"...tad mūsu dzīve nerit veltīgi"

Atvadoties

no Eleonoras

un Pētera Pētersoniem

— ar šādu cerīgu atziņu Pēteris Pētersons nobeidzis autobiogrāfisko stāstījumu, ko "Latvijas Vēstnesis" šajās dienās gatavoja publicēšanai. Varbūt šis ir arī viņa pēdējais rakstu darbs. Katrā ziņā zīmīgs. Ar tādu cieņu un mīļumu pret savu dzimtu, savu darbu un tēvzemi. "LV"

Par sevi, par dzīvi

Esmu dzimis Jūrmalā, Bulduros, vasarnīcā, kura piederēja Jirgensones kundzei, pazīstamās firmas "Otto Švarc" īpašniecei, jo blakus atradās zemes gabals, ko tēvs bija iegādājies, lai tur projektētu māju. To arī uzcēla — dižu, pat pārāk, un tajā ritēja mana agrīnā bērnība, bezrūpīga, Jūrmalas vēju un saules, mūsu mājas nekad neiztrūkstošo viesu, mākslas un politikas spilgto, pat dīvaino cilvēku apdvesta. Tēvs, rakstnieks Jūlijs Pētersons, tolaik bija ienesīgas spiestuves īpašnieks un visu to varēja atļauties. Bet viņam nepiemita apsviedīga un modra darījumu cilvēka īpašības, viņš bija artistiskas iedabas džentlmenis, kurš cilvēkos noraugās bez aizdomām, ļaunākā gadījumā ar smaidu, un nenovēršami atradās tie, kas to prata izmantot. Gan spiestuves līdzatbildīgo darbinieku, gan ar būvmateriālu kravām manipulējošo celtnieku vidū, gan arī starp finansu grūtībās nonākušiem pusdraugiem, kuriem tēvs neatteica galvojumus ar savu parakstu.

Ap 1928.–1929. gadu Latvijas kaut cik saplaukušo saimniecību skāra no Eiropas atklīdušais krīzes vīruss. Līdzsvaru grāva arī tie paši mūžam manīgie latviešu "rausēji", kurus jo spilgtāk atpazīstam mūsdienās. Tēvs neprata šo mākslu, viss nāca zem āmura — spiestuve, māja, iedzīve, viss. Kādu pusgadu mitinājāmies manas krustmātes pašaurajā dzīvoklī Rīgā. Pamazām atspirgām, bet ar ienākumiem tikai no tēva lugu izrādēm Nacionālajā teātrī. Līdzi zagās trūcības ēna, līdz 1932. gadā tēva jaunības draugs, Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs profesors Aleksandrs Būmanis, kuru šodien pazīstam vairāk kā "Skroderdienu" nemirstīgās mūzikas komponistu, tēvam piedāvāja tiesu izpildītāja vietu vienā no Rīgas iecirkņiem. Tēvs, kaut būdams bez juridiskās izglītības, to pieņēma un drīz vien šo amatu pildīja precīzi un godprātīgi, spēja to vienkārši tāpēc, ka bija, kā mēs to mēdzam apzīmēt, inteliģents cilvēks. Es apbrīnoju viņa izturību šai postenī, kas, kaut arī nodarbinot piecus kancelejas darbiniekus, no viņa paša prasīja neatslābstošu piepūli. No apgaitām viņš bieži atgriezās vēlu vakarā. Un tomēr nakts stundās vēl arī rakstīja lugas. Un trūkuma gados un arī kā ierēdnis palika tas pats, kas viņš bija arvien, — džentlmenis.

Es te mēģinu ieskicēt tēva portreta kontūras, jo viņa dvēseles tēlu esmu savā dzīvē arvien turējis kā paraugu savu gara acu priekšā. Esmu centies līdzināties pēc viņa kritērijiem. Centies, kaut arī man tas nav izdevies. Nebrīves gados esmu pieļāvis kompromisus, tāpat kā mēs visi to pieļāvām, uz kuriem mans tēvs nekad nebūtu gājis. Kad mūslaikos manās rokās nonāca čekas protokoli, kas fiksēti, tēvu pratinot 1944./45. gadā, kad viņš bija apcietināts par parakstu zem inteliģences sagatavotā Latvijas neatkarības memoranda, es tur atradu nelokāmu konsekvenci līdz pēdējai lappusei, gan neatzīstot šo parakstu par kļūdu, gan nepieņemot laipojošus priekšlikumus un nesatricināmi paliekot pie saviem uzskatiem. Tāds, garā nesalauzts, bet fiziski zaudējis pēdējos spēkus, viņš tai pašā 1945. gadā gāja bojā kādā Krasnojarskas apgabala spaidu nometnē.

Toreiz, kad 1932. gadā tēvam piešķīra Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru, tāpat kā man tagad, Kārlis Ulmanis neesot ar īpašu vēlību atbalstījis viņa kandidatūru. Vēlāk kādā citā sakarā esot jautājis: "Bet vai viņš par mani kaut ko ir rakstījis?" Tēvs nebija ulmanisma apjūsmotājs, nepiederēja pie viņa galma skaļajiem un glaimīgajiem patriotiem. Viņš bija kluss, politiski sevī noslēdzies demokrāts, par apkārtējo rakstīja bieži vien ar ironisku smīnu. Taču savu patriotismu viņš bez ārišķīgas apjūsmas apliecināja ar savu dzīvību.

Mana māte — nekas vairāk kā mājsaimniece, bet sirdī gudri iejūtīga literatūras un mākslas izpratēja, neatturama lasītāja, apveltīta ar reti sastopamu spēju pieņemt katru cilvēku tādu, kāds tas ir. Tieši šī viņas pretimnākošā un smalkjūtīgā viesmīlība pulcēja ap mūsu māju ļoti plaša diapazona draugu pulku.

Mēs abi ar māsu, kas kopš kara beigām vēl arvien dzīvo Savienotajās Valstīs, esam pateicīgi mūsu vecākiem, ka viņi, neraugoties uz grūtībām, mūs sūtīja Rīgas dārgākajā un tomēr vislabākajā skolā — Franču licejā. Ar ko šī skola atšķirās no citām? Ar ļoti augstām, bieži pat neveicamām prasībām un ar pedagogiem, kuru vidū bija izcilas personības. Tieši šīs skolas intelektuāli piesātinātajā vidē tad arī sāka izpausties mana no tēva mantotā sliecība uz teātri. Mums licejā veidojās īsts, pamatīgi bāzēts skolas teātris ar profesionāliem režisoriem. Pēdējās klasēs es, būdams skolas mazpulku priekšnieks, biju arī šī teātra organizētājs un vadītājs. Mūsu visai pārdrošajiem pasākumiem daudz palīdzēja Eduards Smiļģis, arī mana tēva tuvs draugs, kurš no pirmajiem gadiem, kopš apzinos pasauli, bija kļuvis manā iztēlē par kaut ko teiksmainu, mistisku, elkam līdzīgu, gan kā suģestējoša personība, gan vēlāk ar savām fascinējošām izrādēm, kas mani turēja savā varā. Tāpēc arī pēc kara, kad es, pusgadu izstaigājis Kurzemes bēgļu takas un trīs mēnešus pavadījis nacistiskajā koncentrācijas nometnē, atgriezos Rīgā, Smiļģis mani vēlīgi pieņēma par aktieri — volontieri (iesācēju pēc paša vēlēšanās) savā teātrī. Taču, kad 1948. gadā Rīgā nodibināja teātra institūtu, kur bija arī režijas nodaļa, es iestājos tajā un to beidzu ar izcilību 1953. gadā.

Tas ir laiks, kad manā dzīvē ienāca Eleonora Zilace (vēlāk Pētersone), ar kuru, līdzīgās daļās dalot gan dienu prieku, gan nedienu izmisumu, esmu kopā nodzīvojis līdz šodienai. Viņai brīnumainā kārtā piemīt vairākas manai mātei radnieciskas īpašības, un viņas tuvumam ir bijusi izšķiroša loma visā, ko vien esmu spējis, izturējis vai paveicis.

Toreiz, kad sastapāmies, drīz vien sākās režijas darbs Dailes teātrī, tad pievērsos arī dramaturģijai. Kopš 1947. gada sistemātiski un ļoti blīvi publicējos presē galvenokārt kā teātra kritiķis, bet arī kā aprakstnieks un drāmas teorētisko problēmu risinātājs. Sakausējot teorētiskās atziņas ar praksi, tapa mans tā dēvētais poētiskais teātris — lielu dzejas darbu dramatizējumi, kas turpinājās arī pēc tam, kad biju spiests atstāt Dailes teātri 1970. gadā. Tas notika, man kā galvenajam režisoram inkriminējot arī administratīva rakstura kļūdas, taču patiesais iemesls bija politiskas dabas — mana repertuāra izvēle un nepakļaušanās tā laika teātra dzīves noteicēju ideoloģiskajām norādēm. Es zaudēju viņu uzticību, un man tika atņemts teātris. Es nebiju vienīgais, kam tais gados kaut kas tika atņemts. Bet ļoti daudziem atdzimušajā Latvijā, ja tas vēl bija iespējams, atņemtais tika atdots. Esmu viens no tiem, kam nekas nav ticis atdots. Varbūt tāpēc, ka manī mīt vēl viena no tēva mantota īpašība — šī iespītīgā neatkarība, šī neprasme sadzīvot ar tiem, kuru rokās ir ietekme un vara, šī sarkastiskā ironija, kas bieži vien, neapdomīgi izpausta, rada sabiedrībā neizpratni, piesardzību, pat durvju aizvēršanos. Varbūt tāpēc. Varbūt.

Taču es nesūdzos. Jau vairāk nekā piecus gadus esmu atradis savas otrās mājas Rīgas Latviešu biedrībā, un pagaidām mani tur piecieš. Šo specialitāti — vadīt biedrības — es nekad netiku mācījies, tāpat kā mans tēvs nebija skolots amatā, kuru viņš uzņēmās. Bet to veica. Varbūt arī šo spēju esmu mantojis no viņa. Manas lugas neatsaka teātri. Pēdējā laikā tas ir Nacionālais teātris. Arī atgriešanās tēva garīgajā mājoklī. Daudz interesanta gūstu Latvijas Zinātņu akadēmijā, kuras darbā daļēji piedalos kā tās goda loceklis.

Rīgas Domē sēžu manas meitas Karinas vadītajā Kultūras, mākslas un reliģisko jautājumu komitejā, kur pacietīgi uzklausu viņas piezīmes par sēdes reglamentam neatbilstošu daudzrunāšanu, bet sevī klusībā priecājos par to, kā viņa vada šo sēdi, kā veic šo darbu. Kur viņa to ir mācījusies? Bet varbūt arī te var runāt par mantojumu vēl vienā paaudzē? Un ja tā, tad mūsu dzīve nerit veltīgi.

Kopā ar Eleonoru — Noru, Noriņu, dalot gan dienu prieku, gan nedienu izmisumu

Ar māmuļu un tēti Bulduros 1923. gada vasarā

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku sveic Aina Ulmanes kundze

Savā bibliotēkā starp septiņiem tūkstošiem grāmatu septiņās valodās

Dailes teātrī top Rasina "Andromahas" iestudējums. 1988. gads

Kopā ar Ēvaldu Valteru; "Galvenais šajā dzīvē ir ticība, cerība un mīlestība, un lugā tā arī skan," — tā par savu 75 gadu jubilejas izrādi "Fēlikss un Felicita" sacīja Pēteris Pētersons — tās autors un režisors. Galvenās lomas tajā atveido Daiga Gaismiņa un Guntis Skrastiņš

Foto no Pētersonu ģimenes albumaa