskā situācijā, tad aģentūras vai, teiksim plašāk, valsts uzdevums ir nākt pretī, mainot iespējamo maksāšanas kārtību grafika ietvaros. Piemēram, nevar neņemt vērā tagadējo situāciju Krievijā. Nu nespēj investors tagad veikt katra mēneša maksājumus tā, kā tas ir paredzēts privatizācijas noteikumiem pievienotajā grafikā. Gadījās, ka Rēzeknē vētra norāva jumtus kāda uzņēmuma ēkām, radot lielus zaudējumus, un īpašnieki nāca ar lūgumu vai nu pagarināt maksāšanas termiņus, vai atlikt tos uz kādu laiku. Tad mēs piekritām tuvākajā laikā maksājumus samazināt, savukārt vēlāk tos palielinot. Tādējādi netiek mainīta nedz samaksas summa, nedz gala termiņš.Un tas nav pretrunā ar likumu par valsts uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību privatizāciju.

— Ja no Valsts īpašuma privatizācijas fonda būtu atstāts vairāk līdzekļu uzņēmējdarbības veicināšanai, varbūt tomēr varētu kaut nedaudz palīdzēt privatizējamiem uzņēmumiem?

— Es par to pat negribu runāt. Atceros, ka privatizācijas procesa sākumā uzstājos starptautiskās konferencēs un stāstīju, ka mēs esam valsts ar īpašu pieeju privatizācijas fonda līdzekļu izmantošanā, ka Latvijā tas ir stingri norobežots ārpusbudžeta fonds (tas bija rakstīts likumā un ir vēl šobrīd !), un šie līdzekļi mums nav paredzēti "apēšanai", bet gan sociālās spriedzes noņemšanai, uzņēmējdarbības atbalstam, lētu kredītu pieejamībai, investīciju programmām — tātad lai attīstītu uzņēmējdarbību, lai palīdzētu privātajam pēcprivatizācijas procesā, restrukturizācijā utt. Kad naudu sāka pārsūknēt valsts budžetā, es sapratu — fonda ideja ir mirusi...

Bet lai beidzot noregulētu jautājumu par maksātnespējīgo uzņēmumu darbinieku prasību apmierināšanu, likumdošanas aktos, kas saistīti ar uzņēmumu maksātnespēju, manuprāt nepieciešams iestrādāt kādu būtisku noteikumu. Ja tiek pasludināts par maksātnespējīgu un likvidēts valsts uzņēmums, tad visi parādi, kas ir saistīti ar kaitējuma atlīdzību, sociālo nodokli, valstij jānoraksta. Maksātnespējas pasludināšanas brīdī šo parādu vienkārši vairs nav. Skaitās nomaksāts sociālais nodoklis, skaitās samaksātas par trim gadiem uz priekšu sociālās apdrošināšanas aģentūrā nepieciešamās summas. Budžetā šim nolūkam vajadzētu atrast apmēram 11 miljonus latu un turpmāk vairs nemocīt cilvēkus. Tad strādnieks varētu vienkārši iesniegt atlūgumu, viņš tiktu atlaists no darba, nekavējoties varētu doties uz darba biržu, saņemtu bezdarbnieka pabalstu vai arī pensiju pilnā apmērā, jo viss būtu nomaksāts. Viņš regulāri katru mēnesi saņemtu kaitējuma atlīdzību pilnā apmērā.

Mudīte Luksa, "LV"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"