Par uzņēmējdarbību Latvijas novados

Jānis Vīlips

Taurenes greznums — bijusī Nēķina muiža, tagad — pagasta nams

Visi ceļi ved uz Taureni

Foto: Jānis Lukss

"Kur lidosi, mans taureni? / — Uz Taureni, uz Taureni!" — šīs Māras Zālītes dzejas rindas allaž ienāk prātā, ieraugot balto ceļa zīmi, kas vēsta, ka atkal esi nonācis šajā pagastā. Gribi vai negribi, tas notiek it bieži: no Cēsu puses dodoties uz pašu Vidzemes sirdi — Vecpiebalgu, Gaiziņkalnu, Madonu, arī Cesvaini, Taurene allaž ir pa ceļam. Tomēr, izrādās, ar taureņiem šai apdzīvotajai vietai gan nav nekāda sakara. Tādu nosaukumu pagasts ieguvis 1926. gadā, kad tā valde nolēma latviskot iepriekšējo, kas nesa senā muižas īpašnieka fon Netkena (Noetken) vārdu. Latviešu mēlē pagasta nosaukums gan pārtapis par Nēķinu. Lauzot galvas par jauno pagasta nosaukumu, runasvīri un viņu vidū arī pazīstamais kultūras darbinieks un skolotājs Bormaņu Kārlis izlēmuši: mums še tauru pilni meži, tad arī novads jādēvē par Taureni. Lūk, patiesībā lielais meža iemītnieks, no kura mūsdienās gan vairs nav ne vēsts, stāvējis pagasta vārda kūmās. Taču, ir mežos tauri vai nav, dzīve rit savu gaitu un pagasts mainās līdzi laika pulsam.

Taurenē šobrīd mīt 1057 iedzīvotāji; sievietes un vīrieši, kā jau pienākas, ir aptuveni uz pusēm. Ceturtā daļa taureniešu ir pensionāri, kas galvenokārt dzīvo pagasta attālākās viensētās.

— Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, kad šeit centrā uzcēla daudzdzīvokļu mājas, tad tajās lielākoties iemitinājās tieši jaunās ģimenes, gan ienācēji, gan taureniešu atvases, — stāsta pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Vīlips.

Zināma saimnieciskā krīze pagastā iestājās deviņdesmito gadu sākumā, kad tika likvidēts kolhozs, paju sabiedrība nebija dzīvotspējīga, bet uzņēmējdarbība tikai dzina pirmos asnus. Tagad Taurenē darbojas piecas kokapstrādes firmas, no kurām spēcīgākās ir Latvijas un Dānijas kopuzņēmums "Runestaven Latvia" un zemnieku saimniecība "Liepas", kurās nodarbināti aptuveni 200 strādājošo, kā arī "Toto", kuras īpašnieks ir vietējais uzņēmējs Aldis Driķis. "Toto" strādā vairāk nekā 80 taureniešu. Visas šīs firmas gatavo zāģmateriālus eksportam. Vien Dānijas un Latvijas kopfirma galvenokārt ražo īpatnējas koka sētas, ko pārdod Vācijā un citur. Kā atzīst J.Vīlips, ar darba vietām taurenieši tādējādi nodrošināti labi un arī izpeļņa ir apmierinoša; tam atbilstoši attīstījusies arī apkalpojošā sfēra, kas savukārt atkal dod cilvēkiem darbu. Taurenē ir septiņi veikali, restorāns, kafejnīca, degvielas uzpildes stacijas. Taču acīmredzams, ka būtībā visa pagasta labklājība dibināta uz vienveida biznesa — mežu izstrādes — pamatiem. Un tas, jāatzīst, tomēr nevar būt mūžīgs un ilgstoši vienādi vērienīgs un ienesīgs.

Diemžēl lauku saimniekošanas balstam — individuālajiem zemniekiem — pašlaik klājas tik grūti kā vēl nekad. Taurenē zeme smaga un neauglīga, lielās pilsētas patālu. Tik vien ir, kā Cēsis, taču tur arī tirgus ierobežots. Īpaši situāciju saasinājusi lietainā vasara, kas šajā pusē bija sevišķi neganta. Pagasta vecākais stāsta, ka šobrīd pagastā, salīdzinot ar privātās saimniekošanas sākuma gadiem, govju skaits samazinājies uz pusi. Ja nav mājlopu, arī zeme netiek apstrādāta un aizaug ar usnēm un krūmiem. To itin labi redz, apceļojot Taureni. Plašie un gleznainie pauguri tagad kūlā savēlušies, un šajā bēdīgajā fonā tikai vietumis pavīd pa uzartam brūnam zemes ielāpam vai zaļai atāla pļavai.

Taurenē uz lopkopības bastiona noturējušās vairs tikai četras piecas zemnieku saimniecības ar aptuveni 20 — 30 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes katra. Izņēmums varbūt ir tikai "Dzintari", kuru saimnieks Andris Ozols atpircis no bijušā kopuzņēmuma dāņu puses daļu; tur zemes ir vairāk. Par zemi runājot, situācija veidojas interesanta — tā visa it kā iegūta īpašumā, kupicas saraktas, taču — nekas nenotiek. Nezāles aug.

— Latvietim jau patīk, ka viņam pieder zeme; tas dod stabilitātes sajūtu, — spriež J.Vīlips. — Zemi īpašumā ieguva vai atguva gan vietējie, gan attāli pilsētnieki, gan ārzemēs dzīvojošie. Sākumā jau mēģināja apstrādāt lielākas platības. Tad nāca vilšanās un saprašana, ka zeme tikai tad kaut ko dos, ja tajā būs ieguldīti lieli līdzekļi un pūliņi. Uzart un iesēt vien ir daudz par maz... Tā arī visu pameta. Zemniekam ir jādzīvo uz vietas un pastāvīgi jāstrādā. Nevar atbraukt reizi mēnesī, kaut ko apdarīt un pazust. Tas šeit jau izvēršas par problēmu, kas cieši saistīta arī ar zemes nodokļa iekasēšanu. Pašvaldības budžetā ierēķināta summa, kas jāiekasē par zemes nodokli — šogad tie ir 16 tūkstoši latu. Pagājušajā gadā vajadzēja iekasēt 9 tūkstošus, bet reāli saņēmām par 1200 latiem mazāk. Pēc mūsu aplēsēm, šogad pietrūks aptuveni 4000 latu.

Pagaidām gan neviens nezāļu audzētājs sodīts nav, esam tikai aizrādījuši. Taču patiešām domājam, ko turpmāk darīt. Te jau arī grūtības: ja cilvēks nevar samaksāt zemes nodokli, kā tiks galā ar soda naudu? Mazais zemnieks patlaban ir nonācis strupceļā. Subsīdijas paredzētas lielajiem saimniekiem, tie tās saņem, var iegādāties tehniku, izvērst ražošanu. Bet mazais nespēj iegādāties ne traktoru, ne pļaujmašīnu. Pirms pāris gadiem daži zemnieki bija sasparojušies kārtot aizņēmumus un pirkt siena ruļļu agregātus. Sastādīja biznesa plānus, aprēķināja, ka pāris gadu laikā aizņēmumu varētu atdot. Beigās tā arī nekas neiznāca, jo bija jāieķīlā īpašums. Ja tev nekas īpašs nepieder, ko ieķīlāsi?

Tomēr Taurenes pagastā nopietni domā par nākotnes attīstības iespējām. Pērn sadarbībā ar Latvijas universitātes Ģeogrāfijas fakultātes speciālistiem un studentiem tika uzsāka pagasta attīstības plāna izstrāde. Plāna apspriešanā piedalījušies arī iedzīvotāji, izsakot savus viedokļus.Tagad pirmais — informācijas izzināšanas un apkopošanas posms pabeigts.

Apsekotas gan saimniecības, gan lauki un meži, gan dabīgās ūdenstilpes, zemes dzīļu noslēpumi un aizsargājamās joslas. Tas izmaksāja 7 tūkstošus latu, no kuriem trīs ceturtdaļas bija Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas piešķirtie līdzekļi. Diemžēl plāna otrās daļas izstrāde, kurā jau tiktu iezīmēta uz iepriekšējās faktu izpētes balstīta saimnieciskā darbība, aizkavējās, jo šogad plāna izstrādei nauda tiek piešķirta tikai tagad, rudens pusē. Tomēr nākotnes aprises jau zināmas. Laukkopība var būt ienesīga tikai vienā pagasta nostūrī — Bānūžos, kur auglīgākās zemes. Pārējā teritorijā perspektīvāka ir lopkopība. Turklāt, kā uzskata J.Vīlips, graudus lopbarībai iepērkot citos valsts rajonos, piemēram, Zemgalē, kur tos iespējams izaudzēt lētāk. Taurenes dzīles glabā vērtīgu mālu, arī granti, kuru izstrādei varētu atvērt jaunas ražotnes. Tas tiks aprēķināts, izsvērts un īstenots dzīvē. Lai veicinātu pagasta attīstību un pašvaldībai dotu iespējas pilnvērtīgāk veikt savas funkcijas, būtu nepieciešams pārveidot no vietējās uzņēmējdarbības iekasētā ienākuma nodokļa sadales kārtību. J.Vīlips uzskata — pastāvot pašreizējai sistēmai, kad valsts pašvaldībai piešķir it kā 71,6 procentus no šī ienākuma nodokļa, veidojas tikai juceklis un zaudējumi. Pašvaldībai nav informācijas, kādas patiesībā ir šī iekasētā nodokļa summas. Spriežot pēc datiem, ko pašvaldība ieguvusi no Valsts ieņēmumu dienesta, tās neatbilst faktiskajam uzņēmējdarbības apjomam. Ja viss notiktu otrādi — nodokli pilnā apmērā vispirms saņemtu pašvaldība, kas pārzina īstenos apstākļus, un pēc tam 28,4 procentus pārskaitītu valstij, pastāvētu zināmas kontroles iespējas un arī pašvaldībai būtu lielāka ieinteresētība veicināt uzņēmējdarbību.

Viens no perspektīviem biznesa veidiem šajā īpaši skaistajā Latvijas vietā, kur turklāt tik dzīva satiksme, varētu būt tūrisms. Vai par to ir domāts?

— Kādas septiņas taureniešu ģimenes regulāri uzņem tūristus. Taču konkurence ir spēcīga, un, šķiet, izvēršoties ceļotāju komfortablai apkalpošanai Cēsīs un to tuvumā, plūsma uz šejieni nedaudz iet mazumā. Tālab esam nolēmuši, ka tūrisma nozares attīstīšanā pūliņi jāapvieno visam Piebalgas novadam, jāveido kopīga tūrisma karte, tajā iekļaujot visus nozīmīgos objektus. Taurenē vien nav tik daudz ko redzēt, bet ja vēl pievienojam klāt Vecpiebalgu, Drustus, Gatartu, Inešus... Šis darbs arī jau notiek.

Te nu jāpiebilst, ka arī Taurenē ir daudz vērtīgu objektu, diemžēl daļa no tiem, kā bijušais vēsturiskais zirgu pasts, pārbūvēti, un senatnes pēdas gribēdams vairs neatradīsi.

Pagasta senatnes pētnieces pensionētās skolotājas Spodras Ergardes atmiņa glabā daudz interesantu faktu par Taurenes vēsturi kopš krustnešu laikiem, bet dzīvoklī vienu istabu aizņem dažādu materiālu un sīkāku senlietu krājums. Viņas sapnis par vietējo muzeju palicis nepiepildīts, un dažādas no pagasta mājām savāktas interesantas lietas glabājas šim nolūkam nepiemērotā klētiņā, kas interesentiem nav pieejama. Tomēr šķiet, ka ar izdomu veidots muzejs, kaut vai senā zirgu pasta imitācija tūristu piesaistīšanai nāktu tikai par labu.

Pašlaik pagastā, gan ar nokavēšanos, sākusies dzīvokļu privatizācija, toties iedzīvotāju interese par to esot liela. Tagad nākusi atskārsme, cik tomēr nozīmīgs savs, drošs mājoklis, ar kuru iespējams brīvi rīkoties. Jo vairāk tādēļ, ka pagastā ir liela rinda uz dzīvokļiem; daudziem taureniešiem vajadzētu plašāku mājokli, jo bērni dzimst un aug. Taurenē daudz bijis kāzu, un svētelis šo apvidu iecienījis — šogad atnesis jau 12 mazuļu. Lai nu kam, taureniešiem nav jāuztraucas, ka jaunā paaudze ietu mazumā. Taurene pamazām pošas nākotnei.

Mudīte Luksa, "LV"