Mēs kā tirdzniecības un ražošanas partneri

Edvards Kušners, Eiropas integrācijas biroja direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Edvards Kušners

Eiropas integrācijas birojs (EIB) Latvijā pastāv gandrīz četrus gadus. Sākotnēji tas bija pakļauts Ārlietu ministrijai, vēlāk — Eiropas lietu ministram, bet kopš pagājušā gada rudens — Ministru prezidentam. Tas vien jau uzskatāmi norāda, ka šai valsts iestādei, kuras darbība tiek finansēta no valsts budžeta, tiek piešķirta arvien nozīmīgāka loma.

Vispārināti runājot, EIB ir viena no institūcijām, kura bruģē ceļu Latvijas ieiešanai Eiropas Savienībā (ES). Ja runājam konkrētāk — viena no šīs iestādes svarīgākajām darbības sfērām ir likumdošanas saskaņošana: EIB speciālisti sniedz atzinumus par normatīvo aktu un to projektu atbilstību ES tiesību normām, kā arī sagatavo priekšlikumus nepieciešamajiem grozījumiem normatīvajos aktos. EIB piedalās arī Eiropas integrācijas procesa plānošanā; sadarbībā ar Latvijas Republikas ministrijām 1996. gadā tika izveidota Nacionālā programma integrācijai Eiropas Savienībā. Šogad programma pārstrādāta, paplašinot veicamo pasākumu loku un paredzot konkrētus to izpildes termiņus. EIB sadarbībā ar citām institūcijām novērtē ES un tās dalībvalstu piešķirtās tehniskās palīdzības lietderīgumu un nodrošina tās atbilstību pievienošanās procesa vajadzībām. Un, visbeidzot, EIB pienākumos tagad iekļauta vēl viena darbības sfēra — sabiedrības informēšana par Eiropas Savienību un Latvijas integrāciju tajā. Šis process vistiešākajā veidā skar arī Latvijas uzņēmējus.

— Eiropas integrācijas birojs koordinē likumdošanas saskaņošanu ar Eiropas Savienības prasībām. Visi tiesību aktu projekti pirms izskatīšanas Ministru kabinetā nonāk EIB un mēs veicam galīgo arbitrāžu, lai noteiktu šo dokumetu atbilstību ES tiesību normām. Birojs projektu izstrādē nepiedalās, tos tikai analizē un iesaka nepieciešamos grozījumus. Kopš pērnā decembra esam izskatījuši vairāk nekā 200 tiesību aktu. Jāteic, ka vislielāko ieguldījumu šeit devuši tieši attiecīgo nozaru ministriju speciālisti. Mūsu sasniegums ir tas, ka tikko pabeidzām izstrādāt metodoloģisku materiālu — kā praktiķiem ministrijās strādāt ar Eiropas Savienības tiesību aktiem, transformējot tos nacionālajās tiesībās. Tas nozīmē, ka šajā jomā ir izveidots stingrs teorētiskais pamats.Vēl strādājam ar virkni jautājumu, kas saistīti tieši ar integrācijas procesa plānošanu. Vienlaikus meklējam iespējas Nacionālās programmas integrācijai Eiropas Savienībā īstenošanu ciešāk saistīt ar valsts budžetu, nodrošinot tai arī atbilstošu finansiālo segumu. Pamatā tie ir ministriju iekšējā budžeta līdzekļi. Tas arī ir pareizi, jo integrācija ES nav atsevišķu pasākumu kopums valstī, bet gan būtiska visu reformu sastāvdaļa.

— Cik atbilstīgi Eiropas Savienības tiesību normām ir mūsu speciālistu piedāvātie likumdošanas aktu projekti?

— Būtisks pavērsiens uz labo pusi noticis pēdējā pusotra gada laikā, īpaši pēc pēdējās valdības lēmuma EIB nodot tiešā Ministru prezidenta pakļautībā. Tas deva signālu, ka integrācijas process kļuvis par ikdienas darba sastāvdaļu un nav uzskatāms par atsevišķām politiskām aktivitātēm, ko laiku pa laikam īsteno, izdabājot politiķu vēlmēm. Es gan negribu teikt — ja nebūtu EIB, tas nenotiktu. Drīzāk gan — tas iespējams, pateicoties mūsu politiskajai gribai, bet birojs bija viens no instrumentiem šīs gribas īstenošanai dzīvē.

— Kādas no jūsu skatupunkta ir Latvijas izredzes tikt uzņemtai ES? Vai tautas nobalsošanas rezultāti tiešām šo procesu paātrinās?

— Mēdz teikt, ka pesimists ir labi informēts optimists. Jā, mums ir diezgan laba informācija par Latvijas izredzēm šajā ziņā. Varētu sacīt arī tā: mēs ceram uz labāko un gatavojamies sliktākajam. Sliktākais būtu, ja tiktu atrasts kāds iemesls, kura dēļ sarunas ar Latviju par uzņemšanu neuzsāktu. Šāds iegansts varētu būt arī ES nespēja sākt sarunas ar vēl kādiem jauniem partneriem. Latvijas pusei tas būtu ļoti nepatīkami, jo nozīmētu, ka galaiznākums vairs nav atkarīgs no mūsu darba. Domāju, ka mūsu izredzes šobrīd ir puse uz pusi. Eiropas Komisijā ir ļoti atšķirīgi viedokļi par iespējamo Latvijas iekļaušanu pirmajā sarunu kārtā. Ir ietekmīgi spēki, kas iestājas par Latviju, un ir arī tādi, kas uzskata, ka šis process ir sasteigts. Līdzīgi dalās arī Eiropas Savienības dalībvalstu viedokļi. Ļoti nozīmīgs ir fakts, ka 14.oktobrī Latvija pirmā no Baltijas valstīm tika uzņemta Pasaules tirdzniecības organizācijā.

— Agrāk vai vēlāk Latvija tomēr pārkāps Eiropas Savienības slieksni, un mums ir jābūt tam gataviem. Arī mūsu valsts uzņēmējiem, kuri līdz ar to izjutīs lielas pārmaiņas. Vai viņi tam ir gatavi?

— Runājot par vispārējo fonu (pieļauju izņēmumus abos virzienos), jāteic, ka zināšanu līmenis ir zems. Uzņēmēji vairāk vai mazāk iepazinuši Eiropas Savienības tirgu, tā konjunktūru un problēmām, kas saistītas ar iekļūšanu šajā tirgū. Tās pārsvarā ir praktiskas iemaņas. Uzņēmējiem visvairāk trūkst sistēmisku zināšanu par to, kas ir Eiropas Savienība un kādi politiskie un tiesiskie faktori nosaka tirgus īpatnības. Tālab bieži vien nākas mācīties no sekām, nevis iespējamo darbības scenāriju paredzēt jau iepriekš. Piemēram, tirgojoties ar partneriem Krievijā, noteicošā loma ir tieši praksei, mākai sarunāt, nodibināt kontaktus. Eiropas Savienībā savukārt nepieciešams pamatīgs teorētisko zināšanu bruņojums. Tagad uzņēmēji gan iekļūst ES tirgū, izmantojot attiecīgo situāciju, taču pietiekami labi neapzinās visas iespējas, kas varētu notikt. Arī negatīvos scenārijus un to izcelsmes veidus. Nepārzinot, piemēram, antidempinga politiku Eiropas Savienībā, nākas saskarties ar reālām tās izpausmēm. Turklāt daudzos gadījumos ar labām sekmēm iespējams apiet šīs tiesību normas, veikli izmantojot tās sev par labu. Taču tas jau ir profesionālu uzņēmēju un juristu ziņā. Nedomāju, ka valsts spēs vienmēr šādu informāciju apkopot un sagatavot, un pasniegt uzņēmējiem gatavā veidā. Bet valsts par to rūpējas un ar EIB personāla palīdzību šādu informāciju piedāvā. Taču, lai to absorbētu, nepieciešama noteikta zināšanu bāze. Tā ir likumsakarīga attīstība mūsu uzņēmējdarbībā — no mežonīgā biznesa, kad galvenais bija mācēt veikli pirkt un pārdot, noturēties "virs ūdens", uz nākamo pakāpi, kad noteicošais ir zināšanas. Tas pats pamazām attīstīsies arī attiecībā uz Eiropas Savienību.

— Viens no jūsu darbības virzieniem arī ir informācijas apkopošana un izplatīšana. Kā uzņēmēji var piekļūt šai informācijai?

— Novembrī tiks atklāta EIB bibliotēka, un tā atradīsies mūsu darba telpās Basteja bulvārī 14, pieejama gan valsts struktūrām, gan plašākai sabiedrībai, tātad arī uzņēmējiem. Šī bibliotēka nav visai apjomīga, taču tajā koncentrēta jaunākā informācija par konkrētām ES tiesību jomām, dažādas monogrāfijas utt.; uzskatu, ka mūsu bibliotēkā atrodamā informācija šobrīd ir kvalitatīvākā un pilnīgākā Latvijā. Tas vēl nav viss. Mēs ļoti labprāt attīstītu sadarbību ar lielākām uzņēmēju grupām — profesionālajām asociācijām. To patlaban tikai uzsākam. Ja mūsu sadarbības partneris ir lielāks, tad plašāka ir iespēja arī izmantot mūsu juristu un dažādu nozaru speciālistu konsultācijas. Ierobežotā darbinieku skaita dēļ mēs nevaram atļauties individuāli strādāt ar katru uzņēmēju atsevišķi. Tādēļ es aicinu uzņēmējus aktīvāk apvienoties un skaidrāk un skaļāk paust valdībai savas intereses arī integrācijas jomā, jo viņu balss valdībā pašlaik, diemžēl, nav dzirdama.

— Kā šī sadarbība reāli tiktu īstenota?

— Ļoti būtiski uzņēmējiem būtu piedalīties integrācijas procesa plānošanā, jo Nacionālā programma paredz reformas vairāku gadu garumā; kāda būs to secība, termiņi, kā tiks veidota dažādu ražošanas sektoru sasaiste — šeit uzņēmējiem būtu lietderīgi paust savu viedokli. Tie varētu būt konkrēti pētījumi par integrācijas ietekmi uz dažādām tautsaimniecības nozarēm, ražošanas sektoriem. Ražena varētu būt arī sadarbība informācijas izplatīšanā. Pašlaik diemžēl zināšanas par Eiropas Savienību ir ļoti ierobežotas, un sabiedrībai nav arī pietiekamas intereses par to.

— Jā, lielākoties dzirdami neargumentēti apgalvojumi par to, ka iekļūšana Eiropas Savienībā vai nu atrisinās bezmaz visas mūsu problēmas, ka pēc 2000.gada mēs saņemsim milzīgu finansiālu atbalstu no dažādiem ES fondiem, vai — gluži otrādi — mums visiem, īpaši jau zemniecībai, tad būs galīgs krahs un patstāvības zaudēšana...

— Šādi spriedumi vien jau liecina par kompetences trūkumu. Taču vienā gan taisnība — jo mazāk zemniecība gatavosies brīdim, kad Latvija iestāsies ES, jo smagāk tā cietīs. ES tirgus piedāvā lielisku iespēju mūsu lauku attīstībai. Un šeit es noteikti nodalīšu zemniecības attīstību no lauku attīstības, jo pašreizējā procentuālā iedzīvotāju masa, kas savā darbībā tieši saistīta ar zemi, tomēr ir ārkārtīgi liela, un ir jāmeklē veidi, kā laukos veikt pārstrukturēšanu, attīstīt mazo biznesu, jo no 2000. gada Latvijai patiešām būs pieejami ES pirmsstrukturālie fondi. Tā jau ir nauda, kas nāk Eiropas Savienības dalībvalstīm, bet Latvijai tiek piedāvāta vēl pirms iestāšanās šajā aliansē. Tas būs pirmais reālais ieguvums laukiem, pirms mūsu valsts vēl būs iestājusies ES. Taču mēģinot iekonservēt pašreizējo situāciju, neko nemainot, nākotnē būsim zaudētāji. Bet attiecībā uz rūpniecību — tas, ko piedāvā ES, ir efektīvi veidi pasaules tirgus apgūšanai. Šeit pirmām kārtām ieguvēji būs tā uzņēmēju grupa, kas jau tagad mēģina iekļūt šajā tirgū, nevis orientējas tikai uz vietējo tirgu.

Protams, mūsu ražošanas apjomi tomēr ir mazi, bet ES tirgus — piesātināts. ES pamatideja: būt ekonomiskam spēkam pasaulē. Tiem, kas orientējas tikai uz mūsu iekšējo tirgu, būs grūtāk, jo Latvijā ienāks konkurētspējīgas preces no ES valstīm. Tālab, pirms tiekam uzņemti ES, mūsu uzņēmējiem manuprāt galvenais ir pārveidot domāšanu globālākos mērogos. Protams, tas ir laika jautājums. To nevar izdarīt ne pāris dienu, ne mēnešu laikā.

— Šā procesa paātrināšanā zināmu "lāča pakalpojumu" ir izdarījusi Krievija, aizverot sava tirgus plašos vārtus...

— Jā, tas tiešām ir "lāča pakalpojums". Kaut arī šobrīd ciešam lielus zaudējumus, samazinās iekšzemes kopprodukta pieaugums, tomēr, lūkojoties ilgākā laika posmā, uzņēmējdarbībā šī piespiedu nepieciešamība meklēt preču noieta tirgus arī citviet pasaulē ir ieguvums nākotnei.

— Strīdīgs jautājums joprojām ir ierosinātās izmaiņas likumā par Liepājas speciālo ekonomisko zonu, uzsverot, ka tā normas par nodokļu atlaidēm ir pretrunā ar ES prasībām. Kā komentēsit šo problēmu?

— Šādas Liepājas speciālās ekonomiskās zonas (SEZ) izveide bija neveiksmīgs mēģinājums palīdzēt vietējiem uzņēmējiem, turklāt ar diezgan populistiskiem saukļiem par ārvalstu investīciju piesaistes iespējām. Analizējot investīciju piesaistes paketi, ko piedāvā Liepājas SEZ, jāsecina, ka daļa no šiem gaidāmajiem labumiem attiecībā uz nodokļu atlaidēm galvenokārt ir saistoša tikai Latvijas uzņēmējiem. Kādēļ šī SEZ ir neveiksmīgs piemērs? Galvenokārt izvēlētā tiesiskā modeļa dēļ: tas nav ilgtspējīgs, jo ir pretrunā ar pasaulē pieņemto praksi. Speciālo ekonomisko zonu ideja Eiropā jau ir novecojusi par gadiem divdesmit. Kad tā tika starptautiski pieļauta un pielietota, mums nebija iespējas šo metodi izmantot. Šobrīd starptautiskā prakse piedāvā citus instrumentus; daļa no tiem ir atļauti, daļa it kā nav atļauti, bet nav arī aizliegti. Bet mēs tuvredzīgi radījām tādu tiesisko konstrukciju, kas jau pēc pirmajiem mēģinājumiem to pielietot nonāca konfliktā ar Pasaules tirdzniecības organizācijas un Eiropas līguma prasībām. Iznākumā cieš gan uzņēmēji, gan valsts prestižs. Manuprāt, šī sistēma iespējami ātri būtu jāpārorientē, saglabājot izdevīgu vidi uzņēmējiem īpaši nešķirojot vietējos un ārvalstu uzņēmējus, un atrodot tādu variantu, kas nav pretrunā ar starptautisko praksi.

— Jūs zināt, kādi būtu šie jaunie, pieņemamie varianti?

— Es negribētu ieslīgt konkrētu detaļu uzskaitījumā. Domāju, ka liela daļa iespējamo tiesisko instrumentu Latvijā pat nav zināmi, un arī EIB nekavējoties nevar dot šādu padomu. Bet ir acīmredzami, ka būtībā visās Eiropas Savienības valstīs pastāv izteikta atbalsta politika atsevišķām uzņēmējdarbības sfērām, kas daudzos gadījumos oficiāli pat neparādās tiesību aktos. Mums vajadzētu rast iespēju šo pieredzi pārņemt, palūkoties uz daudz izsmalcinātākām shēmām arī nodokļu atlaižu jomā. Šis mūsu izvēlētais primitīvais modelis norāda vien to, ka nebijām spējīgi kaut ko gudrāku izdomāt. Runājot par Rēzeknes SEZ, šeit likums jau bija sagatavots, ja tā var teikt, nedaudz elegantāk, un tādēļ nav arī tik asu pretrunu. Liepājnieku vietā es valdībai piedāvātu jaunu konkrētu likumdošanas aktu paketi, bet — jāzina, ko likt vietā.

— Vai iepriekšminētais neliecina, ka mums šajā jomā trūkst kvalificētu ekonomistu un juristu, kas mācētu Latvijas apstākļos likt lietā ES valstīs pieņemto praksi?

— Šādu speciālistu trūkst gan valdībā, gan privātajā sektorā. Ja pie mums strādā ārzemju speciālisti, viņi gan pārzina šīs Eiropas Savienības lietas, bet nereti viņiem trūkst zināšanu par Latvijas īpatnībām. Manuprāt veiksmīgāks rezultāts ir tad, ja pašmāju speciālisti apgūst papildu zināšanas ārvalstīs. Par to intensīvi jārūpējas, un es paredzu, ka drīzumā arī privātajās struktūrās pēc viņiem būs pieprasījums.

— Kā Nacionālās programmas par Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā nostādnes ietekmēs uzņēmējdarbību mūsu valstī?

— Protams, šī harmonizētā likumdošana un tiesību akti būtiski skars uzņēmējdarbību. Kaut vai, piemēram, Eiropas standartu ieviešana, vides prasību piemērošana, patērētāja tiesību aizsardzība utt.

— Kāds ir jūsu viedoklis par iespējām aizsargāt Latvijas iekšējo tirgu?

— Padarīt to noslēgtu manuprāt nav labākā izeja. Eiropas Savienības tiesību normas dod iespēju ietekmīgi aizsargāt iekšējo tirgu. Taču Latvija tās nav pratusi vai gribējusi izmantot. Tā ir iekšēja lieta, nereti arī jautājums — cik lielā mērā mēs paši vēlamies aizsargāt savu iekšējo tirgu un kā to darīsim. Te saduras patērētāju un ražotāju intereses. Uzskatu, ka Latvijā ir jāražo produkti, kas ir konkurētspējīgi brīvā sāncensībā pasaules tirgū. Nevajag par vari turēties pie tradicionālām nozarēm, kuras vairs nav konkurētspējīgas un lauzties sektoros, kurus jau ir pārpildījušas spēcīgas korporācijas. Šajā tirgū joprojām ir brīvas nišas, kuras tik maza valsts kā Latvija elastīgi spētu aizpildīt.

Mudīte Luksa, "LV"