Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Izglītība: Cilvēku zināšanas un spēks

ir viens un tas pats

Turpinājums. Sākums "LV" nr. 287., 07.10.98.; nr. 288., 08.10.98.;

nr. 289/290., 09.10.98.

Kārļa Strauberga

(1890 – 1962) laiks

(27.01.1924. – 18.12.1924.)

Astotais

izglītības ministrs

Likums par Valsts mākslas muzeju, kas tika pieņemts 1920.gada noteikumu vietā, nosacīja, ka muzeja uzdevums ir "krāt, glabāt un izstādīt nacionālās, kā arī citu tautu mākslas vērtības un veicināt labāko mākslas darbu popularizēšanu". Muzejs atrodas IM pārziņā, to vada ministra izraudzīts un Ministru kabineta iecelts direktors. Pie muzeja pastāv mākslas darbu iepirkšanas komisija, kuras priekšsēdētājs ir muzeja direktors. Muzejam ir tiesības rīkot izstādes, pieņemt mākslas darbus no iestādēm, biedrībām un privātpersonām.

Straubergs kopš 1919.gada bija LU filoloģijas un filozofijas fakultātes docents, no 1929. līdz 1944.gadam — profesors. 1929.gadā ieguvis Dr. phil. grādu (disertācijas temats "Latīņu paraugu iespaids Horācija dzejā"). No 1937. līdz 1939.gadam filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāns. LU padomes loceklis (1925–1929; 1931–1940).

No 1929. līdz 1944. gadam Straubergs bija Latviešu folkloras krātuves pārzinis. Krātuvi nodibināja kā Pieminekļu valdes sastāvdaļu 1924. gada decembrī. Darbu tā gan uzsāka tikai 1925. gada 3. septembrī. Krātuve veica nozīmīgu darbu tautas gara mantu vākšanā un saglabāšanā. Līdz 1938. gada sākumam bija savākti un inventarizēti vairāk nekā 1,5 miljoni tautas tradīciju variantu. Folkloras krātuve turpināja vākt un sistematizēt materiālus, sevišķi tajos pagastos, kas līdz tam vispār nebija iesūtījuši tautas gara mantas. Līdztekus tam notika uzkrāto materiālu pētniecība.

No 1933. līdz 1937.gadam Straubergs bija K.Barona Tautas augstskolas direktors, 30.gadu beigās — Latvijas Vēstures institūta valdes loceklis un Valsts vēsturiskā muzeja kolēģijas loceklis. Zinātniskos nolūkos tika komandēts uz Itāliju (vairākkārt, pirmoreiz tur pusotru mēnesi uzturējies kā Maskavas universitātes students), Franciju, Vāciju un daudzām citām valstīm, kopā uz vairāk nekā desmit.

Spožais intelektuālis ir vairāku simtu zinātnisku un populārzinātnisku rakstu autors par folkloras, filoloģijas, pedagoģijas, arheoloģijas, tulkošanas, dzejas un citiem zinātnes un kultūras jautājumiem, ne vienas vien grāmatas autors, sastādītājs, redaktors vai tulkotājs. To skaitā ir tādi fundamentāli darbi kā "Romiešu literatūra" (1936), "Latviešu buramie vārdi" (1939–1941) un "Latviešu tautas paražas" (1944).

1944.gada rudenī Straubergs ar ģimeni (sievu, trim dēliem un mazu meitiņu) emigrēja uz Zviedriju, kur strādāja zinātnisku darbu Tautas dzīves institūtā, kā arī darbojās latviešu bēgļu organizācijās. Miris Stokholmā 1962.gada 10.augustā. Pārbedīts kopā ar dzīvesbiedri 1990.gadā Džūkstes vecajā kapsētā.

Ernesta Felsberga

(1866 – 1928) laiks

(19.12.1924. – 04.03.1925.)

No rektora

par ministru

Dzimis Nētķenes Pikāņu mežsarga mājās. Pabeidzis 1882.gadā Cēsu apriņķa skolas kursu, ilgāku laiku skolotājs. 1897.gadā nolicis pie Rīgas Aleksandra ģimnāzijas abitūrijas pārbaudījumus, iestājies Tērbatas universitātē (TU), kur studējis klasisko filoloģiju. Pabeidzis 1901.gada pavasarī universitāti ar kandidāta grādu, tālākām studijām piekomandēts uz diviem gadiem Pēterpils universitātei; tai pašā laikā bijis mājskolotājs un 1903.gadā vasarā ceļojis ar saviem audzēkņiem pa Zviedriju, Dāniju, Vāciju un Holandi. Ziemā 1903.–1904.g. studējis Berlīnē seno vēsturi un mākslu, 1904. gadā izturējis maģistra pārbaudījumus pie TU un, sākot ar 1906.gada rudens semestri, lasījis filoloģijas fakultātē grieķu un romiešu vēsturi un mākslas vēsturi. Sākot ar 1908.g. rudens semestri, lasījis tos pašus priekšmetus arī Tērbatas augstākos sieviešu kursos. 1920.g.aprīlī aizstāvējis disertāciju "Brāļi Grakhi", ieguvis maģistra gradu, un tā paša gada septembrī viņu TU padome ieceļ par filoloģijas un klasiskās arheoloģijas profesoru un mākslas muzeja direktoru. 1910.g. viņš studējis Berlīnes, Drēzdenes, Minhenes un Vīnes muzejos, 1911.g. ceļojis pa Grieķiju un Itāliju.

Kad 1918.gadā vācu okupācijas laikā TU slēdza, Felsbergs pārceļas uz Voroņežu, kur viņu ievēlē par mākslas vēstures un teorijas profesoru un bij. TU mākslas muzeja direktoru Voroņežā. Kādu laiku viņš lasījis lekcijas arī Voroņežas konservatorijā un skolotāju institūtā. 1920. gada augustā Felsbergs pēc triju mēnešu grūta ceļojuma atgriežas dzimtenē. Kā klasiskās filoloģijas un mākslas profesors organizē LU arī mākslas kabinetu. Viņš ir Universitātes pirmais rektors (1920–1923).

1922.gadā Felsbergu kā Demokrātiskā centra partijas pārstāvi ievēlēja 1.Saeimā, kur viņš vadīja izglītības komisiju, Augstā nama I sesijas 15.sēdē 1923.gada 23.februārī profesors referēja par LU Satversmi.

Vispirms viņš pakavējās pie šā dokumenta priekšvēstures. 1917.gada jūnijā Tērbatā notikušā latviešu skolotāju kongresa augstskolu sekcija triju dienu ilgās sēdēs pirmo reizi sistemātiski apsprieda jautājumu, uz kādiem pamatiem būtu jāveido augstākā izglītība Latvijā, un atrada par nepieciešamu dibināt Rīgā autonomu augstskolu, kura apmierinātu dažādas dzīves prasības, turklāt veicinātu arī zinātnes attīstību un kurā bez parastām universitātes fakultātēm ietilptu arī tehniskās, kā arī pedagoģijas, farmācijas un veterinārmedicīnas institūts. Manāmi plašāk šis darbs tika virzīts 1919.gada vasarā Rīgā, kad vispirms ar Pagaidu valdības 2.augusta rīkojumu bijušais Politehniskais institūts pārgāja Ministru kabineta rīcībā, un tā reorganizēšanai tika iecelta īpaša komisija, kuru pēc mēneša pārdēvēja par Latvijas augstskolas organizācijas komisiju, bet tā paša gada 28.novembrī — par Latvijas augstskolas organizācijas padomi. Komisija ievadīja augstskolas darbu 1919.gada 28.septembrī, bet padome to vadīja un veidoja tālāk. Padome savā darbībā balstījās uz šādiem principiem: LU jābūt nacionālai, apvienota tipa augstskolai ar cieši apvienotām universitātes un tehniskām fakultātēm. Tai jābūt autonomai savā pedagoģiskajā un zinātniskajā dzīvē, tai nevien jāsagatavo darbinieki dažādām valsts dzīves vajadzībām, bet jāveicina arī patstāvīga zinātniska pētniecība. Augstskolai, no vienas puses, jāuztur dzīvi sakari ar savu tautu, no otras puses, ar citām pasaules universitātēm.

Referents informēja deputātus, ka organizācijas padome vairāk nekā gadu strādājusi pie augstskolas satversmes projekta. Šajā darbā iepazīti un izmantoti RPI, Tērbatas, Krievijas universitātes, Parīzes un Helsinku universitātes analogi dokumenti. Ministru kabinets satversmi apstiprināja 1932.gada 23.augustā, pēc kam tā tika iesniegta Saeimai. Parlamenta izglītības komisija izskatīja šo dokumentu, izdarot tajā diezgan svarīgus pārgrozījumus, Felsbergs ziņoja parlamentāriešiem, ka atzīts par lietderīgu pievienot Universitātes pārvaldes orgāniem revīzijas komisiju, atļaut arī ārštata mācību spēkiem sūtīt savus pārstāvjus augstskolas un fakultāšu padomēs, precizēt zinātniskā grāda nosaukumu, profesoru ievēlēšanas kārtību utt. Komisija papildinājusi satversmi ar pantiem par studentu padomi, kurai ir juridiskas personas tiesības.

LU rektora saturīgais ziņojums izraisīja spraigas debates, kuras turpinājās vairākās sēdēs un kurās runāja ap 20 deputātu — P.Kalniņš, T.Grīnbergs, K.Dēķens, K.Pauļuks, J.Vesmanis, V.Bastjānis, A.Buševičs un citi, papildinot un kritizējot referenta teikto, kā arī izsakot savus priekšlikumus. Saeima 1923.gada 16.marta kopsēdē trešajā lasījumā vienbalsīgi apstiprināja LU satversmi. Felsbergam tas, protams, bija liels gandarījums.

1925.gada 15.janvārī viņš, kā arī Ministru prezidents H.Celmiņš un darba ministrs A.Krieviņš parakstīja Latvijas Republikas Satversmes 81.panta kārtībā izdotos noteikumus par papildu atalgojumu augstskolas mācību spēkiem par nokalpoto laiku. Tie paredzēja, ka universitātes, konservatorijas un mākslas akadēmijas profesori, kuri darbojušies kādā augstskolā Latvijā vai ārpus tās, skaitot no dienas, kad viņi ievēlēti par profesoriem, saņem papildu atalgojumu: pēc 5 gadiem — 15%, pēc 10 gadiem — 30% un pēc 15 gadiem — 50% no pamatalgas.

Universitātes un mākslas akadēmijas docenti, konservatorijas un mākslas akadēmijas vecākie klašu vadītāji par laiku, kad tie darbojušies kādā augstskolā Latvijā vai ārpus tās šajos amatos, saņem papildu atalgojumu: pēc 5 gadiem — 10%, pēc 10 gadiem — 20% un pēc 15 gadiem — 30% no pamatalgas.

Papildu algu var saņemt tikai štata mācību spēki un tikai vienā mācību iestādē. Aprēķinot atlīdzību par virstundām, papildu atlīdzību neierēķina.

Felsberga spalvai pieder vairāk nekā 20 zinātnisku publikāciju latviešu, angļu un krievu valodā. To vidū īpaši atzīmējamas grāmatas "Ievads grieķu mākslas vēsturē", "Akropole un Pantenons" (abas 1926) un "Grieķu vāzu gleznas" (1927).

1928.gada martā LU filoloģijas un filozofijas fakultāte ievēlēja Felsbergu par doktoru honoris causa klasiskā filoloģijā, bet jau tā paša gada 31.augustā profesors pēc grūtas slimības aizgāja viņsaulē.

Arvīda Kalniņa

(1894 – 1981) laiks

(05.03.1925. – 23.12.1925.)

No zemkopības ministra par izglītības ministru

Nostrādājis par zemkopības ministru (1922 – 1923), Kalniņš turpināja darbu LU docenta (vēlāk profesora) statusā. Viņš kļuva par izglītības ministru H.Celmiņa vadītajā valdībā, kad no šā posteņa aizgāja prof. E.Felsbergs.

Kalniņa ministrības laikā tika pieņemti trīs nozīmīgi normatīvi akti izglītības laukā.

Pirmais bija Saeimas apstiprinātais likums par skolotāju pensijām, kuru Valsts prezidents J.Čakste izsludināja 1925.gada 16.martā. Tas attiecās uz:

— atvaļinātiem valsts un pašvaldību mācību un audzināšanas iestāžu skolotājiem (ieskaitot arī augstskolu mācību spēkus) un viņu ģimenes locekļiem;

— atvaļinātiem privātskolu skolotājiem un viņu ģimenes locekļiem, ja šīs skolas tiesībās pielīdzinātas valsts skolām.

Minētajiem skolotājiem ir tiesības uz pensiju neatkarīgi no darba spēju zaudēšanas, ja viņi pilnīgi atvaļināti no dienesta, nostrādājuši ne mazāk kā 25 gadus un sasnieguši 55 gadu vecumu. Tiesība uz pensiju ir arī tiem skolotājiem Latvijas pilsoņiem, kuri atvaļināti pirms šī likuma spēkā stāšanās.

Likums noteica, ka pensiju aprēķina no augstākās skolotāja algas, kuru pensionējamā persona saņēmusi, pensiju izkalpojot Latvijas pastāvēšanas laikā ne mazāk kā trīs gadus no vietas, bet, ja pensionējamā persona nav saņēmusi no vietas vienu un to pašu algu, pensija aprēķināma pēc saņemtās augstākās algas caurmērā par trim gadiem: par nostrādātiem 10 gadiem 30%; par katru nākamo gadu pensijas norma pieaug par 22% gadā no attiecīgās algas līdz 80% no minētās algas.

Pēc pensionējamā skolotāja nāves, kā arī gadījumā, ja viņš uz tiesas sprieduma pamata zaudē pilsoņa tiesības, kas savienotas arī ar pensijas tiesību zaudēšanu, tad tiesība uz pensiju pāriet uz viņa ģimenes locekļiem — sievu un bērniem līdz pilniem 18 gadiem, turpretim pēc pensionējamās skolotājas nāves vai pensiju tiesību zaudēšanas šī tiesība pāriet tikai uz viņas bērniem.

Un beidzot par mūža algas izmaksas sistēmu. Likumā bija nosacīts, ka

— pensiju izmaksā pa gada ceturkšņiem ar tādu aprēķinu, lai pensionārs saņemtu ceturkšņa vidū;

— pensionāram pienākošo summu izmaksā Latvijas Banka vai tās nodaļa pēc saņēmēja norādījuma;

— uz pensionāra lūguma Darba ministrija pensiju uz viņa rēķina izsūta pa pastu.

Ministru kabinets Latvijas Republikas Satversmes 81.panta kārtībā izdeva noteikumus par privātām mācību iestādēm, kurus 1925.gada 6.augustā parakstīja Ministru prezidents Celmiņš un izglītības ministrs. Tajos bija nosacīts, ka šādas mācību iestādes ar izglītības ministra atļauju ir tiesības atvērt fiziskām un juridiskām personām. Šo iestāžu absolventiem izglītības un attīstības līmenis nedrīkst būt zemāks par to, kāds ir attiecīgās obligātās skolas absolventiem. Privātām mācību iestādēm var izsniegt pabalstus no valsts un pašvaldības līdzekļiem atļauto kredītu robežās. Privātskolu programma nerīkst būt šaurāka par attiecīgo valsts skolu programmu, bet gan ir pieļaujama tās modifikācija. Šo skolu direktora un mācību spēka cenzs nedrīkst būt zemāks par attiecīgu valsts skolu direktora un mācību spēka izglītības cenzu.

Ministru prezidents, izglītības ministrs un tautas labklājības ministrs V.Salnais 1925.gada 15.oktobrī parakstīja 81.panta kārtībā izdotos noteikumus par atlīdzību augstskolu mācību spēkiem par papildu pienākumiem un par ārpusštata mācību spēka atalgojumu. Šajā aktā bija paredzēts, ka augstskolu mācību spēki par administratīvu pienākumu izpildīšanu saņem šādas piemaksas procentos no profesora algas: universitātē — rektors 125%, prorektors saimnieciskās lietās — 75%, prorektors studentu lietās — 50%, dekāni — 30%, centrālās bibliotēkas pārzinis — 30% utt.; konservatorijā un mākslas akadēmijā: rektors — 100%, prorektors — 60%.

Ārpusštata mācību spēki, kas neieņem otru štata vietu valsts dienestā, saņem atlīdzību proporcionāli pasniedzamo stundu skaitam no attiecīgās pakāpes atalgojuma.

Beidzis darbu Izglītības ministrijā, Kalniņš turpināja strādāt LU, pēc Otrā pasaules kara kļūstot par akadēmiķi un 30 gadus vadot zinātnisku institūtu.

Edmunda Ziemeļa

(1880 – ?) laiks

(24.12.1925. – 17.12.1926.;

02.12.1928. – 07.12.1931.)

Izglītības ministrs

četrās valdībās

Edmunds Ziemelis 23.12.1930. – 25.03.1931. ir arī satiksmes ministrs; papildu biogrāfiskie dati par viņu — nodaļā par Satiksmes ministriem.

LU docents (vēlāk profesors) kļuva par izglītības ministru Latvijas desmitajā valdībā, kuru vadīja Kārlis Ulmanis. Tā gan noturējās tikai 4 mēnešus un 19 dienas, bet Ziemelis turpināja savu darbu Artura Alberinga kabinetā. Pēc tam Hugo Celmiņa sastādītajā valdībā. Izglītības resora vadītāja karjeru Ziemelis beidza kabinetā, kuru atkal bija izveidojis Ulmanis. Ministra krēslā bija aizvadīti četri gadi. Šis savdabīgais rekords netika pārspēts līdz pat 1940. gadam.

Pirmais nozīmīgākais normatīvais akts, kas tika pieņemts Ziemeļa sākumministrības laikā, bija uz 1924. gada likuma par Krišjāņa Barona prēmijām pamata valdības izdotie noteikumi par šīs prēmijas piešķiršanu, kurus 1926. gada 2. novembrī parakstīja Alberings un Ziemelis. Tajos bija nosacīts, ka 5 tūkstoši latu lielo prēmiju sevišķa komisija piešķir par latviešu valodā uzrakstītiem patstāvīgiem darbiem Latvijas dabas un kultūras pētīšanas laukā, kā arī zinātniska rakstura mācību grāmatām vai rokasgrāmatām. Darbiem jābūt ne mazākiem par vienu drukas loksni, un tie var būt arī iespiesti, ja ir iznākuši iepriekšējā kalendāra gadā. Ar komisijas vienbalsīgu lēmumu sacensībai var pieņemt un godalgot arī darbus, mazākus par vienu drukas loksni. Komisijai ir tiesības ievērot arī citus publicētus darbus, kurus autori paši nav iesūtījuši godalgošanai.

Tomēr vissvarīgākais Ziemeļa četrgadē Saeimā apstiprinātais dokuments, kas aptvēra visas viņa vadītā resora darbības puses, bija 1929. gada 17. decembra likums "Izglītības ministrijas iekārta", kuru Valsts prezidents G.Zemgals izsludināja 30. decembrī. Lūk, tā pirmie pieci panti.

"1. Izglītības ministrija pārzina visas izglītības — mācīšanas, audzināšanas, zinātnes un mākslas iestādes un lietas.

Piezīme. No Izglītības ministrijas pārzināšanas izņemtas iestādes un lietas, kas uz atsevišķu likumu pamata atrodas citu resoru pārziņā.

2. Izglītības lietās izglītības ministram ir tiesība izdot saistošus noteikumus likumu robežās, izsludinot tos vispārīgai zināšanai.

3. Izglītības ministrijā pastāv ministra biedra amats.

4. Izglītības ministrija veic viņai uzliktos pienākumus ar savām centrālām un vietējām iestādēm un amatpersonām, kā arī ar vietējo pašvaldību palīdzību.

5. Izglītības ministrijas galvenās sastāvdaļas ar attiecīgām vietējām iestādēm ir: 1) ministra sekretariāts, 2) skolu departaments un 3) mazākuma tautību izglītības pārvaldes."

Sekretariāts pārzināja ministra darbvedību, saraksti, kultūras, mākslas un vispārīgās lietas, ministrijas arhīvu, ekspedīciju un saimniecības lietas, kā arī izpildīja sevišķus ministra uzdevumus. Pie sekretariāta pastāvēja un darbojās konsultants mākslas un kultūras lietās, juriskonsults un "Izglītības Ministrijas Mēnešraksta" redakcija.

Skolu departaments pārzināja skolu lietas un gādāja par skolas un ārpusskolas izglītības izplatīšanu tautā, vadīja skolu tīkla organizēšanu, pārzināja mācību laika noteikšanu, programmu izstrādāšanu, mācību iestāžu darbību un departamentam padoto iestāžu īpašumus un budžetu.

Departamentā, kuru vada direktors un vicedirektors, ietilpst tautskolu direkcija, vidusskolu direkcija, ministrijas grāmatvedības nodaļa, izglītības statistikas birojs un izglītības iestāžu būvniecības birojs. Departamenta vietējā iestāde ir tautskolu inspekcija. Bez tam pedagoģiskos jautājumos Izglītības ministrijai (IM) padotas skolu valdes. Šā departamenta tiešā pārziņā atrodas arī kinocenzūra, skolu muzejs, mācību līdzekļu nodaļa, rokdarbu darbnīcas, ekskursiju birojs, ārsts konsultants un atsevišķu priekšmetu inspektori.

IM krievu, žīdu, vācu, poļu un baltkrievu mazākuma tautību izglītības pārvaldes pārzina visus savas tautības kultūras un izglītības jautājumus. Katru pārvaldi vada tās priekšnieks, kas padots tieši izglītības ministram.

Izglītības ministra pārziņā atrodas arī vairākas patstāvīgas iestādes: Pieminekļu valde ar Folkloras krātuvi, Valsts arhīvs, Valsts mākslas muzejs, Valsts bibliotēka, Valsts vēsturiskais muzejs, Nacionālā opera, Nacionālais teātris un atsevišķu stipendiju un prēmiju fondi.

Ministru kabinets 1923. gada noteikumu vietā par skolotāju institūtiem Latvijas Republikas Satversmes 81. panta kārtībā 1929. gadā izdeva jaunus noteikumus, kurus 10. janvārī ar saviem parakstiem apliecināja Alberings un Ziemelis. Taču jaunais dokuments bija gandrīz pilnīgi identisks vecajam, tāpēc to sīkāk neiztirzāsim.

1929. gada 4. jūlijā ministru prezidents H.Celmiņš un izglītības ministrs parakstīja noteikumus par darba normām un atlīdzību obligatoriskās skolās un citās zemākās mācību iestādēs. Šajā dokumentā bija nosacīts, ka pilns darba komplekts skolotājiem un audzinātājiem ir:

— pamatskolās un papildu skolās — 30 stundas nedēļā,

— valsts paraugskolā un skolotāju institūtu mēģinājuma skolās — 24 stundas nedēļā,

— defektīvo bērnu skolās — 28 stundas nedēļā,

— pirmskolās un bērnu dārzos skolotājiem–audzinātājiem ar 14. un augstākas kategorijas algu — 30 stundas, bet skolotājiem– audzinātājiem ar 15. kategorijas algu — 26 stundas nedēļā,

— bērnu patversmes audzinātājiem — 36 stundas nedēļā.

Klases darbā stundas ilgums skolās un bērnu dārzos ir 45 minūtes, audzināšanas darbā — 60 minūtes.

Nokalpoto gadu izdienā ieskaita to darba laiku, kad darbinieks izpilda vismaz pusi no darba komplekta vienā vai vairākās mācību iestādēs kopā.

Darba komplektā skolotājiem ieskaita par klases pārzināšanu, audzināšanu, skolēnu kopgalda pārzināšanu un uzraudzību internātos; valsts paraugskolā, skolotāju institūtu mēģinājumu skolās un pamatskolās kopā 4 stundas, bet bērnu dārzos un pirmskolās — 6 stundas nedēļā. Tāpat arī defektīvo bērnu skolās skolotājiem par klases audzinātāja pienākumu izpildīšanu un par uzraudzību internātos darba komplektā ieskaita kopā 6 stundas nedēļā.

Ministru kabinets Latvijas Republikas Satversmes 81. panta kārtībā 1931. gada 6. augustā izdeva jaunus noteikumus par privātām mācību iestādēm. Tajos atšķirībā no 1925. gada noteikumiem bija definēts jēdziens "privātas mācību iestādes":

"Par privātu mācības iestādi uzskatāms ikkatrs iekārtojums, kur kopā audzina un māca dažādu ģimeņu skolas vecuma bērnus, kā arī izglīto pieaugušas personas, ja tādu kopaudzināšanu un kopmācīšanu, kā arī izglītošanu noorganizē un uztur biedrības, savienības un citas juridiskas vai fiziskas personas un ja mācāmo skaits, mācības iestādi atverot, pārsniedz 10."

Pārējās pozīcijās abi normatīvie akti būtiski neatšķīrās viens no otra.

Vēl jāatzīmē, ka 1931. gada 29. septembrī valdība 81. panta kārtībā akceptēja noteikumus par Romas katoļu teoloģijas fakultāti, kurus parakstīja Ulmanis un Ziemelis 1931. gada 29. septembrī. Šajā dokumentā bija nosacīts, ka ar 1931./32. mācību gadu Latvijas Universitātē nodibināma Romas katoļu teoloģijas fakultāte, kuras darbību noteic LU satversme un atsevišķi statūti, kurus apstiprina augstskolas padome. Statūti nosaka arī fakultātes mācību personāla pieņemšanu un atlaišanu, zinātnisko grādu piešķiršanu, studentu uzņemšanu un izslēgšanu, kā arī viņu studiju gaitu. LU satversmes vai statūtu neievērošanas gadījumā fakultāti var slēgt kā Latvijas valsts, tā saziņā ar tās valdību Svētais Krēsls.

Fakultāti neslēdza ne demokrātiskajā, ne autoritārajā Latvijā. To slēdza okupētajā Latvijā 1940. gadā, kad tās dibinātājam prof. Edmundam Ziemelim pēc gada bija jāmēro sāpju ceļš uz gulagu.

Turpmāk — vēl

Universitātes koris 1929.gadā