Par uzņēmumu pēc privatizācijas

Eduards Katlaps

Pirms daudziem gadiem Latvijas restorānos un arī mazākās ēstuvēs parādījās īpatnējas formas naži un dakšiņas. Daudzi tās grozīja un pētīja, līdz ar zināmu izbrīnu konstatēja, ka šie galda piederumi ir izgatavoti tepat Latvijā, Talsos.

Apmeklējot šo skaisto Kurzemes pilsētu, viesojos arī SIA " Talmeta" . Ar uzņēmuma direktoru Eduardu Katlapu biju ticies jau agrāk Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras rīkotajās izstādēs.

— Atceros mūsu sarunu pērnā gada rudenī Kaļiņingradā "EXPO LATVIA" izstādes laikā. Toreiz jūs bijāt visai nerunīgs un noraizējies. Bet pavasarī, Hanzas biznesa dienu laikā, jau bijāt gluži cits cilvēks un teicāt, ka privatizācijas process nu jau aiz muguras.

— Privatizācijas process sākās ar mirkli, kad valsts metālizstrādājumu uzņēmums " Talsi" tika iekļauts 3. starptautiskajā tautsaimniecības uzņēmumu piedāvājumā. Tad arī sākās nemiera pilnais un grūtais uzņēmuma privatizācijas ceļš, kura galapunktā nokļuvām šā gada marta beigās. Aprīlī Privatizācijas aģentūras valde pieņēma lēmumu par valsts uzņēmuma " Talsi" valsts mantas un īpašuma nodošanu jaunajiem saimniekiem. Maijā šo īpašumu pārņēma jaundibinātā SIA " Talmeta" .

Nenoliedzami, pateicoties 3. starptautiskajam piedāvājumam, uzņēmumu apmeklēja daudz ārzemju speciālistu, kas nodarbojas ar metālizstrādājumu ražošanu. Šīs tikšanās mani bagātināja, bet tajā pašā laikā izraisīja pārdomas par mūsu līdzšinējo darbu un attieksmi pret to. Mūsu viesi, apskatot ražotnes, nebija tik optimistiski noskaņoti kā mēs.

Šis uzņēmums kā valsts uzņēmums tika nodibināts 1966. gada 1. aprīlī, kas pēcāk izraisīja ne vienu vien jautru brīdi. Tāpēc SIA " Talmeta" dibinājām šā gada 31. martā.

Trīsdesmit divu gadu pastāvēšanas laikā esam pratuši nodrošināt šā uzņēmuma darbību un visā pilnībā saglabāt ražošanas tehnoloģiju un iekārtas. Pirmsākumos mēs ražojām automobiļu eļļas filtrus un galda piederumus, arī dažādus kausus no alumīnija. Septiņdesmito gadu sākumā par izejvielu sākām izmantot nerūsējošo tēraudu. Vēl vairāk — 1992. gadu, kad daudzus Latvijas uzņēmumus bija skārusi krīze, beidzām ar 10,9 tūkstošus latu lielu peļņu. Nākamajos gados bijām spiesti lūgt Valsts Bankas aizdevumu (toreiz aizdevuma gada likme sasniedza 125 procentus), jo slavenais G-24 kredīts mūsu uzņēmumam tika liegts. 1994. gadā saņēmām otru kredītu no Unibankas. Šo parādu esam jau atdevuši, protams, samaksājot arī noteiktos procentus.

Saskaņā ar privatizācijas noteikumiem objekta, tas ir, mūsu uzņēmuma, pirkuma cena tika noteikta 1 lata apmērā. Šī summa liekas smieklīga, bet mums nācās uzņemties visus bijušā valsts uzņēmuma parādus — nenomaksātos nodokļus, kavējuma naudas utt., kas kopsummā veidoja 147 000 latu.

— Kā veicas šā parāda atmaksāšana?

— Mēs pildām savas saistības. Tas attiecas gan uz aizdevuma parādu Valsts īpašuma fondam, gan kavētiem nodokļu maksājumiem, gan kārtējiem nodokļiem. Mēs maksājam pilnas darba algas. Taču tajā pašā laikā strādājam ar zaudējumiem. Bet arī šeit ir pozitīva ievirze — šie zaudējumi, salīdzinot ar aizvadīto gadu, ir samazināti par 65% procentiem.

Vēl viena ar privatizāciju saistīta problēma. Kā jau teicu, sākumā uzņēmums tika nodots starptautiskai izsolei, bet 1996. gada 5. novembrī ar Privatizācijas aģentūras valdes rīkojumu privatizācija tika apturēta, jo kļuva zināms, ka jau 1991. gada septembrī Talsu dome ir saņēmusi denacionalizācijas iesniegumu. Sākotnēji tikai zinājām, ka zeme, uz kuras atrodas uzņēmums, pieder tās īpašnieku mantiniekiem, kas šobrīd dzīvo Anglijā, ASV, Izraēlā un Zviedrijā.

Diemžēl šis jautājums līdz galam vēl nav atrisināts. Mūs pat ir brīdinājuši, ka šo īpašumu ierakstīt zemesgrāmatā būs visai grūti.

— Vai esat sākuši sarunas ar šiem zemes īpašniekiem?

— Sākumā mēs uzņēmām sakarus, bet tad tos izjauca subjektīvi apstākļi. Par zemi šobrīd maksājam pilsētas domei, jo zemes nomas līgums ar mantiniekiem nav noslēgts. Bija sagatavots līguma projekts, bet tādu parakstīt es nevarēju. Šajās sarunās jau nepiedalās mantinieki, bet gan darbojas mūsu mīļais latvietis precīzāk, pilnvarotā persona, kas grib saņemt krietnu "kušķi". Zemes mantiniekiem Amerikā vai kādā citā valstī nav vajadzīgi mūsu graši. Šeit manā kabinetā sēdēja viens no zemes mantiniekiem un teica: "Man nav vajadzīga šī nauda. Jūs tikai samaksājiet visus valsts maksājumus. Mēs no jums nevienu santīmu neprasām." Šķiet, nauda, kuru var iegūt, pat pirkstu nepakustinot, vairāk vajadzīga tepat uz vietas dzīvojošam "tautudēlam". Šādu zemes nomas līguma projektu es nebiju tiesīgs parakstīt, un gada laikā tiesā prasība tā arī nav iesniegta.

— Zināmā mērā tā ir ļoti nenoteikta situācija.

— Jā, tāpēc tagad gatavojam visus nepieciešamos dokumentus, lai varētu iesniegt likumam atbilstošu kvalitatīvu dokumentu paketi par mūsu īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatā.

— Ko jūsu uzņēmums nozīmē Talsiem?

— Šo jautājumu es gribētu paplašināt — ko uzņēmums nozīmē Talsu rajonam un visai Latvijai? Mēs esam vienīgais šāda veida uzņēmums Baltijas valstīs, kas ražo traukus, galda un virtuves piederumus gan ģimenes, gan restorānu un bāru, viesnīcu, slimnīcu un skolu vajadzībām. Un pats galvenais — šos izstrādājumus ražojam no augsti kvalitatīva nerūsējošā tērauda, kuru saņemam no Skandināvijas valstīm.

— Vai mazam uzņēmumam ir kādas priekšrocības?

— Jā, noteikti ir savas priekšrocības. Taču tajā pašā laikā, piemēram, nelielais apgrozījums neļauj veidot brīvo līdzekļu uzkrājumu. Ja mēs salīdzinām katra aizvadītā gada rādītājus, uzņēmuma neto apgrozījums aug. Piemēram, šogad, salīdzinot ar pērnā gada astoņiem mēnešiem, ražošanu esam paplašinājuši par 13,6 procentiem, bet neto apgrozījumu palielinājuši par 6,2 procentiem. Par 37 procentiem esam samazinājuši gatavās produkcijas uzkrājumus. Šis ir ļoti nozīmīgs rādītājs.

Es nupat minēju, ka esam paplašinājuši ražošanu, bet patiesībā man nav jācenšas paplašināt ražošanu. Šodien man ir jācenšas samazināt krājumus un jāpanāk, lai produkcija tūlīt nokļūtu tirgū. Ko tas dod, ja pēc bilances peļņas un zaudējumu aprēķina formāli būšu ieguvis peļņu vai samazinājis zaudējumus, bet tajā pašā laikā būs pieauguši krājumi. Šīs proporcijas ir jāizlīdzina, un tas ir visai grūti.

Mēs meklējam tirgu un bieži piedalāmies Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras un citu izstāžu sabiedrību organizētajās izstādēs un citos biznesa pasākumos.Taču naudas trūkuma dēļ ne visur, kur gribētu, varam aizbraukt.

Pagaidām " Talmetai" nav arī izdevies atrast profesionālu pārdošanas speciālistu, jo tas ir smags darbs, kas daudziem nav pa plecam. Rīgā esam iekārtojuši pārstāvniecību, kur interesenti var iepazīties ar " Talmetā" ražotās produkcijas paraugiem un pasūtīt iepatikušos galda un virtuves piederumus. Tā atrodas Skolas ielā 21, 201.istabā.

— Šodien mūsu veikali ir pārplūdināti ar dažāda veida importa galda piederumiem, kuri, protams, konkurē ar "Talmetas" ražojumiem.

— Droši varu teikt, ka mūsu izstrādājumi ir konkurētspējīgi. Kvalitāti pirmām kārtām nodrošina uzņēmuma strādnieki, no kuriem apmēram pusei ir vairāk nekā desmit gadu liela darba pieredze. Mēs esam saglabājuši šo potenciālu, kas spēj izgatavot augstas kvalitātes produkciju.

— Pirms neilga laika kopā ar citiem rajona uzņēmējiem viesojāmies Zviedrijā, Talsu sadraudzības pilsētā Sēderčēpingā, kur notika izstāde ar vairāku Ziemeļeiropas valstu piedalīšanos. Speciālisti augstu novērtēja mūsu produkciju, un daudzi no viņiem izteica izbrīnu, kā tādā mazā Latvijas pilsētā var izgatavot tik augstas kvalitātes produkciju. Skandināvijā un citās Eiropas valstīs šādus izstrādājumus ražo tikai lielās firmas.

Es esmu interesējies oficiālās valsts iestādēs, kādus un cik daudz virtuves priekšmetu importē Latvija. Man atbildēja: "Tādas informācijas mums nav." Bet kā var plānot uzņēmuma darbību, ja nav šādu ziņu? Līdzīgā situācijā atrodas daudzi Latvijas uzņēmumi.

— Cik lielu daļu no saviem ražojumiem jūs eksportējat?

— Mazliet vairāk par 10 procentiem, un tas nav daudz. Taču tajā pašā laikā priecājos, ka pēc piedalīšanās izstādē "EXPO LATVIA" Kaļiņingradā mēs neuzsākām produkcijas eksportu uz Krieviju. Jūs varat iedomāties, kas būtu noticis, ja " Talmeta" saviem potenciālajiem sadarbības partneriem būtu nosūtījusi savu produkciju. Tādam nelielam uzņēmumam kā mūsējais tā būtu katastrofa.

Šeit es gribētu minēt vēl vienu jautājumu, kuru, šķiet, ir apsprieduši visi ražotāji. Jebkura vairumtirdzniecības bāze vai firma, kas Krievijā iepērk importa produkciju, pieprasa īpašas licences. Šīs licences lietu kārtošana ir pietiekami garš un naudas ietilpīgs process, kas tomēr negarantē šāda dokumenta iegūšanu. Līdzīgi tas notiek arī Zviedrijā. Zviedru žurnālisti mums skaidri un gaiši pateica: "Jūsu izstrādājumu dizains un kvalitāte ir ļoti augsta. Bet vai jūs laidīs Zviedrijas tirgū?" Tātad viņi veic veselu virkni pasākumu, lai aizsargātu savu iekšējo tirgu.

Taču, no otras puses, mēs saņemam no ārzemju firmām daudz dažādu piedāvājumu. Tās sūta mums katalogus un priekšlikumus. Domāju, ka reti kurai firmai Latvijā ir tik bagātīga katalogu kolekcija, kāda atrodama mūsu uzņēmumā. Taču dažas firmas atbrauc, apskatās un pēc neilga laika Latvijas tirgū ieplūdina līdzīgu produkciju. Šeit secinājums ir viens — mēs nemākam aizsargāt savu iekšējo tirgu. Jā, mums problēmu vēl arvien pietiek, taču mēs joprojām esam optimistiski noskaņoti un ceram tikt galā ar visām grūtībām.

Jānis Lukss

Autora foto

Pulēšanas iecirknī — šeit karotītes, dakšiņas un naži iegūst savu spožumu