Zviedrijas preses, radio,

televīzijas viedokļi

Jānis Pāvuls, Zviedrijas radio, — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Šāda pārvietošanās visticamāk būs nomanāma tad, kad Pērsona valdība būs spiesta konkretizēt Eiropas politiku. Tad viņš arvien skaidrāk izjutīs abu atbalsta partiju klaji negatīvo attieksmi pret Eiropas Savienību (ES).

Šis var būt izšķirošais apstāklis, jo ir skaidrs, ka zviedriem jāmaina eiropolitikas ievirze. Pilsoņu skepse jāpārvērš uzticībā, tāpat kā jāpārvar Briseles skepse pret zviedriem. Nav noslēpums, ka Zviedrija daudzviet tiek uzskatīta par ES "autsaideru", par sava veida pretstatu Somijai. Zviedrija pēc pāris gadiem pārņems ES priekšsēža lomu — tas ar šodienas valdības atbalsta struktūru būs sarežģīti, lai neteiktu, neiespējami.

Lai mazinātu opozīcijas un eiropiekritēju kritiku, Pērsons jaunajā valdības deklarācijā centās uzsvērt Eiropas nozīmi un Zviedrijas lomu šai sadarbībā.

"Zviedrija aktīvi piedalīsies Eiropas nākotnes izveidošanā. Līdzdalība ES Zviedrijai dod iespēju strādāt, lai veidotu demokrātisku, solidāru un atklātu kontitentu. Priekšsēža loma 2001.gadā ir nozīmīgs solis zviedru darbībai ES." Pērsons pirmām kārtām uzsvēra, ka ES ir jārisina jautājumi, kas skar iezīvotāju vairuma intereses, — norādot uz bezdarba apkarošanu un vienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm. Tālāk rakstīts: "Ar ES paplašināšanu beidzot varēsim pamest auksto karu. Lai paplašināšana netiktu kavēta, jāturpina ES zemkopības un struktūrpolitikas reformas. Zviedrija vispirms rūpēsies par atbalstu Baltijas valstu un Polijas centieniem iekļauties ES. (..) Sadarbība ar Baltijas valstīm arī veicina Ziemeļvalstu sadarbību." Pērsons arī uzsvēra, ka Baltijas jūras valstu reģionam esot lielas izredzes kļūt par Eiropas visdinamiskāko ekonomiskā pieauguma apgabalu.

Vairāki zviedru laikraksti valdības deklarāciju dēvēja kā "eiropozitīvu", taču konservatīvās Moderātu partijas vadītājs Kārlis Bilts (Carl Bildt) norāda, ka, lai tam piekristu, prasības ir pārāk zemu uzstādītas. Konstatēt, ka "kopīgā valūta" tiks ieviesta tuvākajos gados, nozīmē tikai atzīt neapstrīdamu faktu. Trūkst noteikta zviedru viedokļa šai jautājumā: "Zviedrija turpina iet pa politiski gļēvo ceļu." Bilts vēl arī uzsver, ka jaunā valdība nepieskārās jautājumam par ES kopīgo ārpolitikas un drošības politiku: "Tas liecina par ierobežotību, kas izraisa bažas, un tas ir nopietni. Tas droši vien izraisīs izbrīnu vairākās Eiropas valstīs." Toties Bilts apsveic skaidro nostāju attiecībā uz savienības paplašināšanu. Taču atkal "valdībā iestājies pilnīgs klusums par to, ka efektīva paplašināšana var prasīt kāpinātu centralizēšanu".

Valdības deklerācijas beigu posmā premjers Pērsons norādīja: "Ieejot jaunajā gadusimtā, aiz muguras atstāsim Eiropas vardarbības gadusimtu. Mums no vēstures jāmācās. (..) Demokrātija jāaizstāv un jāizcīna. Nacismu, fašismu un rasismu nedrīkst akceptēt. Par to atbildību nes katrs pilsonis."

Reti kāds uz šī punkta pamata Pērsonam iebilstu. Tomēr konservatīvais laikraksts "Svenska Dagbladet" pamatoti norāda: "Pērsons skaidri demonstrēja savu piekāpību. Kreisajā partijā ir vairāki vecās gvardes komunisti. Kad viņš aprakstīja "vardarbības gadusimtu", viņš teica, ka "nacismu, fašismu un rasismu" nedrīkst akceptēt. Bet kas būs ar komunismu?" Redaktors pats ciniski atbild, ka neviens taču nekritizē pašu partijas parlamentāro atbalstu. Šai sakarībā arī Moderātu partijas vadītājs Bilts rakstiski griezies pie Pērsona ar netiešu mājienu, ka būtu jāsasauc partiju pārstāvji uz sarunām, lai sarīkotu informācijas kampaņu par komunisma noziegumiem pret cilvēci — tāpat kā valdība ierosināja un atbalstīja līdzvērtīgu kampaņu par holokaustu un nacisma pāridarījumiem pret cilvēci.

Sociāldemokrāti, atjaunojot varu, arī veikuši strukturālas valdības ministriju pārmaiņas. Dažas ministrijas likvidētas, citas apvienotas vienā lielā ministrijā ar diviem departamenta vadītājiem. Jaunais "superdepartaments" (kā to dēvē zviedru prese) burtiskā tulkojumā būtu jāsauc par "pieauguma ministriju", taču būtībā tā ir Ekonomikas ministrija. Tajā apvienotas četras ministrijas: Satiksmes, Darbatirgus, Ekonomikas un tirdzniecības, Iekšlietu ministrija.

Kad kļuva skaidrs, kas šo jauno ministriju vadīs, sabiedrībā bija nomanāms zināms pārsteigums. Divas spilgtas personības, kas abas bija spiestas atstāt vadošus amatus pēc skandāla atklājumiem. Bjērns Rosengrēns (Björn Rosengren) , bijušais arodbiedrības TCO priekšsēdis, bija spiests atstāt posteni, kad atklājās, ka viņš apmeklējis erotiskus naktsklubus par nodokļu maksātāju naudu. Otra persona ir bijušā premjera vietniece Mona Salīna (Mona Sahlin) , kas pirms pāris gadiem atstāja aktīvo politisko darbu, kad žurnālisti atklāja, ka viņa valsts piešķirto kredītkarti lietojusi privātām vajadzībām. Uz starptautiskā fona abi skandāli škiet gandrīz vai smieklīgi — taču laiks pagājis, un šīs personas atkal atgriezušās politikas virsotnē.

Vislielākais pārsteigums valdības izmaiņās tomēr ir ārlietu ministres Lēnas Jelmas Valēnas (Lena Hjlem – Wallčn) atvietošana ar gados jauno bijušo vides aizsardzības ministri Annu Lindu (Anna Lindh) . Valēna tagad izredzēta par premjera vietnieci. Jautājums, ko daudzi tagad uzdod, ir — vai jaunajai Lindas kundzei ir pietiekama pieredze, lai vadītu tik nozīmīgu ministriju? Valdības pārstāvji norāda, ka viņas darbība sociāldemokrātu jauniešu apvienības starptautisko sakaru nozarē pirms daudziem gadiem esot labs pamats, jo gadi pagājuši un šodien jau vairāki viņas gadagājuma paziņas atrodoties atbildīgos valsts amatos daždažādās valstīs. Turklāt Anna Linda esot "izteikti pozitīva" attiecībās uz ES.

Vairāki ministri tomēr paliek savos amatos — to starpā tautiete Laila Freivalde (tieslietu ministre), aizsardzības ministrs Bjērns fon Sīdovs (Björn von Sydow) , finansu ministrs Ēriks Osbrinks (Erik Įsbrink) un citi.

Zviedrijas jaunā valdība:

premjerministrs — Jērans Pērsons ( Göran Persson ),

premjera vietniece — Lēna Jelma-Valēna ( Lena Hjelm-Wallčn ),

tieslietu ministre —Laila Freivalde,

ārlietu ministre — Anna Linda ( Anna Lindh),

aizsardzības ministrs —Bjērns fon Sīdovs ( Björn von Sydow ),

sociālās nodrošināšanas ministrs — Anders Sundstrems ( Anders Sundström ),

finansu ministrs — Ēriks Osbrinks ( Erik Įsbrink),

ekonomikas ministrs — Bjērns Rūsengrēns ( Björn Rosengren ),

zemkopības ministre — Margarēta Vīnberga ( Margareta Winberg ),

izglītības ministrs — Tomass Estrūss ( Thomas Östros ),

skolu ministre — Ingejērda Vernesone ( Ingegerd Wärnersson ),

kultūras ministre — Marīta Ulvskūga ( Marita Ulvskog ),

vides aizsardzības ministrs — Čels Lārsons ( Kjell Larsson ).

Kaut arī visiem bija skaidri zināms, ka Pērsona jaunā valdība iegūs parlamenta vairākuma atbalstu, konservatīvā Moderātu partija tai pašā Riksdāga svinīgās atklāšanas dienā valdībai izteica neuzticību un aicināja par to nobalsot. Nelielu moderātu sašutumu izraisīja tas, ka pilsoniskā bloka partijas — Kristīgie demokrāti, Liberālā tautas partija un centristi — nolika savas balsis, atstājot konservatīvos vienus pašus.

Sociāldemokrātiskā prese šo Bilta gājienu, bez šaubām, dēvēja par "politisku teātri ar smagu izgāšanos". Taču Zviedrijas lielākais dienas laikraksts "Dagens Nyheter" uzskata, ka neuzticības izteikšanai esot sava vērtība. Partijām tika dota iespēja izteikt savu viedokli gan par konstitucionālo pieeju (kā sastāda valdību), gan par Pērsona valdību kopumā.

Redaktors norāda, ka premjeram Pērsonam tūlīt pēc vēlēšanu rezultātu noskaidrošanas kaut vai simboliski būtu jāiesniedz parlamenta piekšsēdei atlūgums, lai varētu ierosināt jaunas, svaigas diskusijas par iespējamām valdības konstelācijām. Šoreiz notika tā, ka Pērsons automātiski uzsāka sarunas ar komunistiem un zaļajiem — to akceptēja, punkts, un cauri.

"Dagens Nyheter" ierosina, ka zviedriem vajadzētu sekot somu paraugam. Tur pēc katrām vēlēšanām visas partijas, prezidenta aicinātas, tiekot sasauktas uz sarunām, lai izkristalizētu valstij labāko risinājumu. Šāds forums esot labs — jo tas atbrīvo no klaja partiju politiskā populisma.

Kaut arī "Dagens Nyheter" nebūt nav apmierināta ar esošo valdību un tās atbalsta pamatu, redaktors zināmu vainu tomēr uzveļ moderātiem. Tie būtu varējuši panākt vienošanos ar sociāldemokrātiem, ja piekoptu domgājienu — "mēs nebalsosim pret, ja tik nesadarbojaties ar galēji kreisajiem spēkiem". Tas būtu radījis citu parlamentāro situāciju, Zviedrijai krietni labvēlīgāku.