Par mazo zemnieku saimniecību Latvijas laukos

Ludmila un Vasilijsvasaras pēdējā saulainajā dienā pie jauna siena šķūņa;

vēl jau dižciltīgais Aucis jauns un mīlīgs

Šajos laikos lauki spēj sagādāt visdažādākos pārsteigumus. Tā arī Taurenē. Zemnieku saimniecība Baložkalns ieslēpusies baltā Vidzemes augstienes lielceļa līkumā kādus desmit kilometrus no centra. Pirmā doma — cik vietuļa vieta... Apkārt lauki un meži; protams, ir jau arī pa kaimiņam, taču ne sauciena attālumā. Toties ceļš uz māju plats un gluds. Pagalma vienā pusē gluži jauns siena šķūnis, bet otrā — nesen atjaunota, vēl pēc cementa smaržojoša dzīvojamā māja ar iebūvētu garāžu. Ēkas aprises liecina par reiz pieticīgu divdesmito gadu saimniecību, kura tagad ieguvusi jaunu mūžu.

Pirmais pārsteigums — mājokļa plānojums un iekārtojums: centrālā apkure, vanna, gāze, automātiskā veļas mašīna. Gaišajās istabās skaistas mēbeles, paklāji, paraugkārtība un spodrība. Ja aiz loga nešalktu brīvais un rēnais Vidzemes vējš, varētu teikt: viss gluži kā pilsētā. Ne pēdas no nevaļas radīta jucekļa, lauku darbu gružiem un putekļiem. Un tālab it kā ne miņas arī no lauku soļa smaguma un sūruma. Drīz šai īpatnībai rodas izskaidrojums — Baložkalna saimnieki Vasilijs Zavgorodnijs un Ludmila Suhomļinova kādreiz bija rīdzinieki. Kopā ar diviem bērniem un vecākiem dzīvoja Brīvības ielā komunālā dzīvokļa vienā istabiņā. Vasilijs reiz gāja jūrā, bija kuģa mehāniķis. Ludmila strādāja viesnīcas "Tūrists" kadru daļā un pa laikam apceļoja arī tālas zemes. Viss būtu labi, ja vien mitekļa šaurība dzīvi brīžiem nedarītu nepanesamu. Beidzis jūrnieka gaitas, Vasilijs sāka strādāt starpkolhozu celtniecības organizācijā un komandējumā nokļuva Taurenē. Viņam ļoti iepatikās šī skaistā vieta, cilvēki, bet toreizējais kolhoza priekšsēdētājs Roberts Dilba savukārt bija ievērojis strādīgo un akurāto vīru, kādu tolaik laukos bija liels retums, un pierunāja pārcelties te uz dzīvi. Tā ģimene Taurenes centrā ieguva trīsistabu dzīvokli jaunā daudzdzīvokļu mājā. Vasilijs strādāja kaltē par mehāniķi, bet Valentīna — par naftas bāzes vadītāju.

— Taurenē pirmo reizi ieraudzīju govju ganāmpulku. Es biju visīstākā pilsētniece. Un tomēr pavisam drīz iegādājāmies savu gotiņu, — viņa atceras. — Bet vēl pēc kāda laika pārgāju darbā pie zootehniķiem, izmācījos šo arodu un jāteic, veicās ļoti labi.

Lūk, izrādās, arī tā pilsētnieki kļūst par lauciniekiem. Taču, tikko Vasilijs un Ludmila Taurenē bija iedzīvojušies, sākās reformas, kolhozu likvidēja.

— Mēs sapratām vienu — darba vairs nebūs, bet ēst taču gribēsies tik un tā, — stāsta Vasilijs. — Kamēr pārējie gudroja, kas un kā būs, mēs izlēmām — jādibina sava saimniecība un nopirkām šo māju. Tā bija tik nožēlojamā stāvoklī, ka suņi caur sienu caurumiem skraidelēja. Visu esmu paveicis savām rokām.

Te nu jāteic, ka Ludmila un Vasilijs ir tā dēvētie Breša zemnieki un arī paši atzīst, ka bez tolaik saņemtā valsts atbalsta nebūtu vis spējuši izveidot tik spēcīgu saimniecību. Bez maksas tika izbūvēts ceļš uz māju un ierīkota dziļurbuma aka, kas pašu spēkiem nebūtu iespējams. Mājas būvniecībai Vasilijs paņēma nelielu aizdevumu par 0,5 procentiem. Tas jau sen atdots, taču tagad viņš ar nožēlu teic, ka toreiz gudri darījuši tie, kuri ņēmuši prāvus kredītus, iegādājušies jaunu tehniku un nodrošinājuši saimniecības nākotni. Viņš ļoti baidījies nokļūt parādos. Bet šobrīd mazam zemniekam ar izdevīgiem noteikumiem dabūt aizdevumu neesot iespējams. Tā nu Vasilijam ir vēl no kolhoza nopirkts viens traktors un vecs, paša remontēts aprīkojums.

— Gribēju par subsīdijām uzbūvēt kūti. Taču tad jāņem kredīts. Sāku sarunas ar banku, bet izrādījās, ka jāieķīlā visa saimniecība, un beigās izrēķināju, ka formalitāšu kārtošana un aizdevuma procenti visas subsīdijas "noēdīs". Tā ka nervu bojāšana vien iznāk, bet labuma — nekāda.

Liesā māla zeme prāvas ražas pat ar lielākajiem pūliņiem nesola, tālab vienīgā lauksaimniecības nozare, kas zemniekam šajā nostūrī varētu rentēties, ir lopkopība. Sākotnēji Ludmila un Vasilijs iegādājās bijušās kolhoza govis. Tās slimoja, izslaukumi bija zemi; pamazām vecās tika likvidētas un izveidots ļoti kvalitatīvs un teicami uzturēts ganāmpulks. Pērn Baložkalnā bija 16 slaucamas govis un 8 grūsnas teles. Saimniecībā ir arī savs lepnums un mīlulis — dižciltīgais bullis Aucis (viņam ir vēl seši vārdi) no Siguldas Ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacijas, visu teliņu papucis. Ludmila atzīst, ka tā gan ir liela greznība, jo ganāmpulks pamazām sarūk — šogad ir tikai 10 slaucamas govis, 6 grūsnas teles, 6 telītes un 2 cūkas. Un būs vēl mazāk. Šoruden visas grūsnās teles tiks pārdotas. Tas arī būs ģimenes lielākais ienākums un iztikas avots ziemai. Baložkalna govīm laba slava, un telēm arī cenas pieņemamas. Kaut arī Ludmila gadā vidēji slauc 5000 kilogramu piena no govs, kaut arī saimniecībā ir piena dzesētava un šeit nodod augstākās kvalitātes pienu, diemžēl šī nozare patlaban vairs neatmaksājas. Par piena kilogramu saņemtie 9,5 — 10 santīmi nedod iespēju nedz saimniecību pienācīgi uzturēt, nedz paplašināt. Un nav brīnums, ja kādu dienu kļūs pārāk grūti un tās vairs nebūs.

— Mēs tik daudz govju turam tikai spītības dēļ, lai nepadotos. Turamies zobiem un nagiem; ja nolaidīsimies, tad vairs arī nespēsim celties, — teic Vasilijs. — Piena lopkopība atmaksātos, ja mums dotu vismaz 15 santīmu par kilogramu.

Valentīna pieticīgi pāris santīmu no vīra nosauktās cenas atlaiž, tomēr Vasilijs nikni protestē:

— Tagad visa Taurene turas tikai uz entuziasma. Taču ilgi tā vairs nevar turpināties. Bieži vien mēs esam pilnīgi izmisumā: pie kā ķerties, kā izdzīvot? Turklāt zinot, ka mēs spējam uzturēt daudz lielāku ganāmpulku, saražot daudz vairāk piena...

Un tā nu viņi joprojām ik rītu ceļas pulksten piecos, strādā līdz nakts tumsai, zobus sakoduši. Ja vajadzīgi lielāki tēriņi, pa druskai pazāģē mežu. Ko lai dara, ja arī pienotava neatdod pusotra tūkstoša latu parādu? Tiesa gan piesprieda, ka parāds zemniekam jāatdod, taču tad pienotavai uzradās jauns saimnieks, kas paziņoja, ka par iepriekšējā nenokārtotajām saistībām vairs neatbild...

Saimniecībā ir 50 hektāru zemes, no tiem pašlaik tiek izmantoti 20 hektāru. Daļu zemes aizņem neizmantojami purvi un mežs. Ar zemi arī sākumā bijuši lieli sarežģījumi. Ludmila un Vasilijs, kā jau "Breša zemnieki", īpašumā ieguva tikai māju, bet zemi — lietošanā. Vēlāk to visu gribēja atgūt bijušā īpašnieka mantinieki, ar kuriem beigās izdevās panākt vienošanos, un viņi savā īpašumā paturēja pusi meža. Tomēr pie savas zemes Vasilijs un Ludmila tik un tā nav tikuši, jo ir nepilsoņi. To uz sava vārda nopirka meita Veronika, kas beigusi latviešu skolu un ir pilsone; šogad viņa mācās Stradiņa universitātes 2.kursā un būs ārste. Arī dēls Mihails mācās latviešu ģimnāzijā Vecpiebalgā, un abi bērni katru brīvo brīdi palīdz saimniecības darbos.

Ludmila ir dzimusi Latvijā, brīvi runā latviski (un prot arī angļu valodu), šeit dzīvojuši arī viņas vecāki, kuriem tagad atdusas vieta tepat Bānūžu kapos, taču saskaņā ar līdzšinējo Pilsonības likumu viņa Latvijas pilsonību varētu iegūt tikai pēc 2000. gada. Vasilija ģimene, vai, pareizāk sakot, tas, kas bija no tās palicis pāri, Latvijā ieradās no Ukrainas. Vasilija tēvs un māte pirms kara kā budži tika izsūtīti. Tēvs — uz Baltās jūras kanālu, no kurienes kara laikā tika mobilizēts soda bataljonā, kur tika sakropļots un atgriezās mājās kā pirmās grupas invalīds. Māte savukārt tika izsūtīta uz Kazahstānu, kur viņas rokās nomira vecākais dēliņš. Izpostītajās mājās Ukrainā viņa no Kazahstānas pārnākusi kājām. Līdzīgs stāsts kā gandrīz katrā latviešu ģimenē... Vasilija māsa dzīvo Rīgā, bet ik nedēļas nogali brauc uz šīm lauku mājām, palīdz saimniecībā un uzskata to par labāko atpūtu.

Ludmila ir dzīvespriecīgāka, un stāsta, ka Taurenē viņai ir vairākas labas draudzenes, ar kurām šad un tad satiekas un parunā par dzīvi. Vasilijs ir noslēgtāks, iespējams, arī tādēļ, ka joprojām nav iemācījies runāt latviski. Ar vietējiem cilvēkiem satiekot labi, bet tikai paziņu līmenī.

— Lai uzturētu draudzēšanos, tomēr ir jāiet ciemos, jāpapļāpā, jāiedzer... Es alkoholu nelietoju, dīkā sēdēt man nav laika. Ja nu ir kāds brīvs brīdis, labprātāk palasu labu grāmatu. Mūsu ģimenē visi daudz lasa. Priecājos, ka arī Mihails īpaši nevēlas iet uz diskotēkām vai kafejnīcu, bet velta laiku lietderīgākām nodarbēm tepat mājās.

Par spīti askētiskajam dzīvesveidam un pieticīgajiem līdzekļiem, Vasilijs vēlas, lai arī lauku mājā bērni nejustos kā nomalē, lai viņiem būtu viss labākais, datoru ieskaitot. Jo viņi ar savu darbu to ir nopelnījuši.

Lūk, tā dzīvo viena zemnieku ģimene Taurenē. Ludmila un Vasilijs teic, ka tikpat sūri un spītīgi par izdzīvošanu cīnās vēl daži zemnieki un, jūtot koleģiālu solidaritāti, viņiem novēl noturēties un sagaidīt labākus laikus.

Mudīte Luksa, "LV"