Saeimā. Projekti

Saeimas Prezidija lēmums

Par Saeimas ārkārtas sēdes sasaukšanu 1998.gada 7.oktobrī

Saeimas Prezidijs nolemj:

Sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi šā gada 7.oktobrī pulksten 9 un izsludināt šādu sēdes darba kārtību:

1. Likumprojekts "Grozījumi Saeimas Kārtības rullī" (Reģ. nr.1009) (3.lasījums) (dok. nr.4499) (Juridiskā komisija).

2. Likumprojekts "Izglītības likums" (Reģ. nr.1090) (2.lasījums) (dok. nr.3912; nr.4699) (Izglītības, kultūras un zinātnes komisija).

Saeimas priekšsēdētājs A.Čepānis

Rīgā 1998.gada 28.septembrī Saeimas sekretārs I.Bērziņš

Likumprojekts

Augu aizsardzības likums

Saeimas dok.nr.4648; likumprojekts nr.1285

Zemkopības ministrijas izstrādāts, Ministru kabineta

1998. gada 15. septembra sēdē akceptēts (prot. nr.50, 10.§)

un 17. septembrī iesniegts Saeimas izskatīšanai

I. nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1. pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) augi — dzīvi augi, augļi (botāniskā nozīmē) un dārzeņi, izņemot saldētus, bumbuļi, sīpoli, sakneņi, bumbuļsīpoli, grieztie ziedi, zari ar lapām, zāģēti koki ar lapām, meristēmu kultūras un sēklas;

2) augu produkti — augu valsts izcelsmes produkti, neapstrādāti vai vienkārši sagatavoti (malti, žāvēti vai presēti);

3) augu aizsardzības līdzeklis — bioloģisks vai ķīmisks (pesticīds) līdzeklis, kas paredzēts kaitīgo organismu apkarošanai vai to negatīvās ietekmes samazināšanai, augu dzīvības procesu ietekmēšanai (izņemot augu barošanu), augu produktu aizsardzībai, nevēlamo augu iznīcināšanai, augu daļu iznīcināšanai un nevēlamas augu augšanas ierobežošanai un kavēšanai;

4) augu aizsardzības pasākums — cilvēka iedarbība uz kaitīgiem organismiem vai augu fizioloģisko funkciju traucējumu ierosinātājiem, lai aizsargātu augus;

5) darbīgās vielas — vielas vai mikroorganismi ar vispārēju vai specifisku iedarbību pret kaitīgiem organismiem, kā arī uz augiem vai augu produktiem;

6) ģenētiski modificēti organismi — organismi, kuru ģenētiskais materiāls izmainīts citādi kā dabiski savienojoties vai rekombinējoties, ciktāl tie attiecas uz augu aizsardzību;

7) kaitīgie organismi — augiem un augu produktiem kaitīgie dzīvnieku vai augu valsts organismi, vīrusi, mikroplazmas un citi patogēni;

8) pesticīdu atliekas — ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu lietošanas rezultātā augos, augu produktos un uz tiem vai vidē atrodamas viena vai vairākas darbīgās vielas, to metabolīti un sadalīšanās vai ķīmisko reakciju produkti.

2. pants. Likuma mērķis

Šā likuma mērķis ir reglamentēt fizisko un juridisko personu darbību augu aizsardzības jomā, lai nepieļautu kaitīgo organismu ievešanu, ieviešanos un izplatīšanos valsts teritorijā, kā arī panākt, lai veicamie augu aizsardzības pasākumi un lietotie augu aizsardzības līdzekļi neatstātu nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēku veselību, dzīvniekiem un vidi un novērstu pesticīdu atlieku uzkrāšanos saražotajā produkcijā, augsnē un ūdenī virs pieļautajām normām.

3. pants. Likuma darbības joma

Likums attiecas uz:

1) zemes lietotājiem un īpašniekiem — neatkarīgi no zemes gabala lieluma, atrašanās vietas un lietojuma veida vai nolūka;

2) personām, kas nodarbojas ar augu audzēšanu un augu, augu produktu pārstrādi, uzglabāšanu, ievešanu, tirdzniecību, tranzītu, izvešanu un pārvietošanu valsts iekšienē;

3) personām, kas iesaistītas augu aizsardzības līdzekļu apritē.

4. pants. Augu aizsardzība

(1) Augu aizsardzība ir tiesisko, tehnisko, organizatorisko un praktisko pasākumu kopums, kas pēta augiem kaitīgo un konkurējošo organismu bioloģiskos un ekoloģiskos faktorus un nosaka un veic šo organismu ierobežošanu un apkarošanu.

(2) Augu aizsardzību valstī pārzina Zemkopības ministrija.

II. nodaļa. Valsts institūciju kompetence augu aizsardzībā

5. pants. Valsts augu aizsardzības dienests un tā uzdevumi

(1) Valsts uzraudzību augu aizsardzības jomā organizē un veic Valsts augu aizsardzības dienests. Valsts augu aizsardzības dienests ir Zemkopības ministrijas pārraudzībā esoša valsts civiliestāde, kurai ir juridiskas personas statuss un zīmogs ar papildinātā Latvijas Republikas valsts mazā ģerboņa attēlu un pilnu iestādes nosaukumu.

(2) Valsts augu aizsardzības dienestu vada direktors. Direktoru pēc zemkopības ministra ieteiktās kandidatūras apstiprināšanas Ministru kabinetā ieceļ amatā un atbrīvo no amata zemkopības ministrs. Kontroles funkcijas augu aizsardzības jomā veic inspektori, kurus ieceļ amatā un atbrīvo no amata Valsts augu aizsardzības dienesta direktors.

(3) Valsts augu aizsardzības dienesta uzdevumi ir laikus konstatēt kaitīgo organismu parādīšanos valstī, prognozēt to attīstību, noteikt augu karantīnas pasākumus konkrētos gadījumos un vietās, kā arī veicināt augu aizsardzības pasākumu veikšanu tādā apjomā, lai likvidētu vai ierobežotu kaitīgo organismu izplatīšanos un samazinātu to negatīvo ietekmi.

(4) Valsts augu aizsardzības dienests uzdevumu veikšanai:

1) veido augu aizsardzības līdzekļu reģistru un nodrošina šo līdzekļu izvērtēšanu, reģistrēšanu un pārreģistrēšanu;

2) veido personu reģistru, kuras nodarbojas ar fitosanitārajai kontrolei pakļauto augu, augu produktu un ar tiem saistīto materiālu apriti Ministru kabineta noteiktajā kārtībā;

3) izsniedz fitosanitāros dokumentus, kas apliecina augu un augu produktu atbilstību normatīvajos aktos noteiktajām prasībām, ieskaitot fitosanitāros sertifikātus augu un augu produktu izvešanai un atpakaļizvešanai;

4) veic valsts uzraudzību un kontroli pār augu aizsardzības līdzekļu apriti;

5) veic augu apsekojumus, sniedz informāciju zemes lietotājiem (īpašniekiem) par kaitīgo organismu parādīšanos un izplatību, kā arī veicamajiem augu aizsardzības pasākumiem;

6) veic fitosanitāro kontroli un nosaka fitosanitāros pasākumus;

7) nosaka izņēmumus attiecībā uz tiem augiem, augu produktiem un kaitīgiem organismiem, kas paredzēti zinātnes, pētniecības vai šķirņu selekcijas vajadzībām;

8) nosaka kārtību, kādā veicami kaitīgo organismu, ģenētiski modificētu organismu un augu aizsardzības līdzekļu pētījumi un izmēģinājumi ar tiem;

9) veic augu karantīnas organismu izplatīšanās riska analīzi.

(5) Valsts augu aizsardzības dienesta inspektori augu aizsardzības uzraudzības nolūkā apmeklē personas, kas darbojas augu aizsardzības jomā, neatkarīgi no to pakļautības, uzņēmējdarbības veida un rakstura un savas kompetences ietvaros dod norādījumus augu aizsardzības jautājumos, kā arī sastāda administratīvo pārkāpumu protokolus un uzliek sodus.

(6) Valsts augu aizsardzības dienesta amatpersonas ir atbildīgas par pieņemto lēmumu un veikto darbību atbilstību normatīvajiem aktiem un neizpauž komercnoslēpumus, kas kļuvuši zināmi, pildot dienesta pienākumus.

(7) Valsts augu aizsardzības dienests apkopo un izplata tehnisko informāciju par kaitīgiem organismiem, izstrādā ieteikumus par to ierobežošanas un likvidēšanas pasākumiem, kā arī nodrošina starp valstīm informācijas apmaiņu augu aizsardzības jomā.

6. pants. Zemkopības ministra kompetence

Zemkopības ministrs augu aizsardzības jomā veic šādus uzdevumus:

1) apstiprina dienesta instrukcijas par augu karantīnu un konkrētiem augu aizsardzības pasākumiem, kā arī speciālo atļauju (licenču) izsniegšanas kritērijus augu aizsardzības līdzekļu tirdzniecībai;

2) apstiprina ar fitosanitāro dokumentu izsniegšanu, augu aizsardzības līdzekļu un personu reģistrāciju, fitosanitāro kontroli un fitosanitārajiem pasākumiem saistīto pakalpojumu apmaksas kārtību un cenrādi, kas stājas spēkā pēc publicēšanas laikrakstā "Latvijas Vēstnesis";

3) augu karantīnas organismu izplatīšanās riska gadījumā augu un augu produktu ievešanai un pārvietošanai var noteikt aizliegumus un ierobežojumus uz laiku līdz trim mēnešiem, ko publicē laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

7. pants. Ministru kabineta kompetence

Ministru kabinets augu aizsardzības jomā izdod:

1) noteikumus par augu karantīnu, nosakot noteiktu augu audzētāju, augu, augu produktu pārstrādātāju, uzglabātāju, tirgotāju, ievedēju un izvedēju reģistrācijas kārtību, fitosanitārās kontroles kārtību un pasākumus, fitosanitāro dokumentu izsniegšanas kārtību un aizsargteritoriju ieviešanas kārtību un apstiprina augu karantīnas organismu sarakstu, augu, augu produktu un ar tiem saskarē nonākušo priekšmetu sarakstu, kuru ievešana ir aizliegta vai pakļauta specifiskiem noteikumiem, kā arī augu, augu produktu un ar tiem saistīto materiālu sarakstu, kuri pakļauti fitosanitārajai kontrolei vai robežkontrolei;

2) noteikumus par pavairojamo materiālu, nosakot tā atbilstības kritērijus un aprites kārtību;

3) noteikumus par pesticīdu atlieku kontroli, nosakot maksimālos pesticīdu atlieku daudzumus produktos un to kontroli;

4) noteikumus par augu aizsardzības līdzekļu izplatīšanu, glabāšanu un lietošanu, nosakot kritērijus tirdzniecības vietām, personu pienākumus un tiesības un augu aizsardzības līdzekļu aprites kontroli;

5) aizliegto augu aizsardzības līdzekļu sarakstu.

III. nodaļa. Augu aizsardzības līdzekļi un pasākumi

8. pants. Augu aizsardzības līdzekļi

(1) Latvijā drīkst ievest, izplatīt un lietot tikai augu aizsardzības līdzekļu reģistrā iekļautos augu aizsardzības līdzekļus. Šī kārtība neattiecas uz augu aizsardzības līdzekļiem, kas paredzēti:

1) izvešanai vai atrodas muitas kontrolē kā ārvalstu prece;

2) izmantošanai par griezto dekoratīvo augu augšanas regulatoriem;

3) koksnes antiseptiskai apstrādei.

(2) Nereģistrētos augu aizsardzības līdzekļus ar Valsts augu aizsardzības dienesta atļauju var ievest un izmantot:

1) pētījumiem un izmēģinājumiem;

2) ja ir apdraudēta konkrētu kaitīgo organismu apkarošana, ko nevar veikt ar reģistrētajiem augu aizsardzības līdzekļiem.

(3) Augu aizsardzības līdzekļu reģistrēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(4) Augu aizsardzības līdzekļus iedala trijās reģistrācijas klasēs:

1) pirmajā klasē — augu aizsardzības līdzekļi lietošanai augu aizsardzības speciālista vadībā;

2) otrajā klasē — augu aizsardzības līdzekļi lietošanai personām, kuras saņēmušas apliecību par augu aizsardzības zināšanu minimuma apgūšanu;

3) trešajā klasē — augu aizsardzības līdzekļi lietošanai visām personām.

(5) Sēklas un substrātus, kuru sastāvā ir augu aizsardzības līdzekļi vai uz kuriem tie nokļuvuši, drīkst ievest un realizēt, ja šie līdzekļi ir reģistrēti vai arī ja darbīgā viela vai tās iedarbība atbilst kādam no reģistrēto augu aizsardzības līdzekļu veidiem. Augu aizsardzības līdzekļa vai darbīgās vielas nosaukumu norāda uz sēklu un substrāta iesaiņojuma.

(6) Valsts augu aizsardzības dienests nodrošina iespēju visām ieinteresētajām personām saņemt informāciju par augu aizsardzības līdzekļu reģistru un tajā iekļauto līdzekļu lietošanu un reizi gadā izdod reģistrēto augu aizsardzības līdzekļu sarakstu.

9. pants. Augu aizsardzības līdzekļu izplatīšana

(1) Ievest un izplatīt augu aizsardzības līdzekļus drīkst uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības), kas saņēmuši Zemkopības ministrijas izdotu speciālu atļauju (licenci).

(2) Augu aizsardzības līdzekļus drīkst ievest un izplatīt oriģinālā iepakojumā ar ražotāja marķējumu latviešu valodā, kurā norādīts augu aizsardzības līdzekļa nosaukums, reģistrācijas numurs un klase, preparatīvā forma un iedarbības veids, darbīgās vielas nosaukums un tās koncentrācija preparātā, ražotāja nosaukums, izgatavošanas datums un derīguma termiņš, bīstamības raksturojums, lietošanas instrukcija, norādījumi par pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanu un pārējā informācija, kas apstiprināta, reģistrējot šo līdzekli.

(3) Nav atļauts izplatīt augu aizsardzības līdzekļus, kuru kvalitāte neatbilst to reģistrācijas nosacījumiem. Valsts augu aizsardzības dienesta inspektori, ja rodas šaubas vai aizdomas, var izņemt no uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām) augu aizsardzības līdzekļu paraugus un nosūtīt tos kvalitātes kontrolei. Ar augu aizsardzības līdzekļu paraugu ņemšanu un kvalitātes kontroli saistītos izdevumus sedz uzņēmums (uzņēmējsabiedrība), ja augu aizsardzības līdzekļi neatbilst likuma vai reģistrācijas nosacījumiem, bet, ja augu aizsardzības līdzekļi atbilst prasībām, izdevumi tiek segti no Valsts augu aizsardzības dienesta līdzekļiem.

(4) Valsts augu aizsardzības dienesta inspektori var aizliegt augu aizsardzības līdzekļu izplatīšanu un lietošanu, ja konstatēts, ka tie ir nekvalitatīvi vai neatbilst šā likuma prasībām, bet, ja rodas šaubas par to kvalitāti, — aptur to izplatīšanu līdz kvalitātes galīgai noskaidrošanai. Lēmums šādā gadījumā pieņemams ne vēlāk kā 30 dienu laikā no izplatīšanas apturēšanas dienas.

(5) Augu aizsardzības līdzekļus, kuriem beidzies derīguma termiņš, atļauts izplatīt, ja to paraugi atbilst reģistrācijas nosacījumiem un ir atbilstošs Valsts augu aizsardzības dienesta lēmums. Paraugi tiek ņemti, piedaloties Valsts augu aizsardzības dienesta inspektoram, kas 30 dienu laikā pēc analīžu saņemšanas no akreditētās laboratorijas pieņem lēmumu par turpmākām darbībām ar šādiem līdzekļiem. Ar paraugu analīzēm saistītos izdevumus sedz uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības), kas izplata minētos augu aizsardzības līdzekļus.

(6) Uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības), kas ieved vai izplata augu aizsardzības līdzekļus, nodrošina to apriti un uzskaiti Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un katru gadu līdz 1. aprīlim iesniedz Valsts augu aizsardzības dienestam informāciju par iepriekšējo kalendāra gadu, norādot augu aizsardzības līdzekļu lietotājiem realizēto augu aizsardzības līdzekļu nosaukumus un daudzumu.

(7) Nereģistrētus augu aizsardzības līdzekļus nedrīkst reklamēt. Reklāmā un konsultācijās sniegtā informācija par augu aizsardzības līdzekļiem nedrīkst būt pretrunā ar augu aizsardzības līdzekļu reģistrā iekļauto informāciju.

10. pants. Augu aizsardzības līdzekļu uzglabāšana

(1) Uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības), kas minēti šā likuma 9. panta pirmajā daļā, nodrošina:

1) augu aizsardzības līdzekļu uzglabāšanu oriģinālā iepakojumā un to marķējumā norādītos apstākļos, kā arī atsevišķi no citiem produktiem un vielām, kas var ietekmēt uzglabātā augu aizsardzības līdzekļa īpašības;

2) atsevišķu augu aizsardzības līdzekļu uzglabāšanu, kuriem beidzies derīguma termiņš vai kuru kvalitāte neatbilst reģistrācijas nosacījumiem.

(2) Tehniskās prasības šā panta pirmajā daļā minētajām augu aizsardzības līdzekļu uzglabāšanas vietām nosaka Ministru kabinets.

(3) Personas, kuras iegādājušās augu aizsardzības līdzekļus, ir atbildīgas par to uzglabāšanu aizslēdzamās, bērniem un dzīvniekiem nepieejamās vietās un atsevišķi no pārtikas produktiem un lopbarības.

11. pants. Augu aizsardzības līdzekļu lietošana

(1) Šā likuma 3. pantā minētās personas augu aizsardzības līdzekļus lieto tikai saskaņā ar to marķējumā norādīto informāciju, kā arī veic citus augu aizsardzības pasākumus un ierobežo kaitīgo organismu parādīšanos un izplatību.

(2) Pirmās un otrās reģistrācijas klases augu aizsardzības līdzekļus atļauts lietot personām, kuras ir atestētas un saņēmušas apliecību, kas dod tiesības iegādāties un lietot šos augu aizsardzības līdzekļus. Šīs personas nodrošina augu aizsardzības līdzekļu izmantošanas uzskaiti Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(3) Valsts augu aizsardzības dienests organizē personu apmācību augu aizsardzības pasākumu veikšanā, nosaka augu aizsardzības jautājumos nepieciešamo minimālo zināšanu apjomu, atestē un izsniedz apliecības, kas personām dod tiesības iegādāties un lietot kaitīgo organismu apkarošanai nepieciešamos augu aizsardzības līdzekļus.

(4) Personas pēc Valsts augu aizsardzības dienesta pieprasījuma sniedz informāciju par kaitīgo organismu parādīšanos, izplatību un to apkarošanai veiktajiem pasākumiem un lietotajiem augu aizsardzības līdzekļiem.

(5) Lietošanai nederīgos ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus likvidē saskaņā ar likumu "Par bīstamajiem atkritumiem". Izmaksas, kas saistītas ar šādām darbībām, sedz nederīgo ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu īpašnieks.

(6) Augu aizsardzības līdzekļu lietošana no lidaparāta izmantojama tikai pēc saskaņošanas ar Valsts augu aizsardzības dienestu un attiecīgo reģionālo vides pārvaldi.

12. pants. Augu aizsardzības mašīnas

Atļauts ekspluatēt augu aizsardzības mašīnas, kas atbilst valsts standartiem un normatīvi tehniskajām prasībām attiecībā uz cilvēku dzīvības, veselības, kā arī vides aizsardzības nodrošināšanu un ekspluatācijas noteikumiem.

IV. nodaļa. Augu karantīna un pasākumi

13. pants. Augu karantīna

(1) Augu karantīna jeb fitosanitārija ir valsts organizētu pasākumu kopums, lai nodrošinātu augu aizsardzību, neļaujot ievest un izplatīt augu karantīnas organismus un citus augiem sevišķi bīstamus organismus, kas nav sastopami vai ierobežoti izplatīti un kuriem tiek piemēroti fitosanitārie pasākumi.

(2) Valsts augu aizsardzības dienests vai tā uzraudzībā veic fitosanitāro kontroli, lai noskaidrotu augu, augu produktu un ar tiem saskarē nonākušo priekšmetu atbilstību fitosanitārajām normām, un, ja nepieciešams, nosaka fitosanitāros pasākumus, lai novērstu augu karantīnas organismu ievešanu, ieviešanos un izplatīšanos valsts teritorijā.

(3) Ja rodas augu karantīnas organismu izplatīšanās risks, Valsts augu aizsardzības dienests var ierosināt noteikt aizliegumus un ierobežojumus uz laiku līdz trim mēnešiem augu un augu produktu ievešanai un pārvietošanai.

14. pants. Personu reģistrācija

(1) Personas, kas nodarbojas ar fitosanitārajai kontrolei pakļauto augu audzēšanu, augu, augu produktu pārstrādi, uzglabāšanu, ievešanu, tirdzniecību, eksportu un pārvietošanu valsts iekšienē, reģistrējas Valsts augu aizsardzības dienestā.

(2) Reģistrēto personu pienākumi ir:

1) glabāt ar augiem un augu produktiem saistīto dokumentāciju un pēc pieprasījuma uzrādīt Valsts augu aizsardzības dienesta inspektoriem;

2) par augu karantīnas organismu vai citu nepazīstamu organismu parādīšanos nekavējoties informēt Valsts augu aizsardzības dienestu;

3) ievērot normatīvajos aktos noteiktās prasības attiecībā uz fitosanitārajai kontrolei pakļauto augu, augu produktu un ar tiem saskarē nonākušo priekšmetu apriti;

4) nodrošināt iespēju Valsts augu aizsardzības dienesta inspektoriem piekļūt īpašumam, kurā tiek audzēti vai glabāti augi, augu produkti un ar tiem saskarē nonākušie priekšmeti, un veikt fitosanitāro pasākumu izpildes kontroli.

(3) Valsts augu aizsardzības dienests ne retāk kā reizi gadā kontrolē, kā reģistrētās personas ievēro normatīvajos aktos noteiktās prasības attiecībā uz fitosanitārajai kontrolei pakļauto augu, augu produktu un ar tiem saskarē nonākušo priekšmetu apriti.

15. pants. Augu un augu produktu ievešana

(1) Valstī aizliegts ievest augu karantīnas organismus, kā arī augus, augu produktus un ar tiem saskarē nonākušos priekšmetus bez atbilstošiem dokumentiem un ja tie neatbilst fitosanitārajām normām.

(2) Personas, kas nodarbojas ar fitosanitārajai kontrolei pakļauto augu, augu produktu un ar tiem saskarē nonākušo priekšmetu ievešanu, nodrošina apstākļus fitosanitārās kontroles veikšanai.

(3) Pāri muitas robežai ievedamo fitosanitārajai kontrolei pakļauto augu, augu produktu un ar tiem saskarē nonākušo priekšmetu muitošanu var pabeigt tikai pēc to fitosanitārās kontroles.

(4) Atsevišķos gadījumos Valsts augu aizsardzības dienests var pakļaut fitosanitārajai kontrolei arī citus augus, augu produktus un ar tiem saskarē nonākušos priekšmetus no valstīm ar augstu augu karantīnas organismu ievešanas riska iespēju.

(5) Ja, ievedot fitosanitārajai kontrolei pakļautos augus, augu produktus un ar tiem saskarē nonākušos priekšmetus, konstatēta neatbilstība fitosanitārajām normām, piemēro vienu no šādiem pasākumiem:

1) nosūta atpakaļ nosūtītājvalstij;

2) iznīcina Valsts augu aizsardzības dienesta noteiktajā kārtībā;

3) novieto muitas kontrolē līdz brīdim, kamēr ievedējs veic Valsts augu aizsardzības dienesta noteiktos fitosanitāros pasākumus.

Šo pasākumu izpildi kontrolē Valsts augu aizsardzības dienests.

(6) Šā panta piektajā daļā minēto pasākumu izmaksas sedz augu, augu produktu un ar tiem saskarē nonākušo priekšmetu ievedējs.

(7) Ministru kabineta noteiktā ievestā pavairojamā materiāla fitosanitārā kontrole notiek uzglabāšanas vai audzēšanas vietās. Šādu pavairojamo materiālu atļauts izplatīt vai pārvietot tikai pēc Valsts augu aizsardzības dienesta lēmuma par tā atbilstību normatīvajos aktos noteiktajām prasībām.

16. pants. Augu un augu produktu tranzīts

(1) Ja augu, augu produktu un ar tiem saskarē nonākušo priekšmetu krava tiek vesta tranzītā caur valsts teritoriju, to nesadalot, nepārsaiņojot, neuzglabājot un nodrošinot, ka nepastāv iespēja ar to inficēt valsts teritoriju vai valsts teritorijā tai inficēties ar augu karantīnas organismiem, to nepakļauj fitosanitārajai kontrolei.

(2) Fitosanitārā kontrole tiek veikta, ja pastāv pamatotas aizdomas, ka tranzīta krava ir inficēta ar augu karantīnas organismiem un ir iespējama to izplatīšanās, un netiek ievēroti šā panta pirmās daļas nosacījumi.

17. pants. Augu un augu produktu izvešana (eksports) un atpakaļizvešana (reeksports)

(1) Izvedamiem un atpakaļizvedamiem augiem, augu produktiem un ar tiem saskarē nonākušiem priekšmetiem jāatbilst saņēmējas valsts fitosanitārajiem noteikumiem.

(2) Personas, kas nodarbojas ar augu, augu produktu un ar tiem saskarē nonākušo priekšmetu izvešanu un atpakaļizvešanu, vismaz 48 stundas pirms nosūtīšanai paredzētās kravas sagatavošanas informē Valsts augu aizsardzības dienestu par fitosanitārās kontroles nepieciešamību.

(3) Pēc fitosanitārās kontroles veikšanas Valsts augu aizsardzības dienests izsniedz fitosanitāro sertifikātu izvešanai vai fitosanitāro sertifikātu atpakaļizvešanai, ja augu, augu produktu vai ar tiem saskarē nonākušo priekšmetu krava atbilst saņēmējas valsts vai tranzītvalsts fitosanitārajiem noteikumiem.

(4) Aizliegts izvest augus, augu produktus un ar tiem saskarē nonākušos priekšmetus bez fitosanitārajiem dokumentiem, ja to nepieciešamību nosaka saņēmējas valsts fitosanitārie noteikumi.

18. pants. Augu un augu produktu iekšzemes aprite

(1) Aizliegts izplatīt un pārvietot augus, augu produktus un ar tiem saskarē nonākušos priekšmetus, kas inficēti ar augu karantīnas organismiem, kā arī augus un augu produktus, kuri neatbilst fitosanitārajām normām.

(2) Valsts augu aizsardzības dienests veic augu un augu produktu apsekojumus, un, pamatojoties uz iegūtajiem rezultātiem, nosaka aizsargājamās teritorijas, kur eksistencei piemērotos apstākļos nav ieviesušies un izplatījušies viens vai vairāki noteiktie kaitīgie organismi un kurā pastāv draudi, ka tiem labvēlīgos ekoloģiskos apstākļos viens vai vairāki kaitīgie organismi var ieviesties un izplatīties, kā arī augu, augu produktu un ar tiem saskarē nonākušo priekšmetu aprites kārtību tajās. Aizsargājamo teritoriju sarakstu un augu, augu produktu un ar tiem saskarē nonākušo priekšmetu aprites kārtību tajās publicē laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

(3) Valsts augu aizsardzības dienests veic augaugļu, dekoratīvo kultūru un dārzeņu pavairojamā materiāla sertifikācijas uzraudzību un izsniedz atbilstības dokumentus.

(4) Ja konstatēta augu karantīnas organismu klātbūtne, personas pēc Valsts augu aizsardzības dienesta inspektora norādījumiem veic augu un augu produktu iznīcināšanu, augu, augu produktu un ar tiem saskarē nonākušo priekšmetu dezinsekciju vai dezinfekciju un ievēro noteiktos ierobežojumus augu un augu produktu apritei.

(5) Augu karantīnas organismu un citu kaitīgo organismu uzglabāšanu, pavairošanu, kā arī darbības, kas saistītas ar šo organismu ģenētisku modifikāciju, drīkst veikt tikai fitosanitārās pētniecības vai diagnosticēšanas mērķiem pēc iepriekšējas saskaņošanas ar Valsts augu aizsardzības dienestu.

(6) Kaitīgo organismu masveida izplatīšanās (epifitotijas) gadījumā augu aizsardzības pasākumus veic saskaņā ar likumu "Par Latvijas Republikas civilo aizsardzību".

19. pants. Kontrole un uzraudzība pār augu un augu produktu apriti

(1) Fitosanitārajai kontrolei pakļauto augu, augu produktu un ar tiem saskarē nonākušo priekšmetu apriti uzrauga un kontrolē Valsts augu aizsardzības dienests. Ievedamo augu, augu produktu un ar tiem saskarē nonākušo priekšmetu kontrolei uz valsts robežas Ministru kabinets var noteikt citu institūciju, kura ievēro Valsts augu aizsardzības dienesta norādījumus fitosanitārās kontroles veikšanai.

(2) Veicot augu un augu produktu aprites uzraudzību un kontroli, Valsts augu aizsardzības dienesta inspektori:

1) pārbauda augus un augu produktus noliktavās, transportlīdzekļos un ražošanas telpās, kā arī zemes platības neatkarīgi no to apsaimniekošanas veida, īpašuma formas, gadalaika un citiem apstākļiem;

2) nemaksājot atlīdzību personām, ņem augu un augu produktu, audzēšanas substrāta, sēklu un pavairojamā materiāla paraugus analīzēm saskaņā ar Valsts augu aizsardzības dienesta direktora apstiprinātajiem metodiskajiem norādījumiem;

3) uzdod personām veikt augu, augu produktu iznīcināšanu, augu, augu produktu un ar tiem saistīto materiālu dezinfekciju un dezinsekciju, ja konstatēti augu karantīnas organismi, kā arī uzdod lietot noteiktus augu aizsardzības līdzekļus, ierīces un paņēmienus un nosaka fitosanitārajai kontrolei pakļauto augu audzēšanas un novākšanas kārtību, kā arī kontrolē šo pasākumu izpildi;

4) aizliedz noteiktu sēklu sēšanu, augu stādīšanu, audzēšanu, ar kaitīgiem organismiem piesārņotu augšņu izmantošanu uz laiku vai pavisam, inficētu sēklu vai pavairojamā materiāla izmantošanu, inficētu augu vai augu produktu transportēšanu un realizāciju, kā arī normatīvajos aktos noteiktajām prasībām neatbilstošu ģenētiski modificētu organismu apriti;

5) aizliedz vai nosaka ierobežojumus augu, augu produktu un ar tiem saskarē nonākušo priekšmetu ievešanai, izvešanai un iekšzemes apritei, ja konstatēta neatbilstība normatīvajos aktos noteiktajām prasībām;

6) ja pārkāpti noteiktie fitosanitārie pasākumi un pastāv draudi augu karantīnas organismu izplatībai, piespiedu kārtā veic fitosanitāros pasākumus. Ar šiem pasākumiem saistītās izmaksas sedz pārkāpējs.

V. nodaļa. Sadarbība augu aizsardzībā

20.pants. Sadarbība augu aizsardzībā

(1) Zinātniskās pētniecības iestādes pēc saskaņošanas ar Valsts augu aizsardzības dienestu veic pētījumus par kaitīgiem organismiem un augu aizsardzības pasākumiem to izplatīšanās ierobežošanai.

(2) Policija, valsts un pašvaldību institūcijas pēc Valsts augu aizsardzības dienesta pieprasījuma sniedz palīdzību normatīvajos aktos noteikto prasību ievērošanā.

VI. nodaļa. Atbildība par Augu aizsardzības likuma neievērošanu

21.pants. Atbildība par Augu aizsardzības likuma neievērošanu

(1) Par šā likuma pārkāpšanu vainīgās personas saucamas pie atbildības likumos noteiktajā kārtībā.

(2) Par augu aizsardzības pasākumu neveikšanu, augu aizsardzības līdzekļu nolaidīgu lietošanu, nekvalitatīvu augu aizsardzības līdzekļu izplatīšanu, ar augu karantīnas organismiem inficētu augu un augu produktu tīšu izplatīšanu, kuru rezultātā augu audzētājiem nodarīti zaudējumi vai radušies papildu izdevumi, vainīgās personas ir atbildīgas Civillikumā noteiktajā kārtībā.

(3) Šā panta pirmajā un otrajā daļā minētā atbildība neatbrīvo personas no Valsts augu aizsardzības dienesta noteikto fitosanitāro pasākumu veikšanas.

(4) Valsts augu aizsardzības dienesta lēmumus var pārsūdzēt tiesā likumā noteiktajā kārtībā.

Pārejas noteikumi

1. Valsts augu aizsardzības dienests ir Valsts augu aizsardzības stacijas tiesību un saistību pārņēmējs.

2. Speciālās atļaujas (licences) augu aizsardzības līdzekļu tirdzniecībai, kas izsniegtas līdz šā likuma spēkā stāšanās brīdim, saglabā noteikto darbības termiņu.

3. Augu aizsardzības līdzekļi, kas reģistrēti līdz šā likuma spēkā stāšanās brīdim, saglabā noteikto darbības termiņu un nosacījumus.

4. Augu aizsardzības līdzekļu lietotājiem un konsultantiem izsniegtās apliecības par tiesībām iegādāties un lietot augu aizsardzības līdzekļus vai sniegt konsultācijas saglabā noteikto darbības termiņu un nosacījumus.

5. Ar šā likuma stāšanos spēkā spēku zaudē 1994.gada 5.oktobra Augu aizsardzības likums (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994, 22.nr.).

 

Par likumprojektu

Pašreizējās "Augu aizsardzības likums" Saeimā pieņemts 1994.gada 20.oktobrī.

Latvijas tuvināšanās Eiropas Savienībai un vairāku saimniecisko reformu īstenošana valstī radījusi nepieciešamību izdarīt grozījumus šajā likumā, papildinot to ar augu aizsardzības dienesta darbu reglamentējošiem aktiem, kas stājušies spēkā Eiropas Savienībā aizvadītajā laika posmā.

Jaunajā "Augu aizsardzības likumā" papildināti lietotie termini atbilstoši ES direktīvu terminoloģjai un precizēti to skaidrojumi. Izmainīts Valsts augu aizsardzības stacijas nosaukums, turpmāk būs Valsts augu aizsardzības dienests. Projekts paredz jaunus uzdevumus Ministru kabinetam, Zemkopības ministrijai un Valsts augu aizsardzības dienestam.

Tā kā Eiropas Savienībā aizvadītajā laika posmā ir stājušās spēkā vairākas direktīvas, kas paredz jaunu pieeju augu aizsardzības dienesta darba organizēšanai, Valsts augu aizsardzības dienestam jāveic augu audzētāju, augu valsts produktu un citu izstrādājumu ražotāju, pārstrādātāju, uzglabātāju, importētāju, eksportētāju un tirgotāju reģistrācija, aizsargzonu noteikšana, kaitīgo organismu saraksta izveidošana un tehniskās informācijas apkopošana par kaitīgiem organismiem, starptautisko sakaru izveidošana augu aizsardzības jomā.

Likumprojekts paredz iespēju noteikt normatīvajos aktos izņēmumus gadījumos, kas saistīti ar zinātniski pētniecisko darbu. Valsts augu aizsardzības dienestam ir tiesības pielietot jebkuru no iespējamiem augu aizsardzības pasākumiem, ja valstī pastāv draudi kaitīgo organismu ievešanai vai izplatībai.

Likumprojektā ietvertas arī normas, kas saistītas ar praktisko augu aizsardzību, piemēram, augu aizsardzības līdzekļu lietošana un tirdzniecība, pesticīdu atliekas augos un to kontrole, kā arī prasības ģenētiski modificēto organismu izmantošanai augu aizsardzībā un augu pavairojamā materiāla audzēšanai un tirdzniecībai.

Noteikti fizisko un juridisko personu pienākumi saskaņā ar Eiropas Savienības prasībām.

Likumprojekta pieņemšana dos iespēju nekavējoši apstiprināt likumam pakārtotus normatīvos aktus, kas nepieciešami Latvijā audzēto augu un ražoto augu produktu eksportam uz citām valstīm, kā arī nodrošinās iespēju ražotājiem ātrāk piemēroties Eiropas Savienības prasībām.

Likumprojektu izstrādājusi Zemkopības ministrija, tā atbilstība Eiropas Savienības prasībām izvērtēta ekspertu darba grupā.

Zemkopības ministrs A.Rāviņš

Likumprojekts

Likums "Par bezvalstnieka statusu Latvijas Republikā"

Saeimas dok. nr.4650; likumprojekts nr.1287

Ministru kabineta 1998.gada 15.septembra sēdē akceptēts

(prot. nr.50, 4.§) un 17.septembrī iesniegts Saeimas izskatīšanai

 

1. pants. Likuma mērķis

Šā likuma mērķis ir noteikt to personu tiesisko statusu, kurām saskaņā ar likumiem nav nevienas valsts piederības (turpmāk — bezvalstnieki).

2.pants. Likuma subjekti

(1) Bezvalstnieka statusu Latvijas Republikā var iegūt personas, kas nav Latvijas vai citas valsts pilsoņi un kuru statusu nenosaka likums "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības" un likums "Par patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijas Republikā", un kas legāli ieceļojušas Latvijas Republikā.

(2) Bezvalstnieki, kuriem citā valstī izsniegts bezvalstnieka statusu apliecinošs dokuments, Latvijā var iegūt bezvalstnieka statusu tikai tad, ja viņi Latvijā ir saņēmuši pastāvīgās uzturēšanās atļauju.

(3) Bezvalstnieka statusu Latvijas Republikā nevar iegūt personas, ja ir pamatotas aizdomas, ka tās:

1) ir izdarījušas noziegumus pret mieru, kara noziegumus vai noziegumus pret cilvēci, arī genocīda noziegumus tādā izpratnē, kādā tie formulēti starptautiskajos tiesību aktos, kas pieņemti, lai veiktu pasākumus pret šāda veida noziegumiem;

2) ir izdarījušas smagu noziegumu;

3) ir vainīgas tādu darbību izdarīšanā, kas ir pretrunā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas principiem un mērķiem.

3.pants. Bezvalstnieka personu apliecinošs dokuments

(1) Bezvalstniekam tiek izsniegts bezvalstnieka personu apliecinošs dokuments, kas vienlaikus ir arī bezvalstnieka ceļošanas dokuments.

(2) Bezvalstnieka personu apliecinoša dokumenta paraugu un tā izsniegšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(3) Persona, kas zaudējusi bezvalstnieka statusu, Ministru kabineta noteiktajā kārtībā nodod bezvalstnieka personu apliecinošo dokumentu.

4.pants. Bezvalstnieka tiesības un pienākumi

(1) Uz bezvalstnieku attiecināmas ekonomiskās, sociālās, personiskās un citas tiesības un brīvības, kā arī pienākumi, kas ir noteikti konstitucionālā likuma "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi" trešajā nodaļā.

(2) Papildus šī panta pirmajā daļā minētajām tiesībām bezvalstniekam ir tiesības:

1) brīvi izbraukt no Latvijas un atgriezties Latvijā;

2) likumā "Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā" noteiktajā kārtībā uzņemt pie sevis no ārvalsts ieradušos laulāto, kā arī savus un laulātā apgādībā esošos nepilngadīgos bērnus;

3) saglabāt savu dzimto valodu, kultūru un tradīcijas, ja tās nav pretrunā ar likumiem;

4) saņemt tulka palīdzību tiesvedībā, kā arī saziņai valsts varas un pārvaldes iestādēs izmantot valodas izvēles tiesības atbilstoši normatīvajiem aktiem.

5.pants. Bezvalstnieka statusa zaudēšana vai atņemšana

(1) Bezvaltnieks zaudē savu tiesisko statusu Latvijas Republikā, ja viņš:

1) ieguvis Latvijas vai kādas citas valsts pilsonību;

2) saņēmis bezvalstnieka statusu apliecinošu dokumentu citā valstī.

(2) Personai var atņemt bezvalstnieka statusu ar tiesas spriedumu, ja tā ieguvusi bezvalstnieka statusu, sniedzot apzināti nepatiesas ziņas.

 

Par likumprojektu

1990.gada 4.maijā Augstākā padome pieņēma deklarāciju "Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos", saskaņā ar kuru Latvijas Republika ir pievienojusies arī Konvencijai par aparteida samazināšanu, taču bezvalstnieka statusa regulējums nevienā no likumiem nav paredzēts.

Likumprojekta mērķis ir noteikt to personu tiesisko statusu, kam saskaņā ar likumiem nav nevienas valsts piederības, un tas izstrādāts saskaņā ar konvencijas par aparteīda samazināšanu un konvencijas par bezvalstnieka statusu normām.

Likumprojektā noteikts, kuras personas var pretendēt uz bezvalstnieka statusu Latvijas Republikā, kādas ir bezvalstnieka tiesības un pienākumi un kādos gadījumos bezvalstnieks var zaudēt savu tiesisko statusu Latvijas Republikā, kā arī kādos gadījumos un kādā kārtībā viņam šo statusu var atņemt.

Saskaņā ar minētā likumprojekta 3.pantu bezvalstnieka personu apliecinoša dokumenta paraugu apstiprinās Ministru kabinets un vienlaikus tas būs arī bezvalstnieka ceļošanas dokuments.

Iekšlietu ministrs A.Krastiņš

Likumprojekts

Grozījumi likumā "Par vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņu"

Saeimas dok. nr.4710; likumprojekts nr.1297

Tieslietu ministrijas izstrādāts, Ministru kabineta

1998.gada 28.septembra sēdē akceptēts (prot. nr.53, 8.§) un

30.septembrī iesniegts Saeimas izskatīšanai

 

Izdarīt likumā "Par vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņu" (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994, 14.nr.; 1996, 14.nr.; 1997, 4.nr.) šādus grozījumus:

1. Aizstāt 10.panta pirmajā daļā vārdus "Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes nodaļai" ar vārdiem "dzimtsarakstu nodaļai".

2. Izteikt 12.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

"(1) Pēc pieteikuma dokumentu pārbaudes dzimtsarakstu nodaļas pārzinis nosūta tos kopā ar savu atzinumu Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamentam."

3. Aizstāt 13.panta pirmajā daļā vārdus "Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde" ar vārdiem "Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departaments".

4. Aizstāt 13.panta otrajā daļā vārdus "Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes nodaļa" ar vārdiem "dzimtsarakstu nodaļa".

5. Izteikt 14.panta otro daļu šādā redakcijā:

"(2) Dzimtsarakstu nodaļa, kurā iesniegts tautības ieraksta maiņas pieteikums, 10 dienu laikā pēc atļaujas tautības ieraksta maiņai saņemšanas paziņo Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei par tautības ieraksta maiņu."

6. Izteikt 15.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

"(1) Pamatojoties uz atļauju tautības ieraksta maiņai, tās dzimtsarakstu nodaļas pārzinis, kurā iesniegts tautības ieraksta maiņas pieteikums, izdara papildinājumus šādos civilstāvokļa aktu reģistros:

1) ierakstā par pieteicēja laulību;

2) ierakstos par pieteicēja bērnu (nepilngadīgo) piedzimšanu."

Likums stājas spēkā ar 1999.gada 1.janvāri.

 

Par likumprojektu

Nosūtām iesniegšanai izskatīšanai Ministru kabineta sēdē likumprojektu "Grozījumi likumā "Par vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņu"".

Likumprojekts ir izstrādāts, pamatojoties uz 1998.gada 7.aprīļa Ministru kabineta sēdes protokolu Nr.18 29.§. Grozījumi nepieciešami sakarā ar to, ka Ministru kabineta akceptētajā koncepcijā par pilsonības un migrācijas dienestu attīstību paredzēts, ka, sākot ar 1999.gada 1.janvāri, no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Dzimtsarakstu departaments pārņem tautības ieraksta maiņas funkciju.

Saskaņā ar likumu "Par vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņu" dzimtsarakstu nodaļas jau pašreiz nodarbojas ar personas vārda un uzvārda ierakstu maiņu, tāpēc loģiski būtu, ja turpmāk tās nodarbotos arī ar tautības ieraksta maiņu, jo īpaši ņemot vērā, ka informācija, kas nepieciešama tautības ieraksta maiņas gadījumā (ziņas par radniecību, vecāku un vecvecāku tautību), ir tieši dzimtsarakstu nodaļu rīcībā, kā arī to, ka pēc lēmuma par tautības ieraksta maiņu pieņemšanas ir jāizdara izmaiņas civilstāvokļa reģistros, kurus apkalpo dzimtsarakstu nodaļas.

Likumprojekta pieņemšanas rezultātā notiek štata vietu skaita samazināšana un budžeta līdzekļu ietaupīšana.

Pēc likumprojekta pieņemšanas būs nepieciešams izdarīt grozījumus 1997.gada 28.oktobra Ministru kabineta noteikumos Nr.362 "Pilsonības un migrācijas pārvaldes nolikums", atceļot Pislonības un migrācijas lietu pārvaldes funkciju — izskatīt jautājumus par personas tautības ieraksta maiņu.

Par minēto likumprojektu ir saņemts atzinums no Valsts pārvaldes reformas biroja, kurā norādīts, ka pret likumprojektu iebildumu nav.

Projekta autors — Latvijas Republikas Tieslietu ministrija

Tieslietu ministrs Dz.Rasnačs

\ Likumprojekts

Par valsts budžetu 1999.gadam

Saeimas dok. nr.4715; likumprojekts nr.1301

Ministru kabineta 1998. gada 26. septembra sēdē akceptēts

(prot. nr.52, 1.§) un 1. oktobrī iesniegts Saeimas izskatīšanai

 

1.pants.

Apstiprināt valsts pamatbudžetu 1999.gadam ieņēmumos 718 594 482 latu apmērā (ieskaitot ieņēmumus par sniegtajiem maksas pakalpojumiem un citus pašu ieņēmumus) un valsts speciālo budžetu ieņēmumos 831 303 299 latu apmērā, kā arī sadalījumu pa ieņēmumu veidiem saskaņā ar 1.pielikumu.

2.pants.

Apstiprināt valsts pamatbudžetu 1999.gadam izdevumos 718 594 482 latu apmērā un valsts speciālo budžetu izdevumos 853 918 935 latu apmērā saskaņā ar 2.pielikumu.

3.pants.

Apstiprināt valsts pamatbudžetā aizdevumus 78 506 770 latu apmērā un aizdevumu atmaksas 20 498 982 latu apmērā saskaņā ar 2.pielikumu.

4.pants.

Apstiprināt valsts speciālajā budžetā Izglītības un zinātnes ministrijai aizdevumus 12 756 000 latu apmērā un aizdevumu atmaksas 5 250 latu apmērā saskaņā ar 2.pielikumu.

5.pants.

Apstiprināt mērķdotāciju apjomu pašvaldībām 93 653 258 latu apmērā, tajā skaitā:

1) rajonu un republikas pilsētu pašvaldībām pašvaldību pamatizglītības, vispārējās vidējās izglītības un arodizglītības iestāžu, kā arī daļējai ārpusskolas iestāžu pedagoģisko darbinieku darba samaksai un sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām 66 591 982 latu apmērā;

2) rajonu un republikas pilsētu pašvaldībām izglītības pasākumiem speciālajās pirmsskolas iestādēs, internātskolās un sanatorijas tipa internātskolās un speciālajās internātskolās bērniem ar fiziskās un garīgās attīstības traucējumiem 16 271 571 lata apmērā;

3) rajonu un republikas pilsētu pašvaldībām pašvaldību pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības iestāžu pedagoģisko darbinieku darba samaksai un sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām kristīgās mācības un ētikas programmai 100 000 latu apmērā;

4) pašvaldību tautas un mākslas pašdarbības kolektīvu vadītāju darba samaksai un sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām 189 705 latu apmērā;

5) pagastu, pilsētu un rajonu teritoriālplānošanai un attīstības projektu izstrādāšanai un realizēšanai 1 000 000 latu apmērā saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem;

6) investīcijām pagastu, pilsētu un rajonu pašvaldībām 9 500 000 latu apmērā.

6.pants.

Apstiprināt valsts dotāciju pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondam 6 103 010 latu apmērā. Pašvaldības finansu nepieciešamības aprēķinam izmantoto kritēriju īpatsvari (relatīvā vērtība) noteikti šā likuma 4.pielikumā.

7.pants.

Noteikt maksimālo valsts parādu 485 000 000 latu apmērā un valdības rīcības pieļaujamās robežas valdības saistību izpildei neparedzētu apstākļu gadījumā 1 235 000 latu apmērā. Paredzēt 1999.gadā izsniedzamos valsts galvojumus 34 600 000 latu apmērā saskaņā ar 3.pielikumu.

8.pants.

Paredzēt valsts galvojumu 8 000 000 latu apmērā valsts akciju sabiedrības "Latvijas Eksportkredīts" saistību nodrošināšanai.

9.pants.

Noteikt, ka pašvaldību aizņēmumu un garantiju saistību kopējais pieļaujamais palielinājums 1999.gadam ir 30 000 000 latu, tajā skaitā 4 000 000 latu pašvaldību finansu stabilizācijas aizdevumu nodrošināšanai atbilstoši likumam par pašvaldību finansu stabilizāciju.

10.pants. (1) Noteikt, ka ieņēmumi no iedzīvotāju ienākuma nodokļa tiek ieskaitīti pilsētu un pagastu budžetos 71,6 procentu apmērā, bet ne mazāk kā 185 300 000 latu un Labklājības ministrijas valsts speciālajā veselības aprūpes budžetā 28,4 procentu apmērā, bet ne mazāk kā 73 498 883 lati.

(2) Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu prognozes neizpildes gadījumā iztrūkuma segšana pilsētu un pagastu pašvaldību budžetos un Labklājības ministrijas valsts speciālajā veselības aprūpes budžetā tiek garantēta no valsts budžeta vispārējiem ieņēmumiem, izņemot pašvaldībām, kuras ar Finansu ministriju noslēgušas līgumu par iedzīvotāju ienākuma nodokļa īpašu maksāšanas un uzskaites kārtību pašvaldības teritorijā un kurām iedzīvotāju ienākuma nodokļa prognozi nosaka saskaņā ar šo pašvaldību un Finansu ministrijas vienošanās protokolu.

11.pants.

Noteikt, ka Labklājības ministrija īsteno veselības aprūpes reformu un garantē veselības aprūpes pakalpojumu izdevumu segšanu valsts noteiktajā apmērā, izveidojot speciālo veselības aprūpes budžetu no iedzīvotāju ienākuma nodokļa iezīmētās daļas un valsts pamatbudžeta dotācijas.

12.pants.

Noteikt, ka Izglītības un zinātnes ministrijai tiek izveidots speciālais budžets "Studējošo un studiju kreditēšana", un paredzēt aizdevumu studiju kreditēšanai līdz 10 000 000 latu un studējošo kreditēšanai 2 756 000 latu apmērā.

13.pants.

Noteikt, ka Lauku attīstības projekta īstenošanai Ekonomikas ministrija nodrošina no Reģionālā attīstības fonda līdzekļiem Pasaules bankas aizdevumam līdzfinansējumu 120 000 latu un līdzekļus mazo kredītu garantijām 85 000 latu.

14.pants.

Ministru kabinets izdod noteikumus par resoru programmu un apakšprogrammu rezultatīvajiem rādītājiem.

15.pants.

Finansu ministrs apstiprina valsts budžeta iestāžu programmu un apakšprogrammu tāmju sastādīšanas, apstiprināšanas un izdevumu asignēšanas kārtību.

16.pants.

Ministrijas un centrālās valsts iestādes nodrošina to pakļautībā, pārraudzībā un pārziņā esošo iestāžu un valsts uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību), kā arī pasākumu finansēšanas plānu un tāmju apstiprināšanu valsts pamatbudžeta un speciālā budžeta izdevumiem un finansēšanas plānu iesniegšanu Finansu ministrijā. Tāmēs paredzami izdevumi, kas nepieciešami, lai dzēstu iepriekšējo periodu parādus par saņemtajām precēm un pakalpojumiem.

17.pants.

Budžeta izpildītājiem gada laikā ir atļauts izdarīt izdevumus tādā apmērā, kādā tiem Valsts kase asignējusi valsts budžeta līdzekļus no dotācijas no vispārējiem ieņēmumiem un budžeta izpildītāja faktiski gūtajiem ieņēmumiem par sniegtajiem maksas pakalpojumiem un no citiem pašu ieņēmumiem.

18.pants.

Valsts budžeta iestāžu ieņēmumus par sniegtajiem maksas pakalpojumiem un citus pašu ieņēmumus, kas pārsniedz gadskārtējā valsts budžeta likumā galvenajiem budžeta izpildītājiem noteiktos apjomus, kā arī noteiktā kārtībā aprēķinātos ieņēmumu atlikumus par budžeta iestāžu sniegtajiem maksas pakalpojumiem un citu ieņēmumu atlikumus saimnieciskā gada sākumā ar finansu ministra atļauju var novirzīt budžeta izdevumu papildu finansēšanai kā pastāvīgu apropriāciju vai, noslēdzot īpašu vienošanos ar Valsts kasi, izlietot citiem mērķiem.

19.pants.

Speciālajam budžetam ir pastāvīga apropriācija, kas pieļauj tādus izdevumus, kuri nepārsniedz faktisko ieņēmumu un naudas līdzekļu atlikumu līmeni saimnieciskā gada sākumā, kā arī šajā likumā noteiktos aizdevumus.

20.pants.

Noteikt Valsts prezidenta Kancelejas programmas "Vispārējais valdības dienests" ietvaros izdevumus Valsts prezidenta atalgojumam mēnesī 1 000 latu apmērā un reprezentācijas izdevumus mēnesī 200 latu apmērā.

21.pants.

Paredzēt dotāciju no vispārējiem ieņēmumiem Kultūras ministrijai 400 000 latu apmērā Latvijas Nacionālās operas sanācijai.

22.pants.

No 1999.gada 1.janvāra ministrijām un centrālajām valsts iestādēm finansu ministra noteiktajā kārtībā reģistrēt Valsts kasē budžeta izpildītāju saistības, kuras ir atzīstamas par valsts saistībām.

23.pants.

Noteikt, ka 1998.gada valsts budžeta mērķdotācijas pagastu, pilsētu un rajonu teritoriālplānošanai un attīstības projektu izstrādāšanai un realizēšanai neizlietotā daļa kā pastāvīga apropriācija ir izlietojama minētajiem mērķiem 1999.gadā.

Likums stājas spēkā 1999.gada 1.janvārī.

Likumprojekts

Grozījumi likumā "Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu"

Saeimas dok. nr.4716; likumprojekts nr.1302

Ministru kabineta 1998. gada 26. septembra sēdē akceptēts

(prot. nr.52, 1.§) un 1. oktobrī iesniegts Saeimas izskatīšanai

 

Izdarīt likumā "Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu" (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1998, 8.nr.) šādus grozījumus:

1.

Izteikt 9.panta ceturto daļu šādā redakcijā:

"(4) Izdevumus raksturojošo kritēriju īpatsvaru (relatīvo vērtību) izmanto vienīgi pašvaldības finansu nepieciešamības noteikšanai, un tie nav uzskatāmi par pašvaldības funkciju finansēšanas normatīviem. Pašvaldību finansu nepieciešamības aprēķina metodika un pašvaldības raksturojošo kritēriju īpatsvars (relatīvā vērtība) noteikts kārtējā gada likumā par valsts budžetu."

2.

Izteikt 10.panta pirmo un otro daļu šādā redakcijā:

"(1) Iemaksas izlīdzināšanas fondā tiek aprēķinātas pašvaldībām, kuru vērtētie ieņēmumi ir lielāki par finansu nepieciešamības neizlīdzināmo augšējo robežu. Pašvaldības finansu nepieciešamības neizlīdzināmā augšējā robeža ir līmenis, kas par 5 procentiem pārsniedz attiecīgās pašvaldības finansu nepieciešamību.

(2) Šā panta pirmajā daļā minēto pašvaldību iemaksas izlīdzināšanas fondā veido atskaitījumi 55,5 procentu apmērā no vērtēto ieņēmumu pārsnieguma pār attiecīgās pašvaldības finansu nepieciešamības neizlīdzināmo augšējo robežu."

3.

Izteikt Pārejas noteikumu 6.punkta 5.apakšpunktu šādā redakcijā:

"(5) Kopējo finansu nepieciešamību, kas tiek ņemta vērā finansu izlīdzināšanas aprēķinā, nosaka ne mazāku par 179 856 540 latiem. Pašvaldību finansu nepieciešamības aprēķina metodika un pašvaldības raksturojošo kritēriju īpatsvars (relatīvā vērtība) noteikts šā likuma pielikumā."

4.

Papildināt Pārejas noteikumus ar 10.punktu šādā redakcijā:

"10. Izslēgt likuma "Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1997.gadā" 1.panta trešo daļu."

Likumprojekts

Grozījumi likumā "Par Latvijas Banku"

Saeimas dok. nr.4719; likumprojekts nr.1305

Ministru kabineta 1998. gada 29. septembra sēdē akceptēts

(prot. nr.54, 24.§) un 1. oktobrī iesniegts Saeimas izskatīšanai

 

Izdarīt likumā "Par Latvijas Banku" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 22./23.nr.; 1997, 15.nr.) šādus grozījumus:

1. Izteikt 25.pantu šādā redakcijā:

"25.pants. Bankas padomes sēdēs bez lēmēja balsstiesībām var piedalīties finansu ministrs."

2. Izteikt 36.pantu šādā redakcijā:

"36.pants. Latvijas Bankai ir tiesības piešķirt īstermiņa aizdevumus pret ķīlu tikai Latvijas bankām un citām kredītiestādēm, ārvalstu bankām, starptautiskajām valūtas, finansu un kredīta organizācijām, kurām ir atvērts konts Latvijas Bankā. Latvijas Bankai nav tiesību piešķirt aizdevumus valdībai un pirkt valsts iekšējā aizņēmuma vērtspapīrus sākotnējā tirgū."

3. Izteikt 39. un 40.pantu šādā redakcijā:

"39.pants. Latvijas Banka apstiprina statistikas pārskatu veidlapas un minēto pārskatu iesniegšanas kārtību.

40.pants. Latvijas Banka vāc, reģistrē un apkopo finansu statistikas datus un valsts maksājumu bilances sagatavošanai nepieciešamos statistikas datus, kā arī publicē apkopoto statistikas informāciju tādā veidā, kas neļauj tieši vai netieši identificēt kādu fizisko vai juridisko personu.

Latvijas Banka seko ekonomiskajiem un finansiālajiem apstākļiem ārvalstīs un analizē to ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību."

Pārejas noteikums

Ar šā likuma stāšanos spēkā spēku zaudē Augstākās padomes 1992.gada 5.maija lēmums "Par neatliekamiem pasākumiem finansiālā stāvokļa stabilizācijai tautas saimniecībā un par norēķinu sistēmas reorganizāciju Latvijas bankās" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 20./21.nr.; 1994, 14.nr.) un Augstākās padomes 1990.gada 29.novembra lēmums "Par pasākumiem Latvijas Republikas valūtas tirgus izveidošanā" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1991, 15./16.nr.).

 

Par likumprojektu

1. Ņemot vērā Latvijas stratēģisko virzību uz iestāšanos Eiropas Savienībā, Latvijas Republikas likumdošanas aktus nepieciešams saskaņot ar Eiropas Savienības tiesību normām. Šis saskaņošanas process skar arī tos likumdošanas aktus, kas regulē centrālās bankas darbību. Lai novērstu pretrunas starp Eiropas Savienības prasībām valsts centrālās bankas neatkarības nodrošināšanai un Latvijas Republikas likumdošanas aktiem, nepieciešami arī vairāki grozījumi likumā "Par Latvijas Banku".

Pašlaik likuma "Par Latvijas Banku" 36. pants paredz, ka Latvijas Banka ir tiesīga piešķirt valdībai īstermiņa kredītus, kas nepārsniedz divpadsmito daļu no kārtējā budžeta gada ieņēmumiem. Savukārt Māstrihtas līguma 104. pants nosaka, ka centrālā banka nedrīkst izsniegt nekāda veida kredītus valsts pārvaldes vai pašvaldību struktūrām, kā arī tieša pirkuma ceļā iegādāties no minētajām stuktūrām to emitētos vērtspapīrus.

Likuma "Par Latvijas Banku" 25. pantā noteiktas finansu ministra tiesības pieprasīt bankas padomes lēmuma izpildes atlikšanu uz 10 dienām, kas ir pretrunā ar Eiropas Savienības prasībām un Māstrihtas līguma 108. un 109e(5). panta prasībām. Lai centrālā banka varētu īstenot neatkarīgu monetāro politiku, kuras galvenais uzdevums ir cenu stabilitātes nodrošināšana, centrālajai bankai jābūt institucionāli neatkarīgai. Tas nozīmē, ka neviena valsts pārvaldes institūcija nedrīkst: dot rīkojumus centrālajai bankai; apstiprināt, apturēt vai atcelt centrālās bankas lēmumus; cenzēt centrālās bankas lēmumus no likuma viedokļa; piedalīties ar balsstiesībām centrālās bankas lēmējorgānu darbībā.

Uz minētājām likuma "Par Latvijas Banku" neatbilstībām Eiropas Savienības nostādnēm tieši norādīts Eiropas Komisijas dokumentā "Agenda 2000 — Commission Opinion on Latvia’s Application for Membership of the European Union". Tāpēc likumā "Par Latvijas Banku" būtu nepieciešams iekļaut aizliegumu centrālajai bankai tiešā veidā kreditēt valdību, kā arī precizēt finansu ministra un bankas padomes attiecības atbilstoši Māstrihtas līguma prasībām.

2. Veicot tautsaimniecības attīstības analīzi un makroekonomisko prognozēšanu, viens no galvenajiem informācijas avotiem ir valsts maksājumu bilance. Maksājumu bilance raksturo attiecīgās valsts un pārējo pasaules valstu tautsaimniecības mijiedarbību un sniedz plašu informāciju par naudas plūsmām starp attiecīgās valsts uzņēmumiem un ārvalstu partneriem.

Lai nodrošinātu maksājumu bilances sagatavošanas starptautisko standartu prasību izpildi un ņemot vērā citu praksi, 1996. gada 23. oktobrī Latvijas Banka un Latvijas Republikas Ekonomikas ministrijas pārraudzībā esošā Centrālā statistikas pārvalde (CSP; tolaik — Valsts statistikas komiteja) vienojās par Latvijas Bankas aktīvāku līdzdalību valsts maksājumu bilances sagatavošanā, paredzot, ka šis darbs varētu kļūt par Latvijas Bankas uzdevumu.

Maksājumu bilance ir ļoti nozīmīgs informācijas avots visām valsts iestādēm, kuras piedalās ekonomiskās politikas veidošanā, t.sk. arī Latvijas Bankai, kas atbild par nacionālās valūtas stabilitātes nodrošināšanu. Valsts institūcijām ir ļoti svarīgi iespējami ātrāk iegūt kvalitatīvu informāciju par Latvijas maksājumu bilanci, lai veiktu operatīvu analīzi un, ja nepieciešams, makroekonomiskās regulēšanas pasākumus.

Latvijā maksājumu bilanci sagatavo CSP. Taču vairākumā pasaules valstu (t.sk. Igaunijā, Lietuvā, Vācijā, Francijā, Itālijā, Zviedrijā, Somijā, Beļģijā, Nīderlandē u.c. valstīs) maksājumu bilanci sagatavo attiecīgās valsts centrālā banka, un tās rīcībā nonāk operatīvā informācija par naudas plūsmām starp attiecīgo valsti un pārējām pasaules valstīm. Pieredze liecina, kredītiestādēm izveidojas daudz ciešāka sadarbība ar attiecīgās valsts centrālo banku nekā ar attiecīgās valsts centrālo statistikas iestādi. Tādēļ centrālajai bankai ir vieglāk apkopot, pārbaudīt, grupēt un analizēt no bankām saņemto informāciju par nebanku veiktajiem ārējiem maksājumiem, lai kvalitatīvi un operatīvi sagatavotu valsts maksājumu bilanci.

Lai Latvijas Banka varētu pārņemt atbildību par valsts maksājumu bilances sagatavošanu, nepieciešams veikt grozījumus likuma "Par Latvijas Banku" 39. un 40. pantā.

3. 1990. gada 29. novembrī Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma lēmumu "Par pasākumiem Latvijas Republikas valūtas tirgus izveidošanā", un 1992. gada 5. maijā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma lēmumu "Par neatliekamiem pasākumiem finansiālā stāvokļa stabilizācijai tautas saimniecībā un par norēķinu sistēmas reorganizāciju Latvijas bankās".

Ievērojot to, ka minētie Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumi faktiski ir zaudējuši gan savu juridisko, gan ekonomisko nozīmi un visi tajos norādītie pasākumi ir izpildīti vai arī ir pieņemti attiecīgi likumi un likumpamatotie akti, kas nodrošina lēmumos minēto pasākumu izpildi (piem., likums "Par Latvijas Banku", "Kredītiestāžu likums", likums "Par uzņēmējdarbību", Ministru kabineta 1997. gada 7. oktobrī apstiprinātie noteikumi nr.348 "Atsevišķu uzņēmējdarbības veidu licencēšanas noteikumi", Latvijas Bankas padomes 1998. gada 12. martā apstiprinātie "Bezskaidras naudas līdzekļu kredīta pārvedumu noteikumi"), kā arī lai novērstu iespējamos pārpratumus banku un klientu starpā, Latvijas Republikas Augstākās padomes 1990. gada 29. novembra lēmums "Par pasākumiem Latvijas Republikas valūtas tirgus izveidošanā" un Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992. gada 5. maija lēmums "Par neatliekamiem pasākumiem finansiālā stāvokļa stabilizācijai tautas saimniecībā un par norēķinu sistēmas reorganizāciju Latvijas bankās" būtu atceļami.

Finansu ministrs R.Zīle

 

Likumprojekts

Saeimas deputātu darbības nodrošinājuma likums

Saeimas dok.nr.4727; likumprojekts nr.1311

Saeimas deputātu grupas (V.Kalnbērzs, R.Marjaša,

A.Pētersons, G.Grīnblats, A.Jirgens, Ā.Ločmelis, V.Gredzens,

E.Grinovskis, J.Rubulis, L.Stašs, Ē.Zunda, A.Sausnītis)

1998.gada 5.oktobrī iesniegts Saeimas izskatīšanai.

1.nodaļa

Saeimas deputātu atalgojums un kompensācijas

1.pants.

Saeimas deputāts saņem atalgojumu, kas atbilst valsts civildienesta pirmās kvalifikācijas kategorijas ierēdņa atalgojumam. Par katru pilnu nostrādāto Saeimas sasaukuma laiku deputāta atalgojums palielinās par divdesmit procentiem, bet ne vairāk par piecdesmit procentiem.

2.pants.

Saeimas priekšsēdētājam atalgojums tiek palielināts par simt procentiem, pārējiem Saeimas Prezidija locekļiem — par septiņdesmit procentiem, Saeimas komisiju un frakciju priekšsēdētājam — par piecdesmit procentiem, Saeimas komisiju un frakciju priekšsēdētāju vietniekiem — par divdesmit procentiem un komisiju sekretāriem — par desmit procentiem.

3.pants.

Par piedalīšanos Saeimas komisiju un apakškomisiju sēdēs deputātiem tiek izmaksāta papildu atlīdzība, kuras apmērus nosaka Saeimas Prezidijs Saeimas budžeta ietvaros.

4.pants.

Par Saeimas plenārsēžu, kā arī komisiju un apakškomisiju sēžu neapmeklēšanu bez attaisnojošiem iemesliem deputāta atalgojums var tikt samazināts Saeimas Kārtības rullī paredzētajā kārtībā un apmēros.

5.pants.

(1) Saeimas deputātiem no Saeimas budžeta tiek kompensēti izdevumi, kas tiem radušies, realizējot savas pilnvaras.

(2) Saeimas deputātiem izmaksā kompensāciju korespondences un sakaru pakalpojumu segšanai, kompensāciju transporta izdevumu segšanai, kompensāciju dzīvojamās telpas īres izdevumu segšanai, kompensāciju reprezentācijas izdevumu segšanai un kompensāciju ārvalstu komandējumu izdevumu segšanai.

6.pants.

Kompensāciju korespondences un sakaru pakalpojumu segšanai izmaksā piecu procentu apmērā no deputātu atalgojuma.

7.pants.

(1) Kompensāciju transporta izdevumu segšanai izmaksā deputātiem, kuriem dienesta lietošanā nav nodota Saeimas autobāzes automašīna.

(2) Kompensāciju transporta izdevumu segšanai deputātam, kurš dzīvo Rīgā un ne vairāk kā 50 kilometru attālumā no Rīgas, izmaksā trīsdesmit procentu apmērā, deputātam, kurš dzīvo 50—150 kilometru attālumā no Rīgas, — četrdesmit procentu apmērā, bet deputātam, kurš dzīvo vairāk nekā 150 kilometru attālumā no Rīgas,— piecdesmit procentu apmērā no deputāta atalgojuma.

8.pants.

Kompensācija telpu īres izdevumu segšanai tiek izmaksāta piecpadsmit procentu apmērā no mēnešalgas deputātam, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir ārpus Rīgas un kurš nesaņem kompensāciju transporta izdevumu segšanai.

9.pants.

Kompensācija reprezentācijas izdevumu segšanai Saeimas Prezidija locekļiem tiek izmaksāta piecpadsmit procentu apmērā no deputāta atalgojuma, bet pārējiem Saeimas deputātiem — desmit procentu apmērā.

10.pants.

Kompensācija ārvalstu komandējumu segšanai Saeimas deputātam ietver dienas naudu pēc Saeimas Prezidija apstiprinātām likmēm, faktiskos izdevumus par viesnīcu un transportu, kā arī ceļa izdevumus pēc 1.klases tarifa neatkarīgi no transporta veida.

11.pants.

Ja Saeimas deputāts saskaņā ar Saeimas Kārtības rulli ar Saeimas lēmumu tiek atstādināts no Saeimas un tās komisiju darba, viņš atstādināšanas laikā zaudē tiesības uz kompensācijām, bet atalgojumu izmaksā piecdesmit procentu apmērā no deputāta atalgojuma. Ja atstādināšana tiek atzīta par nepamatotu, deputātam izmaksā visu viņa atstādināšanas laikā neizmaksāto atalgojumu un kompensācijas.

12.pants.

Uz Saeimas deputātiem tiek attiecinātas likuma "Par valsts civildienestu" 36. un 39. pantā noteiktās piemaksas.

2.nodaļa

Sociālās un citas garantijas

13.pants.

Saeimas deputātam slimības laikā tiek saglabāts atalgojums un šajā likumā noteiktās kompensācijas.

14.pants.

(1) Deputātam, kura pilnvaras ir izbeigušās sakarā ar Saeimas pilnvaru izbeigšanos vai arī sakarā ar to, ka savas pilnvaras atjaunojis deputāts, kurš tās bija nolicis uz Ministru kabineta locekļa pienākumu pildīšanas laiku, ir tiesības saņemt izstāšanās pabalstu.

(2) Izstāšanās pabalsta apmēru nosaka viena mēneša deputāta atalgojuma apmērā par katru pilnu kalendāro gadu, kura laikā viņš ir pildījis Saeimas deputāta pienākumus, bet ne vairāk kā sešu mēnešu deputāta atalgojuma apmērā. Ja Saeimas deputāts ir pildījis deputāta pienākumus mazāk par vienu gadu, viņam izmaksā izstāšanās pabalstu viena mēneša deputāta atalgojuma apmērā.

(3) Ja Saeimas deputāta pilnvaras ir izbeigušās sakarā ar Saeimas pilnvaru izbeigšanos, bet viņš ir ievēlēts arī nākošās Saeimas sastāvā, viņš izstāšanās pabalstu nesaņem.

15.pants.

Ja Saeimas deputāts mirst deputāta pienākumu pildīšanas laikā, viņu apglabā uz valsts rēķina. Viņa ģimenei izmaksā pabalstu tādā apmērā, kāds izstāšanās pabalsts miršanas brīdī pienāktos pašam deputātam.

16.pants.

(1) Personām, kas ir pildījušas Saeimas deputāta pienākumus ne mazāk kā vienas Saeimas pilnu darbības laiku, pēc 60 gadu vecuma sasniegšanas ir tiesības saņemt deputāta pensiju septiņdesmit piecu procentu apmērā no Saeimas deputāta atalgojuma pensijas izmaksas brīdī.

(2) Personām, kuras Saeimas deputāta pienākumus ir pildījušas ne mazāk par diviem gadiem, ir tiesības uz deputāta pensiju piecdesmit procentu apmērā no Saeimas deputātu atalgojuma pensijas saņemšanas brīdī.

(3) Stāžā deputāta pensijas saņemšanai ir ieskaitāms arī laika posms, kad deputāts ir nolicis mandātu uz ministru prezidenta, ministru prezidenta biedra, ministra vai valsts ministra pienākumu pildīšanas laiku.

17.pants.

(1) Saeimas deputātiem, kuri deputāta pienākumu pildīšanas laikā pilnīgi vai daļēji zaudējuši darba spējas, tiek piešķirta deputāta invaliditātes pensija neatkarīgi no darba stāža.

(2) Deputāta invaliditātes pensijas apmērs ir:

1) pirmās grupas invalīdiem — septiņdesmit piecu procentu apmērā no deputāta atalgojuma;

2) otrās grupas invalīdiem — piecdesmit procentu apmērā no deputāta atalgojuma;

3) trešās grupas invalīdiem — divdesmit piecu procentu apmērā no deputāta atalgojuma.

18.pants.

Deputātu pensiju un deputātu invaliditātes pensiju izmaksai Saeimas Kancelejā tiek izveidots īpašs pensiju fonds. Minētajā fondā ieskaita par Saeimas deputātiem nomaksāto sociālo nodokli, nepieciešamajā apmērā arī Saeimas budžeta līdzekļus. Saeimas Prezidijs apstiprina nolikumu par minētā fonda pārvaldīšanu.

19.pants.

(1) Deputāta pensiju un deputāta invaliditātes pensiju nevar saņemt vienlaicīgi ar pensiju no sociālās nodrošināšanas fonda līdzekļiem.

(2) Deputāta pensiju nevar saņemt personas, kuras saņem atalgojumu par kāda cita darba veikšanu, izņemot radošo, zinātnisko vai pedagoģisko darbu. Šī noteikuma neievērošanas gadījumā deputāta pensija var tikt anulēta.

(3) Saeimas deputātam, kurš pēc deputāta invaliditātes pensijas piešķiršanas turpina pildīt deputāta pienākumus, izmaksā trīsdesmit procentus no piešķirtās pensijas.

20.pants.

Saeimas deputātiem izmaksājamās kompensācijas un pabalsti, kā arī deputātu pensijas un deputātu invaliditātes pensijas netiek apliktas ar nodokļiem.

Pārejas noteikums

Šā likuma 18.pantā paredzētās deputātu pensijas tiek piešķirtas arī tiem Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātiem, kas 1990.g. 4.maijā nobalsoja par Deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu".

Šis likums stājas spēkā ar 1999.gada 1.janvāri.

 

 

Likumprojekts

Darba devēju organizāciju un to apvienību likums

Saeimas dok. nr.4724; likumprojekts nr.1149

Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas 1998. gada 1. oktobrī

iesniegts Saeimas izskatīšanai trešajā lasījumā

 

1. pants. Likuma mērķis

Šā likuma mērķis ir noteikt darba devēju organizāciju tiesisko statusu un sistēmu, kā arī tiesības un pienākumus attiecībās ar arodbiedrībām, valsts pārvaldes institūcijām un pašvaldībām.

2. pants. Darba devēju organizācija

(1) Darba devēju organizācija ir vismaz piecu darba devēju dibināta sabiedriskā organizācija, kas pārstāv un aizstāv savu biedru ekonomiskās, sociālās un profesionālās intereses, kā arī citas intereses.

(2) Par darba devēju organizācijas biedru var būt fiziskā vai juridiskā persona, kā arī līgumsabiedrība, kas uz darba līguma pamata nodarbina vismaz vienu darbinieku.

3. pants. Darba devēju organizāciju apvienība

(1) Darba devēju organizācijām ir tiesības dibināt darba devēju organizāciju apvienības un kļūt par to biedriem.

(2) Darba devēju organizāciju apvienību var dibināt, ja apvienojas vismaz trīs darba devēju organizācijas.

(3) Par darba devēju organizāciju apvienības biedru var būt arī tāds darba devējs, kurš nav darba devēju organizācijas biedrs, ja uz darba līguma pamata viņš nodarbina ne mazāk par 50 darbiniekiem.

(4) var būt šādi darba devēju organizāciju apvienību veidi:

1) republikāniskās darba devēju organizāciju apvienības;

2) nozaru darba devēju organizāciju apvienības;

3) teritoriālās darba devēju organizāciju apvienības.

4. pants. Normatīvie akti par darba devēju organizācijām un to apvienībām

Darba devēju organizāciju un to apvienību dibināšanas, reģistrēšanas, darbības, uzraudzības, reorganizācijas un likvidēšanas kārtību nosaka likums "Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām" un šo darba devēju organizāciju un to apvienību statūti, ciktāl šis likums nenosaka citādi.

5. pants. Darba devēju organizāciju un to apvienību neatkarība

(1) Darba devēju organizācijas un to apvienības savā darbībā ir neatkarīgas.

(2) Aizliegta jebkāda rīcība, kuras mērķis ir tieši vai netieši kavēt darba devēju organizāciju un to apvienību izveidošanu, pakļaut tās valsts pārvaldes un citām institūcijām, kā arī traucēt likumos un darba dēvēju organizāciju un to apvienību statūtos noteikto funkciju izpildi.

6. pants. Darba devēju organizāciju un to apvienību tiesības

(1) Darba devēju organizācijām un to apvienībām ir tiesības pieņemt organizācijas vai apvienības darbību reglamentējošus dokumentus, brīvi ievēlēt vai iecelt amatpersonas, izveidot vadības, kā arī saimnieciskās un finansiālās darbības revīzijas institūcijas, veidot darba devēju organizāciju un to apvienību politiku un izstrādāt darbības programmas.

(2) Darba devēju organizācijām un to apvienībām ir tiesības sadarboties ar citu valstu un starptautiskajām darba devēju organizācijām, kā arī iestāties starptautiskajās darba devēju organizācijās.

(3) Darba devēju organizācijām un to apvienībām ir tiesības pieprasīt un saņemt bez maksas no valsts pārvaldes institūcijām un pašvaldībām savu funkciju pildīšanai nepieciešamo informāciju, ja likumos vai citos normatīvajos aktos nav noteikti ierobežojumi tās izsniegšanai.

7. pants. Darba devēju organizāciju funkcijas

Darba devēju organizācija pilda šādas funkcijas:

1) veido darba devēju organizācijas politiku;

2) pārstāv darba devēju organizācijas biedru intereses attiecībās ar arodbiedrībām, valsts pārvaldes institūcijām un pašvaldībām;

3) sadarbojas ar arodbiedrībām, arī koplīgumu un citu līgumu slēgšanas jautājumā;

4) informē savus biedrus par ekonomiskajā un sociālajā jomā pieņemtajiem normatīvajiem aktiem;

5) izvērtē darba devēju organizācijas biedru mācības nepieciešamību un organizē mācību;

6) sniedz konsultācijas darba attiecību jautājumos;

7) piedalās darba strīdu izšķiršanā, arī streiku gadījumā;

8) apkopo un analizē informāciju par darba devēju organizācijām un to apvienībām un informē sabiedrību par darba devējiem aktuāliem jautājumiem.

8. pants. Darba devēju organizāciju apvienību funkcijas

Darba devēju organizāciju apvienība papildus šā likuma 8. pantā noteiktajām funkcijām pilda šādas funkcijas:

1) pārstāv nozares, reģiona vai republikas darba devēju intereses attiecībās ar darbinieku organizācijām, valsts pārvaldes institūcijām, pašvaldībām un divpusējās un trīspusējās sadarbības institūcijām, kā arī citu valstu un starptautiskajām darba devēju organizācijām;

2) izstrādā un iesniedz kompetentām institūcijām priekšlikumus sociālo un darba attiecību uzlabošanai;

3) piedalās tautsaimniecības stratēģijas izstrādāšanā;

4) izstrādā priekšlikumus uzņēmējdarbības attīstībai un darba tirgus prasībām atbilstošas profesionālās mācības organizēšanai.

9.pants. Darba devēju organizāciju un to apvienību attiecības ar valsts pārvaldes institūcijām

(1) Valsts pārvaldes institūcijas sadarbojas ar nozares darba devēju organizāciju apvienību, ja tā pārstāv nozares darba devējus, kuri nodarbina vairākumu no nozarē strādājošajiem.

(2) Pašvaldība sadarbojas ar teritoriālo darba devēju organizāciju apvienību attiecīgajā administratīvajā teritorijā, ja apvienības pārstāvētās intereses neskar nozares vai republikāniskās darba devēju organizāciju apvienības kompetenci.

(3) Ministru kabinets sadarbojas ar republikānisko darba devēju organizāciju apvienību, ja tā pārstāv darba devējus, kuri nodarbina vairākumu no valstī strādājošajiem, un ir starptautiskās darba devēju organizācijas dalīborganizācija.

10.pants. Darba devēju organizāciju un to apvienību attiecības ar arodbiedrībām

(1) Darba devēju organizācijas un to apvienības sadarbojas ar arodbiedrībām uz līguma pamata.

(2) Nozaru darba devēju organizāciju apvienības sadarbojas ar nozaru (profesionālajām) arodbiedrībām, slēdz vienošanās nozaru līmenī, kā arī veicina streiku izraisījušā konflikta un citu konfliktu atrisināšanu.

(3) Republikāniskās darba devēju organizāciju apvienības sadarbojas ar republikānisko arodbiedrību, veic kolektīvās pārrunas, savu biedru vārdā slēdz vienošanās par vispārējiem sadarbības principiem, kā arī risina konfliktus starp nozaru darba devēju organizāciju apvienībām un attiecīgajām arodbiedrībām.

11.pants. Pārstāvība divpusējās un trīspusējās sadarbības institūcijās

(1) Nozaru un teritoriālās darba devēju organizācijas un to apvienības pārstāv attiecīgās nozares vai administratīvās teritorijas darba devējus nozaru un teritoriālajās divpusējās vai trīspusējās sadarbības institūcijās, kas izveidotas kopā ar arodbiedrībām, valsts pārvaldes institūcijām un pašvaldībām.

(2) Republikāniskajā trīspusējā valdības, darba devēju un arodbiedrību sadarbības padomē uz trīspusējas sadarbības principa pamata darba devējus pārstāv šā likuma 10.panta trešajā daļā minētā republikāniskā darba devēju organizāciju apvienība. Šī apvienība deleģē pārstāvjus darbībai speciālajās trīspusējās, kā arī cita veida sadarbības institūcijās.

Pārejas noteikums

Darba devēju organizācijas un to apvienības, kas reģistrētas pirms šā likuma stāšanās spēkā, sešu mēnešu laikā no likuma pieņemšanas dienas izdara nepieciešamos grozījumus savos statūtos un citos to darbību reglamentējošos dokumentos atbilstoši šā likuma normām.