Par lauku attīstību

Atis un Austra Zaķi

Ārija un Edgars Rebaiņi

Foto:Romvalds Salcēvičs

Gauja, Straume, Tērce... Pavisam 14 slaucamas govis ir Šķērstiņu ganāmpulkā, ko pašlaik uzskata par labāko Limbažu rajonā. Vārdi, kā jau palaikam, ar ūdeņiem saistīti — lai piens kā upe plūst. Šajā laktācijā izslaukti vidēji 5556 kilogrami piena no govs — par 883 kilogramiem vairāk nekā iepriekšējā gadā. Piena olbaltumvielu sastāvs palicis tāpat 3,09 procentu līmenī, bet tauku saturs par 0,05 procentiem uzlabojies un tagad sasniedz 4,12 procentus. Labus izslaukumus un labu olbaltumvielu un tauku saturu ar vienas šķirnes govīm grūti panākt, uzskata jaunā saimniece Ārija Rebaine. Tālab Šķērstiņos izveidots Latvijas brūnās šķirnes ganāmpulks ar Angleras šķirnes piejaukumu. Te ir pašu izaudzētas un Ādažos iepirktas izcilnieces, ir brūnaļas un brūnraibas gotiņas, ragaines un tolītes, lielākoties ar labiem ciltsrakstiem.

Kā uzskata rajona speciālisti, Šķērstiņos sevišķi rūpējas par ganību izkopšanu. Audzē arī lopbarības bietes, gatavo skābbarību. Ganāmpluks saņem labu, līdzsvarotu barību.

Līdzsvars un saskaņa valda arī Šķērstiņu mājā un sētā. To nevar nepamanīt pat negaidīti un neaicināti ciemiņi, kādi mēs bijām kādā atvasaras priekšpusdienā.

Austra un Atis Zaķi te sāka saimniekot 1958. gadā, ja par saimniekošanu var saukt to posta dzīvi, kas arī Šķērstiņos bija sākusies pēc Latvijas lauku vienlaidu kolektivizācijas, kad savas zemes vairs nebija un gar pašu durvju priekšu tika iebraukts ceļš uz cūku fermu. Pērn radu pulkā kupli nosvinējuši zelta kāzas, Austra un Atis sakās atceramies strīdiņus tikai par sīkumiem, lielās lietās — nekad! Bez strīdiem ticis lemts arī par savas zemnieku saimniecības veidošanu, kad meita un znots — Ārija un Edgars Rebaiņi — izlēmuši pamest darbu un pašu celto māju pilsētā un pārnākt uz laukiem. Austra gan pie sevis toreiz domājusi: "Vai jūs maz aptverat, cik tas būs grūti!"

"Vieglas dienas te neviens nav redzējis," viņa saka, šķetinādama atpakaļ savas Robiņu dzimtas likteņpavedienu līdz pat 1874. gadam, kad Pēteris Robiņš te iepircis 60 hektārus zemes. Veiksmīgi saimniekojot, zemi izmaksājuši, uzcēluši māju, izaudzinājuši dēlu un meitu. Dēls Kārlis, kas ir Austras tēvs, 16 gadu vecumā aizgājis no mājām, mācījies Ainažu jūrskolā, pratis trīs valodas, 18 gadus nobraukājis uz dažādiem kuģiem, strādājis Amerikā pie fermeriem. Kad Pēteris kļuvis vecs un aicinājis dēlu nākt mājās par saimnieku, Kārlis arī atgriezies. Apprecējies, cita pēc citas piedzimušas trīs meitas. (Kaimiņi teikuši: "Kārli, tev mājās trīs ugunsgrēki!")

Austra Umurgā pabeidza divgadīgo lauksaimniecības skolu, kur mācīja gan zemi un lopiņus kopt, gan saimniecību vadīt un spodru māju turēt. Kā Austras kundze saka: "Iedeva labu pamatu visai dzīvei." Toreiz viņa noauda un izšuva arī tautastērpu. To tagad mantojusi mazmeita Ieva, kas, tāpat kā mazdēls Ingus, ir liela dejotāja. (Abi šovasar piedalījušies arī lielajos Dziesmu svētkos.) No skolas gadiem nākot arī prasme un patikšana cept un vārīt, sameistarot kaut ko garšīgu. Par to arī mēs varējām pārliecināties: kamēr ar jaunajiem saimniekiem pie ganāmpulka aizstaigājām, galdā jau smaržoja ābolkūka.

No izvešanas Robiņu ģimeni paglābis tas, ka pēc zemes sadalīšanas pietrūkusi kāda trešdaļa hektāra. Un varbūt arī tas, ka tēvs kādreiz nebija liedzis maizes kumosu toreizējam partorgam. Austra kara laikā bija pabeigusi Lopkopības kameras rīkotos kursus un saņēmusi lopkopības pārraudzes apliecību. Tāpat kā viņas nākamais vīrs Atis. Pirmos desmit gadus pēc apprecēšanās dzīvojuši pie vīra audžuvecākiem. Cik atbraukuši apciemot, tik māte lūgusies, lai nākot uz Šķērstiņiem. Līdz 1958. gadā viņi pārcēlušies arī, līdzi vezdami vairākus vezumus ar iedzīvi un vasaras ražu — sienu, bietēm, kartupeļiem. Bet kāda izskatījās Šķērstiņu jaunā māja, kas vecās vietā bija uzcelta neatkarīgās Latvijas pēdējā gadā! Turpat blakus kolhoza cūku ferma — viss izdangāts, dubļu jūra! Septiņpadsmit gadus Austra kopa kolhoza teļus. Nekādas mehanizācijas, viss rokām.

Kad atnāca Atmoda un Šķērstiņu saimnieki kopā ar meitas ģimeni gribēja veidot savu saimniecību, te vēl pastāvēja liellopu komplekss. Izdevās atgūt vispirms 8, pēc kompleksa likvidācijas — 17 hektārus. Saimniekot varēja sākt tikai no 1991. gada. Kā Austras kundze saka, tā viņiem gājušas secen Breša dāvaniņas. Viss — tikai pašu sastrādāts.

Tagad Šķērstiņu zemnieku saimniecībai īpašumā atkal ir 60 hektāri pašu zemes. No pagasta tiek nomāti vēl 15 hektāri ganībām. Pērn ļoti labi padevies zirņu un miežu mistrs. Šogad apsējuši veselus 15 hektārus, bet zirņi siltajā un mitrajā vasarā izauguši divu metru garumā un sakrituši veldrē. Kaut kā lielais lauks tomēr drīz būšot novākts.

Pirmo traktoru Edgars sameistarojis pats. Kad pirkuši jauno, paņemts 7000 latu kredīts. Viss cits — trīskorpusu arkls, rotējošā pļaujmašīna un cita pati nepieciešamākā tehnika gādāta par piena naudu. Katram gadījumam tiekot turētas arī trīs sivēnmātes, lai būtu kāds ruksis, ko nobarot. Ārija domā, ka sava stabilitāte Šķērstiņos ir: "Kad dažreiz aizkavējas piena nauda, pārdodam kādu cūku. Kaut kā jau vienmēr var izgrozīties." Edgaru gan kaitina lielā atkarība no tirgus konjunktūras: "Ar "Limbažu pienu" līgumu gan noslēdzām. Bet tas ir vienpusējs — konkrētas saistības jau uzņemas tikai piena piegādātājs."

Un tomēr Šķērstiņu saimnieki domā par ganāmpulka palielināšanu. Tam gan nepieciešama vispirms kūts paplašināšana un mēslu aizvākšanas mehanizācija. Un varbūt vēl vairāk — lielāka drošība par piena realizāciju. Ārija ir optimiste: "Es neticu, ka tāda labi mehanizēta ferma ar 25 vai 30 govīm, ja mēs paši saviem spēkiem iztiekam, varētu neatmaksāties!"

Tā viņi spriež un tā viņi sapņo — kā Ārija saka, viņai vairāk ar tēvu saskanot, mamma un Edgars vienmēr visu drūmākās krāsās redzot. "Dažādībai jau jābūt," saka mamma. Un atceras, ka tāpat bijis viņas ģimenē: māte, tikai bērnus, lopiņus un nebeidzamos darbus vien redzējusi, nekurnēdama nesusi dzīves nastu un neko jaunu nav gribējusi. Kad Atis taisījis elektrisko zāģi, viņa pukojusies: "Visu mūžu paši esam zāģējuši, nu vajadzēs mašīnu!" Bet tēvs ļoti priecājies — būs kaut kas jauns. Gādājis arī jaunas kartupeļu šķirnes. Devis meitām naudu skolai, kursiem. Tikai vienmēr pieteicis: "Dzīvojiet taupīgi!" Un nekad nav stāvējis malā: bijis pie spriešanas, kad lemts par Lādes skolas celšanu, darbojies pienotavas valdē. Lādes pagastā Šķērstiņiem par lopkopību bijusi trešā vieta. Vēl tagad saglabājušies piena pārraudzības dokumenti pat no 1926. gada. Tāpat kā saglabāti visi "mājas papīri" par zemes iepirkšanu un izmaksāšanu, dārznieka zīmētais košumdārza plāns un arī karogs no pirmās brīvvalsts laikiem.

Ārija apprecējusies drīz pēc skolas beigšanas, strādājusi kantorī un audzinājusi bērnus, Edgars 30 gadus nostrādājis Limbažu sovhoza putnu fermā. Visas tās zemnieciskās gudrības, kas nepieciešamas, patstāvīgi saimniekojot, viņiem nāk caur pašu pieredzi un praktiskajām zināšanām, kas ziemas mēnešos tiek apgūtas dažādos kursos un konsultācijās. Un visos viņu nākotnes plānos un ikdienas darbos līdzdalīgi ir Ārijas vecāki. Tēvu jau ilgus gadus moka astma, bet arī viņš darbu un kustības uzskata par labāko dakteri. Nemaz jau nerunājot par māti, kas ik rītu dzen gotiņas uz ganībām un aprūpē lielo košumdārzu. Edgars gan baras: "Nu kam tev pieci hektāri ar puķēm jāapstāda! Paliek jau par grūtu to lērumu izravēt." Bet māte saka tā: "Mēs ar tēvu varētu tagad gulēt, kājas griestos sacēluši, bet tad jau nav vērts dzīvot."

Tāds pats strādāšanas gars arī Edgaram nāk no šūpuļa līdzi. Skolas gados tēva sētā viņš stādījis pirmo augļu dārzu, Limbažos pie pašu celtās mājas — otru. Nu Šķērstiņos jāstāda trešais — vecās ābeles savu mūžu nokalpojušas. Pirmie augļukociņi jau iestādīti, tikai zaķi graužot nost. Bet vai tāpēc nestādīs un vai tāpēc Šķērstiņos nebūs jauna dārza! Tā tas ir ar dārzu, un tā ar visu saimniekošanu: "Strādāt man patīk. No mazām dienām. Bet ne jau viss izdodas. Patiesībā nav ne puse no tā, ko gribētos." Ko tad Edgaram visvairāk gribētos?

"Strādāt. Tā īsti strādāt. Lai netraucē visādas nebūšanas. Un lai tas, kas saražots, būtu kādam vajadzīgs."

Aina Rozeniece, "LV"