Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa 10. gadskārtu

Latvijas Tautas Frontes pirmais kongress sanāca Rīgā, un te 10. oktobrī godam tika atzīmēta šī lielā notikuma, desmitā gadadiena. Bija dievkalpojums Doma baznīcā, ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa, jubilejas konference Kongresu namā, pieņemšana pie valsts prezidenta Rīgas pilī un uguņošana Daugavmalā. Tautas frontes nodaļas drīz pēc kongresa veidojās visā Latvijā, piešķirot atmodas kustībai spēku un varēšanu. Liepājnieki par savas nodaļas darbību stāsta dokumentālā grāmatā "Atmiņas nākotnei". Ar autora Olafa Gūtmaņa atļauju tās ievads — zemāk.

Ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa. Attēlos: Dzintars Rasnačs, Uldis Augstkalns, Ivars Godmanis, Raits Černajs, Māris Budovskis, Gunārs Preinbergs, Ilmārs Geige, Ints Cālītis, (attēlu 1. rindā) jubilejas viesi no Latvijas novadiem, Igaunijas un Lietuvas, Dainis Īvāns (attēlu 2. rindā) Foto: Arnis Blumbergs,"LV"

Pēc konferences Rīgas Kongresu namā tās dalībniekus pieņem Valsts prezidents. Attēlos: Sandra Kalniete, Dainis Īvāns (augšējā attēlā), Jānis Dinēvičs, Ulvis Ābiķis, Pēteris Laķis, Dzintars Ābiķis, Ilmārs Geige, Romualds Ražuks, Ivars Godmanis un citi (attēlu apakšējā rindā) Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Mītiņš Doma laukumā Rīgā. Runā pirmais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Prof. Jānis Stradiņš:

Par trešo Atmodu

Latvijas vēsturē

Runa Latvijas Tautas frontes 10 gadu jubilejas konferencē Kongresu namā 1998.gada 10.oktobrī

Šodien mums būtībā ir jāatskatās uz Latvijas vēsturi ļoti lielās līnijās, pamatlīnijās. Jēdziens un termins "trešā atmoda" — pirmoreiz izskanēja tieši šajā zālē 1988.gada 2.jūnijā Rakstnieku savienības paplašinātajā plēnumā, to izsacīju plēnuma noslēguma sēdē un pašreiz domāju, vai šī ir tā pati telpa — tā esam visi mainījušies.

Daži vēsturnieki apstrīd šo jēdzienu "trešā atmoda" — katra nācija kļūstot pilngadīga un vēsturē ienākot tikai vienreiz. Manuprāt, latviešu tautas vēsture tomēr ir viļņveidīga, un mūsu trīs atmodas saistītas ar trim impērijas krīzes brīžiem.

Pirmā jaunlatviešu, K.Valdemāra, Barona, Alunāna, Ausekļa, Kronvalda atmoda notika pēc Krievijas impērijas sagrāves Krimas karā, Aleksandra II reformu posmā. Latviešu tauta apzinājās sevi, guva nacionālo identitāti, valodu, pašapziņu, radīja nacionālu žurnālistiku, daiļliteratūru, sāka izvirzīties saimnieciskā ziņā.

Taču, ja nenāktu I pasaules karš un Krievijas, kā arī Vācijas impērijas sinhrona sagrāve, tad emancipētie latvieši pamazām izklīstu pa svešām zemēm, ievirzītos nacionālā nihilisma un sociālistiskā ekstrēmisma ceļos, tauta tiktu izšķīdināta.

Otra latviešu atmoda bija nacionāli kulturāla un politiska atmoda: Rainis, strēlnieku pulki, tāpat Skalbe, Akurāters, Virza, jaunas paaudzes pilsoniskie politiķi Kārlis Ulmanis, Meierovics, Valters, arī sociāldemokrāti. Tā ļāva proklamēt Latvijas valsti un panākt de iure atzīšanu. Latvijā ienāca Rietumu demokrātijas idejas, pirmoreiz vēsturē Latvija kļuva starptautisko tiesību subjekts. Šodien, Latvijas Republikas 80.gadadienas priekšvakarā, jāatkārto: 18.novembris un tikai 18.novembris ļāva latviešu tautai saglabāties un attīstīties 20.gadsimtā un vēlāk panākt neatkarības atgūšanu, jo starptautiskā atzīšana formāli saglabājas arī visu okupācijas pusgadsimtu.

20 neatkarības gadi neļāva valsts idejai izdzist tautas apziņā. Pēc okupācijas un dziļas nacionālās depresijas Staļina un Brežņeva gados, pēc īsā Hruščova —Berklava atkušņa "trešā atmoda" varēja reāli iezīmēties Gorbačova perestroikas, totalitārā režīma liberalizācijas gaitā.

Impulsus atmodai deva "Helsinki —86", Vides aizsardzības klubs, vēlāk LNNK un pilsoņu komiteju kustība, taču vēl daudz lielākā mērā gruzdošā vēsturiskā atmiņa, kultūras un folkloras aktivitātes, dziesmu svētku tradīcija. Varbūt tomēr tieši radošo savienību plēnums kā griezīgs modinātājzvans pamudināja gaidošo, mēreno, nedrošo Latviju. Indivīdu iedrīkstēšanās izvērtās par visas tautas kustību, politiskā ziņā sākumā varbūt pabiklu, ar kompromisiem. Nacionālā simbolika — valodu likums — ekonomiskā suverenitāte — konfederālisms — prasība pēc valstiskas neatkarības: tāds bija tautas vairākuma vēlmju un prasību kāpinājums, un no šīs pakāpeniskās, zemnieciski saprātīgās secības, mērenības mums nebūt nav jākaunas. Lai to īstenotu, radās ārkārtīgi spēcīgs instruments — Latvijas Tautas fronte, neapšaubāmi plašākā un demokrātiskākā organizācija visā Latvijas vēsturē. Uzsvērsim: tieši Tautas fronte un neviens cits bija izšķirīgs faktors mūsu neatkarības atgūšanā, un objektīvam vēsturniekam šī atziņa būtu jārespektē, tāpat kā jāatzīst brīvību atgūstošās preses ("Literatūra un Māksla", "Padomju Jaunatne", "Atmoda" u.c.) loma.

Savijās divi momenti — tautas pašnoteikšanās un demokrātija, cilvēktiesību atzīšana, totalitārisma drupināšana. Domāju, LTF guva tik plašu atbalstu sabiedrībā gan Latvijā, gan Rietumos abu momentu vienības dēļ. Pasaules sabiedriskajai domai simpātiska bija nevardarbīgā pretošanās, sadotās rokas "Baltijas ceļā", Jura Podnieka filmas, dramatiskās, bet noskaņā neparasti gaišās barikāžu dienas. Mēs toreiz devām paraugstundu pasaulei, arī Eiropai, un ar to varam un varēsim lepoties. Nezinu, vai bagātā, paēdusī, pašapmierinātā Eiropa tolaik būtu spējusi veikt kaut ko vērienā un patriotismā līdzīgu.

Neatkarīgi no tā, kas sākotnēji ierosināja Tautas frontes — vai tas būtu M.Gorbačovs, vai A.Jakovļeva vizīte, vai kompartija, vai pat vēl tumšāki orgāni — versijas par to ir dažādas (diemžēl es slimības dēļ nepaguvu Škapara krājumam uzrakstīt dažas zīmīgas atmiņas, bet kādreiz noteikti uzrakstīšu), neatkarīgi no tā, tā sāka savu patstāvīgu dzīvi un kļuva par pretstatu sākotnēji "augšas" iecerētajam, jo būtībā veidojās tautā un kompartija fronti kontrolēt nespēja. Tieši Baltija kļuva par katalizatoru, kas sadrupināja gigantisko PSRS bez asinsizliešanas. Ne velti savā laikā triju Baltijas tautu kustības tika izvirzītas Nobela miera prēmijai, ko tās diemžēl nesaņēma, jo tādu ieguva Gorbačovs. Arī tā ir lielās politikas realitāte, un ar to mazām tautām jāsamierinās.

Tautas frontes rašanās bija Latvijas un visas Baltijas zvaigžņu stunda, kad trīs neievērotas tautas uznāca uz pasaules (uzsveru: pasaules!) vēstures skatuves. Inteliģence un tauta toreiz gāja roku rokā, nacionālromantisms harmoniski vienojās ar demokrātiju, un nāca 4.maijs, ko Latvijā, neapšaubāmi, vajadzētu respektēt kā svētku dienu, jo nozīmības ziņā tas diez ko neatpaliek no 18.novembra.

Kad neatkarība bija atgūta un komunisms sagrauts, Tautas fronte izgaisa, itin kā mira dabīgā nāvē 1993. gada vēlēšanu laikā. Turpmākie gadi atsauca atmiņā klasisko latviešu rakstniecību. Noskatoties Deglava "Rīgas" dramatizējumu uz Nacionālā teātra skatuves, atcerējos, ka romānā bija trīs daļas. Pirmā saucās "Patrioti", otrā — "Labākās famīlijas" un trešā, nepabeigtā, — "Pa labi un pa kreisi". Ne mazāk asociāciju izraisa Kaudzīšu "Mērnieku laiki", jo uz Latvijas skatuves šodien grozās Pietuka Krustiņi un Švauksti, Prātnieki, Ķencis un Pāvuls, dodot kukuļus sveštautiešu mērnieku kungiem, kuru vidū ir dažāda rakstura un godīguma pakāpes tipi, arī kriminālais krāpnieks Grabovskis. Reālā dzīvē panākumus gūst Prātnieks un Oļiniete, nevis Kaspars un Liena, bet tā nu tas ir, tādi ir klasiskās literatūras likumi.

Pēdējo nedēļu notikumi varētu liecināt, ka nacionālismu nomaina racionālisms, ārzemnieki mūs uzteic par pirmajām eiropejiskām Saeimas vēlēšanām, kas tomēr var izrādīties pāragri un iluzori. Taču šā vai tā, mērnieku laiki Piebalgā reiz beigsies, un es ceru, ka drīz, bet paliks Piebalga, paliks Skalbes apdziedātie mūžam zilie Latvijas kalni, varbūt ar jauniem Krištopana Latvijas ceļiem un benzīntankiem. Paliks nemiers tautas krūtīs un Rainis, un labi, ka viņa portrets šajā zālē ir kopā ar mums. Dzīva paliks tauta, kuras identitāte 1988. gadā varbūt tika glābta pēdējā brīdī.

Un tomēr, uzdosim sev jautājumu — vai Tautas fronte ir mirusi? Ideālisti no tautas un no inteliģences šobrīd Latvijā nav diezko pieprasīti, tuvāko nākotni noteiks pragmatiķi un privatizācijas praktiķi. Taču katrai tautai vajadzīga sava leģenda, savi ideāli, neredzama, garīga vienotība, īpaši mazai un apdraudētai tautai. Nebēdāsim, ka daži, toreiz malā stāvējušie, cenšas Tautas fronti, tās idejas mazināt, pat diskreditēt. Vēsture lietas nostādīs savās vietās. Tomēr mūsu vēsture ir cikliska, un var atkārtoties situācijas, kad tautas vienotība kļūst būtiski nepieciešama. Tautas frontes pragmatiskās vērtības — demokrātija, neagresīvs nacionālisms, valoda un pašapziņa, sabiedrības integrācija — nav sevi vēl izsmēlušas un nekad neizsmels. Latvijas vēsture turpinās, un šodien vairāk nekā jelkad mums vajadzīgs optimisms, lai mēs varētu veidot savu vēsturi kā saimnieki pašu zemē. Es ticu Latvijai kā realitātei un ideālam. Nekaunos par to, ko darīju 1988. gadā un vēlāk, un domāju, ka klātesošie var būt gandarīti par to, ko veikuši Latvijas labā liktenīgajās dienās un gados, kaut arī mūsu valsts realitāte pagaidām atšķiras no ideāla, no sapņa, ko katrs izsapņo savās bērnu dienās, jaunībā.

Dzejnieks OLAFS GŪTMANIS:

Tautas frontes vēstures kopainai

No ievada topošai grāmatai "Atmiņas nākotnei"

Kādreizējiem LTF Liepājas nodaļas aktīvākajiem tautfrontiešiem kopā sanākot, kad tapa iecerētās grāmatas nosaukums — "Atmiņas nākotnei", nevarējām iedomāties, ka ar tādām grūtībām nāksies savākt materiālus, kas veido šo izdevumu. Šķita, liepājnieki gribēs atsaukt atmiņā notikumus, kad tikko modāmies un, jau izjutuši iespēju brīviem kļūt, vienojāmies kustībā Tautas fronte, uzsākām pašizcīņu — ikviens savās domās, izjūtās un pārliecībā, atbalsta grupās pa rūpnīcām, uzņēmumiem, iestādēm, līdz kļuvām vienots spēks jau Liepājas un Latvijas mērogā, jau visā Baltijā, un pasaule mums pievērsa uzmanību kā nevardarbīgas pretošanās kustības fenomenam. Taču kopš tiem garīga pacēluma, jūsmīga patriotisma un stingras, vienotas pārliecības laikiem daudz kas noticis mūsu valsts politiskajā dzīvē, ekonomikā, tautsaimniecībā un kultūrā. Kādreizējie tautfrontieši sadalījušies pa partijām, interešu sfērām, dažādiem dzīves aprites lokiem. Kādreiz patriotismā un nacionālā pašapziņā cieši vienoti, esam izklīduši un kļuvuši inerti, piesardzīgi, vīlušies, pat apātiski. Arī savas nesenās vēstures apzināšanā, par ko liecina nevēlēšanās liecināt, veltīt kaut nedaudz laika un enerģijas, lai atsauktu atmiņā — kā tad toreiz bija, kad modāmies, uzsākām pašizcīņu un, kā toreiz šķita, pat uzvarējām. Var saprast savos ideālos pieviltos, ekonomiski pazemotos, kā arī kapitālisma uzbangojumā augstāk uzšūpotos (politikā apsviedīgākos) — viņiem Tautas fronte vien blāvas atmiņas, ko nav vērts atdzīvināt. Un cik daudz to, kuri bija cerējuši, ka Tautas fronte spēs turpināt politikā un valsts pārvaldē to, ko bija aizsākusi kā kustība, kā jumta organizācija sīkākām vienībām! Taču tas nenotika, un par to daudziem sirdī sakrājies rūgtums.

Un tomēr, kaut aizņemti ar ikdienišķajiem pienākumiem, nevaļīgi šajā steidzīgajā laikā, sanāca kopā bijušie LTF Liepājas nodaļas biedri, nodēvēja sevi par LTF Liepājas nodaļas aktīvistu grupu un sāka vākt materiālus un līdzekļus grāmatas izdošanai. To, ar kādām grūtībām, piespiešanos, dažkārt arī ar vieglu roku tapuši raksti, apceres, liecinājumi, var pamanīt grāmatas sakārtojumā, jo viss ir noticis steigā un laika trūkumā. Profesionāli rakstnieki un žurnālisti līdzās ar ļaudīm, kuri reti kad paņem spalvu rokā. Aizraujoši notikumu apraksti un filozofiskas atkāpes no kādreiz piedzīvotā un pārdzīvotā. Atmiņas, kas pretendē uz absolūtu patiesību, un atmiņas, kas nav tik kategoriskas savā nemaldīgumā. Un bieži vien, kopā sanākot un pārspriežot kādreizējos notikumus, radās daudz objektīvākas un detalizētākas atmiņu ainas un dokumenti, kas sniedz visprecīzākās liecības, lai gan LTF Liepājas nodaļas arhīvs gāja bojā ugunsgrēkā un dokumenti saglabājušies vien tiem tālredzīgajiem, kuri izprot to nozīmi, kas pieaugs ar katru jaunu gadu desmitu.

Un tomēr grāmata "Atmiņas nākotnei", neraugoties uz steigu, bijušo tautfrontiešu kūtrumu, ir apliecinājums tam īsajam laika sprīdim starp Trešās atmodas aizsākumu un puča izgāšanos šeit, Liepājā. Manuprāt, visai savdabīgs un ar visai plašu spektru kādreizējo notikumu izgaismojumā, personīgo izjūtu izpaudumos un pārdomās, kas vietumis saliedē atmiņas ar mūsdienīgu skatījumu. Un, manuprāt, pats būtiskākais šajā grāmatā ir liepājnieku vēlēšanās un uzdrīkstēšanās parādīt LTF vēsturi vienas tās nodaļas aspektā. Šādas nodaļas Latvijā bija ik lielākā pilsētā, ik rajonā, un, ja arī ir pamats domāt, ka galvenie un izšķirošie notikumi risinājās Rīgā, tad nevar noliegt, ka bez visas Latvijas tautas un tautfrontiešu atbalsta un pašizcīņas uz vietas jebkurā Latvijas nostūrī šie notikumi, pateicoties kuriem esam atguvuši brīvību, varēja apvērsties pavisam citādi.

Cik grūti un ar kādu patriotisku vienotību un pašatdevi modāmies, cīnījāmies un atguvām neatkarību, pierāda arī šī tik grūti tapusī grāmata, jo arī atcerēties un atmiņas uzrakstīt, lai veidotos LTF vēsture, nebūt nav viegli, un ikvienam tās līdzautoram un atbalstītājam jāizsaka sirsnīga pateicība par pienesumu, par to garīgo un materiālo atdevi, bez kuras šī grāmata nebūtu tapusi.

Lai "Atmiņas nākotnei" liepājnieku uztverē kļūtu par vienu no redzējumiem Latvijas Tautas frontes vēstures kopainā! Par liecību, kā tā dibinājās, kļuva par izšķirošo spēku brīvības atgūšanā un neatkarības atjaunošanā Liepājā.