Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Izglītība: Cilvēku zināšanas un spēks ir viens un tas pats

Aleksandra Dauges

(19.06.1921. - 26.01.1923.)

Jaunstrāvnieks ministra amatā

Beidzis darbu ministrijā, Dauge turpināja strādāt augstskolā. Viņa aicinājums bija pedagoģija kā vārdiskā, tā rakstiskā veidā. Dauges studenti atceras viņu kā "lielisku runātāju". Sevišķi iecienītas bijušas pasniedzēja lekcijas par mākslas pedagoģiju, kurās viņš izsmeļoši interpretējis pasaules literatūras dižgarus Šekspīru, Gēti, Ibsenu un citus. Uz Dauges lekcijām gājuši daudzi studenti arī no citām fakultātēm. Viņam bijusi lielākā auditorija, bet aizvien stāvgrūdus pilna. Kad lasīts par Ibsenu, tā nav varējusi uzņemt pat pusi gribētāju. Kāds Dauges bijušais audzēknis raksta:

"Prof. A.Dauges lekcijas jau bija mākslas darbs, neatkārtojams un neatdarināms (..). Viņa runātajam vārdam bija suģestīvs spēks." Filozofijas profesora Paula Jureviča vērtējumā "Dauge bija īsts paidagoģijas mākslinieks". 1931. gadā viņu ievēlēja par profesoru un kā vienīgajam Latvijā piešķīra pedagoģijas goda doktora (honoris causa) grādu. Savus pedagoģiskos uzskatus Dauge izklāstīja divsējumu rakstos "Kultūras ceļi" (1925-1926), brošūrās "Māksla un audzināšana" (1925), "Audzināšanas ideāls un īstenība" (1928), "Skolas ideja" (1929) u.c., kā arī daudzās publikācijās periodikā.

Dauge bija ne tikai ministrs un pedagoģijas profesors, bet arī pasaules kultūras cilvēks. Planētas dižgariem viņš veltīja grāmatas un rakstus, stāstīja par tiem lekcijās Tautas universitatē un "Māmuļā". 1935. gadā lasītāji saņēma fundamentālu 334 lappušu lielu zinātnieka monogrāfiju "Volfgangs Goethe". Nākošajā gadā tai sekoja tikpat kapitāla grāmata "Fridrichs Nīčše" (kopā ar J.Zanderu). Dauge sastādīja V.Šekspīra (ar kritisku biogrāfisku apceri, 1926) un J.V.Gētes darbu (1930) izlases.

Pēc Dauges ierosmes Valtera un Rapas apgāds 1935. gadā sāka izdot viņa redakcijā grāmatu sēriju "Lielas personības". Pirmais sējums stāstīja par tautu vadoņiem no Perikla līdz Ulmanim, otrais - par filozofiem no Sokrata līdz spāņu prātniekam Unamuno, trešais - par izgudrotājiem un organizētājiem no Arhimēda līdz agronomam Jānim Biseniekam. Autoru vidū bija P.Dāle, Z.Mauriņa, K.Raudive, P.Strods, B.Jirgensons u.c. autoritatīvi lietpratēji. Dauge pats uzrakstīja par Gēti un Nīči, kā arī ievadus visiem trim sējumiem. Otrās grāmatas sākumvārdos viņš atzīmēja, ka šajā izdevumā ievietotie raksti "nekas cits nevar un necenšas būt kā tikai īss ievads, tikai pirmais solis, kas pieved tuvāk tām lielām personībām, par kurām tie runā, ievadīt viņu studijās, atvieglot lielo domātāju darbu patstāvīgu lasīšanu." Šī grāmatu sērija bija liels notikums Latvijas garīgajā dzīvē.

LU profesors filozofs Pauls Dāle tā raksturojis sava kolēģa vietu latviešu tautas kultūras vēsturē: "Dauge ir izaudzinājis un pāraudzinājis plašas mūsu skolotāju aprindas veselīga nacionālisma apgarota humānisma virzienā un garā, atrunājot daudzus no neauglīga utopisma, sastinguša materiālisma un šaura politikānisma dogmām. Pateicoties savai ļoti plašai paidagoģiskai aistētikai literāri-vēsturiskai un filozofiskai izglītībai un zināšanām, savas iejūtas un intuīcijas dzīvumam un valdzinošām runas dāvānām, Dauge darījis tuvus latvju jaunatnei un inteliģencei arī pasaules lielos garus (..). Mūsu paidagoģijas un vispār garīgās kultūras vēsturē A.Dauges vārds ieies ar cildenu, izcilu skaņu un īpatnēju, neatkārtojamu spožumu."

No citētā kļūst saprotams, kāpēc Aleksandrs Dauge atdusas Raiņa kapos. Kopš 1937. gada marta.

Paula Gailīša

(27.01.1923. - 19.07.1923.)

Mācītājs izglītības ministra krēslā

Šūpulis kārts Dzērbenē. Pēc Bērzaines ģimnāzijas absolvēšanas beidzis Tērbatas universitātes teoloģijas fakultāti. No 1899. līdz 1902.gadam Cēsu apriņķa vikarmācītājs. Pēc tam ticības mācības skolotājs Aleksandra ģimnāzijā Rīgā. Viņa audzēknis, vēlāk viens no latviešu sociāldemokrātu līderiem Fēlikss Cielēns atceras: "Jāpiemin daži skolotāji, kuru tēli man palikuši tuvi. Pirmajā vietā man jāmin latviešu valodnieks Kārlis Mīlenbahs (..). Otrs skolotājs - latvietis, kas palicis mīļā atmiņā, ir mācītājs Pauls Gailītis (..), kurš pasniedza latviešu valodā ticības mācību. Viņš prata tēlot Bībeles stāstus kā seno ebreju poēzijas augstas vērtības, turklāt tik dzīvā latviešu valodā, ka viņa stundu reizi nedēļā mēs, nedaudzie latviešu skolnieki, gaidījām nepacietībā. Kad 1902.gada pavasarī Gailītis aizgāja no Rīgas uz Vecpiebalgu par mācītāju, tad mēs, visi latvieši, ļoti par to skumām un kā atmiņu pasniedzām viņam kopēju visas ģimnāzijas latviešu fotogrāfiju ("Laikmetu maiņā, I sēj." - Vesterosā, 1961. - 111.- 112.lpp.). Vēl būdams Rīgā, Gailītis rosīgi piedalījās kultūras dzīvē un Latviešu biedrības zinību komisijas derīgu grāmatu nodaļas darbā. Kā savos memuāros liecina Cielēns (166.lpp.), viņš pat 1905. gada rudenī noteikti nostājies revolūcijas pusē, aizlūdzot par kritušajiem brīvības cīnītājiem un atļaujot dievkalpojuma laikā nodziedāt baznīcā revolucionāru dziesmu "Mostaties, jūs darba ļaudis".

Pirmā pasaules kara laikā Gailītis ziedoja visus spēkus latviešu bēgļu aprūpei, dibinot šim nolūkam komitejas, atverot skolas un patversmes. Otrajā bēgļu kongresā 1917.gada jūnijā viņu ievēlēja par Bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas locekli. Vācu karaspēkam ienākot Latvijā, Gailītis devās uz Krieviju.

Atgriezies 1921.gadā dzimtenē, viņš strādāja Ārlietu ministrijā par administratīvi juridiskā departamenta direktoru. Kā Zemnieku savienības biedru 1922.gadā Gailīti ievēlēja 1.Saeimā, kur viņš darbojās budžeta un deputātu lietu izmeklēšanas komisijā. Par izglītības ministru viņš kļuva bezpartijiskā inženiera Jāņa Pauļuka vadītajā sestajā Latvijas valdībā.

Gailīša laikā Saeima pieņēma pirmo likumu par pieminekļu aizsardzību, kuru Valsts prezidents J.Čakste izsludināja 1923.gada 26.jūnijā. Šis likums, bija sacīts tā 1.pantā, "aizsargā kustamus un nekustamus pieminekļus, kuriem ir arheoloģiska, etnoloģiska, vēsturiska vai mākslas vērtība un kuru uzglabāšana ir Latvijas valsts un tautas interesēs".

Par pieminekļiem varēja atzīt:

"- būvju pieminekļus un viņu daļas kopā ar piederīgo apkārtni, kā arī arhitektūras un skulptūras pieminekļus;

- kauju un kapu vietas, kā arī citas vietas, ar kurām saistīti vēsturiski notikumi, tautas teikas un senā reliģiskā kulta atmiņas;

- arheoloģiskus priekšmetus un viņu kolekcijas, kā arī vietas, kur virs vai apakš zemes atrodas arheoloģiski priekšmeti;

- skulptūras, gleznas, zīmējumus un grafiskās mākslas darbus ne agrāk kā 50 gadus pēc viņu autoru nāves, kā arī juridiskām personām piederošus vēsturiski noslēgtu stilu mākslas amatniecības darinājumus;

- arhīvus un atsevišķus vēsturiskus dokumentus;

- bibliogrāfiskus retumus un juridiskām personām piederošas etnogrāfisku, numizmatisku un heraldisku priekšmetu kolekcijas."

Aizsargājamos objektus pārzināja pieminekļu valde, kura bija atbildīga izglītības ministram. Tā sastāvēja no izglītības ministra ieceltā priekšsēdētāja un četriem uz 3 gadiem ievēlētiem lietpratējiem arhitektūrā, arheoloģijā, vēsturē vai mākslas vēsturē. Divus no viņiem ievēlēja LU, vienu - Mākslas akadēmija un vienu - Etnogrāfiskais muzejs.

Pieminekļu valdes uzdevumi bija:

- sastādīt Latvijas aizsargājamo pieminekļu inventūru un vest grāmatas par invanterizētiem pieminekļiem;

- sastādīt pieminekļu sarakstus;

- izstrādāt obligatoriskus noteikumus pieminekļu pieteikšanai, aizsardzībai un uzturēšanai, kā arī krievu režīma un vācu okupācijas varas laikā celto pieminekļu nojaukšanai vai piemērotai pārbūvei;

- pārzināt pieminekļu aizsardzību un uzturēšanu un ierosināt šim nolūkam nepieciešamos valdības rīkojumus;

- izstrādāt un iesniegt izglītības ministram tālākvirzīšanai pieminekļu aizsardzībai un uzturēšanai vajadzīgo budžetu;

- organizēt šī likuma mērķiem piemērotas ekspedīcijas, kā arī sasaukt kongresus.

Par 26.jūnija likuma pārkāpšanu bija paredzēti stingri sodi - arests līdz 3 mēnešiem vai naudas sods līdz 1000 latiem, vai abi sodi kopā. Par arheoloģisku izrakumu veikšanu bez Pieminekļu valdes atļaujas varēja uzlikt sodu līdz 500 latiem.

Ar latviešu valodas apgūšanu grūti iet ne tikai mūsdienās vien. Pirms 75 gadiem arī negāja vieglāk, tāpēc Latvijas valdība bija spiesta 1923.gada 6.februārī pieņemt papildinājumu noteikumos par valsts ierēdņu pārbaudīšanu valsts valodas prašanā, kuru parakstīja Ministru prezidents Pauļuks un izglītības ministrs. Ar šo aktu resoru vadītājiem tika dotas tiesības atlikt pārbaudījumus līdz 1923.gada 31.decembrim tiem atsevišķiem ierēdņiem, kuri dibinātu iemeslu dēļ nav varējuši iemācīties valsts valodu paredzētajā laikā (līdz 1922.gada 1.aprīlim, Latgalē līdz tā paša gada 31.decembrim).

Trešais ar Gailīša vārdu tieši saistītais normatīvais akts bija valdības apstiprinātie Izglītības ministrijas mācību līdzekļu biroja statūti, kurus abi valstsvīri ar saviem parakstiem apliecināja 1923.gada 23.aprīlī. Biroja uzdevums bija apgādāt skolas un citas izglītības iestādes ar mācību līdzekļiem, kā arī zinātniskiem un literāriem izdevumiem.

Beidzis darbu ministrijā, Gailītis turpināja strādāt par mācītāju. Viņš bija Latvijas Sarkanā Krusta valdes loceklis un pēdējais Latvijas jaunatnes Sarkanā Krusta žurnāla "Latvijas Jaunatne" redaktors (1937-1940).

Pēc gada Gailītis bija spiests lopu vagonā mērot ceļu uz Austrumiem.

Staņislava Jaudzema

(20.07.1923. - 14.10.1923.)

Latgales dēls izglītības resora galvgalā

Šūpulis kārts Rēzeknes apriņķa Ružanu pagasta Alkovas sādžā. Beidzis vidusskolu Tērbatā 1908.gadā, iestājies turienes universitātes ķīmijas nodaļā. 1911.gadā pārgājis uz metalurģijas nodaļu Pēterpils Politehniskajā institūtā un absolvējis to. 1914. un 1915.gadā piedalījies Pirmajā pasaules karā. No 1915. līdz 1918.gadam atradies gūstā Austrijā. Atgriezies dzimtenē, strādājis par fizikas un matemātikas skolotāju Rēzeknes vidusskolā.

Jaudzems kļuva par izglītības ministra biedru ar balsstiesībām Zigfrīda Meierovica sastādītajā septītajā Latvijas valdībā. Nepilnus divus mēnešus viņš bija ministra vietas izpildītājs. Šajā laikā Ministru kabinets Latvijas Republikas Satversmes 81.panta kārtībā izdeva noteikumus par skolotāju institūtiem, kurus 1923.gada 2.oktobrī parakstīja Ministru prezidenta vietā satiksmes ministrs Pauļuks un Jaudzems. Šajā aktā bija sacīts, ka skolotāju institūti ir speciālas vidējas mācību iestādes, kuru mērķis - sagatavot skolotājus pamatskolām un zemāka tipa arodskolām. Tos uztur valsts vai pašvaldības iestādes, sabiedriskas organizācijas un privātpersonas. Skolotāju institūti ir piecgadīgi, to mācību plānus un programmas nosaka Izglītības ministrija (IM). Noteikumos bija sīki reglamentēti institūtos pasniedzamie priekšmeti. Vajadzēja mācīt vidusskolas kursa apmērā ticības mācību un morāli, valsts valodu, jaunās valodas, vēsturi un sabiedriskās zinātnes, ģeogrāfiju ar ģeoloģiju un kosmogrāfiju, lauksaimnieciskās zinātnes, matemātiku, dabas zinātnes, higiēnu, fiziku, ķīmiju ar tehnoloģiju, kaligrāfiju, zīmēšanu, rasēšanu, modelēšanu, dziedāšanu, vingrošanu, mājturību (meitenēm), dažādus darbus un bez tam vēl psiholoģiju, ievadu filozofijā, pedagoģiju, visu priekšmetu metodikas un mūziku.

Pie institūta pastāv pamatskola kā audzēkņu mēģinājumu skola. Var būt arī internāts. Mācību maksas lielumu nosaka IM. Pedagoģiskā padome var atsvabināt no maksas līdz 50% trūcīgu un centīgu skolēnu. Viņiem var arī piešķirt stipendijas uzturam un mācību piederumiem. Institūtā uzņem ar sešklasīgu izglītību.

Noteikumos bija nosacīts, ka skolotāju institūtos ir sekošas amatpersonas un darbinieki: direktors, direktora palīgs, skolotāji, ārsts, darbvedis un saimniecības pārzinis. Par direktoru var būt persona ar augstāko izglītību un kurai ir vajadzīgā pedagoģiskā prakse. Direktora palīgs ir institūta pamatskolas vadītājs un pārzinis. Šajā postenī un par skolotājiem var būt personas ar pedagoģisko praksi, kurām tiesības pasniegt vidusskolā. Direktoru, viņa palīgu un skolotājus valsts uzturamos skolotāju institūtos ieceļ izglītības ministrs (vai nu ministram vajadzēja iecelt arī pedagogus... - R.T.), pārējos institūtos - institūta uzturētājs, bet amatā apstiprina izglītības ministrs.

Apskatāmā dokumenta pēdējais punkts informēja, ka institūta vispārējie līdzekļi sastāv no uzturētāju piešķirtām summām, bet speciālie līdzekļi no audzēkņu iestāšanās naudas, ziedojumiem, pabalstiem un dažādiem citiem ienākumiem.

Skolotāju institūti Latvijas laikā bija populāras mācību iestādes. Tie darbojās Rīgā (1922-1938), Daugavpilī (1923-1940), Jelgavā (1923-1941), Rēzeknē (1925-1941) un Cēsīs (1938-1940). Mācību kurss no 1928.gada bija sešgadīgs.

Hugo Celmiņa

(15.10.1923. - 26.01.1924.)

No zemkopības ministra par izglītības ministru

Hugo Celmiņš 12.06.1920. - 18.06.1921. un 19.12.1924. - 05.03.1925. ir arī zemkopības ministrs; papildus biogrāfiskie dati par viņu - arī nodaļā par Zemkopības ministriem.

Ieguvis pirmo valstsvīra pieredzi priekšparlamentā - Tautas padomē, Satversmes sapulcē un Zemkopības ministrijas vadītāja postenī (1920 - 1921), Celmiņš uz īsu laiku kļuva par izglītības ministru Zigfrīda Meierovica sastādītajā septītajā valdībā. Viņa laikā 1923.gada 12.novembrī tika pieņemta jauna Latvijas Konservatorijas satversme, taču tā bija gandrīz pilnīgi identiska pirms nepilna pusotra gada apstiprinātam likumdošanas aktam ar tādu pašu nosaukumu, tāpēc par to nerunāsim.

Celmiņa īsajā ministrēšanas periodā valdība apstiprināja noteikumus par nokalpoto gadu aprēķināšanu vidusskolu un arodskolu skolotājiem algu normu noteikšanai, kurus 1923.gada 20.decembrī parakstīja Ministru prezidents, izglītības ministrs un darba ministrs G.Klaustiņš. Nostrādāto gadu skaitā bija ierēķināmi:

- gadi, kad skolotājs strādājis valsts, komunālās vai privātās valdības apstiprinātās mācību iestādēs Latvijā vai aiz tās robežām;

- prakses gadi skolotājiem, kuri nepasniedza pilnu stundu skaitu, ja pasniegtas ne mazāk kā 12 stundas nedēļā;

- prakses gadi arodskolu speciālo tehnisko priekšmetu skolotājiem inženieriem, kurus tie ir strādājuši savā arodā fabrikās un līdzīgās iestādēs, pēc cenzu komisijas atzinuma;

- mājskolotāju nodarbošanās un audzinātāju dienests skolās un bērnu patversmēs tajos gadījumos, ja šī darbība atradusies attiecīgu valdības iestāžu kontrolē;

- gadi, kad skolotājs strādājis kā administrators iestādē, kurai tieši sakari ar pedagoģiskā darba lauku.

1923.gadā iznāca neatkarīgās Latvijas pirmajai jubilejai veltīta grāmata "Valsts pieci gadi" 1918 - 1923. Celmiņš tajā publicēja rakstu "Izglītības ministrija", kurā bija konspektīvi aplūkots šā resora devums brīvvalsts sākumlaikā.

Publikācijas ievadnodaļās bija apskatīta Izglītības ministrijas (IM) iekārta un likumi par izglītību. Sniedzam Celmiņa apskata nodaļas "Vispārējā izglītības statistika" datus.

Komentāri? Diezin vai tie ir vajadzīgi, jo šie skaitļi runā paši par sevi. Tie liecina, ka, neraugoties uz daudzajām pēckara grūtībām, padarīts piecos gados bija daudz. Kvantitātē jau nu katrā ziņā.

Pavisam IM pārziņā 1922./23. mācību gadā bija 1990 vidējās un zemākās skolas ar 103 934 zēniem un 93 728 meitenēm, kopā 197 662 skolēniem un 9035 skolotājiem. Ministrijas padotībā vēl darbojās 24 mūzikas skolas, tajā skaitā Vīgnera fonoloģijas institūts, Liepājas, Jelgavas un Daugavpils tautas konservatorijas, fiziskās izglītības institūts, 5 tautas augstskolas (2 latviešu un 3 mazākumtautību) un 159 dažādi zemāki kursi. Bez tam funkcionēja 3 skolotāju institūti, viena pedagoģiskā vidusskola, 3 komercskolas un divi tehnikumi. Jau 1919.gada augustā sāka veidoties IM skolu muzejs, bet 1920.gada janvārī tika nodibināta speciālu mācību līdzekļu nodaļa.

Celmiņa secinājums raksta nobeigumā skanēja: "Latvju tautas izglītībai, kultūrai un mākslai jāattīstās ievadītā noteiktā nacionālā virzienā. Strīdīgie jautājumi ar mazākuma tautībām izšķirami vienīgi valstiskā garā; tur vārds suverēnai latvju tautai un viņas likumam. Izglītībai jātop reālākai, praktiskākai, ne tikai tuvākai, bet gluži tuvai pašai tiešai dzīvei. Latvijas skolai jāaudzina jauni, brīvi, lepni pilsoņi un patrioti, kas aug un gatavojas paši savam darbam savā mūžam brīvā zemē."

Beidzis darbu Izglītības ministrijā Celmiņš turpināja darboties Saeimā, bet 1924. gada decembrī sastādīja Latvijas devīto valdību, kurā viņš pats sākumā pildīja arī zemkopības ministra pienākumus, šis kabinets atradās pie varas 12 mēnešus un 4 dienas, 1928. gadā Celmiņš atkal sastādīja valdību, kurai bija lemts visgarākais mūžs parlamentārajā Latvijā - 27 mēneši un 26 dienas.

Kārļa Strauberga

(27.01.1924. - 18.12.1924.)

Astotais izglītības ministrs

Dzimis Jelgavas apriņķa Džūkstes pagasta Lielstraģos vecsaimnieka ģimenē. No 1897. līdz 1901.g. mācījies Džūkstes Lancenieku pagasta skolā, kur tolaik strādāja latviešu pasaku un teiku tēvs A. Lerhis-Puškaitis. 1901.-1903.g. mācījies Jelgavas Aleksandra pilsētas skolā, 1903.-1909.g. Jelgavas klasiskajā ģimnāzijā, beigdams to ar zelta medaļu.

1909.-1916.g. studējis klasisko filoloģiju Maskavas Universitātē, ko beidzis ar klasiskās filoloģijas kandidāta grādu un zelta medaļu par pētījumu "Grieķu kapu uzraksti". 1912.-1916.g. studējis arī Maskavas Arheoloģijas institūtā, iegūdams tur mācīta arheologa kvalifikāciju.

1916.g. mobilizēts cariskās Krievijas armijā, sākumā dienējis Orlā, tad latviešu strēlnieku rezerves bataljonā Valmierā. 1916.-1917.g. strādājis par jaundibinātā Latviešu strēlnieku kara muzeja vadītāju Rīgā. 1917.g. vasarā kā augstskolas ierosinātāju apspriežu sekretārs komandēts uz I Latviešu skolotāju kongresu Tērbatā. 1917.g. vājās redzes dēļ demobilizēts un pēc tam strādājis vairākās Maskavas vidusskolās, 1918.g. vadīdams arī turienes latviešu ģimnāziju, kur tolaik ieviesta latviešu mācību valoda.

1919.g. atgriezies Latvijā, brīvprātīgi iestājies I Rīgas apsardzes rotā Baloža brigādē un līdz 1920.g. vadījis Kara muzeju Rī-gā. 1919.-1922.g. bijis izglītības ministrijas (IM) arhīvu, muzeju un bibliotēku nodaļas vadītājs, veikdams kādu laiku arī Mākslas departamenta direktora pienākumus. Piedalījies daudzu mākslas, kultūras un izglītības iestāžu organizēšanā.

Straubergam vadot izglītības resoru, Saeima vienā dienā - 1924.gada 7.novembrī - pieņēma divus normatīvus, bet, vienlaikus konceptuālus aktus ar lielu kultūrvēsturisku skanējumu, kurus parakstīja Valsts prezidents J.Čakste.

Pirmais bija likums par Valsts arhīvu, kas stājās 1919.gada noteikumu vietā un kas par šīs iestādes uzdevumu noteica "vākt, glabāt un apstrādāt dokumentus un aktis, kuriem ir nozīme Latvijas vēsturē". Arhīvs atrodas Izglītības ministrijas (IM) pārziņā. To vada ministra izraudzīts un Ministru kabineta apstiprināts direktors. Likums nosacīja, ka visas valsts iestādes nodod arhīvam izbeigtās un iestādes tekošai darbībai nevajadzīgās aktis, dokumentus un darbvedības grāmatas. Arhīvs pieņem un uzglabā arī komunālo iestāžu arhīvus, privātu organizāciju un personu dokumentus. Tam nododami arī visi agrāko vietējo valdību arhīvi, kuri atrodas privātpersonu rokās. Valsts arhīvs rūpējas, lai atgūtu uz ārzemēm aizvestos arhīvus, kuriem ir nozīme Latvijas vēsturē.

Turpinājums - seko

a