Par tiesu — neatkarīgu, taisnīgu un respektējamu

Turpinājums no 1.lpp.

Darba grupā, kurā bija arī Īrijas Augstākās tiesas pārstāvis, izskanēja doma, ka tiesneši vairāk izjūt šīs neatkarības garantijas, bet ir problēmas ar tiesu kā institūcijas neietekmējamību. Es informēju kolēģus par šo situāciju Latvijā. Piemēram, gan Augstākajai tiesai, gan Satversmes tiesai ir atsevišķs budžets valsts budžeta ietvaros, taču paradoksāli, ka ne es, ne Guļāna kungs netiekam pieaicināti pie šī budžeta apspriešanas. To es īpaši izjutu, kad vēl 1997.gada beigās Ministru kabinets apsprieda budžeta projektu šim gadam. Tiesa gan, parasti gada sākumā no mums prasa priekšlikumus, vienlaikus norādot uz šo līdzekļu "rāmju" nepārsniegšanu saistībā ar iepriekšējā gada budžetu. Zināms, ka šādās reizēs ministri piedalās un aizstāv savus priekšlikumus Ministru kabineta sēdēs, bet, lūk, Augstākās tiesas un Satversmes tiesas vadītājiem tas ir liegts. Ja nu ļoti uzstāju, kā tas notika 1997.gada beigās, tad ar lielām saskaņošanām žēlīgi to ļāva.

— Tas, protams, ir dīvaini, nesaprotami, ja nav šī dialoga ar valdību, ja atbalstu nejūt augstāko tiesu institūcijas, kāda ir Satversmes, Augstākā tiesa...

— Jā, tāda līdz šim bijusi attieksme. Minēšu vēl kādu piemēru. Šī gada martā beidzot valdība konceptuāli izlēma par tiesnešu atalgojumu paaugstināšanu, lai šim darbam varētu pieaicināt vairāk kvalificētu juristu. Taču tas palika ... uz papīra. Tāpēc pirms nākamā gada budžeta projekta apspriešanas Augstākās tiesas, Satversmes tiesas priekšsēdētāji, ģenerālprokurors un tieslietu ministrs nosūtīja Ministru prezidentam Krasta kungam vēstuli, aicinot uz tikšanos, lai pārrunātu neatrisinātās problēmas, taču nu jau pagājis vairāk nekā mēnesis, bet nekādas atbildes, reakcijas uz mūsu kopīgo vēstuli nav. Saeimā pašlaik nobeiguma posmā ir priekšlikumu apspriešana par grozījumiem likumā "Par tiesu varu", kur būtu nostiprināma kārtība par tiesnešu atalgojuma noteikšanu. Taču, kā jau teicu, nav šī dialoga. Demokrātiskā valstī, kas tiecas uz tiesisku valsti, nedrīkstētu būt šādas situācijas.

— Kāda bija citu valstu kolēģu reakcija pēc jūsu informācijas konferences darba grupā?

— No postsociālisma valstīm šajā darba grupā bija vēl Čehijas un Rumānijas augstāko un konstitucionālo tiesu instanču pārstāvji, arī viņiem ir dažas līdzīgas problēmas. Bet citi — Vācijas, Kipras, pat Dienvidāfrikas — kolēģi bija ļoti izbrīnīti par šādu attieksmi. ASV Demokrātiskā centra pārstāvis izteica nožēlu, ka Latvijā ir radusies šāda situācija.

Otrais bloks jeb jautājumu loks, ko izvirzīja konferencē, bija minoritāšu aizstāvība. Lielākā daļa attīstīto demokrātisko valstu pārstāvji to atzina par svarīgu jautājumu, bet netrūka arī skeptiķu. Motivācija minoritāšu aizstāvībai ir tāda, ka jārūpējas par tā dēvēto juridisko mehānismu, likumu ievērošanu šajā jomā, nevis jāvadās no politiska vai diplomātiska viedokļa.

Trešais bloks — Eiropas Cilvēktiesību tiesas darbības pieredze un ietekme uz EP valstīs izstrādātajiem likumiem un normatīviem aktiem, uz valstu tiesu praksi. Teiksim, lai Eiropas Cilvēktiesību konvenciju traktētu vienādi — vai tā būtu Vācija, Anglija, Francija, Krievija vai kāda cita valsts.

Un vēl kas būtisks. Cilvēktiesību tiesas spriedumi ir angļu un franču valodā, tāpēc ir zināmas grūtības tiesnešiem, kuri nepārvalda šīs valodas. Tāpēc jārada bāze sapratnei, jātulko, jāmācās arī pašiem tiesnešiem.

Tā kā Varšavas konferencē bija pārstāvētas daudzas valstis, turklāt vairākums — tiesu institūciju pirmajās personās, nozīmīgs bija atzinums, ka šādas ikgadējas konferences jau kļuvušas par pastāvīgām pieredzes apmaiņas skolām un to darbs arvien pilnveidojams.

— Ja nākotnē varētu tikt izstrādāta iepriekš minētā tiesu varas neatkarības konvencija, kuras ideju atbalstīja konferences dalībnieki, vai, jūsuprāt, visas Eiropas Padomes dalībvalstis tai pievienotos un to ratificētu?

— Domāju: EP dalībvalstis, kuras iestājas par demokrātiju, tiesiskas valsts izveidi, to parakstītu un parlamenti ratificētu, jo tas ir katras valsts goda jautājums. Interesanti, ka šī iniciatīva par minēto konvencijas projektu nāca no attīstītākajām valstīm un pārējās atbalstīja. Par to personīgi iestājās arī bijušais Eiropas Padomes ģenerālsekretāra vietnieks Heinrihs Klebess, arī Eiropas komisija "Demokrātija caur tiesībām" un citi.

— Kā jūsu iegūtās atziņas, vērojumi konferencē stimulēs Satversmes tiesas darbību, kā prognozējat situācijas attīstību?

— Nesen notika 7. Saeimas vēlēšanas. Viens ir skaidrs — nākamā budžeta galīgo variantu pieņems jaunā Saeima. Mums, četrām amatpersonām, kuras parakstīja jau pieminēto vēstuli valdības vadītājam, pēc tam nejūtot nekādu reakciju uz to, jāizlemj: vai sasaukt preses konferenci par šīm sasāpējušajām problēmām vai vērsties pie Valsts prezidenta. Jo runa jau nav tikai par budžetu, bet vairāk par attieksmi pret tiesu varu — attiecībā gan uz Satversmes tiesai piešķirto ēku Alunāna ielā 1, kad pavasarī biju spiests griezties pie Valsts prezidenta, jo valdība nerisināja šo jautājumu, gan visai klaju Satversmes tiesas ignorēšanu, izskatot lietu saistībā ar Ministru kabineta noteikumu daļas atbilstību Satversmei.

Tie ir daži aspekti un izpausmes. Esmu bijis daudzās valstīs, arī kaimiņos — Lietuvā, kur attieksme pret tiesu varu ir pavisam citāda. Šajā pavasarī biju uzaicināts piedalīties konferencē, kas bija veltīta Lietuvas konstitucionālās tiesas piecu gadu pastāvēšanai. Tajā apsveikuma runu teica premjers, bet Valsts prezidents, kas nebija paspējis atgriezties no ārzemēm, atsūtīja ziņu, ka konferencē ieradīsies otrā dienā noteiktā laikā, un savu vārdu turēja. Varētu minēt vēl citus piemērus, kas raksturo citādu attieksmi pret tiesām, nekā tā ir Latvijā. Saprotu: konstitucionālā jeb Satversmes tiesa, kas izskata likumu un citu tiesību normu atbilstību Satversmei, ir zināms traucēklis patvaļīgai rīcībai. Taču, ja šāda tiesa izveidota, kas ir Satversmes garants, demokrātiskas valsts tiesību garants, tā jārespektē.

— Jācer, ka vismaz jaunā valdība, Saeima turpmāk būs ieinteresētāka tiesu varas stiprināšanā, tās prestiža paaugstināšanā.

— Citādi arī nedrīkstētu būt, ja patiesi tiecamies uz Eiropas Savienību, gribam izveidot tiesisku valsti.

Rita Belousova,

"LV" nozares redaktore

Par pašvaldību un baznīcas attiecībām

Mag.iur. Ringolds Balodis, Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Kopumā pašvaldības, informējot par reliģiskajām aktivitēm savās teritorijās, bieži rakstīja, ka to teritorijā nekādas reliģisko organizāciju aktivitātes nav novērotas. Visai dīvaini, jo gandrīz katrā Latvijas nostūrī darbojas luterāņu, katoļu, pareizticīgo, baptistu vai vecticībnieku draudzes. Pēc saņemtās informācijas apkopošanas tika secināts, ka daudzas pašvaldības vai nu sūdzas par sektu aktivitātēm, vai arī acīmredzami ir apmulsušas un nezina, kā rīkoties šajā situācijā. Lai gan sektas parasti perinās pilsētās un lauki tām nepatīk, pēdējā laikā tomēr ir jūtams, ka sektas devušās sirojumos arī uz lauku apvidiem. Par to liecina arī diezgan neparastas aktivitātes: Kuldīgas rajona Rendas pagasta kapos uz kapakmeņiem tikuši izlīmēti reliģiska satura plakāti ar sātana attēliem. Plakātu saturs mudina veikt antisociālas darbības — zagt, krāpt, melot. Plakātos figurē velns. Gluži tādi paši plakāti izlīmēti Durbē, Dunalkas, Dundagas un Aizputes pagastā. Departaments par šiem faktiem informēja Iekšlietu ministrijas Drošības policiju, bet policija vainīgās personas nav atradusi. Šeit var samanīt līdzību ar Latvijas brīvvalsts 1936.gadu, kad Garīgo lietu pārvaldes priekšnieks E.Dimiņš savā 7. septembra ziņojumā iekšlietu ministram rakstīja, ka "(...) Sludinātāji apbraukā Latvijas novadus un ar izcilu enerģiju sludina sabātu, pasaules bojā eju un pauž, ka šī laikmeta cilvēce arvien dziļāk un dziļāk grimst zaņķī un dubļos. Mākslas un zinātnes sasniegumi tiek nonicināti, jo tā esot kalpošana velnam. Gan vārdos, gan rakstos ļaudis tiek virzīti prom no ikdienas, laicīgas sadzīves un sabiedriska progresa. Diendienā viņiem atgādina par tuvu stāvošo, bargo pastaro tiesu."1

Stāvoklis ar sektu aktivitātēm mūsdienu Latvijā nav īpaši labāks. Dažreiz Latvijas bijušajos kultūras namos vai stadionos tiek pulcināti pat vairāk nekā 2000 cilvēku vienlaikus. Pēdējā laikā nereti tiek rīkoti pasākumi arī mazpilsētu laukumos un ielās. Tas ne vienmēr ir saistīts tikai ar kulta piekopšanas publisko izpausmi — dieva pielūgšanu. Departaments publicēja pašvaldību sniegtos datus par reliģisko organizāciju darbību pašvaldību teritorijā arī valdības izdevumā. 2

Pašvaldību attieksme pret reliģisko organizāciju aktivitātēm

Diemžēl pašvaldību attieksme pret jaunajām reliģiskajām kustībām (JRK) bieži ir visai neitrāla, jo tās uzskata, ka to darbība pašvaldības administratīvajā teritorijā neattiecas uz pašvaldības kompetenci. Tiesa, pašvaldība nereģistrē reliģiskās organizācijas, taču viena no tās funkcijām ir kārtības uzturēšana savā teritorijā. Tātad — viens no iespējamiem trim JRK pārkāpumiem, kuriem notiekot valsts ir tiesīga iejaukties reliģiskās brīvības lauciņā... Ļoti iespējams, ka tas nozīmē nepietiekamu informētību par spēkā esošo likumdošanu. Lūk, piemērs: 1998.gadā reliģiskā organizācija "Sūkjo Mahikari Latvijas centrs" saskaņā ar Departamenta prasību mēģināja iegūt izziņu no Latgales priekšpilsētas izpilddirekcijas (organizācija darbojas šajā konkrētajā administratīvajā teritorijā), bet nespēja, jo priekšpilsētā nebija neviena, kas ar šiem jautājumiem nodarbojas. Priekšpilsētā JRK ieteica griezties Rīgas domē pie Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas, taču šajā komitejā "Sūkjo Mahikari Latvijas centram" tika paskaidrots, ka nekādu izziņu tas nevarēšot dabūt, jo ar reliģiskajām organizācijām nodarbojas Departaments, kas prasa izziņu.3 Tomēr ne visur ir šāda attieksme, piemēram, TM, pārreģistrējot JRK "Ogres neatkarīgo pilna evaņģēlija draudzi "Cerība"", Ogres rajona pašvaldība Departamentam nosūtīja vētuli, kurā rakstīts,4 ka Ogres pilsētas domei nav iebildumu par draudzes pārreģistrāciju. Vēstuli parakstīja pats pilsētas domes priekšsēdētājs.

‘Likumā "Par pašvaldībām", kas pieņemts 1994.gada 24. maijā, kā pašvaldību patstāvīga funkcija 15.p. 2. punktā ir minēta arī gādāšana par sabiedrisko kārtību savā administratīvajā teritorijā. Tātad pašvaldība ir atbildīga arī par reliģiskām organizācijām šajā aspektā. Protams, Rīgā ir daudz institūciju, kas paralēli pašvaldībai un tās izveidotajai pašvaldību policijai uzmana kārtību, taču lauku rajonos šī funkcija ir nopietni uztverama. Tikai JRK novērošana un attiecīgo struktūru informēšana par to veiktajām negācijām savā administratīvajā teritorijā var novērst to pretsabiedriskās aktivitātes. Pašvaldību saikni ar reliģisko organizāciju kārtības lietām pasvītro arī Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 204.p., kas saucas "Reliģisko rituālu, ceremoniju, sapulču un gājienu organizēšanas vai norises kārtības neievērošana". Administratīvo pārkāpumu kodekss ir pašvaldību sodu tiesiskais pamats, un iepriekšminēto sodu var piemērot tikai pašvaldību administratīvās komisijas. Cits jautājums — ka sods par pārkāpumu mūsdienu inflācijas apstākļos ir pārdomu vērts. Reliģisko organizāciju vadītājiem, kuri neievēro likumā noteikto kārtību reliģisko rituālu, ceremoniju, sapulču, gājienu vai citu reliģiska rakstura darbību organizēšanā vai norisē, uzliek naudas sodu līdz 25 latiem. Daudzi piekritīs, ka JRK vadītājam, kas pulcina ap 2000 cilvēku vienā reizē, gūstot no tiem ziedojumus, sods izraisīs vēlmi arī turpmāk neievērot likumdošanu, tādējādi aiztaupot sev laiku, lūdzot atļauju no pašvaldību ierēdņiem.

Latvijā reliģiskām organizācijām atšķirībā no citām ES valstīm (piemēram, Vācijas) ir īpašs statuss, un to darbību regulē speciāls likums, kas attiecas tikai uz šāda veida organizācijām, kuru galvenais dibināšanas mērķis ir piekopt un attīstīt savu dibinātāju reliģiju. Reliģiskai organizācijai atšķirībā, piemēram, no parastas SIA nav mērķis gūt peļņu saviem dibinātājiem, bet gan piepildīt dibinātāju reliģijas kultivēšanas vēlmi. Šīs organizācijas savā darbībā ir brīvas no jebkādas valsts ietekmes, uz tām attiecas cilvēktiesības, jo tās pienākas ne tikai cilvēkiem, bet arī juridiskajām personām (reģistrētām reliģiskajām organizācijām). Taču uz reliģiskajām organizācijām attiecas ne tikai tiesības, bet arī ierobežojumi.

Reliģisko organizāciju publiskā darbība pašvaldību teritorijā

Parasti reliģiskās organizācijas veic reliģisku darbību savās ēkās (kulta celtnēs). Tradicionālo reliģisko konfesiju piekritēji kā atsevišķi indivīdi var pielūgt Dievu arī mājās (īpaši šim nolūkam iekārtotās kapelās vai svētvietās), bet jauno reliģisko kustību darboņi var dievkalpojumu sarīkot bijušā kolhoza pļavā vai kultūras namā. JRK šim nolūkam bieži izmanto arī dzīvojamās telpas, tad dzīvojamā māja vai dzīvoklis tiek pielāgots kulta rituālu prasībām un vajadzībām. Dažas pašvaldības cenšas regulēt norisi arī šādās telpās, bet tas nav pareizi, jo demokrātiskā valstī, ievērojot svēto privātīpašuma principu, publiskais no privātā tiek nošķirts. Aizkraukles rajona Kokneses pagasta padome 1998.gada sākumā bija ar padomes sēdes lēmumu atļāvusi Aizkraukles evaņģēliskās ticības kristiešu draudzei "Jaunā paaudze" Kokneses pagasta teritorijas mājās rīkot reliģiskas sanāksmes. Pēc tam, kad vietējās evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs protestēja pret šo lēmumu, pašvaldība lūdza Departamentu izskaidrot — vai pašvaldībai bija pamatots iemesls neatļaut draudzei darboties pagasta teritorijā. Atbilde uz šo pirmajā brīdī komplicēto jautājumu ir visai vienkārša: pagastam nevajadzēja pieņemt īpašu lēmumu par šādu saietu rīkošanu iedzīvotājiem piederošajās privātajās mājās, jo draudzes rīkotie pasākumi draudzes locekļu īpašumos (dzīvojamās ēkās) ir pašu īpašnieku ziņā. Šai ziņā jāatceras, ka valsts iestādēm un valsts ierēdņiem ir tiesības darīt tikai to, kas atļauts vai noteikts ar likumu, bet privātpersonas var darīt visu, kas nav aizliegts ar likumu.

Par reliģisko organizāciju publisko darbību no pašvaldības viedokļa var uzskatīt organizāciju aktivitātes ārpus savām kulta celtnēm un privātīpašumiem uz pašvaldībai piederošiem īpašumiem. Ja no privātīpašnieka ir sūdzība pašvaldībai, ka uz tam piederošā īpašuma notiek reliģiski pasākumi, tad pašvaldībai savu iespēju robežās ir jāiejaucas vai jāveicina likumības atjaunošana. Šai sakarā ir jāatgādina arī jaunā Krimināllikuma 143. p., kas tā arī saucas "Personas dzīvokļa neaizskaramības pārkāpšana". Par nelikumīgu iekļūšanu dzīvoklī pret tajā dzīvojošās personas gribu pants paredz sodu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai arestu, vai arī piespiedu darbu, vai arī naudas sodu līdz četrdesmit minimālajām mēnešalgām.

Nereģistrētu reliģisku organizāciju publiskās darbības likumība

Nereģistrētā "Jehovas liecinieku" (JL) organizācija lūdza Departamentam izskaidrot, vai tā kā nereģistrēta reliģiska organizācija ir tiesīga rīkot publiskus pasākumus. Departaments, sniedzot atbildi "JL", darīja zināmu, ka reliģiskas organizācijas reģistrācija nenozīmē saņemt personām atļauju nodoties savai reliģijai vai ticībai. Neatkarīgi no tā, vai tas notiktu vienatnē vai kopā ar citiem, publiski vai privāti, piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību. Reģistrācijas atteikums, pēc Departamenta domām,5 neliedz fiziskām personām īstenot tiesības uz reliģijas brīvību un tiesībām pulcēties. Valsts garantēto miermīlīgās pulcēšanās brīvību nosaka 1997.gada 16. janvāra likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" 3.p. 1. punkts: "Katram cilvēkam atbilstoši šim likumam ir tiesības organizēt miermīlīgas sapulces, gājienus un piketus, kā arī piedalīties tajos." Iepriekšminētais, kā paskaidrots vēstulē, saskaņā ar šā likuma 2.p. 2. daļu neattiecas uz likuma kārtībā reģistrēto reliģisko organizāciju rīkotiem pasākumiem. Tātad, ja "Jehovas liecinieki" nav reģistrēta organizācija, uz to attiecas likums "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem".

Reliģisko organizāciju likums nosaka (14.p.3.d.), ka reliģiskai organizācijai savi publiskie pasākumi ir jāsaskaņo ar pašvaldību. Šis likums neprecizē un neizvirza nekādas prasības šai sakarā. Pašvaldībai šai gadījumā ir jālieto analoģijas princips un jārīkojas saskaņā ar 1997.gada 13. februāra likumu "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" ("LV" 30.01.97. Nr. 31)6, jo likums definē arī sapulces un gājienus, ko mēdz piekopt reliģiskas organizācijas. Minētajā likumā ir noteikta kārtība, kādā pasākuma organizētājam ir jāsaņem izziņas no pašvaldībām un kad šādas izziņas pašvaldība var atteikties izsniegt. Likums nosaka, ka pašvaldībai ir jāizdod izziņa par noteikta veida pasākuma organizēšanas pieļaušanu un arī attiecībā uz reliģiskajām organizācijām ir jādara tāpat. Organizētājiem ir jānorāda, kas tieši būs par pasākumu. Reliģiskai organizācijai savā pieteikumā ir jānorāda, kādas personas ir atbildīgas par pasākuma rīkošanu. Ja organizācija ir reģistrēta, iesniegumam ir jāpievieno arī reģistrācijas apliecības un statūtu kopija. Arī reliģiskajām organizācijām ir jādarbojas atbilstoši saviem statūtiem, tāpēc amatpersonai vēl ir jānoskaidro, vai iesniedzējs, kas rīkojas organizācijas vārdā, ir tiesīgs to darīt. Ja iesniedzējam nav skaidra pilnvarojuma no savas organizācijas, tad jāseko atteikumam. Ja organizācija nav reģistrēta, tad, protams, tā arī var lūgt atļaut rīkot publisku pasākumu, taču šajā gadījumā ir jāpārliecinās par atbildīgajām personām. Faktiski, runājot par reliģiju no likuma aspekta, ir jāpiezīmē, ka lielākā atšķirība ir iespējamajās tiesiskajās sankcijās, kas seko, ja pasākums tiek rīkots pretrunā ar likumu. Ja organizācija nav reģistrēta, atbildīgi būs organizētāji, ja tā ir reģistrēta, tad atbildīga būs arī juridiskā persona, par kuru var sūdzēties TM vai prokuratūrai. TM ir tiesīga brīdināt organizāciju un ierosināt apturēt šās organizācijas darbību tiesā. Atļauju izsniedz pašvaldības komiteja, kuras kompetencē ir sociālie, veselības, izglītības, kultūras, sporta un sabiedriskās kārtības jautājumi. Atļaujas izsniegšanu veic komitejas priekšsēdētājs vienpersoniski vai komitejas sēdē. Praksē jautājumus komitejas sēdē izskata, ja reliģiskā organizācija vēlas organizēt vairāku dienu pasākumu. Dažreiz ir grūti atšķirt gājienu no sanāksmes. Rīgas dome atļāva Krišnas apziņas biedrībai 1994.gada 2.jūlijā Rīgas centrā sarīkot Visuma valdnieka svētkus. Apskatu šo gadījumu, jo tieši 1994. gadā šie svētki bija pirmie gan kā publiski reliģiski, gan kā krišnaītu Visuma valdnieka dzimumdienas svinēšanas cikla iesākums. Iespējams, varbūt tāpēc notikums bija izsaucis lielu iedzīvotāju protesta vilni. Krišnas apziņas biedrība jau tolaik bija likumīgā kārtā TM reģistrēta reliģiska organizācija, tā ka neatļaut pašvaldībai nebija pamata. Par ko protestēja iedzīvotāji? Iedzīvotāji iebilda, ka krišnaīti dejojuši pie Brīvības pieminekļa. Tika atrasts arī formāls iebildums — atļauts tika gājiens, nevis sanāksme. Jautājums ir — vai krišnaītu "riņķošana" ap Brīvības pieminekli ir pieskaitāma pie gājiena, vai to jau varētu definēt kā sapulcēšanos? Dome tomēr uzskatīja, ka "riņķošana" tomēr ir gājiens, nevis sapulce. Kas notiktu, ja pašvaldības deputāti nospriestu pretējo? Tas būtu formāls iemesls vairs neļaut rīkot šādus gājienus, kas izvēršas par sanāksmēm. Jo sanāksme notika bez pašvaldības piekrišanas un līdz ar to tiktu pārkāpts likums.

Būtisks ir Krimināllikuma 226.p.7 par sabiedrisko pasākumu organizēšanas un norises kārtības pārkāpšanu. Pants nosaka, ka par sabiedrisko pasākumu organizēšanas vai norises kārtības pārkāpšanu, ko izdarījis pasākuma organizētājs vai cita persona, ja tās rezultātā iestājušās smagas sekas, sods ir seši gadi brīvības atņemšana. Lielā ziņā par šo pantu reliģiskās organizācijas, uz kurām, protams, arī tas attiecas, var pateikties 1998.gada pavasarī sociālistu rīkotajam pensionāru piketam pie Rīgas domes, kas izraisīja Latvijai veselu nelabvēlīgu notikumu gūzmu, un "barkašoviešu" (krievu nacionālsociālistu) rīkotajam pasākumam Vērmaņdārzā šī gada vasarā, kad varas iestādes pierādīja savu nespēju un vājumu.

Turpmāk vēl

1 Latvijas vēstures arhīva materiāls, 1370.f., 1. apr., 2607. l., 146.—148. lapa. Oriģināls

2 Latvijas Vēstnesis, 1997.,12. decembris, Nr. 324/328

3 Reliģiskās organizācijas "Sūkjo Mahikari Latvijas centra" 1998.gada 28. augusta vēstule Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktoram Ringoldam Balodim, reģistrēta Departamenta lietvedībā 1998.gada 31. augustā ar Nr. 15—2.4/121

4 Ogres pilsētas domes priekšsēdētāja E.Bartkeviča 1998.gada 2. septembra vēstule Nr.1—20/759. LR TM Sabiedrisko un reliģisko lietu departamentam

5 Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktora R.Baloža vēstule Nr. 15—1.5/102 "Jehovas liecinieku" juristam Mārim Krūmiņam 1997.gada 24. decembrī

6 Šī likuma 2.pantā ir minēts, ka likums neattiecas uz reģistrētu reliģisko organizāciju organizētiem pasākumiem baznīcās, lūgšanu namos un kapsētās. Tātad var secināt, ka tas attiecas uz nereģistrētām reliģiskām organizācijām, kā arī uz Tieslietu ministrijā reģistrēto reliģisko organizāciju rīkotajiem pasākumiem citās vietās

7 Latvijas Vēstnesis, Nr. 199/200, 1998.gada 8.jūlijs