PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Izglītība: Cilvēku zināšanas un spēks ir viens un tas pats

Pēc nepilna pusotra mēneša atzīmēsim Latvijas valsts proklamēšanas 80.gadadienu. Ir pienācis atceres un piemiņas laiks. Šajā gaisotnē "Latvijas Vēstneša" lappusēs turpinām publicēt profesora Riharda Treija rakstītās apceres par Latvijas Republikas ministriem no 1918.līdz 1940.gadam. Atgādinām — līdz šim "LV" ir publicēti, kopš 1997.gada oktobra, — biogrāfiski un laikmetu atainojoši apcerējumi par tieslietu, finansu, zemkopības, tautas labklājības, satiksmes un iekšlietu ministriem. Tagad tiem, kas interesējas par mūsu valsts un tautas vēsturi, piedāvājam vēsturnieka R.Treija sagatavotos rakstus par izglītības ministriem.

Kārļa Kasparsona

(1865 – 1962) laiks

(19.11.1918. – 11.06.1920.)

Pirmais izglītības ministrs

Mūža ceļš sākās Siguldas Vēju krogā (no turienes pseidonīms K.Siguldietis). Zinībkārais latviešu jaunietis, 18 gadu vecumā iestājies Tērbatas universitātē, studēja četrās fakultātēs, vispirms teoloģijas un vēstures un filoloģijas, bet absolvēja divas — dabzinātņu un medicīnas. Pēdējo — 1901.gadā. Studiju gados viņš kopā ar Eduardu Veidenbaumu, Aleksandru Daugi, Jāni Kovaļevski un citiem nākamajiem jaunstrāvniekiem darbojās kreisi tendētajā latviešu studentu zinātniski literārajā biedrībā t.s. Pīpkalonijā, iepazinās ar marksismu (līdzbiedri pat dēvēja Kasparsonu par latviešu Marksu...), publicēja rakstus Tērbatā iznākošajā populārzinātniskajā apceru krājumā "Pūrs", korespondēja žurnālam "Austrums" un laikrakstam "Dienas Lapa". 1897.gadā Kasparsonu klaušināja kopā ar citiem jaunstrāvniekiem un par brīvdomību iespundēja uz divām nedēļām universitātes karcerī...

1902.gadā diplomētais ārsts atgriezās dzimtenē un strādāja savā specialitātē Rīgā. Līdztekus maizes darbam Kasparsons iesaistījās dažādās sabiedriskajās aktivitātēs — bija Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kases valdes loceklis, darbojās Latviešu izglītības biedrībā, Sarkanajā Krustā un citur. Kara laikā viņš strādāja latviešu strēlnieku lazaretē. 1918.gadā Kasparsons stāvēja pie neatkarīgās Latvijas šūpuļa. Viņš, jau pasen aizgājis no marksisma, kā radikāldemokrātiskās partijas pārstāvis 17.novembrī piedalījās priekšparlamenta — Tautas padomes (TP) konstituēšanās sēdē, bet nākamajā dienā bija suverēnās latviju zemes svinīgas proklamēšanas aculiecinieks. Jau 19.novembrī Kasparsonam kā īstam latviešu intelektuālim uzticēja vadīt izglītības ministriju (sākumā tā saucās skolu vai apgaismošanas ministrija). Jāpiebilst, ka par izglītības ministriem vēlāk kļuva vēl divi Jaunās strāvas ideologi — Aleksandrs Dauge un Rainis.

Būdams īstens savas tautas patriots, Kasparsons kā pirmo Ministru kabineta aktu izglītības laukā sagatavoja rīkojumu par mācības valodu Latvijas skolās un skolotāju ievēlēšanu, kuru viņš un valdības vadītājs Kārlis Ulmanis parakstīja jau 1918.gada 10.decembrī. Šajā dokumentā bija teikts, ka visās pirmmācības un vidusskolās, kuras apmeklē latviešu skolēni, mācībām jānotiek latviešu valodā. Arī cittautiešu skolās ģimenes valoda ir mācību valoda. Latvijas skolās var strādāt tikai skolotāji, kurus ievēlējušas attiecīgās pašvaldības iestādes vai skolu padomes. Tāpēc, bija teikts rīkojumā, visi krievu valdības inspektoru, vācu okupācijas varas un garīgo resoru ieceltie skolotāji uzskatāmi par atlaistiem.

Nākamais nozīmīgākais normatīvais akts latviskas skolas veidošanā bija Ministru kabineta 1919.gada 11.marta rīkojums par latviešu valodas un vēstures mācīšanu. Tajā bija teikts: "Ar tekošā mācības gada pēdējo ceturksni sākot, visās Latvijas pirmmācības un vidusskolās kā obligatoriski mācības priekšmeti ievedami latviešu valoda (valodas mācība, literatūras vēsture un rakstniecības teorija) un Latvijas vēsture." Pēdējā pasniedzama ar trešo mācību gadu sākot. Latviešu valodu vajadzēja mācīt 6 stundas nedēļā. Vidusskolu augstākās klasēs ar ministrijas piekrišanu minēto stundu skaitu varēja samazināt.

Skolās, kurās mācības nenotiek latviešu valodā, latviešu valoda pasniedzama, sākot no otrā mācību gada — pirmmācības skolās un vidusskolās līdz 4. klasei 5 stundas nedēļā, vidusskolu 5. un 6. klasē — 4 stundas un augstākās klasēs — 3 stundas nedēļā.

Tuvojoties Latvijas brīvvalsts pirmajam rudenim, aizvien aktuālāks kļuva jautājums par savas plaša profila augstākās mācību iestādes izveidošanu, kura stātos lielinieku 1919.gada februārī nodibinātās padomju Latvijas augstskolas vietā un ar laiku varētu kļūt par īstu universitāti. To lielā mērā vajadzēja darīt uz bijušā Rīgas Politehniskā institūta bāzes, tāpēc 1919.gada 2.augustā Ulmanis un Kasparsons parakstīja rīkojumu par šā institūta pārņemšanu valdības rīcībā. Šim nolūkam paredzēja iecelt komisiju, kurā ietilptu valdības, institūta padomes un mācību personāla pārstāvji.

Tika izveidota arī Latvijas augstskolas organizācijas komisija, kuras rosmīgā darba rezultātā jau 1919.gada 28.septembrī varēja rīkot jaunās Alma mater atklāšanas svinības. Tās sākās augstskolas sēžu zālē un turpinājās Nacionālajā operā. Atklāšanas runā Dr. K.Kasparsons cita starpā teica:

"Mēs stāvam uz zemes, kas nes Latviju un viņas vēsturi. Bija laiks, nesen vēl tas bija, kad par to domāt, kas tagad mums ir, bija sapnis, — kad teica un ticēja: tad tas nāks šai zemē, kad akmens stāvēs uz ūdeņa, spalva grims dibenā. Un tomēr tas ir nācis, tas ir noticis. Šis notikums latviju tautas mūžā, šis fakts — kā gaišs saules stars tas spīd pār Latviju. Šī rudens diena runā uz mums pavasara valodu. Mēs elpojam pavasara cerības. Nesenās šaubas ir palikušas jau par anahronismu. Mēs stāvam uz zemes, kas nes Latviju un viņas augstskolu." Savu uzstāšanos izglītības ministrs beidza ar vārdiem: "Zinātnes svētnīcā, kas ikdienībā savu valdību zaudē, kur zinātnes bezgalība māj, es novēlu studējošai jaunatnei veiksmīgu darbību. Docentiem un profesoriem novēlu veiksmīgi sacensties ar kolēgām vecākās universitātēs, kuras Latvijas Universitāti šodien sveicina. Latvijas augstskola — vivat, cresceat, floreat!"

Latvijas Tautas padomes VI sesijas 1.sēdē 1919.gada 19.novembrī sāka apspriest skolu likumu, par kuru referēja pazīstamā Latgales izglītības darbiniece un politiķe Valerija Seile. Likumprojekts izraisīja dzīvas debates, kuras turpinājās ne vienu vien dienu, un kurās vairākkārt piedalījās arī tautpadomietis Kasparsons.

Pēc spraigas diskusijas TP 1919.gada 8.decembrī pieņēma pirmo likumu latviešu tautas vēsturē par Latvijas izglītības iestādēm, kuru parakstīja priekšparlamenta prezidents J.Čakste un sekretārs E.Bite. Likuma sākumpantos bija teikts:

"1. Visas Latvijas izglītības un audzināšanas iestādes un lietas pārzina izglītības ministrija, izņemot tās skolas, kas dibinās uz sevišķu likumu pamata.

2. Izglītības audzināšanas iestādes dibina un uztur valsts un pašvaldības iestādes un ar ministrijas atļauju juridiskās un fiziskas personas."

Šā akta vispārīgajos noteikumos bija nosacīts, ka visu vienādo tipa skolu skolēni un skolotāji, neatkarīgi no tā, kas viņas uztur, ja tikai tās izpilda vispārējos noteikumus par Latvijas skolām, bauda vienādas tiesības. Skolas var būt kopējas, kā arī atsevišķas zēniem un meitenēm. Mācību gada sākumu, beigas un starplaiku nosaka Izglītības ministrija, ievērojot skolu valžu vēlēšanos. Ministrija nosaka arī obligātos mācību priekšmetus, to apmērus un minimālo nedēļas stundu skaitu. Likumā bija atkārtota prasība uzņemt visās Latvijas skolās obligāto priekšmetu skaitā latviešu valodu un Latvijas vēsturi kā arī vēl papildus iekļauta Latvijas ģeogrāfija. Minoritāšu skolās latviešu valoda bija mācāma, sākot no otrās klases, Latvijas vēsture un ģeogrāfija — no trešās klases. Vēlāk šos priekšmetus vajadzēja pasniegt valsts valodā. Arī mūsdienās īpašu uzmanību var saistīt likuma 10.pants, tāpēc citēsim to pilnīgi:

"Ticības mācība skolās pasniedzama. No viņas atsvabinami tie bērni, kuru vecāki iesniedz par to skolas pārzinim rakstisku paziņojumu.

1. piezīme. Ticības mācības pasniegšanu var uzlikt tikai tiem skolotājiem, kuri pie iestāšanās vietā uz to devuši savu piekrišanu.

2. piezīme. Katra konfesija var prasīt ticības mācības pasniegšanu, ja skolā atrodas šās konfesijas desmit skolēnu.

3. piezīme. Katoļu, pareizticīgo un vecticībnieku ticības mācības pasniegšanu, kā arī vispāri reliģioza šo konfesiju bērnu audzināšana un šo ticības mācības skolotāju iecelšana un atcelšana ir padota viņu baznīcas (resp., draudzes) pārziņā."

Maksimālais skolēnu skaits klasē tika noteikts 40. Par skolotājiem varēja ievēlēt personas, kurām ir attiecīga vispārējā un pedagoģiskā izglītība, kuras pakāpi nosaka IM. Katrā sko-lā ir pedagoģiskā padome, kura sastāv no visiem skolā nodarbinātajiem skolotājiem un skolas ārsta, kur tāds ir, un skolas padome, kurā ietilpst skolas pārzinis, skolotāji, bērnu vecāki (pa vienam no katras klases), ārsts, ja tāds ir, un skolas uzturētāja pārstāvis.

8.decembra likuma otrajā daļā "Obligatoriska mācība" bija noteikts, ka katram Latvijas pilsonim obligāti jāmācās no pilna sestā līdz sešpadsmitajam mūža gadam. Obligātais mācību laiks aptver: a) mājmācību vai pirmsskolu (7–8 gadu vecumā), b) pamatskolu (9–14 gadu vecumā) un papildskolu (15–16 gadu vecumā). Obligātajās skolās jāuzņem visi skolas iecirknī dzīvojošie bērni bez ticības, kārtas šķiru un dzimumu izšķirības. Mācības visiem bērniem jānotiek ģimenes valodā un ir par brīvu. Pašvaldībām jāgādā, lai arī trūcīgi bērni varētu apmeklēt skolu. Tās atbild par skolotāju pieņemšanu, skolu uzturēšanu un ārpusskolas izglītību. Apriņķos un patstāvīgās pilsētās dibināmas skolu valdes, kuru priekšsēdētāji ir apriņķu, resp., pilsētu valžu locekļi.

Vienā dienā ar aplūkoto dokumentu TP pieņēma likumu par mazākuma tautību skolu iekārtu Latvijā. Šajā aktā bija noteikts, ka juridiskām, kā arī fiziskām personām ir tiesības dibināt un uzturēt skolas ar attiecīgās tautības mācību valodu. To darbību pārrauga TM uz vispārēju noteikumu pamata. Programmas prasības šajās skolās nedrīkst būt mazākas kā attiecīgās latviešu skolās. Izglītības ministrijā pastāv mazākuma tautību departaments, kas apvieno šo tautību skolu pārvaldes.

Pedagoģiska un zinātniska izglītība skolotājiem, kas māca mazākuma tautību skolās, nedrīkst būt zemāka par to izglītību, kādu valsts prasa no skolotājiem attiecīgās latviešu skolās.

Lai pedagogus ievadītu Latvijas skolu darba prasībās, IM 1919. gada rudenī noorganizēja "skrejošos" skolotāju kursus, kas notika pavisam 16 vietās, piedaloties 1370 klausītājiem. Skolu departaments izstrādāja mācību programmu projektu, kurš parādījās atklātībā tā paša gada decembrī.

Līdz ar patstāvīgas Latvijas tapšanu veidojās arī nacionālā skola un citas izglītības iestādes. Darbu sāka gan valsts un pašvaldību ģimnāzijas, gan privātās ģimnāzijas, reālskolas un komercskolas kā pilsētās, tā laukos. 1920.gada 1.februārī darbojās jau 31 vidējā mācību iestāde. Pirmā valsts vidusskola tika atvērta 1919.gada rudenī. 1920.gada janvārī IM pārņēma savā ziņā Jelgavas un Rūjienas vidusskolu. Vidzemē šo skolu skaits pieauga ātrāk nekā Kurzemē, 1920.gada sākumā Vidzemē bija 23 latviešu vidusskolas, bet Kurzemē tikai 8. Pakāpeniski šī atšķirība gan izlīdzinājās. Šajā laikā Rēzeknē tika atvērta pirmā Latgales valsts vidusskola. Stāvoklis izglītības laukā šajā novadā tomēr bija neapmierinošs, tāpēc vairāki TP locekļī lūdza Kasparsonu atbildēt uz jautājumu par Latgales skolu un skolotāju bēdīgo stāvokli. Ministrs atzina, ka būs lielas grūtības noorganizēt skolu darbu šajā reģionā. Viņš paskaidroja, ka budžetā ir paredzēta zināma summa Latgales skolu vajadzībām, tā ir pat papildināta, taču vietējās pašvaldības, kurām jau konkrēti jākārto skolu finansēšanas jautājumi vēl tikai veidojas. Kasparsons tomēr bija pārliecināts, ka šos grūtumus katrā ziņā būs iespējams novērst."

IM darbības amplitūda bija ļoti plaša. Tās pārziņā atradās izglītības sistēma, teātri, muzeji, arhīvi, Valsts bibliotēka u.c. kultūras iestādes. Visas tās prasīja ne tikai ministra rūpīgu skatu, padomu un palīdzību, bet arī principiālu prasīgumu. Viņam savukārt prasīja likumdevējs un Ministru kabinets.

TP VII sesijas 5.sēdē 1920.gada 28.janvārī sāka apspriest likumu par Latvijas operu un teātri, par kuru referēja V.Seile. Debatēs runāja K.Skalbe, K.Dēķens, G.Zemgals u.c. tautpadomieši. Tā kā pulksten 9.20 vakarā vairs nebija kvoruma, diskusija turpinājās nākamajā dienā. Pēdējais runātājs bija Kasparsons. Viņš solīja saviem kolēģiem: "Vesela virkne aizrādījumu un vēlēšanos ir izteikti, zīmējoties uz operu un teātri. Man jāsaka, ka šīs vēlēšanās centīšos izpildīt iespējamības robežās." Likumu pieņēma TP 15.marta sēdē trešā lasījumā vienbalsīgi, četriem atturoties.

Likums noteica, ka Latvijas opera un Latvijas teātris ir valsts iestādes. To mākslinieciskais personāls pieņemams uz brīva līguma pamata. Operas un teātra darbu vada attiecīgi divas kolēģijas. Tās izraugās šo mākslas iestāžu vadītājus, kurus apstiprina, kā arī atlaiž no darba izglītības ministrs.

Dzīve neattaisnoja šāda hibrīda izveidošanu. Tāpēc Ministru kabinets 1922.gadā pieņēma atsevišķus Latvijas Nacionālās operas statūtus un Nacionālā teātra statūtus.

1919.gada 23.septembrī Ulmanis un Kasparsons parakstīja noteikumus par valsts vēsturisko arhīvu. Tajos bija nosacīts, ka arhīvs atrodas IM pārziņā. Tajā ievietojami raksti un dokumenti, kuriem ir vēsturiska nozīme un kuri nav vajadzīgi attiecīgo iestāžu tekošajam darbam. Valsts vēsturiskajam arhīvam padoti visi valsts resoru, komunālo un kārtu iestāžu arhīvi, kurus nedrīkst sašaurināt, pārdot vai pārvietot bez IM ziņas.

Ministru prezidenta vietā iekšlietu ministrs Bergs un Kasparsons 1920.gada 16.aprīlī lika savus parakstus zem noteikumiem par Latvijas mākslas muzeju. Aktā bija nosacīts, ka visi Latvijas mākslas priekšmeti atrodas šā muzeja pārziņā. Muzejs ir valsts iestāde. Tajā ievietojami, pirmkārt, priekšmeti, kuri ir valsts īpašums no atsevišķām mākslas darbu krātuvēm, galerijām, kolekcijām un, otrkārt, no privātpersonām un sabiedriskām organizācijām mākslas muzejam nodotie priekšmeti. Mākslas muzejs atrodas TM pārziņā.

Kasparsons pārstāja ieņemt ministra amatu sakarā ar Satversmes sapulces ievēlēšanu 1920.gada pavasarī un jaunas valdības sastādīšanu. Arī viņu ievēlēja par pirmā parlamenta deputātu. Satversmes sapulces deputāti Kasparsonu ievēlēja kultūras fonda domē un Lāčplēša kara ordeņa domē. Viņš debatēja Augstajā namā par sev tuviem jautājumiem — tautas augstskolu, pieminekļu aizsardzību, Valsts bibliotēku.

Kasparsonu kā labējā bezpartijiskā nacionālā centra ("berģistu") pārstāvi ievēlēja arī 1.Saeimā, kur viņš darbojās pašvaldību komisijā un Lāčplēša Kara ordeņa domē. Parlamentārietis līdztekus darbam Saeimā kādu laiku lasīja lekcijas (LU dabzinātņu fakultātē. Universitātes medicīnas fakultāte 1925.gadā piesķīra viņam Dr. med. honoris causa grādu. Kasparsons bija LU goda biedrs un Upsalas universitātes goda doktors.

Viņš rosmīgi darbojās arī žurnālistikā. Pirmo pieredzi ieguvis jau cara laikā kā demokrātiskā žurnāla "Izglītība" redkolēģijas loceklis (1909–1911), Kasparsons vadīja zinātnes nodaļu savas partijas laikrakstā "Latvis", kuru rediģēja labējais politiķis un publicists Arveds Bergs, kopā ar prof. Jēkabu Alksni vadīja "Latvijas Ārstu Žurnālu" (1923–1933) un bija mēnešraksta "Ārsts" redakcijas loceklis (1939–1946).

Dr. K.Kasparsons kā politiskais bēglis Otrā pasaules kara beigu posmā nokļuva hitleriešu okupētajā Dānijā. Viņš palika tur arī pēc valsts atbrīvošanas no iebrucējiem. Nodzīvojis dažus mēnešus pāri 96 gadiem, Kasparsons šķīrās no dzīves veco ļaužu mītnē Thistedē, Dānijā.

Jura Plāķa

(1869 – 1942) laiks

(12.06.1920. – 26.04.1921.)

Pirmoreiz profesors ministra krēslā

Kurzemnieks. Dzimis lauksaimnieka ģimenē Kabiles (Kabeles) pagastā. 1893.gadā beidzis Kuldīgas skolotāju semināru, strādāja par pedagogu Dignājā, Morē un Rīgā. Būdams sociāldemokrāts, piedalījās Piektā gada revolūcijā. Bija viens no latviešu sociāldemokrātisko skolotāju nelegālā biroja locekļiem un piedalījās Latvijas skolotāju kongresa organizēšanā 1905.gada novembrī. Vajadzēja emigrēt. Pēc revolūcijas sakāves pārgāja pilsonības nometnē. Izturējis abitūrijas eksāmenus Krievijā, studēja valodniecību Kazaņas universitātes vēstures un filoloģijas fakultātē. Pēc augstskolas beigšanas veco valodu skolotājs Kazaņas ģimnāzijā, privātdocents vietējā universitātē, pēc tam docents un profesors turpat, kā arī mācībspēks Kazaņas pilsētas augstākajos sieviešu kursos. 1918.gadā tika ievēlēts par Kazaņas latviešu nacionālās padomes valdes locekli. 1920.gadā atgriezies dzimtenē, sāka strādāt par profesoru Latvijas augstskolā. Plāķis kļuva par izglītības ministru Latvijas ceturtajā valdībā, kuru, tāpat kā iepriekšējās, sastādīja Kārlis Ulmanis.

Viņa laikā tika pieņemti divi normatīvi akti ar konceptuālu nozīmi. Vispirms tie bija pirmie noteikumi par Kultūras fondu (pēc gada tos nomainīja likums), kurus Ministru kabinets apstiprināja 1920.gada 12.novembrī un kurus parakstīja Ulmanis un Plāķis. Fondam bija paredzēti divi ienākumu avoti: ziedojumi un testamentu novēlējumi un 3% piemaksas pie pastāvošā tarifa un preču bagāžas un pasažieru pārvadāšanas pa visiem Latvijas dzelzceļiem, izņemot preču un pasažieru pārvadāšanu uz valsts rēķina. Līdzekļus vajadzēja izlietot zinātnes, mākslas, vispārējās, speciālās un ārpusskolas izglītības veicināšanai, pabalstiem kultūras darbiniekiem un iestādēm, prēmijām par atzītiem darbiem, izgudrojumiem un atradumiem, stipendijām izglītības turpināšanai, ārzemju braucieniem izglītības nolūkā, mākslas popularizēšanai iekšzemē un ārzemēs, kā arī citiem līdzīgiem izglītību veicinošiem nolūkiem. Par naudas piešķiršanu lēma Kultūras fonda padomē, kuras locekļi bija Satversmes sapulces prezidents, Ministru prezidents un izglītības ministrs. Pēdējais arī pārzināja fonda līdzekļus.

1920.gada 30.decembrī Ministru prezidents un iekšlietu ministrs lika savus parakstus zem ziņojuma par ortogrāfijas reformu. Šo dokumentu, kas ir ļoti specifisks, nevar atstāstīt, tas ir jāizlasa katram pašam.

"1. Ne vēlāk kā 1921.g. 1.jūlijā visās valdības un komunālās iestādēs un skolās gotu burtu vietā jāieved latiņu burti.

2. Gotu burtu w, f, f, z, fch, fch, tfch, df, dfch vietā jālieto v, s, z, c, š, ž, č, dz, dž.

3. Mīkstinātie l, r, n, k, g — jāraksta ļ, ®, ņ, ķ, ģ.

4. Svešvārdos jāizšķi® h (piem. Hamburga) no ch (piem. Cha®kova).

5. Saliktā patskaņa "ee" vietā jāraksta "ie".

6. Patskaņu ga®umu apzīmēšanai vārdu saknēs, piedēkļos un galotnēs jālieto horidzontala svītriņa (—), pie kam jāapzīmē ga®ums visiem ga®i izrunājamiem patskaņiem un ne tikai dažiem."

Satversmes sapulce 1920.gada 15.septembra kopsēdē pieņēma likumu par Latvijas skatuves mākslas skolu, kuru bija paredzēts nodot Izglītības ministrijas mākslas departamenta pārziņā. Kā skolas vadītāja bija paredzēta Aspazija. Taču līdzekļu trūkuma dēļ šis projekts netika realizēts, un visu Latvijas laiku valsts teātra skolu nenodibināja. Pats izstājies no valdības, Plāķis turpināja pedagoģisko un zinātnisko darbu augstskolā. Divas reizes viņš sabija LU prorektora godā (1922–1924; 1925–1927), vairākkārt pildīja filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāna pienākumus. Ieguva Dr.honoris causa grādu un divas reizes K.Barona prēmiju.

Jau no Latvijas neatkarības sākuma daudz tika cilāts jautājums par savas Zinātņu akadēmijas dibināšanu. Dr. Kārlis Kasparsons, būdams izglītības ministrs, 1919.gada beigās apsvēra jautājumu par šādas akadēmijas veidošanu. Dr. Juris Plāķis jau nodibināja Zinātņu komisiju, ieceļot tajā no valdības puses prof. Kārli Balodi, prof. Jāni Endzelīnu, prof. Robertu Krimbergu un vēl dažus pētniekus, kas bija darbojušies zinātniskajā laukā pirms valsts nodibināšanas. Tā kā Finansu ministrija nepiešķīra līdzekļus tālākajam darbam, iniciatīvu pārņēma Rīgas Latviešu biedrība. Tā izveidoja Zinātņu komiteju, par kuras locekli 1932.gada aprīlī ievēlēja arī Plāķi, kas bieži uzstājās ar zinātniskiem referātiem komitejas sēdēs. Zinātņu komitejai neizdevās kļūt par Latvijas Zinātņu akadēmiju, par kādu tā bija iecerēta, lai gan to dēvēja par šāda iestādījuma "priekšpakāpi" un par akadēmijas šūpuli. Tās veikums tomēr nebija gluži mazs un nenozīmīgs, paturot vērā, ka tā radās pašierosmē un bez valsts līdzekļiem.

Plāķis bija daudzu zinātnisku filoloģisku rakstu un grāmatu autors: Leišu valodas rokas grāmata (1926), Latviešu vietu vārdi un latviešu pavārdi (1936), Indoeiropiešu valodu salīdzināmā gramatika (1938) u.c.

1941.gada 14.jūnijā profesoru izsūtīja. No Sibīrijas Juris Plāķis neatgriezās.

Longina Ausēja

(1885 – ?) laiks

(27.04.1921. – 18.06.1921.)

Vienlaikus pārvaldnieks un ministrs

Dzimis Pededzes pagastā zemnieka ģimenē. Apmeklējis Alūksnes draudzes skolu, pēc tam iestājies Pleskavas reālskolā, bet gadu vēlāk pārgājis uz klasisko ģimnāziju. Beidzis to, no 1906. līdz 1910. gadam studēja matemātiku Pēterpils universitātē. Pēc tam sāka strādāt par skolotāju K.Millera privātajā reālskolā Cēsīs, jau 1911.gadā bija šīs skolas vadītājs. Vēlāk reālģimnāzijas direktors. 1917.gadā Ausēju ievēlēja par Vidzemes Zemes padomes locekli, bet 1918.gadā — par Cēsu pilsētas galvu. No 1919.gada viņš strādāja Izglītības ministrijā (IM) par skolu departamenta direktoru, īsu laiku pildot ministrijas pārvaldnieka pienākumus, kas faktiski nozīmēja būt ministram.

Ausēja pavisam īsajā "valdīšanas" laikā Ministru kabinets 1921.gada 26.maijā apstiprināja noteikumus par atsevišķu pienākumu atalgojumu valsts uzturamās skolās. Tajos bija nosacīts, ka skolas priekšnieks (tā laika terminoloģijā) pasniedza 6 stundas, bet viņa palīgs 12 stundas bez sevišķas atlīdzības. Ar IM skolu departamenta priekšnieku viņi var vajadzības gadījumā pasniegt 6 virsstundas nedēļā pret īpašu atlīdzību (1/24 no algas, neieskaitot dzīvokļa vērtību un ģimenes piemaksu). Ja pie skolas nav dzīvokļa, skolas priekšnieks un viņa palīgs saņem atlīdzību naudā 10% no algas, neieskaitot ģimenes piemaksas, un 2,5 asis malkas.

Turpmāk vēl