Par Baznīcas un pašvaldību attiecībām

Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Personai(ām) jābūt 18 gadus vecai, kurai ir LR pilsonība vai pastāvīgā uzturēšanās atļauja Latvijas Republikā.

Jelgavas rajona Valgundes pagasts TM informēja, ka nereģistrētā reliģiskā kustība "Jehovas liecinieki" divas reizes gadā veic rituālas darbības Jelgavas rajona Valgundes pagasta Klīves mežniecības pļavās. Ar Valgundes pagasta padomi šie pasākumi nebija saskaņoti. Klīves mežniecība atrodas Valgundes pagasta teritorijā, tas nozīmē, ka ‘’Jehovas lieciniekiem’’ par savu sapulcēšanos bija jāinformē pagasta padome. Tas netika izdarīts, tādējādi pārkāpjot likumu "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem". Ja mežs būtu privāts, tad pasākumu vajadzētu saskaņot ar meža īpašnieku. Rīkojot sapulces, tās jāsaskaņo ar attiecīgo pašvaldību, ja pasākumu norises vieta ir pašvaldības administratīvajā teritorijā neatkarīgi no tā, vai vietu varētu uzskatīt par publisku vai ne. Jehoviešu pasākumi Klīves mežniecībā bija jāsaskaņo ar Klīves mežniecības vadību, un, ja veiktās darbības nepārkāpj likumā noteikto, iebildumu pret šādu pulcēšanos nevarētu būt.

Kas notiek, ja reliģiska organizācija, neprasot no pašvaldības atļauju, sarīko publisku pasākumu? Ja reģistrēta reliģiska organizācija publisko darbību veic, nesaskaņojot to ar vietējo pašvaldību, tad TM var izteikt brīdinājumu reliģiskās organizācijas vadītājam un pieprasīt turpmāk ievērot likumos noteikto kārtību. Ja šādas darbības notiek atkārtoti, tad tieslietu ministrs, pamatojoties uz Reliģisko organizāciju likumu (18.p.3.d.), ir tiesīgs ierosināt tiesā organizācijas darbības izbeigšanu, jo tā nedarbojas saskaņā ar normatīvajiem aktiem. Par reliģiskās organizācijas darbības izbeigšanu lēmumu pieņem tiesa, un organizācija to var pārsūdzēt Latvijas Civilprocesa kodeksa 24.a nodaļā noteiktajā kārtībā.

Par rīcību nereliģiskas, bet politiskas runas laikā

Pagājušajā gada pavasarī Siguldas pilsētas centrā jaunā reliģiskā organizācija ‘’Jaunā paaudze’’ sarīkoja reliģiska rakstura pasākumu ‘’Jēzus maršs’’. Tas notika ar pilsētas domes ziņu, sabiedriskā kārtība netika pārkāpta, taču pasākuma laikā krieviski tika sludināts, ka Saeimā un MK ir vieni vienīgi sātanisti un valsts vara jāmaina. Kā praktiski pašvaldībai rīkoties šādos gadījumos? Pirmkārt, jāatceras, ka pašvaldība var nepiekrist reliģiskās organizācijas publiskajai darbībai, ja tā traucē sabiedrisko kārtību vai pašvaldībai ir zināms, ka organizācijas darbība ir pretrunā ar Latvijas likumiem. Ja par šādiem pārkāpumiem nav zināms ne valsts drošības iestādēm, ne Tieslietu ministrijai (kas ar likumu noteikta par valsts un baznīcas attiecību kārtotāju), pašvaldībai, protams, pasākums ir jāatļauj. Tā arī rīkojās Siguldas dome. Taču, ja tiek konstatēts un attiecīgi fiksēts (aktā vai protokolā) iepriekšminētais, maigi sakot, ‘’izlēciens’’ pret valsts varu, tad pašvaldībai ir tiesības nepiekrist šīs reliģiskās organizācijas publiskai darbībai nākotnē — turpmāk neizsniedzot šās organizācijas rīkotajiem pasākumiem atļauju. Tā Valkas rajona Smiltenes pilsētas dome 1997. gadā atteica kustībai "Jaunā paaudze" savā teritorijā rīkot publiskus koncertus. Pamats — rakstiskas iedzīvotāju sūdzības par "Jauno paaudzi". Pašvaldībai ir tiesības arī ieteikt citu vietu un laiku pasākuma rīkošanai. Organizatoram piekrītot šim piedāvājumam, pasākums ir uzskatāms par saskaņotu ar vietējo pašvaldību. Teorētiski tas var notikt, ja viens pasākums ‘’pārklājas’’ ar citu. Likuma ‘’Par cilvēka un pilsoņa tiesībām un pienākumiem’’ 32.p. garantē Latvijas valsts iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču, mītiņu, ielu gājienu un demonstrāciju brīvību un vienlaikus nosaka, ka pašvaldība var mainīt šo pasākumu vietu vai laiku, ja to prasa sabiedrības drošības un kārtības intereses. Iepriekšminētā likuma pants (41.p.) nosaka, ka ‘’katra pienākums ir ievērot Latvijas Republikas likumus, cienīt latviešu tautas un Latvijā dzīvojošo nacionālo un etnisko grupu tradīcijas un paražas, kā arī respektēt citu personu nacionālo pašcieņu’’. Un ja pašvaldību vadītājam ir ziņas, ka tiks aizskarts šis pants, pasākums, protams, ir jāatsaka, pamatojoties uz šo 41.p.

Izskatot šo aspektu, ir jāmin, ka valoda, kādā ‘’Jaunās paaudzes’’ vadītājs A.Ļedjajevs izteica savus tendenciozi populistiskos apgalvojumus, nebija latviešu, bet gan krievu. Bet reliģiskajām organizācijām savos pasākumos ir tiesības runāt, kādā valodā tās grib. Ja tās nevēlas, saturu var pat netulkot. Reliģiskajām organizācijām ir liela priekšrocība — savos publiskajos pasākumos tās var runāt, kādā valodā vēlas un pat bez tulka. Tas ir noteikts pašlaik spēkā esošajā 1989.gada 5. maija "Valodu likumā" (5.p.)

Atteikums reliģiskām organizācijām rīkot publiskus pasākumus — organizāciju tiesības un pašvaldību darbinieku atbildība

Dzīvē ir sastopami gadījumi, kad arī pašvaldība nerīkojas saskaņā ar normatīvajiem aktiem un tai piešķirtajām pilnvarām. Pašvaldībai jāzina, ka tā var nedot savu piekrišanu reliģiskai organizācijai publisko pasākumu veikšanai arī tad, ja pieteiktā pasākuma saturs neatbilst likumā "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" noteiktajām prasībām un vadoties no sabiedriskās un pilsoņu drošības, tiesiskās likumības nodrošināšanas, veselības un kārtības uzturēšanas apsvērumiem. Lēmumam par atteikšanu jābūt motivētam. Ja pašvaldības amatpersona, neievērojot savas kompetences robežas, ir pieņēmusi nepamatotu vai nemotivētu lēmumu, tās rīcība nav likumīga. Par to draud atbildība, kas noteikta Kriminālkodeksā. Latvijas Kriminālkodeksa 137.p. un 138.p. ir paredzēta atbildība par personu diskrimināciju sakarā ar viņu reliģiskajiem uzskatiem un nelikumīgu reliģisko rituālu aizkavēšanu.

Piemēram, 1997.gada 8. jūlijā Augsburgas ticības apliecības (ATA) Limbažu luterāņu draudzei, kas reģistrēta Tieslietu ministrijā, tika atteikts rīkot kapusvētkus. Augsburgas ticības apliecības Limbažu luterāņu draudze iesniedza valsts Cilvēktiesību birojā un prokuratūrā iesniegumu — sūdzību par Limbažu pilsētas domes aizliegumu noturēt Limbažu pilsētas Jūras ielas kapos svētku dievkalpojumu. LR Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamentam tika nosūtīta šī iesnieguma kopija. Pašvaldības vadītājs A.Orinskis arī minēja, ka Limbažu evaņģēliski luteriskā draudze domei pieprasa, lai pasākumi kapos tiktu saskaņoti ar to. Draudze uzskata, ka ATA nepieder pie luteriskās ticības. Saņemta esot arī evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa J.Vanaga vēstule, ko gatavojis mācītājs A. Kavacis ar informāciju, ka ATA ir atšķēlusies no Limbažu evaņģēliski luteriskās draudzes. No šīs vēstules izriet, ka K.Bušam nav tiesību noturēt dievkalpojumus un valkāt luterāņu amata tērpu. Protams, pašvaldības vadītājs atradās neapskaužamā situācijā, jo lielākā daļa pašvaldības iedzīvotāju ir luterāņu konfesijas piederīgo un nostāties mazās šķeltnieku draudzes pusē nozīmētu zaudēt elektorātu. Taču pašvaldības vadītājs neņēma vērā būtisku lietu — evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa vēstule tapa 1995.gadā, bet ATA tika reģistrēta 1997.gada pirmajos mēnešos. Mainījās situācija, un nostāšanās kādas (lai arī vairākuma atbalstītās) reliģiskās organizācijas pusē nozīmē otras reliģiskas organizācijas tiesības bez pamata ierobežot. Tātad draudze (reliģiska organizācija) vēlējās sarīkot publisku pasākumu, bet Limbažu pilsētas pašvaldība atteica. Pašvaldība savu atteikumu motivēja ar Limbažu pilsētas kapsētu uzturēšanas noteikumu 30.p. Draudze griezās ar sūdzību Departamentā, Prokuratūrā, kā arī Cilvēktiesību birojā. Departaments uzaicināja draudzes pārstāvjus, pašvaldības vadītāju, kā arī Cilvēktiesību biroja vadītāju Olafu Brūveru. Iepazinušies ar Limbažu pilsētas domes lēmuma motivācijas pamatotību, tika secināts, ka minētā gadījumā pašvaldība draudzei atteica nepamatoti un ir aizskartas ne tikai reliģiskas organizācijas reliģijas brīvība, bet arī atsevišķo indivīdu draudzes locekļu tiesības rīkot reliģiskas ceremonijas. Pašvaldība nevarēja minēt nevienu būtisku argumentu, kas kalpotu par iemeslu atteikumam. Minētais gadījums ir Latvijā pirmais oficiāli reģistrētais šāda veida atteikums un tika atrisināts dialoga ceļā.

Līdz 1997.gadam Latvijas Kriminālkodeksa 138.p., kas varēja tikt attiecināts uz Limbažu pašvaldību vadītāju, noteica, ka par reliģisku rituālu aizkavēšanu, ja tie nepārkāpj sabiedrisko kārtību un nav saistīti ar pilsoņu tiesību aizskaršanu, ir paredzēts naudas sods desmit minimālo mēnešalgu apjomā vai sabiedriskais nopēlums. Pašreizējais Krimināllikuma 151.p., kas saucas ‘’Reliģisku rituālu traucēšana’’, nosaka, ka par reliģisku rituālu tīšu traucēšanu, ja tie nepārkāpj likumu un nav saistīti ar personas tiesību aizskaršanu, soda ar piespiedu darbu vai ar naudas sodu līdz četrdesmit minimālajām mēnešalgām. Ir mainījusies normas būtība, bet ne jēga, jo uz Limbažu gadījumu attiecas arī jaunā Krimināllikuma norma ar vēl stingrāku sankciju. Tātad, ja kāda reģistrēta reliģiska organizācija lūdz pašvaldību rīkot publisku pasākumu, kuru var uzskatīt par reliģisku rituālu (piemēram, krusta gājienu vai kapusvētkus), un pašvaldība bez motivācijas to atsaka, tad attiecīgās pašvaldības amatpersonas ir pārkāpušas Krimināllikuma 151.p. Aizkavēt reliģiskos pasākumus (tai skaitā nedot atļaujas uz šāda sarīkojuma noturēšanu) drīkst vienīgi, ja tie pārkāpj sabiedrisko kārtību un ir saistīti ar pilsoņu tiesību aizskaršanu. Nav šaubu, ka sabiedriskās drošības interesēs (piemēram, ir pamatotas aizdomas, ka var notikt tiesībpārkāpums) pašvaldība var nepiekrist reliģiskās organizācijas publiskai darbībai ar motivētu atteikumu. Ja pašvaldība, atsakot kādai reliģiskai organizācijai rīkot tās teritorijā pasākumu, domās par iespējamo tieslietu, ko ierosinās šī organizācija, tad, protams, diez vai būs iespējams nemotivēts atteikums jeb patvaļa. Kriminālkodeksa 137.p. noteica, ka par iedzīvotāju tiesību tiešu vai netiešu ierobežošanu, jebkuru priekšrocību radīšanu iedzīvotājiem atkarībā no viņu attieksmes pret reliģiju, kā arī par iedzīvotāju jūtu aizskaršanu vai naida celšanu sakarā ar viņu attieksmi pret reliģiju vai ateismu soda ar naudas sodu. Latvijas jaunā Krimināllikuma 150.pants ‘’Personu līdztiesības pārkāpšana atkarībā no šo personu attieksmes pret reliģiju’’ nosaka, ka par personu tiesību tiešu vai netiešu ierobežošanu, jebkuru priekšrocību radīšanu personām atkarībā no šo personu attieksmes pret reliģiju, izņemot darbību reliģisko konfesiju institūcijās, kā arī par personu reliģisko jūtu aizskaršanu vai naida celšanu sakarā ar šo personu attieksmi pret reliģiju vai ateismu — soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz četrdesmit minimālajām mēnešalgām. Jaunā norma, kas gan ir līdzīga iepriekšējai, būtiski atšķiras, jo, reģistrēto reliģisko organizāciju darbībai pieaugot, palielinās arī tiesiskie strīdi pašās reliģiskajās organizācijās. Zināmā mērā šī norma ir reveranss pret baznīcu kanoniskajām tiesībām, jo to lēmumi visumā ir ierobežojoši, pamatojoties no savas konfesijas locekļu attieksmes pret reliģijas postulātiem.

Starp citu, arī atjaunotā 1937. gada Civillikuma 1415. p. reliģijas zaimošanu pielīdzina likumpārkāpumam: ‘’Neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu; tāds darījums nav spēkā.’’

Pašvaldību aptaujas analīze

Bieži vien šī Civillikuma panta izvērtēšanas kritēriji un precedentu radīšana komentāru ceļā ir pašvaldību pašas kompetencē, ir tās vai citas kustības turpmākā attīstība. Tā Jēkabpilī darbojošās "Jaunās paaudzes" draudze pašvaldībai izteica gatavību privatizēt pilsētas domei piederošo sporta zāli un tai līdzās esošo piecstāvu dzīvojamo māju. Jēkabpils pilsētas dome šai sakarā lūdza Departamentam padomu, kā izkļūt no šīs situācijas, jo tradicionālās konfesijas ar to nav apmierinātas. Departaments atbildei nosūtīja pašvaldībai tās rīcībā esošos dokumentus par šo JRK, tā ļaujot pašvaldībai pašai izlemt, ko darīt šajā gadījumā. Ja Departaments atbalstītu tradicionālo konfesiju izteikto viedokli, tas nostātos visai sliktā pozīcijā attiecībā pret valsts un baznīcas šķirtības principu.

Atceroties minēto Limbažu atgadījumu, jāatzīmē, ka pārsvarā gadījumu kulta celtnes ir kādas konkrētas reliģiskās organizācijas īpašums, turpretī kapi lielākoties ir pašvaldības pārvaldīšanā. Tātad var nospraust robežu, kas ļauj nodalīt gadījumus, kad reliģiskām organizācijām ir jāsaskaņo ar pašvaldību savu kapusvētku norise. Proti, ja īpašnieks ir reliģiskā organizācija (vai viena no tām tradicionālajām konfesijām, kurai saskaņā ar MK noteiktajā kārtībā apstiprināto darbības pārskatu nevajag sniegt TM ziņas par publiskajiem pasākumiem), tā organizē kapusvētkus un citus pasākumus mirušo atcerei bez jebkādas saskaņošanas, turpretī, ja kapi ir municipalitātes valdījumā, saskaņošanai ir jānotiek, ņemot vērā personu interešu saskaņošanu (likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" 9.p. 3.d.). Reliģiskajām vai citām organizācijām, rīkojot pašvaldību administratīvajā teritorijā savas reliģiskās vasaras nometnes, tās ir jāsaskaņo ar pašvaldību. Bieži tā arī praksē notiek. Piemēram, "Kristietības misija" 1995.gada vasarā Sventes pagasta atpūtas bāzē pie Sventes ezera tādu arī sarīkoja. Pēc Sventes pagasta padomes sniegtajām ziņām, tajā piedalījās 1140 dalībnieki. Pēc gada šai pašā vietā nometni izveidoja 60 "Bahaji ticības" piekritēji. Nav mazsvarīgs fakts, ka abas organizācijas tolaik TM nebija reģistrētas un tomēr atļaujas rīkot vasaras nometnes saņēma. Reliģiskus pasākumus rīko pat SIA, tā Vecsalienes pagastā 1996.gada vasarā darbojās atpūtas nometne ar kristietisku ievirzi (piedalījās 17 dalībnieki), un to organizēja Lielbritānijas pilsoņu vadītā bezpeļņas SIA "Cerība bērniem". Visi šie minētie pasākumi tika saskaņoti ar pašvaldībām. Runājot par nereģistrētām reliģiskajām organizācijām un pašvaldībām, jāatzīmē: lai arī dažbrīd reliģiska organizācija nav reģistrēta, tomēr, griežoties pie TM kā valsts un baznīcas attiecību kārtotājas, ir iespējams gūt pozitīvu risinājumu daudzām problēmām.

Skatot 1997. gada aptaujas rezultātus, ir redzamas dažas kopējas pašvaldību darbības iezīmes. Piemēram, Balvu rajona Kubulu pagasta padomei 1996.gada septembrī radās domstarpības ar ‘’JL’’, kuri gribēja iekļūt pagasta bērnudārzā — patversmē un vietējā skolā, lai varētu ‘’izglītot’’ kā skolēnus, tā arī skolotājus. Pašvaldība šādu mēģinājumu pamanīja uzreiz, un lieta tika izbeigta ar kategoriski noraidošu nostāju. Daugavpils pilsētas pašvaldības policija informē, ka Daugavpils teritorijā arī ir bijušas konflikta situācijas ar krišnaītiem un "JL". Pašvaldības policija bija saņēmusi sūdzības no vietējiem iedzīvotājiem, un, balstoties uz tām, nebija īpaši grūti novērst šādas situācijas. Arī Dobeles rajonā aktīvi darbojas "JL", kuru vēlmi ietekmēt bērnus no sociāli maznodrošinātām ģimenēm ierobežo pašvaldība. Arī Virgas pagasta padome ir saņēmusi daudz iedzīvotāju sūdzību par "JL" uzmācīgo sludināšanu. Preiļos, kur "JL" aktīvi darbojas un centās iekļūt vietējā pamatskolā, iedzīvotāji nav sūdzējušies rakstiski, taču bieži, tiekoties ar domes deputātiem, pauž savu neapmierinātību sakarā ar pagasta nespēju stāties pretī sektām savā teritorijā. Satraukuma pamats — "JL" aktivitātes mazgadīgo bērnu vidū.

Reliģisko organizāciju pārskati par publiskajiem pasākumiem

Visiem reliģisko organizāciju publiskiem pasākumiem ir jābūt fiksētiem ikgadējos reliģisko organizāciju pārskatos. Saskaņā ar Reliģisko organizāciju likuma 14. p. reliģiskajām organizācijām katru gadu ne vēlāk kā 1. martā MK noteiktajā kārtībā jāiesniedz pārskati par savu darbību TM. Ar tiem, kā arī ar reliģisko organizāciju un to amatpersonu pieņemtajiem lēmumiem var iepazīties organizācijas dalībnieki un masu saziņas līdzekļu žurnālisti. Lai gan Reliģisko organizāciju likums tika pieņemts jau 1995.gadā un tā 14.p. 7.d. noteica, ka ‘’reliģiskās organizācijas katru gadu ne vēlāk kā 1.martā Ministru kabineta noteiktajā kārtībā iesniedz pārskatu par savu darbību Tieslietu ministrijai’’, MK tikai 1998.gada 17. martā pieņēma noteikumu Nr.95 par kārtību, kādā reliģiskās organizācijas iesniedz pārskatus par savu darbību. Šie noteikumi nosaka kārtību, kādā reliģiskā organizācija TM iesniedz pārskatu par reliģiskās organizācijas darbību kalendārā gada laikā. Attiecībā uz publiskajiem pasākumiem organizācijai ir jāsniedz dati par: (1)norises laiku, (2)norises vietu un (3) tā saturu. Noteikumu 4. punkts nosaka, ka Civillikuma 51.p. norādītās konfesijas (baznīcas) nesniedz pārskatā pieprasītās ziņas par publiskajiem pasākumiem pašvaldību administratīvajās teritorijās. Tātad pārskatus sniedz JRK un netradicionālās reliģiskās organizācijas. Šajā pārskatā organizācijai jāinformē TM arī par ārvalstu garīdzniekiem vai misionāriem, kuri tikuši uzaicināti reliģiskās darbības veikšanai Latvijā. Pārskata 8. punktā ir jautājums par reliģiskās organizācijas publiskās darbības ierobežojumiem pārskata periodā, tas ir domāts kā attiecībā pret organizāciju vērstie iespējamie reliģijas brīvības darbības ierobežojumi pārskata gaitā. Pašreiz neviena organizācija neko šai pārskata ailē nav ierakstījusi. Ja reliģiskā organizācija pārskatu neiesniedz vai ja pārskatā nav sniegtas pieprasītās ziņas, tad sekas sākumā ir tieslietu ministra rakstisks brīdinājums.

Turpinājums — seko

kodeksa 89.5.p. par kapa vietu bojāšanu ir noteikts naudas sods līdz Ls 250. Tāds pats sods (89.p.) kodeksā ir noteikts par kultūras pieminekļu, lielākoties baznīcu, bojāšanu. Iepriekšminētās sankcijas tad arī var piemērot pret luciferistiem. JRK vispār ir tiesībsargājošo iestāžu ‘’rūpju bērns’’. Latvijas tieslietu ministrs Dz. Rasnačs jau 1996. gada 24. septembrī savā vēstulē Nr. 1—55.3/45, atbildot uz Saeimas deputātu V.Krisberga, L.Kuprijanovas, J.Rāznas, R.Leitenas un V.Stikuta pieprasījumu par nereģistrētām reliģiskām organizācijām, atzīst, ka ‘’pozitīvi vērtējama tāda rīcība, kas novērš sabiedrībai bīstamu reliģisko sektu un pseidoreliģisko kustību izplatību. Tieslietu ministrija atzīst, ka šo organizāciju ietekmi uz sabiedrību var vājināt, veicot dažādus profilaktiskus pasākumus, samazinot reliģisko sektu un pseidoreliģisko kustību iespējas manipulēt ar ievērojamu sabiedrības daļu, vervēt sev sekotājus un tālāk izplatīties. Ne mazāk svarīgi ir nodrošināt bērniem un jauniešiem valsts un pašvaldību skolās saņemt reliģisku izglītību’’. Latvijā pēc ‘’Jehovas liecinieces’’ traģiskās nāves 1996.gadā bija ne tikai šī vēstule, bet bija Tieslietu ministrijas mēģinājums izdarīt grozījumus dažos likumos, lai ierobežotu sektu darbību Latvijā, tai skaitā publisko. Sākumā attiecīgās valsts amatpersonas pat publiski optimistiskā garā paziņoja, ka tiks grozīts Kriminālkodekss, Administratīvo pārkāpumu kodekss un Ārstu prakses likums. Diemžēl Administratīvo pārkāpumu kodeksa grozījumi tika noslāpēti Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, tā arī nenonākot plenārsēdē deputātu izskatīšanai.

Bez tiesību patvaļas, kuras dēļ rodas tiesību pārkāpšana, un beztiesības ierobežošanas nav domājamas mūsdienu pasaules tiesības. Sabiedrībā ir jāregulē JRK publiskie pasākumi, jo brīvība nav haoss un visatļautība. Valstij ir pietiekami jāattīstās, lai nepārvērstos tikai par paklausīgu marioneti veiksmīgu manipulatoru rokās. Nevar nepiekrist Valsts prezidenta G.Ulmaņa teiktajam ANO Ģenerālās asamblejas sesijā Ņujorkā 1994.gada septembrī, ka jēdziens "attīstība" tiešām ir ļoti plašs — tas ietver gan sociālo un ekonomisko progresu, gan taisnīgumu un demokrātiju kā sabiedrības pamatu, gan cilvēktiesību aizsardzību.

1 Latvijas vēstures arhīva materiāls, 1370.f., 1. apr., 2607. l., 146.—148. lapa. Oriģināls

2 Latvijas Vēstnesis, 1997.,12. decembris, Nr. 324/328

3 Reliģiskās organizācijas ‘’Sūkjo Mahikari Latvijas centra’’ 1998.gada 28. augusta vēstule Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktoram Ringoldam Balodim, reģistrēta Departamenta lietvedībā 1998.gada 31. augustā ar Nr. 15—2.4/121

4 Ogres pilsētas domes priekšsēdētāja E.Bartkeviča 1998.gada 2. septembra vēstule Nr.1—20/759. LR TM Sabiedrisko un reliģisko lietu departamentam

5 Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktora R.Baloža vēstule Nr. 15—1.5/102 "Jehovas liecinieku" juristam Mārim Krūmiņam 1997.gada 24. decembrī

6 Šī likuma 2.pantā ir minēts, ka likums neattiecas uz reģistrētu reliģisko organizāciju organizētiem pasākumiem baznīcās, lūgšanu namos un kapsētās. Tātad var secināt, ka tas attiecas uz nereģistrētām reliģiskām organizācijām, kā arī uz Tieslietu ministrijā reģistrēto reliģisko organizāciju rīkotajiem pasākumiem citās vietās

7 Latvijas Vēstnesis Nr. 199/200, 1998.gada 8.jūlijs